Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments 16.novembrī atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru apmierināts pieteikums un atcelts Valsts ieņēmumu dienesta (VID) lēmums par pieteicējas iekļaušanu riska personu sarakstā.

Izskatāmajā lietā (SKA-307/2018; A420200315) ir strīds par to, vai pieteicēja pamatoti iekļauta riska personu sarakstā atbilstoši likuma "Par nodokļiem un nodevām" 1.panta 31.punkta "a" un "c" apakšpunkta kritērijiem.

Likuma "Par nodokļiem un nodevām" 1.panta 31.punktā noteikts, ka par riska personu atzīstama tāda fiziskā persona, kura atbilst vismaz vienam no punktā norādītajiem pieciem kritērijiem. Punkta "a" apakšpunkts par riska personu atzīst personu, kura piekritusi ieņemt komercsabiedrības valdes locekļa amatu bez nolūka veikt komercdarbību. Savukārt atbilstoši "c" apakšpunktam riska persona ir persona, kura ir vai ir bijusi amatpersona komercsabiedrībā un tās amata pienākumu pildīšanas laikā ir iestājušies apstākļi, kas bija par pamatu komercsabiedrības saimnieciskās darbības apturēšanai, un no šāda VID lēmuma par darbības apturēšanu pieņemšanas dienas nav pagājuši divi gadi.

Administratīvā apgabaltiesa atzina, ka VID nevarēja pieteicēju iekļaut riska personu sarakstā, pamatojoties uz abām iepriekš minētajām tiesību normām, jo tās ir savstarpēji izslēdzošas. VID, nepiekrītot spriedumam, iesniedza kasācijas sūdzību.

Augstākā tiesa spriedumā norāda - interpretējot strīdus normu gramatiski, konstatējams, ka 31.punkta ievaddaļā tieši noteikts, ka personai, lai to atzītu par riska personu, jāatbilst vismaz vienam kritērijam, proti, likumdevējs ir pieļāvis vairāku apakšpunktu kritēriju konstatēšanu vienlaikus. No 31.punkta satura kopumā nav arī secināms, ka tajā uzskaitītie apakšpunkti, proti, kritēriji būtu piemērojami kādā noteiktā prioritārā secībā.

Tādējādi nepastāv formāli šķēršļi vairāku kritēriju (apakšpunktu) vienlaicīgai piemērošanai.

Tāpat Augstākā tiesa spriedumā norāda, ka likumdevējs nav izslēdzis iespēju, ka arī gadījumā, ja komercsabiedrībā saimnieciskā darbība tiek veikta, tās amatpersonai var nebūt patiesas saiknes ar šo saimniecisko darbību. Citiem vārdiem, tas, ka komercsabiedrības amatpersona ir fiktīva, neizslēdz iespēju, ka šīs fiktīvās amatpersonas amata pienākumu pildīšanas laikā komercsabiedrība var veikt saimniecisko darbību vai vismaz īstenot tādas darbības, kuras parasti tiek veiktas saimnieciskās darbības ietvaros (piemēram, atskaišu nodošana, nodokļu samaksa).

Ievērojot minēto, Augstākā tiesa atzīst, ka nav pamata uzskatam, ka likuma "Par nodokļiem un nodevām" 1.panta 31.punkta "c" apakšpunkts ir attiecināms tikai uz tādām amatpersonām, kuru nolūks ir bijis īstenot patiesu saimniecisko darbību. Tādējādi, ja tiek konstatēts likuma "Par nodokļiem un nodevām" 1.panta 31.punkta "a" apakšpunktā minētais apstāklis personas iekļaušanai riska personu sarakstā, tas neizslēdz iespēju personu iekļaut šajā sarakstā arī uz "c" apakšpunkta pamata.

Atzīstot, ka apelācijas instances tiesas spriedums pamatots ar kļūdainu likuma 1.panta 31.punkta "c" apakšpunkta interpretāciju, Augstākā tiesa to atcēla un nodeva lietu jaunai izskatīšanai Administratīvajā apgabaltiesā.