Finanšu ministrija augustā nāca klajā ar nodokļu izmaiņu piedāvājumu, kuru pati par reformu atturas dēvēt, tomēr tas radīja diezgan asu reakciju sabiedrībā (vismaz tajā, kas ar informatīvā ziņojuma saturu bija detalizēti iepazinusies). Pēc kritikas arī no darba devējiem un arodbiedrībām pirmā versija tika aši pārmainīta. Septembrī publiskotais otrais piedāvājums, lai arī kopumā atbalstīts tālākai virzībai, tomēr atstājis vairākus aizvien neskaidrus "atvērtos jautājumus", kas skar simtiem tūkstošu nodarbināto — no nepilnas slodzes darbiniekiem līdz pašnodarbinātajiem, mikrouzņēmumu nodokļa maksātājiem, autoratlīdzību saņēmējiem un citiem ienākumu guvējiem. Sarunā ar Finanšu ministrijas valsts sekretāres vietnieku nodokļu, muitas un grāmatvedības jautājumos Ilmāru Šņucinu skaidrojam, kas tieši ir iecerēts un kādi varētu būt iespējamie risinājumu varianti neskaidrajās pozīcijās. Intervija notika septembra vidū un atklāj vairākus potenciālos scenārijus. Taču lasītājam jāatceras, ka tās ir priekšlikumu "darba versijas", kas līdz realizācijai tikpat labi var nenonākt. 

Jā, koncepts ir, ka katram strādājošajam ir jābūt sociālajām iemaksām vismaz minimālās algas līmenī. Mērķis ir panākt, ka nodokļu maksātāji ir sociāli apdrošināti vismaz minimālajā līmenī. Šobrīd redzams, ka par gandrīz ceturto daļu nodarbināto sociālās iemaksas nav nomaksātas pat minimālajā līmenī. Piemēram, uzrādīts, ka darbinieks strādā nepilnu slodzi. Minimālo sociālo iemaksu koncepts ir ieviests ne tikai Igaunijā, bet arī Lietuvā, un Lietuvas piemērs parādīja, ka tur šī nepilnas slodzes darbinieku kategorija strauji saruka bez liela publiska trokšņa — lielākā daļa pārformējās un sāka strādāt pilnu slodzi. 

Pietiekami liela daļa tā varētu būt ēnu ekonomika. Otrkārt, varbūt uzņēmumi var pārdomāt darba efektivitāti, lai nodrošinātu ar pilnas slodzes darbu vismaz tos darbiniekus, kuri saņem minimālo algu. Jo, ja darbinieks saņem, piemēram, 1000 eiro mēnesī, tad minimālās sociālās iemaksas būs samaksātas arī pie pusslodzes likmes. Nepilnas slodzes netiks aizliegtas, taču minimālās sociālās iemaksas būs jāsamaksā. 

Skaidrs, ka nav nepieciešamības prasīt minimālās sociālās iemaksas tajās iedzīvotāju grupās, kur šīs sociālās iemaksas vairs nav tik būtiskas, piemēram, pensionāri, kas pensiju jau sakrājuši un kuriem darbs ir tikai papildu piepelnīšanās. Vairākas iedzīvotāju kategorijas vēl varētu tikt apstiprinātas izņēmumu statusā — viens no jautājumiem ir par studējošiem jauniešiem līdz noteiktam vecumam. Es pieņemu, ka būs vēl virkne kategoriju, kas tiks atbrīvotas no minimālajām iemaksām, un tās tiks rosinātas no Labklājības ministrijas, kura strādā ar likumprojekta piedāvājumu. 

Domāju, ka nozaru griezumā ne, jo tad radīsies jautājumi, kāpēc vienai nozarei atbalsts ir tāds, otrai — citāds. Arī reģionāls sadalījums nebūtu administrējams, jo iedzīvotāju deklarēšanās sistēma nav būvēta nodokļu vajadzībām, bet sasniedzamībai, un cilvēkam nav obligāti jādzīvo tur, kur viņš deklarējies, ja vien viņš ir sasniedzams. 

Manuprāt, ir skaidrs, ka darba vietas uzņēmumos būtu jāveido tā, lai darbiniekam garantētu vismaz minimālo sociālo nodrošinājumu. Cits jautājums ir individuālo komersantu, pašnodarbināto gadījumā. Tur cilvēks dod darbu tikai pats sev, un tiešām ir iespējams, ka viņa biznesa apjoms ir ļoti neliels. Piedāvājumā gan paredzēta sociālo iemaksu summēšana visās darbavietās — tātad, ja ir kāds papildu darbs vai neliels bizness kā piepelnīšanās, tas nenozīmē, ka minimālās iemaksas būs jāmaksā atsevišķi arī par to. Taču, ja cilvēkam ir tikai šis nelielais bizness, kas nesasniedz minimālās algas ienākumu apmēru — par šādu situāciju risināšanu vēl paredzēts diskutēt. Piekrītu, ka nav loģiski prasīt lielākas sociālās iemaksas, nekā vispār ticis nopelnīts. Es domāju, ka Labklājības ministrija sniegs kādu risinājuma piedāvājumu šiem gadījumiem — kā šajās situācijās nodrošināt sociālās garantijas samērīgā veidā, vienlaikus neatstājot izvairīšanās iespēju. Es domāju, ka šādu risinājumu ir iespējams atrast. 

Šie 110 000 gan ir tikai viena mēneša fiksācija — konkrēti ar šo skaitli minēts 2019. gada aprīlis. Taču gada laikā, ierēķinot visus, kas kādu mēnesi samaksā sociālās iemaksas no minimālās algas un kādu citu mēnesi nesamaksā, kopējais skaits ir krietni lielāks — 273 000. Pašnodarbinātie un autoratlīdzību saņēmēji, kuru ienākumi ir zem minimālās algas, ir aptuveni 20 000, un vēl ap 30 000 šādu ienākumu saņēmēju ir mikrouzņēmumu nodokļa režīmā strādājošie. 

Es esmu piedalījies sarunās, kur izskanējušas idejas risinājumiem, bet negribētu tās priekšlaikus atklāt. Varu pateikt, ka vispārēji ir runa arī par to, ka minimālo sociālo iemaksu ieviešanu varētu nesākt simtprocentīgā apjomā, bet pakāpeniski, piemēram, pirmajā gadā nosakot 75% iemaksas no minimālās algas objekta apmēra. Savukārt laika periods, no kura minimālās sociālās iemaksas tiktu ieviestas, varētu būt nākamā gada vidus — 1. jūlijs. Janvārī ir krietni par agru, jo attiecīgie likumprojekti tiks pieņemti tikai novembrī, decembrī.

Šis varētu būt viens no risinājumiem. Arī šāda versija sarunās tiek apspriesta un modelēta.

Protams, nepilnu slodžu pastāvēšanai var būt arī objektīvs pamats, un nepilnas slodzes nevar tikt aizliegtas. Taču, kā jau minēju, šajos gadījumos tiks prasīts, lai tiek nodrošinātas minimālās sociālās iemaksas. 

Tad jautājums, vai darbinieks pie šāda darba devēja paliks. Darba tirgus situācija nav tik slikta, lai jebkurš piekristu ikvienam darbam.

Atbilde ir nodokļu izmaiņu piedāvājuma otrajā daļā — darbaspēka nodokļu mazināšanā, samazinot sociālās iemaksas par vienu procentpunktu. Tātad darba devējiem atbrīvosies papildu resursi, kas var tikt izmantoti minimālo sociālo iemaksu nodrošināšanai par darbiniekiem, kas nopelna mazāk par minimālo algu. 

Par to šobrīd grūti atbildēt, iznākums var būt gan tāds, gan tāds. Kā zināms, Labklājības ministrijas skatījumā mikrouzņēmumu nodoklis nekad nav ticis uzskatīts par atbalstāmu nodokļu nomaksas formu, un pamatā iebildumi ir saistīti tieši ar sociālo apdrošināšanu. Taču kopumā mikrouzņēmumu nodokļa režīmā būtiskas izmaiņas būs tās, ka vairs nedrīkstēs algot darbiniekus — šādu režīmu varēs sev piemērot tikai pats saimnieciskās darbības veicējs. Otrkārt, paredzēts nodokļa likmes pieaugums līdz 25% (apgrozījumam līdz 20 000 eiro), savukārt, ja apgrozījums pārsniedz 20 000 eiro, kopējā likme būs 40% (pārsnieguma daļai), kas ir jau tuvu darbaspēka nodokļu slogam vispārējā režīmā. Vienlaikus tiks noņemts ierobežojums atalgojuma izmaksai. Līdz ar to lielākais mikrouzņēmumu nodokļa režīma pluss paliks tā vienkāršība — nav jāveic sarežģīta uzskaite, deklarācija faktiski sastāv no vienas rindas. 

Šāds risinājums tika piedāvāts pirmajā izmaiņu versijā, bet pašlaik no Labklājības ministrijas ir piedāvājums, ka datus par katru darbinieku veiktajām sociālajām iemaksām apkopos Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra un trūkstošais maksājums tiks sadalīts solidāri starp visiem darba devējiem. 

Ja tas būs vienīgais mēneša ienākums šim izpildītājam, tad jā — atnāks rēķins no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras. Viens no ieteiktajiem risinājumiem šai situācijai ir skatīties nopelnīto ceturkšņa griezumā un rēķināt vidējo — attiecīgi, ja kāds atsevišķs mēnesis "izkrīt", tad tā nebūtu problēma. 

Tad šīs iemaksas tiks starp viņiem sadalītas. Sākumā par paveikto darbu katrs no pasūtītājiem jau būs samaksājis IIN un sociālo iemaksu pilno likmi, un šie dati Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai ir labi redzami — kurš, kad, par kuru ir maksājis. Pēc tam rēķins par trūkstošo tiks aprēķināts, sadalot šo summu uz visiem. Būtiski, lai pats darba izpildītājs varētu būt pēc iespējas operatīvi informēts, cik par viņu ir nomaksātas sociālās iemaksas, vai līdz obligātajam minimumam vēl kā pietrūkst — lai to varētu laikus redzēt VID vai VSAA mājaslapā. Individuālie risinājumi pēc likumprojekta sagatavošanas vēl tiks izstrādāti un noteikti paņems daudz laika, jo šādi jautājumi radīsies arī citiem. 

Valdība lēma nepieņemt Finanšu ministrijas ziņojumā iekļauto scenāriju, bet uzdot Kultūras ministrijai sadarbībā ar mums un Labklājības ministriju izstrādāt citu risinājumu. Galvenā ideja pašlaik ir par jauna apgrozījuma nodokļa režīma ieviešanu autoratlīdzībām, kas būtu salīdzināms ar mikrouzņēmumu nodokli. Kultūras ministrija piekrīt, ka sociālo iemaksu maksājums varētu būt lielāks nekā līdz šim. Tāpat viņiem ir svarīgi, lai tas būtu vienkārši izpildāms un autoriem būtu pēc iespējas minimāli jāiesaistās grāmatvedības lietās. Tāpēc Kultūras ministrija vēlas, lai šāds apgrozījuma nodoklis tiktu ieturēts jau ar bankas starpniecību, izmantojot saimnieciskās darbības kontu. Pagaidām gan to vēl nevar ieviest, jo nav nonākts pie visām pusēm pieņemama tehniskā risinājuma, taču tas ir tikai laika jautājums. Jebkurā gadījumā autoram paliktu iespēja izmantot arī klasisko pašnodarbinātās personas nodokļa režīmu, jo gadījumā, ja ir lieli izdevumi, tad apgrozījuma nodoklis nebūs piemērotākais. 

Likme varētu būt pietiekami augsta, lai šī nodokļa režīma izmantošanas motivācija nebūtu saistīta ar to, ka ir zema likme, bet gan ar to, ka tas ir vienkārši. 

Šādam priekšlikumam nebija Kultūras ministrijas atbalsta. 

Tas viņiem šķita par skarbu. Gala vienošanās par šo nodokļa režīmu un likmi vēl nav panākta — visticamāk, gala rezultātu redzēsim oktobrī. Šīs visas vēl ir tikai "darba versijas". 

Protams, daļai nodokļu maksātāju tas var būt stimuls vispār atteikties no reģistrētās ienākumu gūšanas, kas mūsdienās gan vairs nav tik vienkārši, ja uzņēmuma saimnieciskā darbība ir pietiekami liela. Īpaši ar juridiskām personām būs pagrūti noslēgt darījumus skaidrā naudā bez uzskaites. Viena lieta, kas dod pamatu optimismam, ir Lietuvas pieredze, kur lielākā daļa šīm izmaiņām izgāja cauri viegli un pieņēma jaunos spēles noteikumus, saprotot, ka nav vērts meklēt jaunus nodokļu apiešanas ceļus. 

Tik precīzi nevaram pateikt. Šķiet, tā īpaši nemainījās, ne pieaugot, ne samazinoties. Tomēr redzams, ka pavisam "melnajā ekonomikā" mūsdienās uzņēmēji tomēr izvairās strādāt — vismaz tiek slēgti šie pusslodzes līgumi. Jāņem vērā, ka, nodarbinot cilvēkus pavisam "melnajā ekonomikā", ir arī citi riski — ja cilvēks gūst traumu, nelegāli strādājot, tiks piemērota kriminālatbildība par to, ka nav izieta drošības instruktāža, parakstīti papīri. 

Šāda priekšlikuma darba kārtībā nav. Kā rāda prakse, laikā terminēts atbalsta mehānisms īsti nestrādā. Latvijā izveidot uzņēmumu ir ļoti viegli, un ik pa laikam varēs atkal izveidot jaunu. Arī piesaistīt vārdam un uzvārdam īsti nav jēgas, jo tad jaunais uzņēmums parādīsies, piemēram, piereģistrēts uz ģimenes locekļa vārda. 

Pirmais piedāvājums bija ar mazliet citu mērķi — izdalīt sociālās apdrošināšanas iemaksās veselības aprūpei paredzēto finansējumu. Tāpēc bija svarīgi palielināt neapliekamo minimumu, jo, palielinot sociālās iemaksas, zemākās algas bija lielāko cietēju grupā, ja netiek palielināts neapliekamais minimums. Taču šim modelim nebija sociālo partneru atbalsta, tāpēc mērķis mainījās uz darbaspēka nodokļu sloga mazināšanu, nolemjot finansējumu veselības aprūpei meklēt no citiem avotiem. Tagad mērķis ir izlīdzināt darbaspēka nodokļu slogu starp Baltijas valstīm, lai celtu mūsu konkurētspēju. Liela atšķirība starp Latviju, Lietuvu un Igauniju ir tā, ka kaimiņvalstīs diferencētie neapliekamie minimumi tiek piemēroti plašākai algu skalai. 

Lielākie ieguvēji no šīm izmaiņām ir atalgojuma grupā starp 600 un 1500 eiro. Pašu mazāko algu saņēmēji toties iegūs no tā, ka tiek celta minimālā alga no 430 līdz 500 eiro, kam ir "starojums" arī uz tuvākajām algām — pieaugums, visticamāk, būs arī tiem, kas līdz šim saņēma 500 eiro. Protams, tas atkarīgs no darba devēja un darba ņēmēja vienošanās, bet prakse rāda, ka šis "starojums" ir, jo pretējā gadījumā iepriekš mazliet atšķirīgi pelnījuši darbinieki pēkšņi izrādītos vienādi atalgoti. Arī sociālie partneri pozitīvi novērtēja to, ka ejam uz darbaspēka nodokļu samazināšanu tajā algu grupā, kas ir visbūtiskākā konkurētspējai un piedalās augstākas pievienotās vērtības tirgos. 

Igaunijā neapliekamais minimums ir 500 eiro, arī Lietuvā tikpat, taču ar Lietuvu mūsu situācija nav salīdzināma, jo viņiem sociālās iemaksas gandrīz pilnā apmērā jāmaksā tikai darba ņēmējam. Līdz ar to, izrēķinot minimālo neto algu darba ņēmējam, Latvijas un Lietuvas situācija jau šobrīd ir ļoti līdzīga. Igaunijā minimālā darba samaksa konstanti ir bijusi lielāka, tur arī vidējā darba samaksa ir lielākā Baltijā. Pieņemu, ka mums šīs nebūs pēdējās izmaiņas darbaspēka nodokļu samazinājuma virzienā. 

Nākamajā gadā plānots, ka šiem 5% klāt nāks vēl 5%, tātad kopā būs desmit procenti. Vēl pēc gada pilnas sociālās iemaksas būs jāmaksā par ienākumu pārsniegumu virs 20 004 eiro, bet 2023. gadā saimnieciskās darbības veicējiem sociālās iemaksas būs jāmaksā no visa ienākuma, līdzīgi kā tas ir vispārējā nodokļu režīmā.

Mēs saprotam, ka iecerētās izmaiņas ir būtiskas, un pieņemam, ka pietiekami lielai daļai būs pārdomas, ko tālāk darīt. Nevajadzētu uzreiz iztēloties sliktākos scenārijus, jo varbūt daļai šī saimnieciskā darbība bijusi tikai mazs papildu hobijs pamata ienākumiem citā darbavietā. Daļa, iespējams, jau saņem kādu pabalstu... Situācijas var būt dažādas. 

Uzņēmumu ienākuma nodokļa reformas rezultāti gaidāmi vidējā, ja ne ilgtermiņā. Šajā laikā notikušas divas lietas, kas iepriekš netika paredzētas. Pirmā ir finanšu sektora kapitālais remonts, kas savedis kārtībā daudzas lietas, bet vienlaikus padarījis šo sektoru pārāk piesardzīgu kreditēšanā. Līdz ar to neesam sagaidījuši to kreditēšanas pieaugumu, ko bijām cerējuši. 

Otra lieta, kas mums īstermiņā traucē novērtēt UIN reformas rezultātu, ir Covid–19 stāsts. No sliktākas tirgus situācijas cieš ne tikai viesmīlības nozares, bet arī eksportējošie uzņēmumi. Šo aspektu būs grūti nodalīt no kopējā stāsta...

Ļoti redzamu izmaiņu pagaidām nav. Taču, manuprāt, vēl jānogaida, lai redzētu UIN reformas ietekmi. Skaidrāk šo procesu varētu novērtēt piecu gadu perspektīvā — līdz ar to 2023. gads varētu būt īstais, kad to izvērtēt. UIN nav tas nodoklis, ko vajadzētu reformēt pārāk bieži, jo tas rada neskaidrības investoriem. Jo biežāk to mainīsim, jo nervozāki kļūs investori. Tāpēc esam piesardzīgi pret straujām kustībām. Jā, ir izveidota liela reforma, un atcelt šo reformu pagaidām nav mūsu plānos. Taču pieci gadi noteikti varētu būt atskaites punkts, kad izvērtēt, vai cerētie mērķi ir vai nav sasniegti. 

Ikars Kubliņš, portāla BilancePLZ redaktors

Publicēts žurnāla “Bilance” 2020. gada oktobra (466.) numurā.