Pandēmijas laikā jāvērtē, vai līgumi ir izpildāmi

Ikars Kubliņš, portāla BILANCE PLZ redaktors

(0)
Eva Berlaus. Foto: Aivars Siliņš

Ārkārtējās situācijas ievieš izmaiņas līgumtiesisko attiecību pasaulē. Koronvīrusa un ar to saistītās Covid-19 saslimšanas izraisītā pandēmijas un globālā mēroga krīze praksē varētu aktivizēt nepārvaramās varas jeb force majeure klauzulu, kura ir ietverta daļā līgumu. Kuros gadījumos un kāda veida līgumattiecībās varētu būt pamatoti atsaukties uz force majeure, kādi papildu apstākļi jāņem vērā, un uz ko var cerēt uzņēmēji, piemērojot šo klauzulu? Par to saruna ar Evu Berlaus, zvērinātu advokātu biroja Sorainen vadošo partneri.

Kas ir nepārvarama vara līgumtiesisko attiecību izpratnē? Kāda ir tās definīcija?

Nepārvarama vara ir tādi apstākļi, kurus, slēdzot līgumu, pusēm nebija iespējams saprātīgi paredzēt. Piemēram, dabas katastrofas, karš, pandēmijas. Protams, tie ir tikai vispārēji piemēri, kuri konkrētos apstākļos var tikt atzīti par nepārvaramu varu. Piemēram, ja puses slēdz līgumu brīdī, kad nav ne mazāko ziņu, ne mazāko aizdomu, ka varētu izraisīties karš līguma izpildes laikā, – tie ir vieni apstākļi, savukārt, ja līgums tiek slēgts brīdī, kad ziņu lapas ir pilnas ar jaunumiem, kas liecina par to, ka drīz varētu sākties karš, – tie jau ir pavisam citi apstākļi. Nepārvarama vara nav ļoti strikti definēts jēdziens, kam varētu uzrakstīt formulu un būt drošs, ka, izpildoties vieniem vai otriem apstākļiem, tie pilnīgi noteikti tiktu tiesā atzīti par nepārvaramas varas apstākļiem.

Tātad viens kritērijs ir neparedzamība. Droši vien nepārvaramas varas jēdziens jau pašā nosaukumā ietver arī to, ka tās dēļ kaut ko nav iespējams izpildīt?

Protams! Lai kāds neizmantotu nepārvaramas varas apstākļus sev par labu, proti, nepildot līgumu bez pienākuma atlīdzināt zaudējumus, ir jāvērtē subjektīvie apstākļi – ka tieši konkrētā līguma gadījumā konkrētai līgumslēdzēja pusei šie apstākļi padarījuši neiespējamu līguma izpildi.

Tātad varētu sacīt, ir divi līmeņi – makro līmenis, kurā vispār kāds notikums tiek vai netiek atzīts par nepārvaramu varu, un mikro līmenis, kurā tiek vērtēts, vai šis lielais notikums neļāva izpildīt konkrētu līgumu konkrētā situācijā?

Jā, jo kopumā pasaulē katru dienu kaut kur pastāv kādi nepārvaramas varas apstākļi. Jautājums, vai, pildot līgumu, uz šiem apstākļiem var atsaukties un tos izmantot par attaisnojumu kādu saistību neizpildīšanai.

Vai Covid-19 izraisītā globālā pandēmija un tai sekojošā ārkārtas situācija Latvijā kopumā (minētajā makro līmenī) atbilst šai nepārvaramas varas definīcijai?

Visticamāk, jā. Lai gan ziņas par vīrusa izplatību Ķīnā parādījās jau šā gada sākumā vai pat pagājušā gada beigās, diez vai saprātīgam uzņēmējam bija iespējams paredzēt, ka šī situācija attīstīsies tik strauji. Tāpēc, manuprāt, objektīvais kritērijs, ka vispār pastāv nepārvaramas varas apstākļi, ir izpildīts. Taču izvērtēt nākamo līmeni – kuri konkrētie uzņēmumi un kuri konkrētie līgumi ir ietekmēti – ir jau daudz sarežģītāk. Viena situācija, kad, piemēram, pasažieru pārvadātājam ar Ministru kabineta rīkojumu ir aizliegts veikt starptautiskos autobusu reisus. Skaidrs, ka šādā situācijā pārvadātājs nespēj izpildīt savas saistības aizvest pasažierus no punkta A uz punktu B. Jau mazāk skaidra situācija – ja šim pašam pārvadātājam ir jāsamaksā degvielas piegādātāja rēķins. Katrā ziņā valdības rīkojums to pārvadātājam neaizliedz. Jautājums: vai šie apstākļi būs pietiekams pamats, lai kavētu izpildīt šīs saistības? Tiesā var tikt vērtēts, cik lielā mērā būtu bijis saprātīgi uzkrāt finanšu rezerves. Vēl cita situācija būs ar uzņēmumu, kuru valdības rīkojums tiešā veidā nav skāris. Piemēram, lielveikali nav slēgti, tiem nav piemēroti aizliegumi, tomēr pircēju un līdz ar to arī naudas plūsma šajos apstākļos ir krietni samazinājusies.

Ja pirmie partneri saistības neizpilda nepārvaramas varas dēļ, kas rada turpmāko saistību neizpildes ķēdi? Vai katrs nākamais šīs ķēdes posms uzskatāms par nepārvaramas varas attaisnojamo situāciju (A nesamaksāja B nepārvaramas varas dēļ, bet B nesamaksāja C tāpēc, ka A nesamaksāja B)?

Paredzams, ka par šādām situācijām būs ļoti interesantas diskusijas tiesās. Praksē tas, protams, var izraisīt maksātnespējas procesus, ja vien valsts atbalsta līdzekļi neglābs situāciju.

Jūs minējāt, ka tiesā varētu tikt vērtēts, vai uzņēmums uzkrājis saprātīgas finanšu rezerves. Vai ir kāds likums, kas paredz, ka uzņēmumiem būtu kas jāpietaupa nebaltai dienai?

Ne Civillikums, ne Komerclikums neparedz pienākumu uzņēmumam turēt kādas noteiktas finanšu rezerves, taču uz šo problēmu jāskatās plašāk un no dažādiem aspektiem. Piemēram, pastāv arī valdes locekļu atbildības aspekts – uzņēmuma valde ir atbildīga par to, kā notiek saimniekošana ar uzņēmuma līdzekļiem, un likums paredz, ka tas jādara ar “krietna un rūpīga saimnieka” pieeju. No tā, protams, nevar izsecināt konkrētu summu, kas būtu jāuzkrāj, taču parasti ir runa par salīdzināšanu ar līdzīgiem uzņēmumiem līdzīgos apstākļos, salīdzināšanu ar to, kāda ir vispārējā prakse noteiktā nozarē labi pārvaldītiem uzņēmumiem – cik tiem ir lieli finanšu uzkrājumi, piemēram, vai tie ir divu vai trīs mēnešu nepieciešamās naudas plūsmas apmērā. Ja turpinām piemēru ar pasažieru pārvadātāju, es teiktu, ka no saistības norēķināties ar degvielas piegādātāju šis uzņēmums, visticamāk, netiktu atbrīvots. Labākajā gadījumā, atsaucoties uz nepārvaramas varas apstākļiem, tam varētu nepiemērot līgumsodu par kavējumu saprātīgā termiņā. Protams, kas būtu “saprātīgs” laika periods, kurā šo maksājumu varētu atlikt, atkal ir katrā konkrētā situācijā izvērtējams jautājums.

Vai uz nepārvaramas varas klauzulu var atsaukties tikai tad, ja tā iekļauta līgumā?

Ja līgumā nav minēta nepārvaramas varas klauzula, tad uz nepārvaramu varu var atsaukties, runājot par apstākļiem, kad līgumu vispār nav iespējams izpildīt, prasot nepiemērot līgumsodu vai pat prasot līguma atcelšanu. Savukārt, ja līgumā ir paredzēti nepārvaramas varas apstākļi, tad atkarībā no tā, kas līgumā ir noteikts, atsaukšanās iespējas varētu būt plašākas.

Līgumos nepārvaramas varas ietekme nereti ir atrunāta krietni detalizētāk un precīzāk, ļaujot šo klauzulu iedarbināt ātrāk un efektīvāk. Piemēram, ir līgumi, kuros ir noteikts – ja nepārvaramas varas apstākļi turpinās ilgāk nekā noteiktu dienu skaitu, tad līgums tiek automātiski uzskatīts par izbeigtu. Tas palīdz pusēm nonākt pie noteiktības attiecībās daudz ātrāk. Tāpat ir līgumi, kuros puses vienojas par to, kādi apstākļi noteikti tiks uzskatīti par nepārvaramu varu pušu starpā (kas tiesā varbūt ne vienmēr par tādiem tiktu atzīti). Cerams, ka tā būs viena no šīs situācijas mācībām – puses turpmāk daudz lielāku vērību pievērsīs tam, ko līgumos ieraksta par nepārvaramu varu.

Kādā definīcijā teikts, ka par nepārvaramu varu “nav uzskatāmi ar tirgus konjunktūras izmaiņām saistītie apstākļi”, bet šīs pandēmijas krīze jau arī maina tirgus konjunktūru. Vai šādos gadījumos varēs piemērot force majeure definīciju?

Ar tirgus konjunktūras apstākļiem konkrētajā skaidrojumā, visticamāk, ir domātas cikliskas ekonomikas izmaiņas, kas notiek nemitīgi dažādu ikdienišķu apstākļu dēļ, kuri nekad netiek uzskatīti par nepārvaramas varas apstākļiem.

Ko praktiski darīt situācijā, ja nepārvarama vara liedz izpildīt līgumu? Kas jāņem vērā, lai iedarbinātu force majeure klauzulu?

Jebkurā situācijā, ja runājam par “krietna un rūpīga saimnieka” attieksmi, uzņēmumam ir jāreaģē, nedrīkst slēpt galvu smiltīs un izlikties, ka viss ir kārtībā. Tas nozīmē, ka otra līgumslēdzēja puse ir jāinformē par radušos situāciju pēc iespējas drīz. Visprātīgāk no visu pušu viedokļa ir sēsties pie galda un mēģināt rast risinājumu savstarpējā sarunā. Tas noteikti būs vienkāršākais un lētākais problēmas risinājums.

Ko darīt, ja sadarbības partneris, pamatojoties uz nepārvaramu varu, nepilda līgumu? Kā pārliecināties, vai tas ir pamatoti vai ne? Vai ir tiesības pieprasīt piekļuvi sadarbības partnera informācijai, dokumentiem un tamlīdzīgi, kas pierādītu, ka tiešām iestājusies nepārvarama vara?

Šādu tiesību gan nav – ja sadarbības partneris šo informāciju nesniedz labprātīgi, tad vienīgais ceļš ir celt prasību tiesā par parāda piedziņu, kur tad arī varētu tikt vērtēti dokumenti un citi pierādījumi.

Vai nepārvaramas varas atruna attiecas vienādi uz jebkurām līgumtiesiskām situācijām, piemēram, starp sadarbības partneriem, starp uzņēmumu un valsti (iepirkuma līgumi), starp uzņēmumu un darbinieku (darba līgumi), kredītlīgumi ar banku, apdrošināšanas līgumi utt. vai arī ir kādas atšķirības, specifika katrā konkrētā gadījumā?

Vispārējie noteikumi ir vieni un tie paši, bet katrā gadījumā var būt kādas nianses. Piemēram, banku kredītlīgumi praksē parasti ir detalizētāk izstrādāti – tajos, visticamāk, būs iekļautas pietiekami konkrētas atrunas par nepārvaramas varas apstākļiem. Savukārt darba attiecībās atšķirīgs būs pušu līdzsvars, līdz ar to tiesa centīsies aizstāvēt darbinieku kā vājāko pusi, un tur atsaukties uz nepārvaramu varu noteikti būs sarežģītāk.

Cik lielā mērā nepārvaramā vara kaut ko juridiski maina darba devēju un darbinieku attiecībās, ja zināms, ka Darba likums ir ar augstāku spēku par darba līgumiem?

Darba devēja un darbinieka attiecības ir specifiskas līgumattiecības, kuras regulē Darba likums, tāpēc tur būs krietni grūtāk izmantot jebkādas force majeure atrunas.

Savukārt uz nodokļu maksājumiem nepārvaramas varas nosacījumi jau arī neattiecas, jo tās nav līgumattiecības? Šajā ziņā viss atkarīgs tikai no valsts žēlastības?

Jā, šeit savukārt nav līgumattiecību. Pienākumu maksāt nodokli nosaka valsts, un likums arī skaidri paredz sekas, kas notiek, ja nodokļi netiek maksāti. Tiek piemēroti sodi, nokavējuma naudas, un, ja saistības ilgstoši netiek pildītas, galējās sekas ir maksātnespēja. Cerams, ka valsts speciālais regulējums šai situācijai palīdzēs pēc iespējas lielākam uzņēmumu lokam. Tas atkarīgs no tā, kā Ministru kabinets definēs uzņēmumu loku, uz kuru šis atbalsts varētu attiekties.

Bankas jau izsludinājušas zināmus pretimnākšanas pasākumus, bet, ja kredītņēmējam rodas grūtības un force majeure situācijas dēļ nav iespējas nomaksāt kārtējos kredītmaksājumus, vai bankai ir tiesības lauzt līgumu, pieprasīt atmaksāt visu summu uzreiz, nodot parādu piedzīšanai? 

Kredītņēmējs, protams, var mēģināt pamatot savu nespēju veikt kredītmaksājumus ar nepārvaramas varas apstākļiem, tomēr jāatceras, ka viņš šajā ziņā ir vājākā puse, jo reti kad bankai nav nodrošinājuma kredītiem – ķīlas, komercķīlas, hipotēkas, kuras var ātri izmantot, ja kāds neveic savus maksājumus.

Vai banka var nepārvaramas varas dēļ mēģināt atteikt, piemēram, izņemt noguldītos līdzekļus? Vai šādā situācijā uzreiz iedarbojas Noguldījumu garantiju fonds?

Banku darbība ir stingri regulēta, un force majeure neatceļ noguldījumu garantijas. Ja bankai rastos grūtības, iedarbotos Kredītiestāžu likuma normas par garantētiem noguldījumiem, viss tiktu risināts parastajā ceļā, ar stingru Finanšu un kapitāla tirgus komisijas uzraudzību.

Kā nepārvaramas varas kontekstā risina situācijas, kas saistītas ar naudas atmaksu juridiskai personai par, piemēram, iegādātām transporta biļetēm, apmaksātām viesnīcām, pasākumu ieejas biļetēm, ja konkrētais pasākums Covid-19 krīzes dēļ ticis atcelts? Vai organizatoram ir pienākums atgriezt naudu, vai tas var mēģināt atsaukties uz force majeure un to nedarīt?

Pasākuma organizatoram pavisam noteikti nauda būtu jāatgriež – ja koncerts vai teātra izrāde nav notikusi, tad pakalpojums nav ticis sniegts. Jautājums varētu būt vienīgi par to, vai tad, ja nauda netiek atgriezta nekavējoties, organizatoram būtu jāmaksā kādi nokavējuma procenti (likumiskie seši procenti vai citi). Iespējams, tiesa varētu spriest, ka saprātīga nokavējuma gadījumā nepārvaramas varas situācija ir attaisnojošs apstāklis, lai šādi procenti nebūtu jāmaksā. Arī par nenotikušu transporta pārvadājumu biļetēm nauda, visticamāk, ir jāatgriež un pilnā apmērā – tad, ja pārvadājums tiešām nav bijis iespējams, nevis ja paši esam izvēlējušies neceļot. Protams, vienmēr jāskatās, vai neesam parakstījušies (pat kā patērētāji) uz īpašiem līguma noteikumiem. Ja šādu noteikumu nav, tad nauda jāatgriež, ja vien nav kādi īpaši apstākļi, kas šo naudu neļauj atgriezt. Piemēram, ja biļetes cenā daļu sastāda pasažiera nodeva kādas pilsētas autostāvvietai vai tamlīdzīgi, kura netiek atgriezta.

Kā ar pakalpojumiem situācijā, kad, piemēram, viesnīca valsts iekšienē izmitināšanas pakalpojumu joprojām sniedz, bet vienlaikus valsts jau kļuvusi par “sarkano zonu”, kurā ceļotājus vairs neielaiž?

Ja valsts ir pasludināta par zonu, kurā vairs nevar tikt iekšā, tam noteikti ir jābūt par iemeslu, lai varētu prasīt naudas atgriešanu.

Kā nepārvaramas varas klauzula darbojas apdrošināšanas līgumos? Vai šajā ziņā pastāv vienota pieeja?

Apdrošināšanas nozarē ir sīki un smalki izstrādāti noteikumi šādiem gadījumiem. Cik man zināms, lielākajai daļai apdrošināšanas polišu pandēmijas ir izņēmums, proti, pandēmijas apstākļos apdrošināšanas atlīdzības netiek izmaksātas. Diezgan daudzi apdrošinātāji ir saskārušies ar ebolas, SARS epidēmiju gadījumiem, pieredze jau ir uzkrāta.

 Minējāt, ka darba attiecības ir specifiska joma, kuru nepārvaramas varas apstākļi īpaši neietekmē. Tomēr – kāds ir tiesiskais pamatojums darbinieku atlaišanai pašreizējos apstākļos, vai krīze to kaut kā maina? Vai tomēr var piemērot nepārvaramas varas klauzulu?

Uzņēmumam arī parastos apstākļos neviens neliedz samazināt darbinieku skaitu. Ja krietni sarukusi nepieciešamība pēc darbaspēka, ir tikai normāli šī iemesla dēļ izmantot šādu iespēju. Protams, tas ir jādara saskaņā ar likumu, proti, darbinieki jābrīdina mēnesi iepriekš un viņiem jāizmaksā visas likumā noteiktās kompensācijas. Cita iespēja ir vienoties, ka darbinieki izmanto daļu vai visu no sava apmaksātā atvaļinājuma vai arī dodas bezalgas atvaļinājumā. Pusēm neviens neaizliedz arī vienoties par īsākām darba stundām un mazāku algu uz kādu laiku. Taču tas viss ir iespējams tikai tad, ja darbinieks tam piekrīt. Ja alternatīva ir darbinieku atlaišana, tad daļai darbinieku tas varētu šķist piemērots risinājums. Ja uzņēmums izsludina dīkstāvi, tad tam jāturpina maksāt darbiniekiem vidējo izpeļņu. Valdība šobrīd (saruna notika 19. martā – I.K.) spriež par to, kādu atbalstu sniegt uzņēmējiem šajā situācijā.

Viena no komplicētākajām situācijām, par kādām pēdējā laikā dzirdēts, – darbinieks atgriezies no atvaļinājuma bīstamajās teritorijās un viņam jāpavada divas nedēļas pašizolācijā. Slimības simptomu nav, bet darbu veikt no mājām nav iespējams. Kā darba devējam rīkoties šādā situācijā? Vai tam ir tiesības uz šo laiku atstādināt darbinieku no darba?

Darba devēja pienākums ir nodrošināt darbiniekiem drošus darba apstākļus. Līdz ar to darba devējs nevar pieļaut, ka šis darbinieks turpina ierasties darbā, turklāt patlaban tā ir arī valsts prasība. Tātad darbinieks ir jāsūta mājās. Jā, atstādināšana no darba šādā situācijā var būt risinājums.

Ja darbinieks objektīvu iemeslu – nepārvaramas varas – dēļ nav spējis tikt atpakaļ uz Latviju un “iesprūdis” ārzemēs, vai darba devējam tā būtu jāuzskata par attaisnotu prombūtni, un kas no tā izriet?

Visticamāk, tā būtu attaisnota prombūtne un tas nevarētu būt par pamatu tam, lai darba devējs izbeigtu darba līgumu.

Kas patlaban visvairāk uztrauc Sorainen klientus – ar kādiem jautājumiem saistībā ar šo krīzi pie jums vēršas?

Liela daļa jautājumu ir par problemātiku, kas saistīta ar darbiniekiem – kādās situācijās darbiniekus var atlaist, kādi instrumenti darba devējam ir pieejami. Tiek jautāts par nepārvaramas varas apstākļiem. Diezgan daudz jautājumu saistīti arī ar telpu nomu – vai nomas līgumus drīkst izbeigt vai ne. Ir arī jautājumi, kas saistīti ar dokumentu parakstīšanu, jo, piemēram, viens “iesprūdis” Āfrikā, otrs – Spānijā, trešais vēl kaut kur, un ir jāsasauc akcionāru sapulce, bet elektroniskie paraksti ne visiem ir.

Kādi būtu vispārējie ieteikumi uzņēmējiem šajos krīzes apstākļos, ja rodas grūtības ar saistību izpildi?

Pirmkārt, informēt otru līguma pusi par šīm grūtībām. Arī ar darbiniekiem ir iespējams vienoties par dažādiem risinājumiem, bet patlaban nevajadzētu sasteigt ar krasiem lēmumiem, jo valdība pašlaik lemj, kāds atbalsts kuriem uzņēmumiem būs pieejams. Iespējams, vismaz divas nedēļas mierīgi jānogaida.

Intervija publicēta žurnāla BILANCES JURIDISKIE PADOMI 2020. gada aprīļa numurā.

Kļūda rakstā? Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Novērtējiet šo rakstu
(0)