0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

ŽURNĀLS BILANCEBILANCES RAKSTIPašizmaksas kalkulācijas

Pašizmaksas kalkulācijas

Vita Zariņa, Dr. oec., Ekonomikas un kultūras augstskolas profesore

Pašizmaksa ir izmaksu kopsumma produkta vai pakalpojuma vienības ražošanai noteiktā laika periodā. Pašizmaksu var rēķināt katram produktam, produktu grupai, pakalpojumam vai projektam, pašizmaksas kalkulācijas mērķis ir parādīt, cik uzņēmumam izmaksā ražošana vai pakalpojumu sniegšana. Kas ir pašizmaksa? Pašizmaksas aprēķināšana ir vadības grāmatvedības sastāvdaļa, tāpēc tās aprēķināšanai nav normatīvajos aktos paredzēto obligāto prasību, tomēr lielākā daļa sabiedrību izmanto pašizmaksas kalkulācijas, lai saprastu uzņēmumā notiekošo un izmantotu tās arī kā vienu no kontroles instrumentiem. Tātad pašizmaksa ir izmaksu kopums, kas sabiedrībai ir nepieciešams vienas preču vienības (vai veida) ražošanai vai pakalpojuma sniegšanai. Ja pašizmaksu…


Lai turpinātu lasīt šo rakstu,
nepieciešams iegādāties abonementu

9 € / mēnesī*

Pirmās 15 dienas bez maksas

Abonēt

*Abonements tiek atjaunots automātiski, līdz izvēlaties to pārtraukt
 Esi BilancePLZ abonents?
Pieslēgties

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus

Pašizmaksas kalkulācijas
Foto: © Yaruniv-Studio – stock.adobe.com

Vita ZariņaPašizmaksa ir izmaksu kopsumma produkta vai pakalpojuma vienības ražošanai noteiktā laika periodā. Pašizmaksu var rēķināt katram produktam, produktu grupai, pakalpojumam vai projektam, pašizmaksas kalkulācijas mērķis ir parādīt, cik uzņēmumam izmaksā ražošana vai pakalpojumu sniegšana.

Kas ir pašizmaksa?

Pašizmaksas aprēķināšana ir vadības grāmatvedības sastāvdaļa, tāpēc tās aprēķināšanai nav normatīvajos aktos paredzēto obligāto prasību, tomēr lielākā daļa sabiedrību izmanto pašizmaksas kalkulācijas, lai saprastu uzņēmumā notiekošo un izmantotu tās arī kā vienu no kontroles instrumentiem.

Tātad pašizmaksa ir izmaksu kopums, kas sabiedrībai ir nepieciešams vienas preču vienības (vai veida) ražošanai vai pakalpojuma sniegšanai. Ja pašizmaksu kalkulācijas ir pareizi veiktas, tad tās palīdz novērtēt darbības efektivitāti un saprast, vai ir optimizējami resursi. 

Ar ko sākt?

Vispirms visas uzņēmuma izmaksas jāsadala:

  1. fiksētajās (pastāvīgās) un mainīgās;
  2. tiešās un netiešās.

Tāpat ir jāsaprot, kas ir izmaksu objekts (prece, pakalpojums, projekts utt.). Visvienkāršāk tikt pie pašizmaksas aprēķiniem ir tad, ja ir korekta finanšu grāmatvedības uzskaite (izmaksu sadalījums pa produktu veidiem, projektiem, pakalpojumiem). Kalkulācijas izveides process nav vienkāršs, tas ir darbietilpīgs, it sevišķi jaunam produktam vai pakalpojumam, bet ļoti vajadzīgs, lai saprastu, kādas izmaksas ietilpst kalkulācijas objektā.

Tiešās izmaksas 
Tieši saistītas ar konkrētu izmaksu objekta radīšanu, ražošanas procesu un aktivitāti. Tiešās izmaksas ietver ražošanas materiālu izmaksas jeb izejvielu vai pusfabrikātu izmaksas, kā arī tiešo algu izmaksas jeb atalgojuma izmaksas, kas ir tieši saistītas ar ražojamās preces izgatavošanu.

Netiešās izmaksas 
Visas pārējās izmaksas, kas nav tieši saistītas ar konkrētās produkcijas ražošanu, bet ir nosacīti saistītas ar ražošanas procesu. Piemēram, datortehnika, autoparks (degviela, remonts), biroja piederumi, kancelejas preces, reklāma…

Fiksētās izmaksas 
Nemainīgas un nav atkarīgas no saražoto produktu vai pakalpojumu daudzuma. Piemēram, nomas maksa, apdrošināšana, telpu apgaismojums, maksa par sakariem (internetu), kredītprocenti, administrācijas alga… 

Mainīgās izmaksas 
Mainās atkarībā no saražotā preču vai pakalpojumu daudzuma. Piemēram, izejvielu izmaksas, darba samaksa nodarbinātajiem ražošanā, elektrība, iepakojuma izmaksas utt.

Pašizmaksas kalkulācijas metodes

Atkarībā no tā, ko un kā ražo uzņēmumā, kā arī kā paredzēts izmantot aprēķina rezultātus, tiek izmantotas šādas kalkulācijas metodes: 

  1. pilnās pašizmaksas kalkulācijas metode;
  2. mainīgo izmaksu kalkulācijas metode.

Sastādot produktu pašizmaksas kalkulācijas, izmaksas jāsadala:
pa izmaksu veidiem: tiešās, netiešās, pastāvīgās, mainīgās;

  • pa izmaksu rašanās vietām: ražošanas, administrācijas, pārdošanas;
  • pa izmaksu nesējiem (kalkulācijas objektiem) — konkrētiem produktiem un pakalpojumiem. 

Pilnās pašizmaksas kalkulācijas metode

Ja sabiedrība ražo viena veida produkciju, tad produkta pašizmaksas kalkulācija ir viegli sastādāma, bet, ja uzņēmums ražo dažādu produkciju, tad izmaksas ir jāsadala pa izmaksu grupām konkrētajam produkta veidam, atsevišķi tiešās un atsevišķi netiešās izmaksas. 

Pamatprincipu šādai pašizmaksas kalkulācijai atspoguļo šādi:

Tiešās materiālu izmaksas (VC)
+ Tiešās darba algas izmaksas (VC)
+ Netiešās ražošanas izmaksas (VC)
= Ražošanas pašizmaksa
+ Administrācijas izmaksas (VC + FC)
+ Pārdošanas izmaksas (VC + FC) 
+ un citas izmaksas (VC+FC)
= Pilnā pašizmaksa

Pie tiešajām materiāla izmaksām pieder tās, kas saistītas ar materiāla izlietojuma un darbaspēka izmaksām tieši ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas procesā. Šīs izmaksas parasti ir pietiekoši viegli saprast un aprēķināt. Grūtāk ir ar netiešajām (vispārējām, pieskaitāmajām) izmaksām, jo tās ir svarīgas un vajadzīgas, bet nav tieši saistītas ar ražošanu vai pakalpojumu sniegšanu. Piemēram, saiņošanas materiāli, netiešās darbaspēka izmaksas (darba samaksa rūpnīcas apsardzei, ražošanas vadītājam u.c.), rūpnīcas telpu noma (vai nolietojums), komunālo pakalpojumu izmaksas (apkure, ūdens utt.) un citas.

Tāpat pie netiešajām izmaksām pieder citu struktūrvienību izmaksas, kas strādā, lai nodrošinātu ražošanu vai pie preču realizācijas (iepirkumi, pārdošana, administrācija, transportēšana, uzglabāšana utt.). Netiešajām izmaksām parasti tiek izvēlēta pieskaitījuma likme, un uzņēmums izstrādā sev piemērotāko.

Lai noteiktu netiešo (vispārējo) izmaksu summu, ko ieskaitīt produkta vai pakalpojuma pašizmaksā, nepieciešams:

  • sagrupēt netiešās izmaksas pa to rašanās vietām un veidiem; 
  • noteikt darbības apjomu; 
  • izvēlēties pieskaitījuma bāzi; 
  • noteikt pieskaitījuma likmes (ln); 
  • sadalīt netiešās izmaksas pa kalkulācijas objektiem. 

Struktūrvienību uzkrāto izmaksu sadales pamatojumu var izstrādāt, liekot pamatā dažādus darbības mērķus. Noteicošais darbības mērķa izvēlē ir tas, kas vislabāk var aprakstīt vai nomērīt resursu patēriņu struktūrvienībās attiecībā pret izmaksu objektu. Izmaksu sadales pamatojumam vajadzētu būt viegli mērāmam, lai produkcijas kalkulācija būtu pēc iespējas precīzāka, tam vajadzētu būt arī proporcionālam ar izvēlēto darbības mērķi. Ir jāatrod faktors, kas vada izmaksas konkrētajā struktūrvienībā.

Piemērs

Tiek transportēti trīs dažādi produkti, kuru transportēšanas izmaksas ir 250 eiro:

Produkts  Produkta kopējais svars, kg Iegādes cena, eiro/kg
A 100 0,5
B 200 1,0
C 50 2,0
Kopā 350

 

Ir iespējams šīs transportēšanas izmaksas sadalīt proporcionāli preces vērtībai:

Produkts Svars, kg Cena,
eiro/kg
Kopējā
vērtība
Transportēšanas izmaksas, eiro
A 100 0,5 50 (13%) 32,50
B 200 1,0 200 (53%) 132,50
C 50 2,5 125 (34%) 85,00
Kopā 350 375 (100%) 250,00

 

Transportēšanas izmaksas var sadalīt arī proporcionāli preču svaram:

Produkts Svars, kg Transportēšanas izmaksas
A 100 (29%) 72,50
B 200 (57%) 142,50
C 50 (14%) 35,00
350 (100%) 250,00

 

Rezultātu salīdzinājums:

Produkts Transpor-tēšanas izmaksas proporcionāli svaram Transpor-tēšanas izmaksas proporcionāli vērtībai Transpor-tēšanas izmaksas proporcionāli svaram,
eiro/kg
Transpor-tēšanas izmaksas proporcionāli vērtībai,
eiro/kg
A 72,50 32,50 0,725 0,33
B 142,50 132,50 0,713 0,66
C 35,00 85,00 0,70 1,70
250,00 250,00

 

Uzņēmums izvēlas, kuru veidu un metodi pielietot, kas vislabāk atbilst tā vajadzībām.

Līdzīgi arī ar citām vispārīgajām izmaksām. Administrācijas un pārdošanas izmaksas var attiecināt, piemēram, proporcionāli ražošanas vai pārdošanas apjomiem.

Netiešās izmaksas ir jāsadala tā, lai uz katru atsevišķo produktu vai pasūtījumu varētu attiecināt to izmaksu daļu, kas atspoguļo reālo netiešo izmaksu patēriņu. Vispārējo izmaksu pieskaitījumu likmju (sadales koeficientu) aprēķināšanas metode ir šāda:

  • netiešās izmaksas tiek izvietotas pa struktūrvienībām, kurās tās ir radušās;
  • vadoties no struktūrvienības izmaksu sadales pamatojuma, tiek aprēķināta netiešo izmaksu summa katrā struktūrvienībā, kas ir izteikta vai nu procentos, vai arī kā pieskaitāma summa.

Pilna pašizmaksas kalkulācija, liekot pamatā vispārējo izmaksu pieskaitīšanas kalkulāciju, līdz ar to ir:

Kopējās materiāla izmaksas
+ Ražošanas netiešās izmaksas
= Ražošanas pilnās izmaksas
+ Pārdošanas un administrācijas izmaksas, kur pieskaitāmā procentu likme tiek parasti aprēķināta procentos kā pārdošanas un administrācijas izmaksas attiecībā pret ražošanas izmaksām
= Pilnā ražošanas pašizmaksa

Pilnas pašizmaksas kalkulācija var arī palīdzēt darbā ar uzņēmuma rentabilitātes uzlabošanu. Produkcijas krītošās cenas parasti piespiež uzņēmumam atrast jaunus un racionālākus aktuālās produkcijas ražošanas veidus.

Mainīgo izmaksu kalkulācijas metode (segumu summas metode)

Pilnās pašizmaksas metodē rēķinās ar visām produkcijas vai pasūtījuma izmaksām, neskatoties uz to, vai tās ir mainīgās vai fiksētās izmaksas, taču mainīgo izmaksu kalkulācijas metodē rēķinās tikai ar mainīgajām izmaksām. Pastāvīgās (fiksētās) izmaksas netiek sadalītas pa atsevišķiem produkcijas veidiem vai pasūtījumiem, bet tiek uzskatītas par perioda izmaksām.

Tāpēc, lietojot šo kalkulācijas metodi, nav jāsaskaras ar brīžiem sarežģīto kopējo izmaksu sadalīšanu pa struktūrvienībām un pa atsevišķajiem produkcijas veidiem.

Mainīgo izmaksu kalkulācijas metode tiek plaši izmantota ražošanas un tirdzniecības uzņēmumos. Tā kā pakalpojumu uzņēmumos lielākā daļa izmaksu ir pastāvīgās izmaksas, pašizmaksas kalkulācija pēc seguma summas metodes šādos uzņēmumos tiek izmantota mazāk.

Mainīgo izmaksu kalkulācijas metodē vispirms tiek iekalkulētas produkcijas ražošanas vai pasūtījuma mainīgās izmaksas, t.i., produkcijas vai pasūtījuma minimālās izmaksas. Pēc tam, lai iegūtu pārdošanas cenu, tiek pieskaitīta seguma summa.

Lielākā daļa rentabilitātes aprēķinu ir saistīta ar mainīgo izmaksu kalkulācijas metodi. Tas ir tāpēc, ka lielākajai daļai uzņēmumu savas produkcijas cenas ir jānosaka, vadoties pēc esošajām tirgus cenām, ko bieži nosaka vadošie aktuālās produkcijas ražotāji. Ja pircējs nevēlas maksāt uzņēmumā noteikto produkcijas cenu pēc darba pašizmaksas kalkulācijas, uzņēmumam vajag izvērtēt produkcijas vai pasūtījuma rentabilitāti ar seguma summas palīdzību.

Uzņēmumam ir jāatrod tā izmaksu robeža, kur seguma summa sedz visas pastāvīgās izmaksas, jo pastāvīgās izmaksas uzņēmumā pastāv jebkurā gadījumā, vai uzņēmums ir saņēmis pasūtījumu vai ne. Minimālās izmaksas parāda viszemāko iespējamo cenu, kādu uzņēmums var akceptēt. Cena, kas pārsniedz šo izmaksu līmeni, sāk segt pastāvīgās izmaksas un pēc tam arī dod peļņu.

Arī mainīgo izmaksu kalkulācijas metodē var izmantot pieskaitāmo izmaksu kalkulācijas principu, bet veiktie aprēķini dos informāciju tikai par pieskaitāmajām izmaksām, kas sedz mainīgās izmaksas.

Uzņēmumi, kuri lieto pilnās pašizmaksas kalkulācijas metodi, uzskata, ka kalkulācijā jāietver visas izmaksas, jo, piemēram, izmaksas, kas saistītas ar ražošanas iekārtām, ir tikpat svarīgas kā mainīgās izmaksas, jo bez šīm izmaksām nebūtu iespējams ražot produkciju, tāpēc šai produkcijai ir jāsedz arī noteiktā pastāvīgo izmaksu daļa. Mainīgo izmaksu kalkulācijas metodes piekritēji apgalvo, ka perioda pastāvīgās izmaksas ir saistītas ar uzņēmuma kapacitāti, nevis ar konkrētās produkcijas vienas vienības izmaksām aktuālajā periodā. Pastāv uzskats, ka visas pastāvīgās izmaksas (piemēram, kapitāla ēku un uzņēmuma izmaksas, apdrošināšana, alga vadības personālam u.tml.) reprezentē izmaksas, kas saistās ar uzņēmuma gatavību ražošanai, un tās pastāv tik un tā, vai uzņēmums ražo aktuālo produkciju šajā periodā vai vēlāk, tāpēc kalkulācijā tiek ierēķinātas tikai mainīgās izmaksas. 

Tomēr svarīgi ir apzināties, ka uzņēmums nevar pastāvēt ilgi, ja tā seguma summa nesedz fiksētās izmaksas un peļņu.

Segumu var aprēķināt kopējam apjomam vai vienam gabalam. 

Segumu vienam gabalam rēķina:

CM 1 gab. = C 1 gab. – VC 1 gab.

Segumu kopējam apjomam rēķina:

CM = (N × C) – (N × VC) 
CM — segums; 
N — produkcijas vai pakalpojumu vienību skaits; 
C — vienības cena; 
VC — mainīgās izmaksas.

Lai labāk redzētu abu pašizmaksas kalkulāciju metožu atšķirību, apskatīsim piemēru!

Piemērs

Tiek ražots produkts A, perioda sākumā krājumu atlikumā nav. Ražošanas VC = 20, ražošanas FC gadā ir 180 000, citas FC kopā gadā 80 000, produkta A realizācijas cena ir 50,00. Produktu saražo un pārdod gadā 10 000 gab. Ir atšķirīgs saražoto un realizēto preču apjoms, un nav sākuma un beigu saldo.

1. pusgadā saražo 7000 gab., pārdod 3000 gab.

2. pusgadā saražo 3000 gab., pārdod 7000 gab.

Pilnās pašizmaksas kalkulācijas metode

1. pusgads 2. pusgads
Realizācijas ieņēmumi 150 000 350 000
Krājumi perioda sākumā 0 152 000
Ražošana 7000 gab. × (VC 20 + FC 18) = 266 000  114 000
Krājumi perioda beigās 152 000 0
Pārdotās produkcijas raž. izmaksas 114 000 266 000
GP 36 000 84 000
Citas FC 40 000 40 000
Peļņa (4000) 44 000

Mainīgo izmaksu kalkulācijas metode

1. pusgads 2. pusgads
Realizācijas ieņēmumi 150 000 350 000
Krājumi perioda sākumā 0 80 000
Ražošanas VC 7000 gab. × 20 VC = 140 000 60 000
Krājumi perioda beigās 80 000 0
Pārdotās produkcijas VC 60 000 140 000
Segums 90 000 210 000
FC 130 000 130 000
Peļņa (40 000) 80 000

 

Kā redzams pēc informācijas piemērā, ar abām metodēm iegūtā kopējā peļņa gadā ir 40 000, atšķiras tikai sadalījums pa periodiem, atšķirību veido ražošanas FC, kuras tiek iekļautas ražošanas izmaksās un gatavo krājumu vērtībā pilno izmaksu pašizmaksā, bet netiek iekļautas ražošanas izmaksu un krājumu vērtībā, izmantojot mainīgo izmaksu pašizmaksas metodi.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2021. gada jūlija (475.) numurā.

Kļūda rakstā? Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pareizrakstības kļūdas ziņojums

Redaktoriem tiks nosūtīts šāds teksts: