Pēc Eiropas Savienības tiesas sprieduma saņemšanas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments 9.augustā izskatīja pieteicējas - zemnieku saimniecības - kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru atzīts par pamatotu Lauku atbalsta dienesta lēmums par pienākumu pieteicējai atmaksāt saņemto atbalstu. Augstākā tiesa Administratīvās apgabaltiesas spriedumu atstāja negrozītu.

Pieteicēja sākotnēji pieteica agrovides atbalstam 10,20 hektārus zemes, bet nākamajā gadā palielināja šo sākotnējo platību par 2,30 hektāriem. Šā palielinājuma dēļ saistība tika nodibināta no jauna uz pieciem gadiem. Pieteicēja, kļūdaini uzskatot, ka saistības ir izpildītas, skaitot piecu gadu termiņu no sākotnējās saistības nodibināšanas brīža, nepieteica platību atbalsta saņemšanai saistību pēdējā gadā. Lauku atbalsta dienests nolēma atprasīt visu izmaksāto atbalstu, jo atzina, ka saistības nav tikušas pildītas visu nepieciešamo periodu.

Iepriekš Augstākā tiesa lietā bija apturējusi tiesvedību, vēršoties ar prejudiciāliem jautājumiem Eiropas Savienības tiesā. Ņemot vērā, ka pieteicējai piešķirtais atbalsts attiecībā uz sākotnēji atbalstam pieteikto zemes platību faktiski nodrošināja to mērķu sasniegšanu, kuru dēļ tas paredzēts Eiropas Savienības tiesību aktos, Augstākajai tiesai bija pamats šaubīties, vai konkrētajā gadījumā pieteicējas tiesību ierobežojums, paredzot atmaksāt jau saņemtos līdzekļus par to zemes platību, attiecībā uz kuru visi atbalsta saņemšanas priekšnoteikumi ir izpildīti visā piecu gadu periodā, ir samērīgs.

Augstākā tiesa vērsās Eiropas Savienības tiesā (Lieta C‑273/15)  ar vairākiem prejudiciālajiem jautājumiem: 

1. vai atbalsta atprasīšana atbilst attiecīgo regulu mērķim un samērīguma principam;
2. vai atbalsta atprasīšana atbilst Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17.pantam (tiesības uz īpašumu) kopsakarā ar hartas 52.pantu (pamattiesību ierobežošanas principi);
3. vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 52.pantā ietvertais pienākums pamattiesību ievērošanā ievērot samērīgumu paredz iespēju atkāpties no tādu tiesisko seku piemērošanas, kas regulā un atbilstoši regulai pieņemtajās dalībvalsts tiesību normās paredzētas kā obligātas, ja konkrētajā gadījumā pastāv kādi īpaši apstākļi, kuru kontekstā attiecīgais ierobežojums atzīstams par nesamērīgu;
4. vai, ievērojot attiecīgo regulu mērķi un regulās dalībvalstīm pieļautās rīcības brīvības robežas, ir pieļaujams, ka dalībvalsts tiesa, pamatojoties uz samērīguma apsvērumiem, nepiemēro regulu īstenošanas nolūkā pieņemtās pašas dalībvalsts tiesību normas.

Ar savu spriedumu Eiropas Savienības tiesa norādījusi, ka Komisijas 2004. gada 29. aprīļa Regulas (EK) Nr. 817/2004, ar ko paredz sīki izstrādātus piemērošanas noteikumus Padomes Regulai (EK) Nr. 1257/1999 par Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) atbalstu lauku attīstībai, 71. panta 2. punkts, ņemot vērā Padomes 1999. gada 17. maija Regulas (EK) Nr. 1257/1999 par Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) atbalstu lauku attīstībai un dažu regulu grozīšanu un atcelšanu, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2003. gada 29. septembra Regulu (EK) Nr. 1783/2003, un Regulas Nr. 817/2004 mērķi, samērīguma principu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. un 52. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, atbilstoši kuram atbalsta saņēmējam, kas saņem atbalstu par savām uz vairākiem gadiem uzņemtajām agrovides saistībām, ir jāatmaksā viss atbalsts, kas jau ir izmaksāts, tādēļ ka viņš nav iesniedzis ikgadējo šī atbalsta maksājuma iesniegumu par pēdējo viņa piecu gadu saistību perioda gadu, arī tad, ja, pirmkārt, šis piecu gadu periods aizstāj iepriekšējo viņa saimniecības platības palielināšanas dēļ un, otrkārt, šis atbalsta saņēmējs nav pārtraucis pildīt savus pienākumus attiecībā uz tādas platības apsaimniekošanu, kura pieteikta pirms šīs palielināšanas.