Tiesībsargs  līdz šī gada 1.oktobrim devis laiku valdībai novērst konstatētos trūkumus un noteikt vecuma pensijas minimālo apmēru atbilstoši Satversmei. Šī jau ir ceturtā pirmstiesas brīdinājuma vēstule, ko tiesībsargs nosūtījis valdībai, saistībā ar nabadzības riskam visvairāk pakļauto Latvijas iedzīvotāju tiesību aizsardzību. Ja valdība noteiktajā termiņā trūkumus nenovērsīs, tiesībsargs vērsīsies Satversmes tiesā.

Tiresībsargs norāda, ka spēkā esošie tiesību akti paredz, ka vecuma pensijas minimālais apmērs nevar būt mazāks par valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu (SNP), kuram atkarībā no cilvēka uzkrātā apdrošināšanas stāža tiek piemērots koeficients. Tiesībsarga ieskatā šāds regulējums neatbilst Satversmei no diviem aspektiem:

• SNP,  līdz ar to arī vecuma pensijas minimālais apmērs, ir nepietiekams;
• noteikumos iekļautā vecuma pensijas minimālā apmēra diferenciācija atbilstoši darba stāžam ir netaisnīga pret cilvēkiem ar garāku darba mūžu.

Tāpat jau pati valsts Koncepcijā par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu  ir atzinusi, ka vecuma pensijas minimālais apmērs nav pietiekams.

Vecuma pensijas minimālais apmērs ir no 70,43 eiro līdz 108,85 eiro mēnesī, t.i., 2,35 eiro līdz 3,63 eiro dienā.

Personām ar invaliditāti kopš bērnības vecuma pensijas minimālais apmērs ir nedaudz lielāks – no 117,39 eiro līdz 181,42 eiro mēnesī, t.i., 3,91 eiro līdz 6,05 eiro dienā.

Tiesībsarga ieskatā, vecuma pensijas minimālie apmēri nav pietiekami, lai nodrošinātu cilvēka pamatvajadzības, kas Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma izpratnē ir ēdiens, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe, obligātā izglītība. Vienlaikus jānorāda, ka par personu ar invaliditāti pamatvajadzībām uzskatāmas arī tās vajadzības, kas saistītas ar šo personu īpašo veselības stāvokli.

Valsts garantēto vecuma pensiju minimālā apmērā saņem 64 004 personas jeb 14,3 % no visiem vecuma pensijas saņēmējiem, no kurām personas ar invaliditāti ir 7 368, bet personas ar invaliditāti kopš bērnības - 397.

Tiesībsargs arī secinājis, ka tiesību aktos noteiktie koeficienti rada atšķirīgu attieksmi pret personām ar lielāku darba stāžu.

Proti, personām, kurām darba stāžs ir 10 gadi, katrs darba stāža gads tiek novērtēts visaugstāk. Savukārt tām personām, kurām darba stāžs ir liels, piemēram, 45 gadi, katrs darba gads tiek novērtēts viszemāk. Ieskatam tabula.

Tātad, var secināt, ka persona, kura ir nostrādājusi ilgāku laiku, atrodas nelabvēlīgākā situācijā nekā persona ar īsāku darba mūžu.

“Ja valsts ir radījusi, tādu pensiju sistēmu, kas pieļauj, ka pietiekami ilga darba mūža laikā persona nevar uzkrāt pietiekamu pensiju kapitālu, lai nodrošinātu adekvātu vecuma pensiju, valsts pienākums ir radīt taisnīgu vecuma pensijas minimālā apmēra aprēķināšanas kārtību. Pensijas saņēmēju tiesiskās intereses nevar nesamērīgi ierobežot vienīgi pensijas sistēmas ilgtspējas vārdā,” uzskata tiesībsargs Juris Jansons.