EST aktualitātes personas datu apstrādes un patērētāju tiesību aizsardzības lietās

Eiropas Savienības Tiesā (EST) 2023. gada novembrī un oktobrī ir izskatītas tiesību normu piemērotājiem noderīgas lietas personas datu apstrādes un patērētāju aizsardzības lietās. Rakstā aplūkotās lietas EST tika skatītas, atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 267. pantam, t.i., sniedzot prejudiciālo nolēmumu. Nacionālajām tiesām katru reizi, kad lietas izskatīšana skar Eiropas Savienības (ES) tiesības, jāvērtē, vai lietā nav nepieciešama ES tiesību normas interpretācija, kuru ir tiesīga veikt tikai EST. Ja nacionālā tiesa nonāk pie secinājuma, ka šāda interpretācija ir nepieciešama, tad nacionālajai tiesai ir jāvēršas ar lūgumu pie EST, lai saņemtu prejudiciālo nolēmumu.

LESD 267. pants (bijušais EKL 234. pants) paredz, ka tikai EST kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus. EST ir atzinusi:

1 EST spriedums lietā 34–73, Fratelli Variola S.p.A. v Amministrazione italiana delle Finanze, 10., 11. punkts.

Pacienta datu apstrāde un tiesības saņemt dokumentu kopijas bez maksas

2023. gada 26. oktobra spriedums lietā C–307/221 FT pret DW

Persona saņēma zobārstniecības pakalpojumus, bet vēlāk lūdza zobārstam bez maksas izsniegt viņa medicīniskās dokumentācijas pirmo kopiju, jo uzskatīja, ka ārstēšanā, iespējams, ir pieļautas kļūdas. 

2 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula).

Zobārsts norādīja personai, ka personas lūgums tiks apmierināts tikai tad, ja persona samaksās par medicīniskās dokumentācijas kopijas izsniegšanu saistītos izdevumus, kā tas paredzēts Vācijas tiesībās. Saskaņā ar Vācijas tiesībām, pacients var saņemt savas medicīniskās dokumentācijas kopiju ar nosacījumu, ka tas atlīdzina ārstējošajam ārstam ar to saistītos izdevumus.

Pacients cēla prasību pret zobārstu tiesā. Pirmajā instancē, kā arī apelācijas instancē personas prasība par to, lai viņam bez maksas tiktu izsniegta viņa medicīniskās dokumentācijas pirmā kopija, tika apmierināta. Šie nolēmumi bija balstīti uz piemērojamo valsts tiesību aktu interpretāciju atbilstoši VDAR² 12. panta 5. punktam, kā arī 15. panta 1. un 3. punktam.

Vācijas Federālā augstākā tiesa, uzskatīdama, ka strīda risinājums ir atkarīgs no tā, kā interpretējamas VDAR normas, vērsās EST ar lūgumu par prejudiciālā nolēmuma sagatavošanu. Nacionālā tiesa norādīja, ka persona savas medicīniskās dokumentācijas pirmo kopiju pieprasa, lai sauktu zobārstu pie atbildības. Tomēr starp VDAR 63. apsvērumā minētajiem, ir tikai tiesības piekļūt personas datiem, lai uzzinātu par šo datu apstrādi un pārliecinātos par tās likumīgumu. 

EST, skatot lietu, secināja: ārsts, kurš veic VDAR 4. panta 2. punktā paredzētās savu pacientu datu apstrādes darbības, ir jāuzskata par „pārzini” šīs regulas 4. panta 7. punkta izpratnē, un tam ir no šā statusa izrietošie pienākumi, it īpaši nodrošināt piekļuvi personas datiem pēc datu subjektu pieprasījuma.

VDAR 12. panta 5. punktā ir noteikts princips, ka datu subjekta tiesību piekļūt saviem apstrādātajiem datiem un ar tiem saistītajai informācijai īstenošana nerada nekādas izmaksas datu subjektam. Turklāt šajā tiesību normā ir paredzēti divi iemesli, kuru dēļ pārzinis var vai nu pieprasīt saprātīgu maksu, ņemot vērā administratīvās izmaksas, vai arī atteikties izpildīt pieprasījumu. Šie iemesli ir saistīti ar tiesību ļaunprātīgas izmantošanas gadījumiem, kad datu subjekta pieprasījumi ir „acīmredzami nepamatoti” vai „pārmērīgi”, jo īpaši to regulāras atkārtošanās dēļ.

Ne VDAR 12. panta 5. punkta, ne šīs regulas 15. panta 1. un 3. punkta formulējumā personas datu pirmās kopijas izsniegšana bez maksas nav pakārtota nosacījumam, ka attiecīgajiem datu subjektiem jānorāda iemesls, kas pamatotu to pieprasījumus. Tādējādi šīs tiesību normas nesniedz pārzinim iespēju pieprasīt datu subjektam pamatot piekļuves pieprasījumu.

EST nolēma: VDAR mērķi ir nodrošināt konsekventu un augsta līmeņa aizsardzību fiziskajām personām Savienībā, kā arī stiprināt un sīki noteikt datu subjektu tiesības. Ņemot vērā nozīmi, kāda VDAR piešķirta tiesībām piekļūt apstrādātajiem personas datiem, kas garantētas VDAR 15. panta 1. punktā, lai sasniegtu minētos mērķus, šo tiesību īstenošanu nevar pakļaut nosacījumiem, kurus Savienības likumdevējs nav skaidri paredzējis, piemēram, pienākumam norādīt kādu no VDAR 63. apsvēruma pirmajā teikumā minētajiem pamatojumiem. 

VDAR 12. panta 5. punkts un 15. panta 1. un 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pārzinim ir pienākums bez maksas izsniegt datu subjektam pārziņa apstrādāto personas datu pirmo kopiju pat tad, ja šis pieprasījums ir pamatots ar nolūku, kas nav norādīts minētās regulas 63. apsvēruma pirmajā teikumā.

Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, Vācijas Civilkodeksa 630. g panta 2. punkta otrajā teikumā paredzētais noteikums par izmaksu segšanu ļauj ārstējošajam ārstam uzlikt pacientam pienākumu segt ar tā medicīniskās dokumentācijas pirmās kopijas izsniegšanu saistītās izmaksas. 

EST konstatēja, ja pamatlietā aplūkoto valsts tiesību aktu mērķis patiešām ir aizsargāt ārstējošo ārstu ekonomiskās intereses, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, šādi apsvērumi neietilpst VDAR 23. panta 1. punkta i) apakšpunktā minētajās „citu personu tiesībās un brīvībās”. Šādi nacionālo tiesību akti attur personas ne tikai no nevajadzīgiem pieprasījumiem, bet arī no lūgumiem saņemt apstrādāto personas datu pirmo kopiju bez maksas leģitīma iemesla dēļ. 

EST arī secināja, ka Vācijas tiesību aktos noteikti netiek ievērots pirmās bezmaksas kopijas princips un tiek apdraudēta VDAR 15. panta 1. punktā paredzēto piekļuves tiesību lietderīgā iedarbība un tādējādi arī šajā regulā garantētā aizsardzība.

Ārsta un pacienta attiecībās tiesības saņemt apstrādāto personas datu kopiju nozīmē, ka datu subjektam ir jāsaņem oriģinālam atbilstoša un saprotama visu šo datu reprodukcija. Lai šīs tiesības varētu izmantot, tam jābūt tiesībām saņemt visu to viņa medicīniskajā dokumentācijā ietilpstošo dokumentu, kuros citastarp ir ietverti minētie dati, kopiju, ja šādas kopijas izsniegšana ir nepieciešama, lai datu subjekts varētu pārbaudīt šo datu precizitāti un pilnīgumu, kā arī lai nodrošinātu to saprotamību. 

Datu subjekta veselības datu gadījumā šīs tiesības katrā ziņā ietver tiesības saņemt tā medicīniskajā dokumentācijā ietverto datu kopiju, kas ietver tādu informāciju kā diagnoze, analīžu rezultāti, ārstējošo ārstu slēdzieni un ziņas par viņa ārstēšanu vai veikto medicīnisko iejaukšanos.

Negodīgi noteikumi patēriņa kredītlīgumā

2023. gada 9. novembra spriedums lietā C598/21 (SP, CI pret Všeobecná úverová banka a.s.)

Lietā skatīts jautājums par negodīgiem noteikumiem patēriņa kredītlīgumā, mājokļa pārdošanas samērīgums saistībā ar patērētāju līguma pārkāpumiem, ja kredītlīgumā ir pielīgta nekustamā īpašuma ķīla.

Slovākijas banka Všeobecná úverová banka (turpmāk – banka) piešķīra patēriņa kredītu divām fiziskajām personām (SP un CI), nosakot, ka kredīts ir atmaksājams 20 gadu laikposmā. Fiziskās personas, saņemot kredītu, piekrita nekustamā īpašuma ķīlai – hipotēka ģimenes mājai, kura bija fizisko personu un citu personu dzīvesvieta.

Mazāk nekā gadu pēc kredītlīguma noslēgšanas, banka pieprasīja fiziskajām personām SP un CI atmaksāt visas saskaņā ar līgumu maksājamās summas, pamatojoties uz kredītlīgumā ietverto noteikumu par kredīta pirmstermiņa atmaksu, jo personas nebija veikušas maksājumus par trīs mēnešiem. Banka arī paziņoja SP un CI lēmumu turpināt savu ķīlas tiesību izmantošanu, „labprātīgi” pārdodot nekustamo īpašumu, kas izmantots kā nodrošinājums, proti, pārdošanu ārpustiesas izsolē.

Kredītlīguma noteikumu par kredīta pirmstermiņa atmaksu mazāk nekā gadu pēc līguma noslēgšanas banka īstenoja, jo fiziskās personas nokavēja maksājumu (1106,50 EUR apmērā). Ģimenes mājas, kas tiek pārdota ārpustiesas ceļā, vērtība tiek lēsta vismaz 30 reizes lielāka par nokavējuma summu, attiecībā uz kuru banka paziņoja par kredīta pirmstermiņa atmaksu un ķīlas pārdošanu.

Saskaņā ar Slovākijas tiesībām tāda noteikuma īstenošana par kredīta pirmstermiņa atmaksu kā pamatlietā ir pakļauta tikai nosacījumam, ka ir bijis trīs mēnešu maksājumu nokavējums un kreditors ir ievērojis papildu 15 dienu brīdinājuma termiņu.

Iepriekš minētais tiesiskais regulējums un izveidojusies Slovākijas Republikas Augstākās tiesas judikatūra varētu būt pretrunā ES tiesībām, it īpaši samērīguma principam, jo ļauj pārdot īpašumu, kurā ir patērētāja domicils, pat nebūtiska līgumiskā pārkāpuma gadījumā. Nacionālā tiesa uzskatīja, ka labprātīgi pārdodot izsolē īpašumu, kas ir patērētāju mājoklis, netiek nodrošināta ģimenes mājokļa aizsardzība, kā arī nav ņemta vērā iespēja īstenot citus ķīlas izmantošanas līdzekļus. 

Ņemot vērā visus uzskaitītos apstākļus Nacionālā tiesa vēlējās noskaidrot: „Vai [Hartas] 47. pantam, aplūkojot to kopsakarā ar 7. un 38. pantu, Direktīvai [93/13], Direktīvai [2005/29], kā arī Savienības tiesību efektivitātes principam ir pretrunā tāds tiesiskais regulējums, kāds ir ietverts Slovākijas Civilkodeksa 53. panta 9. punktā un 565. pantā, saskaņā ar kuriem pirmstermiņa kredīta atmaksas gadījumā netiek ņemts vērā šīs darbības samērīgums, it īpaši patērētāju saistību pārkāpuma smagums salīdzinājumā ar kredīta summu un tā atmaksas termiņu?”

3 Padomes Direktīva 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos.

Izskatot lietu, EST noteica, ka: ņemot vērā, ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju ir vājākā pozīcijā gan attiecībā uz iespēju risināt sarunas, gan informētības līmeni, Direktīvas 93/13³ 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka:

• negodīgi noteikumi patērētājiem nav saistoši; 

4 Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 19. decembris, Bondora, no C453/18 līdz C494/18, EU:C:2019:1118, 40. punkts, kā arī 2022. gada 17. maijs, Ibercaja Banco, C600/19, EU:C:2022:394, 35.–37. punkts.

• šajā ziņā, lai nodrošinātu Hartas 38. pantā minēto augsto patērētāju aizsardzības līmeni, valsts tiesai – ja tās rīcībā ir vajadzīgais tiesiskais un faktiskais pamatojums – pat pēc savas ierosmes ir jāvērtē Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā ietilpstoša līguma noteikuma negodīgums un, to veicot, ir jāizlīdzina starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju pastāvošais nevienlīdzīgais spēku samērs⁴.

5 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 14. marts, Aziz, C415/11, EU:C:2013:164, 68. punkts. 6 Eiropas Savienības Pamattiesību harta. 7 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 10. septembris, Kušionová, C34/13, EU:C:2014:2189, 63.–66. punkts.

No EST judikatūras izriet, ka tas, vai kāds līguma noteikums rada „ievērojamu nelīdzsvarotību” pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam, ir nosakāms, ņemot vērā: piemērojamās valsts tiesību normas, ja starp pusēm nebūtu attiecīgas vienošanās. Šāda salīdzinoša analīze ļaus valsts tiesai izvērtēt, vai un – attiecīgā gadījumā – kādā mērā patērētājs atbilstoši līgumam tiek nostādīts juridiski neizdevīgākā stāvoklī salīdzinājumā ar to, kas paredzēts spēkā esošajos valsts tiesību aktos⁵.

EST secināja: tiesības uz mājokli ir pamattiesības, ko garantē Hartas⁶ 7. pants, kurš valsts tiesai ir jāņem vērā, īstenojot Direktīvu 93/13. Tiesa šajā ziņā ir uzsvērusi, cik nozīmīgi ir, lai valsts tiesas rīcībā būtu pagaidu pasākumi, kas ļauj apturēt prettiesisku piedziņas vēršanas uz hipotēku procedūru vai to izbeigt, ja šādu pasākumu veikšana izrādās nepieciešama, lai nodrošinātu Direktīvā 93/13 paredzētās aizsardzības efektivitāti⁷.

EST nosprieda, ka: Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 3. panta 1. punkts, 4. panta 1. punkts, 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, lasot tos Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 38. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru, pārbaudot tiesā patēriņa kredītlīgumā ietverta noteikuma par kredīta pirmstermiņa atmaksu negodīgo raksturu, netiek ņemts vērā pārdevējam vai piegādātājam dotās iespējas, izmantot no šā noteikuma izrietošās tiesības samērīgais raksturs, ievērojot kritērijus, kas it īpaši ir saistīti ar patērētāja līgumsaistību neizpildes nozīmīgumu, piemēram, maksājumu summu, kas nav samaksāta, salīdzinājumā ar kredīta kopsummu un līguma ilgumu, kā arī iespēju, ka šā noteikuma īstenošana var izraisīt to, ka pārdevējs vai piegādātājs var atgūt saskaņā ar šo noteikumu maksājamās summas, pārdodot patērētāja ģimenes mājokli bez jebkāda tiesvedības procesa.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2023. gada decembra (126.) numurā.

BJP NUMURU E-ARHĪVS