0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

E-BILANCES JURIDISKIE PADOMIBJP RAKSTIPreču pavaddokumentu elektronizāciju kavē likums vai tā interpretācija?

Preču pavaddokumentu elektronizāciju kavē likums vai tā interpretācija?

Līdzīgi kā tas notika COVID–19 pandēmijas laikā, arī patlaban sāk aktualizēties jautājums par papīra rēķinu un preču pavaddokumentu aizvietošanu ar elektroniskiem. Ne tik daudz ērtuma, cik izmaksu mazināšanas dēļ. Elektroniskie rēķini nerada lielas grūtības, taču preču pavaddokumenti gan. Pat neesmu droša, kas rada lielākas problēmas – vai tas, ka saņēmēja paraksts tiek prasīts kā preču pavaddokumenta obligātais rekvizīts, lai pierādītu preču piegādes faktu, vai iestāžu normatīvo aktu interpretācija šajā jautājumā.  Tādēļ vēlos runāt par vairākiem tiesas spriedumiem, kas nonāk pretrunā ar…


Lai turpinātu lasīt šo rakstu,
nepieciešams iegādāties abonementu

E-BILANCES JURIDISKIE PADOMI par 12 € / mēnesī



ABONĒT


Izmēģini 30 dienas tikai par 1€ vai pērc komplektu esošā abonementa papildināšanai

Jau ir E-BJP abonements?

Pieslēdzies

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus
Preču pavaddokumentu elektronizāciju kavē likums vai tā interpretācija?
Ilustrācija: © Nataly-Nete – stock.adobe.com
Alisa Leškoviča, zvērināta advokāte, partnere ZAB ROCKBRIDGE Legal
Alisa Leškoviča,
zvērināta advokāte,
partnere ZAB ROCKBRIDGE Legal

Līdzīgi kā tas notika COVID–19 pandēmijas laikā, arī patlaban sāk aktualizēties jautājums par papīra rēķinu un preču pavaddokumentu aizvietošanu ar elektroniskiem. Ne tik daudz ērtuma, cik izmaksu mazināšanas dēļ. Elektroniskie rēķini nerada lielas grūtības, taču preču pavaddokumenti gan. Pat neesmu droša, kas rada lielākas problēmas – vai tas, ka saņēmēja paraksts tiek prasīts kā preču pavaddokumenta obligātais rekvizīts, lai pierādītu preču piegādes faktu, vai iestāžu normatīvo aktu interpretācija šajā jautājumā. 

Tādēļ vēlos runāt par vairākiem tiesas spriedumiem, kas nonāk pretrunā ar iestāžu tiesību aktu interpretāciju un pašreizējo praksi, kā arī izgaismo būtisku problēmu – esošais tiesiskais regulējums kavē elektronizāciju! 

Saņēmēja pašrocīgs paraksts kā obligāts rekvizīts?

Veicot starptautiskos kravu pārvadājumus ar autotransportu vai gaisa kuģi, jānoformē autopārvadājuma pavadzīme (CMR) vai gaisa kravas pavadzīme.

1956. gada 19. maija Konvencijas par kravu starptautisko autopārvadājumu līgumu (CMR konvencija) 4. un 5. pantā noteikts, ka pārvadājuma līgums tiek apstiprināts, sastādot pavadzīmi. Pavadzīmi noformē trijos eksemplāros, to paraksta nosūtītājs un pārvadātājs. Šie paraksti var būt iespiesti tipogrāfiski vai aizstāti ar nosūtītāja un pārvadātāja zīmogiem, ja to atļauj likums tajā valstī, kurā tiek noformēta pavadzīme. Pirmais pavadzīmes eksemplārs tiek izsniegts nosūtītājam, otrais pavada kravu, un trešais paliek pie pārvadātāja. 

Savukārt 1999. gada 28. maija Konvencijas par dažu starptautiskā gaisa transporta noteikumu unifikāciju (Gaisa transporta konvencija) 4. un 7. pantā noteikts, ka attiecībā uz kravas pārvadājumu tiek izsniegta gaisa kravas pavadzīme. Nosūtītāja izrakstītā gaisa kravas pavadzīme sastāv no trijiem oriģināleksemplāriem. Pirmo eksemplāru apzīmē – „pārvadātājam”, un to paraksta nosūtītājs. Otro eksemplāru apzīmē – „saņēmējam”, un to paraksta nosūtītājs un pārvadātājs. Trešo eksemplāru parak­sta pārvadātājs, kurš to nodod nosūtītājam pēc tam, kad krava ir tikusi pieņemta. Pārvadātāja paraksts un nosūtītāja paraksts var būt uzdrukāti vai uzspiesti.

Visos gadījumos (ja minētās konvencijas piemēro burtiski) starptautiskā pavaddokumenta obligātais rekvizīts ir nosūtītāja un pārvadātāja paraksts. Lai arī Konvencijas kā obligātu rekvizītu neparedz saņēmēja parakstu, tomēr tāds ir vairāk kā vēlams 0% pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes piemērošanai preču piegādēm Eiropas Savienībā (ES).

Proti, Pievienotās vērtības nodokļa likuma (PVN likums) 1. panta 21. punkts noteic, ka preču piegāde ES teritorijā ir, ja preces no vienas dalībvalsts nosūta vai transportē uz citu dalībvalsti un šo preču nosūtīšanu vai transportēšanu veic preču piegādātājs vai preču saņēmējs, vai trešā persona preču piegādātāja vai preču saņēmēja vārdā. 

Saskaņā ar PVN likuma 31. panta pirmajā daļā noteikto preču piegādes brīdis ir brīdis, kad faktiski tiek veikta preču piegāde, bet ne vēlāk par brīdi, kad preces ir saņēmis preču saņēmējs, ja šajā pantā nav noteikts citādi.

PVN likuma 43. panta ceturtā daļa noteic, ka nodokļa 0% likmi piemēro preču piegādei ES teritorijā, ja tiek izpildīti abi nosacījumi: 

  1. preču transporta pavaddokumentos un nodokļa rēķinā norādītais preču saņēmējs ir uzrādījis preču piegādātājam darījuma brīdī derīgu citas dalībvalsts nodokļa maksātāja reģistrācijas numuru; 
  2. preces ir nosūtītas vai transportētas no iekšzemes uz galamērķi citā dalībvalstī, un to apliecina preču piegādātāja rīcībā esošie preču transporta pavaddokumenti.

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas (EST) atziņām no Pievienotās vērtības nodokļa direktīvas1 (PVN Direktīva) 138. panta 1. punkta izriet, ka nosacījums par attiecīgo preču nosūtīšanu vai transportēšanu ir izpildīts, tiklīdz preces ir faktiski izvestas no nosūtīšanas vai transportēšanas sākumpunkta dalībvalsts teritorijas ar mērķi nodot tās galamērķa dalībvalstī.2

Lai noskaidrotu, vai rēķinos (un pavaddokumentos) norādītās preces ir transportētas no Latvijas uz galamērķi citā dalībvalstī un piegādēm pamatoti ir piemērota PVN 0% likme, Valsts ieņēmumu dienests (VID) vērtēs darījumu dokumentus, it īpaši preču piegādātāja rīcībā esošos preču transporta pavaddokumentus.

Un te sākas problēmas, jo VID, konstatējot trūkumus preču pavaddokumentos (CMR vai gaisa kravas pavadzīmēs), ļoti bieži liedz nodokļu maksātājam piemērot 0% PVN likmi preču piegādēm ES. Visbiežāk VID savos lēmumos min šādas nepilnības pavaddokumentos:

  1. pavadzīmē trūkst saņēmēja paraksta;
  2. pat ja pavadzīme satur saņēmēja parakstu, tas nesatur paraksta atšifrējumu, t.i., nav iespējams identificēt konkrētu personu, kas parakstīja attiecīgo pavadzīmi;
  3. pat ja pavadzīme satur gan parakstu, gan tā atšifrējumu, persona nav identificējama, jo nav citur dokumentos uzrādīta kā darījumu partneru pārstāve vai parakstīt tiesīgā persona (proti, pavadzīmi parakstīja nevis valdes locekļi, bet, teiksim, darbinieki).

Lietā Nr. A420158121 VID neatzina uzņēmuma tiesības piemērot 0% PVN preču piegādei ES tāpēc, ka uz (CMR un gaisa kravu preču) pavadzīmēm nebija preču saņēmēja pašrocīga paraksta. Pavadzīmes bija izveidotas elektroniski unikālā sistēmā, un pašrocīgā paraksta vietā bija svītru kods un sūtījuma izsekošanas numurs. Transportēšanas laikā pavaddokuments tika skenēts, un caur to tīmekļvietnē tika fiksēta pavad­zīmes un preču atrašanās vieta. Tiklīdz sūtījums tika piegādāts, informācija par preču piegādes faktu bija redzama tīmekļvietnē, t.i., preču piegādi apliecināja transporta pakalpojumu sistēmā elektroniski izveidota piegādes apliecinājuma forma. Mūsdienās šādi piegādā preci daudzi kurjerpasta pakalpojumu sniedzēji (tādi kā DHL, TNT un citi).

VID uzskatīja, ka šādi elektroniski sagatavotie preču pavaddokumenti nav derīgi 0% PVN likmes piemērošanai preču piegādēm ES, jo nesatur saņēmēja pašrocīgu parakstu.

Tomēr Administratīvā rajona tiesa un Apgabaltiesa, analizējot CMR un Gaisa transporta konvencijas, nepiekrita VID nostājai par burtisko konvenciju tulkojumu, kas ļauj VID apšaubīt pavad­zīmes, ja uz tām nav nosūtītāja, saņēmēja un pārvadātāja pārstāvju pašrocīga paraksta. Tiesa norādīja, ka, ņemot vērā, ka konvencijas ir pieņemtas pirms vairākiem gadu desmitiem, ir attīstījušās informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, elektroniski ģenerēti un parakstīti dokumenti ir kļuvuši par ikdienu. Tādēļ tiesa atzina, ka VID prasība, lai uz dokumentiem būtu personu, kuras saņēma preci, pašrocīgi paraksti, nav pamatota. 

Proti, šādi elektroniski ģenerētas pavadzīmes, kas nesatur preču saņēmēja parakstu, bet gan satur svītru kodu, ir pietiekamas 0% PVN likmes piemērošanai preču piegādēm ES, ja preču kustība ir izsekojama arī no citiem dokumentiem (piemēram, elektroniskai preču izsekošanas sistēmai un tās ģenerētiem elektroniskiem dokumentiem par preču kustību un piegādi).

Iekšzemes preču piegādēs – prasības elektroniskiem pavaddokumentiem neadekvātas?

Arī VID nostāju par to, ka preču pavaddokuments obligāti jāparaksta tieši darījumu partnera pārstāvim vai parakstīt tiesīgai personai, kas ir uzrādīta darījuma dokumentos, tiesa atzina par nepamatotu. Tiesa norādīja, ka uzņēmums nevar kontrolēt, kura darījumu partnera amatpersona vai darbinieks parakstās par preču saņemšanu un to, vai šie paraksti ir atšifrēti. Līdz ar to trūkumi darījumu partneru parakstu atšifrēšanā un līdz ar to identificēšanā nav tik būtiski, lai nevarētu konstatēt, ka preces ir šķērsojušas robežu un saņemta galamērķī.

Šādu nostāju tiesas pauda arī citās lietās. Tā, piemēram, lietā Nr. A42–00299–22/16 tiesa norādīja, ka normatīvie akti neparedz, ka preces uzņēmuma vārdā var saņemt tikai noteiktas personas. VID nav izskaidrojis, kā uzņēmums, nosūtot preces, varēja zināt, kāda persona saņems sūtījumu darījumu partnera uzdevumā. Līdz ar to nav konstatējami apstākļi, kas liecinātu par to, ka uzņēmumam būtu jārodas šaubām par preču piegādes faktu. Tieši saņēmējam ir jābūt ieinteresētam saņemt tā iegādāto preci un attiecīgi reaģēt, ja prece nav piegādāta.3

Neskatoties uz to, ka tiesas konstanti norāda, ka preču nosūtītājs nevar kontrolēt, kas parakstās darījuma partnera vārdā vai uzdevumā par preču saņemšanu, tomēr šāda prasība joprojām tiek izvirzīta no VID puses attiecībā uz starptautiskiem preču pavaddokumentiem (CMR, gaisa kravu pavadzīmēm). Savukārt attiecībā uz iekšzemes preču piegādēm šāda prasība – lai persona, kas pavadzīmē parakstās par preču saņemšanu, būtu identificējama – izriet pat no tiesību aktiem.

Proti, Grāmatvedības likums un Ministru kabineta (MK) 2021. gada 21. decembra noteikumi Nr. 877 „Grāmatvedības kārtošanas noteikumi”4 noteic preču nosūtītāja un preču saņēmēja parakstus kā obligātus preču piegādes dokumenta rekvizītus.

Likums noteic, ka preču piegādes dokumentu var neparakstīt, ja tas sagatavots elektroniski un darījuma puses (preču nosūtītājs un preču saņēmējs) to apliecinājušas (autorizējušas), pamatojoties uz preču nosūtītāja vienošanos ar preču saņēmēju par preču piegādi.5 Likums nenoteic kārtību, kādā ir noformējama vienošanās starp preču nosūtītāju un preču saņēmēju, nedz arī veidu, kādā darījuma puses elektroniski apliecina (autorizē) preču piegādi. Tas ir atstāts darījumu partneru ziņā. Tomēr atbilstoši VID metodiskajos materiālos sniegtajiem skaidrojumiem apliecināšana (autorizācija) nevar izpausties kā vienošanās līgumā par preču piegādi par to, ka:

  1. piemēram, preču piegādes dokuments tiks nosūtīts uz konkrēto e–pasta adresi; vai
  2. „piekrišana klusējot”, kas izpaužas kā samaksa par preci, samaksa ar pēcapmaksu, 
  3. dokumenta pieejamība piegādātāja attiecīgās tīmekļa vietnes sadaļā u.tml.

Tas ir tādēļ, ka šādos gadījumos netiek izpildīti paraksta nosacījumi, saskaņā ar kuriem preču saņēmējs (un nosūtītājs) apliecina, ka viss ir korekti. Ja preču piegādes dokuments ir sagatavots elektroniski un darījuma dalībnieki dokumentu neapliecina (neautorizē), tad elektroniskais preču piegādes dokuments ir (kā nosūtītājam, tā arī saņēmējam) ir jāparaksta ar drošu elektronisko parakstu. 

Lai arī elektroniskas apliecināšanas (autorizēšanas) kārtība un forma ir atstāta darījumu partneru ziņā, tomēr Grāmatvedības likuma 1. panta 1. punkts sniedz „elektroniska apliecinājuma” skaidrojumu, saskaņā ar kuru ar „elektronisku apliecinājumu” jāsaprot – elektroniskā formā sagatavotajā attaisnojuma dokumentā minētā saimnieciskā darījuma esības un sniegtās informācijas pareizības apstiprinājums grāmatvedības informācijas datorsistēmā vai citā informācijas sistēmā, kas veikts uzņēmuma vadītāja noteiktajā veidā un saskaņā ar normatīvajiem aktiem fizisko personu elektroniskās identifikācijas jomā ļauj identificēt konkrētu personu – apliecinājuma devēju. 

Saskaņā ar VID izstrādātajiem metodiskajiem materiāliem elektronisks apliecinājums var būt, piemēram:

  1. dokumenta datorsistēmā izveidoti piekļuves kontroles noteikumi, saskaņā ar kuriem piekļuve dokumentam iespējama tikai pēc reģistrēšanās ar konkrētu lietotājvārdu vai paroli,
  2. pievienotas datnes – pielikumi ar noteikta satura informāciju,
  3. secīgu darbību kopuma veikšana lietvedības sistēmā.

Ņemot vērā, ka cilvēku slinkumam nav robežu, bet preču nosūtītājs nevar nedz zināt, nedz kontrolēt, kurš parakstās par preču saņemšanu darījuma partnera vārdā vai uzdevumā, tad pašreizējās tiesību normu prasības – preču nosūtītājam mēģināt dabūt no preču saņēmēja parakstus uz elektroniski sagatavotas pavad­zīmes, identificējoties nosūtītāja sistēmā vai parakstot pavadzīmi ar drošu elektronisko parakstu, ir neadekvātas un neatbilst faktiskai realitātei un tiesu praksei.

Jau tagad DHL, TNT un citi kurjerpasta pakalpojumu sniedzēji ir ieviesuši elektroniskās sistēmas, kas ļauj ģenerēt preču pavaddokumentus elektroniski, bet, saņemot preci, preču saņēmējs ar pirkstu parakstās planšetes vai telefona ekrānā. Neviens neliek preču saņēmējam uzrādīt pasi, reģistrēties sistēmā ar savu paroli. Arī preču saņēmēja ar pirkstu planšetes ekrānā veidots paraksts bieži vien nesatur atšifrējumu. Tiesas, vērtējot šādi ģenerētos elektroniskos dokumentus, kas pēc būtības nesatur saņēmēja parakstu, bet gan tikai svītru kodu (bet prece ir izsekojama), atzīst par derīgiem un atbilstošiem mūsdienu ikdienas realitātei.

Tad kāpēc tiesību normas un iestādes turpina izvirzīt prasības attiecībā uz preču pavaddokumentiem, kas kavē elektronizāciju?

1 2006. gada 28. novembra Padomes Direktīva 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu.

2 2007. gada 27. septembra sprieduma lietā Teleos C–409/04 27., 33. punkts, 2018. gada 20. jūnija sprieduma lietā Enteco Baltic, C–108/17, 68. punkts.

3 ECLI:LV:ADRJRIT:2022: 0620.A420156921.12.S

4 Grāmatvedības likuma 12. panta pirmā daļa.

5 MK noteikumu Nr. 877 „Grāmatvedības kārtošanas noteikumi” 40.10 apakšpunkts un 42. punkts.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2022. gada oktobra (112.) numurā.