1. Gribētos saprast, kā matemātiski iegūts koeficients 1,67. Manuprāt, tajā ir kļūda. Vajadzētu būt koeficientam par katru darba līguma esamības dienu.

2. Kāpēc tiek apmaksātas tikai 20 darba dienas? Vai tas ir korekti —  jo brīvdienās var iekrist svētku dienas, gan arī ja divu nedēļu atvaļinājumu izmanto pa vienai dienai? Mūsu uzņēmumā tas izpaužas, vienkārši dodot atvaļinājumu tikai par darba dienām.

Mani piedāvājumi: 

• jāpaskaidro un jāveicina "atņemto" atvaļinājuma dienu piešķiršana;

• jāapdomā iespēja un vajadzība grozīt Darba likuma 71. pantu "Darba samaksas aprēķins", piedāvājot aprēķinā iekļaut arī nostrādāto dienu skaitu, lai darbinieks, nepieprasot papildu informāciju, varētu pats izrēķināt vidējo dienas izpeļņu.

Atbilde

Pirms sniedzam skaidrojumus, precizēsim dažus Darba likumā (DL) esošos apgalvojumus, jo šī tēma ir diezgan plaša. 

Komentējot kādu konkrētu situāciju, parasti nāk prātā nepieciešamība minēt arī citus iespējamos gadījumus (salīdzināšanai), jo praksē ir neskaitāmi varianti. Gan darbinieki nodarbināti saskaņā ar darba devēja vajadzībām (nevis kā likumā aprakstīti standarta gadījumi), gan nostrādāto dienu/stundu skaits mainīgs (un nevienmērīgs), gan darba apmaksa var būt noteikta diezgan komplicēti.

Tik tiešām darbiniekam par katru personīgo (individuālo) darba attiecību pastāvēšanas gadu Darba likums garantē ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kas nav īsāks par četrām kalendāra nedēļām (neskaitot svētku dienas).

Dažām nodarbinātajām personām ir noteikti atvaļinājumi ar citādu garumu.

Darbinieka personīgais (jeb individuālais) gads tiek skaitīts no pirmās darba attiecību nodibināšanas dienas, otrais (un visi pārējie) — nākamgad no tā paša datuma. Retos gadījumos šis gads mēdz pārsniegt 12 mēnešus (152. panta 2. daļa).

Atvaļinājuma apmaksājamās dienas

Nosakot apmaksājamās dienas atvaļinājuma laikā, jāņem vērā konkrētā darbinieka darba līguma noteikumi, piemēram, DL 40. panta 2. daļas 7. punkts prasa norādīt līgumā noteikto dienas vai nedēļas darba laiku (stundas vai dienas).

Citiem vārdiem, kalendāra nedēļā mēdz būt atšķirīgs darba dienu skaits. Līdz ar to darbiniekam, kas nodarbināts piecas dienas nedēļā, atvaļinājuma laikā parasti ir 20 apmaksājamās darba dienas, bet tikai tad, ja šajā periodā nav svētku dienu sestdien un svētdien (nedēļas brīvdienās). Tomēr jāņem vērā, ka dažiem darbiniekiem sestdienā un svētdienā ir jāstrādā, bet brīvdienas (kad arī mēdz būt svētki) viņiem ir citās nedēļas dienās. Rezultātā atvaļinājuma laikā var būt dažāds apmaksājamo dienu skaits (arī 19 un 21, 22, 23). 

NB! Nevienā normatīvajā aktā nav minēts, ka jāapmaksā tieši 20 darba dienas, kaut arī visbiežāk tā arī sanāk! 

Ja darbiniekam noteikta sešu darba dienu nedēļa, tad atvaļinājuma laikā sanāk 24 apmaksājamās dienas, jo Darba likumā noteikts, ka atvaļinājuma laikā jāapmaksā darbinieka darba dienas. Un atkal "kārtību" jauc šajā laikā esošās svētku dienas.

Ja darbinieks nodarbināts nepilnu darba laiku, piemēram, divas dienas nedēļā, tad arī atvaļinājuma laikā jāapmaksā pa divām dienām katrā nedēļā.

Par normālo darba laiku

Normālā darba laika definīcija minēta DL 131. pantā: darbinieka normālais dienas darba laiks nedrīkst pārsniegt astoņas stundas, bet normālais nedēļas darba laiks — 40 stundas (vai 35 stundas nedēļā ar citām darba dienām). Mazliet savādāka definīcija atrodama MK noteikumos Nr. 656 (par minimālās stundas tarifa likmes noteikšanu).

Sakarā ar to, ka Darba likums pamatā balstīts uz normālo darba laiku (8 st./5 d.d.), tad arī visbiežāk tiek minēts, ka atvaļinājumā ir "20 apmaksājamās darba dienas".

Tajā pašā laikā likums nosaka, ka atvaļinājumu var izmantot pa daļām un viena daļa ir vismaz divas kalendāra nedēļas. Savukārt pārējo atvaļinājuma kalendāra dienu izmantošanai nav noteikts ierobežojums. Tātad tās drīkst izmantot arī pa vienai, tādējādi palielinot apmaksājamo dienu skaitu. Vienīgais nosacījums — šāda politika jāievēro attiecībā pret visiem uzņēmumā nodarbinātajiem, nevis tikai pret "izredzētajiem". Neesmu dzirdējusi, ka šāda pieeja būtu plaši izplatīta. 

Atlīdzības likumā tiek prasīts "nepalielināt" apmaksājamo dienu skaitu, izmantojot atvaļinājumu pa daļām. Diemžēl šis ierobežojums ir apstrīdams, jo arī šajā likumā apmaksājamo dienu skaits nav noteikts.

Pastāv arī pretējs viedoklis. Jāatzīst, ka abos likumos precīzi noteikts, ka atvaļinājums piešķirams nevis 28 kalendāra dienas, bet četras kalendāra nedēļas, proti, tas mērojams nedēļās, nevis dienās.

Precīzākais vidējās izpeļņas aprēķins

Kā pierādījumu Darba likuma orientācijai aprēķinos uz normālo darba laiku (8 st./5 d.d.) varu minēt vidējās dienas izpeļņas noteikšanas algoritmu summētā darba laika veicējam. Šādi nodarbinātajām personām darba "diena" mēdz būt ar dažādu stundu skaitu. Darba dienas nav vienādas, un nav iespējams izmantot dienas vidējās izpeļņas noteikšanas parasto kārtību, dalot darba samaksu ar nostrādāto dienu skaitu.

Nosakot dienas vidējo izpeļņu atvaļinājuma apmaksai, stundas vidējā izpeļņa jāreizina ar vidējo nostrādāto stundu skaitu darba dienā, ņemot par pamatu normālā darba laika dienu skaitu (nevis faktiski nostrādāto dienu skaitu). Šādu dienas vidējo (DL 75. panta 4. daļa) jau ir iespējams izmantot, jo tad arī atvaļinājuma laikā var apmaksāt normālo darba laiku (5 darba diena nedēļā).

Lai noteiktu šo vidējo stundu skaitu, nepieciešams visas pēdējo sešu mēnešu laikā nostrādātās stundas dalīt ar darba dienu skaitu pēc kalendāra.

Kas tās par dienām? Tās ir piecas darba dienas nedēļā, tā saucamais normālais darba laiks. Ar šo darbību nosakām dienas vidējo izpeļņu darbiniekam, it kā viņš būtu vienmērīgi nodarbināts katrā no piecām darba dienām nedēļā. Lūk, šādi noteiktā vidējā izpeļņa dod "tiesības" arī atvaļinājuma laikā apmaksāt tieši šādas piecas dienas nedēļā.

Protams, var jau atvaļinājuma laikā apmaksāt potenciālās darba stundas saskaņā ar darbinieka parasto grafiku. Tomēr šāda ideja nav diez cik parocīga, jo:

• nav nopietni nodarboties ar grafika sastādīšanu darbiniekam, kas ir atvaļinājumā un negrasās strādāt šajā laikā;
• ņemot par pamatu sastādīto grafiku un summējot nostrādātās pirms/pēc atvaļinājuma un atvaļinājumā pavadītās stundas, var izveidoties virsstundas vai trūkstošās stundas, kas ietekmēs apmaksu. 

Secinājums: ja "summētais" darbinieks tiešām katru mēnesi strādā normālo darba laiku, tad arī atvaļinājumā ir pamats apmaksāt normālo darba laiku.

Savukārt, ja darbiniekam aprēķina periodā bijušas virsstundas, tas ietekmēs gan stundas vidējo izpeļņu, gan atvaļinājuma apmaksu.

Arī tad, ja darbinieks tika nodarbināts nepilnu darba laiku, tas samazinās viņa vidējo dienas izpeļņu (jo aprēķins balstīts uz normālo, nevis nepilno darba laiku), atvaļinājuma nauda būs atbilstoša parasti saņemamai summai.

Tagad par jautājumiem

1. Gribētos saprast, kā matemātiski iegūts koeficients 1,67? Manuprāt, tajā ir kļūda. Vajadzētu būt koeficientam par katru darba līguma esamības dienu.

Piemērojot dažu likumu normas, grāmatveži visbiežāk rīkojas saskaņā ar attiecīgajiem Ministru kabineta noteikumiem un VID izstrādāto metodisko materiālu. Tomēr tas nenotiek ar visiem nodokļu likumiem. Darba likumam šajā ziņā nav paveicies — nav nevienu noteikumu, nevienas metodikas! Ja nav normatīvā akta, kas skaidro likuma normu piemērošanu, palīgā nāk tā saucamā prakse un profesionāļu skaidrojumi, kas balstīti pieredzē.

Tā notika arī ar Darba likumu, kura normas stājās spēkā 2002. gada 1. jūnijā, un līdz pat šai dienai grāmatvežiem netika piedāvāti ne aprēķini, ne piemēri.

Nekas cits neatlika kā piemērot un pielāgot pieredzi, kas bija uzkrāta no iepriekšēja likuma (Darba kodeksa).

Atgādināšu, ka kodeksa noteiktais atvaļinājuma periods vairākos gadījumos arī bija noteikts kā četras kalendāra nedēļas, tomēr tas bija balstīts uz sešu darba dienu nedēļas. Tādējādi četrās nedēļās par apmaksājamām tika uzskatītas 24 darba dienas.

Attiecīgi katram darba attiecību pastāvēšanas kalendāra mēnesim atbilst divas atvaļinājuma dienas (24/12).

Stājoties spēkā jaunajam likumam, tika pārņemts tieši tāds pats algoritms, bet attiecībā uz piecu darba dienu nedēļu, kas ir 20 darba (tātad — apmaksājamas) dienas četrās kalendāra nedēļās. 

Jāpiebilst, ka apmaksājamo dienu skaits parasti ir aktuāls, kad jānosaka kompensējamo dienu skaits darba attiecību uzteikuma brīdī. 

Tālāk tikai matemātika: teorētiski par darba tiesisko attiecību pastāvēšanu gada laikā (12 mēnešus) pienākas 20 apmaksājamās dienas (jo citāds dienu skaits mēdz būt tikai tad, kad atvaļinājums tiek izmantots). Tad arī sanāk, ka katrs darba attiecību pastāvēšanas kalendāra mēnesis "pelna" 1,67 apmaksātās dienas (20/12).

Iespējams noteikt arī vienas kalendāra dienas apmaksu atvaļinājuma kompensēšanai: 0,0548 apmaksātās dienas (20/365).

Turpretim atvaļinājuma gadījumā tiek apmaksātas darba dienas, kas atrodas piešķirtā atvaļinājuma kalendāra periodā (nedēļā, divās nedēļās vai savādāk).

Līdz ar to Darba likumā nav kļūdu un nav nepieciešamības kaut ko mainīt. Neviens likums nenolaižas līdz tādu sīkumu skaidrošanai, ko var pamatot ar loģiku un aprēķinu. 

Ja kādu grāmatvedi neapmierina šāds skaidrojums, drīkst izvēlēties kādu citu aprēķinu un pamatot to. Tas netiks uzskatīts par pārkāpumu, jo nav noteikta pati norma, kura it kā varētu būt pārkāpta!

NB! Atvaļinājuma periods ir darbinieka personīgā (individuālā) gada daļa, proti, ≈ 11 mēnešus ir darbs un ≈ viens mēnesis ir atvaļinājums. Un šādi — katru gadu, izņemot tos periodus¹, par kuriem ikgadējais apmaksātais atvaļinājums nepienākas!

2. Kāpēc apmaksātas tikai 20 darba dienas?

Darba devējs, protams, var noteikt darbiniekiem labvēlīgāku attieksmi salīdzinoši ar to, kas noteikts Darba likumā, tomēr tas nav viņa pienākums.

Turklāt formāli atvaļinājums piešķirams kalendāra vienībās (nedēļās), un tajās ir pienākums apmaksāt darba dienas (konkrētā darbinieka darba dienas). 

Domājams, ka priekšlikums "mēģināt skaidrot un veicināt "atņemto" atvaļinājuma dienu piešķiršanu", visticamāk, novedīs pie tā, ka likumā būs noteikta norma, ka mazākais atvaļinājuma periods ir viena kalendāra nedēļa.

3. Vai būtu jālabo Darba likuma 71. pants?

Izmaksājot darba samaksu, darba devējs izsniedz darba samaksas aprēķinu, kurā norādīta izmaksātā darba samaksa, ieturētie nodokļi un veiktās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, kā arī nostrādātās stundas, tajā skaitā virsstundas, nakts laikā un svētku dienās nostrādātās stundas. Pēc darbinieka pieprasījuma darba devējam ir pienākums šo aprēķinu izskaidrot.

Priekšlikumu iekļaut aprēķinā arī nostrādāto dienu skaitu, lai darbinieks, nepieprasot papildu informāciju, varētu pats izrēķināt vidējo dienas izpeļņu, uzskatu par nepamatotu šādu apsvērumu dēļ.

Pirmkārt, likumā jau tā noteikts pienākums aprēķinu izskaidrot. Otrkārt, ne jau katram darbiniekam darba samaksa nosakāma par nostrādātajām dienām, bet virsstundas, nakts laikā un svētkos nostrādātais laiks vienmēr ir apmaksāts par stundām, nevis dienām. Treškārt, darbiniekam ir jābūt daudzmaz izglītotam grāmatvedības jomā, jo ne jau visas summas, kas veido darba samaksu (kā apliekamo objektu) tiek iekļautas vidējās izpeļņas noteikšanā. Īpaši tad, ja darba samaksa nav bijusi visos mēnešos! Vai visi darbinieki ir lietas kursā, kuru mēnešu darba samaksa tiek ņemta vērā, nosakot vidējo izpeļņu? Pat grāmatvežiem ir problēmas vienā otrā nestandarta situācijā.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2022. gada jūnija (486.) numurā.