2012. gada 2. maijā Satversmes tiesa ir pieņēmusi spriedumu lietā Nr. 2011-17-03 „Par Ministru kabineta 2005. gada 10. maija noteikumu Nr. 321 „Noteikumi par tukšo materiālo nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu atlīdzības lielumu un tās iekasēšanas, atmaksāšanas, sadales un izmaksas kārtību” 3. un 4. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64., 105. un 113. pantam”.
Par Ministru Kabineta pienākumu vērtēt normatīvā regulējuma efektivitāti laikā
Apstrīdētās normas
Ministru kabineta 2005. gada 10. maija noteikumu Nr. 321 „Noteikumi par tukšo materiālo nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu atlīdzības lielumu un tās iekasēšanas, atmaksāšanas, sadales un izmaksas kārtību” 3. un 4. punkts nosaka, ka noteiktā apmērā maksājama atlīdzība par šādām tukšajiem materiālajiem nesējiem un reproducēšanai izmantojamām iekārtām: audiokasetes, videokasetes, minidiski, CD-R, CD-RW, DVD-R, DVD-RW, audiomagnetofons un radio ar audiokasešu un CD ieraksta funkciju, radio ar MD ieraksta funkciju, CD atskaņotājs ar ieraksta funkciju, MD atskaņotājs ar ieraksta funkciju, MP3 atskaņotājs ar integrētu cieto disku, televizors un videomagnetofons ar videokasešu ieraksta funkciju, DVD atskaņotājs ar ieraksta funkciju, televizors ar DVD ieraksta funkciju, satelītu uztvērējs ar datu ieraksta iespējām, jebkurš CD vai DVD rakstītājs, kas pievienojams datoram.
Lietas fakti
Pieteikuma iesniedzējas – biedrības „Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība”, „Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra / Latvijas Autoru apvienība”, „Latvijas Kinoproducentu asociācija” un „Latvijas Profesionālo aktieru apvienība”, – uzskata, ka Autortiesību likuma 34. panta pirmā daļa un 54. panta piektā daļa nosakot autortiesību un blakustiesību subjektu tiesību ierobežojumu, jo atļaujot darbu reproducēšanu bez to autoru piekrišanas. Vienlaikus minētās normas autoriem paredzot arī tiesības uz taisnīgu atlīdzību. Tomēr tiesības saņemt taisnīgu atlīdzību tiekot ierobežotas ar apstrīdētajām normām, jo tās paredzot nesēja atlīdzības iekasēšanu tikai atsevišķos gadījumos.
Pieteikuma iesniedzēju ieskatā autortiesību un blakustiesību subjektu pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. Tomēr Autortiesību likumā likumdevējs esot paredzējis pilnvarojumu Ministru kabinetam piemērot nesēja atlīdzību visiem datu nesējiem un iekārtām, ko iespējams izmantot autoru darbu reproducēšanai. Ministru kabinets neesot izpildījis šo likumdevēja izvirzīto uzdevumu un tādējādi arī pārkāpis Satversmes 64. pantu, proti, neesot nodrošinājis Satversmes 113. pantā nostiprināto pamattiesību aizsardzību.
Tiesas secinājumi un lēmums
Par blakustiesību izpratni Satversmes 113. panta tvērumā
Satversmes tiesa norādīja, ka gan autortiesību, gan blakustiesību subjektu tiesības, ciktāl tās izriet no apstrīdētajām normām, nav nošķiramas, tādēļ nav nepieciešamības vērtēt, vai Satversmes 113. pants ietver blakustiesību subjektu tiesību aizsardzību, jo, ciktāl tas izriet no apstrīdētajām normām, blakustiesību un autortiesību subjektu tiesību ierobežojums ir identisks un to tiesības tiek aizsargātas ar vieniem un tiem pašiem tiesiskajiem līdzekļiem [12.1].
Satversmes tiesa spriedumā vērtēja vienīgi autortiesību subjektu tiesību ierobežojumu. Ievērojot Autortiesību likuma 54. panta piekto daļu, tos pašus argumentus attiecinot arī uz blakustiesību subjektiem [12.1].
Par autortiesību subjektu mantisko tiesību saturu
Satversmes tiesa norādīja, ka aizsargātās autortiesību subjektu mantiskās tiesības sastāv no diviem elementiem: ekskluzīvajām mantiskajām tiesībām, kas dod autoram tiesības saņemt autoratlīdzību, un ierobežotajām mantiskajām tiesībām jeb izņēmuma tiesībām, kad valsts ar likumu ierobežo autoru tiesības rīkoties ar darbu. Attiecīgi autoru mantisko tiesību funkcija ir garantēt tiesību īpašnieka mantisko interešu aizsardzību – kontrolēt darba ekonomisko izmantošanu [12.4].
Satversmes tiesa atzina, ka Satversmes 113. pantā ietvertais autortiesību subjektu mantisko tiesību aizsardzības pienākums ietver autoru tiesības gūt materiālu labumu no to darba izmantošanas, tomēr šīs tiesības pēc sava rakstura nav absolūtas [12.4].
Par likumdevēja piešķirto deleģējumu Ministru kabinetam
Autortiesību likuma 34. panta otrajā daļā ietverts atsevišķu nesēju uzskaitījmu, kas nav izsmeļošs, bet kas Ministru kabinetam ir jāņem vērā, nosakot nesēja atlīdzības iekasēšanas kārtību. Likumdevējs nav noteicis konkrētus kritērijus, kas Ministru kabinetam būtu jāpiemēro, lemjot par atsevišķu nesēju un iekārtu iekļaušanu apstrīdētajās normās. Tādēļ tiesa secināja, ka likumdevējs ir gan piešķīris Ministru kabinetam tiesības noteikt kritērijus, pēc kādiem veidojams izsmeļošs nesēju un iekārtu saraksts, gan noteicis šāda saraksta izstrādes pienākumu [13.2].
Par pilnvarojuma ievērošanas atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām visupirms ir atbildīgs likumdevējs. Autortiesību likuma 34. panta septītajā daļā ietverto pilnvarojumu likumdevējs nav grozījis. Tādējādi Satversmes tiesa secināja, ka likumdevējam nav radušās šaubas par to, ka Ministru kabinets apstrīdētās normas pieņēmis atbilstoši likumdevēja pilnvarojumam [13.3].
Satversmes tiesa norādīja, ka konkrētu nesēju un iekārtu iekļaušanu apstrīdētajās normās ir Ministru kabineta tiesībpolitiska izšķiršanās. Ministru kabinetam ir tiesības un pienākums izvērtēt nepieciešamību iekļaut konkrētus nesējus un iekārtas apstrīdētajās normās, tomēr tam ir jābalstās uz skaidri definētiem kritērijiem [13.3].
Par normatīvā regulējuma efektivitāti laikā
Satversmes tiesa norādīja, ka Ministru kabinetam tāpat kā likumdevējam ir pienākums periodiski apsvērt, vai konkrētais tiesiskais regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai tas kādā veidā nebūtu pilnveidojams. Proti, Ministru kabinetam ir pienākums sekot tehnoloģiju attīstībai un pilnveidot apstrīdētajās normās ietverto nesēju un iekārtu sarakstu. Ja Ministru kabinets šo pienākumu nepilda, tad netiek nodrošināta pienācīga Satversmes 113. pantā nostiprināto pamattiesību aizsardzība [14.1].
Vērtējot faktu, ka Kultūras ministrija bija izveidojusi darba grupu, piesaistot gan autoru mantisko tiesību kolektīvās pārvaldīšanas organizācijas, gan nesēju un iekārtu ražotājus un importētājus pārstāvošās organizācijas, taču vairāku gadu garumā nav bijis iespējams panākt kompromisu par iespējamiem apstrīdēto normu grozījumiem, Satversmes tiesa norādīja, ka tas apstāklis, ka ieinteresētās personas nespēj panākt vienošanos par apstrīdēto normu pilnveidošanu, neatbrīvo nedz Ministru kabinetu, nedz Kultūras ministriju no to pienākumiem. Neatkarīgi no darba grupā iesaistīto personu viedokļiem Ministru kabinetam un Kultūras ministrijai bija jāizvērtē apstrīdēto normu grozīšanas nepieciešamība pēc būtības. Kaut arī ieinteresēto personu uzklausīšana ir lietderīga un pozitīvi vērtējama normatīvo aktu izstrādes procesa sastāvdaļa, likumdošanas procesu nevar padarīt atkarīgu no indivīdu pozitīvās vai negatīvās attieksmes pret normatīvā akta projektu [14.2].
Tā kā nedz Ministru kabinets vai Kultūras ministrija nav noteikuši kritērijus un pēc būtības izvērtējuši nepieciešamību iekļaut apstrīdētajās normās citus nesējus un iekārtas, un secinājuši, ka apstrīdētās normas ir vai nav grozāmas, Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētās normas neatbilst Autortiesību likuma 34. pantā ietvertajam deleģējumam un nenodrošina adekvātu Satversmes 113. pantā ietverto autortiesību subjektu mantisko tiesību aizsardzību. Līdz ar to apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 113. pantam, jo Ministru kabinets nav pēc būtības izvērtējis tehnoloģiju attīstības ietekmi uz reproducēšanai izmantojamiem un ar nesēja atlīdzību apliekamiem nesējiem un iekārtām [14.3].
Par brīdi, ar kuru apstrīdētās normas zaudē spēku
Satversmes tiesa atzina apstrīdētās normas par neatbilstošām Satversmes 113. pantam, balstoties uz to, ka Ministru kabinets nav izpildījis savu pienākumu attiecībā uz apstrīdēto normu satura pilnveidošanu. Apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām ar atpakaļejošu datumu vai ar sprieduma publicēšanas dienu radītu Pieteikuma iesniedzējām vēl nelabvēlīgākas tiesiskās sekas nekā pašreizējā apstrīdēto normu redakcija. Lai nodrošinātu apstrīdēto normu atbilstību Satversmei, Ministru kabinetam ir pienākums pēc būtības pārvērtēt apstrīdētajās normās ietverto nesēju un iekārtu sarakstu. Šā pienākuma izpildei ir nepieciešams laiks, tādēļ tiesa par piemērotāko risinājumu lietā atzina apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām ar konkrētu brīdi nākotnē – no 2012. gada 1. novembra [16].
Satversmes tiesa atzina Ministru kabineta 2005. gada 10. maija noteikumu Nr. 321 „Noteikumi par tukšo materiālo nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu atlīdzības lielumu un tās iekasēšanas, atmaksāšanas, sadales un izmaksas kārtību” 3. un 4. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 113. pantam un spēkā neesošu no 2012. gada 1. novembra, ja Ministru kabinets nepārvērtē nesēju un iekārtu saraksta atbilstību Autortiesību likuma 34. pantā ietvertajam deleģējumam saistībā ar tehnoloģiju attīstības radītajām pārmaiņām.
Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā pasludināšanas dienā. Sprieduma teksts ir pieejams arī Satversmes tiesas mājas lapā: http://www.satv.tiesa.gov.lv/upload/2011-17-03%20spriedums.pdf
2012. gada 2. maijā Satversmes tiesa ir pieņēmusi spriedumu lietā Nr. 2011-17-03 „Par Ministru kabineta 2005. gada 10. maija noteikumu Nr. 321 „Noteikumi par tukšo materiālo nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu atlīdzības lielumu un tās iekasēšanas, atmaksāšanas, sadales un izmaksas kārtību” 3. un 4. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64., 105. un 113. pantam”. Par Ministru Kabineta pienākumu vērtēt normatīvā regulējuma efektivitāti laikā Apstrīdētās normas Ministru kabineta 2005. gada 10. maija noteikumu Nr. 321 „Noteikumi par tukšo materiālo nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu atlīdzības lielumu un tās iekasēšanas, atmaksāšanas, sadales un izmaksas kārtību” 3. un 4. punkts nosaka, ka noteiktā…