Senāta aktuālā tiesu prakse nodokļu un grāmatvedības jautājumos

Starp Latvijas Republikas (LR) Senāta Administratīvo lietu departamenta šī un aizvadītā gada laikā izskatītajām kasācijas sūdzībām ir lasāmi arī vairāki nozīmīgi spriedumi, kas var būt saistoši nodokļu piemērotājiem un grāmatvedības profesionāļiem. Strīdos starp Valsts ieņēmumu dienestu (VID) un nodokļu maksātājiem ne vienmēr uzvarētājs ir VID, taču lielākajā daļā gadījumu Senāts VID praksi atzinis par pamatotu.

Solidaritātes nodoklis kā atsevišķs nodokļa veids

LR Senāta Administratīvo lietu departaments 2024. gada 28. februāra spriedums lietā Nr. A420280519, SKA25/2024, norādījis, ka no Solidaritātes nodokļa likuma un ar to saistītajiem grozījumiem likuma «Par nodokļiem un nodevām» 8. pantā nepārprotami izriet likumdevēja griba noteikt solidaritātes nodokli kā jaunu atsevišķu nodokli, nevis kāda jau esoša nodokļa paveidu. Tādējādi solidaritātes nodokļa daļa 10,5 procentpunktu apmērā, kas saskaņā ar Solidaritātes nodokļa likuma 9. panta trešās daļas 2. punktu ir pārskaitīta iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) kontā Valsts kasē, nevar veidot IIN pārmaksu.

Šai lietā VID atteica pieteicējam [pers. A] atmaksāt 22 155,41 eiro, kas pieteicēja ieskatā bija IIN pārmaksa par 2018. gadu. Pieteicējs iesniedza tiesā pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Administratīvā apgabaltiesa noraidīja pieteicēja pieteikumu, cita starpā norādot, ka VID lēmumā ir norādītas tiesību normas, uz kuru pamata IIN pieteicējam nav atmaksājams — likuma «Par iedzīvotāju ienākuma nodokli» 1. panta pirmās daļas 1. punkts, otrā un trešā daļa, 2. panta 1. punkts un 24. panta otrā daļa.

Apgabaltiesa arī paskaidroja, ka IIN pārmaksu atmaksā gadījumā, ja Latvijas rezidents Latvijā vai ārvalstīs guvis algota darba ienākumus, no kuriem Latvijā ieturēts IIN. Tā kā pieteicējs 2018. gadā algota darba ienākumus guva ārvalstīs un arī ienākuma nodokli samaksāja ārvalstīs, tad pieteicējam Latvijā nav IIN pārmaksas, kura radusies kā avansā samaksātā un rezumējošā kārtībā aprēķinātā nodokļa starpība.

Tāpat nav pamatots pieteicēja arguments, ka atbilstoši likuma «Par iedzīvotāju ienākuma nodokli» 1. panta trešajai daļai solidaritātes nodoklis var tikt uzskatīts par IIN pārmaksu. Solidaritātes nodokļa sadale, tostarp tā daļas ieskaitīšana IIN kontā Valsts kasē, nenozīmē, ka sadalītais solidaritātes nodoklis var tikt uzskatīts par kāda cita nodokļa, tostarp IIN, pārmaksu.

Solidaritātes nodokļa likuma 6.² pants paredz kārtību, kādā tiek atmaksāts pārmaksātais solidaritātes nodoklis. Lai arī solidaritātes nodoklī likumdevējs ir transformējis IIN trešo līmeni un ar valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām (turpmāk — obligātās iemaksas) apliekamā objekta pārsnieguma aplikšanu ar nodokli, solidaritātes nodoklis tomēr ir cits nodoklis, nevis IIN vai obligātās iemaksas. Solidaritātes nodoklim nevar piemērot ne likuma «Par iedzīvotāju ienākuma nodokli», ne likuma «Par valsts sociālo apdrošināšanu» regulējumu, tostarp arī atmaksas kārtību.

Apgabaltiesa arī uzsvēra, ka nav strīda, ka pieteicēja ienākumi ar ienākuma nodokli ir aplikti Šveicē un Horvātijā, kur pieteicējs veica darba pienākumus. Tomēr nepareizs ir pieteicēja uzskats, ka, neatmaksājot IIN pārmaksu, kas radusies no solidaritātes nodokļa daļas iemaksāšanas IIN kontā, konkrētais algota darba ienākums ir aplikts ar nodokli gan Latvijā, gan Šveicē un Horvātijā. Pieteicējs obligātās iemaksas maksāja Latvijā, no tām arī ir aprēķināts solidaritātes nodoklis, kas ir cits nodoklis.

Pieteicējs par apgabaltiesas spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību. Senāts, to izskatot, arī norādījis, ka ar Solidaritātes nodokļa likumu tika ieviests jauns nodoklis. Viens no likuma mērķiem ir mazināt nodokļu regresivitāti darba ņēmējiem, iekšzemes darba ņēmējiem pie darba devēja — ārvalstnieka, ārvalstu darba ņēmējiem pie darba devēja — ārvalstnieka — un pašnodarbinātajiem ar augstāku ienākuma līmeni (2. panta pirmā daļa). Solidaritātes nodokļa likums nosaka solidaritātes nodokļa maksātājus, taksācijas periodu, nodokļa objekta un likmes noteikšanas kārtību, kā arī nodokļa maksāšanas kārtību un regulē citus ar šā nodokļa aprēķināšanu, maksāšanu un administrēšanu saistītus jautājumus (2. panta otrā daļa).

Solidaritātes nodoklis ir aprēķināms no likuma 3. pantā noteiktā nodokļa objekta — ienākuma, kas noteikts likuma «Par valsts sociālo apdrošināšanu» 14. un 20.² pantā un pārsniedz attiecīgajam kalendāra gadam noteikto obligāto iemaksu objekta maksimālo apmēru.

Ieviešot solidaritātes nodokli, likumdevējs ir konkretizējis subjektu loku un definējis nodokļa objektu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka nodokļu tiesību jomā likumdevējam ir tiesības izvēlēties nodokļu objektu un nodokļu maksātāju loku, turklāt jāņem vērā, ka jauna nodokļa ieviešana ir ar valsts attīstības prioritātēm saistīts politiskas izšķiršanās jautājums.

Senāts arī norādījis, ka nevar piekrist pieteicējam, ka jau no likuma «Par iedzīvotāju ienākuma nodokli» 1. panta trešās daļas teksta secināms, ka solidaritātes nodokļa daļa, kas pārskaitīta IIN sadales kontā, uzskatāma par samaksāto IIN. Tiesību norma paredz tikai to, ka minētā solidaritātes nodokļa daļa tiek iekļauta jeb ieskaitīta IIN samaksai. 

Pieteicējs uzskatīja, ka personai, kura strādā algotu darbu Latvijā, bet saskaņā ar A1 sertifikātu obligātās iemaksas tiek maksātas citā valstī, solidaritātes nodoklis maksājams Latvijā, lai nodrošinātu, ka persona samaksā progresīvo IIN pilnā apmērā. Senāts savukārt norāda, ka persona iepriekšminētajā situācijā nav solidaritātes nodokļa maksātāja. Taču, lai nodrošinātu, ka šai personai nodokļu slogs nav mazāks kā personām, kuras ir solidaritātes nodokļa maksātājas, tās ienākumiem tiek piemērota IIN likme 31,4% apmērā.

Pieteicējs kasācijas sūdzībā atsaucās uz Horvātijas līguma 2. un 15. pantu un Šveices konvencijas 2. un 15. pantu. Minēto starptautisko līgumu 15. panti ietver noteikumus par to, kurā no līgumslēdzējām valstīm tiek aplikti ar nodokli algota darba ienākumi. Taču lietā nav strīda, ka algota darba ienākumi, ko pieteicējs guva Horvātijā un Šveicē, ir aplikti ar ienākuma nodokli šajās valstīs, nevis Latvijā. 

Senāts paskaidrojis, ka Horvātijas līguma 2. pantā un Šveices konvencijas 2. pantā ir ietverti līdzīgi noteikumi, proti, ka šie starptautiskie līgumi attiecas uz jebkuriem identiskiem vai pēc būtības līdzīgiem nodokļiem, kas tiks ieviesti līgumslēdzējā valstī pēc līguma parakstīšanas datuma. Vienlaikus minētajos starptautisko līgumu pantos ir paredzēts, ka līgumslēdzēju valstu kompetentās iestādes savstarpēji informē viena otru par būtiskiem grozījumiem šo valstu attiecīgajos nodokļu likumdošanas aktos.

Solidaritātes nodokļa likums ir pieņemts pēc minēto starptautisko līgumu parakstīšanas datuma, taču šie līgumi nav papildināti, starp nodokļiem, uz kuriem attiecas līgumi, ietverot solidaritātes nodokli. Tā kā Latvijas kompetentā iestāde nav informējusi otru starptautiskā līguma pusi par solidaritātes nodokļa ieviešanu, tad secināms, ka tas nav uzskatāms par identisku vai pēc būtības līdzīgu nodokli, kas ietilpst minēto starptautisko līgumu tvērumā. Līdz ar to nav pamatots pieteicēja arguments, ka saskaņā ar Horvātijas līguma un Šveices konvencijas noteikumiem pieteicēja ārvalstīs gūtie ienākumi nebija apliekami ar solidaritātes nodokli. 

Senāts atzina, ka apgabaltiesa pareizi ir interpretējusi piemērotās tiesību normas un nav pamata apgabaltiesas sprieduma atcelšanai, tāpēc kasācijas sūdzību noraidīja.

IIN no maiņas rezultātā iegūtā nekustamā īpašuma atsavināšanas 

LR Senāta Administratīvo lietu departaments 2024. gada 31. maija spriedumā lietā Nr. A420262820, SKA–59/2024, secinājis, ka, aprēķinot iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) no maiņas rezultātā iegūtā nekustamā īpašuma (NĪ) atsavināšanas, ir jāpiemēro likuma «Par iedzīvotāju ienākuma nodokli» 11.⁹ panta pirmā daļa un 16.¹ panta pirmā daļa, proti, piemērojams regulējums, kas attiecināms uz pirkuma ceļā iegūtā nekustamā īpašuma atsavināšanu.

Šai lietā pieteicējs [pers. A] 2014. gadā noslēdza NĪ maiņas līgumu, ar kuru sev piederošo NĪ «A» apmainīja pret 1/2 domājamo daļu no NĪ «B». Īpašuma tiesības uz NĪ «B» pieteicējs tai pašā gadā nostiprināja zemesgrāmatā. Savukārt 2019. gadā pieteicējs šo nekustamo īpašumu atsavināja.

VID veica datu atbilstības pārbaudi par NĪ «B» atsavināšanu un konstatēja, ka neiestājas likuma «Par iedzīvotāju ienākuma nodokli» paredzētie kritēriji, lai NĪ atsavināšanas rezultātā gūto ienākumu atbrīvotu no aplikšanas ar nodokli. VID atzina, ka, aprēķinot kapitāla pieaugumu, par atsavinātā NĪ iegādes vērtību uzskatāma NĪ «A» iegādes vērtība un lēma, ka pieteicējam budžetā jāiemaksā IIN un nokavējuma nauda. Pieteicēja vērsās tiesā ar pieteikumu par VID lēmuma atcelšanu daļā.

Administratīvā apgabaltiesa pieteikumu daļēji apmierināja un uzdeva VID izdot pieteicējam labvēlīgāku administratīvo aktu, IIN un nokavējuma naudas aprēķinā ņemot vērā NĪ «B» 1/2 domājamās daļas iegādes vērtību 7148 eiro apmērā.

Apgabaltiesas spriedumā norādīja, ka atbilstoši Senāta atzītajam par NĪ iegādes vērtību maiņas gadījumā uzskatāma maiņas līgumā norādītā atsavinātā NĪ vērtība. Konkrētajā gadījumā maiņas līgumā nav norādīta NĪ «B» vērtība. Norādīts vien tas, ka abu īpašumu vērtības ir līdzīgas, ko apliecina NĪ vērtētāju atzinumi. Pieteicējs ir iesniedzis NĪ «B» novērtējumu, kurā norādīta tā iespējamā pārdošanas vērtība, bet nav iesniedzis NĪ «A» novērtējumu. Novērtējot lietā esošos pierādījumus, nav gūstams apstiprinājums maiņas līgumā norādītajam, ka abu nekustamo īpašumu vērtības ir līdzīgas. Līdz ar to nav pamatots pieteicēja arguments, ka nodokļa aprēķinā ņemama vērā vērtētāja atzinumā norādītā vērtība. Tāpēc ir izmantojama tā kadastrālā vērtība 2014. gadā, kad tika nostiprinātas pieteicēja īpašuma tiesības uz to maiņas darījuma rezultātā.

VID par apgabaltiesas spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību, cita starpā norādot, ka NĪ tāpat kā kapitālsabiedrības kapitāla daļas vai akcijas likuma «Par iedzīvotāju ienākuma nodokli» izpratnē ir kapitāla aktīvs, tāpēc tiesai pēc analoģijas bija jāpiemēro minētā tiesību norma un attiecīgi par pieteicēja ienākuma gūšanas dienu jāatzīst diena, kad pieteicējs atsavināja maiņas rezultātā iegūto NĪ. Izskatāmajā gadījumā tā ir diena, kad pieteicējs atsavināja nekustamo īpašumu «B». Tiesa nepamatoti nav piemērojusi likuma «Par iedzīvotāju ienākuma nodokli» 16.¹ panta 4.¹ daļu.

Senāts, izskatot VID kasācijas sūdzību un izanalizējot VID pieminētās tiesību normas, norādījis, ka likuma 16.¹ panta 4.¹ daļa noteic: ja fiziskā persona kapitālsabiedrības pamatkapitālā iegulda NĪ apmaiņā pret kapitālsabiedrības kapitāla daļām vai akcijām, tad par tāda ienākuma gūšanas dienu, kas radies no NĪ ieguldīšanas kapitālsabiedrības pamatkapitālā, uzskatāma diena, kad apmaiņā iegūtās kapitāla daļas vai akcijas tiek atsavinātas.

Taču šai lietā pieteicējs ienākumu guva no nekustamā īpašuma «B» pārdošanas un sev piederošos NĪ nav ieguldījis kapitālsabiedrības pamatkapitālā. VID kasācijas sūdzībā to neapstrīd. 

Senāts jau iepriekš citā lietā ir skaidrojis, ka saskaņā ar Civillikuma 2091. un 2092. pantu maiņas līgums ir divu personu abpusējs apsolījums dot vienu priekšmetu pret otru, izņemot naudu. Līdzēju savstarpējām tiesībām un pienākumiem maiņas līgumā attiecīgi piemērojami pirkuma līguma noteikumi. Tātad atbilstoši Civillikuma normām īpašuma maiņas darījums ir pielīdzināms pirkuma darījumam (Senāta 2020. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. SKA–65/2020, 10. punkts). Līdz ar to, aprēķinot nodokli no maiņas rezultātā iegūtā NĪ atsavināšanas, piemērojams regulējums, kas attiecināms uz pirkuma ceļā iegūtā nekustamā īpašuma atsavināšanu.

Likuma «Par iedzīvotāju ienākuma nodokli» 11.⁹ pantā paredzēta atsevišķa kārtība katra ienākuma no kapitāla noteikšanai, un tā ir atkarīga no kapitāla aktīva veida, tā iegūšanas un atsavināšanas apstākļiem. No likumā «Par iedzīvotāju ienākuma nodokli» regulējuma neizriet likumdevēja mērķis uz NĪ savstarpējiem apmaiņas darījumiem attiecināt kārtību, kāda piemērojama specifiskos gadījumos, kad NĪ tiek ieguldīts kapitālsabiedrībā apmaiņā pret tās kapitāla daļām vai akcijām. Tāpēc ir nepamatots VID arguments, ka apgabaltiesai bija jāpiemēro likuma «Par iedzīvotāju ienākuma nodokli» tiesību normas, kas attiecas uz ienākumu, kas gūts no NĪ ieguldīšanas kapitālsabiedrības pamatkapitālā.

Senāts nosprieda atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, bet VID kasācijas sūdzību noraidīt.

Pienākums noskaidrot sava klienta patieso labuma guvēju

LR Senāta Administratīvo lietu departaments 2024. gada 31. janvāra spriedumā lietā Nr. A420224019, SKA–30/2024, norādījis, ka juridiskās personas patiesais labuma guvējs (PLG) var būt gan dalībnieks, gan arī cita fiziskā persona, kas īsteno kontroli pār uzņēmumu, pieņemot lēmumus un gūstot labumu no šīs juridiskās personas. Tieši šā iemesla dēļ minētā likuma subjektam ir pienākums noskaidrot un pārliecināties par katra sava klienta PLG, noskaidrojot nevis formālo, bet patieso jeb reālo labuma guvēju.

Lai pārliecinātos, ka noskaidrotais PLG ir klienta PLG, jābalstās uz likuma subjekta veikto savu klientu risku novērtējumu. Proti, likuma subjekta veiktais klientu riska novērtējums ietekmē īstenojamo pasākumu apjomu, kas konkrētajā situācijā nepieciešams, lai noskaidrotu un pārliecinātos par klienta PLG. Attiecīgi klientam ar augstāku risku nepieciešami plašāki pārbaudes pasākumi, lai izslēgtu šaubas par PLG atbilstību. Ja klientu risks ir novērtēts kā augsts, likuma subjektam ir pienākums ar īpašu rūpību noskaidrot un pārliecināties par savu klientu PLG atbilstību. Kā arī dokumentēt attiecīgos pasākumus, lai uzraugošajai iestādei būtu iespēja pārliecināties par likuma subjekta īstenoto klientu izpēti un lai likuma subjektam būtu iespēja pierādīt, ka tas ir izpildījis likumā noteikto pienākumu saistībā ar klienta izpētes veikšanu un PLG noskaidrošanu. 

VID veica pieteicējai SIA BS (nosaukums mainīts, turpmāk arī — pieteicēja) Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma (nosaukums un redakcija, kas bija spēkā līdz 2019. gada 28. jūnijam; turpmāk — Legalizācijas novēršanas likums) prasību izpildes pārbaudi.

Pārbaudes rezultātā VID konstatēja vairākus Legalizācijas novēršanas likuma pārkāpumus, proti, pieteicēja nav dokumentējusi klientu izpētes pasākumus, nav uzraudzījusi klientu darbību un darījumus, nav aktualizējusi informāciju, kā arī nav ziņojusi par aizdomīgiem darījumiem. Tāpēc VID pieteicējai piemēroja soda nauda 1500 eiro.

Pieteicēja vērsās tiesā ar pieteikumu par VID lēmuma atcelšanu. Administratīvā apgabaltiesa ar pieteikumu noraidīja, norādot, ka no VID pārbaudes akta un tā turpinājuma veidlapas ir saprotams, kādus pieteicējas pieļautos pārkāpumus dienests ir konstatējis. Pieteicējai nebija pamata paļauties, ka pārbaudei nesekos lēmums par sankciju piemērošanu.

Pieteicēja nepamatoti norāda, ka ir pienācīgi pārliecinājusies par katra klienta PLG, izmantojot Legalizācijas novēršanas likumā noteiktos klientu PLG noskaidrošanas veidus.

Gandrīz visās klientu izpētes anketās ailē «notikumi» norādīts: «15/01/2018 dati pārbaudīti UR. Bez izmaiņām». Lai arī darījuma attiecības ar anketās norādītajiem klientiem pieteicēja ir uzsākusi pirms 2018. gada 15. janvāra, izpētes anketās nav dokumentēts veids, kādā noskaidroti klientu PLG pirms darījumu attiecību uzsākšanas.

Izpētes anketās tāpat nav norādīts klientu PLG dzimšanas datums, mēnesis un gads, personu apliecinoša dokumenta numurs un izdošanas datums, valsts un institūcija. Kādam no klientiem nav arī dokumentētas izmaiņas klienta PLG sastāvā. Vēl kāda klienta PLG mainījis dzīvesvietu no Lietuvas uz Krievijas Federāciju. Līdz ar to pieteicēja nav izpildījusi likumā noteikto PLG noskaidrošanas pienākumu. 

Tāpat pieteicēja klientiem piemītošu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku novērtējusi kā augstu, tomēr nav iesniegusi dokumentus, kas apliecina klientu padziļinātu izpēti. Pieteicēja nav pierādījusi ne to, ka klientu izpētes apjoms atbilst pastāvošajiem riskiem, ne arī to, ka tā vispār būtu padziļināti izpētījusi klientus.

Pieteicējas tiesai iesniegtās Uzņēmumu reģistra izziņas par klientu uzņēmumiem, kā arī dalībnieku reģistri neapliecina PLG noskaidrošanu. Nevienā no šiem dokumentiem nav norādīts pieteicējas klienta PLG. Informācija par uzņēmuma dalībniekiem automātiski nenozīmē, ka tieši šīs personas ir PLG. 

Pieteicēja par apgabaltiesas spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību. Senāts, to izvērtējot, norādījis, ka izskatāmajā gadījumā pieteicējai bija pienākums ar īpašu rūpību noskaidrot un pārliecināties par savu klientu patieso labuma guvēju atbilstību, kā arī dokumentēt attiecīgos pasākumus, lai VID kā uzraugošajai iestādei būtu iespēja pārliecināties par pieteicējas īstenoto klientu izpēti un lai pieteicējai būtu iespēja pierādīt, ka tā ir izpildījusi likumā noteikto pienākumu. Par juridiskās personas PLG visos gadījumos nav atzīstami tās dalībnieki, kā to kļūdaini uzskata pieteicēja. PLG var būt arī cita fiziskā persona, kas īsteno kontroli pār uzņēmumu, pieņemot lēmumus un gūstot labumu no šīs juridiskās personas. 

Senāts lēma, ka apgabaltiesas spriedums ir atstājams negrozīts, bet kasācijas sūdzība noraidāma.

Kas var liecināt, ka darījums ir aizdomīgs nodokļu jomā?

LR Senāta Administratīvo lietu departamenta 2023. gada 6. decembra spriedumā lietā Nr. A420208019, SKA–110/2023, uzsvērts, ka saskaņā ar likuma «Par nodokļiem un nodevām» 22.² panta trešās daļas 8. punktu viena no pazīmēm, kas liecina, ka darījums ir aizdomīgs nodokļu jomā, ir tas, ka nauda tiek debetēta no konta tūlīt pēc tā kreditēšanas. Tas, ka likumdevējs minētajā normā ir lietojis formulējumu «tūlīt», jau pats par sevi liecina par likumdevēja mērķi nenoteikt konkrētu laika rāmi, kurā debetētie naudas līdzekļi uz konkrēto darījumu liktu raudzīties kā uz aizdomīgu. Konkrēta laika rāmja noteikšana tiesību normā pieļautu tiesiskā regulējuma ļaunprātīgu izmantošanu. Tāpēc likumdevējs, apzināti nenosakot konkrētu laiku, bet gan lietojot apstākļa vārdu «tūlīt», paredzējis, ka šā jēdziena saturu konkretizē tiesību normas piemērotājs katrā konkrētajā gadījumā, vērtējot šā gadījuma individuālo apstākļu kopumu.

Šajā lietā radās strīds starp VID un uzņēmumu — grāmatvedības ārpakalpojuma sniedzēju. VID uzskatīja, ka pieteicēja nav novērtējusi savas darbības noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas riskus, ir izveidojusi likuma prasībām neatbilstošu iekšējās kontroles sistēmu un nav ziņojusi par savu klientu. VID ārpakalpojuma grāmatvedības uzņēmumam piemēroja soda naudu 2500 eiro, ko pēdējais apstrīdēja tiesā. Pirmās instances tiesa un Administratīvā apgabaltiesa pieteikumu noraidīja. Savukārt, izskatot kasācijas sūdzību, Senāts lēma atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas spriedumu.

No lietas apstākļiem izriet, ka pieteicējas klientes SIA H (nosaukums mainīts) naudas līdzekļi tika debetēti tajā pašā dienā vai nākamajā darba dienā pēc to kreditēšanas. Pieteicēja uzskatīja, ka tas neliecina par darījumu aizdomīgumu. Turklāt tai bija zināma klientes saimnieciskā darbība un bankas operāciju būtība. VID savukārt iebilda, ka pieteicēja nav sniegusi konkrētāku paskaidrojumu, kādu faktisko apstākļu un apsvērumu dēļ šāda tūlītēja līdzekļu debetēšana tika vērtēta kā saprotama un atbilstoša klientes saimnieciskajai darbībai.

Tāpat Senāts tēžu daļā norādījis, ka katram procesa dalībniekam ir pienākums pierādīt savus apsvērumus. Tādējādi tieši juridiskās personas interesēs, kā grāmatvedības ārpakalpojuma sniedzējai, ir sniegt paskaidrojumus un pierādījumus par sava klienta saimnieciskās darbības specifiku, kas atbilstoši tās apgalvotajam izskaidro konkrēto maksājumu veidu. Ja juridiska perona uzskata, ka VID un tiesas secinājumi attiecībā uz tās klienta darījumiem nav pareizi vai neatbilst faktiskajiem apstākļiem, ir pamatoti sagaidīt, ka tā sniegs plašāku un detalizētāku skaidrojumu savam apgalvojumam, atspēkojot VID konstatētos apstākļus un izdarītos secinājumus. Ja persona nevar šādu skaidrojumu sniegt, tad tā nevar atsaukties uz klienta saimnieciskās darbības specifiku. 

Savukārt izskatot jautājumu par soda naudas noteikšanu juridiskajai personai par būtiskiem Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas (NILLTFN) likuma pārkāpumiem, Senāts uzsvēris, ka grāmatvedības ārpakalpojuma sniedzējai jāapzinās, ka tās saimnieciskajā darbībā pastāv augsts noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risks. Līdz ar to šajā nozarē strādājošajiem komersantiem jāpievērš īpaša vērība NILLTFN likuma prasību izpildei. Minētā likuma subjekta pienākums izpētīt un uzraudzīt klientus ir būtiska šīs jomas sastāvdaļa. Nedokumentējot klientu izpētes pasākumus, uzraudzības un kontroles institūcijai nav iespējams pārliecināties, vai likuma subjekts vispār ir izpētījis un uzraudzījis klientu. Tas ir atzīstams par būtisku minētā likuma pārkāpumu. Pārkāpuma atzīšanā par būtisku ir jāņem vērā arī pieļautā pārkāpuma ilgums un sistemātiskums, kā arī paša komersanta atbildība par izdarīto pārkāpumu. 

Soda naudas noteikšanā par izdarīto pārkāpumu ir ņemami vērā visi būtiskie apstākļi. NILLTFN likumā paredzētais būtisko apstākļu uzskaitījums nav izsmeļošs. Tas nozīmē, ka VID ir tiesības ņemt vērā arī citus apstākļus, kas konkrētajā gadījumā atzīstami par būtiskiem soda naudas noteikšanai. Turklāt apstāklis, ka komersants iepriekš nav izdarījis līdzīgus pārkāpumus, lai arī ir viens no izvērtējamiem kritērijiem, pats par sevi nav izšķirošs pamats soda naudas noteikšanai un nevar tikt ņemts vērā atrauti no citiem būtiskiem apstākļiem. 

Samērīgs soda naudas apmērs ir izvērtējams un nosakāms katrā konkrētajā gadījumā iepretim juridiskās personas finansiālajam stāvoklim. Komersanta finansiālais stāvoklis tiek vērtēts tikai no tāda viedokļa, lai piemērotā soda nauda neradītu maksātnespējas situāciju. Tas, ka uzliktā soda nauda personai rada finansiālu slogu, neliecina par maksātnespējas situāciju. Ja soda naudas apmērs neradītu likuma subjektam nekādu finansiālu slogu, attiecīgā sankcija nesasniegtu savu sodīšanas un prevencijas mērķi.

Jums arī varētu interesēt:

• Prasības celšanas termiņš, ja arodbiedrības atbilde ir bijusi kvalificēta
• Aktuālā tiesu prakse publisko iepirkumu lietās