Jūlijā aktualizēts Latvijas Republikas Senāta tiesu prakses apkopojums par administratīvajām tiesām pakļautajiem prasījumiem. Apkopojuma pamatā ir lēmumi, kurus ir pieņēmis Senāta Administratīvo lietu departaments laikā no 2017. gada janvāra līdz 2021. gada maijam izskatītajās lietas. Papildus ir ietvertas arī atziņas no Senāta departamentu priekšsēdētāju sēžu lēmumiem, kas ir pieejami Senāta mājaslapā.

Tiesu prakses apkopojumā cita starpā iekļauta arī sadaļa par nodokļu tiesībām, kurā norādīts, ka lēmums par nodokļu audita veikšanu nav administratīvais akts, bet ir tikai procesuāls lēmums (starplēmums), ar kuru tiek ierosināta administratīvā lieta. Administratīvais akts šī procesa ietvaros ir lēmums par nodokļu audita rezultātiem, kas tiek pieņemts pēc nodokļu audita veikšanas un kuram lietā piemīt galīgā noregulējuma raksturs. Tādējādi pamatā nodokļu administrācijas audita procesa ietvaros pieņemtie lēmumi un veiktās starpdarbības ir pārbaudāmas kopā ar lēmumu par audita rezultātiem. Tā tas ir arī attiecībā uz jautājumu par neiepazīstināšanu ar lietas materiāliem.

Administratīvā procesa kārtībā nav pārbaudāms arī pieteikums par vienošanās līguma noslēgšanu likuma „Par nodokļiem un nodevām” 41. panta kārtībā (neatkarīgi no tā, uz kuras panta daļas nosacījumiem pamatojoties persona ir iecerējusi vienoties ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID)) . Senāts norāda, ka vienošanās līguma ar nodokļu maksātāju noslēgšana ir VID ģenerāldirektores izvēles jautājums, kas nav pārskatāms administratīvajā tiesā. Attiecīgi likums neuzliek pienākumu VID slēgt vienošanās līgumu ar nodokļu maksātāju, tādēļ nodokļu maksātājs tiesas ceļā nevar prasīt noslēgt šādu vienošanos.

Tādējādi prasījums noslēgt vienošanos un atcelt tādu VID lēmumu, ar kuru noraidīta iespēja slēgt šo vienošanos, nav pakļauts administratīvās tiesas kontrolei.

Sadaļā "Lēmumi un paziņojumi par nodokļu parādu" Senāta apkopotajās atziņās teikts, ka Administratīvā procesa likuma 67. panta otrā daļa noteic administratīvā akta sastāvdaļas. To vidū ir adresātam uzliktais tiesiskais pienākums (noteikta rīcība vai noteiktas rīcības aizliegums) vai tam piešķirtās, apstiprinātās vai noraidītās tiesības. Iestāde administratīvajā aktā var ietvert arī citu informāciju, kas nav starp Administratīvā procesa likuma 67. panta otrajā daļā minētajām obligātajām sastāvdaļām. Izskatāmajā gadījumā par tādu ir uzskatāma informācija par nodokļa maksātāja parādu par iepriekšējiem taksācijas periodiem. Iestāde nav izdevusi jaunu administratīvo aktu, ar kuru uzliek pienākumu maksāt nodokli par iepriekšējiem periodiem, bet informē un atgādina pieteicējai par nodokļu saistībām, kas radušās iepriekš un uz iepriekš izdoto administratīvo aktu pamata. Tas, ka parāda summa ir iekļauta kopējā maksājamā summā, ir matemātisks aprēķins par saistībām konkrētajā brīdī, jo paziņojumā ir skaidri nošķirta jaunā nodokļa maksāšanas saistība no iepriekšējo periodu parādiem.

Tādējādi informācija par iepriekšējo periodu parādiem neuzliek jaunu pienākumu maksāt nodokli un nav uzskatāma par atsevišķi pārsūdzamu administratīvo aktu.

Arī VID veiktā parāda pārcelšana komercsabiedrības reorganizācijas gadījumā nav jauns administratīvais akts, bet iekšējs organizatorisks lēmums. Tādā veidā iestāde administratīvā akta adresātu aizstāj ar tā tiesību pārņēmēju. Persona savas tiesības iebilst pret parāda piedziņu var īstenot, ja iestāde uzsāk izpildes procesu, – iesniedzot sūdzību par izpildi.

Tas pats attiecas arī uz lēmumu par nodokļa parāda pārcelšanu no mantojuma atstājēja uz mantinieka kontu - to nevar atzīt par administratīvo aktu. Līdz ar to arī maksāšanas paziņojumam šādā gadījumā ir tāds pats raksturs kā lēmumam par nodokļa parāda pārcelšanu un pieteikums par pārsūdzētā lēmuma atcelšanu nav skatāms administratīvā procesa kārtībā, jo tas nav administratīvais akts.

Savukārt attiecībā uz VID bezdarbību nesamaksāto nodokļu piedziņas procesā, ja tiktu konstatēts, ka šīs bezdarbības rezultātā ir radies privātpersonas subjektīvo tiesību vai tiesisko interešu aizskārums, Senāta ieskatā var tikt atzīta par iestādes faktisko rīcību. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 89. panta otrajai daļai nepieciešams konstatēt, ka iestādei saskaņā ar tiesību normām bija vai ir pienākums izpildīt kādu darbību.