Senāts spriedumā norāda, ka apgabaltiesa nav apšaubījusi mikrouzņēmuma īpašnieka vai darbinieka tiesības uz darbnespēju, bet ir piemērojusi likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 18. panta 1. punktu, kas noteic, ka slimības pabalstu nepiešķir, ja persona darba nespējas laikā gūst ienākumus kā darba ņēmējs vai pašnodarbinātais.

Senāts atzina par nepamatotiem pieteicēja argumentus par to, ka mikrouzņēmuma darbinieki tiekot diskriminēti un tiesa esot atņēmusi vienīgo ienākumu avotu, tādējādi pārkāpjot Satversmes 91. un 93. pantu. Senāts norāda, ka MUN maksāšanas režīms paredz mazāku administratīvo un nodokļu slogu, bet šī atvieglotā nodokļu maksāšanas režīma izmantotājam attiecīgi ir jārēķinās, ka likumdevējs ir noteicis ierobežojumus izmantot MUN deklarācijās veiktos precizējumus sociālās apdrošināšanas pakalpojuma apmēra noteikšanā. Tādējādi MUN maksātājam ir pienākums būt atbildīgam un rūpēties par to, lai tā rīcības rezultātā neiestātos tādi apstākļi, kas tam varētu radīt nelabvēlīgas sekas. Senāts spriedumā norāda uz iepriekš jau tiesu praksē nostiprināto atziņu, ka personai ir jāpieņem ne tikai Mikrouzņēmumu nodokļu likumā noteiktās priekšrocības, bet arī samērīgi noteiktie ierobežojumi.

Lietā ir turpmāk minētie apstākļi: pieteicējs, iesniedzot Valsts ieņēmumu dienestam MUN deklarāciju, bija tajā norādījis gan savus, gan vēl četru mikrouzņēmuma darbinieku faktiskos ienākumus no mikrouzņēmuma, kā arī aprēķinājis nodokļu maksājumus. Kaut arī vēlāk minētā deklarācija labota, tajā norādot, ka pieteicējam ienākumi nav bijuši, tomēr pārējiem četriem mikrouzņēmuma darbiniekiem ienākumi joprojām ir reģistrēti, kas liecina, ka mikrouzņēmums savu uzņēmējdarbību šajā periodā ir veicis.

Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra pieteicējam prasīja atmaksāt slimības pabalsta pārmaksu par laiku, kad pieteicējam kā MUN maksājoša mikrouzņēmuma darbiniekam ir deklarēti ienākumi. Pieteicējs vērsās tiesā ar pieteikumu par minētā lēmuma atcelšanu.