Latvijas Republikas Senātā izskatīšanā nonākuši vairāki strīdi, kuros Senāts novērojis darbinieku arodbiedrību nepienācīgu tiesību izmantošanu, nodrošinot darbinieku interešu pārstāvību darba strīdos.

Vienā no izskatāmām lietām Senātam izlemjamais tiesību jautājums bija saistīts ar Darba likumā noteikto pienākumu darba devējam pirms arodbiedrības biedra atlaišanas prasīt arodbiedrības piekrišanu uzteikumam un arodbiedrības lomu dialogā ar darba devēju minētās normas kontekstā.

Šī pienākuma izpildi Senāts vērtēja kontekstā ar sociālā dialoga procesu, kas pastāv starp valsti, darba devējiem, darbiniekiem un arodbiedrībām un kas ietver visu veidu sarunas un konsultācijas vai vienkāršu informācijas apmaiņu starp dialoga partneriem par kopējā interešu lokā esošiem ekonomiskiem un sociāliem jautājumiem.

Senāts secināja, ka patiesas un pilnīgas informācijas sniegšana šādā situācijā ir darbinieka interesēs.

Turklāt tieši pašai personai un attiecīgajai arodbiedrībai vislabāk zināms, vai darbinieks ir arodbiedrības biedrs un cik ilgi, kā arī kādas ziņas to var pierādīt.

Tāpēc darba devēja vēršas pie darbinieka un/vai attiecīgās arodbiedrības, savukārt to pienākums ir savlaicīgi sniegt darba devējai nepieciešamo informāciju, tai skaitā uzrādot vai iesniedzot nepieciešamos pierādījums, lai pamatotu likumā norādītā priekšnoteikuma – fakta par dalību arodbiedrībā ilgāk nekā sešus mēnešus – esību.

Tikai tad, kad šis fakts ir noskaidrots, darba devējai ir pienākums prasīt arodbiedrības piekrišanu uzteikumam.

Senāts norādīja, ka gan no darbinieka, gan arodbiedrības ir sagaidāms, ka tie godprātīgi līdzdarbosies un saprātīgā termiņā sniegs nepieciešamo informāciju, lai darba devējs varētu nodrošināt darbiniekam likumā noteiktās tiesības. Senāta ieskatā ir svarīgi, lai arodbiedrība un darba devējs būtu līdztiesīgi dialoga partneri, kas cieņpilni attiecas viens pret otra tiesībām un pienākumiem. Proti, darba devējam  jārespektē arodbiedrību nozīmīgā loma darbinieku aizsardzībā, savukārt arodbiedrībai jāņem vērā, kāda pienākuma izpildei darba devējs pie tās vēršas.

Piemērojot Arodbiedrību likuma, minētās Darbinieku pārstāvju konvencijas Nr. 135 (1971) un Darba likuma normas to kopsakarā, atzīstams, ka

Darba likumā paredzētā arodbiedrību iesaiste lēmumu pieņemšanā nedrīkst pazemināt darba devēja darba efektivitāti.

Izskatāmajā lietā (SKC-171/2022) noskaidrots, ka darba devēja, izpildot Darba likuma 101. panta sestajā daļā noteikto pienākumu un norādot pieprasījuma tiesisko pamatu – tostarp Darba likuma 110. panta pirmo daļu, vispirms darbiniekam un pēc tam viņa norādītai arodbiedrībai pieprasījusi informāciju par prasītāja dalību arodbiedrībā un tās ilgumu. Darbinieks atbildē norādījis tikai, ka ir konkrētas arodbiedrības biedrs, bet nav norādījis dalības ilgumu. Savukārt arodbiedrība attiekusies informāciju sniegt, norādot, ka datu apstrāde bez tiesiska pamata nav pieļaujama.

Atzīstot, ka apelācijas instances tiesa, attiecinot uz lietas faktiskajiem apstākļiem Darba likuma 110. panta pirmo daļu un atzīstot, ka pārkāpts tajā ietvertais aizliegums, bez pietiekamas vērības atstājusi jautājumu par pierādīšanas pienākumu un nav vērtējusi lietā esošos pierādījumus to savstarpējā kopsakarā, Senāts atcēla apelācijas instances tiesas spriedumu kasācijā pārsūdzētajā daļā un nodeva lietu jaunai iztiesāšanai.

Saistībā ar arodbiedrības atbildi Senāts papildus norāda, ka, lai arī, ievērojot Vispārīgās datu aizsardzības regulas vispārējo regulējumu, dati par personas piederību arodbiedrībai ir pieskaitāmi pie sensitīvajiem personas datiem, regula paredz izņēmumu, kas pieļauj apstrādāt datus par dalību arodbiedrībā, ja apstrāde ir vajadzīga, lai realizētu pārziņa pienākumus un īstenotu pārziņa vai datu subjekta konkrētās tiesības nodarbinātības jomā. Līdz ar to darba devēja pieprasījums sniegt individuālu informāciju, kas nepieciešama Darba likumā noteiktā pienākuma izpildei, atbilst izņēmuma gadījumam, jo attiecas uz konkrētu personu konkrētās tiesiskajās attiecībās ar informācijas lūdzēju, un to pamato skaidrs un likumīgs mērķis.

Atzīmējams, ka arodbiedrību pienākumus darbinieku aizstāvēšanā, Senāts vērtēja arī rīcības sēdes lēmumā lietā Nr. SKC-740/2022, kurā norādīts, ka konsultēšanās neuzsākšana ir arodbiedrības bezdarbības sekas, ko nevar pārmest darba devējam.  Šajā lēmumā norādīts, ka Darba likuma 110. pants ir daļa no kopējā sociālā dialoga, kurā tostarp iekļaujas arī darba devēju un darbinieku pārstāvju konsultācijas, kas tādējādi īsteno Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 11. pantā, kā to interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ietvertās tiesības arodbiedrībām brīvi vienā vai citā veidā meklēt iespēju pārliecināt darba devēju uzklausīt, kas tai sakāms tās biedru vārdā.

Civillietu departamenta priekšsēdētājs Normunds Salenieks šo Senāta nolēmumu kontekstā atzīmē darba strīdu sociāli ekonomisko nozīmi, kā arī kvalitatīvas darbinieku interešu pārstāvības nozīmi darba strīdos. Viņš norāda, ka arodbiedrībām atbildīgi jāizmanto tām dotās tiesības un jārīkojas tā, lai no tā neciestu sociālā dialoga centrā esošās darbinieku un darba devēju intereses.