Pieteicēja zemes nomas maksājumu atgūšanu veica kā parādu ārpustiesas atgūšanas pakalpojuma sniedzējs, proti, pieteicēja vērsās pie daudzdzīvokļu dzīvojamo māju dzīvokļu īpašniekiem zemes īpašnieka interesēs un nosūtīja paziņojumus, aicinot samaksāt zemes nomas maksas parādu. Izskatāmajā lietā strīds bija par to, vai Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) pamatoti konstatēja, ka pieteicējas īstenotā komercprakse ir bijusi negodīga - profesionālajai rūpībai neatbilstoša un patērētāja ekonomisko rīcību negatīvi ietekmējoša un maldinoša.

Senāts spriedumā atzina, ka apgabaltiesa pamatoti secinājusi, ka pārsūdzētais lēmums ir tiesisks un pieteicējai piemērotais naudas sods ir samērīgs ar pieļauto pārkāpumu.

Senāts atzina, ka tiesa pamatoti secinājusi, ka parāds, kura atgūšana tika nodota pieteicējai, nav uzskatāms par parādu Parādu ārpustiesas atgūšanas likuma 1. panta 1. punkta izpratnē. Savukārt pieteicēja, uzsākot šāda parāda atgūšanas darbības, ir pieļāvusi profesionālajai rūpībai neatbilstošu, tātad negodīgu komercpraksi. Senāts konstatēja, ka pakalpojuma sniedzēja kā zemes īpašnieka un uz zemes esošo dzīvojamo māju dzīvokļu īpašnieku starpā brīdī, kad pakalpojuma sniedzējs nodeva un pieteicēja uzsāka atgūt parādus no patērētājiem ārpustiesas ceļā, zemes nomas līgumi nebija noslēgti un pušu starpā nebija spēkā stājies tiesas spriedums, kurā šīs attiecības ir konstatētas un noteiktas to būtiskās sastāvdaļas. Senāts atzina, ka nav pamatots pieteicējas uzskats, ka zemes īpašnieks var vienpusēji noteikt nomas maksu, nevienojoties ar dzīvokļu īpašniekiem vai nevēršoties tiesā strīda gadījumā. Senāts kā pamatotu atzina apgabaltiesas secinājumu, ka pieteicējas izsūtītā un interneta vietnē publicētā informācija, tostarp atsauces uz tiesu praksi, ir bijusi vienpusēja un dzīvokļu īpašniekus maldinoša.