0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

TIESĪBASTIESU PRAKSEStrīds par biroja virtuves aprīkojuma iegādes attiecināšanu uz saimniecisko darbību

Strīds par biroja virtuves aprīkojuma iegādes attiecināšanu uz saimniecisko darbību

Augstākās tiesas (AT) Senāta Administratīvo lietu departaments 2012. gada 8. jūnijā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz sabiedrības ar ierobežotu atbildību LL (nosaukums mainīts, turpmāk – Pieteicēja) pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektora 2008. gada 2. jūlija lēmuma Nr. 19/18822 atcelšanu sakarā ar VID kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2011. gada 19. oktobra spriedumu. Pieteicējai tika veikts pievienotās vērtības nodokļa (PVN) un uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) audits. Audita rezultātā pieteicējai papildus nomaksai budžetā tika aprēķināti 5777,02 lati, tai skaitā PVN 2354,36 lati, nokavējuma nauda 900,28 lati un soda nauda 706,31 lats, kā arī UIN 1212,45 lati, nokavējuma nauda…


Lai turpinātu lasīt šo rakstu,
nepieciešams iegādāties abonementu

12 € / mēnesī *

Pirmās 30 dienas tikai par 1€

ABONĒT

* Atjaunojas automātiski, vari pārtraukt jebkurā brīdī!

 Jau ir BilancePLZ abonements?
Pieslēdzies

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus
Augstākās tiesas (AT) Senāta Administratīvo lietu departaments 2012. gada 8. jūnijā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz sabiedrības ar ierobežotu atbildību LL (nosaukums mainīts, turpmāk – Pieteicēja) pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektora 2008. gada 2. jūlija lēmuma Nr. 19/18822 atcelšanu sakarā ar VID kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2011. gada 19. oktobra spriedumu. Pieteicējai tika veikts pievienotās vērtības nodokļa (PVN) un uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) audits. Audita rezultātā pieteicējai papildus nomaksai budžetā tika aprēķināti 5777,02 lati, tai skaitā PVN 2354,36 lati, nokavējuma nauda 900,28 lati un soda nauda 706,31 lats, kā arī UIN 1212,45 lati, nokavējuma nauda 239,88 lati un soda nauda 363,74 lati. Administratīvais process iestādē noslēdzās ar VID ģenerāldirektora 2008. gada 2. jūlija lēmumu Nr. 19/18822, kurā norādīts, ka pieteicēja savu darbinieku atpūtai un minimālo ērtību nodrošināšanai iegādājās vairākus virtuves mēbeļu komplektus, ledusskapjus un izlietnes, kā arī kafijas aparātu un sulu spiedi. VID uzskata, ka Pieteicējai nebija tiesību atskaitīt priekšnodokli par virtuves aprīkojumu, jo tas netiek izmantots pieteicējas saimnieciskajā darbībā. Pieteicēja nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas apliecinātu pretējo. Atpūtas telpas tika ierīkotas darbinieku komfortam un ērtībām. Atbilstoši MK 2006. gada 4. aprīļa noteikumu Nr. 276 „Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” normu piemērošanas kārtība” 184. punktam nodoklis par precēm darbinieku atpūtai nav atskaitāms kā priekšnodoklis. Pieteicēja iesniedza pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā, lūdzot atcelt VID ģenerāldirektora 2008. gada 2. jūlija lēmumu. Pieteikumā norādīts, ka virtuves aprīkojums tiek izmantots uzņēmuma saimnieciskajā darbībā.  Ar jēdzienu „darba apstākļi” ir jāsaprot visa darba vide kopumā Administratīvā rajona tiesa ar 2010. gada 18. jūnija spriedumu pieteikumu noraidīja. Izskatījusi lietu sakarā ar pieteicējas apelācijas sūdzību, Administratīvā apgabaltiesa ar 2011. gada 19. oktobra spriedumu pieteikumu apmierināja. Spriedums pamatots ar tālāk minētajiem argumentiem. Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 10. panta pirmās daļas 1. punkts (redakcijā, kas bija spēkā no 2005. gada 1. septembra) noteic, ka tikai VID reģistrētai apliekamai personai ir tiesības nodokļa deklarācijā kā priekšnodokli no budžetā maksājamās nodokļa summas atskaitīt no citām apliekamajām personām saņemtajos nodokļa rēķinos norādītās nodokļa summas par precēm un pakalpojumiem savu ar nodokli apliekamo darījumu nodrošināšanai. Ministru kabineta (MK) 2005. gada 19. jūlija noteikumu Nr. 534 „Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” normu piemērošanas kārtība” (spēkā līdz 2006. gada 31. martam) 167. punkts noteica, ka, piemērojot likuma 10. panta pirmās daļas 1. punktu, kā priekšnodoklis atskaitāms arī nodoklis, kas norādīts nodokļa rēķinā par iegādātajām precēm un saņemtajiem pakalpojumiem savas administratīvās darbības nodrošināšanai (piemēram, par darba vietas aprīkojumu, dzeramā ūdens iegādi), kā arī reklāmas pasākumiem. Identisku regulējumu paredzēja arī MK 2006. gada 4. aprīļa noteikumu Nr. 276 „Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” normu piemērošanas kārtība” (spēkā līdz 2006. gada 1. novembrim) 183. punkts. Gan no likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 1. panta 9. punkta, kur definēts priekšnodokļa jēdziens, gan no 10. panta pirmās daļas 1. punkta izriet, ka precēm un pakalpojumiem, par kuriem samaksāts pievienotās vērtības nodoklis, nav jābūt tieši iesaistītiem saimnieciskajā darbībā (piemēram, pārdodot preci tālāk), bet tiem ir jābūt vērstiem uz nodokļa maksātāja ar nodokli apliekamo darījumu nodrošināšanu. Tātad ir jākonstatē saikne starp iegādāto pakalpojumu vai preci un tālāk sniegto pakalpojumu vai realizēto preci. Pieteicēja nodarbojas ar izdevējdarbību, izdodot žurnālus un periodiskos izdevumus. Lai radītu šādus produktus, jāalgo darbinieki, vienlaikus nodrošinot viņiem atbilstošu darba vietas iekārtojumu. Saskaņā ar Darba likuma 51. panta otro daļu darba devējam ir pienākums nodrošināt tādu darba organizāciju un darba apstākļus, lai darbinieks varētu izpildīt viņam noteikto darbu. Tā kā pieteicējas saimnieciskā darbība ir tieši atkarīga no darbinieku darba rezultātiem, tad izdevumi, kas radušies, nodrošinot nepieciešamos darba apstākļus, ir vērsti uz pieteicējas ar nodokli apliekamo darījumu nodrošināšanu. Tādējādi ir konstatējama saikne starp atbilstošu darba apstākļu nodrošināšanu un tālāk sniegtajiem pakalpojumiem vai realizētajām precēm. Ar jēdzienu „darba apstākļi” ir jāsaprot visa darba vide kopumā, kas palīdz izpildīt darbiniekam noteikto darbu. Tas, kādā līmenī šie apstākļi tiek nodrošināti, ir atkarīgs no darba devēja izpratnes par darbinieku vajadzībām. Uz Darba aizsardzības likuma pamata izdotie MK 2002. gada 19. marta noteikumi Nr. 125 „Darba aizsardzības prasības darba vietās” paredz atpūtas telpu ierīkošanu darba vietās. Tādējādi atpūtas telpa likumdevēja izpratnē ir piederīga darba vietas aprīkojumam. Šim aprīkojumam pieder arī virtuves aprīkojums, jo tas ir tieši saistīts gan ar pieteicējas saimnieciskās darbības veikšanas vietu, gan ar tās darbiniekiem, gan ar nepieciešamību motivēt darbiniekus un uzlabot viņu darba spējas. To, kādā komforta līmenī darbiniekiem ir jānodrošina darba vietas aprīkojums vai darba apstākļi, likumdevējs nav skaidri definējis. Nav novilktas robežas, kāda darba vide kalpo saimnieciskajai darbībai un kādi izdevumi būtu pārmērīgi. Iestāde šo jautājumu nav vērtējusi, bet tikai secinājusi, ka virtuves aprīkojums vispār nav uzskatāms par darba vietas aprīkojumu. Lai novērtētu, vai konkrētais komforta līmenis ir nepieciešams, primāri ir jāņem vērā, kāds ir mūsdienu sabiedrības labklājības līmenis kopumā, kāda ir izpratne par mūsdienu prasībām atbilstošu darba vidi un kāda darba vide vislabāk motivētu darbinieku. Neliela virtuve, kura aprīkota ar mūsdienās pieejamiem tehniskajiem līdzekļiem, kas kalpo darbinieku vajadzību nodrošināšanai (ēdiena uzglabāšana, sagatavošana, trauku nomazgāšana), ir samērīga ar mūsdienu prasībām atbilstošu darba apstākļu nodrošināšanu. Likuma „Par uzņēmumu ienākuma nodokli” (redakcijā, kas bija spēkā no 2005. gada 1. janvāra) 1. panta devītā daļa noteic, ka saimnieciskā darbība ir šā likuma izpratnē darbība, kas vērsta uz preču ražošanu, darbu izpildi, tirdzniecību, pakalpojumu sniegšanu un cita veida darbību par atlīdzību. Minētā likuma 13. pants reglamentē pamatlīdzekļu nolietojuma aprēķināšanas kārtību. MK 2000. gada 19. septembra noteikumu Nr. 319 „Likuma „Par uzņēmumu ienākuma nodokli” normu piemērošanas noteikumi” (spēkā līdz 2006. gada 30. jūnijam) 66. punkts noteica, ka, piemērojot likuma 13. panta pirmo daļu, ņem vērā, ka tā attiecas tikai uz saimnieciskajā darbībā izmantojamajiem pamatlīdzekļiem. Ja pamatlīdzeklis netiek izmantots saimnieciskajā darbībā, to nedrīkst iekļaut nevienā no 1. punktā minētajām pamatlīdzekļu kategorijām, tādējādi tas netiek iekļauts nolietojuma aprēķinā saskaņā ar šo pantu. Identisku kārtību paredz arī šobrīd spēkā esošo MK 2006. gada 4. jūlija noteikumu Nr. 556 „Likuma „Par uzņēmumu ienākuma nodokli” normu piemērošanas noteikumi” 95. punkts. Tulkojot likuma „Par uzņēmumu ienākuma nodokli” 1. panta devīto daļu, ir izdarāmi tādi paši secinājumi kā attiecībā uz tiesībām atskaitīt priekšnodokli. Proti, darba apstākļu nodrošināšana darbiniekiem ir vērsta uz pieteicējas saimnieciskās darbības nodrošināšanu. Taču kādā komforta līmenī tas tiek nodrošināts, ir atkarīgs no darba devēja izpratnes par darbinieku vajadzībām un mūsdienu prasībām pret darba vidi. Tādējādi iegādātais virtuves aprīkojums ir pamatlīdzekļi, par kuriem pieteicēja bija tiesīga aprēķināt nolietojumu. Būtiski, vai komforta līmenis ir samērīgs Arī Senāts uzskata, ka papildu telpu ierīkošana un aprīkojuma novietošana ar mērķi nodrošināt komfortablus apstākļus darba vietā ir atbilstoša mūsdienu izpratnei par normāliem darba apstākļiem un to nevar uzskatīt par ekonomiski nesaistītu ar saimniecisko darbību. Tējas vai kafijas dzeršana darba vietā nav uzskatāma par atpūtas laiku Darba likuma izpratnē. Ir pietiekami daudz darba vietu, kurās var padzert tēju vai kafiju, netraucējot darba pienākumu veikšanu. Darba devēja ziņā arī ir izlemt, vai darbinieki ir nodrošināmi ar apstākļiem, kuros tie var ātri pagatavot pusdienas un ieturēt maltīti, neizejot ārpus darbavietas. Darba devēja vēlme radīt ērtus apstākļus ir vērsta nevis uz darba pienākumu veikšanas kavēšanu, kas nav darba devēja interesēs, bet gan lai darbinieki pie šā darba devēja justos nodrošināti ar labiem darba apstākļiem, kas ir motivējošs faktors darba pienākumu kvalitatīvai izpildei. No nodokļu aprēķināšanas viedokļa šajā sakarā ir būtiski, vai sniegtais komforta līmenis ir samērīgs. Proti, katrā gadījumā ir jāapsver, vai radītie apstākļi ir tādi, kas atbilst vispārējai mūsdienu izpratnei par labiem darba apstākļiem. Izskatāmajā lietā runa ir par sešstāvu biroja ēku, kurā atrodas liela preses izdevniecība. Senāta ieskatā, telpas ierīkošana katrā stāvā un aprīkošana ar virtuves priekšmetiem nav uzskatāma par pārmērību lielai biroja ēkai ar daudziem darbiniekiem. Pieteicēja arī norādījusi uz savas darbības jomas specifiku (virtuves telpu un aprīkojuma izmantošana cilvēku intervēšanai, fotografēšanai, žurnālu kulinārijas lappušu veidošanai). Šis apstāklis nav izšķirošs, lai konstatētu saistību ar saimniecisko darbību, tomēr tas vēl vairāk izskaidro nepieciešamību pēc šādām telpām. VID kasācijas sūdzībā norāda uz MK 2006. gada 4. aprīļa noteikumu Nr. 276 „Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” normu piemērošanas kārtība” 184. punktu, saskaņā ar kuru nodokļa rēķinā norādītais nodoklis par precēm un pakalpojumiem apliekamās personas darbinieku atpūtai, ēdināšanai, veselības uzlabošanai un izklaides pasākumiem nav atskaitāms kā priekšnodoklis. Kā norādījis VID, ņemot vērā apgabaltiesas secinājumu, ka pieteicējas darba vietas aprīkojums (atpūtas telpas) ir saistīts ar nepieciešamību motivēt darbiniekus un uzlabot viņu darba spējas, ir piemērojama iepriekš minētā tiesību norma. Senāts nepiekrīt VID viedoklim. Vārdu „atpūtas telpas” lietošana pati par sevi nenozīmē, ka tiesa nav pareizi piemērojusi tiesību normas. Būtiski ir piemērot normu atbilstoši tās jēgai. Apgabaltiesa spriedumā pamatoti ir atzinusi, ka pieteicējas izveidotās telpas un virtuves aprīkojums ir saistīts ar pieteicējas saimniecisko darbību. Izskatāmajā gadījumā ir runa par darbinieku darba apstākļu mūsdienīgu nodrošinājumu, ņemot vērā arī pieteicējas darbības specifiku. Šajā sakarā ir piemērojams minēto MK noteikumu 183. punkts un MK 2005. gada 19. jūlija noteikumu Nr. 534 „Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” normu piemērošanas kārtība” 167. punkts. Minētajās tiesību normās, kas bija spēkā laikā, par kuru tika aprēķināti nodokļu maksājumi, bija paredzēts, ka, piemērojot likuma 10. panta pirmās daļas 1. punktu, kā priekšnodoklis atskaitāms arī nodoklis, kas norādīts nodokļa rēķinā par iegādātajām precēm un saņemtajiem pakalpojumiem savas administratīvās darbības nodrošināšanai (piemēram, par darba vietas aprīkojumu, dzeramā ūdens iegādi), kā arī reklāmas pasākumu veikšanai. Savukārt 184. punktā, Senāta ieskatā, ir domātas tādas preces un pakalpojumi, kas ir tieši saistīti ar mērķi nodrošināt atpūtu. Izlemjot, kura no normām ir piemērojama konkrētajā gadījumā, ir ņemams vērā iepriekš teiktais par mūsdienu sabiedrībā valdošo izpratni par komfortabliem darba apstākļiem. AT Senāta Administratīvo lietu departaments nosprieda atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2011. gada 19. oktobra spriedumu, bet VID kasācijas sūdzību noraidīt.  Saīsināti pēc LR AT Senāta Administratīvo lietu departamenta 2012. gada 8. jūnija sprieduma Lietā Nr. A42655408 SKA – 178/2012 Raksts publicēts žurnāla "Praktiskais Likumdošanas Ziņnesis" 2012. gada augusta numurā