Senāta Civillietu departaments paplašinātā sastāvā  9.aprīlī atstāja negrozītu  Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2016.gada 7.septembra spriedumu daļā, ar kuru AS „Pilsētas zemes dienests” tiesību pārņēmējas biedrības „Valstij nodokļus nevajag?” prasība daļā par PVN piedziņu 8833,33 euro apmērā no daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas pārvaldnieces biedrības „J.G. 95” tika noraidīta (Lieta SKC-42/2019; C28261709).

Kasācijas sūdzībā prasītāja uzskatīja, ka apelācijas instances tiesa ir kļūdaini noraidījusi prasību daļā par PVN piedziņu no daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas pārvaldnieces papildus zemes piespiedu nomas maksai, kuras maksimālais apmērs ir ierobežots likumā „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” un likumā „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”.

Senāta Civillietu departaments atbildēja uz tiesību jautājumu, vai zemes piespiedu nomas gadījumā zemes īpašniekam ir patstāvīga prasījuma tiesība pret ēkas īpašniekiem par PVN samaksu līdzās prasījuma tiesībai par nomas maksas samaksu.

Atbildot uz formulēto tiesību jautājumu, Senāts norāda, ka PVN maksāšanas saistībai kā ikvienai nodokļu maksāšanas saistībai ir publiski tiesisks raksturs. Tas nozīmē, ka tā pastāv starp valsti, no vienas puses, un attiecīgā nodokļa maksātāju, no otras puses. Turklāt valsts šajā gadījumā nedarbojas privāttiesību jomā, jo starp valsti un nodokļu maksātāju pastāv subordinācijas attiecības.

PVN maksātājs saskaņā ar likumu ir saimnieciskās darbības veicējs, kurš saņem samaksu par precēm vai pakalpojumiem, tātad šajā gadījumā – zemes īpašnieks.

Valstij nav prasījuma tiesības par PVN samaksu pret ēkas īpašnieku. Tādējādi PVN maksāšanas saistība ir publiski tiesiska attiecība starp valsti un zemes īpašnieku, nevis starp valsti un ēku īpašniekiem vai zemes īpašnieku un ēkas īpašniekiem.

PVN likums nav piemērojams, lai viens privāto tiesību subjekts prasītu PVN samaksu no cita privāto tiesību subjekta.

Šo kārtību neietekmē PVN maksāšanas pienākuma ekonomiskā būtība, proti, apstāklis, ka pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs parasti šo savu publiski tiesisko saistību pret valsti ekonomiskā nozīmē kompensē, pievienojot preces vai pakalpojuma tīrai ekonomiskajai vērtībai kompensāciju par maksājamo nodokli, ko parasti samaksā galapatērētājs (princips „PVN ietverts cenā”). PVN maksātājs var vienīgi prasīt samaksu par preci vai pakalpojumu, kurā ietverta PVN samaksai nepieciešamā summa, bet viņš nevar prasīt no pircēja PVN.

Senāta Civillietu departaments arī secina, ka likumdevējs nav vēlējies piešķirt zemes īpašniekam tiesības papildus likumā noteiktajai maksimālajai nomas maksai prasīt no ēkas īpašniekiem kompensāciju par PVN maksājumu. To apliecina arī likumdevēja izmantotā pieeja citos likumos, kuros pienākums kompensēt PVN ir īpaši norādīts (sk. Ministru kabineta 2007.gada 30.oktobra noteikumu Nr. 735 „Noteikumi par publiskas personas zemes nomu” (spēkā līdz 2018.gada 30.jūnijam) 7.¹punktu un Ministru kabineta 2018.gada 19.jūnija noteikumu Nr. 350 „Publiskas personas zemes nomas un apbūves tiesības noteikumi” 6.punktu; sk. sal. arī Maksātnespējas likuma 169.panta septīto daļu, 171.panta sesto daļu un šā likuma pārejas noteikumu 32.punktu). Konkrētajā gadījumā šāds nodokļa maksājuma kompensēšanas pienākums likumā nav norādīts. Turklāt, veicot zemes īpašnieku un ēku īpašnieku interešu līdzsvarošanu, likumdevējs jau ir ņēmis vērā iespējamo nodokļu slogu, kas jānes zemes īpašniekam. Līdz ar to nodokļa sloga elementi nav aplūkojami atrauti no maksimālās nomas maksas noteikšanas.

Senāta Civillietu departamenta atziņas par to, ka zemes īpašniekam nav patstāvīgas tiesības prasīt PVN samaksu papildus nomas maksai, ir saskanīgas ar Senāta atziņām, kas paustas agrākajos tā nolēmumos (sk. Augstākās tiesas 2015. gada 28. decembra sprieduma lietā Nr. SKC-110/2015 (C28261709),  2018.gada 27.jūnija spriedumu lietā Nr. SKC-5/2018 (ECLI:LV:AT:2018:0627.C39102313.1.S) un 2018.gada 29.augusta spriedumu lietā Nr. SKC-20/2018 (ECLI:LV:AT:2018:0829.C39069214.1.S)).