Senāta Administratīvo lietu departaments 2019. gada 22. martā izskatīja lietu (Nr. A420352216, SKA-232/2019), kas ierosināta, pamatojoties uz biedrības „[Nosaukums]”pieteikumu par pienākuma uzlikšanu Valsts valodas centram izsniegt informāciju, sakarā ar biedrības „[Nosaukums]” kasācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu nama 2017.gada 21.aprīļa spriedumu.

Lietas apstākļi

Kāda privātpersona (turpmāk arī – iesnieguma iesniedzējs) vērsās Valsts valodas centrā ar iesniegumu, norādot, ka pieteicējas – biedrības „[Nosaukums]” – valdes priekšsēdētājs nezina un nelieto valsts valodu profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamajā normatīvajos aktos noteiktajā apjomā. Izvērtējot minēto informāciju, Valsts valodas centrs uzsāka administratīvā pārkāpuma lietvedību pārbaudes veikšanai.

Pieteicēja vērsās Valsts valodas centrā ar lūgumu izsniegt iesnieguma kopiju, kurā paustā informācija bija par pamatu minētās administratīvā pārkāpuma lietas uzsākšanai. Valsts valodas centrs noraidīja pieteicējas lūgumu. Nepiekrītot minētajam lēmumam, pieteicēja vērsās tiesā ar prasījumu par pienākuma uzlikšanu Valsts valodas centram izsniegt prasīto informāciju.

Senāta atziņas

Iesniegumu likumā un Administratīvā procesa likumā likumdevējs papildus vispārīgajam regulējumam par fizisko personu datu aizsardzību ir īpaši atrunājis, ka informāciju, kas atklāj personas, kas ziņojusi par iespējamu tiesībpārkāpumu, identitāti, var izsniegt tikai divos gadījumos:

• 1) ar iesnieguma iesniedzēja piekrišanu;
• 2) ja iestādei ir pienākums izpaust šo informāciju saskaņā ar likumu. Šāda regulējuma mērķis ir nodrošināt, lai privātpersonas, kuras saskaras ar pārkāpumiem, ziņotu par tiem, nebaidoties no atriebības vai citas nelabvēlīgas ietekmes. Tādējādi personas tiek iedrošinātas ziņot par iespējamiem pārkāpumiem.

Ziņošana par pārkāpumiem ir vērsta uz visas sabiedrības būtiskas intereses – tiesiskuma nodrošināšanas – aizsardzību, jo, lai pārkāpumi vai noziedzīgi nodarījumi nenotiktu (vai tiktu pēc iespējas efektīvāk atklāti un apkaroti), ir vajadzīgas personas, kuras atklāj un ar faktiem pamato, ka ir noticis tiesību pārkāpums.

Izsverot, vai ziņotājam par pārkāpumu nodrošināma aizsardzība, kopsakarā nepieciešams izvērtēt vairākus apstākļus:

• 1) vai personai bija pieejami citi ziņošanas par iespējamo pārkāpumu risinājumi (instrumenti), proti, tādi, kas iespējamo pārkāpumu aktualizē diskrētāk;
• 2) iesaistītās sabiedrībai svarīgās intereses (proti, vai pārkāpums skar sabiedrībai būtiskas intereses);
• 3) vai ziņotājs rīkojās labā ticībā;
• 4) atklātās informācijas patiesums;
• 5) ar informācijas atklāšanu radītais kaitējums personai, par kuru tiek ziņots;
• 6) trauksmes cēlējam radītās negatīvās sekas par trauksmes celšanu (ja tādas ir).

Atkāpes no ziņotāja par pārkāpumu aizsargāšanas varētu tikt pieļautas, ja pārkāpums, par kuru persona ziņojusi, neskar sabiedrības intereses, un ir pamats uzskatīt, ka ziņotājs rīkojies nelabticīgi – tikai personīgā labuma gūšanas nolūkā, personiska aizvainojuma vai naida vadīts, vai apzinoties, ka pārkāpums, par kuru tiek ziņots, patiesībā nav noticis. Vienlaikus norādāms, ka ziņotāja rīkošanās labā ticībā parasti ir prezumējama, proti, trauksmes cēlēja ziņojums jāuzskata par tādu, kas sniegts labā ticībā, ja vien nav kādi pierādījumi, kas liktu to apšaubīt.

Latviešu valoda mūsu valstī ir konstitucionāla vērtība, kurai nodrošināms visaugstākais aizsardzības līmenis.

Pārkāpumi, kas saistīti ar valsts valodas lietošanu, ir vērtējami kā tādi, kas skar būtisku sabiedrības interesi.

Gadījumos, ja ziņotājs ir nodarbināts konkrētā institūcijā, kuras darbības ietvaros pārkāpums noticis, sākotnēji būtu jāizmanto iekšējie trauksmes celšanas mehānismi, proti, ziņošana augstākam vadītājam, ja vien tas ir iespējams un konkrētajos apstākļos adekvāti. Tāpat ziņotājs par pārkāpumu var vērsties kompetentajās iestādēs, kuru pienākumos ietilpst konkrēta veida sūdzību izskatīšana. Ziņošana par pārkāpumu iestādei, kuras kompetencē ir attiecīgā veida pārkāpumu pārbaude, ir uzskatāms par pietiekami diskrētu ziņošanas veidu.

Personas, par kuras pieļautu pārkāpumu ziņots, vispārīga atsaukšanās uz vēlmi vērsties tiesā civiltiesiskā kārtībā pret ziņotāju nav pietiekama, lai atklātu ziņotāja par pārkāpumu identitāti. Pretējā gadījumā šādu ziņotāju aizsardzība būtu tikai iluzora un netiktu nodrošināta pēc būtības. Tas būtiski kaitētu ne tikai konkrētā ziņotāja tiesībām uz privāto dzīvi (tiesībām uz datu aizsardzību), bet arī sabiedrības interesei, lai tiktu veicināta ziņošana par tādiem pārkāpumiem, kas apdraud būtiskas sabiedrības intereses.