0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

TIESĪBASTIESU PRAKSETiesa lemj, kad pieļaujams VID izsniegt informāciju par citu nodokļu maksātāju

Tiesa lemj, kad pieļaujams VID izsniegt informāciju par citu nodokļu maksātāju

Augstākā tiesa atzinusi, ka Valsts ieņēmumu dienesta (VID) rīcībā esošas ziņas par personu darījumu iekļaušanu pievienotās vērtības nodokļa (PVN) deklarācijās atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām” 22.panta pirmajai daļai ir uzskatāmas par ierobežotas pieejamības informāciju. Šāda tēze lasāma  Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2018.gada 31.oktobra spriedumā lietā Nr. A420261416, SKA-394/2018. Tajā norādīts, ka apstāklis, ka elektroniskās deklarēšanas sistēmas (EDS) lietotājam sistēmā ir iespējams iepazīties ar konkrētu informāciju, nenozīmē, ka ar to šī informācija ir uzskatāma par tādu, kas padarīta par publiski pieejamu Informācijas atklātības likuma 5.panta sestās daļas…


Lai turpinātu lasīt šo rakstu,
nepieciešams iegādāties abonementu

12 € / mēnesī *

Pirmās 30 dienas tikai par 1€

ABONĒT

* Atjaunojas automātiski, vari pārtraukt jebkurā brīdī!

 Jau ir BilancePLZ abonements?
Pieslēdzies

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus
Photo credit: SalFalko on VisualHunt.com / CC BY-NC

Augstākā tiesa atzinusi, ka Valsts ieņēmumu dienesta (VID) rīcībā esošas ziņas par personu darījumu iekļaušanu pievienotās vērtības nodokļa (PVN) deklarācijās atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām” 22.panta pirmajai daļai ir uzskatāmas par ierobežotas pieejamības informāciju.

Šāda tēze lasāma  Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2018.gada 31.oktobra spriedumā lietā Nr. A420261416, SKA-394/2018. Tajā norādīts, ka apstāklis, ka elektroniskās deklarēšanas sistēmas (EDS) lietotājam sistēmā ir iespējams iepazīties ar konkrētu informāciju, nenozīmē, ka ar to šī informācija ir uzskatāma par tādu, kas padarīta par publiski pieejamu Informācijas atklātības likuma 5.panta sestās daļas izpratnē. Šīs normas piemērošanai nepietiek ar to, ka konkrēta informācija ir pieejama kādai individuāli noteiktai personai; būtiski ir tas, lai attiecīgā informācija būtu padarīta pieejama plašākai sabiedrībai tādējādi, ka jebkura persona, kas par attiecīgo informāciju interesējas, var (būtu varējusi) ar to iepazīties. EDS ievietotā informācija, kurai nodokļu maksātājs var piekļūt, ir pieejama šim konkrētajam nodokļu maksātājam, nevis jebkuram interesentam. Šāda informācija nevar tikt uzskatīta par publiskotu informāciju un līdz ar to – vispārpieejamu informāciju.

Minētajā lietā pieteicēja SIA „X"(nosaukums mainīts) vērsās VID un lūdza sniegt informāciju par pieteicējas darījumu partneru PVN deklarācijās iekļauto informāciju saistībā ar darījumiem starp pieteicēju un minētajām personām. Iesniegumā pieteicēja norādīja, ka informācija nepieciešama kā pierādījums tiesas procesā.

VID atteica izsniegt pieprasīto informāciju, norādot, ka atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām” 22.panta pirmajai daļai nodokļu administrācijai nav tiesību izsniegt informāciju par nodokļu maksātāju bez tā piekrišanas. Tāpat VID norādīja, ka daļa no pieprasītās informācijas pieteicējai jau ir pieejama.

Pieteicēja vērsās tiesā ar pieteikumu par pienākuma uzlikšanu VID izsniegt pieprasīto informāciju. Administratīvā rajona tiesa pieteicējas pieteikumu apmierināja daļā, kurā pieteicēja lūdza, lai VID tiek noteikts pienākums sniegt pieteicējai informāciju, vai darījumu partneri savās PVN deklarācijās ir deklarējuši konkrētus pieteicējas 2016.gada 26.aprīļa informācijas pieprasījumā norādītus pieteicējas izrakstītos rēķinus.

VID iesniedza kasācijas sūdzību par rajona tiesas spriedumu minētajā daļā, norādot, ka EDS pieejamā informācija nav uzskatāma par ziņām, kas ir pieejamas sabiedrībai bez likumā paredzētajiem ierobežojumiem. Līdz ar to pieteicēja pieprasījusi ierobežotas pieejamības informāciju, kuras aizsardzība VID ir jānodrošina.

Savā spriedumā Augstākā tiesa vispirms uzsver, ka VID, izskatot informācijas pieprasījumu, jāņem vērā ne tikai likuma „Par nodokļiem un nodevām” 22.panta normas, bet arī Informācijas atklātības likuma normas un attiecīgi arī judikatūrā atvasinātās atziņas par minēto tiesību normu piemērošanu.

Augstākās tiesas judikatūrā atzīts, ka sabiedrības tiesības iepazīties ar iestāžu rīcībā esošo informāciju ir vispārīgs princips, un pamats ierobežot piekļuvi informācijai ir vienīgi tad, ja pastāv objektīva nepieciešamības aizsargāt konkrētas leģitīmas intereses. Lemjot par to, vai izsniedzama VID rīcībā esoša informācija, pirmkārt, apsverams, vai pastāv nodokļu maksātāju, par kuriem tiek prasīta informācija, tiesiska interese, kuru aizsargājot ir pamats pieprasīto informāciju neizsniegt. Ja atbilde ir apstiprinoša, tālāk noskaidrojams, vai iespēja iepazīties ar pieprasīto informāciju var konkrēti un faktiski apdraudēt šo nodokļu maksātāju aizsargātās intereses. Turklāt riskam, ka tiks apdraudētas aizsargātās intereses, ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam. Tas, ka personai pieprasītā informācija zināmā mērā ir jau zināma, neapšaubāmi ir apstāklis, kas jāņem vērā, vērtējot, vai konkrētajā gadījumā informācijas neizsniegšana ir attaisnojama. Tāpat jānoskaidro, vai citu nodokļu maksātāju intereses jau nav pietiekami aizsargātas ar no Informācijas atklātības likuma 11.panta ceturtās daļas izrietošo informācijas saņēmēja pienākumu šo informāciju izmantot tikai tiem mērķiem, kuriem tā pieprasīta. Jāvērtē arī tas, vai nepastāv pietiekami aizsargājama tiesiska interese, kas tomēr pamato informācijas pilnīgu vai daļēju izpaušanu. Ja tiesa secina, ka pieteicējam pastāv pietiekami pamatota interese informācijas saņemšanai, bet citu nodokļu maksātāju, par kuriem informācija ir pieprasīta, tiesības vai tiesiskās intereses nevar tikt nopietni aizskartas, tiesai ir pamats uzdot pilnībā vai daļēji izsniegt pieprasīto informāciju.

Augstākā tiesa norāda, ka VID īsti neizprot principu „iestāde var darīt tikai to, kas atļauts ar tiesību normām”, uzskatot, ka tas nozīmē, ka iestāde ir tiesīga veikt tikai tādas darbības, kas tieši atrunātas rakstītajās tiesību normās. Šāda izpratne ir kļūdaina. Tiesību normas ir ne tikai rakstītās tiesības, tiesību normas ir arī vispārējie tiesību principi, kuriem tiesību normu hierarhijā ir augstāks spēks, nekā rakstītajām tiesību normām. Līdz ar to atbilstoši tiesiskuma principam tas, ka iestādes rīcības pamats nav noteikts rakstītajās tiesību normās, nenozīmē, ka tātad iestāde var atturēties no attiecīgajā situācijā nepieciešamas un adekvātas rīcības.

Informācijas atklātības likuma 11.panta ceturtajā daļā izvirzītā prasība pieprasījumā pamatot informācijas saņemšanas nepieciešamību un norādīt mērķi, kādam informācija tiks izmantota, nav pašmērķīga. Šīs prasības jēga ir ļaut iestādei situācijā, kurā saņemts lūgums izsniegt ierobežotas pieejamības informāciju, veikt tādu izvērtējumu, kura ietvaros noskaidrojams, kuru no attiecīgajā administratīvajā procesā iesaistīto interešu aizsardzībai konkrētajos apstākļos ir dodama priekšroka. Informācijas pieprasījuma pamatā esošajiem apstākļiem jāspēj sniegt ticamu priekšstatu par informācijas nepieciešamību un izmantošanas veidu.

Saņemot informācijas pieprasījumu, iestādei ir jāspēj konstatēt, vai pastāv objektīvā saikne starp pieprasīto informāciju un mērķi, kādam tā ir pieprasīta.

Konkrētajā gadījumā pieteicēja informācijas pieprasījumā norādījusi, ka pieprasītā informācija nepieciešama iesniegšanai tiesā. No informācijas pieprasījuma izriet, ka pieteicēja vēlas civilprocesuālā kārtībā celt prasību pret tās darījumu partneriem, jo tie nav veikuši samaksu par attiecīgajiem darījumiem. Tātad pieteicēja ir pamatojusi, ka ierobežotas pieejamības informācija pieprasīta, lai izmantotu to kā pierādījumu tiesā savu tiesību aizsardzībai civilprocesuālā kārtībā. No informācijas pieprasījuma vienlaikus secināms, ka darījumi, par kuriem neesot veikta samaksa, ir tie, par kuriem pieteicējai EDS neuzrādās, ka būtu konstatējamas datu neatbilstības. Līdz ar to ir saskatāma objektīva saikne starp pieteicējas pieprasīto informāciju un mērķi, kuram pieteicēja to vēlas iegūt.

Tiesa arī norāda, ka VID kompetencē nav izlemt, kādi pierādījumi vislabāk pierādītu pieteicējas pozīciju civilprocesā. Pašas personas ziņā ir lemt, kāda informācija tai nepieciešama savu interešu aizsardzībai, savukārt pierādījumu novērtēšana ir tiesas, kas izskata konkrēto lietu, uzdevums. VID nav pamatojis, kā šādos apstākļos, kad pieteicējai jau ir zināms, ka tās darījumu partneri vispār ir deklarējuši darījumus ar pieteicēju, tiks aizskartas pieteicējas darījumu partneru intereses, ja pieteicējai attiecīgā informācija tiks izsniegta, un kāpēc interesei neizsniegt konkrēto informāciju būtu dodama priekšroka iepretim pieteicējas interesei to saņemt.

Augstākā tiesa nolēma, ka pārsūdzētais rajona tiesas spriedums atstājams negrozīts, bet VID kasācijas sūdzība noraidāma.

Pilnu tiesas sprieduma tekstu var lasīt šeit.