Lai personai, kurai ir sniegta palīdzība, būtu tiesības atgūt izdevumus apstākļos, kad rēķinu par viņai sniegto juridisko palīdzību ir samaksājis kāds cits, nepietiek secināt, ka advokāta piestādīto rēķinu kāda persona ir samaksājusi, būtiski ir arī konstatēt, ka personai, kura prasa atlīdzinājumu, ir radušies izdevumi sakarā ar to, ka viņa naudu ir atdevusi vai viņai radušās parādsaistības. Šādos gadījumos tiesai jāpārliecinās par to, ka pieteicējam zaudējumi ar lielu ticamību radīsies, piemēram, noskaidrojot, vai sabiedrība attiecīgos izdevumus ir iegrāmatojusi kā ar saimniecisko darbību nesaistītus izdevumus, kas veikti pieteicēja labā, pamatojoties uz attiecīgo aizdevuma līgumu un, vai sabiedrības gada pārskatā ir uzrādīti aizdevumi kā tādi, šādu secinājumu izdarījis Latvijas Republikas senāts, izspriešot lietu SKA-471/2021 (A420160919).

Ja izdevumus, kas saistīti ar juridiskās palīdzības sniegšanu, faktiski ir uzņēmusies cita persona, pieteicējam parādsaistības nav radušās un viņam nav tiesību saņemt atlīdzinājumu par šiem izdevumiem.

Minētajā lietā pieteicējs [pers. A] tika apsūdzēts, pamatojoties uz Krimināllikuma 197. pantu, bet Latgales apgabaltiesa pieteicēju attaisnoja.

Pieteicējs vērsās Tieslietu ministrijā, lūdzot atlīdzināt viņam kriminālprocesā nodarīto nematisko kaitējumu, kā arī kaitējumu, kas radies transportlīdzekļa izmantošanas un juridiskās palīdzības sniegšanas izmaksu dēļ. Ministrija atvainojās pieteicējam par nepamatotu tiesību aizskārumu, bet prasījumu par atlīdzinājumu naudā noraidīja, norādot, ka kriminālprocess ir bijis nepamatots, bet ne prettiesisks, tas nav bijis pārāk ilgs, kā arī pieteicējs nav pievienojis pierādījumus, kas apliecina kaitējuma apmēru. Ministrija norādīja, ka pieteicējam advokāts ir sniedzis juridisko palīdzību, taču advokāts rēķinus ir izrakstījis nevis pieteicējam, bet SIA „nosaukums”, kura arī samaksājusi rēķinā norādīto summu. Pierādījumu nav arī pieteicēja transporta izdevumiem.

Pieteicējs vērsās tiesā, lūdzot atzīt lēmumu par prettiesisku un atlīdzināt zaudējumus.

Administratīvā rajona tiesa noraidīja pieteikumu. Administratīvā apgabaltiesa, izskatot lietu apelācijas kārtībā, pieteikumu daļēji apmierināja. Tiesa uzlika pienākumu Tieslietu ministrijai viena mēneša laikā no sprieduma stāšanās spēkā atlīdzināt pieteicējam mantiskos zaudējumus 770 eiro apmērā par nepamatotu tiesību aizkārumu kriminālprocesa dēļ, atlīdzināt zaudējumus 70,43 eiro apmērā kā izdevumus par juridisko palīdzību administratīvajā lietā. Pārējā daļā pieteikums noraidīts.

Tiesa atzina, ka, ņemot vērā advokāta veiktās darbības krimināllietā, atbilstoši Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1493 „Noteikumi par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības apjomu, samaksas apmēru, atlīdzināmajiem izdevumiem un to izmaksas kārtību” (turpmāk –juridiskās palīdzības noteikumi) normām pieteicējam ir tiesības uz atlīdzinājumu 770 eiro. Atbilstoši Ministru kabineta 2011. gada 8. novembra noteikumu Nr. 859 „Noteikumi par  privātpersonai atlīdzināmo juridiskās palīdzības izmaksu maksimālo apmēru” normām par saņemto juridisko palīdzību šajā lietā pieteicējam ir tiesības uz atlīdzinājumu 70,43 eiro.

Par spriedumu pieteicējs iesniedzis kasācijas sūdzību noraidītajā daļā par nemantisko kaitējumu un transportlīdzekļa izdevumiem.

Par spriedumu tā apmierinātajā daļā kasācijas sūdzību iesniegusi  Tieslietu ministrija.

Senāts savā sprieduma motīvu daļā nepiekrīt, ka jebkurā gadījumā, kad rēķinu ir samaksājusi cita persona, ir atzīstamas tiesības saņemt atlīdzinājumu. Taču, ja no vienošanās starp personu, kurai sniegta juridiskā palīdzība, un personu, kas samaksājusi rēķinu par juridisko palīdzību, izriet, ka samaksātā summa ir aizdevums, kas paredzamā nākotnē ar lielu ticamību būs jāatdod, tad zaudējumi ir uzskatāmi par tādiem, kas radušies personai, kurai sniegta juridiskā palīdzība.

Šajā sakarā Senāts vērš uzmanību uz atziņu, kas minēta arī spriedumā, uz kuru atsaukusies apgabaltiesa: mantas sastāvā ietilpstošo aktīvu samazinājums ir uzskatāms par mantisku pametumu Civillikuma 1770.panta izpratnē. Tagadējās mantas samazinājums iestājas, ne vien sarūkot mantas vērtībai, bet arī gadījumā, kad manta tiek apgrūtināta ar parādiem. Šādā situācijā nav iemesla runāt par priekšā stāvošu zaudējumu, jo tas jau ir radies. No minētā izriet, ka saistību apmēra palielināšanos, ko izraisījis tiesību pārkāpums, nevar traktēt kā priekšā stāvošu zaudējumu, kas nav jāatlīdzina. Šāds secinājums ir saskanīgs ar zaudējumu atlīdzināšanas mērķi, kuru nebūtu iespējams sasniegt, ja tiesību pārkāpuma rezultātā radušos parādsaistību pieaugumu neatzītu par jau cēlušos zaudējumu (Senāta 2016.gada 7.jūnija sprieduma lietā Nr. SKC-7/2016 (C39072411) 11.punkts).

Ņemot vērā iepriekš teikto, lai personai, kurai ir sniegta palīdzība, būtu tiesības atgūt izdevumus apstākļos, kad rēķinu par juridisko palīdzību ir samaksājis kāds cits, nepietiek secināt, ka advokāta piestādīto rēķinu kāda persona ir samaksājusi, būtiski ir arī konstatēt, ka personai, kura prasa atlīdzinājumu, ir radušies izdevumi sakarā ar to, ka viņa naudu ir atdevusi vai viņai radušās parādsaistības.

No apgabaltiesas sprieduma neizriet, ka tiesa būtu pievērsusies jautājumam par parādsaistībām. Tā kā šim jautājumam spriedumā bija jāpievēršas, apgabaltiesas spriedums daļā, ar kuru atlīdzināti zaudējumi saistībā ar kriminālprocesu, ir atceļams.

Vienlaikus Senāts saskata arī pieteicēja nepamatotas iedzīvošanās risku gadījumā, ja aizdevuma līgums ir fiktīvs, tas ir, noformēts, lai uzrādītu it kā esošas pieteicēja saistības, taču faktiski tiesiskās attiecības nav nodibinātas un parādsaistības pieteicējam nav radušās.

Senāts saskata pamatu šādam riskam vairāku iemeslu dēļ:

• 1) naudas līdzekļu aizdošana ir netipiska komercdarbības forma komersantiem, kuru pamatdarbība nav saistīta ar finanšu pakalpojumu sniegšanu;
• 2) pieteicēja un personas, kas līgumu noslēdza sabiedrības vārdā, uzvārdu sakritība varētu liecināt par pieteicēja saistību ar sabiedrību;
• 3) nav informācijas, ka pieteicējs kaut daļēji parādu būtu atdevis vai nevarētu atdot mantiskā stāvokļa dēļ.

Ja izdevumus, kas saistīti ar juridiskās palīdzības sniegšanu, faktiski ir uzņēmusies sabiedrība, _{pieteicējam parādsaistības nav radušās un viņam nav tiesību saņemt atlīdzinājumu par šiem izdevumiem}.

Vēl Senāts norādījis, ka, tā kā advokāts juridisko palīdzību bija sniedzis arī pirms 2018. gada 31. marta un arī pirms 2016. gada 1. jūlija, tiesai bija jāpiemēro attiecīgās juridiskās palīdzības noteikumu redakcijas. Tādējādi, ja tiesa secina, ka pieteicējam izdevumi par juridisko palīdzību krimināllietā ir atlīdzināmi, tiesai atlīdzināmo izdevumu apmērs jāaprēķina, ņemot vērā Juridiskās palīdzības noteikumu 63.² un 63.³ punktā noteikto.

Konkrētajā lietā pieteicējs uzsver, ka diemžēl degvielas čeki nav saglabāti, lai varētu pierādīt transporta izdevumus, kas radušies, apmeklējot tiesas sēdes. Taču Senāts ņem vērā, ka atbilstoši lietas materiāliem izdevumus par došanos uz tiesas sēdēm ar sabiedrības automašīnu ir sedzis uzņēmums. Tātad attaisnojuma dokumentiem (čekiem, maršruta lapām, maršruta kontroles sistēmas ierakstiem vai tml.) bija jābūt uzņēmuma, nevis pieteicēja rīcībā. Senāts neuzskata par ticamu, ka pieteicējam, ņemot vērā viņa pieredzi uzņēmējdarbībā, un viņu pārstāvošajam advokātam tas nebūtu zināms. Tādējādi tiesas atsaukšanās uz pierādījumu neesību nav formāla un nav konstatējams objektīvās izmeklēšanas principa pārkāpums.