Tiesībsargs Juris Jansons kā pieaicināto persona sniedzis viedokli  Satversmes tiesas tiesnesei Inetai Ziemelei. lietā Nr. 2016-14-01 “Par Solidaritātes nodokļa likuma 3., 5., 6., 7. un 9. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam” (turpmāk – lieta Nr. 2016-14-01)

Pieteikumu iesniedzēji ir darba ņēmēji, kuru ienākumi pārsniedz saskaņā ar likumu “Par valsts sociālo apdrošināšanu” noteikto obligāto iemaksu objekta maksimālo apmēru. Tādējādi saskaņā ar Solidaritātes nodokļa likuma 5. pantu pieteikumu iesniedzēji ir solidaritātes nodokļa maksātāji. Ņemot vērā to, ka pieteikumu iesniedzēji lietā Nr. 2016-14-01 ir darba ņēmēji, līdz ar to, vērtējot Solidaritātes nodokļa likuma 3., 5., 6., 7. un 9. panta (turpmāk – apstrīdētās normas) atbilstību Satversmes 91. un 109. pantam, tiesībsargs izvērtēja pieteikuma iesniedzēju kā darba ņēmēju Satversmē noteikto tiesību iespējamo aizskārumu.

Solidaritātes nodokļa likuma 3. pants noteic: “Nodokļa objekts ir ienākums, kas noteikts likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 14. un 20.2 pantā un pārsniedz attiecīgajam kalendāra gadam noteikto valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu objekta (turpmāk — obligāto iemaksu objekts) maksimālo apmēru.” Solidaritātes nodokļa likuma 5. pants noteic: “Nodokļa maksātāji ir darba devēji, darba ņēmēji, iekšzemes darba ņēmēji pie darba devēja — ārvalstnieka, ārvalstu darba ņēmēji pie darba devēja — ārvalstnieka — un pašnodarbinātie, kuri pakļauti valsts sociālajai apdrošināšanai un kuru ienākumi taksācijas periodā pārsniedz saskaņā ar likumu “Par valsts sociālo apdrošināšanu” noteikto obligāto iemaksu objekta maksimālo apmēru.” Solidaritātes nodokļa likuma 6. pants noteic: “Nodokļa likme atbilst obligāto iemaksu likmei, kas noteikta saskaņā ar likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 18. pantu.”

Solidaritātes nodokļa likuma 7. pants noteic nodokļa aprēķināšanu, proti:
“(1) Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, pamatojoties uz Valsts ieņēmumu dienesta sniegto informāciju, summē sociāli apdrošinātajai personai obligāto iemaksu objektu un veiktās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra uzskaita faktiski veikto solidaritātes nodokli, kad ir sasniegts likumā “Par valsts sociālo apdrošināšanu” noteiktais obligāto iemaksu objekta maksimālais apmērs.
(2) Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra solidaritātes nodokli aprēķina reizi mēnesī.”
Solidaritātes nodokļa likuma 9. pants noteic: “Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra faktiski samaksāto nodokli par pārskata mēnesi pārskaita valsts pamatbudžeta ieņēmumu kontā līdz pārskata mēnesim sekojošā trešā mēneša piecpadsmitajam datumam.”

Solidaritātes nodokļa likumu Saeima pieņēma 2015. gada 30. novembrī, un spēkā tas stājās 2016. gada 1. janvārī. Solidaritātes nodoklis ir specifisks darbaspēka nodoklis, kura maksāšanas pienākums ir uzlikts tiem darba ņēmējiem, kuri ir pakļauti valsts sociālajai apdrošināšanai un kuru ienākumi pārsniedz obligāto iemaksu objekta maksimālo apmēru, un darba devējiem, kas nodarbina šādu darba ņēmēju. Solidaritātes nodokļa maksātāji ir arī pašnodarbinātās personas, kuras ir pakļautas valsts sociālai apdrošināšanai un kuru ienākumi pārsniedz obligāto iemaksu objekta maksimālo apmēru.

Obligāto iemaksu objekta maksimālo apmēru likumdevējs ir deleģējis noteikt Ministru kabinetam. No 2017. gada 1. janvāra obligāto iemaksu likmes, līdz ar to arī solidaritātes nodaļa likmes ir noteiktas Ministra kabineta 2016. gada 6. decembra noteikumos Nr. 759 “Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes sadalījumu pa valsts sociālās apdrošināšanas veidiem”. Tātad solidaritātes nodoklis tiek piemērots tiem darba ņēmēja ienākumiem – darba algas daļai, kas pārsniedz obligāto iemaksu objekta maksimālo apmēru – 2016. gadā 48 600 euro gadā jeb vidēji 4050 euro mēnesī. Solidaritātes nodokļa maksātāji ir gan darba devēji, gan darba ņēmēji atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām solidaritātes nodokļa likmēm.

Pieteikuma iesniedzēji uzskata apstrīdētās normas par neatbilstošām Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam.

Tiesībsargs savā atzinumā norāda, ka apstrīdētās normas neierobežo Satversmes 109. pantā iekļautās tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Ierobežojums saņemt sociālās apdrošināšanas pakalpojumus proporcionāli personas darba algai ir iekļauts likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 14. panta piektajā daļā, kuras atbilstība Satversmei lietas Nr. 2016-14-01 ietvaros netiek vērtēta. Turklāt, ņemot vērā Satversmes tiesas paustās atziņas, likuma ”Par valsts sociālo apdrošināšanu” 14. panta piektajā daļā iekļautais ierobežojums neliedz indivīdam īstenot Satversmes 109. pantā iekļautās tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā apmērā.

Lai arī apstrīdētās normas pašas par sevi neierobežo personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu, tiesībsargs norāda, ka to atbilstība Satversmes 109. pantam ir vērtējama kopsakarā ar Satversmes 91. pantā ietverto tiesiskās vienlīdzības principu. Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats. Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem.

Ieviešot solidaritātes nodokli, kura likmes ir pielīdzinātas obligāto iemaksu likmēm, ir izlīdzināts darba ņēmējam noteiktais nodokļu slogs atkarībā no darba ņēmēja ienākumu apjoma, novēršot līdz šim pastāvošo darbaspēka nodokļu regresivitāti. Tieši darbaspēka nodokļu regresivitātes mazināšana, atbilstoši Solidaritātes nodokļa likuma 2. pantā noteiktajam, ir solidaritātes nodokļa mērķis. Turklāt tā maksāšana ir vērsta uz sabiedrības kopējās labklājības veicināšanu.

Vērtējot nodokļu tiesību jomā noteikta pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, ir jāņem vērā, ka šajā jomā likumdevējam nevar izvirzīt tādus pašus nosacījumus kā, piemēram, pilsonisko vai politisko tiesību aizsardzības un nodrošināšanas jomā. Valstij, nosakot un realizējot savu nodokļu politiku, ir plaša rīcības brīvība. Tas nozīmē, ka likumdevējam ir tiesības pēc sava ieskata, ievērojot samērīguma principu, noteikt nodokļu aprēķināšanas, ieturēšanas un maksāšanas kārtību un termiņus, kā arī nodokļu maksātāju un nodokļu administrācijas tiesības, pienākumus un atbildību.

Valstij ir pienākums sabiedrības labklājības interesēs izveidot efektīvu nodokļu iekasēšanas sistēmu. Pienācīga nodokļu administrēšana ietver savlaicīgu un efektīvu nodokļu iekasēšanu un vienlaikus novērš izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Nodokļa maksāšanas pienākums vienmēr nozīmē īpašumtiesību ierobežojumus, kā arī var būt saistīts ar citiem likumā noteiktiem ierobežojumiem, kuriem jābūt samērīgiem ar leģitīmo mērķi – konstitucionāli nozīmīgu vērtību aizsardzību.

Samērīguma princips nozīmē, ka tad, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts vai sabiedrības interesēm.

Solidaritātes nodokļa mērķis ir sabiedrības labklājības aizsardzība. Šāds apstrīdēto normu mērķis, tiesībsarga ieskatā, ir atzīstams par leģitīmu.

Tiesībsarga ieskatā, noteiktā solidaritātes nodokļa administrēšanas sistēma nodrošina ātru, vienkāršu un paredzamu nodokļa iekasēšanu, turklāt tā nerada papildu administratīvo slogu personām un nesamērīgus papildu izdevumus valsts budžetam. Līdz ar to šāda sistēma ir piemērota leģitīmā mērķa – sabiedrības labklājības veicināšana – sasniegšanai.
Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesībsargs uzskata, ka Solidaritātes nodokļa likuma 3., 5. un 6., 7. un 9. pants atbilst Satversmes 91. panta pirmajā teikumā iekļautajam tiesiskās vienlīdzības principam un 109. pantam.

Pilnu tiesībsarga atzinuma tekstu var lasīt šeit.