0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

E-ŽURNĀLS BILANCEBILANCES RAKSTIVai iespējams apturēt cenu skrējienu?

Vai iespējams apturēt cenu skrējienu?

Ikars Kubliņš

BILANCE pētniecisko interviju ciklsDzīves dārdzība tik strauji kā patlaban nav augusi kopš 2008. gada. Bet kāda ir pašreizējās situācijas specifika? Cik ilgi vēl paredzams cenu kāpums, kas ir tā galvenie cēloņi, un vai politikas — gan monetārās, gan fiskālās — veidotājiem ir iespējams ko darīt, lai inflāciju apturētu? Pētniecisko interviju ciklā uzsākam pētīt inflācijas, kā arī Krievijai pret Ukrainu vērstās agresijas dēļ piemēroto sankciju, Covid–19 pandēmijas seku un citu aktuālo faktoru ietekmi uz Latvijas ekonomiku.

Mārtiņš Bitāns, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks
Mārtiņš Bitāns, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks. #SIF_MAF2022
Foto: Aivars Siliņš

Saruna ar MĀRTIŅU BITĀNU, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieku, vienu no zinošākajiem ekspertiem inflācijas jautājumos.

Kādi ir pašreizējās inflācijas cēloņi? Pasaules ekonomistu vidū nav vienprātības par faktoriem, kas īsti veicina globālo cenu kāpumu. Kāds ir inflāciju veidojošais mehānisms Latvijas Bankas skatījumā?

Inflācija pamazām sāka pieaugt jau 2021. gadā, bet neviens nevarēja paredzēt, ka tā augs tik strauji. Tāpēc arī viedokļi dalās un simtprocentīgi pateikt, kāpēc tā notiek, nevar. Taču par 70–80 procentiem cēloņus izskaidrot ir iespējams. Pirmkārt, šī inflācija nav tikai Latvijas fenomens — arī visā Eiropā tā ir tik augsta, kāda nav bijusi vismaz divdesmit gadus. Tāpat cenas kāpj arī daudzos citos pasaules reģionos, tātad tas ir globāls process. Analizējot inflācijas cēloņus, šķiet, ir reizē sakrituši vairāki faktori, kas parasti tā nenotiek. Acīmredzamākais, protams, ir naftas cenu kāpums, kas kāpj vairāku faktoru ietekmē. Liels inflācijas izraisītājs ir pandēmija un ierobežojumi, kas tās laikā ietekmēja starptautisko pārvadājumu plūsmu. Covid–19 laikā ekonomiskā aktivitāte saruka, pēc tam atkal atsāka augt, palielinājās arī pieprasījums, taču piedāvājums tam vairs nespēja tikt līdzi. Piedāvājumu bremzējošais cēlonis savukārt meklējams piegādes ķēžu pārrāvumos — ostās veidojās sastrēgumi un normālo transporta plūsmu ātrums ievērojami samazinājās. 

Kāpēc sastrēgumi ostās izveidojās? Tās bija sekas Covid–19 pandēmijai, piemēram, tāpēc, ka saslima un bija darbnespējīgi ostu strādnieki? 

Jā, kā arī tās ir sekas dažādiem valdību noteiktiem ierobežojumiem. Ja atceramies, Ķīnā kādu laiku vispār nekas nestrādāja. To, cik trauslas patiesībā ir globālās piegāžu ķēdes, mēs ieraudzījām arī brīdī, kad šķērsām sagriezies konteinerkuģis uz vairākām dienām nobloķēja Suecas kanālu. Viens šāds incidents var radīt tādus piegādes sastrēgumus un rindas, kuru normalizēšanai pēc tam nepieciešams ilgs laiks. Kuģi ostās joprojām turpina aizkavēties. Šis ir ilgtermiņa process, kura normalizācija varētu ievilkties vismaz līdz šā gada beigām, ja ne vēl ilgāk. 

Piegādes ķēžu un loģistikas sistēmas sabrukums tātad būtu viens inflācijas cēlonis. Kuri ir pārējie? 
Mārtiņš Bitāns, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks
Mārtiņš Bitāns, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks
Foto: Aivars Siliņš

Papildus Covid–19 krīzes ietekmei patlaban negatīvo efektu uz cenu kāpumu rada viss, kas saistīts ar Krievijas karu Ukrainā un no tā izrietošajām pret Krieviju vērstajām sankcijām. Piegādes no Krievijas tiek ierobežotas, līdz ar to jau atkal samazinās piedāvājums iepretim pieprasījumam, un pārējie izejmateriālu piegādātāji var celt cenas. 

Ir arī versija, ka inflācija aug nepilnīgas tirgus funkcionēšanas — konkurences trūkuma dēļ. Globālās korporācijas ceļ cenas apzināti uz vispārējā pēcpandēmijas noskaņojuma un ekonomistu minēto objektīvo faktoru fona — pamatojot ar to, ka izejvielas kļuvušas dārgākas, taču patiesībā pašiem sasniedzot rekordpeļņu.

Nevērtēšu, cik lielā mērā tā varētu būt patiesība, taču viens ir skaidrs — pat ja tā tas ir, šādas cenu manipulācijas ir iespējamas tikai apstākļos, kad cilvēki sagaida inflāciju un uzskata, ka ir pilnīgi normāli, ka cenas tiek paaugstinātas. 

Interesanti arī, ka konkurenti cenas ceļ faktiski vienlaikus, nevis mēģina konkurēt ar cenām un ar izdevīgāku piedāvājumu atņemt konkurentiem kādu tirgus daļu…

Acīmredzot ir izrēķināts, ka šāda stratēģija ir izdevīgāka. 

Vai viens no inflācijas cēloņiem ir arī Covid–19 krīzes pārvarēšanai ekonomikā iepludinātais, centrālo banku papildus «ne no kā» radītās naudas daudzums? Teorētiski ar precēm un pakalpojumiem nesegtas naudas ieplūšanai ekonomikā vajadzētu celt cenas…

Jau gaidīju šo jautājumu. Protams, šī ir viena no teorijām, kas mēģina skaidrot inflācijas esamību. Skaitļi tiešām ir prātam neaptverami, piemēram, Eiropas Centrālā banka pēdējo 5–7 gadu laikā ir iegādājusies vērtspapīrus ap četru triljonu eiro vērtībā. Arī Latvijas Banka pēdējos gados šādā veidā iepludinājusi ekonomikā ap 11 miljardiem eiro, kas ir apmēram trešdaļa no Latvijas gada kopprodukta. Tomēr Latvijas Bankas analīze neliecina, ka šis papildus radītais naudas daudzums būtu iemesls pašreizējam inflācijas kāpumam. Jāņem vērā arī grāmatvedības nianses. Bankas lielu daļu no saviem vērtspapīru aktīviem pārliek uz centrālo banku kontiem, un tas parādās kā ļoti liels naudas agregātu pieaugums (naudas agregāts — jebkuri likvīdie līdzekļi, ko izmanto naudas masas aprēķinos — red. piezīme), taču pēc būtības bankām aktīvu pusē tas neko daudz nemaina, un arī ekonomikā šī nauda neieplūst. 

Otrkārt, mēs varam ietekmēt to, ka nauda nonāk banku rīcībā, bet nevaram ietekmēt, vai šī nauda caur bankām nonāk arī līdz ekonomikai.

Tātad, ja naudas agregāti pieaug, tad varam teikt, ka banku rīcībā esošās naudas daudzums ir palielinājies, ko apliecina arī dati, taču ar inflāciju tas nav sasaistāms, jo šī nauda no bankām neaiziet tālāk — kreditēšana aizvien ir palikusi diezgan vārga, tās tempi nav būtiski pieauguši. Mājsaimniecībām kreditēšana vēl nedaudz aug, taču uzņēmumiem tā pat ir diezgan krietnos mīnusos. Tātad banku rīcībā esošā nauda līdz ražojošajai, patērējošajai daļai patlaban nemaz īpaši nenonāk. 

Vai tas attiecināms uz visu eirozonu vai tikai Latviju? Varbūt citur Eiropā kreditēšana, pateicoties šai naudai, tomēr aug krietni straujāk? 

Citur kreditēšana nav ar tik negatīvām tendencēm kā Latvijā, tomēr arī nav tā, ka «šautos debesīs». Protams, ir atšķirības dažādās valstīs, bet kopumā arī Eiropā kreditēšanas tempi ir pietiekami zemi. 

Labi, caur komercbanku kredītiem «piedrukātā» nauda ekonomiku neaizsniedz, bet caur valdību veiktajiem aizņēmumiem un ekonomikas stimulācijas paketēm taču aizsniedz un tādējādi ietekmē arī inflāciju? 
Mārtiņš Bitāns, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks
Mārtiņš Bitāns, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks
Foto: Aivars Siliņš

Jāskatās, kādiem mērķiem valdība šo naudu izlieto. Var tērēt patēriņam, un var tērēt investīcijām. Covid–19 laikā nevienam nebija šaubu par to, ka valdībām ar naudu, ko bija iespējams aizņemties par zemām procentu likmēm, tomēr primāri bija jāatbalsta patēriņš tūlītējai izlietošanai. Šie pasākumi bija mērķēti uz to, lai noturētu uzņēmumus pie dzīvības un neļautu ekonomikai pilnībā sabrukt. Krīzes apstākļos tas bija pareizs lēmums. Tajā brīdī arī vēl nemaz nesākās nopietns inflācijas pieaugums, inflācija saglabājās ļoti zemā līmenī. Protams, ja šī ekonomikas stimulēšana nebūtu notikusi, iespējams, mēs būtu piedzīvojuši pat deflāciju. Lai gan cenu samazināšanās var šķist izdevīga, patiesībā ekonomikā tas nenozīmē neko labu. Brīdī, kad inflācija ir augsta, stimulēt patēriņu nav prātīgi. Nevar turpināt darīt to pašu, ko darījām Covid–19 krīzes laikā. Protams, nav arī pamata «pievilkt skrūves» un iet budžeta konsolidācijas virzienā, kā tas notika 2008./2009. gadā. 

Vēl pagājušā gada rudenī Eiropas Centrālā banka paziņoja rožainu prognozi, ka 2022. gadā preču piedāvājums noķers pieprasījumu un gan energoresursu cenas, gan kopējā inflācija samazināsies. Kāpēc nekas no tā nav īstenojies?

Jāsaprot, ka, lai kādi būtu ekonomikas prognožu modeļi un ekspertu analīze, nav iespējams visu paredzēt. Jebkura prognoze ir ticamākais, tomēr tikai viens no daudziem iespējamajiem scenārijiem. Varbūtība, ka notiks kāds no šiem mazāk ticamajiem scenārijiem, tomēr ir augstāka. Prognozes drīzāk jāuztver kā optimālais un vēlamais scenārijs. Ja tās neīstenojas un situācija atšķiras no prognozētās, tas nozīmē, ka jāsāk aktīvi rīkoties, lai to mainītu. 

Kādas ir iespējas kaut ko mainīt? Eiropas Centrālās bankas uzdevums ir saglabāt cenu stabilitāti, noturēt inflāciju vidējā termiņā divu procentu līmenī. Kādi monetārās politikas instrumenti ir centrālo banku rīcībā, lai šo mērķi sasniegtu?

Skaidrs, ka mums nav iespēju uzreiz un tieši ietekmēt iepriekšminētos galvenos inflācijas cēloņus — piegāžu ķēdes, energoresursu cenas u.c. Lai ko mēs šobrīd iesāktu, nebūs tā, ka inflācija jau nākamajā mēnesī strauji samazināsies. Tas, ko varam mēģināt panākt, — ka inflācija samazināsies nākamgad un aiznākamgad. 

Eiropas Centrālā banka ir lēmusi paaugstināt galvenās procentu likmes — pagaidām par 25 bāzes punktiem (saruna notiek jūnija beigās, jūlijā paredzēta vēl viena ECB padomes sēde, kurā sagaidāma tālāka procentu likmju paaugstināšana — red. piezīme). Ko tas nozīmē iedzīvotājam, uzņēmējam? Vai komercbanku izsniegto kredītu ikmēneša maksājumi kļūs lielāki?

Banku kredīti kļūs dārgāki, un tas attieksies gan uz jauniem, gan arī esošajiem kredītiem (citur Eiropā ir populāri kredīti ar fiksēto likmi, taču Latvijā tie nav izplatīti — pie mums pārsvarā visi kredīti ir piesaistīti naudas tirgus likmei). Tas nozīmē, ka patēriņš mazināsies, jo gan mājsaimniecībām paliks mazāk naudas pirkumiem, gan arī uzņēmumiem — jaunām investīcijām. Līdz ar to mazināsies arī pieprasījuma radītais spiediens uz cenām. 

Mārtiņš Bitāns, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks
Mārtiņš Bitāns, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks
Foto: Aivars Siliņš

Otrs veids, kā augstākas procentu likmes strādā, ir saistīts ar inflācijas gaidām. Lielā mērā tas, vai inflāciju izdosies mazināt, ir atkarīgs no tā, kā uzņēmēji, darba devēji vienosies ar darbiniekiem par algām.

Patlaban ir skaidrs, ka pašreizējais inflācijas lēciens ir devis tik spēcīgu triecienu pirktspējai, ka tas, visticamāk, tiks kompensēts ar algu pielikumiem.

Darbinieki dosies pie saviem darba devējiem un teiks, ka esošā situācija nav godīga, jo par līdzšinējo algu iespējams iegādāties krietni mazāk. Skaidrs, ka šogad darba devējiem būs jāpiekāpjas, jāpiekrīt kompensēt cenu kāpumu, bet, runājot par nākotni, jānosaka, ka nākamgad gan šāds, piemēram, desmit procentu algu pieaugums vairs nebūs iespējams — jo mēs sagaidām, ka inflācija tomēr mazināsies. Un tas rada ķēdes reakciju, kas inflācijai arī tiešām liks sarukt. Pretējā gadījumā var izveidoties algu–cenu spirāle, kas inflāciju var dzīt uz augšu pastāvīgi. Šīs pārliecības radīšanai (par to, ka inflācija nākamajos gados samazināsies) ļoti svarīga ir tieši centrālo banku rīcība. Ja centrālā banka nedara neko, tad arī darbiniekiem un uzņēmējiem nebūs pamata uzskatīt, ka inflācija varētu sākt samazināties.

Ko Eiropas Centrālās bankas noteiktais aizņēmumu procentu likmju paaugstinājums savukārt nozīmē dalībvalstīm? Vai arī valstis vairs nevarēs tik lēti un viegli aizņemties naudu, lai stimulētu ekonomiku?

Tieši to tas nozīmēs. Laiks, kad valstis varēja aizņemties gandrīz par velti vai atsevišķos gadījumos investori pat bija gatavi piemaksāt par to, ka viņiem šos vērtspapīrus pārdod, ir beidzies un tuvākajā nākotnē neatgriezīsies. Arī valdībai budžeta deficīts būs jāpārfinansē ar augstākām procentu likmēm, tātad lielāka daļa no budžeta tiks tērēta parāda apkalpošanai. 

Vai tiešām ekonomikas izaugsmes bremzēšana ir risinājums? Vai tas nenovedīs pie recesijas ar vēl smagākām sekām par inflāciju — bankroti, bezdarbs, izdzīvošanai svarīgu valsts budžeta izdevumu mazināšana un viss pārējais, ko pieredzējām dižķibelē, kas aizsākās 2008. gadā?

Ceru, ka ne. Zināmi mājasdarbi ir izdarīti, aizvadītajos gados ir veiktas lietderīgas investīcijas ilgtermiņa attīstībā, kas rada pamatu izaugsmei. Par strauju budžeta konsolidāciju nav pamata runāt, vismaz Latvijā noteikti ne. Tomēr valdībai jārēķinās ar to, ka nauda kļūs dārgāka un tik nediskriminēti to dalīt vairs nevarēs atļauties. 

Kas šajā situācijā būtu jādara valdībai? Kādā veidā, cik plašā mērā jāveic atbalsta pasākumi iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kas kompensētu straujo cenu kāpumu, lai vienlaikus tomēr neturpinātu to sekmēt?
Mārtiņš Bitāns, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks
Mārtiņš Bitāns, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks
Foto: Aivars Siliņš

Ļoti plašs atbalsts, mazinot nodokļus, protams, būtu vienkāršākais, ko izdarīt, taču tas nebūtu pareizais virziens. Savu efektu tas sasniegtu, taču budžeta izmaksas būtu lielas, turklāt ar tām tiktu maksāts ne tikai par atbalstu mazturīgajiem, kam tas visvairāk nepieciešams, bet arī augstu ienākumu saņēmējiem. Līdz ar to atbalsts ir jāplāno mērķtiecīgāk, tam jābūt vērstam uz sociāli mazāk aizsargātajiem iedzīvotājiem, kas, protams, no valsts sektora prasa lielāku darbu un intelektuālo kapacitāti. 

Vai no tā jāsaprot, ka arī akcīzes nodokļa atlaides nebūtu vēlamais risinājums, lai gan tas mērķētu tieši pa energoresursu dārdzību, un vismaz teorētiski lētāka degviela radītu arī kumulatīvo efektu daudzu citu preču un pakalpojumu cenu pazemināšanā vai vismaz inflācijas palēnināšanā?

Nav šaubu, ka efektu tas dotu, bet jautājums ir par cenu, ko esam gatavi maksāt no valsts budžeta. Vai mēs nevarētu ar kādu citu pasākumu dot tikpat lielu atbalstu iedzīvotājiem un tautsaimniecībai, tik ļoti nekaitējot budžetam? 

Vai ir runa par izšķiršanos starp divām stratēģijām — atbalstīt iedzīvotājus, lai viņiem ir vieglāk šo inflāciju izturēt, vai arī mazināt pašu inflāciju?

Šajā brīdī inflāciju noturīgi samazināt tomēr diez vai izdotos. Pat ja mēs mēģinātu un, iespējams, ar šādiem vienreizējiem pasākumiem uz kādu laiku, piemēram, gadu, tas izdotos, tomēr svarīgāk ir tas, kas notiks ilgtermiņā.

Ir šaubas, vai ar akcīzes nodokļa samazināšanu varēs panākt cenu stabilitāti vidējā termiņā, ne tikai īstermiņā. Turklāt, ja nodokļa samazināšana radīs tik lielu budžeta deficītu, ka, lai to segtu, nāksies budžetu konsolidēt, tas radīs ekonomikai nelabvēlīgas sekas. 

Vai citās valstīs var vērot korelāciju starp zemākām degvielas cenām un zemāku kopējo inflāciju? Piemēram, vienas no zemākajām 95. markas benzīna cenām jau kādu laiku ir Polijā un dažās citās Centrāleiropas valstīs…

Polijā inflācija tiešām ir nedaudz zemāka. Arī Ungārijā, kur panākts apjomīgs administratīvais regulējums degvielas cenu iegrožošanai, var redzēt, ka inflācija patlaban ir zemāka. Savukārt Čehijā tā ir apmēram tāda pati kā pie mums. Nedomāju, ka kopumā tas ir risinājums inflācijas mazināšanai vidējā termiņā, drīzāk tie ir valdību mēģinājumi amortizēt inflācijas spiedienu uz iedzīvotājiem īstermiņā. 

Kas gaidāms turpmāk? Latvijas Bankas jaunākā prognoze liecina, ka šogad inflācija būs gandrīz 15 procentu līmenī, nākamgad — ap 7 procentiem, bet pēc diviem gadiem samazinājusies līdz normai. Taču, tā kā jūs minējāt, cik svarīgi ir arī tas, lai pašas inflācijas gaidas nebūtu pārāk augstas, un ka viens no centrālo banku uzdevumiem ir tieši mazināt šīs gaidas, tad kā šie skaitļi būtu jāuztver — kā optimistiskais scenārijs, kur reālās ainas iegūšanai patiesībā vēl jāuzmet kādi procenti pa virsu?

Ja visi tā padomās, tad tā varētu arī notikt! Mūsu prognozes jālasa nevis kā absolūtā patiesība, bet kā viens no iespējamajiem scenārijiem, kurš šķiet ticamāks nekā pārējie, bet, protams, nav ar 90 vai vairāk procentu iestāšanās varbūtību. Mums kā mazai ekonomikai inflāciju ierobežojošie mehānismi gan nostrādās krietni straujāk, liks ekonomikai piebremzēt, un uzņēmēji vairs nevarēs atļauties maksāt līdzšinējos algu pielikumus. 

Eiropas Centrālās bankas inflācijas prognozes eirozonai tomēr ir divreiz zemākas — tikai 6,8 procenti šogad un 3,5 procenti nākamgad. Kāpēc tik liela atšķirība? Kāpēc Latvijā inflācija ir tik stipri augstāka nekā eirozonā vidēji?
Mārtiņš Bitāns, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks
Mārtiņš Bitāns, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks.
Foto: Aivars Siliņš

Mūsu patēriņa struktūra atšķiras ar to, ka krietni vairāk naudas iztērējam par pārtiku, kā arī apkuri un visu, kas saistīts ar energoresursiem. Diemžēl šīs ir tās divas komponentes, kuru cenu kāpums ir ļoti straujš. Līdz ar to, pat ja visas cenas Latvijā būtu identiskas Vācijas cenām, tik un tā inflācijas rādītājs mums būtu augstāks, jo inflāciju aprēķina, ņemot vērā arī patēriņa struktūru. Tiesa gan, tas neizskaidro visu atšķirību. Ir daļa cenu, kas Latvijā ir augstākas kādu vietējo īpatnību dēļ. Viens faktors ir pieprasījums, kas pēdējos gados Latvijā kāpis straujāk nekā citur Eiropā, jo arī algas pie mums augušas krietni ātrāk. Tāpat savu lomu spēlējis arī lielais valsts atbalsts, jo pie pašreizējā komunālo pakalpojumu tarifu pieauguma tikai daļēji var vainot globālās energoresursu cenas. 2020. gadā un 2021. gada pirmajā pusē rēķini par siltumu un elektrību mājsaimniecībām ne tikai nepieauga, bet pat samazinājās. Nekur citur Eiropā tik liels atbalsts mājsaimniecībām nebija, un citviet, lai gan rēķini nepieauga strauji, tomēr maziem solīšiem gāja uz priekšu. Latvijā patlaban vērojam, kā sprūk vaļā atspole, kas ilgu laiku bijusi nospriegota zemā līmenī. Tarifu kāpums Latvijā ir ļoti straujš, pat pārāk straujš. Tāpēc atbalsts jāsaglabā mērķētā līmenī, lai nav tā, ka no viena grāvja, kad atbalsts ir visiem par visu, iebraucam otrā grāvī, kad atbalsta vairs nav nevienam un ne uz ko. 

Kādi būtu divi galvenie nākotnes scenāriji — pozitīvais un negatīvais — tuvākajiem gadiem? Kas ar Latvijas ekonomiku notiks optimistiskajā variantā, ja inflācija samazinās divu gadu laikā, un kas varētu notikt negatīvajā variantā, ja inflācija turpinātu turēties augstā līmenī ilgstoši? 

Pozitīvajā scenārijā inflāciju izdodas apturēt, bet jārēķinās, ka arī ekonomikas izaugsme piebremzējas — kādā mērā, par to šobrīd grūti spriest, taču katrā ziņā ne līdz stagnācijai vai recesijai. Negatīvākajā scenārijā ekonomikas izaugsme apstājas pavisam vai sākas kritums, savukārt inflācija aizvien saglabājas augstā līmenī (gan ārējo faktoru dēļ, gan arī tādēļ, ka cilvēki netic, ka inflācija varētu samazināties) — tā dēvētais stagflācijas variants. Šādā situācijā būtu jāpieņem ļoti sarežģītas izvēles, jo, mēģinot cīnīties ar inflāciju, ekonomika tiks iedzīta vēl dziļākos mīnusos, savukārt, atbalstot ekonomiku, inflācija uzlidos vēl augstāk un nebūs samazināma gadiem ilgi. Tad jāmēģina balansēt uz šauras līnijas, cenšoties strādāt pretējos virzienos monetārajā un fiskālajā politikā — ar fiskālo politiku, palielinot budžeta deficītu, stimulēt ekonomikas izaugsmi, bet monetārās politikas laukā turpinot cīnīties ar inflāciju, audzējot procentu likmes, kas savukārt nozīmē, ka valdības iespējas aizņemties būs ļoti dārgas. Pasaules vēsture rāda, ka ar šādām situācijām ekonomikā ir ļoti sarežģīti tikt galā.

Mediju atbalsta fonds

#SIF_MAF2022 Projektu Latvijas ekonomika sankciju ēnā un inflācijas spīlēs” finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Vai iespējams apturēt cenu skrējienu?» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2022. gada augusta (488.) numurā.

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus

BILANCE pētniecisko interviju ciklsDzīves dārdzība tik strauji kā patlaban nav augusi kopš 2008. gada. Bet kāda ir pašreizējās situācijas specifika? Cik ilgi vēl paredzams cenu kāpums, kas ir tā galvenie cēloņi, un vai politikas — gan monetārās, gan fiskālās — veidotājiem ir iespējams ko darīt, lai inflāciju apturētu? Pētniecisko interviju ciklā uzsākam pētīt inflācijas, kā arī Krievijai pret Ukrainu vērstās agresijas dēļ piemēroto sankciju, Covid–19 pandēmijas seku un citu aktuālo faktoru ietekmi uz Latvijas ekonomiku.

Mārtiņš Bitāns, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks
Mārtiņš Bitāns, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks. #SIF_MAF2022
Foto: Aivars Siliņš

Saruna ar MĀRTIŅU BITĀNU, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieku, vienu no zinošākajiem ekspertiem inflācijas jautājumos.

Kādi ir pašreizējās inflācijas cēloņi? Pasaules ekonomistu vidū nav vienprātības par faktoriem, kas īsti veicina globālo cenu kāpumu. Kāds ir inflāciju veidojošais mehānisms Latvijas Bankas skatījumā?

Inflācija pamazām sāka pieaugt jau 2021. gadā, bet neviens nevarēja paredzēt, ka tā augs tik strauji. Tāpēc arī viedokļi dalās un simtprocentīgi pateikt, kāpēc tā notiek, nevar. Taču par 70–80 procentiem cēloņus izskaidrot ir iespējams. Pirmkārt, šī inflācija nav tikai Latvijas fenomens — arī visā Eiropā tā ir tik augsta, kāda nav bijusi vismaz divdesmit gadus. Tāpat cenas kāpj arī daudzos citos pasaules reģionos, tātad tas ir globāls process. Analizējot inflācijas cēloņus, šķiet, ir reizē sakrituši vairāki faktori, kas parasti tā nenotiek. Acīmredzamākais, protams, ir naftas cenu kāpums, kas kāpj vairāku faktoru ietekmē. Liels inflācijas izraisītājs ir pandēmija un ierobežojumi, kas tās laikā ietekmēja starptautisko pārvadājumu plūsmu. Covid–19 laikā ekonomiskā aktivitāte saruka, pēc tam atkal atsāka augt, palielinājās arī pieprasījums, taču piedāvājums tam vairs nespēja tikt līdzi. Piedāvājumu bremzējošais cēlonis savukārt meklējams piegādes ķēžu pārrāvumos — ostās veidojās sastrēgumi un normālo transporta plūsmu ātrums ievērojami samazinājās. 

Kāpēc sastrēgumi ostās izveidojās? Tās bija sekas Covid–19 pandēmijai, piemēram, tāpēc, ka saslima un bija darbnespējīgi ostu strādnieki? 

Jā, kā arī tās ir sekas dažādiem valdību noteiktiem ierobežojumiem. Ja atceramies, Ķīnā kādu laiku vispār nekas nestrādāja. To, cik trauslas patiesībā ir globālās piegāžu ķēdes, mēs ieraudzījām arī brīdī, kad šķērsām sagriezies konteinerkuģis uz vairākām dienām nobloķēja Suecas kanālu. Viens šāds incidents var radīt tādus piegādes sastrēgumus un rindas, kuru normalizēšanai pēc tam nepieciešams ilgs laiks. Kuģi ostās joprojām turpina aizkavēties. Šis ir ilgtermiņa process, kura normalizācija varētu ievilkties vismaz līdz šā gada beigām, ja ne vēl ilgāk. 

Piegādes ķēžu un loģistikas sistēmas sabrukums tātad būtu viens inflācijas cēlonis. Kuri ir pārējie? 
Mārtiņš Bitāns, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks
Mārtiņš Bitāns, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks
Foto: Aivars Siliņš

Papildus Covid–19 krīzes ietekmei patlaban negatīvo efektu uz cenu kāpumu rada viss, kas saistīts ar Krievijas karu Ukrainā un no tā izrietošajām pret Krieviju vērstajām sankcijām. Piegādes no Krievijas tiek ierobežotas, līdz ar to jau atkal samazinās piedāvājums iepretim pieprasījumam, un pārējie izejmateriālu piegādātāji var celt cenas. 

Ir arī versija, ka inflācija aug nepilnīgas tirgus funkcionēšanas — konkurences trūkuma dēļ. Globālās korporācijas ceļ cenas apzināti uz vispārējā pēcpandēmijas noskaņojuma un ekonomistu minēto objektīvo faktoru fona — pamatojot ar to, ka izejvielas kļuvušas dārgākas, taču patiesībā pašiem sasniedzot rekordpeļņu.

Nevērtēšu, cik lielā mērā tā varētu būt patiesība, taču viens ir skaidrs — pat ja tā tas ir, šādas cenu manipulācijas ir iespējamas tikai apstākļos, kad cilvēki sagaida inflāciju un uzskata, ka ir pilnīgi normāli, ka cenas tiek paaugstinātas. 

Interesanti arī, ka konkurenti cenas ceļ faktiski vienlaikus, nevis mēģina konkurēt ar cenām un ar izdevīgāku piedāvājumu atņemt konkurentiem kādu tirgus daļu...

Acīmredzot ir izrēķināts, ka šāda stratēģija ir izdevīgāka. 

Vai viens no inflācijas cēloņiem ir arī Covid–19 krīzes pārvarēšanai ekonomikā iepludinātais, centrālo banku papildus «ne no kā» radītās naudas daudzums? Teorētiski ar precēm un pakalpojumiem nesegtas naudas ieplūšanai ekonomikā vajadzētu celt cenas...

Jau gaidīju šo jautājumu. Protams, šī ir viena no teorijām, kas mēģina skaidrot inflācijas esamību. Skaitļi tiešām ir prātam neaptverami, piemēram, Eiropas Centrālā banka pēdējo 5–7 gadu laikā ir iegādājusies vērtspapīrus ap četru triljonu eiro vērtībā. Arī Latvijas Banka pēdējos gados šādā veidā iepludinājusi ekonomikā ap 11 miljardiem eiro, kas ir apmēram trešdaļa no Latvijas gada kopprodukta. Tomēr Latvijas Bankas analīze neliecina, ka šis papildus radītais naudas daudzums būtu iemesls pašreizējam inflācijas kāpumam. Jāņem vērā arī grāmatvedības nianses. Bankas lielu daļu no saviem vērtspapīru aktīviem pārliek uz centrālo banku kontiem, un tas parādās kā ļoti liels naudas agregātu pieaugums (naudas agregāts — jebkuri likvīdie līdzekļi, ko izmanto naudas masas aprēķinos — red. piezīme), taču pēc būtības bankām aktīvu pusē tas neko daudz nemaina, un arī ekonomikā šī nauda neieplūst. 

Otrkārt, mēs varam ietekmēt to, ka nauda nonāk banku rīcībā, bet nevaram ietekmēt, vai šī nauda caur bankām nonāk arī līdz ekonomikai.

Tātad, ja naudas agregāti pieaug, tad varam teikt, ka banku rīcībā esošās naudas daudzums ir palielinājies, ko apliecina arī dati, taču ar inflāciju tas nav sasaistāms, jo šī nauda no bankām neaiziet tālāk — kreditēšana aizvien ir palikusi diezgan vārga, tās tempi nav būtiski pieauguši. Mājsaimniecībām kreditēšana vēl nedaudz aug, taču uzņēmumiem tā pat ir diezgan krietnos mīnusos. Tātad banku rīcībā esošā nauda līdz ražojošajai, patērējošajai daļai patlaban nemaz īpaši nenonāk. 

Vai tas attiecināms uz visu eirozonu vai tikai Latviju? Varbūt citur Eiropā kreditēšana, pateicoties šai naudai, tomēr aug krietni straujāk? 

Citur kreditēšana nav ar tik negatīvām tendencēm kā Latvijā, tomēr arī nav tā, ka «šautos debesīs». Protams, ir atšķirības dažādās valstīs, bet kopumā arī Eiropā kreditēšanas tempi ir pietiekami zemi. 

Labi, caur komercbanku kredītiem «piedrukātā» nauda ekonomiku neaizsniedz, bet caur valdību veiktajiem aizņēmumiem un ekonomikas stimulācijas paketēm taču aizsniedz un tādējādi ietekmē arī inflāciju? 
Mārtiņš Bitāns, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks
Mārtiņš Bitāns, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks
Foto: Aivars Siliņš

Jāskatās, kādiem mērķiem valdība šo naudu izlieto. Var tērēt patēriņam, un var tērēt investīcijām. Covid–19 laikā nevienam nebija šaubu par to, ka valdībām ar naudu, ko bija iespējams aizņemties par zemām procentu likmēm, tomēr primāri bija jāatbalsta patēriņš tūlītējai izlietošanai. Šie pasākumi bija mērķēti uz to, lai noturētu uzņēmumus pie dzīvības un neļautu ekonomikai pilnībā sabrukt. Krīzes apstākļos tas bija pareizs lēmums. Tajā brīdī arī vēl nemaz nesākās nopietns inflācijas pieaugums, inflācija saglabājās ļoti zemā līmenī. Protams, ja šī ekonomikas stimulēšana nebūtu notikusi, iespējams, mēs būtu piedzīvojuši pat deflāciju. Lai gan cenu samazināšanās var šķist izdevīga, patiesībā ekonomikā tas nenozīmē neko labu. Brīdī, kad inflācija ir augsta, stimulēt patēriņu nav prātīgi. Nevar turpināt darīt to pašu, ko darījām Covid–19 krīzes laikā. Protams, nav arī pamata «pievilkt skrūves» un iet budžeta konsolidācijas virzienā, kā tas notika 2008./2009. gadā. 

Vēl pagājušā gada rudenī Eiropas Centrālā banka paziņoja rožainu prognozi, ka 2022. gadā preču piedāvājums noķers pieprasījumu un gan energoresursu cenas, gan kopējā inflācija samazināsies. Kāpēc nekas no tā nav īstenojies?

Jāsaprot, ka, lai kādi būtu ekonomikas prognožu modeļi un ekspertu analīze, nav iespējams visu paredzēt. Jebkura prognoze ir ticamākais, tomēr tikai viens no daudziem iespējamajiem scenārijiem. Varbūtība, ka notiks kāds no šiem mazāk ticamajiem scenārijiem, tomēr ir augstāka. Prognozes drīzāk jāuztver kā optimālais un vēlamais scenārijs. Ja tās neīstenojas un situācija atšķiras no prognozētās, tas nozīmē, ka jāsāk aktīvi rīkoties, lai to mainītu. 

Kādas ir iespējas kaut ko mainīt? Eiropas Centrālās bankas uzdevums ir saglabāt cenu stabilitāti, noturēt inflāciju vidējā termiņā divu procentu līmenī. Kādi monetārās politikas instrumenti ir centrālo banku rīcībā, lai šo mērķi sasniegtu?

Skaidrs, ka mums nav iespēju uzreiz un tieši ietekmēt iepriekšminētos galvenos inflācijas cēloņus — piegāžu ķēdes, energoresursu cenas u.c. Lai ko mēs šobrīd iesāktu, nebūs tā, ka inflācija jau nākamajā mēnesī strauji samazināsies. Tas, ko varam mēģināt panākt, — ka inflācija samazināsies nākamgad un aiznākamgad. 

Eiropas Centrālā banka ir lēmusi paaugstināt galvenās procentu likmes — pagaidām par 25 bāzes punktiem (saruna notiek jūnija beigās, jūlijā paredzēta vēl viena ECB padomes sēde, kurā sagaidāma tālāka procentu likmju paaugstināšana — red. piezīme). Ko tas nozīmē iedzīvotājam, uzņēmējam? Vai komercbanku izsniegto kredītu ikmēneša maksājumi kļūs lielāki?

Banku kredīti kļūs dārgāki, un tas attieksies gan uz jauniem, gan arī esošajiem kredītiem (citur Eiropā ir populāri kredīti ar fiksēto likmi, taču Latvijā tie nav izplatīti — pie mums pārsvarā visi kredīti ir piesaistīti naudas tirgus likmei). Tas nozīmē, ka patēriņš mazināsies, jo gan mājsaimniecībām paliks mazāk naudas pirkumiem, gan arī uzņēmumiem — jaunām investīcijām. Līdz ar to mazināsies arī pieprasījuma radītais spiediens uz cenām. 

Mārtiņš Bitāns, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks
Mārtiņš Bitāns, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks
Foto: Aivars Siliņš

Otrs veids, kā augstākas procentu likmes strādā, ir saistīts ar inflācijas gaidām. Lielā mērā tas, vai inflāciju izdosies mazināt, ir atkarīgs no tā, kā uzņēmēji, darba devēji vienosies ar darbiniekiem par algām.

Patlaban ir skaidrs, ka pašreizējais inflācijas lēciens ir devis tik spēcīgu triecienu pirktspējai, ka tas, visticamāk, tiks kompensēts ar algu pielikumiem.

Darbinieki dosies pie saviem darba devējiem un teiks, ka esošā situācija nav godīga, jo par līdzšinējo algu iespējams iegādāties krietni mazāk. Skaidrs, ka šogad darba devējiem būs jāpiekāpjas, jāpiekrīt kompensēt cenu kāpumu, bet, runājot par nākotni, jānosaka, ka nākamgad gan šāds, piemēram, desmit procentu algu pieaugums vairs nebūs iespējams — jo mēs sagaidām, ka inflācija tomēr mazināsies. Un tas rada ķēdes reakciju, kas inflācijai arī tiešām liks sarukt. Pretējā gadījumā var izveidoties algu–cenu spirāle, kas inflāciju var dzīt uz augšu pastāvīgi. Šīs pārliecības radīšanai (par to, ka inflācija nākamajos gados samazināsies) ļoti svarīga ir tieši centrālo banku rīcība. Ja centrālā banka nedara neko, tad arī darbiniekiem un uzņēmējiem nebūs pamata uzskatīt, ka inflācija varētu sākt samazināties.

Ko Eiropas Centrālās bankas noteiktais aizņēmumu procentu likmju paaugstinājums savukārt nozīmē dalībvalstīm? Vai arī valstis vairs nevarēs tik lēti un viegli aizņemties naudu, lai stimulētu ekonomiku?

Tieši to tas nozīmēs. Laiks, kad valstis varēja aizņemties gandrīz par velti vai atsevišķos gadījumos investori pat bija gatavi piemaksāt par to, ka viņiem šos vērtspapīrus pārdod, ir beidzies un tuvākajā nākotnē neatgriezīsies. Arī valdībai budžeta deficīts būs jāpārfinansē ar augstākām procentu likmēm, tātad lielāka daļa no budžeta tiks tērēta parāda apkalpošanai. 

Vai tiešām ekonomikas izaugsmes bremzēšana ir risinājums? Vai tas nenovedīs pie recesijas ar vēl smagākām sekām par inflāciju — bankroti, bezdarbs, izdzīvošanai svarīgu valsts budžeta izdevumu mazināšana un viss pārējais, ko pieredzējām dižķibelē, kas aizsākās 2008. gadā?

Ceru, ka ne. Zināmi mājasdarbi ir izdarīti, aizvadītajos gados ir veiktas lietderīgas investīcijas ilgtermiņa attīstībā, kas rada pamatu izaugsmei. Par strauju budžeta konsolidāciju nav pamata runāt, vismaz Latvijā noteikti ne. Tomēr valdībai jārēķinās ar to, ka nauda kļūs dārgāka un tik nediskriminēti to dalīt vairs nevarēs atļauties. 

Kas šajā situācijā būtu jādara valdībai? Kādā veidā, cik plašā mērā jāveic atbalsta pasākumi iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kas kompensētu straujo cenu kāpumu, lai vienlaikus tomēr neturpinātu to sekmēt?
Mārtiņš Bitāns, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks
Mārtiņš Bitāns, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks
Foto: Aivars Siliņš

Ļoti plašs atbalsts, mazinot nodokļus, protams, būtu vienkāršākais, ko izdarīt, taču tas nebūtu pareizais virziens. Savu efektu tas sasniegtu, taču budžeta izmaksas būtu lielas, turklāt ar tām tiktu maksāts ne tikai par atbalstu mazturīgajiem, kam tas visvairāk nepieciešams, bet arī augstu ienākumu saņēmējiem. Līdz ar to atbalsts ir jāplāno mērķtiecīgāk, tam jābūt vērstam uz sociāli mazāk aizsargātajiem iedzīvotājiem, kas, protams, no valsts sektora prasa lielāku darbu un intelektuālo kapacitāti. 

Vai no tā jāsaprot, ka arī akcīzes nodokļa atlaides nebūtu vēlamais risinājums, lai gan tas mērķētu tieši pa energoresursu dārdzību, un vismaz teorētiski lētāka degviela radītu arī kumulatīvo efektu daudzu citu preču un pakalpojumu cenu pazemināšanā vai vismaz inflācijas palēnināšanā?

Nav šaubu, ka efektu tas dotu, bet jautājums ir par cenu, ko esam gatavi maksāt no valsts budžeta. Vai mēs nevarētu ar kādu citu pasākumu dot tikpat lielu atbalstu iedzīvotājiem un tautsaimniecībai, tik ļoti nekaitējot budžetam? 

Vai ir runa par izšķiršanos starp divām stratēģijām — atbalstīt iedzīvotājus, lai viņiem ir vieglāk šo inflāciju izturēt, vai arī mazināt pašu inflāciju?

Šajā brīdī inflāciju noturīgi samazināt tomēr diez vai izdotos. Pat ja mēs mēģinātu un, iespējams, ar šādiem vienreizējiem pasākumiem uz kādu laiku, piemēram, gadu, tas izdotos, tomēr svarīgāk ir tas, kas notiks ilgtermiņā.

Ir šaubas, vai ar akcīzes nodokļa samazināšanu varēs panākt cenu stabilitāti vidējā termiņā, ne tikai īstermiņā. Turklāt, ja nodokļa samazināšana radīs tik lielu budžeta deficītu, ka, lai to segtu, nāksies budžetu konsolidēt, tas radīs ekonomikai nelabvēlīgas sekas. 
Vai citās valstīs var vērot korelāciju starp zemākām degvielas cenām un zemāku kopējo inflāciju? Piemēram, vienas no zemākajām 95. markas benzīna cenām jau kādu laiku ir Polijā un dažās citās Centrāleiropas valstīs...

Polijā inflācija tiešām ir nedaudz zemāka. Arī Ungārijā, kur panākts apjomīgs administratīvais regulējums degvielas cenu iegrožošanai, var redzēt, ka inflācija patlaban ir zemāka. Savukārt Čehijā tā ir apmēram tāda pati kā pie mums. Nedomāju, ka kopumā tas ir risinājums inflācijas mazināšanai vidējā termiņā, drīzāk tie ir valdību mēģinājumi amortizēt inflācijas spiedienu uz iedzīvotājiem īstermiņā. 

Kas gaidāms turpmāk? Latvijas Bankas jaunākā prognoze liecina, ka šogad inflācija būs gandrīz 15 procentu līmenī, nākamgad — ap 7 procentiem, bet pēc diviem gadiem samazinājusies līdz normai. Taču, tā kā jūs minējāt, cik svarīgi ir arī tas, lai pašas inflācijas gaidas nebūtu pārāk augstas, un ka viens no centrālo banku uzdevumiem ir tieši mazināt šīs gaidas, tad kā šie skaitļi būtu jāuztver — kā optimistiskais scenārijs, kur reālās ainas iegūšanai patiesībā vēl jāuzmet kādi procenti pa virsu?

Ja visi tā padomās, tad tā varētu arī notikt! Mūsu prognozes jālasa nevis kā absolūtā patiesība, bet kā viens no iespējamajiem scenārijiem, kurš šķiet ticamāks nekā pārējie, bet, protams, nav ar 90 vai vairāk procentu iestāšanās varbūtību. Mums kā mazai ekonomikai inflāciju ierobežojošie mehānismi gan nostrādās krietni straujāk, liks ekonomikai piebremzēt, un uzņēmēji vairs nevarēs atļauties maksāt līdzšinējos algu pielikumus. 

Eiropas Centrālās bankas inflācijas prognozes eirozonai tomēr ir divreiz zemākas — tikai 6,8 procenti šogad un 3,5 procenti nākamgad. Kāpēc tik liela atšķirība? Kāpēc Latvijā inflācija ir tik stipri augstāka nekā eirozonā vidēji?
Mārtiņš Bitāns, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks
Mārtiņš Bitāns, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks.
Foto: Aivars Siliņš

Mūsu patēriņa struktūra atšķiras ar to, ka krietni vairāk naudas iztērējam par pārtiku, kā arī apkuri un visu, kas saistīts ar energoresursiem. Diemžēl šīs ir tās divas komponentes, kuru cenu kāpums ir ļoti straujš. Līdz ar to, pat ja visas cenas Latvijā būtu identiskas Vācijas cenām, tik un tā inflācijas rādītājs mums būtu augstāks, jo inflāciju aprēķina, ņemot vērā arī patēriņa struktūru. Tiesa gan, tas neizskaidro visu atšķirību. Ir daļa cenu, kas Latvijā ir augstākas kādu vietējo īpatnību dēļ. Viens faktors ir pieprasījums, kas pēdējos gados Latvijā kāpis straujāk nekā citur Eiropā, jo arī algas pie mums augušas krietni ātrāk. Tāpat savu lomu spēlējis arī lielais valsts atbalsts, jo pie pašreizējā komunālo pakalpojumu tarifu pieauguma tikai daļēji var vainot globālās energoresursu cenas. 2020. gadā un 2021. gada pirmajā pusē rēķini par siltumu un elektrību mājsaimniecībām ne tikai nepieauga, bet pat samazinājās. Nekur citur Eiropā tik liels atbalsts mājsaimniecībām nebija, un citviet, lai gan rēķini nepieauga strauji, tomēr maziem solīšiem gāja uz priekšu. Latvijā patlaban vērojam, kā sprūk vaļā atspole, kas ilgu laiku bijusi nospriegota zemā līmenī. Tarifu kāpums Latvijā ir ļoti straujš, pat pārāk straujš. Tāpēc atbalsts jāsaglabā mērķētā līmenī, lai nav tā, ka no viena grāvja, kad atbalsts ir visiem par visu, iebraucam otrā grāvī, kad atbalsta vairs nav nevienam un ne uz ko. 

Kādi būtu divi galvenie nākotnes scenāriji — pozitīvais un negatīvais — tuvākajiem gadiem? Kas ar Latvijas ekonomiku notiks optimistiskajā variantā, ja inflācija samazinās divu gadu laikā, un kas varētu notikt negatīvajā variantā, ja inflācija turpinātu turēties augstā līmenī ilgstoši? 

Pozitīvajā scenārijā inflāciju izdodas apturēt, bet jārēķinās, ka arī ekonomikas izaugsme piebremzējas — kādā mērā, par to šobrīd grūti spriest, taču katrā ziņā ne līdz stagnācijai vai recesijai. Negatīvākajā scenārijā ekonomikas izaugsme apstājas pavisam vai sākas kritums, savukārt inflācija aizvien saglabājas augstā līmenī (gan ārējo faktoru dēļ, gan arī tādēļ, ka cilvēki netic, ka inflācija varētu samazināties) — tā dēvētais stagflācijas variants. Šādā situācijā būtu jāpieņem ļoti sarežģītas izvēles, jo, mēģinot cīnīties ar inflāciju, ekonomika tiks iedzīta vēl dziļākos mīnusos, savukārt, atbalstot ekonomiku, inflācija uzlidos vēl augstāk un nebūs samazināma gadiem ilgi. Tad jāmēģina balansēt uz šauras līnijas, cenšoties strādāt pretējos virzienos monetārajā un fiskālajā politikā — ar fiskālo politiku, palielinot budžeta deficītu, stimulēt ekonomikas izaugsmi, bet monetārās politikas laukā turpinot cīnīties ar inflāciju, audzējot procentu likmes, kas savukārt nozīmē, ka valdības iespējas aizņemties būs ļoti dārgas. Pasaules vēsture rāda, ka ar šādām situācijām ekonomikā ir ļoti sarežģīti tikt galā.

Mediju atbalsta fonds

#SIF_MAF2022 Projektu "Latvijas ekonomika sankciju ēnā un inflācijas spīlēs" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Vai iespējams apturēt cenu skrējienu?» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2022. gada augusta (488.) numurā.