Valsts ieņēmumu dienests (VID) sniedzis uzziņu par šādu uzziņas pieprasījuma iesniedzēja (turpmāk - Iesniedzējs) iesniegumā minēto faktu aprakstu.

Iesniedzēja darbības veids ir “Iekasēšanas aģentūru un kredītbiroju pakalpojumi” (NACE kods 82.91). Klientu vārdā Iesniedzējs veic parādu piedziņu no fiziskām personām (turpmāk – Parādnieks). Par rakstiska paziņojuma sagatavošanu un nosūtīšanu Parādniekam, kurā sniegta informācija par parāda esamību un aicinājums labprātīgi izpildīt kavētās maksājuma saistības, Iesniedzējs papildus iekļauj parāda atgūšanas izdevumus 7,00 eiro apmērā, kas noteikti Ministru kabineta 2013. gada 29. janvāra noteikumos Nr. 61 “Noteikumi par parāda atgūšanas izdevumu pieļaujamo apmēru un izdevumiem, kuri nav atlīdzināmi” (turpmāk - MK noteikumi Nr. 61) 2.1. punktā.

Iesniedzējs jautā, vai  parāda atgūšanas izdevumi ir ar pievienotās vērtības nodokli (PVN) apliekams darījums?

VID atbildē norāda, ka  MK noteikumi  Nr. 61 2. punktā noteikts, ka parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzējam ir tiesības no parādnieka pieprasīt, lai tas atlīdzinātu pamatotus parāda atgūšanas izdevumus, kas atbilst šādam pieļaujamam apmēram:

• 2.1. par rakstiska paziņojuma sagatavošanu un nosūtīšanu parādniekam, kurā sniegta informācija par parāda esību un aicinājums labprātīgi izpildīt kavētās maksājuma saistības, un par nepieciešamajām darbībām parādnieka faktiskās kontaktinformācijas noskaidrošanai, ja parādnieks nav sasniedzams, – kopā ne vairāk kā septiņus euro;
• 2.2. par citām parāda atgūšanai papildus veiktajām darbībām – kopā ne vairāk kā 10 euro parāda atgūšanas procesā, līdz parādnieks izpildījis maksājuma saistības pret parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzēju vai kreditoru.

Saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likuma 5. panta pirmo daļu ar PVN apliekamie darījumi ir šādi saimnieciskās darbības ietvaros iekšzemē veikti darījumi:

• 1) preču piegāde (tai skaitā preču piegāde Eiropas Savienības teritorijā un preču eksports) par atlīdzību;
• 2) pakalpojumu sniegšana par atlīdzību;
• 3) preču iegāde Eiropas Savienības teritorijā par atlīdzību.

Pievienotās vērtības nodokļa likuma 1. panta 14. punktā noteikts, ka pakalpojumu sniegšana ir darījums, kas nav preču piegāde; par pakalpojumu sniegšanu uzskata arī:

• a) nemateriālā īpašuma (nemateriālo vērtību un tiesību) pārdošanu (nodošanu),
• b) saistības atturēties no kādas darbības vai rīcības vai pieļaut kādu darbību vai rīcību,
• c) lietu nomu,
• d) būvdarbu veikšanu.

Atbilstoši Pievienotās vērtības nodokļa likuma 1. panta 2. punktā noteiktajam, atlīdzība ir preču vai pakalpojumu vērtība naudas izteiksmē, kuru preču piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs saņem vai kura tam būtu jāsaņem kā samaksa no preču vai pakalpojumu saņēmēja vai citas personas par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, bez pievienotās vērtības nodokļa neatkarīgi no tā, vai samaksa izdarīta pilnībā vai daļēji.

Likuma “Par nodokļiem un nodevām” 23. panta četrpadsmitajā daļā noteikts, ka nodokļu administrācija, nosakot nodokļa maksājuma apmēru, ņem vērā nodokļu maksātāja atsevišķa darījuma vai darījumu kopuma ekonomisko saturu un būtību, nevis tikai juridisko formu. Tādējādi PVN piemērošanas kārtība nosakāma atkarībā no darījuma ekonomiskā satura un būtības, bet Pievienotās vērtības nodokļa likuma normas nav piemērojamas, ja darījumi pēc ekonomiskās būtības nav uzskatāmi par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību.

VID vērš uzmanību, ka PVN piemērošana katrā konkrētajā gadījumā ir jāvērtē, ņemot vērā visus apstākļus, kas attiecīgajā situācijā varētu to ietekmēt.

Tā kā pienākums maksāt PVN ir noteikts kā vispārēja tiesību norma, tad katrs darījums, kas ir izņēmums, ir jāinterpretē šauri un katrs gadījums jāvērtē individuāli.

Parādu ārpustiesas atgūšanas likuma 6. panta pirmajā daļā noteikts, ka parādniekam ir pienākums atlīdzināt parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzējam radušos parāda atgūšanas izdevumus, ja to atlīdzināšana tiek pieprasīta un nepastāv strīds par parāda esamību.

Tādējādi Iesniedzēja iesniegumā minētie parādu atgūšanas izdevumi, kuru apmērs noteikts MK noteikumos Nr. 61 2.1. punktā, pēc darījuma ekonomiskās būtības ir pamatoti parāda atgūšanas izdevumi, kas uzskatāmi par izdevumu kompensācijas maksu, kurai Pievienotās vērtības nodokļa likuma normas nav piemērojamas. Līdz ar to, iekasējot no parādniekiem minētos parādu atlīdzināšanas izdevumus, Iesniedzējam tiem nav jāpiemēro PVN.