Rēķina izrakstīšana pati par sevi nenodibina parādsaistību, tāpēc prasība par rēķina atzīšanu par spēkā neesošu nav vērsta uz konkrēta tiesību vai likumīgu interešu aizskāruma vai apstrīdējuma novēršanu Civilprocesa likuma 1.panta pirmā daļas izpratnē, atzinis Latvijas Republikas Senāta Civillietu departaments 2019.gada 14.marta spriedumā lietā Nr. C29691515, SKC-70/2019.

Tiesa norāda, ka likums vispārīgi neaizliedz personai aizstāvēt savas tiesības, lūdzot tiesu atzīt kādu dokumentu (darījumu), kas ir bijis iemesls viņas tiesību aizskārumam, par spēkā neesošu, tādā veidā faktiski anulējot šā dokumenta negatīvo ietekmi uz personu. Tāpat likums neaizliedz personai, realizējot Civilprocesa likuma 74.pantā paredzētās tiesības aizstāvēties pret celto prasību, apstrīdēt rēķinā iekļautas maksājuma pozīcijas tiesiskumu un pamatojumu.

Tomēr tiesa norāda, ka tiesas aizsardzību Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā bauda persona, kuras prasījums saistāms ar tās tiesību aizskārumu. Jebkurai prasībai jābūt vērstai uz konkrēta tiesību vai interešu aizskāruma vai apstrīdējuma novēršanu. Savukārt tiesai, aizstāvot personu aizskartās vai apstrīdētās civilās tiesības, jāizvēlas un jāpiemēro atbilstošs tiesību aizsardzības līdzeklis, kas var būt vērsts uz:

• 1) tiesību atzīšanu;
• 2) tā stāvokļa atjaunošanu, kāds bija līdz tiesību aizskārumam;
• 3) tiesību aizskarošās darbības pārtraukšanu; 4) pienākuma uzlikšanu; 5) tiesiskās attiecības grozīšanu vai izbeigšanu u.c.

Lai prasība būtu pamatota, nepieciešams:

• 1) no vienas puses, lai prasītājam būtu materiāla tiesība, kuras aizsardzību vai atjaunošanu viņš grib panākt (legitimatio activa);
• 2) no otras puses, lai prasībai būtu iemesls, proti, prasītāja tiesība būtu pārkāpta no atbildētāja puses (causa proxima agendi legitimatio passiva).

Prasība kļūst nepieciešama tad, kad tiesība izkustināta no mierīgā līdzsvara stāvokļa, kad starp tiesību faktisko stāvokli šinī momentā un to stāvokli, kādam viņam jābūt, izceļas konflikts.

Arī mūsdienu tiesību doktrīnā atzīts, ka prasības priekšmets ir nevis lūgums noskaidrot kādas strīdīgas attiecības saturu vispār, bet gan prasījums par to, kā ar tiesas nolēmumu novērst materiālo tiesību aizskārumu.

Prasība ir procesuālais līdzeklis, ar kuru persona rosina strīda izšķiršanu tiesā, lai panāktu savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību, nevis līdzeklis vispārējai tiesību aizsardzībai. Senāts atzinis, ka rēķinu saņemšana un attiecīgu pozīciju esība rēķinos pati par sevi nerada prasītājam tādu tiesību vai interešu aizskārumu vai apstrīdējumu, kas dotu pamatu celt tiesā prasību pret atbildētājām par attiecīgu rēķinu atzīšanu par spēkā neesošiem (nepamatotiem) šajā daļā. Proti, rēķins pats par sevi neuzliek prasītājam nekādus pienākumus, ja viņš nesaskata tiesisku pamatu tajā norādīto maksājumu apmaksai.

Rēķina izrakstīšana pati par sevi nenodibina parādsaistību. Rēķina izrakstīšana ir saistīta ar konkrētām tiesiskajām attiecībām un tā nav apstrīdama darbība. Personas, kurai rēķins izrakstīts, tiesību aizskārums iespējams brīdī, kad tiesā celta prasība par rēķinā iekļautās summas piedziņu, un ar šo brīdi persona var sākt aizstāvēties iebildumu veidā, apstrīdot rēķina samaksas pienākumu vai summu.

Konkrētajā gadījumā prasītāja tiesības vai likumīgās intereses varētu tikt aizskartas vienīgi tad, ja vismaz kāda no atbildētājām izskatāmās lietas ietvaros būtu cēlusi pretprasību vai pieteikusi pret prasītāju vērstu prasījumu par attiecīgā parāda piedziņu, kuras ietvaros nāktos risināt jautājumu par rēķinos iekļauto maksājumu atlīdzināšanas pienākumu. No lietas materiāliem redzams, ka pretprasība izskatāmās lietas ietvaros netika celta.