Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2022. gada 20. janvāra spriedums lietā Nr. C30447519,SKC-52/2022 risina strīdu par komandējuma dienas naudas nozīmi, pārbaudot, vai ir ievērotas prasības par minimālās algas likmes izmaksu nosūtītam darbiniekam. Tajā skatīts arī jautājums par nolīgtās darba algas izmaksas pārbaudi, ja starp pusēm pastāv strīds, vai komandējuma nauda bija darba samaksas daļa.

Šai lietā kasācijas sūdzības iesniedzējs veicis savus darba pienākumus Kopenhāgenā, Dānijā. Senāts secina, ka tātad ir notikusi darbinieka nosūtīšana un piemērojams Darba likuma 14.² pants, kas noteic darba devēja pienākumus nosūtīšanas gadījumā.

Darba devējam ir pienākums nodrošināt minimālo dzīves standartu saņēmējvalstī, kā arī segt darbinieka izdevumus, kas saistīti ar nosūtīšanu darbā citā valstī (Darba likuma 14.² un 76. pants). Veids, kādā nosakāma saņēmējvalstij atbilstoša darba algas likme un kompensējami ar nosūtīšanu saistītie izdevumi, ir pušu brīvas gribas jautājums, par ko var vienoties darba līgumā, ievērojot, ka nav spēkā noteikumi, kas pretēji normatīvajiem aktiem pasliktina darbinieka tiesisko stāvokli (Darba likuma 6. panta pirmā daļa).

Izskatāmajā lietā starp pusēm noslēgts darba līgums, kura pielikumā B ir sadaļa „Darba samaksa”, kurā norādīts darba samaksas apmērs – 11 eiro stundā – un ietverts paskaidrojums, ka alga noteikta kā naudas summa, ko darbinieks saņem par darbu pēc visu paredzēto nodokļu nomaksas, tajā ietilpst visas likumdošanā noteiktās piemaksas, dienas naudas un kompensācijas.

Prasītājs uzskatīja, ka dienas nauda varētu tikt iekļauta darba algas sastāvā, ja no šīs naudas tiktu maksāti nodokļi. Pretējā gadījumā tā ir aplokšņu alga, no kuras netiek aprēķināta pensija, slimības un sociālie pabalsti.

Šāda darba devēja rīcība pasliktina darbinieka stāvokli un kropļo darba tirgu, jo darba devējs, darba samaksu aizvietojot ar komandējuma naudu, nemaksā visus algas nodokļus.

Senāts, izskatot kasācijas sūdzību, norādījis, ka vispārīgi darba līgumā lietotais darba samaksas jēdziens tulkojams saskanīgi ar darba samaksas jēdzienu Darba likuma 59. panta izpratnē, proti, kā samaksu par padarīto darbu, kurā nevar ietilpt dienas nauda jeb komandējuma nauda, jo tā nav darba samaksas daļa.

Pretējs tulkojums novestu pie Darba likuma 28. panta otrās daļas pārkāpuma, jo darbiniekam nebūtu zināma būtiska darba līguma sastāvdaļa – darba samaksas apmērs, kā arī būtu vērsts uz nodokļu tiesiskā regulējuma apiešanu, jo tiktu samazināts iedzīvotāju ienākuma nodokļa un obligāto sociālo iemaksu objekts, tādējādi pretēji likumam pasliktinot darbinieka stāvokli.

Ņemot vērā Darba likuma regulējumam pirmšķietami neatbilstošo darba samaksas jēdziena definējumu darba līgumā un pušu strīdu par pielīgtās darba samaksas apmēru, lietas pareizai izšķiršanai bija noskaidrojami pielīgto darba samaksu veidojošie elementi, kā arī pušu griba (Civillikuma 1404., 1504. pants), un it īpaši, vai darbinieks konkrētajos apstākļos būtu varējis saprast, kāda bija nolīgtā darba samaksa Darba likuma 59. panta izpratnē.

Senāts nosprieda atcelt Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2020. gada 3. septembra spriedumu un lietu nodot jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.