Pēdējā laikā ēnu ekonomikas apkarošanas kontekstā arvien skaļāk tiek runāts par iespējamību ne tikai vēl vairāk ierobežot skaidras naudas lietošanu, bet, iespējams, ar laiku skaidro naudu izskaust pavisam. Kādas būtu šāda iespējamā soļa blaknes un tiesiskās sekas, kā pret skaidro naudu attiecas citviet pasaulē un kādi vēl ir banku un to klientu attiecību riski laikmetā, kad aktivizējusies cīņa ne tikai pret ēnu ekonomiku, bet arī nelegālas naudas legalizāciju? Par to žurnāla “Bilances Juridiskie padomi” aprīļa numura intervijā ar “BDO Latvia” vadošo partneri, zvērinātu advokātu Jāni Zelmeni, no kuras fragments lasāms šeit:
Nesen izsludināti jauni skaidras naudas darījumu ierobežošanas plāni un arvien biežāk izskan runas, ka tuvojas brīdis, kad skaidra nauda no aprites tiks izslēgta vispār. Šādas ieceres oponenti saka, ka tas būtu antikonstitucionāli. Arī jūs esat nesen sacījis, ka “garantētās cilvēktiesības būt neatkarīgam no valsts arī dzīvo skaidrā naudā”. Vai tas ir tikai emocionāls izteikums, vai tam ir arī juridisks pamats? Vai skaidras naudas aizliegšanas iecerē būtu saskatāms kāda Satversmes panta pārkāpums?
Es domāju, ka šāds aizliegums pārkāptu indivīda tiesības uz sava īpašuma netraucētu lietošanu. Uzskatu, ka demokrātiskā sabiedrībā pēc nodokļu nomaksas tā ir tikai un vienīgi mana izvēle, mans risks un manas tiesības darīt ar savu naudu, ko un kā es vēlos. Ja gribu – glabāju bankā, gribu – pērku zelta stieņus, gribu – nesu mājās un lieku burkā. Valstij nav nekādu tiesību un nekādas vajadzības iejaukties šajā sfērā – ja vien tiek veikts nodokļu norēķins. Juridiski tas apdraud tiesības brīvi rīkoties ar savu īpašumu. Tas ir tas pats, kas aizliegt cilvēkam brīvi pirkt un pārdot automašīnu. Vēlme kontrolēt šādas lietas parasti ir raksturīga autoritārām iekārtām. Piemēram, Maskavā jau no deviņdesmito gadus sākuma nav iespējams veikt valūtas maiņu, neuzrādot pasi. Tātad kopumā valūtas konvertācijas ir atļautas, tomēr pastāv zināma kontrole, datu fiksācija. Atgriežoties pie skaidras naudas aizliegšanas – valstij ir tiesības pieprasīt nodokļu samaksu, bet ne noteikt, kādā formā glabāt naudu. Argumentācija, ka tā ir cīņa ar ēnu ekonomiku, ir otršķirīga. Tā ir tikai runāšana par sekām, neārstējot cēloņus. Skaidra nauda nav cēlonis ēnu ekonomikai, tā ir tikai sekas. To aizliedzot, īstie motīvi netiks atrisināti.
Tomēr, no otras puses, ja skaidra nauda tiktu pilnībā aizliegta, un, kā tiek runāts, visas naudas plūsmas virzītas caur valstij labi pārredzamām, izsekojamām blokķēžu sistēmām – kur tad šī ēnu ekonomika vēl rastos un kādā formā spētu pastāvēt?
Iespējams, ka ne, taču tas novestu pie vēl nopietnākām sekām. Starp valsti un tās pilsoņiem pastāv tā sauktais “sociālais līgums”. Jautājums, vai šī valsts ir uzņēmusies savu atbildības daļu? Tā pat saviem skolotājiem solīto algas pielikumu nespēj izpildīt! Un tagad valsts mūs izsekos pēc pilnas programmas? Jautājums, vai tā par kaut ko arī atbildēs? Izskatās, ka ne.
Līdz ar to Latvijā šis sociālais līgums jau no deviņdesmito gadu sākuma ir bijis apmēram šāds – mēs netraucējam elitei zagt, lai viņi darbojas, kā uzskata par pareizu, taču mēs izdzīvojam tā, kā mēs protam.
Mēs neprotestējām pret privatizāciju, pret OIK un visām pārējām lietām, taču pastāvēja arī robežas, kur valsts vara nejaucas indivīdu dzīvē (lai gan nevar arī teikt, ka šī jaukšanās jau nebūtu notikusi – jau līdz šim ir radīti daudzi ierobežojumi). Ja šis sociālais līgums tiek mainīts un kāds tagad mani sāk audzināt un mācīt, kā pareizi dzīvot, tad arī manas prasības pret eliti būs pavisam citas. Nezinu gan, vai Latvijas sabiedrība spēj iziet ielās, par to man ir lielas šaubas.
Bet varbūt tas arī ir pareizais ceļš – gan valsts prasa no iedzīvotājiem godīgumu un caurspīdīgumu, gan iedzīvotāji no valsts! Vai tas arī nebūtu vēlamais rezultāts, patiesais sociālais līgums, uz ko būtu jātiecas?
Tas izklausās mazliet naivi un utopiski. Bet utopiskais sociālisms parasti beidzas ar kazarmām un represijām. Mēs tomēr būvējam sabiedrību, kas balstīta uz indivīda brīvību. Tā ietver gan tiesības, gan pienākumus un domu, ka lielā mērā katram par sevi ir jāparūpējas pašam. Tāpēc valstij nevajadzētu ar savu regulējumu traucēt indivīdam pašam par sevi parūpēties. Es uzskatu, ka no valsts viedokļa būtu daudz izdevīgāk tā saucamo “sīko ēnu ekonomiku” vispār atstāt mierā. Taksometru vadītāji, oficianti, krāsotāji, mājkalpotājas, prostitūtas – kamēr viņu ienākumi ir no kādiem piecsimt līdz tūkstotim eiro, lai taču viņi paši par sevi rūpējas, vismaz nelien valsts kabatā un neprasa pabalstus! Daudz lielāka problēma ir tad, kad šie cilvēki pārvēršas par sociālo labumu slaucējiem, jo tad tie kļūst par nastu kopējai sabiedrībai. Kamēr viņi pelna ēnu ekonomikā – jā, viņi nemaksā nodokļus, tomēr silda ekonomiku. Ir ekonomiskā teorija, kas apgalvo, ka pat kukuļņemšana rada zināmā mērā pozitīvu efektu. Jūs iedodat kukuli man, es to iedodu tiesnesim vai ministram, un šis ministrs pasūta vietējiem celtniekiem dzīvokļu mājas būvi – un nauda ir palikusi ekonomiskajā apritē. Protams, korupcija grauj ticību valsts varai, taču, raugoties ciniski, tikai no ekonomiskā viedokļa – arī šī nauda silda ekonomiku. Es neattaisnoju korupciju vai ēnu ekonomiku, tikai saku, ka valsts mērķim būtu jābūt racionālam, nevis iekasēt nodokļos katru centu. Ļaut cilvēkiem nodrošināt pašiem sevi, nelikt tam šķēršļus, un, protams, no zināma ienākumu sliekšņa iekasēt nodokļus. Intuitīvi man šķiet, ka šis slieksnis varētu būt 1000 eiro mēnesī. Piemēram, ir Eiropas valstis, kur neapliekamais minimums ir 1200 eiro mēnesī.
Pilnu rakstu “Skaidrā nauda – ēnu ekonomikas perēklis vai cilvēktiesības?” lasiet žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” š.g. aprīļa numurā.
Abonentiem ir iespēja lasīt VISUS līdz šim izdotos žurnāla BILANCES JURIDISKIE PADOMI numurus ELEKTRONISKI!
Žurnālu 2019. gadam var ABONĒT ŠEIT!
