Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2021. gada 3. decembra spriedums lietā Nr. A420136617, SKA-37/2021 skar jautājumu par sabiedriskā labuma organizācijas amatpersonas tiesībām ziedot savai organizācijai un lemt par ziedojuma izlietošanu.

Sprieduma tēzēs teikts, ka Sabiedriskā labuma organizāciju likumā nav paredzēts aizliegums sabiedriskā labuma organizācijas amatpersonai ziedot attiecīgajai organizācijai. Likumā arī nav paredzēts aizliegums organizācijas amatpersonai lemt par ziedojumu izlietošanu, ja šī amatpersona vienlaikus ir arī ziedotāja. Tas nozīmē, ja sabiedriskā labuma organizācijas amatpersona ziedo attiecīgajai organizācijai, šī amatpersona, tāpat kā ikviens cits ziedotājs, var pretendēt uz nodokļu atvieglojumiem, ievērojot nodokļu likumos paredzētos ierobežojumus.

Līdz ar to apstāklis, ka ziedotājs ir attiecīgās sabiedriskā labuma organizācijas amatpersona un lemj par ziedoto līdzekļu izlietojumu, pats par sevi nenozīmē, ka ziedotājs nav tiesīgs saņemt nodokļa atvieglojumu. Tāpēc, konstatējot ziedotāja tiešu vai netiešu saistību ar konkrēto sabiedriskā labuma organizāciju, ir nevis automātiski jāliedz ziedotājam saņemt nodokļu atvieglojumus, bet gan jānovērtē, vai pēc būtības ir iestājušies priekšnoteikumi nodokļu atvieglojumu saņemšanai – ziedojuma filantropiskais raksturs un ziedojuma saistība ar ziedojuma saņēmēja statūtos noteikto mērķu sasniegšanu.

Tāpat tērzēs uzsvērts, ka par ziedojumu likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” izpratnē var būt konkrētas lietas lietošanas tiesības, tai skaitā arī nekustamā īpašuma lietošanas tiesību dāvinājums.

Sākotnējā lēmumā VID atzina, ka pieteicēja biedrībai samaksātie 500 eiro ir iekļaujami attaisnotajos izdevumos un attiecīgi par tiem ir samazināms pieteicēja ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) apliekamais ienākums, savukārt nekustamā īpašuma lietošanas tiesību dāvinājums 1333,33 eiro attaisnotajos izdevumos nav iekļaujams, jo pieteicēja deklarācijas precizējumiem pievienotais nekustamā īpašuma lietošanas tiesību dāvinājuma līgums nav atzīstams par maksāšanas dokumentu.

Savukārt ar VID 2016. gada 19. oktobra lēmumu kā galīgo administratīvo aktu atzīts, ka pieteicēja deklarētie ziedojumi kā attaisnotie izdevumi saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 10. panta 1.² daļu nav atzīstami pilnā apmērā, jo ziedojuma mērķī ir netieša norāde uz konkrētu personu kā ziedoto līdzekļu saņēmēju, kas ir ar ziedotāju saistīta persona, proti, uz pašu pieteicēju un viņa sievu, kas arī ir biedrības īpašniece un amatpersona.

Sekoja pieteicēja neveiksmīga tiesāšanās pirmajā un otrajā instancē, līdz lieta nonāca izskatīšanai Senātā kasācijas kārtībā. Senāts pieteicējam labvēlīgajā sprieduma motīvu daļā norāda, ka, saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 10. panta pirmās daļas 3. punktu pirms ienākuma aplikšanas ar nodokli no gada apliekamo ienākumu apjoma tiek atskaitīta summa, kas ziedojuma vai dāvinājuma veidā nodota iestādei, kurai piešķirts sabiedriskā labuma organizācijas statuss.

Likuma 10. panta 1.¹ daļa noteic, ka nauda vai cita lieta, kuru fiziskā persona – nodokļa maksātājs – bez atlīdzības nodod šā panta pirmās daļas 3. punktā minētajai organizācijai tās statūtos, satversmē vai nolikumā noteikto mērķu sasniegšanai, šā panta izpratnē uzskatāma par ziedojumu, ja saņēmējam nav noteikts pretpienākums veikt darbības, kuras uzskatāmas par atlīdzību.

Likuma 10. panta 1.² daļa noteic, ka šā panta pirmās daļas 3. punktu nepiemēro, ja nodokļa maksātāja ziedojuma saņēmējam noteiktajā ziedojuma mērķī ietverta tieša vai netieša norāde uz konkrētu personu kā ziedoto līdzekļu saņēmēju, kas ir ar ziedotāju saistīta persona vai ziedotāja darbinieks, vai ziedotāja darbinieka ģimenes loceklis.

Tātad vispārīgi sabiedriskā labuma organizācijai nodotie līdzekļi ir iekļaujami nodokļa maksātāja (ziedotāja) attaisnotajos izdevumos. Vienlaikus likumdevējs ir paredzējis, ka ziedotie līdzekļi nav iekļaujami attaisnotajos izdevumos, ja ziedotājs ziedojuma mērķī tieši vai netieši ir norādījis, ka ziedojums paredzēts ar ziedotāju saistītai personai, ziedotāja darbiniekam vai ziedotāja darbinieka ģimenes loceklim.

Apgabaltiesa, ievērojot pievienošanos pirmās instances tiesas sprieduma argumentācijai, norādījusi, ka pieteicējs ziedojumu laikā bija biedrības amatpersona, tātad pieteicējs guva divkāršu labumu, proti, kā biedrības amatpersona lēma par paša ziedoto naudas līdzekļu un mantas izlietojumu, savukārt kā nodokļa maksātājs saņēma nodokļa atvieglojumu. Ievērojot minēto, tiesa atzinusi, ka nav konstatējams ziedojuma filantropiskais raksturs, tāpēc attiecīgie izdevumi attaisnotajos izdevumos nav iekļaujami saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 10. panta 1.² daļu, jo ziedojums ir saistīts ar pašu pieteicēju un viņa ģimenes locekļiem. No sprieduma argumentācijas var noprast, ka tiesas ieskatā apstāklis, ka ziedotājs vienlaikus ir arī ziedojuma saņēmēja amatpersona, pats par sevi ir šķērslis ziedojuma atzīšanai par attaisnotajiem izdevumiem.

Senāts t šādu secinājumu atzīst par kļūdainu, norādot, ka likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” normas ir interpretējamas kopsakarā ar Sabiedriskā labuma organizāciju likuma normām.

Senāts uzsver, ka Sabiedriskā labuma organizāciju likumā ir paredzēti vairāki sabiedriskā labuma organizācijas darbības ierobežojumi, piemēram, ir aizliegts sadalīt organizācijas mantu un finanšu līdzekļus starp organizācijas dibinātājiem un amatpersonām, kā arī izmantot mantu un līdzekļus tā, lai organizācijas dibinātāji, amatpersonas un viņu radinieki gūtu labumu (Sabiedriskā labuma organizāciju likuma 12. pants). Šie un citi likumā iestrādātie ierobežojumi un aizliegumi norāda uz likumdevēja mērķi nepieļaut sabiedriskā labuma organizācijas līdzekļus izmantot tā, ka no tiem labumu gūst organizācijas īpašnieki, amatpersonas un (vai) ar viņiem saistītās personas, jo pretējā gadījumā netiek sasniegts sabiedriskā labuma organizācijas mērķis – nodrošināt sabiedrisko labumu. Pēc būtības līdzīgs regulējums ir iestrādāts arī likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 10. panta 1.² daļā, kas liedz izmantot nodokļa atvieglojumu, ja ziedojums ir paredzēts ziedotājam vai ar ziedotāju saistītai personai.

Ar šādu regulējumu likumdevējs ir paredzējis atbalstīt personas, kuras veicina sabiedriskā labuma nodrošināšanu, kā arī ir novērsis, ka persona sabiedriskā labuma organizācijai nodod līdzekļus, kas ir paredzēti nevis labdarībai, bet labuma gūšanai sev (ar sevi saistītai personai), un vienlaikus šī persona saņem iedzīvotāju ienākuma nodokļa atmaksu par ziedojumu. Citiem vārdiem sakot, ja ziedojuma mērķis ir sniegt labumu pašam ziedotājam vai ar viņu saistītai personai un nodrošināt tādas ziedotāja intereses, kas nav saistītas ar filantropiju, tad nav pamata runāt par ziedojuma izmantošanu sabiedrības labumam, tāpēc šādā gadījumā ziedotājs nevar pretendēt uz nodokļa atvieglojumu.

Sabiedriskā labuma organizāciju likumā nav paredzēts aizliegums sabiedriskā labuma organizācijas amatpersonai ziedot attiecīgajai organizācijai.

Tāpat šajā likumā nav paredzēts aizliegums organizācijas amatpersonai lemt par ziedojumu izlietošanu, ja šī amatpersona vienlaikus ir arī ziedotāja. Tas savukārt nozīmē, ja sabiedriskā labuma organizācijas amatpersona ziedo attiecīgajai organizācijai, šī amatpersona, tāpat kā ikviens cits ziedotājs, atbilstoši Sabiedriskā labuma organizāciju likuma 4. panta otrajai daļai var pretendēt uz nodokļu atvieglojumiem, ievērojot nodokļu likumos paredzētos ierobežojumus.

Līdz ar to apstāklis, ka ziedotājs ir attiecīgās sabiedriskā labuma organizācijas amatpersona un lemj par ziedoto līdzekļu izlietojumu, pats par sevi nenozīmē, ka ziedotājs nav tiesīgs saņemt nodokļa atvieglojumu. Tāpēc, konstatējot ziedotāja tiešu vai netiešu saistību ar konkrēto sabiedriskā labuma organizāciju (ziedojuma saņēmēju), ir nevis automātiski jāliedz ziedotājam saņemt nodokļu atvieglojumus, bet gan jānovērtē, vai pēc būtības ir iestājušies priekšnoteikumi nodokļu atvieglojumu saņemšanai – ziedojuma filantropiskais raksturs (tostarp nedrīkst tikt konstatēts pretpienākums ziedotājam) un ziedojuma saistība ar ziedojuma saņēmēja statūtos noteikto mērķu sasniegšanu.

Savukārt apstāklis, ka pieteicējs par ziedojumu ir saņēmis likumā paredzētos atvieglojumus, nav pamats secinājumam, ka ziedojumam nav filantropiska rakstura.

Vienlaikus, skaidrojot, vai pieteicēja ziedojumam ir filantropisks raksturs, ir jāizvērtē, vai sabiedriskā labuma darbības aizsegā patiesībā neslēpjas pieteicēja mērķis nodrošināt sava īpašuma un mantas uzturēšanu un apsaimniekošanu uz paša ziedojumu pamata, lai līdz ar to nodrošinātu labumu arī sev pašam (ar sevi saistītām personām). Pieteicēja norādītais apstāklis, ka ziedojumi ir izlietoti biedrības mērķu īstenošanai un sabiedriskā labuma nodrošināšanai, pats par sevi nav pietiekams un izšķirošs, lai atzītu pieteicēja mērķa neesību ar ziedojumu starpniecību saņemt labumu arī sev pašam (ar sevi saistītām personām).

Ievērojot minēto, Senāts atzīst, ka apgabaltiesas spriedums ir atceļams un lieta nododama jaunai izskatīšanai, jo tiesa ir nepareizi interpretējusi likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 10.panta 1.²daļu, ar ko pamatojusi atteikumu izdot pieteicējam labvēlīgu administratīvo aktu.

Senāts arī vērsa uzmanību, ka Sabiedriskā labuma organizāciju likuma 9. panta pirmā daļa paredz, ka ziedojums šā likuma izpratnē ir manta vai finanšu līdzekļi, kurus persona (ziedotājs) bez atlīdzības, pamatojoties uz savstarpēju vienošanos, nodod sabiedriskā labuma organizācijai tās statūtos, satversmē vai nolikumā norādīto mērķu sasniegšanai un kuriem var piemērot nodokļu atvieglojumus.

Tātad atbilstoši minētajām tiesību normām ziedojums ir ne vien naudas līdzekļi, bet arī citas lietas.

Tā kā likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” izpratnē ziedojums ir lieta, tad arī dažādu lietu lietošanas tiesības var tikt atzītas par ziedojumu.

Finanšu ministrija Senātam sniegtajā viedoklī norādījusi, ka par ziedošanu ir pamats runāt tad, ja konkrētā manta ziedojuma saņēmējam tiek atdota, tādējādi mainot īpašnieku. Taču tiesību normās šāds ministrijas viedokļa pamatojums nav atrodams, jo ne likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, ne Sabiedriskā labuma organizāciju likumā nav norādīts, ka ziedojums ir materiālas vērtības neatgriezeniska nodošana ziedojuma saņēmējam. Arī ministrija, paužot šādu viedokli, nav norādījusi, kādās tiesību normās ir paredzēta šāda prasība.

Līdz ar to Senāts atzīst, ka arī tad, ja ziedojuma saņēmējam tiek nodota nevis konkrēta lieta, bet tās lietošanas tiesības, var būt pamats runāt par ziedojumu likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” izpratnē.

Vienlaikus jāņem vērā jau iepriekš norādītie apsvērumi par ziedojuma filantropisko raksturu. Tāpēc, izskatot lietu no jauna, apgabaltiesai jānoskaidro, vai pieteicēja nekustamā īpašuma lietošanas tiesību dāvinājuma patiesais mērķis ir filantropija vai tomēr kāda noteikta labuma gūšana sev pašam (ar sevi saistītām personām).