Vai valsts iestādes mīl grāmatvežus?

0
5
(0)
Foto: Aivars Siliņš, “Bilance”

Žurnāla “Bilance” balvu “Gada grāmatvedis” 2018. gadā saņēma Strenču psihoneiroloģiskās slimnīcas galvenā grāmatvede Daiga Olševska. Intervijā žurnālam “Bilance” viņa stāsta gan par savu daudzkrāsaino, arī skaudras pieredzes skarto dzīves gājumu, gan izsaka interesantas atziņas par grāmatveža profesiju – piemēram, kāpēc grāmatvedība sāk arvien vairāk līdzināties filozofijai un kādiem būtu jābūt grāmatvedības un nodokļu normatīvajiem aktiem, lai tos būtu vieglāk un saprotamāk pildīt. Publicējam nelielu fragmentu no interesantās sarunas, kuru pilnā garumā varēsit izlasīt žurnāla “Bilance” šā gada pirmajā (janvāra) numurā.

Man nesen sacīja, ka divu profesiju pārstāvji esot īpaši jāmīl – žurnālisti un grāmatveži. Jūsu darba kolektīvs jūs acīmredzami mīl, citādi nebūtu vairākkārt izvirzījis Gada grāmatveža balvai. Bet kā ir ar valsts struktūrām, ar ko grāmatvedim iznāk sadarboties – piemēram, vai Valsts ieņēmumu dienests, Valsts kontrole un citas iestādes mīl grāmatvežus?

Viss ir atkarīgs no konkrētā cilvēka, nevis no iestādes.

Tātad pašās procedūrās problēmu nav, svarīgi ir tikai tas, kā katrs konkrētais pārbaudītājs tās piemēro praksē?

Jā. Turklāt grāmatvedība pēdējos gados ir kļuvusi mazliet “filozofiska”. Vienu un to pašu lietu katrs var traktēt atšķirīgi. Es novērtēju, ja cilvēks saka: “Mans viedoklis ir tāds, pamatojoties uz šo likuma pantu, taču es nesitu kulaku galdā un nesaku, ka man pilnīgi noteikti ir taisnība!”

Tiešām par grāmatvedības un nodokļu normām ir tik plašas interpretācijas iespējas?

Es neteiktu, ka tās ir ļoti plašas, taču interpretācijas iespējas noteikti pastāv. Piemēram, pagājušajā nedēļā runājām ar revidentu par uzņēmumu ienākuma nodokļa deklarāciju. Es rādu piemēru Valsts ieņēmumu dienesta skaidrojumā par to, kā šī deklarācija ir aizpildāma. Tur ir pateikts, ka darbinieku izklaides pasākumi ir apliekami ar UIN, bet darbinieku motivācijas un ilgtspējas pasākumi – nav apliekami. Pie darbinieku ilgtspējas un motivācijas pasākumiem kā piemērs bija minēta darbinieku Ziemassvētku balle. Varētu likties – kas tad vēl ir izklaide, ja ne balle? Tomēr revidents izklāstīja savu viedokli, kuram es pēc pārdomām arī piekritu – ja pasākums ir paredzēts visam kolektīvam un uz to ir aicināti visi uzņēmuma darbinieki, tad tas ir saliedēšanas un ilgtspējas pasākums, bet, ja aicināti ir tikai daži vai atsevišķas nodaļas – piemēram, administrācijas darbinieki – tad tas jākvalificē kā izklaides pasākums. Tomēr es nevaru paredzēt, kā uz šo normu skatīsies nākamais revidents… Līdz ar to grāmatvedība tiešām mazliet pārvēršas par filozofiju.

Bet vai tas nav likumdevēja brāķis, ja tiek atstātas šādas, filozofiski interpretējamas spraugas normatīvajā regulējumā? Vai normas nevajadzētu rakstīt precīzāk?

Manuprāt, normas vajadzētu vienkāršot. Kā arī samazināt izņēmuma gadījumu un atrunu skaitu. Gandrīz katra nozare ir centusies iestrādāt Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā kādu izņēmumu, lai būtu iespēja nodokli samazināt, taču tas visu ļoti sarežģī. Tieši šie izņēmuma gadījumā pārsvarā rada spraugas un interpretācijas iespējas. Manuprāt, likumiem vajadzētu būt vienkāršākiem, īsākiem, varbūt pat skarbākiem, bet tad tie būtu daudz vieglāk izpildāmi.

Pilnu rakstu “Skaitļi nekad nekaitina” iespējams lasīt žurnāla “Bilance” 2019. gada 1. (445.) numurā.

 Atgādinām, ka abonentiem ir iespēja lasīt VISUS līdz šim izdotos žurnāla BILANCE numurus ELEKTRONISKI!

Žurnālu 2019. gadam var ABONĒT ŠEIT!

Novērtējiet šo rakstu
(0)