0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

TIESLIETAS TIESU PRAKSE Vai valsts var ierobežot norēķinus skaidrā naudā ar valsts iestādi?

Vai valsts var ierobežot norēķinus skaidrā naudā ar valsts iestādi?

Pēc Eiropas Savienības Tiesas informācijas

(0)

Eirozonas dalībvalsts var noteikt, ka tās valsts pārvaldei ir pienākums pieņemt maksājumus skaidrā naudā, taču tā var arī ierobežot šādu maksājumu veikšanas iespējas sabiedrības interešu apsvērumu labad, uzsvērts Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – Tiesa) spriedumā apvienotajās lietās C-422/19 un C-423/19 Johannes Dietrich un Norbert Häring/Hessischer Rundfunk. Šāds ierobežojums var tikt attaisnots it īpaši tad, ja maksājumi skaidrā naudā var radīt pārvaldei nesaprātīgas izmaksas ļoti lielā maksātāju skaita dēļ.

Divi Vācijas pilsoņi, kuriem Hesenes federālajā zemē (Vācija) jāmaksā apraides līdzmaksājums, ierosināja Hessischer Rundfunk (Hesenes raidorganizācija) šo līdzmaksājumu samaksāt skaidrā naudā. Atsaucoties uz saviem Noteikumiem par apraides līdzmaksājuma samaksas kārtību, kuros ir izslēgta jebkāda iespēja maksāt minēto līdzmaksājumu skaidrā naudā 1, Hessischer Rundfunk šo priekšlikumu noraidīja un nosūtīja viņiem paziņojumus par maksājamo summu.

Abi Vācijas pilsoņi šos paziņojumus par maksājamo summu pārsūdzēja, un lieta nonāca Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija). Minētā tiesa konstatēja, ka Hessischer Rundfunk Noteikumos par apraides līdzmaksājuma samaksas kārtību paredzētais aizliegums apraides līdzmaksājuma samaksai izmantot eiro banknotes ir pretrunā augstāka ranga federālo tiesību normai, kurā ir noteikts, ka eiro banknotes ir neierobežots likumīgs maksāšanas līdzeklis 2.

Tā kā Bundesverwaltungsgericht tomēr bija šaubas par šīs federālo tiesību normas saderīgumu ar Savienības ekskluzīvo kompetenci monetārās politikas jomā attiecībā uz dalībvalstīm, kuru naudas vienība ir eiro, tā vērsās Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Iesniedzējtiesa arī jautāja, vai eiro banknošu kā likumīgā maksāšanas līdzekļa statuss aizliedz dalībvalstu publisko tiesību subjektiem izslēgt iespēju valsts varas noteiktu maksāšanas pienākumu izpildīt skaidrā naudā – kā tas ir Hesenes federālajā zemē apraides līdzmaksājuma gadījumā.

Tiesa, izskatot lietu virspalātā, nosprieda, ka dalībvalsts, kuras naudas vienība ir euro, organizējot savu valsts pārvaldi, var veikt pasākumu, ar kuru noteikts, ka valsts pārvaldei ir pienākums pieņemt maksājumus skaidrā naudā, vai ar konkrētiem nosacījumiem var ieviest atkāpi no šā pienākuma sabiedrības interešu apsvērumu dēļ.

Tiesas vērtējums

Pirmām kārtām, Tiesa interpretē jēdzienu “monetārā politika” jomā, kurā Savienībai ir ekskluzīva kompetence attiecībā uz dalībvalstīm, kuru naudas vienība ir eiro 3.
Vispirms Tiesa precizē, ka šis jēdziens neaprobežojas ar šīs politikas operacionālo īstenošanu, bet ietver arī normatīvu dimensiju, kuras nolūks ir garantēt eiro kā vienotās valūtas statusu. Turpinot tā norāda – ar to, ka vienīgi Eiropas Centrālās bankas un valstu centrālo banku emitētām banknotēm ir piešķirts “likumīga maksāšanas līdzekļa” statuss 4, ir nostiprināts šo banknošu oficiālais statuss eirozonā, tādējādi izslēdzot to, ka arī uz citām banknotēm varētu tikt attiecināts šāds statuss. Šajā ziņā tā piebilst, ka jēdziens “likumīgs maksāšanas līdzeklis” attiecībā uz kādā valūtā denominētu maksāšanas līdzekli nozīmē to, ka šo maksāšanas līdzekli principā nedrīkst atteikties pieņemt tajā pašā valūtā denominēta parāda segšanai. Visbeidzot tā uzsver – tas, ka Savienības likumdevējs var noteikt pasākumus, kas nepieciešami eiro kā vienotās valūtas izmantošanai 5, atspoguļo prasību izveidot vienotus principus attiecībā uz visām dalībvalstīm, kuru naudas vienība ir eiro, un palīdz īstenot Savienības monetārās politikas galveno mērķi, kas ir cenu stabilitātes uzturēšana.

Rezultātā Tiesa atzīst, ka vienīgi Savienības kompetencē ir precizēt eiro banknošu kā likumīgā maksāšanas līdzekļa statusu. Šajā ziņā tā atgādina – ja Savienībai ir piešķirta ekskluzīva kompetence, dalībvalstis nedrīkst pieņemt vai atstāt spēkā šajā kompetencē ietilpstošu tiesību normu, pat apstākļos, kad Savienība savu ekskluzīvo kompetenci nav īstenojusi.

Tomēr Tiesa norāda, ka, lai nostiprinātu vai saglabātu eiro banknošu kā likumīga maksāšanas līdzekļa statusu, nav nepieciešams noteikt absolūtu pienākumu pieņemt šīs banknotes kā maksāšanas līdzekli. Nav arī nepieciešams, lai Savienība izsmeļoši un vienveidīgi noteiktu izņēmumus no šā principiālā pienākuma, ja vien vispārējais noteikums ir tāds, ka maksājumu ir iespējams veikt skaidrā naudā.

Līdz ar to Tiesa secina, ka dalībvalstīm, kuru naudas vienība ir eiro, ir kompetence reglamentēt maksāšanas pienākumu izpildes kārtību, ja vien vispārējais noteikums ir tāds, ka maksājumu ir iespējams veikt skaidrā naudā, izmantojot šajā naudas vienībā denominētu valūtu. Tātad dalībvalsts var veikt pasākumu, ar kuru noteikts, ka tās valsts pārvaldes iestādēm ir pienākums pieņemt maksājumus skaidrā naudā, kas denominēta šajā valūtā.

Otrām kārtām, Tiesa norāda, ka eiro banknošu un monētu kā likumīga maksāšanas līdzekļa statuss nozīmē, ka principā pastāv pienākums tās pieņemt. Tomēr tā precizē, ka dalībvalstis šo pienākumu principā var ierobežot sabiedrības interešu apsvērumu dēļ un ar nosacījumu, ka šie ierobežojumi ir samērīgi ar sasniedzamo sabiedrības interesēs esošo mērķi – tas it īpaši nozīmē, ka ir pieejami citi tiesiski līdzekļi naudas parādu segšanai.

Šajā ziņā Tiesa norāda, ka sabiedrības interesēm atbilst tas, ka attiecībā pret valsts iestādēm pastāvoši naudas parādi var tikt segti veidā, kas tām nerada nesaprātīgas izmaksas, kuras tām liegtu nodrošināt sniegtos pakalpojumus pēc iespējas lētāk. Līdz ar to sabiedrības interešu apsvērums, kas saistīts ar nepieciešamību nodrošināt valsts varas uzlikta maksāšanas pienākuma izpildi, var attaisnot ierobežojumu veikt maksājumus skaidrā naudā, it īpaši tad, ja to maksātāju skaits, no kuriem parāds iekasējams, ir ļoti liels.

Tomēr Bundesverwaltungsgericht ziņā ir pārliecināties par to, vai šāds ierobežojums ir samērīgs ar mērķi iedarbīgi iekasēt apraides līdzmaksājumu, it īpaši – ņemot vērā to, ka var būt tā, ka ne visām personām, kurām tas ir jāmaksā, ir viegli pieejami alternatīvi tiesiski maksāšanas līdzekļi.

1 2012. gada 5. decembra Satzung des Hessischen Rundfunks über das Verfahren zur Leistung der Rundfunkbeiträge (Hesenes federālās zemes sabiedriskās raidorganizācijas Noteikumi par apraides līdzmaksājuma samaksas kārtību) 10. panta 2. punkts.
2 Gesetz über die Deutsche Bundesbank (Likums par Vācijas Federālo centrālo banku) redakcijā, kura publicēta 1992. gada 22. oktobrī (BGBl. 1992 I, 1782. lpp.) un kurā grozījumi izdarīti ar 2013. gada 4. jūlija likumu (BGBl. 2013 I, 1981. lpp.), 14. panta 1. punkta otrais teikums.
3 Saskaņā ar LESD 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu, jo, pamatojoties uz LESD 2. panta 1. punktu, vienīgi Savienībai ir likumdošanas pilnvaras un pilnvaras pieņemt juridiski saistošus aktus šajā jomā.
4 Euro banknošu kā likumīga maksāšanas līdzekļa statuss ir nostiprināts LESD 128. panta 1. punkta trešajā teikumā, Protokola (Nr. 4) par Eiropas Centrālo banku sistēmas statūtiem un Eiropas Centrālās bankas statūtiem (OV 2016, C 202, 230. lpp.) 16. panta pirmās daļas trešajā teikumā, kā arī Padomes Regulas (EK) Nr. 974/98 (1998. gada 3. maijs) par euro ieviešanu (OV 1998, L 139, 1. lpp.) 10. panta otrajā teikumā.
5 LESD 133. pants.

Kļūda rakstā? Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Novērtējiet šo rakstu
(0)
Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus

Eirozonas dalībvalsts var noteikt, ka tās valsts pārvaldei ir pienākums pieņemt maksājumus skaidrā naudā, taču tā var arī ierobežot šādu maksājumu veikšanas iespējas sabiedrības interešu apsvērumu labad, uzsvērts Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – Tiesa) spriedumā apvienotajās lietās C-422/19 un C-423/19 Johannes Dietrich un Norbert Häring/Hessischer Rundfunk. Šāds ierobežojums var tikt attaisnots it īpaši tad, ja maksājumi skaidrā naudā var radīt pārvaldei nesaprātīgas izmaksas ļoti lielā maksātāju skaita dēļ.

Divi Vācijas pilsoņi, kuriem Hesenes federālajā zemē (Vācija) jāmaksā apraides līdzmaksājums, ierosināja Hessischer Rundfunk (Hesenes raidorganizācija) šo līdzmaksājumu samaksāt skaidrā naudā. Atsaucoties uz saviem Noteikumiem par apraides līdzmaksājuma samaksas kārtību, kuros ir izslēgta jebkāda iespēja maksāt minēto līdzmaksājumu skaidrā naudā 1, Hessischer Rundfunk šo priekšlikumu noraidīja un nosūtīja viņiem paziņojumus par maksājamo summu.

Abi Vācijas pilsoņi šos paziņojumus par maksājamo summu pārsūdzēja, un lieta nonāca Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija). Minētā tiesa konstatēja, ka Hessischer Rundfunk Noteikumos par apraides līdzmaksājuma samaksas kārtību paredzētais aizliegums apraides līdzmaksājuma samaksai izmantot eiro banknotes ir pretrunā augstāka ranga federālo tiesību normai, kurā ir noteikts, ka eiro banknotes ir neierobežots likumīgs maksāšanas līdzeklis 2.

Tā kā Bundesverwaltungsgericht tomēr bija šaubas par šīs federālo tiesību normas saderīgumu ar Savienības ekskluzīvo kompetenci monetārās politikas jomā attiecībā uz dalībvalstīm, kuru naudas vienība ir eiro, tā vērsās Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Iesniedzējtiesa arī jautāja, vai eiro banknošu kā likumīgā maksāšanas līdzekļa statuss aizliedz dalībvalstu publisko tiesību subjektiem izslēgt iespēju valsts varas noteiktu maksāšanas pienākumu izpildīt skaidrā naudā – kā tas ir Hesenes federālajā zemē apraides līdzmaksājuma gadījumā.

Tiesa, izskatot lietu virspalātā, nosprieda, ka dalībvalsts, kuras naudas vienība ir euro, organizējot savu valsts pārvaldi, var veikt pasākumu, ar kuru noteikts, ka valsts pārvaldei ir pienākums pieņemt maksājumus skaidrā naudā, vai ar konkrētiem nosacījumiem var ieviest atkāpi no šā pienākuma sabiedrības interešu apsvērumu dēļ.

Tiesas vērtējums

Pirmām kārtām, Tiesa interpretē jēdzienu “monetārā politika” jomā, kurā Savienībai ir ekskluzīva kompetence attiecībā uz dalībvalstīm, kuru naudas vienība ir eiro 3.
Vispirms Tiesa precizē, ka šis jēdziens neaprobežojas ar šīs politikas operacionālo īstenošanu, bet ietver arī normatīvu dimensiju, kuras nolūks ir garantēt eiro kā vienotās valūtas statusu. Turpinot tā norāda – ar to, ka vienīgi Eiropas Centrālās bankas un valstu centrālo banku emitētām banknotēm ir piešķirts “likumīga maksāšanas līdzekļa” statuss 4, ir nostiprināts šo banknošu oficiālais statuss eirozonā, tādējādi izslēdzot to, ka arī uz citām banknotēm varētu tikt attiecināts šāds statuss. Šajā ziņā tā piebilst, ka jēdziens “likumīgs maksāšanas līdzeklis” attiecībā uz kādā valūtā denominētu maksāšanas līdzekli nozīmē to, ka šo maksāšanas līdzekli principā nedrīkst atteikties pieņemt tajā pašā valūtā denominēta parāda segšanai. Visbeidzot tā uzsver – tas, ka Savienības likumdevējs var noteikt pasākumus, kas nepieciešami eiro kā vienotās valūtas izmantošanai 5, atspoguļo prasību izveidot vienotus principus attiecībā uz visām dalībvalstīm, kuru naudas vienība ir eiro, un palīdz īstenot Savienības monetārās politikas galveno mērķi, kas ir cenu stabilitātes uzturēšana.

Rezultātā Tiesa atzīst, ka vienīgi Savienības kompetencē ir precizēt eiro banknošu kā likumīgā maksāšanas līdzekļa statusu. Šajā ziņā tā atgādina – ja Savienībai ir piešķirta ekskluzīva kompetence, dalībvalstis nedrīkst pieņemt vai atstāt spēkā šajā kompetencē ietilpstošu tiesību normu, pat apstākļos, kad Savienība savu ekskluzīvo kompetenci nav īstenojusi.

Tomēr Tiesa norāda, ka, lai nostiprinātu vai saglabātu eiro banknošu kā likumīga maksāšanas līdzekļa statusu, nav nepieciešams noteikt absolūtu pienākumu pieņemt šīs banknotes kā maksāšanas līdzekli. Nav arī nepieciešams, lai Savienība izsmeļoši un vienveidīgi noteiktu izņēmumus no šā principiālā pienākuma, ja vien vispārējais noteikums ir tāds, ka maksājumu ir iespējams veikt skaidrā naudā.

Līdz ar to Tiesa secina, ka dalībvalstīm, kuru naudas vienība ir eiro, ir kompetence reglamentēt maksāšanas pienākumu izpildes kārtību, ja vien vispārējais noteikums ir tāds, ka maksājumu ir iespējams veikt skaidrā naudā, izmantojot šajā naudas vienībā denominētu valūtu. Tātad dalībvalsts var veikt pasākumu, ar kuru noteikts, ka tās valsts pārvaldes iestādēm ir pienākums pieņemt maksājumus skaidrā naudā, kas denominēta šajā valūtā.

Otrām kārtām, Tiesa norāda, ka eiro banknošu un monētu kā likumīga maksāšanas līdzekļa statuss nozīmē, ka principā pastāv pienākums tās pieņemt. Tomēr tā precizē, ka dalībvalstis šo pienākumu principā var ierobežot sabiedrības interešu apsvērumu dēļ un ar nosacījumu, ka šie ierobežojumi ir samērīgi ar sasniedzamo sabiedrības interesēs esošo mērķi – tas it īpaši nozīmē, ka ir pieejami citi tiesiski līdzekļi naudas parādu segšanai.

Šajā ziņā Tiesa norāda, ka sabiedrības interesēm atbilst tas, ka attiecībā pret valsts iestādēm pastāvoši naudas parādi var tikt segti veidā, kas tām nerada nesaprātīgas izmaksas, kuras tām liegtu nodrošināt sniegtos pakalpojumus pēc iespējas lētāk. Līdz ar to sabiedrības interešu apsvērums, kas saistīts ar nepieciešamību nodrošināt valsts varas uzlikta maksāšanas pienākuma izpildi, var attaisnot ierobežojumu veikt maksājumus skaidrā naudā, it īpaši tad, ja to maksātāju skaits, no kuriem parāds iekasējams, ir ļoti liels.

Tomēr Bundesverwaltungsgericht ziņā ir pārliecināties par to, vai šāds ierobežojums ir samērīgs ar mērķi iedarbīgi iekasēt apraides līdzmaksājumu, it īpaši – ņemot vērā to, ka var būt tā, ka ne visām personām, kurām tas ir jāmaksā, ir viegli pieejami alternatīvi tiesiski maksāšanas līdzekļi.

1 2012. gada 5. decembra Satzung des Hessischen Rundfunks über das Verfahren zur Leistung der Rundfunkbeiträge (Hesenes federālās zemes sabiedriskās raidorganizācijas Noteikumi par apraides līdzmaksājuma samaksas kārtību) 10. panta 2. punkts.
2 Gesetz über die Deutsche Bundesbank (Likums par Vācijas Federālo centrālo banku) redakcijā, kura publicēta 1992. gada 22. oktobrī (BGBl. 1992 I, 1782. lpp.) un kurā grozījumi izdarīti ar 2013. gada 4. jūlija likumu (BGBl. 2013 I, 1981. lpp.), 14. panta 1. punkta otrais teikums.
3 Saskaņā ar LESD 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu, jo, pamatojoties uz LESD 2. panta 1. punktu, vienīgi Savienībai ir likumdošanas pilnvaras un pilnvaras pieņemt juridiski saistošus aktus šajā jomā.
4 Euro banknošu kā likumīga maksāšanas līdzekļa statuss ir nostiprināts LESD 128. panta 1. punkta trešajā teikumā, Protokola (Nr. 4) par Eiropas Centrālo banku sistēmas statūtiem un Eiropas Centrālās bankas statūtiem (OV 2016, C 202, 230. lpp.) 16. panta pirmās daļas trešajā teikumā, kā arī Padomes Regulas (EK) Nr. 974/98 (1998. gada 3. maijs) par euro ieviešanu (OV 1998, L 139, 1. lpp.) 10. panta otrajā teikumā.
5 LESD 133. pants.

Kļūda rakstā? Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pareizrakstības kļūdas ziņojums

Redaktoriem tiks nosūtīts šāds teksts: