Vakar, 18. septembrī, valdības sēdē tika skatīts Informatīvais ziņojums par Valsts ieņēmumu dienesta un Valsts darba inspekcijas paveikto ēnu ekonomikas un nelegālās nodarbinātības apkarošanā un priekšlikumi darbības efektivizēšanai.

Ziņojuma vienā no sadaļām atklājās interesanti un tostarp pārdomas rosinoši fakti par valstī esošo situāciju darba samaksas jomā – lai arī Latvijā dārgu auto netrūkst un brīvdienās tirdzniecības centru autostāvvietās brīvu vietu atrast grūti, trešdaļai darba ņēmēju alga nav lielāka par minimālo, tāpat kā vairāk nekā pusei komersantu – darba devēju alga ir zemāka par valstī noteikto minimālo algu, kas nozīmē, ka viņi strādā nepilnu darbadienu.

Finanšu ministriju tas vedina domāt, ka patiesie ienākumu apmēri tiek slēpti un attiecīgi netiek nomaksāti valstij nodokļi, tāpēc steidzami jālemj, kā panākt nodokļu nomaksu. Informatīvajā ziņojumā norādīts uz patiesās darba samaksas slēpšanas faktu, taču nav analizēts, kādu iemeslu dēļ uzņēmēji masveidā neuzrāda patieso atalgojumu un cenšas izvairīties no nodokļu samaksas.

Katrs desmitais atalgojumu nesaņem vispār

Pēc VID apkopotās informācijas par darba ņēmējiem aprēķināto darba samaksu, kuru darba devēji ir deklarējuši VID iesniegtajos pārskatos “Ziņojums par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no darba ņēmēju darba ienākumiem, iedzīvotāju ienākuma nodokli un uzņēmējdarbības riska valsts nodevu pārskata mēnesī”, no 2010.gada janvāra līdz 2012.gada aprīlim vairāk nekā 33 – 36 % no darba vietām darba samaksa pastāvīgi netiek uzrādīta lielāka par minimālo algu, tajā skaitā 9 – 11 % no kopējā darba vietu skaita darba samaksa netiek noteikta vispār, savukārt zem minimālās algas (t.i. darba ņēmējiem tiek deklarēts, ka nostrādāts nepilnais darba laiks) darba samaksa tiek noteikta 24 – 27 % darba vietu. Minimālā alga tiek uzrādīta 5 – 6 % darba vietām neatkarīgi no valstī noteiktās minimālās darba samaksas. Ļoti lielu īpatsvaru (37 – 40 %) veido darba vietas ar darba samaksu no Ls 200 līdz Ls 500.

2012.gada aprīlī valstī bija aptuveni 76 000 komercsabiedrības – darba devēji , no kurām 18 % nedeklarē nevienu darba ņēmēju, tādējādi darba samaksa netiek maksāta nevienam darba ņēmējam. Šādu situāciju komersanti skaidro ar to, ka darbu paveic valdes locekļi savu pienākumu ietvaros un algoti darba ņēmēji tiem nav nepieciešami.

Lielāko īpatsvaru darba devēju skaitā (55 %) gan 2012.gada aprīlī veido komersanti, kuru deklarētā vidējā darba samaksa ir zem valstī noteiktās minimālās algas, kas pēc komersanta sniegtās informācija nozīmē, ka lielākā daļa darba ņēmēju tiek nodarbināti nepilnu darba laiku. 2012.gada aprīlī un 2011.gada aprīlī darba devēju īpatsvars, kas maksā vidējo algu ne mazāk un ne vairāk kā valstī noteiktās minimālās algas apmērā ir 4%, savukārt tādi darba devēji – komercsabiedrības, kuras maksā vidējo algu lielāku par Ls 500, ir tikai 6%.

Finanšu ministrija rosina, ka nekavējoties ir jārod un jāievieš dažādi kompleksi pasākumi, kā panākt, lai darba devējs nevarētu nedeklarēt visus savu darba ņēmēju darba ienākumus, jau preventīvi radot apstākļus, ka tas nav izdevīgi un iespējami ne tikai darba devējam, bet arī darba ņēmējam.

Vismaz vienam darbiniekam uzņēmumā alga būtu jāmaksā

Kā viens no iespējamiem risinājumiem situācijas uzlabošanai  tiek izvirzīts priekšlikums kapitālsabiedrībās noteikt obligātu darba samaksu vismaz vienam darba ņēmējam, kas varētu būt arī valdes loceklis. Bieži tiek konstatēts, ka kapitālsabiedrības nedeklarē darba samaksu nevienam darbiniekam, lai gan veic aktīvu saimniecisko darbību – 5,05 tūkst. kapitālsabiedrības uzrādījušas ar pievienotās vērtības nodokli apliekamus darījumus pēdējo 2012.gada 6 mēnešu laikā, bet kurām nav deklarēts neviens darba ņēmējs ar aprēķināto darba samaksu, kas lielāka par Ls 0. Tikai nelielu daļu – 11% no šīm kapitālsabiedrībām var uzskatīt par salīdzinoši jauniem uzņēmumiem, jo tie dibināti pēc 2011.gada  1.janvāra, bet vecāki par 5 gadiem ir vairāk kā 63% no šiem uzņēmumiem.

Tādējādi normatīvajos aktos  būtu jānosaka, ka šādās kapitālsabiedrībās ir jābūt deklarētam vismaz vienam darba ņēmējam ar darba samaksu, kas varētu būt arī kapitālsabiedrības valdes loceklis ar obligāti nosakāmu atlīdzību, kas atbilst viņa pienākumiem, ja tas papildu valdes locekļa pienākumiem ilglaicīgi veic citus pienākumus, piemēram, pārdevēja, šofera – ekspeditora, šuvēja u.tml.

Taču jautājuma risināšanai par normatīvo aktu grozījumiem ir  nepieciešama padziļināta izpēte, lai visām iesaistītajām  institūcijām būtu kopēja izpratne un vienots viedoklis, jo šobrīd tas ir atšķirīgs.

Vai nepieciešams mainīt Komerclikumu?

Tā, piemēram, Labklājības un Finanšu ministrija ierosina izvērtēt nepieciešamos grozījumus Komerclikumā.  Savukārt Tieslietu ministrija tam nepiekrīt, jo pēc viņu ieskatiem, saskaņā ar Komerclikuma regulējumu valdes loceklis amatā tiek iecelts, pamatojoties uz dalībnieku sapulces vai padomes lēmumu. Atlīdzība valdes loceklim izriet no pilnvarojuma tiesiskajām attiecībām. Saskaņā ar Komerclikuma noteikumiem valdes locekļiem ir tiesības uz atlīdzību atbilstoši viņa pienākumu apjomam un sabiedrības finansiālajam stāvoklim. Sabiedrībā ar ierobežotu atbildību atlīdzības apmēru nosaka ar padomes lēmumu, bet, ja nav padomes, – ar dalībnieku lēmumu, savukārt, akciju sabiedrībā atlīdzības apmēru nosaka padome, bet akcionāru sapulcei ir tiesības lemt par valdes locekļiem paredzētās atlīdzības noteikšanas vispārējiem principiem, veidiem un kritērijiem. Komerclikums nenosaka obligātu pienākumu maksāt atlīdzību par valdes locekļa pienākumu pildīšanu, bet gan ļauj pusēm vienoties gan par atlīdzības nepieciešamību, gan par konkrētu atlīdzības apmēru. Līdz ar to starp valdes locekli un sabiedrību noslēgtais pilnvarojuma līgums, kā jebkurš pilnvarojuma līgums, var būt gan atlīdzības, gan bezatlīdzības līgums. Minētais regulējums gan neliedz sabiedrībai ar valdes locekli noslēgt arī citu civiltiesisku līgumu, piemēram, uzņēmuma līgumu vai darba līgumu. Ja ar valdes locekli tiek noslēgts darba līgums, uz valdes locekli attiecas arī darba tiesisko attiecību regulējums, ciktāl tas nenonāk pretrunā ar Komerclikumu un komerctiesību principiem. Līdz ar to valdes loceklim rodas arī pienākums veikt nodokļu nomaksu par ienākumu, ko tas guvis kā darba ņēmējs.

VID vēlas noskaidrot profesiju vidējo  darba samaksu stundā

Vēl informatīvajā ziņojumā izteikti priekšlikumi  rosināt pašvaldībām savas kompetences ietvaros vairāk iesaistīties ēnu ekonomikas mazināšanā, piemēram, piemērojot dažādas atlaides, bonusus (piemēram nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi) tās teritorijā strādājošajiem komersantiem, kuriem darba samaksa pārsniedz strādājošo mēneša vidējo darba samaksu nozarē konkrētajā reģionā (pēc Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā publicētās informācijas).

Ieteikts arī  rosināt Latvijas Darba devēju konfederāciju, nozaru asociācijas, arodbiedrības aktīvāk diskutēt par darba koplīgumu, ģenerālvienošanos noslēgšanas nepieciešamību, tādējādi radot iespēju nodokļu maksātājiem vairāk iesaistīties konkurences apstākļu sakārtošanā, piemēram, iepriekš minētajā līgumā vai vienošanā nosakot minimālo darba samaksu pa profesiju grupām.

Vēl  starp priekšlikumiem ir ieteikts VID nodokļu auditā efektīvāk izmantot aprēķinu metodi aplokšņu algu izmaksātājiem. Lai VID efektīvāk varētu savā darbā izmantot normatīvajos aktos sniegtās iespējas aplokšņu algu izmaksātājiem uz aprēķina pamata noteikt „aploksnes biezumu”, nepieciešams radīt iespēju iegūt informāciju par dažādu profesiju darba samaksu stundā.

Ieteikts arī, lai publiskie resursi, tai skaitā ES un citas ārvalstu finanšu palīdzības līdzekļi, tiek piešķirti un priekšrocības valsts un pašvaldības publiskajos iepirkumos sniegtas godprātīgiem nodokļu maksātājiem. Apkopotā informācija liecina, ka 43% nodokļu maksātāji no tiem, kas 2011.gada 9 mēnešos uzvarējuši valsts vai pašvaldību iepirkumu konkursos, 2011.gadā bija deklarējuši vidējo darba samaksu zem valstī noteiktās minimālās darba algas līmeņa.

Starp priekšlikumiem ir arī ieteikts pārskatīt piemērojamā soda lielumu par darba līgumu nenoslēgšanu rakstveida formā.