Darbinieks strādā medicīnas iestādē uz darba līguma pamata, ir noteikts summētais darba laiks. Sakarā ar darba īpatnībām un epidemioloģisko situāciju valstī ar darba devēja rīkojumu ir noteikts, ka divas reizes nedēļā darbiniekam jānodod Covid–19 analīzes. Bieži vien laboratorijas noteiktais analīžu nodošanas laiks iekrīt darbinieka brīvdienā. Vai darba devējam ir jāapmaksā darbinieka brīvdienā analīžu nodošanai patērētais laiks?

Atbilde

Atbilstoši Darba likumam un Darba aizsardzības likumam darba devējam ir pienākums nodrošināt nodarbinātajiem veselībai nekaitīgus darba apstākļus. Tādējādi darba devējam ir jāveic atbilstoši pasākumi, kas vērsti uz darbinieku veselības aizsardzību darbā, lai samazinātu vai novērstu iespēju inficēties ar Covid–19 izraisošo vīrusu, tajā skaitā nodrošinot darba aizsardzības un epidemioloģiskās drošības pasākumus, kas noteikti Covid–19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā un Ministru kabineta 09.06.2020. noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid–19 infekcijas izplatības ierobežošanai".

Saskaņā ar Covid–19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 7.¹ pantu¹ darba devējam ir pienākums noteikt pasākumus Covid–19 infekcijas izplatības ierobežošanai darba vietās, noteikt atbildīgo par šo pasākumu ieviešanu, kā arī nodrošināt nodarbinātajiem nepieciešamos individuālos aizsardzības līdzekļus. Darba devējam ir pienākums informēt nodarbinātos par darba vietā ieviestajiem Covid–19 infekcijas izplatības ierobežošanas pasākumiem. 

Tāpat darba devējam ir jāizvērtē darba vidē pastāvošais iespējamais inficēšanās risks ar Covid–19 izraisošo vīrusu un jāizstrādā darba aizsardzības pasākumi, lai pēc iespējas mazinātu inficēšanās risku. Par uzņēmumā ieviestajiem darba aizsardzības pasākumiem jāinformē nodarbinātie. Būtiski, ka darba devējs, pamatojoties uz Darba likuma 54. pantu un Darba aizsardzības likuma 4. panta pirmo daļu un 8. panta pirmās daļas 4. punktu, ir tiesīgs ar rīkojumu vai iekšējo normatīvo aktu noteikt darbinieku testēšanu darba vietā, tādējādi mazinot draudus darbinieku veselībai — iespējai inficēties ar Covid–19 izraisošo vīrusu. Darba devējam ir pienākums informēt nodarbinātos par uzņēmumā pastāvošo darba kārtību. 

Apkopojot iepriekš aprakstīto, paskaidrojam, ka darba devējs ir atbildīgs, lai darba vietās tiktu veikti atbilstoši darba aizsardzības pasākumi, kas nodrošina nodarbinātajiem drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus, savukārt nodarbinātajiem ir pienākums ievērot un izpildīt darba devēja noteikto darba kārtību un darba aizsardzības pasākumus.

Darba likuma 130. panta pirmā daļa² paredz, ka darba laiks šā likuma izpratnē ir laikposms no darba sākuma līdz beigām, kura ietvaros darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, izņemot pārtraukumus darbā. Savukārt šī likuma 141. panta pirmā daļa³ nosaka, ka atpūtas laiks šā likuma izpratnē ir laikposms, kura ietvaros darbiniekam nav jāveic viņa darba pienākumi un kuru viņš var izlietot pēc sava ieskata. 

Līdz ar to gadījumā, ja darbinieks pats pēc savas brīvas gribas un iniciatīvas dodas nodot Covid–19 analīzes savā brīvdienā (ja darba devējs nav noteicis obligātu pienākumu nodot šīs analīzes tieši darbinieka brīvdienā), tad minētais laiks ir uzskatāms par darbinieka brīvo laiku un nav apmaksājams. 

Savukārt, ja darbiniekam šīs analīzes ir jānodod, pamatojoties uz darba devēja rīkojumu tieši darbinieka brīvdienā, minētais laiks nav uzskatāms par darbinieka atpūtas laiku, jo šajā laikā darbinieks atrodas darba devēja rīcībā un nevar šo laiku izmantot pēc saviem brīviem ieskatiem. Tādējādi šis laiks ir uzskatāms par darbinieka darba laiku ar visām no tā izrietošajām sekām un attiecīgi arī atbilstoši apmaksājams, pamatojoties uz Darba likuma 74. panta pirmās daļas 1. punkta⁴ un 82. panta⁵ nosacījumiem.

Jāpiebilst, ka darba devējam pēc iespējas būtu jāorganizē darbinieku darba laiks tā, lai Covid–19 analīžu testu darbinieki varētu nodot uzņēmumā noteiktajā darbinieku darba laikā, tādējādi neizjaucot ierasto darbinieku darba un atpūtas laika kārtību.

Savukārt saskaņā ar Darba likuma 6. panta pirmo un otro daļu nav spēkā darba koplīguma, darba kārtības noteikumu, kā arī darba līguma un darba devēja rīkojumu noteikumi, kas pretēji normatīvajiem aktiem pasliktina darbinieka tiesisko stāvokli.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2021. gada maija (473.) numurā.