Grozījumi likumā „Par nodokļiem un nodevām”, kas stājās spēkā 2021. gada 5. augustā, piešķīra Valsts ieņēmumu dienestam tiesības publiskot savā tīmekļvietnē informāciju par nodokļu maksātājiem – juridiskajām personām, attiecībā uz kurām konstatēti nodokļu un muitas normatīvo aktu pārkāpumi. Šādu lēmumu publiskošana komersantu un arī juristu vidē izraisīja pretrunīgu vērtējumu, jo iepriekš šādas ziņas bez nodokļu maksātāju piekrišanas dienests nedrīkstēja izpaust. Vai jau patlaban var secināt, ka šāda atklātība sasniegusi mērķi – veicināt komercdarbības vides drošību, godīgu konkurenci un labprātīgu nodokļu saistību izpildi, kā arī – vai arī paši uzņēmēji guvuši kādu noderīgu mācību un turpmākajā komercdarbībā vērā ņemamas atziņas no publiskotās informācijas? Par to saruna ar Daini Vodolaginu, BDO Latvia vecāko nodokļu projektu vadītāju. 

Jautājums ir ļoti daudzpusīgs, to nevar vērtēt tikai no viena skatpunkta. Grozījumu pieņemšana lika VID izteikt pozitīvus apsvērumus, uzskatot, ka tas palīdzēs apmierināt vienlaikus divas vajadzības – gan sabiedrības vajadzību pēc informācijas, gan uzlabot kopējo nodokļu maksāšanas kultūru. Atbildes uz to varēs izvērtēt ilgākā laika periodā nekā pagājušais pusotrs gads, jo patlaban līdz nodokļu maksāšanas kultūras uzlabojumiem šķiet vēl ļoti tāls ceļš ejams. 

Grozījumu paketē bija iekļautas izmaiņas divos aspektos – ne tikai par vispārējo lēmumu publiskošanu, bet arī iespēju publicēt informāciju un VID viedokli par gadījumiem, kuros nodokļu maksātāji uzskata, ka VID rīkojies neadekvāti un publiski paudis informāciju par dienesta rīcību. 

Šāda VID lēmumu datubāze ir interesanta šauram cilvēku lokam – tādiem kā jums (žurnālistiem), tādiem kā es (juristiem, nodokļu speciālistiem) un, iespējams, finanšu direktoriem un uzņēmējiem, lai reizi vai divas reizes gadā pārbaudītu, vai kāds no viņu darījumu partneriem nav šajā datubāzē un nav vērtējams kā riskants. Tomēr absurdi ir tas, ka minētajā datubāzē ir iekļauti arī lēmumi, piemēram, par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) atmaksas atteikumu 40 eiro apmērā. Turpat blakus ir atteikums par summu pārdesmit tūkstošu eiro apmērā... Tas viss tiek sajaukts kopā.

Manuprāt, sabiedrības interesēs nav zināt, ka kāds nodokļu maksātājs kādu iemeslu dēļ no valsts budžeta nav atguvis 40 eiro. Tajā pašā laikā viņa vārds ir iekļauts datubāzē, un, ja viņš vēlēsies piesaistīt investorus vai veikt kādus citus darījumus, jebkurš profesionālis, kurš veiks šī uzņēmuma padziļināto izpēti, uzies, ka viņš atrodas šajā sarakstā, un tam būs noteikta ietekme uz uzņēmuma reputāciju.

Izvērtē, tomēr tas nozīmē, ka nepieciešams sniegt skaidrojumus. Pirms uzņēmuma iegādes parasti tiek veikta padziļināta izpēte, kuras laikā nākamie investori izvērtē visus potenciālus riskus. 

1 Eiropas Savienības Tiesas spriedums apvienotajās lietās C–37/20 Luxembourg Business Registers un C–601/20 Sovim . Tiesa lēma, ka saskaņā ar hartu spēkā neesoša ir Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvas tiesību norma, kas paredz, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, lai informācija par to teritorijā reģistrētu sabiedrību un citu juridisko vienību patiesajiem labuma guvējiem vienmēr būtu pieejama ikvienam plašas sabiedrības loceklim.

Jautājums, vai tas tiešām bijis likuma mērķis – sagādāt vairāk darba nodokļu konsultantiem. Nav arī saprotams, kāds ir leģitīmais mērķis tik vienkāršai datu publiskai pieejamībai. Kontekstam var minēt, ka Latvijā patieso labuma guvēju datubāzes informācijas piekļuvei nepieciešama lietotāja autentifikācija, un šā gada 22. novembra Eiropas Savienības (ES) Tiesas spriedums¹ paredz, ka situācijas, kad piekļuve ir iespējama bez autentifikācijas un pamatojuma, kā Luksemburgas lietas gadījumā, neatbilst ES izvirzītajam mērķim, tāpēc direktīva šajā daļā tiek atcelta. Līdz šim neesmu atradis nevienu ES valsti, kurā būtu šāda nodokļu administrācijas lēmumu publiskošanas prakse. Katrā ziņā tādas nav ne Lietuvā un Igaunijā, ne Polijā. 

Man ir sajūta, ka šis ir tāds „kaunināšanas dēlis”. Bija jāmeklē lielāks līdzsvars starp datu publisku pieejamību un uzņēmēju tiesībām uz datu konfidencialitāti un informācijas aizsardzību. Uzskatu, ka informācijas pieejamībai un datu caurskatāmībai ir pozitīva ietekme gan uz nodokļu maksāšanas, gan uz atskaišu iesniegšanas korektumu, tomēr saskatu nepieciešamību izvērtēt sabiedrības intereses un informācijas konfidencialitāti no uzņēmēju skatpunkta.

Tiem, kas izmanto datubāzi, būtu jānorāda leģitīmais mērķis piekļuvei, jāpamato, kāpēc meklē informāciju par konkrēto juridisko personu. Uzņēmumu varētu atrast pēc tā nosaukuma un reģistrācijas numura, nevis tā, kā tas ir tagad, kad sarakstā publicēti visi pēc kārtas.

Šādas sūdzības nav dzirdētas. Uzņēmēji par šādām situācijām runā nelabprāt, jo tas nozīmē, ka uzņēmums nav bijis spējīgs līdz galam izpildīt nodokļu saistības. Prioritāte ir atrisināt konkrēto jautājumu, nevis sūdzēties. No uzņēmumiem, kas nokļuvuši šajā sarakstā, neesmu dzirdējis bažas par publicēšanas faktu. Es vairāk runāju par pašu jautājuma būtību. 

Lielākā daļa no nodokļu auditu lēmumiem, kas iekļauti datubāzē, ir pārsūdzēti. Savukārt lielākā daļa no atteikumiem par PVN atmaksu tā arī paliek neapstrīdēti.

Tas atkarīgs no katras konkrētās lietas būtības. PVN atteikumu gadījumā VID prakse ir traktēt normatīvos aktus pēc likuma burta. VID izpratnē likuma „gars” nozīmē vienmēr panākt nodokļu nomaksu, bet, kad uzņēmējam ir pamatoti argumenti, kāpēc tas nokavējis PVN atgūšanas pieteikuma termiņu, situācija pat vairs netiek izskatīta pēc būtības, jo termiņi ir pagājuši un procesuāli vairs nav iespējams neko atmaksāt. 

Pēdējos gados tikušas pieņemtas dažādas normatīvā regulējuma izmaiņas, turklāt vairums to ir starptautiskas izcelsmes. Piemēram, īpašie PVN nomaksas režīmi attālinātajā tirdzniecībā, digitāli sniegtajiem pakalpojumiem. Visi šie regulējumi ir diezgan sarežģīti, tur pastāv interpretācijas iespējas. Ja runājam par tiešajiem nodokļiem, piemēram, uzņēmumu ienākumu nodokli (UIN), nupat ES Padome apstiprinājusi tā saucamo Otro pīlāru, kas ievieš minimālo peļņas nodokli katrā dalībvalstī un kam jātiek ieviestam nacionālajā likumā līdz nākamā gada beigām. 

Tas attieksies uz uzņēmumiem, kuru gada apgrozījums pārsniedz 750 miljonus eiro. Tas skars arī šādu starptautisko konglomerātu meitas sabiedrības Latvijā, un tādu šeit ir pietiekami daudz. Latvijā, kā zināms, kopš 2018. gada pastāv UIN nulles procentu nodokļa likme, ja netiek sadalīta peļņa. Tas nozīmē, ka mūsu vietējais regulējums ir pretrunā ar Otro pīlāru, tāpēc Latvijai vajadzēja izstrādāt atsevišķus noteikumus, kas paredz aprēķināt domāto nodokli 15 procentu apmērā. To visu uzņēmumiem, kurus tas skars, būs jāspēj iegrāmatot, jāseko līdzi, cik lielā apmērā nodoklis būtu bijis nomaksāts, jāveic reversā analīze, lai saprastu, vai efektīvā likme bija vai nebija zemāka par 15 procentiem. 

Par UIN publicēti diezgan maz lēmumu. Lielākā daļa ir PVN, uzskaites jautājumi. Lēmumi par UIN vēl attiecas pārsvarā uz iepriekšējo periodu, pirms 2018. gada nodokļu reformas. Tie ir lēmumi par saistīto pušu darījumiem, transfertcenām. Savukārt par darījumiem, kas nav saistīti ar saimniecisko darbību, – uzņēmēji ir pietiekami gudri, lai šādus darījumus atbilstoši iegrāmatotu, neatbilstības šajā jomā varētu atklāt tikai auditā. Domāju, ka tagad šī prakse ir mazāk izplatīta nekā agrāk, jo toreiz sekas bija vieglākas. Šīs summas nevarēja atskaitīt nodokļu vajadzībām, kas tikai netiešā veidā palielināja nodokļu saistības. Ir gadījumi, kad ticis samaksāts par precēm, kas nav tikušas piegādātas, kur rodas gan UIN, gan PVN sekas, bet atkal – jautājums, cik lielā mērā tā ir uzņēmēja atbildība, ka viņam netika piegādātas preces? 

Viens jautājums ir algu līmenis, kas atsevišķiem uzņēmumiem vēsturiski bijis zems. Patlaban pieņemšanas procesā ir vēl vieni likuma grozījumi, kas paredz piešķirt VID tiesības uzrēķināt papildu nodokļus, ja uzņēmums nespēj pamatot, kāpēc darbinieku alga tajā būtiski atšķiras no vidējās algas nozarē. Būtībā tas bija iespējams arī līdz šim, bet tagad tas tiks ierakstīts pat likumā. 

Likumprojekts patlaban atrodas vēl tikai izskatīšanas stadijā. Otrs aspekts ir fiktīva nodarbinātība, kad darbinieki joprojām tiek noformēti kā pašnodarbinātie un tādā veidā uzņēmums ietaupa uz valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu rēķina. 

Kļūdas pamazām tiks izskaustas, taču uzmanības centrā vajadzētu paturēt vienas pieturas aģentūras (one stop shop jeb OSS) principa ieviešanu ES e–komercijas jomā, kas dod iespēju nereģistrēties katrā atsevišķā dalībvalstī, lai samaksātu PVN. Ja uzņēmums tomēr neizmanto OSS principu, var rasties pārpratumi, kad vairāku valstu nodokļu administrācijas uzskata, ka pakalpojumu sniegšanas vai preču piegādes vieta ir viņu teritorija, un abas sagaida no uzņēmuma nodokli. Otrkārt, jāņem vērā, ka jebkuri iesniegto deklarāciju labojumi piesaista VID darbinieku uzmanību. Tāpēc iekšējos procesus uzņēmumā jācenšas noregulēt tā, lai pēc iespējas mazāk rastos nepieciešamība pēc VID iesniegto dokumentu labošanas. Protams, arī transfertcenas vienmēr būs aktuāls jautājums visiem, kas veic darījumus uzņēmumu grupas ietvaros. 

Publiski ikvienam ir pieejama informācija par šādiem VID lēmumiem, ar kuriem konstatēti juridisko personu nodokļu un muitas normatīvo aktu pārkāpumi lēmumā: • par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem, • par datu atbilstības pārbaudes rezultātiem, • ar kuru precizēts nodokļu apmērs saskaņā ar likuma «Par nodokļiem un nodevām» 23. panta 5.² un 5.³ daļu, • ar kuru konstatēts muitas maksājumu parāds, • ar kuru atteikta pārmaksātā PVN atmaksa. Tīmekļvietnē (https://www.vid.gov.lv/lv/vid-lemumi) publiskota informācija par lēmumiem, kas pieņemti tikai pēc 2021. gada 5. augusta. Informācija par lēmumu pieejama līdz brīdim, kad lēmums tiek atcelts, bet ne ilgāk kā trīs gadus pēc tā publiskošanas. Informāciju par lēmumu VID publisko septiņu darbdienu laikā pēc tam, kad lēmums kļuvis neapstrīdams vai ir pārsūdzēts tiesā un tā darbība nav apturēta. VID sagatavotajā Exel failā norādīta informācija par juridiskās personas nosaukumu un reģistrācijas numuru, pieņemtā lēmuma spēkā stāšanās datumu, pieņemtā lēmuma būtību un nolemjošo daļu, kā arī informācija, vai lēmums ir pārsūdzēts tiesā. Pēc VID ģenerāldirektores Vitas Jaunzemes sniegtās informācijas žurnāla Bilance lasītāju konferencē 2022. gada janvārī, līdz 2021. gada 30. decembrim jau bija publicēti 15 lēmumi par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem, 6 lēmumi par datu atbilstības pārbaudes rezultātiem, 122 lēmumi, ar kuriem konstatēts muitas maksājumu parāds, un 382 lēmumi, ar kuriem atteikta pārmaksātā PVN atmaksa. 2022. gada statistika uz žurnāla nodošanas laiku vēl tika apkopota. Vēl reizēm rodas problēmas arī ar savlaicīgu reģistrēšanos VID PVN maksātāju reģistrā. Kas tam pamatā – uzņēmumi nepamana, ka darījumi pārsnieguši noteikto 40 000 eiro slieksni?

Drīzāk problēma ir tajā, ka uzņēmēji uzskata, ka pienākums reģistrēties PVN maksātāju reģistrā rodas tikai tad, ja tiek pārsniegts 40 000 eiro slieksnis pēdējo 12 mēnešu laikā. Taču tas nav vienīgais gadījums, kad ir pienākums reģistrēties. Piemēram, zemāks reģistrācijas slieksnis (reizēm pienākums reģistrēties rodas, jau sākot ar 10 000 eiro) ir noteikts gadījumiem, ja tiek iegādāti pakalpojumi no citām dalībvalstīm vai arī ja tiek nodrošināti elektronisko sakaru, apraides un elektroniski sniegtie pakalpojumi. Tāpat īpaša kārtība noteikta darījumos ar nekustamo īpašumu – uzņēmumam, kurš šo īpašumu pārņem, vēl pirms tas sniedz jebkādus pakalpojumus, obligāti jābūt ar PVN numuru. Tāpat šādos darījumos svarīgi saprast, kāds nekustamais īpašums – jauns vai lietots – tiek tirgots, jo regulējums un izrietošās sekas ir atšķirīgas. Jāatceras arī iesniegt paziņojumu VID par to, ka nekustamais īpašums atradīsies cita uzņēmuma pārziņā un turpmāk šis jaunais uzņēmums iesniegs atskaites par nekustamā īpašuma lietošanu un iespējamo priekšnodokļa korekciju. 

Cerams, tā pamazām notiks... Īpaši pēc nesenajiem sabiedrībā plašāk izskanējušajiem notikumiem un ar jaunu VID vadību.

Arī labs instruments, kas vērsts uz atklātības un nodokļu maksāšanas kultūras veicināšanu, var tikt izmantots negodprātīgi. Daļai no uzņēmumiem noteikti varētu būt ļoti nepatīkams pats fakts, ka viņi nokļuvuši šādā publiskā sarakstā. Atsevišķus uzņēmējus tas var vedināt uz domu, ka Latvija nav labākā vieta, kur veikt uzņēmējdarbību. Protams, var jau pateikt, ka „negodprātīgus nodokļu maksātājus mums nevajag”, taču ne visos gadījumos nodokļi tiek nesamaksāti ar nolūku. Ir situācijas, kad tā vienkārši sanācis, pieļautas kļūdas. Apskatot šādu sarakstu, kur viss samests vienkopus, nevar saprast, kurš uzņēmums nodokļus nav maksājis ļaunprātīgi, kuram – tas gadījies nejauši.

Ar Daini Vodolaginu sarunājās Ikars Kubliņš

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2023. gada janvāra (115.) numurā.