Žurnāla BILANCES JURIDISKIE PADOMI arhīva raksts

Konkurences tiesību pārkāpumi ietekmē godīgu konkurenci, tādējādi kaitējot gan ekonomikai, gan tirgus dalībniekiem un patērētājiem kopumā. Katrs šāds pārkāpums potenciāli rada zaudējumus arī konkrētām juridiskām un fiziskām personām. Valsts kopējās ekonomiskās intereses konkurences tiesību pārkāpumu gadījumā aizstāv Konkurences padome, taču zaudējumu atlīdzināšana privāttiesiskā ceļā ir katra cietušā rokās. Nesenie likumu grozījumi varētu motivēt privātpersonas aktīvāk realizēt savas tiesības uz zaudējumu atlīdzību.

Grozījumi Konkurences likumā un Civilprocesa likumā, kas spēkā stājušies 2017. gada 1. novembrī, paredz skaidru kārtību, kādā ikviena persona, kas cietusi no Eiropas Savienības vai nacionālo konkurences tiesību pārkāpuma, var prasīt zaudējumu atlīdzināšanu no tirgus dalībnieka, kas attiecīgo pārkāpumu aktīvi veicis un/vai pieļāvis. Līdz ar minētajiem grozījumiem ir pabeigta Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. novembra direktīvas 2014/104/ES par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas savienības konkurences tiesību pārkāpumiem (turpmāk - direktīva) ieviešana.

Šīs publikācijas mērķis ir īsumā iepazīstināt lasītājus ar nesenajiem grozījumiem Latvijas normatīvajos aktos, īpaši pievēršot uzmanību šo izmaiņu praktiskajiem aspektiem.

Līdzšinējais regulējums un tā interpretācijas problemātika

Jau iepriekš konkurenci regulējošie tiesību normatīvie akti skaidri noteica tiesības personai prasīt zaudējumu atlīdzināšanu un likumiskos procentus. Taču šādu iespēju cietušie ir izmantojuši ļoti reti. Vienlaikus jānorāda, ka vēl retākos gadījumos tiesa ir atzinusi prasītāja tiesības uz zaudējumu atlīdzību. Šāda situācija, cita starpā, ir skaidrojama ar konkurences tiesību pārkāpuma īpašo raksturu, kas rada grūtības šāda pārkāpuma gadījumā radušos zaudējumus pierādīt, kā arī aprēķināt. Proti, saskaņā ar līdzšinējo tiesību normatīvo aktu interpretāciju tiesa nereti sagaidīja, ka prasītājs saskaņā ar vispārējiem civiltiesību principiem ne tikai norādīs zaudējumu apmēru, bet arī pierādīs atbildētāja prettiesisku rīcību un cēlonisko sakaru starp šādu prettiesisko rīcību un personai nodarītajiem zaudējumiem. Tādējādi arī gadījumos, kad zaudējumu atlīdzības prasība bija balstīta uz Konkurences padomes lēmumu vai tiesas lēmumu par pārkāpuma konstatēšanu, prasītājs bija spiests atkārtoti ar sev pieejamiem resursiem pierādīt pārkāpuma esamību vispārējās jurisdikcijas tiesā.

Direktīvas mērķis ir izskaust iepriekš pastāvošos birokrātiskos šķēršļus, veicinot cīņu ar konkurences tiesību pārkāpējiem arī privāttiesiskā ceļā.

Iepriekš tiesības uz zaudējumu atlīdzību noteica Konkurences likuma 21. panta pirmā daļa, savukārt piedziņas lietas tika izskatītas pēc vispārējiem Civilprocesa likuma noteikumiem par zaudējumu atlīdzināšanu. Savukārt ar jaunajiem grozījumiem tiek paplašināts Konkurences likuma tvērums, cita starpā, nosakot kas, no kā un kādā apmērā var prasīt zaudējumu atlīdzināšanu. Vienlaikus ir ieviesti izņēmumi Civilprocesa likumā attiecībā uz zaudējumu apmēra pierādīšanu konkurences tiesību pārkāpumu gadījumos, atvieglojot privātpersonu - gan citu tirgus dalībnieku, gan patērētāju – iespējas izmantot Konkurences likumā nostiprinātas tiesības.

Mehānisms zaudējumu atlīdzināšanai

Ar grozījumiem Konkurences likumā, pirmkārt, ir paplašināts personu loks, kurām varētu rasties tiesības uz zaudējumu atlīdzību. Šādas tiesības ir ikvienai juridiskai un fiziskai personai, kura Eiropas Savienības vai nacionālo konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā ir cietusi zaudējumus, proti, tiešajiem un netiešajiem pircējiem vai piegādātajiem, kā arī citām personām. Zaudējumi pārkāpuma rezultātā var rasties, piemēram, mazumtirgotājiem, kas iegādājušies preces tieši no ražotāja, gan arī personām, tajā skaitā arī patērētājiem, kas iegādājušies preces tālāk no mazumtirgotāja. Attiecīgi, ja konkurences tiesību pārkāpumā vainojams vienīgi ražotājs, tad personas, kuras tālāk iegādājušās preces no mazumtirgotājiem, ir netiešie pircēji. Vienlaikus, pastāv iespēja, ka zaudējumus cietušas arī citas personas, kas nav ne pircēji, ne piegādātāji, piemēram, pārkāpēja konkurenti un viņu klienti.

Otrkārt, svarīgi atzīmēt arī to, ka saskaņā ar Konkurences likuma 21. panta ceturto daļu personām, kuru rīcība ir radījusi konkurences tiesību pārkāpumu, piemērojama solidāra atbildība, t.i., visi tirgus dalībnieki, kas ir kopīgi izdarījuši pārkāpumu, ir solidāri atbildīgi par zaudējumiem, kas radušies šādas prettiesiskas rīcības rezultātā. Attiecīgi katru solidāri saistīto personu var piespiest atlīdzināt zaudējumus pilnībā, un šāds izpildījums atsvabinātu pārējos līdzpārkāpējus no atlīdzināšanas pienākuma. Tādējādi ar atsevišķiem izņēmumiem prasību par visu zaudējumu atlīdzinājumu var iesniegt pret jebkuru līdzpārkāpēju pēc prasītāja izvēles. Līdzpārkāpēji var, piemēram, būt vienas grupas uzņēmumi, piemēram mātes un meitas sabiedrības, kā arī juridiski nesaistīti uzņēmumi, kas kopīgi veikuši konkurences tiesību pārkāpumu.

Saskaņā ar Konkurences likuma 21. panta piekto un septīto daļu no solidāras atbildības ir daļēji pasargāti mazie un vidējie uzņēmumi, kā arī tirgus dalībnieki, kas iecietības programmas ietvaros atbrīvoti no soda. Zaudējumu atlīdzības prasību pret maziem un vidējiem uzņēmumiem, kam tirgus daļa konkrētajā tirgū pārkāpuma laikā bija mazāka par 5% un kam solidāras atbildības piemērošana apdraudētu tā dzīvotspēju un izraisītu uzņēmuma aktīvu vērtības zudumu, var prasīt vienīgi to tiešie un netiešie pircēji vai piegādātāji. Savukārt no iecietības programmas dalībnieka zaudējumu atlīdzības prasību var celt arī citas personas vienīgi tad, ja pilnu zaudējumu atlīdzību nav iespējams iegūt no citiem līdzpārkāpējiem.

Treškārt, atbilstoši Konkurences likuma 21. panta pirmās daļas grozījumiem konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā cietusī persona ir tiesīga uz pilnīgu zaudējumu atlīdzināšanu, kas ietver faktiskos zaudējumus, atrauto peļņu un procentus. Procentus aprēķina no dienas, kad zaudējumi radušies, līdz dienai, kad samaksāta zaudējumu atlīdzība. Zaudējumu aprēķinā tiek ņemts vērā arī cenas paaugstinājums, ko pārkāpums ir izraisījis, kā arī negūtā peļņa pilnīgas vai daļējas pārmaksas pārnešanas gadījumā. Zaudējumu aprēķins tiek veikts, lai nodrošinātu tādu stāvokli, kāds personai būtu bijis, ja konkurences tiesību pārkāpums nebūtu izdarīts. Gadījumā, ja prasītājam ir grūti vai neiespējami noteikt zaudējumu apmēru, to izdara tiesa, ņemot vērā lietā esošos pierādījumus. Savukārt, ja tiesa nevar noteikt pārmaksas apmēru gadījumos, kad pārkāpums izpaužas kā karteļa vienošanās, iestājas minētā panta trešajā daļā nostiprinātā prezumpcija, ka pārkāpums radījis kaitējumu un tā rezultātā cena paaugstināta par 10%. Atbildētājam ir tiesības šādu prezumpciju atspēkot.

Ceturtkārt, kā jau iepriekš tika minēts, vienlaikus ar Konkurences likuma grozījumiem spēkā stājas arī grozījumi Civilprocesa likumā, ar kuriem tiek atvieglota zaudējumu pieprasīšanas un pierādīšanas kārtība, papildinot likumu ar jaunu nodaļu (30.⁶ nodaļa “Lietas par zaudējumu atlīdzināšanu par konkurences tiesību pārkāpumiem”). Lai pierādītu zaudējumus, cietušās personas rīcībā ir jābūt pietiekamam pierādījumu apjomam, taču īpaši konkurences pārkāpumu gadījumā privātpersonām šādu pierādījumu iegūšana ir apgrūtināta. Jaunie grozījumi dod iespēju lietas dalībniekiem iesniegt tiesai motivētu lūgumu par pierādījumu izprasīšanu no lietas dalībniekiem un citām personām, tai skaitā Konkurences padomes. No pierādījumu izprasīšanas pasargātas ir iecietības programmas dalībnieku sniegtās liecības, kā arī citi materiāli, kas iegūti iecietības programmas ietvaros.

Būtiski, ka prasītājam nav vairs jāpierāda, ka noticis konkurences tiesību pārkāpums, ja tas jau ir konstatēts ar spēkā stājušos Konkurences padomes lēmumu vai ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu, līdzīgi kā tas iepriekš bija attiecībā uz Eiropas Komisijas lēmumu. Attiecīgi prasītājam nav jāpierāda pretlikumīga darbība, bet ir jāpierāda, ka tai ir radušies zaudējumi un to apmērs, ja to ir praktiski iespējams izdarīt bez tiesas palīdzības. Proti, ja Konkurences padome ir pieņēmusi lēmumu par pārkāpuma konstatēšanu lietā, kur tirgus dalībnieki ir vienojušies par cenu noteikšanu, tad cietušajai personai nav jāpierāda ne pārkāpēju prettiesiska rīcība, ne fakts, ka šāds pārkāpums vispārīgi radījis zaudējumus, bet gan ir jāpierāda, ka prece ir vispār iegādāta un par paaugstinātu cenu. Attiecīgi šādā gadījumā zaudējumus veidotu cenas paaugstinājums un procenti. Papildus jānorāda, ka arī citā dalībvalstī nacionālās konkurences iestādes lēmums kalpo kā pierādījums, ka noticis konkurences tiesību pārkāpums, ja atbildētājs nespēj pierādīt konkurences tiesību pārkāpuma neesamību.

Lai motivētu lietas dalībniekus un citas personas sniegt pierādījumus, Civilprocesa likuma 250.70 pants paredz arī atbildību par pierādījumu nesniegšanu un iznīcināšanu. Tiesa var uzlikt naudas sodu fiziskajai personai līdz 14 000 eiro, savukārt juridiskajai personai pat līdz 140 000 eiro.

Visbeidzot, ņemot vērā konkurences tiesību pārkāpuma īpašo raksturu un pārkāpuma rezultātā radušos zaudējumu lietu sarežģītību, prasības par zaudējumu atlīdzināšanu turpmāk izskatīs vienīgi Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa.

Ceļot prasību tiesā, noteikti jāņem vērā noilguma termiņš zaudējumu atlīdzināšanas prasības celšanai. Attiecībā uz zaudējumu atlīdzināšanas prasībām piemērojams ir vispārējais Civillikumā noteiktais noilgums – 10 gadi. Savukārt Konkurences likuma 21.4 pants nosaka noilguma sākuma dienu un noilguma apturēšanas nosacījumus. Proti, persona, kas cietusi no konkurences tiesību pārkāpuma, prasību par zaudējumu atlīdzināšanu var celt 10 gadu laikā no dienas, kad konkurences tiesību pārkāpums ir beidzies un prasītājs zina, vai bija pamats uzskatīt, ka viņš zina:

• par pārkāpēja rīcību un to, ka pārkāpums ir konkurences tiesību pārkāpums;
• ka konkurences tiesību pārkāpuma dēļ viņam ir nodarīti zaudējumi, un pārkāpēja identitāti.

Taču noilguma tecējums tiek apturēts uz laiku, kamēr konkurences iestāde izvērtē konkurences tiesību pārkāpumu, uz kuru attiecas zaudējumu atlīdzināšanas prasība. Savukārt noilguma tecējums atjaunojas gadu pēc tam, kad lēmums par pārkāpumu ir stājies spēkā un kļuvis nepārsūdzams vai minētās darbības izbeigtas citādi. Attiecīgi, lai varētu efektīvi izmanot vienkāršoto mehānismu zaudējumu piedziņai konkurences pārkāpuma gadījumā un atbrīvot sevi no pārkāpuma pierādīšanas pienākuma, prasītājs, visticamāk, sagaidīs vismaz Konkurences padomes lēmumu par pārkāpuma konstatēšanu pirms vēršanās tiesā civilprocesa kārtībā.

Vienlaikus jānorāda, ka atbilstoši Konkurences likuma 21.³ pantam noilguma termiņš tiek apturēts arī uz laiku, kamēr notiek konkurences tiesību pārkāpuma izraisīta strīda izšķiršana vienošanās ceļā, lai noslēgtu izlīgumu. Taču jāņem vērā, ka noilguma termiņa apturēšana attiecas tikai uz personām, kas iesaistītas strīdā izšķiršanā vienošanās ceļā. Attiecīgi puses var izvēlēties atrisināt strīdu arī ar ārpus tiesas tiesiskiem līdzekļiem, proti, slēdzot izlīgumu. Ņemot vērā, ka izlīgums ir pieļaujams jebkurā procesa stadijā, puses izlīgumu var noslēgt gan pirms prasības celšanas tiesā, gan arī lietas izskatīšanas laikā. Līdz ar to pirms vēršanās tiesā prasītājs var izmanot iespēju prasīt no pārkāpēja zaudējumu atlīdzināšanu labprātīgā ceļā.

Ņemot vērā rakstā minēto, ikvienai personai, kurai radušies zaudējumi negodīgas konkurences ceļā, vajadzētu rasties pārliecībai, ka Konkurences likuma 21. pantā nostiprinātās tiesības uz pilnīgu zaudējumu atlīdzību nav vienīgi formālas tiesības, bet ir arī praktiski realizējamas. Lai gan Konkurences padome, veicot izmeklēšanu, nereti konstatē arī konkrētu personu loku, kas cietušas no konstatētā konkurences tiesību pārkāpuma, tā ir katras cietušās personas iniciatīva pieprasīt zaudējumu atlīdzību par zaudējumiem, kas radušies konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā. Gan Eiropas Savienības mērogā, gan nacionālajā mērogā konkurenci uzraugošās iestādes ir pieņēmušas virkni lēmumu, ar ko konstatētas karteļu vienošanās vai dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana. Kamēr noilguma termiņš šajās lietās nav notecējis, citiem tirgus dalībniekiem un patērētājiem ir iespēja vērsties tiesā ar prasību par zaudējumu atlīdzināšanu. Līdz ar to arī personām, kas jau ir sodītas par konkurences tiesību pārkāpuma izdarīšanu, būtu jāizvērtē jaunais regulējums un tajā ietvertās normas, kas aizsargā tieši pārkāpēju intereses, un jābūt gatavām iespējamam zaudējumu atlīdzināšanas prasībām. Savukārt personas, kas ir cietušas no pārkāpēju prettiesiskām darbībām, varēs pārbaudīt jaunā regulējuma efektivitāti.

Raksts publicēts žurnāla BILANCES JURIDISKIE PADOMI 2017. gada decembra numurā.

Abonenti var lasīt e-žurnālu arhīvu šeit.