Nr. 1 (67), 2019. gada janvārisIzdevniecība „Lietišķās informācijas dienests”WWW.JURIDISKIEPADOMI.LVAndris TauriņšAutortiesību reforma ietekmēs digitālo vidi4. lpp.Šķīrējtiesas klauzula komerclīgumos ar ārzemju partneriem – kas jāņem vērā?22. lpp.Dace VārnaParādu atgūšana pārrobežu lietā16. lpp.Marija BerdovaParasti veicamās komercdarbības koncepcija10. lpp.Māris SimulisJauna kārtība disciplinārsodu apstrīdēšanā25. lpp.Iveta CepleJaunākās izmaiņas Darba likumā18. lpp.REDAKCIJAS SLEJA3NUMURA INTERVIJAAutortiesību reforma ietekmēs digitālo vidi ..............................................................4. lpp.Saruna ar Andri Tauriņu, zvērinātu advokātu, zvērinātu advokātu biroja SORAINEN intelektuālā īpašuma tiesību speciālistuJURISTA PADOMSCik pašsaprotama ir „parasti veicamās komercdarbības” koncepcija? ..................10. lpp.Marija Berdova, zvērinātu advokātu biroja COBALT zvērināta advokāta palīdze Kā izslēgt nelojālu dalībnieku no sabiedrības ar ierobežotu atbildību .................12. lpp.Aivars Lošmanis, Dr. iur., zvērinātu advokātu biroja VILGERTS partneris, zvērināts advokātsKas ir actio pauliana prasība, un kur tā ir ceļama, ja iesaistītas vairākas dalībvalstis? ..............................................................................14. lpp.Viktorija Soņeca, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorante, Latvijas Republikas pārstāvja Eiropas Savienības Tiesā biroja vadītājaPar praktiskiem risinājumiem parādu atgūšanā pārrobežu lietā ...........................16. lpp.Dace Vārna, Tieslietu ministrijas Civiltiesību departamenta Starptautisko un procesuālo tiesību nodaļas juristeJaunākās izmaiņas darba tiesisko attiecību regulējumā ..........................................18. lpp.Iveta Ceple, zvērināta advokāte, zvērinātu advokātu birojs ELLEX KĻAVIŅŠNosacījumi preču vai pakalpojumu loteriju organizēšanā pēc loterijas atļaujas saņemšanas ...............................................................................20. lpp.Evita Jaksone, Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas Licencēšanas nodaļas vadītājaŠķīrējtiesas klauzula komerclīgumos ar ārzemju partneriem – kas jāņem vērā? 22. lpp. Verners Skrastiņš, zvērinātu advokātu biroja SKRASTIŅŠ UN DZENIS vecākais partneris,Aleksandrs Kogucs, zvērinātu advokātu biroja SKRASTIŅŠ UN DZENIS vecākais juristsJauna kārtība disciplinārsodu apstrīdēšanā ..............................................................25. lpp.Māris Simulis, zvērinātu advokātu biroja SORAINEN jurists Datu aizsardzības regulas izaicinājums blokķēdei ..................................................30. lpp.Sanita Pētersone, KPMG Zvērinātu advokātu biroja vecākā juriste, sertifi cēta datu aizsardzības speciālisteTIESU PRAKSEMobilo darbinieku darba laika tiesiskais regulējums ..............................................26. lpp.Kaspars Rācenājs, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības jurists, konsultants darba tiesisko attiecību jautājumosŽURNĀLSBILANCES JURIDISKIE PADOMINr. 1 (67), 2019. gada janvārisLR UR reģistrācijas nr. 000740196ISSN 2255–9507IZDEVĒJSSIA Lietišķās informācijas dienestsREDAKCIJARedaktore Vineta VizuleMaketētājs Arvis VillaLiterārā redaktore Rita Cielēna1. vāka foto: Aivars SiliņšREDAKCIJAS ADRESEGraudu iela 68, Rīga, LV–1058Tālrunis 67606110, fakss 67606115E–pasts: redakcija@juridiskiepadomi.lvwww.juridiskiepadomi.lv@JuridiskiPadomi juridiskie.padomiABONĒŠANAAbonementa noformēšana Klientu servisā pa tālr. 67606110, e–pasts: lid@lid.lv, vai abonējiet e–veikalā internetā www.lid.lvREKLĀMATālrunis 67606110Izdevums ir izglītojošs. Katra juridiskā situācija praksē risināma individuāliĀrštata autoru viedoklis var nesakrist ar izdevēja viedokliPar faktu pareizību atbild raksta autorsPārpublicēt tikai ar izdevēja rakstisku atļaujuCitēšanas gadījumā atsauce obligātaIespiests SIA IBC Print BalticŽurnāla gada abonenti var reģistrēties www.juridiskiepadomi.lv un lasīt žurnāla e–arhīvuRisinājumi būs vienmērBILANCES JURIDISKIE PADOMINr. 1 (67), 2019. gada janvārisSATURSAizsācies jauns gads, kas dau-dziem ir arī jaunu apņemšanos sā-kums. Domās it kā pāršķiram lap-pusi, lai uz tīras, nesašvīkātas lapas rakstītu veicamo darbu sarakstu. Un viens no tādiem – mācīties, izzināt, rast risinājumus dažādām dzīves situācijām.Aizvadītā gada nogalē, apmek-lējot vairākus seminārus un konfe-rences, uzzināju daudz jauna – gan par blokķēdēm, kriptovalūtām un mākslīgo intelektu, gan par to, kas notiks ar Latvijas ekonomiku un mūsu tautiešiem ārvalstīs, ja mums draudzīgā Lielbritānija izstāsies no Eiropas Savienības, nespējot vienoties par abpusēji izdevīgiem „šķiršanās” noteikumiem. Ieguvu daudz jaunu ideju turpmāk ap-skatāmajiem tematiem, jo tikai zināšanas un izpratne palīdz rast risinājumus vissarežģītākās problē-mās, kādu mūsdienu informācijas laikmetā netrūkst. Arī gada pirmajā žurnāla nu-murā kā vienmēr ar juridisko profe-siju pārstāvju palīdzību piedāvājam apgūt jaunus tematus un atkārtot varbūt jau kādreiz dzirdētos. Šī nu-mura lielā intervija ir par autortie-sībām, kas ir mainījušās digitālajā laikmetā, tāpēc nepieciešams jauns regulējums, kas apmierinātu gan autordarbu radītājus, gan autor-darbu izmantotājus. Neesam aiz-mirsuši pieminēt arī neuzlaužamās blokķēdes, kas arī prasa paraudzī-ties uz šīm daudziem noslēpumai-najām informācijas glabātavām no aktuālā personas datu aizsardzības aspekta. Jauna pieeja darba tiesiska-jām attiecībām jārod arī tiesām, iz-šķirot strīdus starp darba devējiem un darba ņēmējiem, kam veidojas pavisam atšķirīgs sadarbības mo-delis – gan darbiniekiem strādājot attālināti, gan esot mobiliem, ap-kalpojot klientus ārpus konkrētās darbavietas.Skaidrs ir viens – zināšanas jā-papildina ik brīdi, tāpēc priecāšos, ja ne vien lasīsiet žurnāla rakstus, bet arī atsūtīsiet jautājumus par tiem juridiska rakstura tematiem, kuros gribētu viest lielāku skaidrību. Uz ražīgu sadarbību 2019. gadā –Vi ne ta Vi zu le,re dak to reBILANCES JURIDISKIE PADOMINUMURA INTERVIJA4NUMURA INTERVIJA5Nr. 1 (67), 2019. gada janvārisAutortiesību reforma ietekmēs digitālo vidiŽurnāla izvadītā gada augusta numurā rakstā „Kā noregulēt autortiesības digitālajā laikmetā?” skaidrojām, kāpēc nepieciešams atjaunināt autortiesību noteikumus un ko paredz topošā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva par autortiesībām digitālajā vienotajā tirgū (turpmāk – Autortiesību direktīva). Jaunajam regulējumam vajadzētu nodrošināt taisnīgu atalgojumu žurnālistiem, fotogrāfi em, izdevējiem un citiem autortiesību īpašniekiem par viņu darbu izmantošanu tiešsaistē. Tāpat tiek paredzēts, ka interneta platformām būtu jānodrošina, ka tajās iespējams ievietot tikai tādu saturu, kura autori to ir atļāvuši, vai ja tā ievietošana nepārkāpj autoru tiesības. Turklāt direktīvas pieņemšana atbildību no lietotājiem, kas augšupielādē saturu, pārnestu uz interneta platformu īpašniekiem, kuriem būtu jākontrolē, ko dara lietotāji.Pagājušajā vasarā, kad Eiropas Parlamentā notika pirmais balsojums par Autortiesību direktīvu, tās aizstāvji sacīja, ka direktīva autoriem radīs iespējas gūt ienākumus no lielajām interneta platformām. Savukārt no oponentiem izskanēja apgalvojums, ka direktīva ieviesīšot interneta cenzūru, pat nogalināšot tādu internetu, kādu to līdz šim pazīstam... Cik daudz taisnības bija vienai un otrai pusei?Jāatceras, ka Eiropas Savienības likumdevējs ir daudzgalvains pūķis, kas sastāv no Eiropas Komisijas, Eiropas Parlamenta un Eiropas Savienības Padomes. Iesaistītās puses ir ļoti dažā-das, un lielākoties mēs nezinām, kādi ir rosināto normatīvo aktu izmaiņu patiesie nolūki un kuru lobiju intereses tiek virzītas. Lai arī direktīvas ro-sinātāja bija Eiropas Komisija, tomēr strīdīgāko pantu autors ir no Vācijas ievēlēts parlamenta de-putāts. Autortiesību direktīvas 13. pantā, kas paredz satura fi ltrēšanu, visticamāk, viņš ir ietekmējies no līdzīga Vācijas regulējuma, kas paredz, ka tiešsaistes platformām ir jāfi ltrē saturs, kas varētu atbilst naida runas pazīmēm. Foto: Aivars SiliņšVai tuvākajā nākotnē par paša radītu saturu, kas izvietots sociālajos tīklos, varētu pretendēt uz atlīdzību līdzīgi kā komponisti, kuru dziesmas tiek atskaņotas radio? Vai varēs pieprasīt kompensāciju no Facebook, YouTube un līdzīgām vietnēm, ja kāds cits bez atļaujas šajās platformās būs dalījies ar lietotāja saturu? Šos un citus neskaidros jautājumus, kas izriet no 2018. gada 12. septembrī Eiropas Parlamenta pirmajā lasījumā atbalstītajiem grozījumiem priekšlikumā autortiesību direktīvai, skaidro Andris Tauriņš, zvērināts advokāts, zvērinātu advokātu biroja Sorainen intelektuālā īpašuma tiesību speciālists.Jūs sakāt, ka nav saprotams, kuru intereses tiek lobētas, bet vai direktīvas teksts ir tik atšķirīgi interpretējams, ka nav skaidrs, ko tas īsti aizstāv?Jānošķir, ka šī ir direktīva, nevis regula, tātad tās pie-mērošanā ir iespējamas variācijas. Direktīva nosaka minimālos obligātos harmonizācijas noteikumus, taču dalībvalstis var lemt pašas par dažādām nian-sēm un izņēmumiem, pieņemot nacionāla mēroga likumus, kas ievieš direktīvu. Taču neskaidrības pa-stāv arī par pašu direktīvu, jo tā runā ļoti vispārīgos jēdzienos. No vienas puses, tas ir arī pareizi, jo teh-noloģiju jomā attīstība notiek strauji, tāpēc jāizvairās lietot ļoti precīzus terminus, kas pēc dažiem gadiem jau būs novecojuši. Problēma ir tā, ka direktīvas kri-tiķi iezīmē iespējamās sekas drūmās krāsās un viņu izspēlētie scenāriji nav izslēdzami. Piemēram, ja tiek izveidoti fi ltrēšanas ierobežojumi, rodas jautājums, kā tas dzīvē izpaudīsies un kā ietekmēs patērētājus. Idejiski tas nav nekas jauns – autortiesības ir jāaizsargā, nedrīkst publicēt darbus bez autoru piekrišanas. Arī tas, ka interneta platformām tiek uzlikta atbildība par to lietotāju radīto saturu, nav nekas nebijis – ir pat Eiropas Savienības Tiesas spriedums lietā par torentu vietni Th e Pirate Bay, kas uzsver, ka tiešsaistes platforma var būt atbildīga par ar autortiesībām aizsargāta darba neautorizētu publiskošanu arī tad, ja to veikuši platformas lietotāji.Princips par autortiesību aizsardzību, protams, nav jauns – norma, ka no autora ir jāsaņem atļau-ja, lai reproducētu viņa darbus, pastāv vairāk nekā simts gadus. Taču, runājot par starpniekiem, 2000. gadā pieņemtā direktīva 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) de-fi nē trīs priekšnoteikumus, kādos gadījumos plat-forma nav atbildīga par lietotāju izvietoto saturu. Tie iekļauj normu, ka platforma nedrīkst aktīvi iesaistīties, tai jābūt tikai tehniskajam nodrošinā-tājam; ka tā nezina par autortiesību vai cita rakstura pārkāpumiem, taču tajā mirklī, kad kāds dara zinā-mu par šādiem pārkāpumiem, platformai iestājas pienākums aktīvi rīkoties un šos datus dzēst. Līdz šim tas viss ir darbojies samērā sekmīgi, pēc šāda principa strādā arī Google, kurā īpaša cil-vēku komanda ir atbildīga par to, lai pamatotos gadījumos izņemtu no meklēšanas rezultātiem la-pas, kurās pārkāptas autortiesības. Th e Pirate Bay gadījumā atšķirība droši vien bija tā, ka tika iets par tālu, un vietne arī pati, iespējams, guva peļņu, kaut vai tirgojot krekliņus ar savu logo. Saskaņā ar jauno piedāvājumu platformām, pat ja tās tikai tehnis-ki nodrošina informācijas apmaiņu, pašām aktīvi neiesaistoties, nebūs pienākuma iegūt licenci no autortiesību īpašniekiem, tomēr būs jāievieš sa-tura atpazīšanas tehnoloģijas. Nav izslēgts, ka pat tādiem failu servisiem kā Dropbox būs jāievieš teh-noloģijas, kas izvērtēs, vai darbi, kuri tiks augšup-ielādēti, nav aizsargāti ar autortiesībām. Šādā ziņā jaunā direktīva nonāk pretrunā ar iepriekšminēto 2000. gada direktīvu par elektronisko tirdzniecību. Kā tas var būt, ka Eiropas Savienība grasās pieņemt direktīvu, kas ir pretrunā iepriekš pieņemtai un spēkā esošai direktīvai? Saskaņā ar pieņemtajām juridiskās interpretācijas metodēm turpmāk būtu jāpiemēro jaunā direktīva. Es gan neesmu tik padziļināti pētījis šo jautājumu, iespējams, likumdevējs var pamatot, ka pretrunu starp abām direktīvām tomēr nav. Taču to saka kriti-ķi, un tāds iespaids arī rodas, lasot direktīvas tekstu – ka līdz šim pastāvošais regulējums tiktu ignorēts. Kādas jaunas iespējas direktīva paver autortiesību īpašniekiem? Piemēram, ko varēs darīt fotogrāfs, redzot, ka kāds viņa bildi bez atļaujas ielicis savā Facebook vai Twitter lapā? Galvenā direktīvas ideja ir tāda, ka autoram būs daudz vieglāk runāt ar lielajām interneta kompāni-jām par viņa autordarbu izmantošanas licences no-sacījumiem. Dalībvalstīm būs arī pienākums ieviest institūciju, kura kā starpnieks palīdzēs vienoties par šiem noteikumiem. Platformām būs pienākums da-līties ar informāciju – direktīva nosaka, ka autoriem būs tiesības regulāri iegūt ziņas par to, vai un kā viņu darbi tikuši izmantoti. Kāds ir licences noslēgšanas mehānisms? Vai tam būs jānotiek pēc autoru iniciatīvas – NUMURA INTERVIJA6BILANCES JURIDISKIE PADOMIPat ja lietotāji savstarpēji ir uzskatāmi par privātpersonām, labumu gūst interneta platforma, līdz ar to dalīšanos ar saturu vairs nevar uzskatīt tikai par tā privātu lietojumu.respektīvi, kurš pats vēlēsies, ar to lielajām platformām būs jānoslēdz licences līgums, vai arī platformām būs pašām jāpiedāvā vienošanās visiem saviem miljardos skaitāmajiem lietotājiem? Pienākums ir pārlikts uz platformām – tām būs jānodrošina, ka tajās parādās tikai licencēts saturs. Lai vispār varētu izmantot jebkādus darbus, plat-formām būs jāpierāda, ka tās ieguvušas atbilstošās licences. Taču kritiķi saka, ka iegūs tikai lielie spē-lētāji, jo mazie individuālie autori šādā mehānismā varētu tikt ignorēti. Sanāk, ka platformām licence būtu jāslēdz ar pilnīgi visiem lietotājiem, jo par satura radītāju un autortiesību īpašnieku jau kļūst ikviens, kurš kaut vai nobildē savu sunīti ar rozā lentīti ap kaklu un šo bildi augšupielādē savā sociālo kontu laika joslā. Šī ir pretruna starp direktīvā idejiski iecerēto un tās praktiskās īstenošanas iespējām. Kritiķi norāda, ka tik masveidīga licenču slēgšana, visticamāk, neno-tiks, līdz ar to daudzi tiks izslēgti no spēles. Grūti pat iedomāties, ka, piemēram, Facebook runātu ar katru individuālo autoru, drīzāk tās būs autortie-sību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, ar kuru starpniecību šie līgumi tiks slēgti.Tomēr direktīvas tekstā jau nav minēts, ka autoriem obligāti jāizmanto kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, tātad tie, kuri būs gana apņēmīgi un „kašķīgi”, varēs arī individuāli vērsties pie Facebook un ne vien slēgt licenci, bet arī pieprasīt kompensāciju gadījumā, ja konkrētajā platformā būs bez atļaujas publicēts viņu darbs? Ja atļauja nebūs saņemta, tad ir pienākums ieviest kompensācijas mehānismus, tāpat jābūt ieviestiem sūdzību izskatīšanas un strīdu izšķiršanas mehā-nismiem. Tas tomēr neatceļ tiesības gadījumā, ja saprātīgu vienošanos neizdodas panākt, vienai vai otrai pusei doties uz tiesu.Vai galvenā atšķirība būs tā, ka autors tiesā varēs vērsties ne tikai pret konkrēto interneta platformas lietotāju, kurš izmantojis viņa darbu, bet arī pret pašu interneta platformu?Jā, un parasti tiesvedībā ir princips, ka vēršas pret to, kuram ir „dziļākas kabatas”. Kā tiks organizēta autoratlīdzību izmaksa gadījumos, kad platformā būs publicēts licencēts darbs? Vai šādā situācijā direktīva pienākumu samaksāt autoram par darba lietojumu uzliek pašai platformai? Vai tādā gadījumā platforma vēlāk nevērsīsies ar regresa prasību pret to lietotāju, kurš būs savā lapā jeb laika plūsmā izmantojis šo darbu?Man pagaidām nav atbildes, tas ir sarežģīts jautā-jums, un direktīva uz to atbildi nesniedz. Piemēram, ja skatāmies direktīvas 11. pantu, kur ir runa par žurnālistikas materiālu publicēšanas tiesībām, at-līdzību paredzēts maksāt tikai tādā gadījumā, ja publicēšana notikusi komerclietojuma nolūkos. 7Nr. 1 (67), 2019. gada janvārisFoto: Aivars SiliņšNUMURA INTERVIJATaču daži Eiropas Parlamenta deputāti norāda uz to, ka ar autortiesībām aizsargāta satura pār-publicēšana sociālajos tīklos („retvīti” vai „šāres”), pat ja tiek veikta tikai privātām vajadzībām, tik un tā atrodas uz komerciālās platformas (Facebook, Twitter, Instagram u.c.), un šī platforma gūst no tā labumu, jo tās bizness ir balstīts uz reklāmu un lietotāju radīto saturu. Pat ja lietotāji savstarpēji ir uzskatāmi par privātpersonām, labumu gūst inter-neta platforma, līdz ar to dalīšanos ar saturu vairs nevar uzskatīt tikai par tā privātu lietojumu. Te arī meklējama atbilde uz jautājumu, kāpēc interneta platformai būtu jāmaksā autoriem par to, ka tās lietotāji dalās ar viņu radīto saturu. Tomēr ceru, ka tas neaiziet līdz galējībām, ka, piemēram, Facebook būs jāiegūst licence un jāmaksā par to, ka lietotāji slēgtās domubiedru grupās dalās ar autoru darbiem. Pieļauju, ka tas varētu būt nesamērīgi. Tad jau arī pats autors, publicējot sociālajos tīklos savus darbus, saņemtu par to atlīdzību! Ja vēl pierunātu „padalīties” ar tiem savus radus, draugus un paziņas, iespējams, sanāktu itin labs bizness!Tā var sanākt. Tomēr galvenais, kas satrauc direk-tīvas kontekstā, ir iespējamās problēmas interneta platformu lietotājiem. Ja lietotājs vēlēsies kaut ko augšupielādēt, tas notiks ļoti lēni un ilgi, jo būs jāsalīdzina ar neskaitāmiem darbiem datubāzē. Turklāt, iespējams, beigās sistēma publicēšanu at-teiks, kļūdaini uzskatot, ka augšuplādējamais saturs pārkāpj kādas autortiesības. Zināmā mērā tā ir ne-vainīguma prezumpcijas nojaukšana – nevis jāpie-rāda, ka lietotājs ir kaut ko pārkāpis, bet lietotājam ir jāpierāda, ka tas neko nepārkāpj.Kā šī licencēto darbu datubāze funkcionēs? Pēc direktīvas būtības jau iznāk tieši pretēji – ja lietotājs mēģinās augšupielādēt licencētu darbu, sistēmai tas būtu jāatļauj. Savukārt nelicencēta darba augšupielāde netiks atļauta, jo interneta platformu atbildība būs pieļaut tikai licencētu darbu publiskošanu. Vai tas nozīmētu, ka ikviens arī pats savus radītos darbus nevarētu publiskot, pirms nebūs noslēdzis licenci? Vai mehānismam tomēr jābūt tādam, ka interneta platformas jau automātiski prasītu noslēgt licenci ar ikvienu lietotāju, kurš vēlas tajās ievietot kādu saturu?Tāds būtu risinājums ideālajā pasaulē. Taču praktis-ki diez vai ko tādu izdosies realizēt, satura apjoms būs pārāk liels. Likumdevējs ir pateicis – interne-ta platformai jānodrošina, ka viss saturs tajā tiek augšup ielādēts un publicēts likumīgi. Taču skaidrs, ka pārbaudīt katru konkrēto darbu – vai tā publi-cētājs ir vai nav autors, vai par to ir vai nav jāiegūst licence – nebūs iespējams. Vai Eiropas Parlamenta septembra balsojumā atbalstītā direktīvas versija būtiski atšķiras no jūlijā noraidītā varianta? Vai ir atrisināti tie riski, uz ko norādīja direktīvas kritiķi? Piemēram, saistībā ar 11. pantu nebija saprotams, kā pēc direktīvas pieņemšanas drīkstēs pārpublicēt hipersaites uz mediju publikācijām – vai pie saites varēs parādīties virsraksts, raksta ievads, attēls? Bija runa, ka drīkstēs parādīties tikai „nebūtiski publikācijas fragmenti”, bet kas tieši tiek uzskatīts par „nebūtisku” un kas – jau par „būtisku” publikācijas fragmentu? Uz šiem jautājumiem joprojām nav atbildes. Par 11. pantu es varu tikai izteikt savu pieņēmumu – ja pārpublicējumā parādīsies daži vārdi no virsraksta, tas būs atļauts, taču izvilkumi no raksta drīzāk ne. Ir zināms, ka par direktīvu turpinās sarunas aiz slēgtām durvīm, Padomei un Parlamentam ir niansēs atšķirīgi piedāvājumi risinājumiem. Katrā ziņā interesants aspekts ir tas, ka direktīva piešķirtu jaunu blakustiesību izdevējiem, lai gan izdevējs jau nerada saturam faktiski nekādu pievienoto vērtību.Kādi ir direktīvā paredzēti izņēmuma gadījumi ar autortiesībām aizsargātu darbu lietošanā? Piemēram, pirms jūlija balsojuma lielāko rezonansi radīja Vikipēdijas rīcība, iepriekšējā dienā slēdzot pieeju enciklopēdijai vairāku Eiropas Savienības dalībvalstu valodās.Direktīva paredz, ka tās prasības neattieksies uz nekomerciāliem projektiem, un ir diezgan skaidri pateikts, ka arī uz Vikipēdiju tā neattieksies. NUMURA INTERVIJA8BILANCES JURIDISKIE PADOMIFoto: Aivars SiliņšLai gan Vikipēdija nav komerciāls projekts, tajā publicētos autordarbus ar Creative Commons licenci ikviens var brīvi izmantot arī komerciāliem mērķiem, un tas, pēc Vikipēdijas pārstāvju domām, būšot par pamatu, lai direktīvu attiecinātu arī uz Vikipēdiju. Šajā gadījumā Vikipēdijas pārstāvji, manuprāt, reaģē-ja pārspīlēti – šādu apdraudējumu Vikipēdijai direk-tīvā izlasīt nevar. Direktīva diezgan skaidri pasaka arī to, ka saites un atsauces uz citiem avotiem, kas bieži lietotas Vikipēdijas rakstos, nav aizliegts publicēt. Direktīva neattieksies uz mikro un mazajiem uzņēmumiem – interneta platformu turētājiem. Vai direktīvas kontekstā ir skaidrs, kas ir „mikro” un „mazie” uzņēmumi?Nē, arī tas vēl nav skaidrs. Zināms, ka direktīva runā par interneta platformām, kurās ir „liels au-tordarbu apjoms”, un pašreiz Padome piedāvā šo jēdzienu ietērpt konkrētos apgrozījuma kritērijos.Kāda ir turpmākā juridiskā procedūra direktīvas pieņemšanai?Patlaban turpinās direktīvas teksta apspriešana starp Eiropas Parlamentu un Padomi, jo septem-brī Eiropas Parlaments nobalsoja tikai par to, ka direktīvas projekts tiek nodots trialoga diskusijām – salīdzinot ar Latvijas parlamentu, tā būtu stadija, kad likumprojektu nodod izskatīšanai komisijās. Pēc direktīvas piedāvājuma saskaņošanas ar Padomi to sūtīs apstiprināšanai dalībvalstīm. Pēc tam vēl no-tiks gala balsojums Eiropas Parlamentā, un, ja tas būs pozitīvs, direktīva būs pieņemta un dalībvalstīm tiks dots apmēram divu gadu laiks tās ieviešanai.Eiropas Savienībā bijušas diskusijas arī par nepieciešamību ieviest vienotāku regulējumu panorāmas brīvības jautājumā – iespēju uzņemt ēku un publiskā vietā novietotu skulptūru un citu mākslas formu fotogrāfi jas un video. Pašreizējais regulējums ir ļoti atšķirīgs – daļā valstu ir ieviesta pilnīga panorāmas brīvība, ēku fotogrāfi jas, piemēram, drīkst uzņemt un publicēt arī komerciālos nolūkos; daļā valstu, tostarp Latvijā, šādas fotogrāfi jas drīkst uzņemt un publicēt tikai personīgiem, nekomerciāliem nolūkiem, bet daļā valstu aizliegts uzņemt un publicēt ēku un citu objektu fotogrāfi jas bez arhitekta (vai cita autortiesību īpašnieka) piekrišanas. Vai Eiropas Savienība kādreiz varētu nonākt pie kopsaucēja?Arhitektūras objektus likums aizsargā tāpat kā ci-tus autortiesību objektus – grāmatas, fi lmas vai fo-togrāfi jas. Bet fotografēšana ir šī objekta kopēšana.Kā var pielīdzināt precīzu fi lmas, fotogrāfi jas, grāmatas vai mūzikas albuma kopiju ēkas fotogrāfi jai, kas pārveido trīsdimensionālu objektu divdimensionālā formā, parāda to no tikai viena konkrēta rakursa, turklāt nereti ietverot arī kādu daļu apkārtējās vides, tādējādi radot jau atšķirīgu kompozīciju un, iespējams, pieliekot arī pievienoto vērtību ar kādiem mākslinieciskiem paņēmieniem?Autortiesību izpratnē nav atšķirības. Nesen pie-ņemtajā Augstākās tiesas spriedumā par nekustamo īpašumu reklāmā izmantotu privātmājas fotogrāfi ju cita starpā arī pateikts, ka šāda fotogrāfi ja ir repro-dukcija. Tātad arhitektūras projekta reprodukcija ir ne tikai tad, kad tas tiek nofotografēts uz papīra, bet arī dabā.Aizvadītā gada nogalē Eiropas Savienībā stājās spēkā ģeobloķēšanas aizliegums, taču pagaidām tas attiecas vienīgi uz interneta veikalu preču piegādēm – nedrīkst atteikt patērētājam, ja tas pārstāv kādu ES dalībvalsti. Vai sagaidāms, ka līdzīgs regulējums drīzumā tiks piemērots arī ar autortiesībām aizsargātam saturam – fi lmām, mūzikai u.c.? Tas taču arī attiecas uz vienoto tirgu tāpat kā preču tirdzniecība. Elektroniskā komercija tiek nošķirta no infor-mācijas sabiedrības pakalpojumiem, jo autortie-sības vienmēr ir bijušas nacionāla mēroga tiesī-bas. Autors un tā tiesību turētājs var izvēlēties, kurās valstīs saturu padarīt pieejamu un kurās ne. Pārsvarā šīs izvēles saistītas ar biznesa intere-sēm – lielie spēlētāji vispirms dodas uz lielākajiem tirgiem, jo katras valsts tirgū viņiem savas intereses ir jāaizstāv atsevišķi. Protams, Eiropas Savienības likumdevējs apzinās šo problēmu, taču, lai to atri-sinātu, ejams ļoti garš ceļš.Ar Andri Tauriņu sarunājāsIkars Kubliņš,portāla plz.lv redaktorsZināmā mērā tā ir nevainīguma prezumpcijas nojaukšana – nevis jāpierāda, ka lietotājs ir kaut ko pārkāpis, bet lietotājam ir jāpierāda, ka tas neko nepārkāpj.NUMURA INTERVIJA9Nr. 1 (67), 2019. gada janvārisNext >