< PreviousJURISTA PADOMS10BILANCES JURIDISKIE PADOMI2017. gada 4. oktobrī stājās spēkā grozījumi Finanšu instrumentu tirgus likumā, papildinot likumu ar 59.1 pantu, kas regulē netipiska un no-zīmīga apjoma darījuma ar saistīto pusi noslēgša-nu un atklāšanu kapitālsabiedrībām, kuras akcijas iekļautas regulētajā tirgū. Šā panta otrajā daļā no-teikts, ka „netipisks darījums šā panta izpratnē ir kapitālsabiedrības darījums, kas nav slēgts kapitāl-sabiedrības parasti veicamās komercdarbības ietva-ros vai neatbilst parastajiem tirgus nosacījumiem”.Lai gan atsauce uz „parasti veicamo komercdar-bību” ir sastopama arī citos Komerclikuma pantos (piemēram, Komerclikuma 121. panta otrā daļa, 84. pants) un tiek bieži izmantota arī M&A (mergers & acquisitions) darījumu dokumentos, likumdevējs nevienā Latvijas normatīvajā aktā nav defi nējis, pie kādiem kritērijiem komersanta darījumus varētu uzskatīt par „parasti veicamo komercdarbību”. Līdz ar to, ja normatīvajā līmenī šādas vienotas defi nīcijas nav, kā lai komersants spēj patstāvīgi iz-vērtēt un gūt pārliecību, vai plānotais darījums būtu uzskatāms par darījumu, kas slēgts sabiedrības „pa-rasti veicamās komercdarbības ietvaros”? Piemēram, ja komersants nekad nav ņēmis konkrēta veida aizdevumu, bet šādu aizdevumu ņemšana konkrē-tajā industrijā ir ierasta lieta, vai šāda aizdevuma ņemšana tiks uzskatīta par aizdevumu, kas ņemts „parasti veicamās komercdarbības ietvaros”? Vai arī gadījumā, ja sabiedrība pārdod liekus krājumus, kas iepriekš tika darīts tikai ļoti retos gadījumos, vai šādu aktīvu pārdošana ir uzskatāma par darbību, kas veikta „parasti veicamās komercdarbības ietvaros”?„Parasti veicamās komercdarbības” jēdziena tvērumsJuridisko terminu vārdnīcā Black’s Law Dictionary „parasti veicamās komercdarbības” jē-dziens nav diez cik izsmeļošs un ir apzīmēts kā „ie-rasta rutīna, organizējot tirdzniecību vai biznesu” 1. Vēsturiski „parasti veicamās komercdarbības” koncepcija juridiskajā apritē parādījās tikai 18. gad-simta vidū, un tas nav uzskatāms par tiesību zi-nātnieku izgudrojumu2. Francijas Komerckodeksa komentāros var atrast šādu „parasti veicamās ko-mercdarbības” apzīmējumu: „parastā profesionālā darbība jāsaprot kā profesionāla darbība ar siste-mātisku raksturu. Ne katra parasta (sistemātiska) darbība, kura ir saistīta ar komerciālajiem aktiem, ir uzskatāma par komerciālu, bet tikai tā, kurai ir profesionāls raksturs. Piemēram, ja komersants parasti norēķinās ar saviem preču piegādātājiem ar vekseļiem, tad viņa darbība tiks kvalifi cēta kā ko-mercdarbība tikai gadījumā, ja piegādes tiks veiktas komersanta veiktās profesionālās darbības ietvaros”3.Lai gan universālas defi nīcijas šim jēdzienam nav, pētot šīs koncepcijas izmantošanu dažādas tiesību jomās (nodokļu, maksātnespējas, komerc-tiesību, tirdzniecības tiesību jomā), var izcelt dažus kritērijus, kuri raksturo darījumu, kas veikts sabied-rības „parasti veicamās komercdarbības ietvaros”, un kurus komersants var izmantot kā indikatoru, 1 Black’s Law Distionary, edited by Bryan A. Garner. 8th edition. West, a Th omson business, 2004. gads, 378. lpp.2 Bright C.H. –Th e Ordinary Course of Business»//Adelaide Law Review 138, 1961. gads. Pieejams: http://classic.austlii.edu.au/au/journals/AdelLawRw/1961/2.pdf 3 Перевод, комментарии Захватаева В. Н. «Коммерческий кодекс Франции». г. Москва Wolters Kluwer, 2008. gads, 1168. lpp. Cik pašsaprotama ir „parasti veicamās komercdarbības” koncepcija?2017. gada 13. jūlijā stājās spēkā grozījumi Komerclikumā, papildinot likumu ar 6. sadaļu „Darījumi ar saistītajām personām”, kuras 184.2 panta pirmajā daļā noteikts, ka regulējums darījumiem ar saistītajām personām „attiecas uz darījumiem, kas nav slēgti sabiedrības parasti veicamās komercdarbības ietvaros vai neatbilst tirgus nosacījumiem”.11JURISTA PADOMSNr. 1 (67), 2019. gada janvārislai novērtētu darbības atbilstību „parasti veicamās komercdarbības” koncepcijai:1) šāda darbība ir veikta saskaņā ar sabiedrības līdzšinējo praksi un tiek uztverta par sabiedrī-bas ikdienas darbību;2) šādas darbības veikšanai nav nepieciešams saņemt īpašu sabiedrības valdes vai citas pār-valdes institūcijas pilnvarojumu; un šādām dar-bībām ir līdzīgs raksturs, standarta kvalitāte un apjoms, kādas parasti ir veicamas bez jebkāda valdes vai citas pārvaldes institūcijas pilnvaro-juma sabiedrības ikdienas darbības ietvaros;3) gadījumā, ja šādas darbības nav veiktas saskaņā ar sabiedrības līdzšinējo praksi, tad ir sagai-dāms, ka šādas darbības ir veiktas saskaņā ar sabiedrības esošo ētikas (uzvedības) kodeksu un saskaņā ar sabiedrības budžetu un prognozēm, ko apstiprina sabiedrības valde vai cita pārval-des institūcija.Latvijas tiesu prakses atziņas saistībā ar „parasti veicamās komercdarbības” tvērumuVērtējot Latvijas tiesu praksi, jāatzīst, ka „pa-rasti veicamās komercdarbības” tvērums tiek pār-svarā izmantots lietās par darījumu, kas slēgts starp saistītajām personām, atzīšanu par spēkā neesošu Komerclikuma 139.2 un 139.3 panta kontekstā4, un no kurām ir vērts apskatīt dažas tēzes: „no atbildētāja rakstveida paskaidrojumiem iz-riet, ka sapulces apstiprinātie darījumi ir nekustamā īpašuma un kustamā mantas (pamatlīdzekļu) nomas līgums abu sabiedrību atrašanās vieta/adrese/ un divi salīdzinoši nelielu summu aizdevumu līgumu SIA /A/ apgrozāmo līdzekļu palielināšanai. Visi trīs darījumi ir uzskatāmi par darījumiem ar saistītām personām, jo sabiedrības un SIA /B/ dalībnieku un valdes sastāvs ir identisks. Abu sabiedrību komerci-ālā darbība ir nesaraujami saistīta. Katras sabiedrī-bas komercdarbība bez otras sabiedrības būtu ievē-rojami apgrūtināta vai pat neiespējama. Savstarpējā sadarbība izpaužas pamatlīdzekļu nomā, nodroši-nājumu sniegšanā kredītiestādēm vienai par otras saistībām aizdevumu saņemšanai, turklāt sabiedrī-bām ir viena un tā pati juridiskā adreses, viena un tā pati komercdarbības veikšanas vieta utt. Ņemot vērā minēto, tiesai nav pamata apstrīdēt, ka kon-krētie darījumi, par kuru apstiprināšanu tika lemts /datums/ ārkārtas dalībnieku sapulcē, atrastos ārpus darījumiem, kas slēgti sabiedrības parasti veicamas komercdarbības ietvaros par parasto vērtību, līdz ar to prasītāja argumenti nav pamatoti”5; „Prasītājs uzskata, ka pirmās instances tiesa ne-pamatoti secinājusi, ka aizdevuma līgums ar SIA /C/ noslēgts parastās komercdarbības ietvaros, jo statūti paredz iepriekšējas piekrišanas nepiecieša-mību. Civillietu tiesu kolēģija konstatē, ka pirmās instances tiesa pamatoti secinājusi, ka piemērojama Komerclikuma 139.3 panta septītā daļa, kas nosaka, ka šī panta noteikumi neattiecas uz darījumiem, kas slēgti sabiedrības parasti veicamās komercdarbības ietvaros par parasto vērtību, uz bezatlīdzības darīju-miem, izsolēm, biržas darījumiem vai gadījumiem, kad darījums noslēgts saskaņā ar tiesas nolēmumu. Prasītājs nepamatoti saistījis iepriekšējas piekriša-nas nepieciešamību ar Komerclikuma 139.3 panta septītās daļas piemērošanu, jo minētais Komercli-kuma pants ir attiecināms uz īpašiem gadījumiem, kad darījumu slēdz ar valdes, padomes locekli vai saistīto personu, bet atbildētājas statūtos noteiktais ir attiecināms uz visiem aizdevuma līgumiem, ne-izdalot personu, ar kuru tas noslēgts”6; „[..] zemesgrāmatu nodaļas tiesnesim, ņemot vērā likumā noteikto kompetenci un veicamo dar-bību raksturu, nav iespējams un nav arī pienākuma vērtēt darījumu atbilstību konkrētā komersanta parasti veicamajai komercdarbībai, kā arī darījumu vērtības atbilstību šādu darījumu parastajai vērtībai. [..] No nostiprinājuma lūguma un tam pievienota-jiem dokumentiem nav gūstama pārliecība, ka uz konkrētu darījumu attiecināmi Komerclikuma 139.3 panta septītās daļas noteikumi, kā to atzinusi ape-lācijas instances tiesa. [..] Nav iemesla uzskatīt, ka likumdevējs Komerclikuma 139.3 panta piektās da-ļas piemērošanas jomā, jo īpaši attiecībā uz zemes-grāmatā nostiprināmām tiesībām, vēlējies noteikt kādus izņēmumus. Ja piekristu sūdzības iesniedzēja 4 Abi panti tika izslēgti no Komerclikuma ar 15.06.2017. grozījumiem, kas stājās spēkā 13.07.2017.5 Jūrmalas pilsētas tiesas 02.07.2014. spriedums lietā Nr. C17104313 (stājies spēkā 06.08.2014.).6 Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 21.01.2015. spriedums lietā Nr. C17132813 (stājies spēkā 07.03.2015.)Marija Berdova,zvērinātu advokātu biroja COBALT zvērināta advokāta palīdze Foto: Jānis DeinatsNe katra parasta (sistemātiska) darbība, kura ir saistīta ar komerciālajiem aktiem, ir uzskatāma par komerciālu, bet tikai tā, kurai ir profesionāls raksturs.12BILANCES JURIDISKIE PADOMIJURISTA PADOMSviedoklim, ka zemesgrāmatu nodaļas tiesnesim, ska-tot cauri nostiprinājuma lūgumu, Komerclikuma 139.3 panta piektās daļas noteikumi nav saistoši, li-kuma ”Grozījumi Komerclikumā” mērķis – novērst interešu konfl iktu sabiedrībā, kapitālsabiedrības un valdes locekļa iespējamās interešu sadursmes risinā-šana pašā sabiedrībā, netiktu sasniegts”7. Zīmīgi, ka šim spriedumam ir pieejami Augstā-kās tiesas Civillietu departamenta tiesneša V. Joni-kāna atsevišķās domas šīs civillietas ietvaros: „Ja zemesgrāmatu nodaļas tiesnese, izskatot nostiprinājuma lūgumu, uzskatīja par nepiecieša-mību izvērtēt darījuma atbilstību Komerclikuma 139.3 panta prasībām, nostiprinājuma lūdzēja blakus sūdzībā pamatoti norādīts, ka tādā gadījumā bija jāvērtē tā atbilstība Civillikuma normām attiecībā uz priekšnoteikumiem darījumu spēkā esamībai. [..] To, ka zemesgrāmatu nodaļas tiesnesei, izskatot no-stiprinājuma lūgumu, nebija pamata vērtēt darījuma noslēgšanas priekšnoteikumus, apliecina Komercli-kuma 139.3 panta saturs, ietverot gan normas, kad dalībnieku sapulces akcepts darījuma slēgšanai ir nepieciešams (Komerclikuma 139.3 panta pirmā un piektā daļa), gan normu, kad tas nav nepieciešams (Komerclikuma 139.3 panta septītā daļa). [..] Nav šaubu, ka, neuzklausot komercsabiedrības pārstāvi, neiepazīstoties ar tās statūtiem, saimniecisko dar-bību raksturojošajiem rādītājiem, gada pārskatiem un, iespējams, citiem dokumentiem, nevar izdarīt secinājumu, vai konkrētajā situācijā aizdevums ie-tilpst parasti veicamās komercdarbības ietvaros. [..] Komerclikuma 139.3 panta piemērošanas un inter-pretācijas jautājumi ir tiesas kompetence”8.Tādējādi jāsecina, ka arī atbilstoši esošajai tiesu praksei jautājums par to, vai konkrēts darījums tiek slēgts sabiedrības parasti veicamās komercdarbības ietvaros, nav viennozīmīgs, un tā vērtēšana ir atka-rīga no vairākiem kritērijiem, piemēram:(a) vai šādi darījumi ir uzskatāmi par ikdienas da-rījumiem konkrētajā komercdarbības jomā? Te būtu jāvērtē sabiedrības pagātnē slēgtie darīju-mi, jāpievērš uzmanība, vai sabiedrība reklamē šos darījumus, vai citādi publiski pozicionē, ka tā slēdz konkrēta veida darījumus; vai sabied-rības personāls ir apmācīts un zinošs, lai slēgtu šāda veida darījumus;(b) vai šādi darījumi ir bieži? Lai varētu atzīt, ka darījumi uzskatāmi par darījumiem, kas veikti sabiedrības parasti veicamās komercdarbības ie-tvaros, tiem jābūt veiktiem ar zināmu regularitāti;(c) vai šādi darījumi ir vienveidīgi? Lai varētu atzīt, ka darījumi uzskatāmi par darījumiem, kas veikti sabiedrības parasti veicamās komerc-darbības ietvaros, tiem jābūt prognozējamiem, vienveidīgiem un konsekventiem;(d) vai šādi darījumi ir uzskatāmi par sabiedrības ienākumu avotu?Ja atbilde uz visiem iepriekšminētajiem jau-tājumiem ir apstiprinoša, var secināt, ka konkrēts darījums būtu pieskaitāms pie sabiedrības „parasti veicamās komercdarbības”. 7 Augstākās tiesas Civillietu departamenta 11.04.2016. spriedums lietā Nr. SKC–1314/2016.8 Turpat.Materiāls tapissadarbībā arŠādas problēmsituācijas bieži tiek risinātas, ce-ļot prasību tiesā par dalībnieka izslēgšanu no SIA saskaņā ar Komerclikuma 195. pantu. Kā trāpīgi uzsvērusi Augstākā tiesa kādā no nesenajiem sprie-dumiem, „ne sabiedrībai, ne citiem tās dalībniekiem nav jāpiecieš savā sastāvā dalībnieks, kurš ne vien lojalitātes pienākumu nepilda, bet ar savu rīcību nodarījis sabiedrībai būtisku kaitējumu, turklāt pastāv iespēja, ka viņš varētu kaitējumu nodarīt arī turpmāk” (sk. Augstākās tiesas Civillietu departa-menta 2018. gada 31. janvāra sprieduma lietā Nr. SKC–34/2018 7. punktu).Praksē dalībnieka izslēgšana no sabiedrības un tai sekojošā daļu pāreja sabiedrībai izrādījies pie-tiekami efektīvs konfl iktsituācijas risināšanas pa-ņēmiens starp dalībniekiem un vienlaikus arī veids, kādā aizsargāt savas investīcijas. Komerclikuma 195. pants, kurš saturiski pārņemts no Igaunijas komerctiesībām, ir visai lakonisks un tiem, kam nav jurista izglītības, šķiet pat diezgan neskaidrs. Tomēr gan tiesību doktrīnā, gan judikatūrā ir izkristali-zējušās atziņas, kuras jāņem vērā, izvērtējot iespē-jamās prasības par dalībnieka izslēgšanu izredzes.Kā izslēgt nelojālu dalībnieku no sabiedrības ar ierobežotu atbildībuGan Latvijas, gan ārvalstu tiesībās sabiedrība ar ierobežotu atbildību (SIA) tiek defi nēta kā sabiedrība, kuras darbības pamats ir dalībnieku savstarpēja lojalitāte. Tomēr bieži laika gaitā dalībnieku starpā šī lojalitāte izzūd un rodas konfl ikti, kam par iemeslu mēdz būt viena vai vairāku SIA dalībnieku negodprātīga rīcība, kas nav savienojama ar tiem mērķiem, kurus dalībnieki bija nosprauduši, sabiedrību dibinot un veicot tajā investīcijas.13JURISTA PADOMSNr. 1 (67), 2019. gada janvārisKomerclikuma 195. panta pirmā daļa noteic, ka pamats dalībnieka izslēgšanai no SIA ir dalībnie-ka saistību neizpilde bez attaisnojoša iemesla vai citāda būtiska kaitējuma nodarīšana sabiedrības interesēm. Šā nenoteiktā tiesību jēdziena piepil-dīšana ar saturu atstāta tiesību doktrīnas un tiesu prakses ziņā, tādēļ nav iespējams izsmeļoši uzskaitīt visus gadījumus, kas būtu kvalifi cējami kā kaitējuma nodarīšana Komerclikuma 195. panta pirmās daļas izpratnē. Tomēr tiek atzīts, ka sabiedrības dalībnieks nodara kaitējumu sabiedrības interesēm, ja viņš, pie-mēram, izmanto sabiedrības intelektuālo īpašumu citas sabiedrības interesēs, veic komercdarbību, iz-mantojot sabiedrības fi rmai vai preču zīmei līdzīgu nosaukumu, sniedz par sabiedrību tādas ziņas tās darījumu partneriem, kas negatīvi ietekmē sabied-rības reputāciju vai kas noved pie tā, ka darījumu partneri atsakās no turpmākās sadarbības, vai arī veic citas sabiedrības interesēm pretējas darbības (J. Jurkāns. Prasības par dalībnieka izslēgšanu – prakse un problēmjautājumi. Jurista Vārds, 2013. gada 13. jūlijs, Nr. 27/28 (778/779)). Šajā sakarā būtiski uzsvērt, ka par pamatu dalībnieka izslēgšanai var būt arī tāda dalībnieka rīcība (darbība vai bezdarbība), ko viņš veicis, vienlaikus būdams sabiedrības valdes loceklis. Respektīvi, viņa kā valdes locekļa rīcība arī ietilpst Komerclikuma 195. panta tvērumā. Līdz ar to dalībnieku var izslēgt no sabiedrības, ja tas, būdams valdes loceklis, piemēram, nepamatoti tērējis sabiedrības fi nanšu līdzekļus savām vaja-dzībām, veicis sev nepamatotas naudas līdzekļu izmaksas, falsifi cējis sabiedrības dalībnieku reģis-tru, pārdevis sabiedrības mantu par zemāku cenu nekā tirgus cena, sniedzis galvojumus sabiedrības vārdā par savām personiskajām saistībām u.tml. Šādi apstākļi var būt pamats valdes locekļa civiltie-siskajai atbildībai par sabiedrībai nodarītajiem zau-dējumiem un vienlaikus viņa kā dalībnieka izslēg-šanai no sabiedrības. Būtiski uzsvērt, ka abus prasī-jumus – par zaudējumu piedziņu no valdes locekļa un izslēgšanu no sabiedrības – iespējams iekļaut vienā prasībā un izskatīt vienas civillietas ietvaros.Papildus kaitējuma nodarīšanas faktam prasī-tājam jāpierāda kaitējuma būtiskums. Tiesu prakse nepiedāvā vienotu matemātisku pieeju vai formulas būtiskuma aprēķinam. Jāsaprot, ka nelielai komerc-sabiedrībai arī zaudējumi 10 000 eiro apmērā, kurus tai radījis dalībnieks, var izrādīties liktenīgi un to novest pie maksātnespējas, bet sabiedrībai ar vairāku desmitu vai pat simtu miljonu apgrozījumu arī vairā-ku miljonu eiro maksājumu aizkavēšanās var būtiski neietekmēt tās komercdarbību. Tā, piemēram, kai-tējuma būtiskums gadījumā, kad darījuma partneris atsakās no sadarbības ar sabiedrību, var tikt pierā-dīts ar ticamiem aprēķiniem, no kuriem redzams, ka sabiedrībai darījuma attiecību neturpināšanas dēļ sagaidāms ievērojams apgrozījuma kritums vai arī nebūs iespējams apgrozījuma palielinājums.Visbeidzot jāvērš uzmanība uz to, kas ir prasī-tājs dalībnieka izslēgšanas prasībā. Kā noteic Ko-merclikuma 195. panta pirmā daļa, dalībnieku var izslēgt no SIA, pamatojoties tieši uz sabiedrības prasību. No vienas puses, šāds likuma formulējums norāda, ka nav pieļaujama cita dalībnieka vienper-soniska rīcība, ceļot prasību, pat ja šim dalībniekam pieder vairāk nekā 50% kapitāla daļu. Tai pašā lai-kā praksē neskaidrības radījis Komerclikuma 195. panta otrās daļas ne sevišķi veiksmīgais formulē-jums, atbilstoši kuram prasību var celt dalībnieki, kuri pārstāv ne mazāk par pusi no sabiedrības pa-matkapitāla, ja statūtos nav noteikts lielāks balsu skaits. Šajā sakarā tiesību doktrīnā izkristalizējies pamatots viedoklis, ka Komerclikuma 195. pan-ta otrā daļa nevis piešķir pastāvīgas prasības tie-sības dalībniekam vai dalībniekiem, bet būtībā ir saprotams kā nepieciešamība pieņemt dalībnieku sapulces lēmumu par prasības celšanu pret attiecī-go dalībnieku atbilstoši Komerclikuma 210. panta pirmās daļas 7. punktam (J. Jurkāns. Prasības par dalībnieka izslēgšanu – prakse un problēmjautāju-mi). Tādēļ, lai novērstu situāciju, ka tiesa atstāj sabiedrības celto prasību bez izskatīšanas, prak-sē rekomendējams sasaukt dalībnieku sapulci un pieņemt lēmumu par izslēgšanas prasības celšanu pret attiecīgo dalībnieku. Turklāt jāuzsver, ka šim dalībniekam nav tiesību piedalīties balsošanā par šo lēmumu saskaņā ar Komerclikuma 211. panta otrās daļas 2. punktu.Aivars Lošmanis,Dr. iur.,zvērinātu advokātu biroja VILGERTS partneris, zvērināts advokātsMateriāls tapissadarbībā arAbus prasījumus – par zaudējumu piedziņu no valdes locekļa un izslēgšanu no sabiedrības – iespējams iekļaut vienā prasībā un izskatīt vienas civillietas ietvaros.Foto no ZAB VILGERTS arhīva14BILANCES JURIDISKIE PADOMIJURISTA PADOMSSaistībā ar minēto situāciju rodas jautājums: vai uzņēmums B var celt actio pauliana prasību pret uz-ņēmumu C, lūdzot atzīt par spēkā neesošu pirkuma līgumu par nekustamo īpašumu? Turklāt, vai šādai prasībai var piemērot jēdzienu „lietas, kas attiecas uz līgumiem”, un kurā dalībvalstī šāda prasība būtu ceļama – vai tajā, kur atrodas zemesgabals un ir uzņēmumu A un B juridiskās adreses, vai arī tajā dalībvalstī, kur ir uzņēmuma C juridiskā adrese? Kas ir actio pauliana? Pirmsākumi kreditora aizsardzībai pret pa-rādnieka ļaunprātīgām darbībām meklējami jau romiešu tiesībās. Laika periodā no 150. līdz 125. gadam pirms mūsu ēras radās jēdziens, kas ļāva kreditoram atcelt darbības, kuras parādnieks veicis, kaitējot viņa interesēm. Mūsdienās, lai gan divi tūkstoši gadu ir pietiekami ilgs laiks tiesību un to piemērotāju attīstībai, actio pauliana pamatiezī-mes palikušas nemainīgas. Ar actio pauliana jopro-jām jāsaprot kreditora tiesību saglabāšana attiecībā uz parādnieka mantu, kur no procesuālā viedokļa prasība tiek vērsta pret strīdīgās mantas ieguvēju.1 Norādāms, ka actio pauliana pieminēta, piemēram, Civillikuma 1438. panta piezīmē.Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – ES Tiesa), analizējot actio pauliana, secināja, ka tās ir prasī-juma tiesības, kas ir kreditora personiskas tiesības attiecībā pret savu parādnieku, lai aizsargātu nodro-šinājumu, par kādu otrā manta pieejama pirmajam.2Piemēram, lietā Reichert II3 ES Tiesa norādīja, ka actio pauliana mērķis ir nevis likt atlīdzināt kre-ditoram nodarīto kaitējumu, kas radies parādnieka krāpnieciskas rīcības dēļ, bet gan attiecībā uz kre-ditoru atzīt par spēkā neesošu attiecīgo parādnieka rīcību. Tā ir vērsta ne tikai pret parādnieku, bet arī pret personu, kas gūst labumu no konkrētās rīcības un kas nav iesaistīta kreditora attiecībās ar tā pa-rādnieku pat gadījumos, kad par darījumu netiek saņemta atlīdzība un šī trešā persona nav veikusi nekādu nelikumīgu darbību.4Konkrētajā gadījumā no aprakstītās situācijas izriet, ka uzņēmumam B ir tiesības uz nodrošināju-mu attiecībā uz uzņēmumam A piederošu īpašumu, kā arī prasībai par pirkuma līguma atzīšanu par spēkā neesošu, kurš noslēgts starp uzņēmumiem A un C. Līdz ar to uzņēmums B var lūgt attiecīgajai tiesai konstatēt, ka tas, ka uzņēmums A nodevis mantu trešajai personai, noticis, kaitējot uzņēmuma B interesēm, kas izriet no līguma obligāti saisto-šā spēka un kas atbilst saistībām, ko uzņēmums A, noslēdzot būvniecības līgumu par būvdarbiem, brīvprātīgi uzņēmies. Līdz ar to actio pauliana pra-sības pamatā ir saistību neizpilde, ko uzņēmums A uzņēmies pret uzņēmumu B.5Kas ir actio pauliana prasība, un kur tā ir ceļama,ja iesaistītas vairākas dalībvalstis?Kā rīkoties un kurā dalībvalsts tiesā celt prasību, lai nodrošinātu kreditora aizsardzību pret parādnieka ļaunprātīgu rīcību, ja, piemēram, divi uzņēmumi, kuru abu juridiskā adrese ir vienā un tajā pašā dalībvalstī, noslēdz būvniecības līgumu un viens no šiem uzņēmumiem (turpmāk – uzņēmums A) noslēdz apakšlīgumus ar apakšuzņēmējiem par būvdarbu izpildi, bet nespēj šiem apakšuzņēmējiem samaksāt? Lai neiestātos solidārā atbildība, samaksu par būvdarbu izpildi uzņēmuma A vietā veic otrs uzņēmums (turpmāk – uzņēmums B), un, lai arī uzņēmums B tādējādi kļūst par kreditoru uzņēmumam A, pēdējais minētais uzņēmums pārdod šajā pašā dalībvalstī esošu un uzņēmumam A piederošu zemes gabalu uzņēmumam C, kura juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, lai pārdošanas cenu atskaitītu no parāda, kas uzņēmumam A izveidojies attiecībā pret uzņēmumu C.1 Ģenerāladvokāta 2008. gada 16. oktobra secinājumi lietā C339/07, 24.–26. punkts.2 ES Tiesas 1992. gada 26. marta spriedums lietā C261/90 Reichert and Kockler v Dresdner Bank, 17. un 28. punkts.3 ES Tiesas 1992. gada 26. marta spriedums lietā C–261/90 Reichert un Kockler/Dresdner Bank.4 Turpat, 19., 27.–28. punkts.5 ES Tiesas 2018. gada 4. oktobra spriedums lietā C–337/17 Feniks, 46. punkts.6 ES Tiesas 2016. gada 14. jūlija spriedums lietā C196/15 Granarolo, 16. punkts.7 ES Tiesas 2018. gada 4. oktobra spriedums lietā C–337/17 Feniks, 34. – 37. punkts.8 ES Tiesas 2018. gada 7. marta spriedums apvienotajās lietās C274/16, C447/16 un C448/16 flightright u.c., 58. punkts.9 ES Tiesas 2016. gada 21. janvāra spriedums apvienotajās lietās C359/14 un C475/14 ERGO Insurance un Gjensidige Baltic, 44. punkts.10 ES Tiesas 2005. gada 20. janvāra spriedums lietā C–27/02 Engler, 51. punkts.11 ES Tiesas 2013. gada 18. jūlija spriedums lietā C–147/12 ÖFAB, 33. punkts.12 Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punkts, 24. panta 5. punkts, 35. pants, 7. panta 2. punkts.13 ES Tiesas 1990. gada 10. janvāra spriedums lietā C–115/88 Reichert un Kockler/Dresdner Bank.14 Turpat, 11. un 12. punkts.15Nr. 1 (67), 2019. gada janvārisKā noteikt jurisdikciju actio pauliana prasībai?Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra regulas Nr. 1215/2012 par jurisdik-ciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (turpmāk – regula Nr. 1215/2012) mērķis ir jurisdikciju kolīziju normu vienādošana civillietās un komerclietās ar ļoti skaidri nosakāmu jurisdikcijas noteikumu palīdzību, tādējādi ļaujot prasītājam viegli noteikt tiesu, kurā tas var vērsties, un atbildētājam savukārt paredzēt tiesu, kurā tas var tikt iesūdzēts.6Minētās regulas II nodaļā paredzētā vispārē-jā jurisdikcijas noteikšanas sistēma balstīta uz tās 4. panta 1. punktā paredzēto vispārīgo noteiku-mu – personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā neatkarīgi no lietas dalībnieku pilsonības. Atkāpjoties no vispā-rīgā principa par atbildētāja domicila tiesām, regu-las Nr. 1215/2012 II nodaļas 2. iedaļā ir paredzēti speciāli noteikumi par īpašo jurisdikciju.Šādai atbildētāja domicila dalībvalsts tiesu ju-risdikcijai saskaņā ar minētās regulas 16. apsvēru-mu jābalstās uz citiem pamatiem, kas atļauti, pa-matojoties uz ciešu saikni starp tiesu un lietu, vai kā nolūks veicināt pareizu tiesvedības norisi. Jāņem vērā, ka īpašās jurisdikcijas noteikumi, kuros pa-redzēti šie citi jurisdikcijas pamati, interpretējami šauri, un tie nevar tikt interpretēti plašāk, nekā tas ir skaidri paredzēts minētajā regulā.7Saistībā ar regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto īpašo juris-dikciju lietās, kas attiecas uz līgumiem, ES Tiesa ir atzinusi, piemēram, lietā fl ightright8, ka jēdziens „lietas, kas attiecas uz līgumiem”, lai tiktu nodro-šināta vienveidīga tā piemērošana visās dalībvalstīs, jāinterpretē autonomi. Būtiski atcerēties, ka notei-kuma par īpašo jurisdikciju piemērošana prasa, lai pastāvētu juridiskas saistības, ko brīvprātīgi uzņē-musies viena persona attiecībā pret otru un uz ko balstīta prasītāja celtā prasība.9 Tādējādi, ja actio pauliana prasība iesniegta, pa-matojoties uz prasījuma tiesībām, kas radušās no saistībām, noslēdzot līgumu, tā ietilpst „lietās, kas attiecas uz līgumiem”. ES Tiesa minēto ir atzinusi, piemēram, lietās Engler10 un ÖFAB11, jo, ja tas būtu citādi, parādnieks būtu spiests celt prasību atbildētā-ja domicila tiesā, tomēr šādai regulas Nr. 1215/2012 4. panta 1. punktā paredzētajai tiesai konkrētajā gadījumā var nebūt nekādas saiknes ar parādnieka saistību pret savu kreditoru izpildes vietu.Līdz ar to no līguma izrietošo prasījuma tiesību īpašnieks, kas vēlas iesniegt actio pauliana prasību, ir tiesīgs to darīt „attiecīgās saistības izpildes vietā”, jo šī jurisdikcija atļauta regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā. Ņemot vērā, ka aprakstī-tajā piemērā kreditora prasība ir vērsta uz tā interešu aizsardzību, izpildot no būvniecības līguma izrietošās saistības, „attiecīgās saistības izpildes vieta” saskaņā ar minētās regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu ir vieta, kur atbilstoši šim līgumam izpildīti būvdarbi, t.i., uzņēmumu A un B juridiskās adreses dalībvalstī. Kad šāds izņēmums nav piemērojams?Uz actio pauliana prasību nevar attiecināt iz-ņēmuma vai īpašo jurisdikciju saistībā ar tiesībām uz nekustamo īpašumu, spriedumu izpildi, pagaidu pasākumiem un neatļautu darbību.12Piemēram, Reichert I13 lietā ES Tiesa norādīja, ka uz actio pauliana nav attiecināma izņēmuma jurisdikcija attiecībā uz tiesībām saistībā ar ne-kustamo īpašumu. Pamatlietā Reichert laulātais pāris, kura domicils atradās Vācijā, savam dēlam uzdāvināja nekustamo īpašumu Francijā. Viņu kre-ditors Dresden Bank apstrīdēja šo tiesību nodošanu Francijas tiesā.Šajā lietā ES Tiesa norādīja, ka šādas prasības izskatīšanā tiesas sēdē nav nepieciešams ne izvērtēt faktus, ne piemērot locus rei sitae normas un praksi, lai pamatotu tās valsts tiesas jurisdikciju, kurā ne-kustamais īpašums atrodas.14Viktorija Soņeca,Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorante, Latvijas Republikas pārstāvja Eiropas Savienības Tiesā biroja vadītājaAr actio pauliana joprojām jāsaprot kreditora tiesību saglabāšana attiecībā uz parādnieka mantu, kur no procesuālā viedokļa prasība tiek vērsta pret strīdīgās mantas ieguvēju.Foto: Boriss Koļesņikovs16BILANCES JURIDISKIE PADOMIJURISTA PADOMSInformāciju par tām valstīm, ar kurām Latvijai ir noslēgti tiesiskās palīdzības līgumi, un tiesiskās palīdzības lūgumu veidlapas atbilstoši Latvijai sais-tošajiem divpusējiem (trīspusējiem) līgumiem par tie-sisko palīdzību var iegūt Tieslietu ministrijas mājas-lapā www.tm.gov.lv, sadaļā „Starptautiskā sadarbība”. Praktisku informāciju par ES dalībvalstu pārrobežu civillietu procesu, tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kompetentajām iestādēm, tiesāšanās izdevumiem, kā arī sprieduma izpildes jautājumiem var atrast Eiropas e–tiesiskuma portālā https://e–justice.europa.eu.Prasības celšana Latvijas tiesā pret parādnieku, kas pastāvīgi dzīvo ES dalībvalstīPrasītājs var izvēlēties celt prasību Latvijas tiesā pret parādnieku, kas pastāvīgi dzīvo ES dalībvalstī, ja parāda veids atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra regulas (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civil-lietās un komerclietās (turpmāk tekstā regula) II noda-ļas 2. iedaļas „Īpašā jurisdikcija” 7. pantā noteiktajam. Piemēram, šī panta 1. punkta b) apakšpunkts nosaka: pakalpojumu sniegšanas gadījumā – jurisdikcijas vieta ir dalībvalstī, kur sniegts pakalpojums, tātad lietas iz-skatīšana piekrīt Latvijas tiesai, ja prasība būs, piemē-ram, par pakalpojumu maksas parāda piedziņu. Īpašā jurisdikcija attiecas arī uz patērētāju līgumiem strīdus tiesiskajās attiecībās un preču iegādes gadījumiem.Pēc lietas izskatīšanas par parāda piedziņu Latvijas tiesā un nolēmuma stāšanās likumīgā spēkā tiesa pēc prasītāja lūguma saskaņā ar Civilprocesa likuma 541.1 pantu sagatavo un izsniedz Eiropas izpildes rīkojumu vai attiecīgu apliecību, kas ir ES izpildu dokuments. Uz šī dokumenta pamata Latvijas spriedumu var iz-pildīt ārvalstīs.ES dalībvalstī pieņemtu spriedumu pārējās da-lībvalstis atzīst bez jebkādas īpašas atzīšanas proce-dūras. Rezultāts – starptautiskais civilprocess padarīts vienkāršāks, lētāks un efektīvāks, vienlaikus garantējot arī personu tiesisko interešu aizsardzību.Tāpat ir jāņem vērā, ka iespējamas situācijas, kad ju-risdikcija skatīt parāda piedziņas lietu būs tikai tai valstij, kur dzīvo parādnieks (atbildētāja dzīvesvietas valstij). Vienlaikus jāatzīmē, ka prasītājs parāda atgūšanai var izvēlēties nacionālajām tiesībām alternatīvās Eiropas procedūras, piemēram, Eiropas Maza apmēra prasību regulu, Eiropas Maksājuma rīkojuma regulu vai Eiropas Izpildes rīkojuma regulu. Visas Eiropas procedūras ir uz noteiktu formu (veidlapām) balstītas procedūras. Piemēram, Eiropas maksājuma rīkojuma pro-cedūra ir efektīvs instruments parāda atgūšanai ne-apstrīdētiem prasījumiem (analogs Latvijas saistību piespiedu izpildīšanai brīdinājuma kārtībā).Praktiska informācija par alternatīvām Eiropas procedūrām, kompetentajām iestādēm un tiesāšanās izdevumiem atrodama Eiropas e–tiesiskuma portālā https://e–justice.europa.eu.Latvijas tiesas sprieduma izpilde citā ES dalībvalstī, ja sprieduma izpilde Latvijas teritorijā nav iespējamaVar būt situācija, kad parādnieks pārcēlies uz dzī-vi citā ES dalībvalstī no Latvijas pēc tam, kad tiesas spriedums stājies spēkā un konstatēts, ka sprieduma izpilde Latvijas teritorijā nav iespējama, tā kā parād-niekam Latvijā nav mantas. Ja zināms, ka parādnieks neatrodas Latvijā, tiesas sprieduma izpildes nodrošināšana citā valstī un pa-rādnieka dzīvesvietas noskaidrošana ir paša piedzinēja ziņā. Nav tiesiska regulējuma, kas paredzētu starpvalstu sadarbību parādnieka atrašanās vietas noskaidrošanai. Vienīgais izņēmums ir uzturlīdzekļu parāda piedziņas lietas. Ja parādnieka pastāvīgā dzīvesvieta ir kādā ES dalībvalstī un ir zināms, kura valsts tā ir, persona var vērsties Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijā ar iesniegumu, lūdzot precizēt parādnieka atrašanās vietu, savukārt administrācija nosūta lūgumu attiecīgās valsts centrālajai iestādei pārrobežu uzturlīdzekļu lietās. Jāatceras, ka Latvijas zvērināti tiesu izpildītāji sprie-duma izpildi var veikt tikai Latvijas teritorijā. Tāpēc pie-dzinējs var vērsties pie zvērināta tiesu izpildītāja ar lūgu-mu izsniegt informāciju, ka parāda piedziņa no parād-nieka Latvijā nav iespējama un, lai panāktu sprieduma izpildi, vērsties tiesā, kura taisījusi izpildāmo spriedumu, ar lūgumu saskaņā ar Civilprocesa likuma 541.1 pantu sagatavot un izsniegt attiecīgu sprieduma izpildāmības apliecību, kas ir Eiropas Savienības izpildu dokuments.Par praktiskiem risinājumiem parādu atgūšanā pārrobežu lietāKā atgūt parādu no parādnieka, kura pastāvīgā uzturēšanās vieta ir ārvalstīs? Kā rīkoties, lai parādu atgūtu un spriedumu par parāda piedziņu izpildītu? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, jāņem vērā, ka parāda piedzīšanas veidu un iespējas nosaka vairāki faktori: potenciālā parādnieka patvēruma zemes var iedalīt trijās kategorijās: Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis, valstis, ar kurām Latvijai ir noslēgti tiesiskās palīdzības līgumi, un valstis, ar kurām šādu līgumu nav.17Nr. 1 (67), 2019. gada janvārisJURISTA PADOMSTe svarīgi ievērot, ka ar regulas (ES) Nr. 1215/2012 jeb Briseles Ibis regulas spēkā stāša-nos 2015. gada 10. janvārī ir veiktas būtiskas izmaiņas izpildāmības pasludināšanas procedūrā, nosakot, ka spriedums, kas ir izpildāms izcelsmes valstī, ir izpil-dāms arī pārējās ES dalībvalstīs.Tāpēc 2015. gada 10. janvāris ir nozīmīga ro-bežšķirtne sprieduma izpildīšanas procedūrai. Tas nozīmē, ka, ja Latvijas tiesas spriedums pieņemts tiesvedībā, kas ierosināta 2015. gada 10. janvārī vai pēc tam, prasītājs Latvijas tiesas sprieduma izpildi citā ES dalībvalstī var panākt saskaņā ar regulas (ES) Nr. 1215/2012 jeb Briseles Ibis regulas noteikumiem. Tādā gadījumā Latvijas tiesas izdotu ES izpildu dokumentu iesniedz attiecīgās dalībvalsts kompetentā iestādē (katrai dalībvalstij var būt atšķirīga iestāde, ne visās ES dalībvalstīs tas būs tiesu izpildītājs), ko iespējams noskaidrot iepriekšminētajā Eiropas tie-siskuma portālā.Savukārt, ja Latvijas tiesas spriedums pieņemts tiesvedībā, kas uzsākta pirms 2015. gada 10. janvā-ra un pēc 2004. gada 1. maija, sprieduma atzīšanai un izpildei citā ES dalībvalstī jāpiemēro regulas (EK) Nr. 44/2001 jeb Briseles I regulas noteikumi. Saskaņā ar Briseles I regulas noteikumiem prasītājam, kurš vēlas Latvijas tiesas spriedumu izpildīt citā ES dalībvalstī, vispirms jālūdz izpildes dalībvalsts tiesai šo spriedumu pasludināt par izpildāmu. Tikai tad, kad izpildes valsts tiesa Latvijas tiesas spriedumu būs pa-sludinājusi par izpildāmu, prasītājs var vērsties izpildes valsts kompetentā iestādē un lūgt spriedumu izpildīt.Kas ir Eiropas izpildes rīkojums?Eiropas izpildes rīkojums ir ES izpildu doku-ments, ko izdod tiesa uz prasītāja pieteikuma pama-ta, kura taisījusi spriedumu pēc 2005. gada 21. ok-tobra par neapstrīdētu prasījumu, ja spriedums nav pieņemts aizmuguriski (tajā skaitā atbildētājs nevar būt aicināts uz tiesu ar publikāciju laikrakstā Latvijas Vēstnesis). Pēc Eiropas izpildes rīkojuma saņemšanas prasītājs Eiropas izpildes rīkojumam nodrošina tul-kojumu un vēršas izpildes valsts izpildes institūcijā (Latvijā tie ir zvērināti tiesu izpildītāji), kas uzsāk pie-dziņu saskaņā ar izpildes valsts civilprocesuālo regulē-jumu. Spriedumu, kas apstiprināts ar Eiropas izpildes rīkojumu, nav iespējams izpildīt Dānijā.Jauns pārrobežu prasības nodrošināšanas instruments – parādnieka kontu apķīlāšana ārzemēsNo 2017. gada 18. janvāra visās ES dalībvalstīs, izņemot Apvienoto Karalisti un Dāniju, kļuva piemē-rojama Eiropas parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija regula Nr. 655/2014, ar ko izveido Eiropas kontu apķīlāšanas procedūru, lai atvieglotu pārrobe-žu parādu piedziņu civillietās un komerclietās (turp-māk – regula). Ar šo regulu radīts jauns pārrobežu prasības nodrošināšanas instruments – Eiropas kontu apķīlāšanas rīkojums, kas ļauj kreditoriem apķīlāt pa-rādnieka naudas līdzekļus (kontus) kredītiestādēs un tādējādi efektīvāk piedzīt parādu pārrobežu procesā. Svarīgi, ka Eiropas kontu apķīlāšanas rīkojums ļauj kreditoriem apķīlāt parādnieka naudas līdzekļus (kontus) kredītiestādēs gan pirms prasības celšanas tie-sā, gan jebkurā tiesvedības stadijā, gan arī sprieduma izpildes stadijā, tādējādi efektīvāk piedzīt parādu pār-robežu procesā. Regula piemērojama tikai pārrobežu civillietās un komerclietās prasījumiem par konkrētas naudas summas samaksu, kam ir iestājies termiņš, un prasījumiem samaksāt nosakāmu naudas summu, kas izriet no darījuma vai notikuma, kurš jau ir norisinā-jies, ar noteikumu, ka šādu prasījumu var iesniegt tiesā.Regula paredz iespēju kreditoram, kas jau ir ieguvis tiesas nolēmumu vai publisku aktu (t.i., sprieduma vai notariālā akta izpildes nodrošinājuma gadījumā), vien-laikus ar pieteikuma par Eiropas kontu apķīlāšanas rī-kojuma izdošanu iesniegšanu lūgt tiesu iegūt ziņas par atbildētāja naudas līdzekļiem (kontiem) kredītiestādēs. Ja tiesa apmierinās kreditora pieteikumu par ziņu par atbildētāja naudas līdzekļiem (kontiem) iegūšanu, tie-sa pati nosūtīs kredītiestādēm vai attiecīgā gadījumā ārvalsts informācijas iestādei (ko katra dalībvalsts būs paziņojusi) lūgumu sniegt minētās ziņas. Taču visos ga-dījumos, kad kreditors (prasītājs) vēl nebūs ieguvis tiesas nolēmumu vai publisku aktu, zaudējumu nodrošināšana būs obligāta. Tas nozīmē, ka tiesa nekavējoties pēc pie-teikuma iesniegšanas pieņem nolēmumu par kreditora (prasītāja) pienākumu nodrošināt iespējamos parādnie-ka (atbildētāja) zaudējumus un noteiks tiesu izpildītāja depozīta kontā iemaksājamās summas apmēru.Latvijas tiesā izdota Eiropas kontu apķīlāšanas rīkojuma izpildi ierosina pats kreditors (prasītājs), vēr-šoties pie zvērināta tiesu izpildītāja, ja Eiropas kontu apķīlāšanas rīkojums izpildāms Latvijā, vai ārvalsts kompetentā iestādē, ja tas izpildāms citā dalībvalstī.Eiropas kontu apķīlāšanas rīkojuma izpilde neat-šķiras no nacionālā prasības nodrošināšanas regulē-juma. Tiesu izpildītājs dod rīkojumu kredītiestādēm apķīlāt parādnieka naudas līdzekļus kredītiestādē rī-kojumā norādītās summas apmērā, pārskaitot tos uz tiesu izpildītāja depozīta kontu. Foto: Aivars SiliņšDace Vārna,Tieslietu ministrijas Civiltiesību departamenta Starptautisko un procesuālo tiesību nodaļas juriste18BILANCES JURIDISKIE PADOMIJURISTA PADOMSDarba algas amplitūda darba sludinājumosTurpmāk darba sludinājumos ir obligāti jāno-rāda amata darba algas kopējās mēneša vai gada summas bruto vai paredzētā stundas tarifa likmes samaksas amplitūda. Šo grozījumu mērķis bija padarīt skaidrākus „spēles noteikumus”, lai poten-ciālie amata kandidāti, izlasot darba sludinājumu, būtu informētāki, izlemjot par piedalīšanos atla-ses procesā. Taču, ņemot vērā konkrēto grozījumu formulējumu, kā arī to, ka darba algas apmērs ir ticis uzskatīts par konfi denciālu informāciju, kas var ietekmēt arī darba devēja konkurētspēju, var rasties šaubas, vai grozījumi savu mērķi sasniegs.Lai gan saistībā ar šiem grozījumiem masu me-dijos ir ticis komentēts, ka tie ir „deklaratīvi” un pra-sa norādīt amplitūdu „indikatīvi”, grozījumu teksts šādu terminoloģiju nelieto, bet gan norāda uz „pare-dzēto algas/samaksas amplitūdu”. Tomēr nedz pašos grozījumos, nedz izstrādes procesā, nedz anotācijā nav atrodams sīkāks skaidrojums, kritēriji vai vad-līnijas par to, kāda apmēra amplitūdas norādīšana būtu atbilstoša šim Darba likuma noteikumam. Ir skaidrs, ka darba alga atšķiras, piemēram, atkarībā no darbinieka izglītības, kvalifi kācijas un pieredzes, un praksē iespējamās amplitūdas robežas var būtiski atšķirties. Rezultātā darba devējam nav iespējams precīzi paredzēt, cik kvalifi cēti un piere-dzējuši darbinieki kandidēs uz amatu. Nav skaidrs, vai būs kādas juridiskas sekas, ja atlases rezultātā darbinieks un darba devējs vienosies par tādu algu, kura neatbildīs darba sludinājumā norādītajai am-plitūdai. Formāli likums tādas neparedz.Jaunākās izmaiņas darba tiesisko attiecību regulējumāJaunākie grozījumi Darba likumā, kuri Saeimā pieņemti galīgajā lasījumā 2018. gada 1. novembrī un stājās spēkā salīdzinoši nesen – 2018. gada 28. novembrī, satur jaunu regulējumu tādos jautājumos kā obligātās prasības darba sludinājumam, darba devēja tiesības prasīt darbiniekam konkrētas svešvalodas prasmi, arodbiedrības tiesības darba devēja uzteikuma gadījumā un citos. Foto: © zenzen – Fotolia.com19Nr. 1 (67), 2019. gada janvārisJURISTA PADOMSArodbiedrības piekrišanaPraksē bija vērojama situācija, kad darbinieks, nojaušot par tuvojošos darba līguma uzteikumu no darba devēja puses, steidzamā kārtā kļuva par arod-biedrības biedru. Tādējādi darba devējs bija spiests pirms uzteikuma darbiniekam prasīt šīs arodbied-rības piekrišanu. Ar jaunajiem grozījumiem ir no-teikts, ka arodbiedrības iepriekšēja piekrišana dar-ba līguma uzteikumam ir jāprasa tikai gadījumā, ja darbinieks ir arodbiedrības biedrs vairāk nekā sešus mēnešus. Tātad arī turpmāk darba devējam pirms darba līguma uzteikuma būs jānoskaidro, vai darbinieks ir arodbiedrības biedrs (izņemot, uzteikumu pārbaudes laikā vai uzteikumu tāpēc, ka darbinieks, veicot darbu, ir alkohola, narkotiku vai toksiska reibuma stāvoklī, vai ir atjaunots darbā darbinieks, vai arī tiek likvidēts darba devējs). Taču papildus būs no darbinieka jāsaņem informācija arī par darbinieka dalības arodbiedrībā ilgumu, lai sa-prastu, vai ir nepieciešams saņemt arodbiedrības piekrišanu uzteikumam. Jaunums ir arī tas, ka, ja uzteikuma pamatā ir darbinieka nespēja veikt nolīgto darbu veselības stāvokļa dēļ, ko apliecina ārsta atzinums, vai Darba likumā paredzētais uzteikums pārejošas darbnespē-jas dēļ, tad darba devējam vairs nav jāsaņem arod-biedrības piekrišana, bet ir tikai iepriekš jāinformē arodbiedrība un jākonsultējas ar to. Valodas prasmes pieprasīšanaJaunie grozījumi paredz, ka darba devējam nav tiesību prasīt no darbinieka kādas svešvalo-das prasmi, ja tās lietošana neietilpst darba pie-nākumos. Ir noteikts, ka strīda gadījumā darba devējam ir pienākums pierādīt, ka atšķirīgas at-tieksmes pamatā ir objektīvi apstākļi, kas nav sais-tīti ar darbinieka valodas prasmi. Jāatzīst, ka šie grozījumi tikai izvērš līdzšinējo regulējumu, kas jau aizliedza darba devējam prasīt no darbinieka tādas prasmes, kuras nebija nepieciešamas darba pienākumu izpildei, un jau vispārīgi noteica darba devēja pienākumu pierādīt atšķirīgas attieksmes objektīvu pamatojumu. Piezīmes vai rājiena pārsūdzēšanaKā zināms, darbiniekam ir tiesības prasīt piezī-mes vai rājiena atcelšanu, iesniedzot sūdzību dar-ba devēja nozīmētajai pilnvarotajai personai viena mēneša laikā no piezīmes vai rājiena izteikšanas dienas. Sūdzība jāizskata un atbilde par pieņemto lēmumu jāsniedz darbiniekam ne vēlāk kā septiņu dienu laikā pēc sūdzības saņemšanas. Saskaņā ar grozījumiem turpmāk gadījumā, ja darba devējs pieņem lēmumu piezīmi vai rājienu neatcelt, darbi-niekam būs tiesības celt prasību tiesā viena mēneša laikā no dienas, kad saņemts darba devēja lēmums. Tāpat ir atrisināta situācija, kad darba devējs likumā noteikto septiņu dienu laikā nesniedz dar-biniekam atbildi par savu lēmumu attiecībā uz dar-binieka sūdzību par piezīmes vai rājiena atcelšanu. Šādā gadījumā uzskatāms, ka darba devējs piezīmi vai rājienu atcēlis.Darbinieka uzteikums svarīga iemesla dēļDarba likums paredz, ka darbinieks ir tiesīgs uzteikt darba līgumu, neievērojot likumā noteiktos uzteikuma termiņus, ja viņam ir svarīgs iemesls. Par šādu iemeslu likums atzīst katru tādu apstākli, kas, pamatojoties uz tikumības vai taisnprātības apsvē-rumiem, neļauj turpināt darba tiesiskās attiecības. Svarīgs iemesls ir ģenerālklauzula, kuras saturu veido mainīgā sabiedrības vērtību sistēma un kuru konkretizē tiesu prakse. Turpmāk šādā gadījumā darba devējam ir pienākums izmaksāt darbiniekam atlaišanas pabalstu likumā noteiktajā apmērā tikai tad, ja darba devējs piekrīt, ka darbinieka norādītais iemesls ir svarīgs. Savukārt, ja darba devējs apstrīd (iebilst pret) darbinieka norādīto svarīgo iemeslu un nav viņam izmaksājis atlaišanas pabalstu Darba likumā noteiktajā apmērā, darbinieks, kurš uzsaka darba līgumu svarīga iemesla dēļ, var celt tiesā pra-sību par atlaišanas pabalsta piedziņu viena mēneša laikā no atlaišanas dienas.Iveta Ceple,zvērināta advokāte, zvērinātu advokātu birojs Ellex KļaviņšMateriāls tapissadarbībā arFoto no ZAB Ellex Kļaviņš arhīvaArodbiedrības iepriekšēja piekrišana darba līguma uzteikumam ir jāprasa tikai gadījumā, ja darbinieks ir arodbiedrības biedrs vairāk nekā sešus mēnešus.Next >