< Previous20BILANCES JURIDISKIE PADOMIJURISTA PADOMSViens no veidiem, kā popularizēt preču un pa-kalpojumu loteriju, ir reklāma. Saskaņā ar Preču un pakalpojumu loteriju likuma prasībām preču un pakalpojumu loterijas reklāmā obligāti ir jānorāda loterijas atļaujas numurs, kā arī informācija, kur var iepazīties ar Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijā apstiprinātajiem konkrētās loterijas no-teikumiem. Loterijas atļaujas numura norādīšana reklāmā ir viens no apliecinājumiem, ka konkrētā loterija ir likumīga. Līdz ar to gan TV reklāmās, gan radio reklāmās ir dzirdams loterijas atļaujas numurs. Līdzīgi kā reklāmai, arī informācijai, kāda jāno-rāda uz loterijas preces iepakojuma, ir savi nosacīju-mi. Preču un pakalpojumu loteriju likums nosaka, ka loterijas atļaujas saņēmējam jānodrošina, lai pre-ču pārdošanas vai pakalpojumu sniegšanas vietā ir loterijas dalībniekam pieejama apstiprināto preču vai pakalpojumu loterijas noteikumu kopija vai uz loterijas preces iepakojuma ir jānorāda loterijas sā-kuma un beigu datums un informācijas avots, kur var iepazīties ar apstiprinātajiem preču vai pakal-pojumu loterijas noteikumiem. Pēc novērojumiem praksē, ieteikums loterijas organizētājiem uz lote-rijas preces iepakojuma papildus loterijas sākuma un beigu datumam norādīt arī datumu, no kura līdz kuram datumam loterijas dalībnieks, pērkot konkrēto loterijas preci, var reģistrēties konkrēta-jā loterijā. Jo loterijas sākuma datums un loterijas beigu datums parasti nesakrīt ar datumu, kurā lo-terijas dalībnieks var pieteikties loterijā. Periods, kādā loterijas dalībnieks var pieteikties konkrētajā loterijā, parasti ir īsāks nekā loterijas sākuma un beigu datums. Loterijas beigu datums ietver arī loterijas izlozi un laimējušo personu publicēšanu.Vispopulārākais veids, kā norādīt informācijas avotu, kur var iepazīties ar preču vai pakalpojumu loterijas noteikumiem, ir konkrēta interneta adrese. Visbiežāk arī reģistrēšanās šai preču vai pakalpo-jumu loterijai ir norādītajā interneta adresē, kas loterijas dalībniekam ir bez maksas.Svarīgs preču un pakalpojumu loteriju orga-nizēšanas posms ir laimējušo personu noteikšana (izloze). Saskaņā ar Preču un pakalpojumu lote-riju likumu laimējušās personas nosaka publiski. Tas norāda, ka izlozē drīkst piedalīties loterijas dalībnieks, kurš reģistrējies konkrētajā loterijā, lai pārliecinātos par izlozes norisi. Ja loterijas kopējais laimestu fonds ir lielāks par 10 000 eiro, laimējušo personu noteikšanā piedalās arī Izložu un azartspē-ļu uzraudzības inspekcijas pārstāvis.Laimējušo personu noteikšanas kārtībai ir jābūt atrunātai preču vai pakalpojumu loterijas noteiku-mos, un tai jānorit atbilstoši šiem noteikumiem.Saskaņā ar Preču un pakalpojumu loteriju liku-ma prasībām par laimējušo personu noteikšanu lo-terijas organizētājs sastāda protokolu, kurā norāda:1) loterijas atļaujas saņēmēja nosaukumu, juridisko adresi, reģistrācijas numuru;2) loterijas nosaukumu;3) laimējušo personu noteikšanas vietu un datumu;4) personas, kas piedalās laimējušo personu no-teikšanā (kā vienai no personai vēlams būt loterijas atbildīgajai personai, kura ir norādīta Nosacījumi preču vai pakalpojumu loteriju organizēšanā pēc loterijas atļaujas saņemšanasPēc preču un pakalpojumu loteriju atļaujas pieteikuma iesniegšanas Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijā un preču un pakalpojumu loterijas atļaujas saņemšanas loterijas organizētājam ir būtiski ievērot gan izlozes norises likumību, gan reklāmas nosacījumus, gan ziņojuma iesniegšanas prasības. Atgādinām, ka žurnāla 2018. gada decembra numurā informējām par preču un pakalpojumu loterijas atļaujas saņemšanas nosacījumiem.21Nr. 1 (67), 2019. gada janvārisJURISTA PADOMSpieteikumā kā atbildīgā persona par loterijas atļaujas saņemšanu);5) laimestu nosaukums (ja ir vairāki laimesti, jāuz-skaita visi laimesti, kas ir apstiprināti loterijas noteikumos);6) laimējušās personas vārds un uzvārds (papildus vēlams norādīt arī laimējušās personas reģistrē-to čeka numuru, kas apliecina konkrētās preces pirkumu, un tālruni vai e–pastu).Preču vai pakalpojumu loterijas laimējušo per-sonu noteikšanas protokola paraugs ir pieejams www.iaui.gov.lv/lv/loterijas/protokolsPēc laimējušo personu noteikšanas loterijas organizētāja pienākums ir ne vēlāk kā pēc 5 die-nām, paziņot par loterijas rezultātiem, norādot gan laimestu, gan laimējušo personu. Ja loterija ir norisinājusies visā Latvijas Republikas teritori-jā, par loterijas rezultātiem jāpaziņo vismaz vienā plašsaziņas līdzeklī, kas tiek izplatīts visā Latvijas Republikas teritorijā. Visbiežāk loterijas laimēju-šās personas tiek publicētas interneta adresē, kurā varēja arī reģistrēties konkrētai loterijai. Ja loterija norisinājusies vienā reģiona veikalā, kuram nav interneta adreses, par loterijas rezultā-tiem var paziņot veikalā, izvietojot publiski pieeja-mu informāciju.Ja loteriju organizē avīze, žurnāls, biļetens vai cits periodiskais izdevums, par loterijā laimēju-šajām personām un laimestiem loterijas atļaujas saņēmējs paziņo iznākošajā nākamajā izdevuma numurā.Saskaņā ar likumu „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9. panta pirmās daļas 26. punktu preču un pakalpojumu loteriju laimesti netiek aplikti ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Tas nozīmē, ja preču un pakalpojumu loterija ir likumīga (reģis-trēta Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijā, un loterijas organizētājs saņēmis loterijas atļauju), loterijas dalībniekam, pēc laimesta saņemšanas, nav jāmaksā nodokļi. Loterijas dalībnieks var pārliecināties, vai lote-rija, kurā viņš vēlas piedalīties, ir reģistrēta Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijā un vai tā ir likumīga. Visas apstiprinātās loterijas ir reģistrētas Loteriju reģistrā, kas ir publiski pieejams interneta adresē www.iaui.gov.vl/lv/loterijasPēc loterijas norises beigām loterijas atļaujas saņēmējam jāiesniedz Inspekcijā ziņojums par izsniegtajiem laimestiem katrā konkrētā loterijā. Ziņojums jāiesniedz saskaņā ar 16.12.2003. gada Ministru kabineta noteikumiem Nr. 701 „Ziņoju-ma par preču vai pakalpojumu loterijas organizē-šanu iesniegšanas kārtība”. Ziņojuma iesniegšanai ir speciāla veidlapa, kuru loterijas atļaujas saņēmējs nedrīkst mainīt. Ziņojums jāiesniedz 15 dienu laikā pēc loterijas atļaujas saņēmēja laimestu izsniegša-nas noteiktā termiņa. Laimestu izsniegšanas ter-miņš tiek iekļauts loterijas noteikumos.Ja tiek izsniegti visi laimesti, tad atlikušo lai-mestu sadaļa paliek tukša. Savukārt, ja kādi laimes-ti nav izsniegti, tad tie jānorāda atlikušo laimestu sadaļā. Saskaitot izsniegtos un atlikušos laimestus, veidojas kopējais laimestu fonds, kāds tika apstip-rināts loterijas noteikumos. Tāpat precīzi jāaizpilda sadaļa par valsts nodevas samaksu, norādot reāli samaksāto valsts nodevas summu.Preču vai pakalpojumu loteriju veids, kurā ne-tiek organizēta izloze, ir momentloterija. Moment-loterijas galvenā pazīme ir, ka loterijas dalībnieks uzreiz pēc preces iegādes vai pakalpojuma līguma noslēgšanas uzzina, vai viņš ir laimējis, kā arī saņem iegūto laimestu. Piemēram, iegādājoties preci, tiek piedāvāta iespēja izvēlēties momentloterijas kar-tīti, kur, atklājot aizsargslāni, loterijas dalībnieks uzzina, ko viņš ir laimējis, vai arī uzzina, ka šoreiz nepaveicās. Ja momentloterijas kartītē ir laimests, tad šis laimests ir jāsaņem turpat, kur tika saņemta momentloterijas kartīte. Momentloterijas kartītē uzraksts „Mēģini vēlreiz” bieži tiek pārprasts, jo loterijas organizē-tājs uzskata, ka atkārtoti jāveic preces pirkums un pēc tam atkārtoti varēs izvēlēties momentloteri-jas kartīti, savukārt loterijas dalībnieks uzskata, ka viņam tādējādi tiek dota iespēja vēlreiz izvēlēties Evita Jaksone,Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas Licencēšanas nodaļas vadītājaFoto no personīgā arhīvaJa loterijas kopējais laimestu fonds ir lielāks par 10 000 eiro, laimējušo personu noteikšanā piedalās arī Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas pārstāvis.22BILANCES JURIDISKIE PADOMIJURISTA PADOMSmomentloterijas kartīti. Līdz ar to ieteikums lote-riju organizētājiem izvairīties no pārprotamu vārdu salikuma.Veiksmīgas loterijas norises procesā būtiski ir arī loterijas dalībnieka, ne tikai loterijas organizētā-ja pienākumi un atbildība. Bieži loterijas dalībnieks aizmirst par saviem pienākumiem un godaprātu, piedaloties loterijā.Loterijas dalībnieka pienākumi1. Iepazīties ar loterijas noteikumiem (šis ir viens no galvenajiem loterijas dalībnieka pienākumiem, jo katrai loterijai ir savi noteikumi un savi nosacīju-mi. Tie atšķiras. Nevar paļauties uz „es jau vienreiz piedalījos, zinu, kas jādara”).2. Reģistrēties loterijā atbilstoši katras konkrētās loterijas noteikumiem (katrai loterijai ir savi nosa-cījumi, kā notiek pieteikšanās loterijā, būtiski pie-vērst uzmanību gan garumzīmju lietošanai, reģis-trējot čeku, gan prasītajai obligātajai informācijai).3. Ievērot godīguma principu (ja loterijas prece ir nopirkta un saņemts čeks, ko reģistrēt loterijā, tad šis čeks jāreģistrē kā viena dalība. Mainot čeka rek-vizītus, dalība loterijā netiks reģistrēta un laimests netiks izsniegts. Piemēram, ja čeka numuram tiek pievienots vēl viens cipars. Šādā gadījumā, ja arī persona būs izlozēta kā laimējusī persona, laimestu nesaņems, jo čeka oriģināla numurs nesakritīs ar loterijā reģistrēto čeka numuru. Tādējādi, mainot čeka rekvizītus, lai palielinātu iespēju laimēt, var palikt bez laimesta.Viens no visbiežāk uzdotajiem jautājumiem, kas rodas komersantam pirms loterijas organizē-šanas, ir – paredzētā aktivitāte ir preču vai pakalpo-jumu loterija vai mārketinga akcija? Kurā gadījumā jāsaņem loterijas atļauja un kurā ne?Galvenā atšķirība preču vai pakalpojumu lo-terijai no mārketinga akcijas ir preču pirkums vai pakalpojuma līguma noslēgšana. Ja komersanta plānotajā aktivitātē nav jāveic preču pirkums vai nav jānoslēdz pakalpojuma līgums, tad šī aktivi-tāte ir kvalifi cējama kā mārketinga akcija un tās organizēšanai nav jāsaņem loterijas atļauja. Piemē-ram, akcijas dalībnieks aizpilda kuponu (bez preces pirkuma vai pakalpojuma līguma noslēgšanas) un piedalās laimesta izlozē.Visbiežāk sastopamais mārketinga akcijas veids – ja akcijā tiek piedāvāta garantētā balva. Tas ir, ja ar vienādiem nosacījumiem vienā laika periodā visiem dalībniekiem tiek garantēts vienāds laimests. Piemēram, nopērkot preci konkrētā laika posmā, visi pircēji dāvanā saņem pildspalvu.Preču vai pakalpojumu loteriju un akciju orga-nizēšana, ievērojot normatīvo aktu prasības, sniegs gandarījumu gan dalībniekiem, gan organizētājiem.Uzraudzību un kontroli par Preču un pakal-pojumu loteriju likuma ievērošanu veic Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcija. Neskaidrību, sūdzību vai citu jautājumu gadījumā var vērsties Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijā.Tā kā dzīvojam globalizācijas laikmetā, savstarpējas darījuma attiecības aktīvi veidojas uzņēmumiem no dažādām valstīm. Arī Latvijas uzņēmumiem sadarbība ar partneriem no ārzemēm ir aktuāls jautājums. Neizbēgami dažas no darījuma attiecībām sabrūk, rodoties strīdiem par līgumsaistību neizpildi vai nepienācīgu izpildi, un tad līgumslēdzējiem ir jārisina strīdi ar visefektīvākajiem līdzekļiem, piemēram, ar šķīrējtiesas procesa palīdzību, par ko ir vēlams vienoties, jau noslēdzot līgumu.Ārzemju sadarbības partneri ļoti reti piekrīt strīdu risināšanai Latvijas Republikas vispārīgās ju-risdikcijas tiesās vai Latvijas šķīrējtiesā, jo nepārzina mūsu tiesību sistēmu, valodu, kā arī cenšas strīdus risināt neitrālā teritorijā. Līdz ar to praksē ļoti bieži līgumos tiek ietverta šķīrējtiesas klauzula par strīdu risināšanu kādā no starptautiskajām šķīrējtiesām. Pastāv divu veidu šķīrējtiesas: pastāvīgā šķīrēj-tiesa un šķīrējtiesa, ko, pamatojoties uz pušu vieno-šanos, izveido konkrēta civiltiesiska strīda izšķirša-nai (ad hoc šķīrējtiesa).Pārsvarā strīdi tiek risināti pastāvīgajā šķīrējtie-sā, it īpaši ja līgumslēdzējiem nav lielas pieredzes starptautiskajā strīdu izšķiršanā. Tāpēc šajā rakstā jautājumi saistībā ar ad hoc šķīrējtiesas procesu ne-tiek apskatīti.Ārvalstu uzņēmēji dot priekšroku strīda nodo-šanai privātajai iestādei – šķīrējtiesai – šādu priekš-rocību dēļ: 1) šķīrējtiesas nolēmumu atzīšana un izpilde, 2) neitrāla vieta strīda izskatīšanai, 3) procedūras elastība, 4) šķīrējtiesneši ar attiecīgo pieredzi, 5) pušu autonomija, Šķīrējtiesas klauzula komerclīgumos ar ārzemju partneriem – kas jāņem vērā?Foto no ZAB Skrastiņš un Dzenis arhīvaJURISTA PADOMS23Nr. 1 (67), 2019. gada janvāris6) ātrums (galīgā lēmuma pieņemšanas process ir ātrāks un lētāks nekā tiesvedība un vidēji aizņem no 12 līdz 18 mēnešiem, jo šķīrējtiesas procesā nav apelācijas instances), 7) konfi dencialitāte (šķīrējtiesas process nav pub-lisks atšķirībā no tiesvedības un vairākos pastā-vīgo starptautisko šķīrējtiesu reglamentos ir ie-kļauts nosacījums par procesa konfi dencialitāti). Šķīrējtiesas nolēmumi ir plašāk un vieglāk iz-pildāmi nekā tiesas nolēmumi, pateicoties 1958. gada Ņujorkas Konvencijai par ārvalstu šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanu un izpildīšanu, kuras dalībnieki ir vairāk nekā 150 valstis. Pašreiz nepastāv neviena tik plaša mēroga konvencija par tiesas nolēmumu atzīšanu un izpildi (visplašākā ir 2012. gada regula (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedu-mu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (pārstrādāta versija), kuras darbība ir ierobežota ar Eiropas Savienības dalībvalstīm). Šķīrējtiesu reglamenti (angļu valodā – Arbitra-tion Rules) ir šķīrējtiesu procesuālie noteikumi, kas ir mazāk komplicēti nekā nacionālie civilprocesa likumi, tādējādi tie labāk der līgumslēdzējiem no dažādām jurisdikcijām. Šķīrējtiesneši parasti labi pārzina attiecīgas ko-mercdarbības praksi, tirdzniecības paražas un spēj piemērot dažādus nacionālus likumus un risināt salīdzināmo tiesību normu jautājumus. Puses pašas var noteikt un veidot savu strīda risināšanas procesu, piemēram, izvēloties piemēro-jamo likumu, šķīrējtiesas vietu un pat šķīrējtiesne-šus, kas pušu ieskatā nodrošinās viņu lietas taisnīgu izskatīšanu. Pusnakts klauzula Ar šķīrējtiesas klauzulas ietveršanu līgumā vai ar atsevišķas vienošanās par šķīrējtiesu noslēgšanu līgumslēdzēji vienojas par civiltiesiskā strīda no-došanu izšķiršanai šķīrējtiesā, tādējādi brīvprātīgi atsakoties no tiesībām izšķirt strīdu vispārīgās ju-risdikcijas tiesās. Ārvalstu juridiskajā literatūrā šādu šķīrējtiesas klauzulu mēdz saukt par „pusnakts klauzulu” (angļu valodā – midnight clause) tamdēļ, ka līgumslēdzē-ji sāk to apspriest pēdējā brīdī, kad vienošanās par visiem darījuma būtiskiem aspektiem ir panākta un līgums jau faktiski ir gatavs parakstīšanai. Šādā si-tuācijā juristi sāk steigā rakstīt šķīrējtiesas klauzulu, parasti izmantojot paraugus no citiem viņiem pieeja-miem līgumiem, neizbēgami pielaižot virkni kļūdu, kā arī nespēj sniegt vadībai pietiekami argumentētu viedokli, kas nepieciešams uz ekonomiskiem apsvē-rumiem balstītai, pragmatiskai izvēles izdarīšanai par labu vienai vai citai starptautiskajai šķīrējtiesai, ņemot vērā prognozējamā prasījuma apmēru. Vadlīnijas šķīrējtiesas klauzulas rakstīšanaiĻoti labs palīgmateriāls juristiem un vadītājiem, kuriem praksē ir jāsaskaras ar šo jautājumu, ir Starp-tautiskās advokātu asociācijas izdotas Vadlīnijas starptautisko šķīrējtiesas klauzulu izstrādāšanai1 (an-gļu valodā – IBA Guidelines for Drafting Internatio-nal Arbitration Clauses), turpmāk tekstā – vadlīnijas.Saskaņā ar pirmo vadlīniju rekomendāciju lī-gumslēdzējiem ir jāizvēlas starp pastāvīgo šķīrējtie-su un ad hoc šķīrējtiesu. Starp pastāvīgajām šķīrēj-tiesām ir jāizvēlas šķīrējtiesa ar labu reputāciju. Eiropā ir pietiekami daudz starptautisko šķīrēj-tiesu ar labu reputāciju, kā piemēru var minēt šādas šķīrējtiesas: Lielbritānijā – LCIA2 (angļu valodā – the Lon-don Court of International Arbitration), Vācijā – DIS3 (angļu valodā – the German In-stitute of Arbitration), Francijā – ICC4 (angļu valodā – the Interna-tional Court of Arbitration of the International Chamber of Commerce), Austrijā – VIAC5 (angļu valodā – the Vienna International Arbitral Centre), Zviedrijā – SCC6 (angļu valodā – the Arbitration Institute of Stockholm Chamber of Commerce). Verners Skrastiņš,zvērinātu advokātu biroja Skrastiņš un Dzenis vecākais partnerisAleksandrs Kogucs,zvērinātu advokātu biroja Skrastiņš un Dzenis vecākais jurists1 https://www.ibanet.org/ENews_Archive/IBA_27October_2010_Arbitration_Clauses_Guidelines.aspx 2 http://www.lcia.org/3 http://www.disarb.org/en/4 https://iccwbo.org/5 http://www.viac.eu/en/6 https://sccinstitute.com/Materiāls tapissadarbībā ar24BILANCES JURIDISKIE PADOMIJURISTA PADOMSSaskaņā ar otro vadlīniju rekomendāciju lī-gumslēdzējiem ir jāizvēlas šķīrējtiesas reglaments un jāizmanto šim reglamentam rekomendējamo paraugklauzulu (angļu valodā – model clause), kuru var papildināt ar nosacījumiem pēc līgumslēdzēju ieskatiem. Vadlīnijas rekomendē līgumslēdzējiem izvēlēties šķīrējtiesas, par kuru līdzēji ir vienojušies, reglamen-tu. Tomēr, ja līgumslēdzēji dažādu apsvērumu dēļ izdara izvēli par labu citas šķīrējtiesas reglamentam, tad ir jāpārliecinās, ka līgumslēdzēju izvēlēta šķīrē-jtiesa var strādāt ar citas šķīrējtiesas reglamentu. Tā, piemēram, LCIA savas mājaslapas jautājumu un atbilžu sadaļā, atbildot uz jautājumu, vai šī šķīrējtie-sa tomēr var tikt iesaistīta, ja puses nolēmušas neiz-mantot LCIA reglamentu, norāda, ka LCIA nevar administrēt šķīrējtiesas procesu pēc citas šķīrējtiesas reglamenta (tāda kā SCC vai ICC).7Tādējādi, izvēloties attiecīgas šķīrējtiesas mājas-lapā esošo paraugklauzulu, līgumslēdzēji varēs būt droši, ka vienošanās par šķīrējtiesu ir spēkā esoša un izpildāma un visi nosaukumi ir pareizi lietoti. Šķīrējtiesas klauzulā tiek norādīta šķīrējtiesas vieta, šķīrējtiesnešu skaits un strīda izskatīšanas valoda. Turklāt, ja starp līgumslēdzējiem tiek noslēgti vairāki saistīti līgumi, tad ir svarīgi, lai tajos ietver-tās šķīrējtiesas klauzulas neatšķirtos un vēlāk būtu iespējams apvienot visas prasības vienā šķīrējtiesas procesā. Ne mazāk svarīgi ir norādīt līgumam un strīda izskatīšanai šķīrējtiesā piemērojamās materiālo tie-sību normas (angļu valodā – substantive law), kas parasti tiek norādītas atsevišķā līguma punktā. Nav obligāti izvēlēties tikai kādu no nacionāliem likumiem, bet var izvēlēties arī starpnacionālās mate-riālo tiesību normas, piemēram, tādas, kas ir ietvertas 1980. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas Konven-cijā par starptautiskajiem preču pirkuma–pārdevuma līgumiem (angļu valodā – United Nations Convention on Contracts for the International Sale of Goods), saīsi-nāti – CISG, kura ir īpaši izdevīga preču pircējam. Ekonomiskie apsvērumi, kas būtu jāņem vērā, izvēloties konkrēto starptautisko šķīrējtiesu LCIA šķīrējtiesas procesa posmi pēc LCIA šķīrējtiesas reglamenta ir šādi: prasītāja lūgums šķīrējtiesai (angļu valodā – Claimant’s Request for Arbitration); atbildētāja atbilde (angļu valodā – Respondent’s Answer); prasītāja atbilde uz pretprasību (angļu valodā – Claimant’s Reply to Counterclaim); šķīrējtiesas sastāva nozīmēšana (angļu valodā – Appointment of the tribunal); procesuālā sēde, kurā nosaka šķīrējtiesas procesa grafi ku (angļu valodā – Procedural hearing); prasītāja pilnais prasības pieteikums (angļu va-lodā – Claimant’s full Statement of Case); atbildētāja pilnais aizstāvības paziņojumus un pretprasība (angļu valodā – Respondent’s full Defence and Counterclaim); prasītāja atbilde un aizstāvība uz pretprasību (angļu valodā – Claimant’s Reply and Defence to Counterclaim); iepazīšanas ar dokumentiem (angļu valodā – Disclosure of the documents); apmaiņa ar liecinieku liecībām (angļu valodā – Exchange of witness statements); apmaiņa ar ekspertu ziņojumiem (angļu valo-dā – Exchange of expert reports); ekspertu tikšanās (angļu valodā – Meeting of experts); apmaiņa ar pirmssēdes paskaidrojumiem (angļu valodā – Exchange of pre–hearing submissions); sēde (angļu valodā – Hearing); pēcsēdes paskaidrojumi (angļu valodā – Post–hearing submissions); nolēmums (angļu valodā – Award).Izmaksas šķīrējtiesas procesā tiek iedalītas divās kategorijās: šķīrējtiesas izmaksas (šķīrējtiesnešu honorārs, telpu noma, administratīvie izdevumu), juristu honorārs par klienta pārstāvību šķīrēj-tiesā. Parasti šķīrējtiesas no strīda pusēm pieprasa veikt proporcionālu priekšapmaksu par saviem pakalpojumiem, un, ja viena puse neveic priekš-apmaksu, tad tas ir jādara otrai pusei. Vispārpieņemtais princips starptautiskajā šķīrē-jtiesā ir, ka izmaksas seko notikumam (angļu valo-dā – cost follows the event), kas nozīmē, ka zaudējusī puse segs vinnējušajai pusei visus tās izdevumus, ieskaitot šķīrējtiesas izmaksas un juristu izmaksas. Līdz ar to, ir ļoti svarīgi apzināties šādas izmak-sas iepriekš, lai varētu izvērtēt gaidāmos ieguldīju-mus kopsakarā ar prasības apmēru. Pārsvarā lielākai daļai starptautisko šķīrējtiesu ir izmaksu kalkulatori, kas ir pieejami to mājaslapās. Tomēr papildus ir jāņem vērā juristu pakalpojumu izmaksas (stundu likmes), kas ir atšķirīgas katrā valstī. 7 http://www.lcia.org/frequently_asked_questions.aspx8 https://sccinstitute.com/dispute–resolu-tion/calculator/ 9 http://www.viac.eu/en/arbitration/arbitration–rules–vienna 10 http://www.dispute–resolution–hamburg.com/institutions/court–of–arbitration–cham-ber–of–commerce/ 11 https://www.hk24.de/produktmarken/beratung–service/recht_und_steuern/schiedsgerichte/gebu-ehrenrechner/3155768Parasti šķīrējtiesas no strīda pusēm pieprasa veikt proporcionālu priekšapmaksu par saviem pakalpojumiem, un, ja viena puse neveic priekš apmaksu, tad tas ir jādara otrai pusei. Londona tradicionāli tiek uzskatīta par vie-nu no dārgākajām vietām strīda izskatīšanai šķīrējtiesā. Arī advokātu stundu likmes Londo-nā, pēc publiski pieejamiem datiem, ir augstas (vidēji no 450 GBP līdz pat 1000 GBP stundā). Piemēram, LCIA šķīrējtiesneša honorārs nevar pārsniegt 450 GBP stundā un šķīrējtiesas personāla stundu likme svārstās no 150 līdz 250 GBP stundā saskaņā ar izmaksu sarakstu (angļu valodā – Sche-dules of Costs). Vidēji vienas puses izdevumi saistībā ar šķīrējtiesneša honorāru veido 35 000 GBP, un vidējie šķīrējtiesas izdevumi saistībā ar lietas admi-nistrēšanu veido 30 000 GBP, kas kopā veido sum-mu līdz 70 000 GBP. Savukārt izdevumi par ek-spertu piesaistīšanu vidēji veido līdz 30 000 GBP, un ceļošanas izdevumi, viesnīcas lieciniekiem un citām iesaistītām personām veido arī aptuveni 30 000 GBP. Tādējādi kopējās izmaksas, bez juristu honorāra, var būt līdz pat 130 000 GBP. Vienas puses advokātu darba apjoms viena šķīrējtiesas procesa ietvaros var sasniegt 400 stun-das, kas, reizinot ar vidējo stundas likmi 450 GBP apmērā, ir 180 000 GBP. Advokātiem var rasties arī citi papildu izdevumi. Tādējādi kopējās izmaksas, izskatot strīdu šķīrējtiesā Londonā, vidēji var sasniegt 310 000 GBP jeb 345 000 EUR. Turklāt šie izdevumi zau-dējušajai pusei var dubultoties, ņemot vērā princi-pu, ka izmaksas seko notikumam. Secinājumi Sagatavojot šķīrējtiesas klauzulu, ir jāvadās pēc vadlīnijām un jāizmanto attiecīgas šķīrējtiesas pa-raugklauzulas. Ja iespējamā strīda paredzamais apjoms ir ma-zāks par 1 000 000 EUR (piemēram, aprīkojuma piegāde par 400 000 EUR), tad Londona kā šķīrē-jtiesas vieta nav izdevīga dārgo izmaksu dēļ.Kā laba alternatīva Londonai strīda risināšanā, kas nepārsniedz 1 000 000 EUR, varētu būt Vīne (VIAC) vai Stokholma (SCC). Izmantojot attie-cīgus šķīrējtiesas kalkulatorus un ievadot prasījuma summu 400 000 EUR apmērā un vienu šķīrējties-nesi, kas piedalās strīda izšķiršanā, rezultāti attie-cībā uz izmaksām ir šādi:Šķīrējtiesas izdevumi un šķīrējtiesneša honorārs kopā(bez PVN)Pēc SCC šķīrējtiesas izdevumu kalkulatora837 605 EURPēc VIAC šķīrējtiesas izdevumu kalkulatora9no 22 875 līdz 28 475 EURPēc Hamburgas Tirdzniecības kameras šķīrējtiesas10 (angļu valodā – Court of Arbitration of the Hamburg Chamber of Commerce) kalkulatora1121 000 EURLīdz šim Darba likuma 90. pantā tika noteikts, ka dar-biniekam ir tiesības prasīt piezī-mes vai rājiena atcelšanu mēneša laikā no piezīmes vai rājiena iz-teikšanas dienas Darba likuma 94. pantā noteiktajā kārtībā. Savukārt Darba likuma 94. pants paredzēja, ka darbiniekam ir tiesības savu aizskarto tiesību vai interešu aizsardzības nolūkā iesniegt sūdzību uz-ņēmumā attiecīgi pilnvarotai personai un ka šāda sūdzība uzņēmumā ir jāizskata un atbilde par pie-ņemto lēmumu jāsniedz nekavējoties, bet ne vēlāk kā septiņu dienu laikā pēc sūdzības saņemšanas.Līdz šim palika neatbildēti jautājumi, kas no-tiek, ja darba devējs atbildi uz darbinieka sūdzību nesniedz noteiktajā termiņā vai nesniedz vispār; kā risināma situācija, ja neizdodas panākt vienošanos starp darbinieku un darba devēju par pārkāpumam piemērojamo sankciju. Tāpat pastāvēja dažādi vie-dokļi attiecībā uz to, cik ilgā laikā darbiniekam ir tiesības vērsties tiesā, lai apstrīdētu piemērotu dis-ciplinārsodu (vai Darba likumā noteiktais vispārīgais noilguma termiņš – divi gadi vai atbilstoši Augstākās tiesas Senāta atziņai 2008. gada 31. marta spriedumā lietā SKC–119/2008 – viens mēnesis) un to, no kura laika brīža šāds noilgums termiņš būtu jāsāk skaitīt.Lai veicinātu tiesisko noteiktību, Darba liku-mā ietverta norma, kas nosaka, ka gadījumā, ja pēc sūdzības izskatīšanas darba devējs neatceļ piezīmi vai rājienu, tad darbiniekam ir tiesības celt prasību tiesā viena mēneša laikā no dienas, kad saņemts darba devēja atteikums atcelt piemēroto piezīmi vai rājienu. Savukārt gadījumā, ja darba devējs septiņu dienu laikā nebūs sniedzis darbiniekam atbildi par pieņemto lēmumu attiecībā uz to, vai disciplinār-sods tiek atcelts vai ne, tad būs jāpieņem, ka darba devējs piezīmi vai rājienu ir atcēlis.25Nr. 1 (67), 2019. gada janvāris Jauna kārtība disciplinārsodu apstrīdēšanā2018. gada 28. novembrī stājās spēkā jauni grozījumi Darba likumā, ar kuriem citu starpā tika ieviesta skaidrība darbiniekiem piešķirtu disciplinārsodu apstrīdēšanā.Māris Simulis,zvērinātu advokātu biroja Sorainen juristsMateriāls tapissadarbībā arFoto no ZAB Sorainen arhīva26BILANCES JURIDISKIE PADOMITIESU PRAKSELietas Nr. SKC 959/2018 faktiskie apstākļiDarbinieks 2017. gada 9. janvārī cēla tiesā pra-sību pret darba devēju par virsstundu darba samak-sas piedziņu.Prasības pieteikumā norādīts, ka darbinieks no 2013. gada 1. oktobra līdz 2016. gada 21. oktobrim strādāja par kokmateriālu uzmērītāju. Atbilstoši darba līguma 1.2. punktam darbinieka darba vieta ir viņa dzīvesvieta, bet līgumā noteiktos pienā-kumus darbinieks apņēmies veikt arī citās vietās Latvijas Republikā un ārpus tās robežām. Darba līgumā noteikts nepilns summētais darba laiks. Darba vajadzībām darbinieks izmantojis personī-go automašīnu, par kuras lietošanu darba devēja noslēdza nomas līgumu. Darba devēja maksāja nomas maksu un izdevumus par degvielu, kā arī piemaksu 8,41 EUR par darbu citā teritorijā par katru izbraukuma dienu. Sava amata specifi kas dēļ, lai veiktu kokmateriālu uzmērīšanu, darbiniekam bija nepieciešams laiks, lai nokļūtu līdz attiecīgam objektam. Darba laika uzskaitē nav ietverts pār-vietošanās laiks no dzīvesvietas pie darba devēja klientiem, no viena klienta pie cita un no pēdējā klienta uz dzīvesvietu.Ar pirmās instances tiesas spriedumu prasība noraidīta.Tiesa atzina, ka saskaņā ar darba līguma 1.2. punktu un darba devējas kvalitātes rokasgrāmatas 11. sadaļā norādīto darba laikā neiekļaut laiku, kas pavadīts, dodoties uz/no darba, atbilstoši Darba likuma 130. pantam ceļā pavadīto laiku uzskatīt par darba laiku nav pamata. Samaksājot maksu par transportlīdzekļa nomu un patērēto degvielu, kā arī piemaksu 8,41 EUR, darba devēja ir veikusi norē-ķinu un faktiski kompensējusi ceļā pavadīto laiku. Arī apelācijas instances tiesa prasību noraidīja.Apelācijas tiesa, analizējot ES Tiesas spriedu-mā lietā Nr. C–266/14 izteiktās atziņas, secināja, ka konkrētajā gadījumā ir atšķirības starp izskatāmās lietas apstākļiem (darba līguma noteikumi, pušu vie-nošanās par cita veida atlīdzību sakarā ar braucie-niem, darbinieka rīcības brīvība braucienu laikā) un lietas Nr. C–266/14 apstākļiem. Apelācijas instances tiesa uzskatīja, ka ceļā pavadītais laiks nav atzīstams par darba laiku, jo šajā laikā darbinieks, saņemdams blakus ienākumus par transportlīdzekļa nomu, no-darbojās ar saimniecisko darbību, tātad faktiski rī-kojās savās interesēs. Darbiniekam tiesas ieskatā bija rīcības brīvība izpildīt darba līgumā noteiktos darbus Mobilo darbinieku darba laika tiesiskais regulējumsPirms trīs gadiem plašu rezonansi ieguva Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – ES Tiesa) 2015. gada 10. septembra spriedums Tyco1 lietā Nr. C–266/14, kurā tika izteikta atziņa, ka tādos apstākļos, kuros darba ņēmējiem nav noteiktas vai pastāvīgas darba vietas, par „darba laiku” ir uzskatāms pārvietošanās laiks, ko šie darba ņēmēji pavada, ikdienā pārvietojoties starp savu dzīvesvietu un sava darba devēja noteiktā pirmā un pēdējā klienta atrašanās vietu. Šajā rakstā apskatīts Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta2 (turpmāk – Senāta) 2018. gada 12. decembra spriedums lietā Nr. SKC 959/2018 (C33358017), kurā, skatot jautājums ar virsstundu darba samaksas piedziņu, tika piemērotas ES Tiesas spriedumā lietā Nr. C–266/14 izteiktās atziņas.1 Atbildētājs lietā bija Tyco Integrated Security SL, Tyco Integrated Fire & Security Corporation Servicios SA.2 Šāgada 28. novembrī spēkā stājās grozījumi likumā „Par tiesu varu”, ar kuriem Latvijas augstākajai tiesu instancei tiek atgriezts tās vēsturiskais Senāta nosaukums, bet tiesnešiem – senatora vārds. Turpmāk augstākās tiesu instances nolēmumos tiks lietots Senāta nosaukums.27Nr. 1 (67), 2019. gada janvāristajā norādīto stundu apjomā. Savukārt nepieciešamī-ba nokļūt līdz darba vietai atbilstoši Darba likuma 130. pantam neveido pamatu uzskatīt to par darba laiku. Līdz ar to, tā kā ceļā uz darba vietām pavadī-tais laiks nav atzīstams par darba laiku, izvērtēt, vai tajā pavadītās stundas – neuzskaitītais darba laiks veido virsstundas, un samaksas noteikšanu par tām atbilstoši Darba likumam nav pamata.Senāts, izskatījis lietu, nāca pie atzinuma, ka spriedums atceļams.Senāta secinājumiSenāts norādīja, ka, neraugoties uz konstatēju-mu, ka darbinieks darba līgumā noteiktos darbus pildīja, tātad atradās darbā, apelācijas instances tiesa, pievērsdamās darba laika elementu noskaid-rošanai, nonākusi pie pretēja atzinuma, ka viņš ne-pieciešamajā pārvietošanās laikā pie un no klienta rīkojies savās interesēs un darba devējas rīcībā nav atradies. Apstāklim, ka darba devēja maksāja par transportlīdzekļa nomu, un tiesas pieņēmumam par darbinieka rīcības brīvību pārvietošanās laikā nav nozīmes vispār. Tādējādi, atzīdama, ka darba pienākumu pildīšanas procesā uz katru konkrēto darba vietu ceļā pavadītais laiks nav darba laiks, tiesa materiālo tiesību normu iztulkoja un uz kon-statētajiem apstākļiem attiecināja nepareizi.Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa nav ņēmusi vērā ES Tiesas judikatūrā izteiktās atziņas attiecībā uz darba laika jēdzienu un tādējādi nepa-reizi piemērojusi Darba likuma 130. pantu.Atsaucoties uz Darba likuma 130. pantā un ES Tiesas spriedumā lietā Nr. C–266/14 noteikto, Senāts norādīja, ka Darba laika direktīvas 2. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka apstākļos, kad darba ņēmējiem nav noteiktas darba vietas vai pastāvīgas darba vietas, par darba laiku šīs tiesību normas izpratnē ir uzskatāms pārvietošanās laiks, ko šie darba ņēmēji pavada, ikdienā pārvietojoties starp savu dzīvesvietu un sava darba devēja noteik-tā pirmā un pēdējā klienta atrašanās vietu.Līdz ar to Senāts noteica, ka, izskatot lietu no jauna, tiesai jāpārbauda, pirmkārt, vai ceļā pava-dītais laiks pārsniedz prasītājam noteikto darba laiku, un, ja virsstundas bija, vai par tām samaksāts atbilstoši Darba likuma 68., 75.3, 136. un 140. pan-tam, un, otrkārt, piemaksas 8,41 EUR par katru pārvietošanās dienu juridiskā daba.Atgādinājums par ES Tiesas spriedumu lietā Nr. C–266/14 jeb Tyco lietāTyco lieta attiecas uz tehniskajiem darbinie-kiem, kuri veic drošības aprīkojuma uzstādīšanu un funkcionēšanas nodrošināšanu dažādās vietās tiem iedalītajā ģeogrāfi skajā teritorijā. Šiem darba ņēmējiem vismaz vienu reizi nedēļā bija jāierodas loģistikas pārvadājumu uzņēmuma birojā, lai pa-ņemtu aprīkojumu, kas ir nepieciešamas viņu darba veikšanai. Pārējās dienās viņi pārvietojās tieši no savas dzīvesvietas uz vietām, kurās viņiem ir jāveic darba pienākumi. ES Tiesa uzskatīja, ka šajā lietā visi trīs „darba laika” kritēriji3 ir izpildīti, lai atzītu, ka laiks, ko darba ņēmēji bez noteiktas darba vietas pavada, do-doties pie pirmā klienta un prom no pēdējā klienta, ir uzskatāms par „darba laiku”.Pirmkārt, tiesa uzskatīja, ka pārvietošanās, lai ie-rastos pie sava darba devēja noteiktajiem klientiem, Kas pars Rā ce nājs,Lat vi jas Brī vo arod bied rī bu sa vie nī bas ju rists, kon sul tants dar ba tie sis ko at tie cī bu jau tā ju mosFoto: Aivars SiliņšApstāklim, ka darba devēja maksāja par transportlīdzekļa nomu, un tiesas pieņēmumam par darbinieka rīcības brīvību pārvietošanās laikā nav nozīmes vispār.TIESU PRAKSE3 Saskaņā ar Darba laika direktīvas 2. panta 1. punkta tekstu EST judikatūru (ES Tiesas spriedums lietā C–266/14, 30., 35. un 43. punkts) un Eiropas Komisijas dokumentiem (Paskaidrojuma raksts par Komisijas paziņojumu par darba laika organizēšanu sektoros un darbībās, uz ko neattiecas 1993. gada 23. novembra direktīva 93/104/EK, 18.11.1998., COM (1998) 662 galīgā redakcija, 6. punkts) to, vai konkrēti periodi ir uzskatāmi par „darba laiku”, nosaka trīs kumulatīvi kritēriji: 1) darba ņēmējs strādā, 2) darba ņēmējs strādā darba devēja labā (ir darba devēja rīcībā), 3) darba ņēmējs veic savu darbu vai pilda pienākumus.28BILANCES JURIDISKIE PADOMITIESU PRAKSEir nepieciešams līdzeklis, lai darba ņēmēji varētu sniegt savus tehniskos pakalpojumus šiem klien-tiem. Šīs pārvietošanās neņemšana vērā novestu pie tā, ka tāds darba devējs kā Tyco varētu apgalvot, ka jēdziens „darba laiks” Darba laika direktīvas4 2. panta 1. punkta izpratnē attiecas tikai uz lai-ku, kas ir pavadīts, uzstādot un apkopjot drošības sistēmas, kā rezultātā šis jēdziens tiktu sagrozīts un darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzī-bas mērķis tiktu negatīvi ietekmēts. Rezultātā ES Tiesa secināja, ka šie periodi jāuzskata par perio-diem, kuru laikā darba ņēmēji veic savu darbu vai pilda pienākumus.Otrkārt, attiecībā uz otro elementu, kas veido jēdzienu „darba laiks”, tiesa atgādināja, ka noteico-šais faktors ir tas, ka darba ņēmējs ir spiests fi ziski atrasties darba devēja noteiktajā vietā un būt pie-ejams darba devējam, lai vajadzības gadījumā varē-tu uzreiz sniegt attiecīgos pakalpojumus5. Tātad, lai darba ņēmējs varētu tikt uzskatīts par tādu, kas ir tā darba devēja rīcībā, šim darba ņēmējam ir jābūt nostādītam situācijā, kurā viņam juridiski ir pie-nākums ievērot sava darba devēja instrukcijas un strādāt tā labā. Turpretim no ES Tiesas judikatūras izriet, ka darba ņēmēju iespēja izmantot savu lai-ku bez ievērojamiem ierobežojumiem un nodoties savām interesēm ir apstāklis, kas parāda, ka aplū-kojamais laikposms nav uzskatāms par darba laiku direktīvas 2003/88 izpratnē6.Ņemot vērā faktu, ka minētie darba ņēmēji saņēma savas pārvietošanās maršrutu un viņiem pārvietošanās laikā nebija iespējas brīvi rīkoties ar savu laiku un nodoties savām interesēm, ES Tiesa lēma, ka darba ņēmēji arī šajā laikā bija darba de-vēja rīcībā.Treškārt, ES Tiesa apstiprināja, ka darba ņēmēji pārvietošanās laikā, ko tie veic, braucot pie klien-ta vai pēc klienta apmeklējuma un tādējādi pildot savus pienākumus, tāpat ir uzskatāmi par tādiem, kas atrodas darbā. Ja pārvietošanās ir darba ņēmē-ja, kuram nav noteiktas vai pastāvīgas darba vietas, statusa neatņemama sastāvdaļa, šādu darba ņēmē-ju darba vieta nevar tikt reducēta tikai līdz darba devēja klientu telpām. Šo konstatējumu neietek-mē apstāklis, ka tādā situācijā, kāda tiek aplūkota pamatlietā, darba ņēmēji šādus braucienus uzsāk un pabeidz savā dzīvesvietā, jo šis apstāklis tieši izriet no viņu darba devēja lēmuma slēgt reģionā-los birojus, nevis no šo darba ņēmēju gribas. Tā kā šie darba ņēmēji ir zaudējuši iespēju brīvi noteikt attālumu no savas dzīvesvietas līdz pastāvīgai savas darba dienas sākuma un beigu vietai, viņiem nevar tikt likts uzņemties sava darba devēja lēmuma slēgt šos birojus sekas.Tiem, kuri vēlas plašāk uzzināt par mobilo darbinieku tiesisko regulējumu un argumentiem, kas varētu būt noderīgi citās, līdzīgās lietās, autors iesaka iepazīties ar secinājumiem, kurus šajā lietā iesniedza ģenerāladvokāts Īvs Bots (Yves Bot).Viņš savā vērtējumā sniedza šādas būtiskas tēzes: Katram darba ņēmējam it īpaši pienākas atbil-stošs atpūtas laiks, kuram ir jābūt ne tikai efektī-vam, ļaujot attiecīgajai personai atgūties no nogu-ruma, kas radies darba laikā, bet arī preventīvam, lai pēc iespējas novērstu visus riskus attiecībā uz darba ņēmēju drošību un veselību, ko varētu radīt secīgi darba laika laikposmi bez nepieciešamās atpūtas. Darba laika direktīvā nav paredzēta starpka-tegorija starp darba un atpūtas laiku un, otrkārt, ka jēdzienam „darba laiks” šīs direktīvas izpratnē raksturīgo elementu starpā nav darbinieka padarītā darba intensitāte vai darba ražīgums. Darba laika direktīvā nav paredzēti „pelēkie laikposmi”, kas varētu pastāvēt starp darba laiku un atpūtas laiku. EST ir pieņēmusi divu pīlāru pie-eju, atbilstoši kurai viss, kas neietilpst darba laika jēdzienā, ietilpst atpūtas laika jēdzienā, un otrādi. Mobilos darba ņēmējus var defi nēt kā darba ņēmējus, kuriem nav noteiktas vai pastāvīgas darba vietas. Šiem darba ņēmējiem tādējādi katru dienu var būt jāstrādā dažādās vietās. No šīs defi nīcijas izriet, ka pārvietošanās minētajiem darba ņēmējiem ir neatņemama to mobilo darba ņēmēju statusa sastāvdaļa un tā tādējādi ir raksturīga to darbības veikšanai.4 Direktīvas mērķis ir noteikt minimālās prasības, lai uzlabotu darba ņēmēju dzīves un darba apstākļus, tuvinot valstu tiesisko regulējumu, tai skaitā attiecībā uz darba laika ilgumu. Šīs darba laika organizēšanas jomas saskaņošanas Eiropas Savienības līmenī mērķis ir nodrošināt labāku darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzību, piešķirot viņiem minimālo – konkrēti ikdienas un iknedēļas – atpūtas laiku, kā arī atbilstīgus pārtraukumus un paredzot maksimālo vidējo darba ilgumu nedēļā – 48 stundas, kas ir maksimālā robeža, attiecībā uz kuru ir tieši precizēts, ka tajās ir ietvertas virsstundas (sk. EST spriedumus BECTU, C173/99, 37. un 38. punkts; Jaeger, C151/02, 46. punkts, kā arī rīkojumu Grigore, C258/10, 40. punkts).5 Šajā ziņā sk. arī ES Tiesas spriedumu Dellas u.c., C14/04, 48. punkts, kā arī rīkojumus Vorel, C437/05, 28. punkts, un Grigore, C258/10, 63. punkts.6 Šajā ziņā sk. arī EST spriedumu Simap, C303/98, 50. punktu.Darba ņēmēji pārvietošanās laikā, ko tie veic, braucot pie klienta vai pēc klienta apmeklējuma un tādējādi pildot savus pienākumus, tāpat ir uzskatāmi par tādiem, kas atrodas darbā.29Nr. 1 (67), 2019. gada janvārisTIESU PRAKSE Attiecībā uz darba laika defi nīcijas kritēriju, atbilstoši kuram darba ņēmējam ir jāstrādā darba devēja labā, ir jānorāda, ka šeit runa vispirms ir par autoritātes kritēriju, kurš nozīmē nepārtrauktas pakļautības attiecības starp darba ņēmēju un darba devēju.Strādāšana darba devēja labā nozīmē atrašanos tādā juridiskā situācijā, kuru raksturo tas, ka darba ņēmējs, neatkarīgi no vietas, kurā šis darba ņēmējs atrodas, ir pakļauts tā darba devēja instrukcijām un organizācijas pilnvarām. Citiem vārdiem sakot, runa ir par laiku, kurā darba ņēmējam juridiski ir pie-nākums pakļauties sava darba devēja instrukcijām un strādāt tā labā. Laikā, kad mobilie darba ņēmēji pārvietojas no savas dzīvesvietas līdz to pirmajam klientam un no to pēdējā klienta līdz savai dzīves-vietai, uz tiem joprojām ir attiecināmas to darba devēja vadības pilnvaras. Runa ir par pārvietošanos, kas tiek veikta hierarhisko attiecību, kas šos darba ņēmējus saista ar to darba devēju, ietvaros. ES Tiesas sēdē tika paustas bažas par to, ka darba ņēmēji var izmantot dienas sākumā un die-nas beigās veicamo braucienu savu personīgo lietu kārtošanai. Ar šādām bažām nevar būt pietiekami, lai mainītu brauciena ilguma juridisko raksturu. Darba devējam ir jāievieš nepieciešamie kontroles līdzekļi, lai izvairītos no iespējamiem ļaunprātī-gas izmantošanas gadījumiem. Konkrētāk – darba devējs var lūgt darba ņēmējiem veikt pēc iespējas īsāku maršrutu. Tāpat, tā kā šiem darba ņēmējiem jau ir pienākums to mobilajā tālrunī, kuru tiem ir nodrošinājis to darba devējs, norādīt stundas, ko tie ir strādājuši pie to klientiem, kā arī darbības, ko tie ir veikuši pie šiem klientiem, ir iespējams lūgt tiem turpat reģistrēt arī laiku, kad tie ir izbraukuši no savas dzīvesvietas, un laiku, kad tie ir atgrie-zušies savā dzīvesvietā. Darba devējam tādējādi ir līdzekļi, lai varētu pārbaudīt, vai brauciena no darba ņēmēju dzīvesvietas līdz to pirmajam klientam, kā arī no to pēdējā klienta līdz to dzīvesvietai laiks ietver ļaunprātīgas izmantošanas iezīmes. Ņemot vērā to, ka pārvietošanās ir mobilā darba ņēmēja statusa neatņemama sastāvdaļa, darba vietu nevar reducēt tikai līdz tehnisko darbinieku fi ziskai klātbūtnei pie to klientiem. No tā izriet, ka laikā, kad mobilie darba ņēmēji izmanto transportlīdzek-li, lai kādā darba dienas brīdī dotos pie to darba devēja norādīta klienta, tie ir uzskatāmi par tādiem, kas „strādā”. Mobilo darba ņēmēju kontekstā izvērtējot to, vai ir tikuši izpildīti „darba laika” defi nīcijas kritēri-ji, nav jānošķir, vai runa ir par maršrutu no šo darba ņēmēju dzīvesvietas līdz to klientam, no vienas pu-ses, vai par maršrutu, ko šie darba ņēmēji veic no viena klienta pie otra, no otras puses. Ikdienas braucienu, kas darba ņēmējiem ir jāveic, lai varētu ierasties pie klientiem, par kuriem tiem nav kontroles un par kuriem tie uzzina tikai neilgi pirms darba dienas sākuma, kvalifi cēšana par „atpūtas lai-ku” uzliktu šiem darba ņēmējiem nesamērīgu nastu un būtu pretrunā Darba laika direktīvā paredzēta-jam darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības mērķim. Savukārt nešķiet nesamērīgi, ja šo nastu uzņemtos uzņēmumi pamatlietā, kuri, pateicoties jauno tehnoloģiju izmantošanai, ir izvēlējušies ie-viest šo jauno darba organizatorisko kārtību un kuri gūst labumu no tās ar fi ksēto infrastruktūru saistīto izmaksu samazināšanas ziņā, un kuriem ir tiesības noteikt darba ņēmēju veicamo maršrutu ilgumu. Darba laika direktīvas mērķis ir darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzība. Minimālā atpū-tas laika nodrošināšana darba ņēmējiem ietilpst šajā mērķī. Līdz ar to pamatlietā aplūkojamā pārvietoša-nās laika izslēgšana no šo darba ņēmēju darba laika aprēķina nelabvēlīgi ietekmētu šo minimālo atpūtas laiku un tādējādi būtu pretrunā minētajam mērķim. Spriedumā lietā Nr. C297/99 Skills Motor Coaches u.c. ES Tiesa būtībā ir atzinusi, ka transport-līdzekļa vadītājs, kurš pārvietojas no savas dzīves-vietas uz vietu, kurā viņš pārņem transportlīdzekļa vadīšanu, brīvi izvēloties šī maršruta apstākļus, nevar tikt uzskatīts par tādu, kurš brīvi izmanto savu lai-ku, kā rezultātā šo laiku nevar uzskatīt par daļu no „atpūtas laika” regulas (EEK) Nr. 3820/85 1. panta 5. punktā sniegtās defi nīcijas izpratnē. Šāds trans-portlīdzekļa vadītājs, kurš dodas uz konkrētu vietu, kuru tam ir norādījis tā darba devējs un kas nav tā pati vieta, kurā ir uzņēmuma darbības centrs, lai pārņemtu un vadītu transportlīdzekli, izpilda darba devēja noteikto pienākumu. Līdz ar to šī brauciena laikā tas nevar brīvi rīkoties ar savu laiku. Šāda in-terpretācija atbilst mērķim uzlabot transportlīdzekļu vadītāju darba apstākļus, jo ar to tiek novērsts, ka laiks, ko tie pavada, veicot kādu darbību to darba devēju labā, tiek uzskatīts par atpūtas laiku. Šajā ziņā nav nozīmes tam, vai transportlīdzekļa vadītājs ir saņēmis konkrētas norādes attiecībā uz šī maršru-ta nosacījumiem. Būtībā, dodoties uz konkrētu un tā darba devēja darbības centram tuvāku vai tālāku vietu, transportlīdzekļa vadītājs veic pienākumu, kas tam pastāv atbilstoši attiecībām, kuras to saista ar tā darba devēju, un tam šajā laikā tādējādi nav tiesību brīvi izmantot savu laiku.Laikā, kad mobilie darba ņēmēji izmanto transportlīdzekli, lai kādā darba dienas brīdī dotos pie to darba devēja norādīta klienta, tie ir uzskatāmi par tādiem, kas „strādā”.Next >