< PreviousTIESU PRAKSELietas apstākļiAugstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 5. jūnija spriedumā lietā Nr. SKC–812/2018 (C28349916) norādīti šādi lietas apstākļi. Darbiniece pārejošas darbnespējas dēļ neveica darbu vairāk nekā sešus mēnešus, tāpēc darba de-vēja vēlējās uzteikt darba līgumu. Tā kā darbiniece bija arodbiedrības biedre, bija jāvēršas pie arod-biedrības, lai saņemtu piekrišanu darba līguma uzteikumam.Tā kā arodbiedrība nedeva piekrišanu darba līguma uzteikumam, darba devēja 2016. gada 24. oktobrī cēla tiesā prasību pret darbinieci par darba līguma izbeigšanu, pamatojoties uz Darba likuma 101. panta pirmās daļas 11. pun-ktu. Prasībā darba devēja norāda, ka darbiniece pārejošas darbnespējas dēļ neveica darbu vairāk nekā sešus mēnešus. Dienā, kad celta prasība tie-sā – 2016. gada 20. oktobrī –, darbinieces minētais darbnespējas iemesls nebija arodslimība. Tādējādi nav iestājušies Darba likuma 101. panta pirmās daļas 11. punktā minētie ierobežojumi. Konkrētajā gadījumā darbiniecei arodslimība noteikta gan-drīz 3,5 mēnešus pēc prasības celšanas, tādējādi darba devējas ieskatā nav pārkāpts Darba likuma 109. panta ceturtajā daļā noteiktais aizliegums, atbilstoši kuram ir aizliegts uzteikt, nevis izbeigt darba līgumu, ja darbinieka darbnespējas iemesls ir arodslimība. Gan pirmās, gan apelācijas instances tiesas dar-ba devējas prasību noraidīja.Tiesu atziņasApelācijas instances tiesa spriedumā izteica šādas svarīgas atziņas: Arguments apelācijas sūdzībā, ka jāņem vērā pierādījumi, kuri pastāvēja prasības celšanas brī-dī, nav pamatots. Arodslimības noteikšanas un invaliditātes piešķiršanas process ir ilgstošs, tādēļ konkrētajā gadījumā darbinieks, kurš veic šo pro-cesu, bet no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ to vēl nav pabeidzis, bauda tiesas aizsardzību visā tiesvedības gaitā. Respektīvi, ja arodslimība noteikta tiesvedī-bas laikā, darba tiesiskās attiecības saglabājamas. Ar VSIA „Paula Stradiņa Klīniskās universitā-tes slimnīca” Aroda un radiācijas medicīnas centra ārstu komisijas arodslimībās atzinumu atbildētājai ir noteikta arodslimība. Ar Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas lēmumu noteikts vispārējo darbspēju zaudējums 20% līdz 2018. gada 23. februārim, invaliditāte nav noteikta. Darbiniece no 2016. gada 10. februāra neveica darba pienākumus pārejošas darbnespējas dēļ, ko apliecina ģimenes ārstes izsniegtās darbnespējas la-pas, kas izsniegtas secīgi kā vienas slimības turpinā-jums, savukārt noslēdzošajā darbnespējas lapā B kā saslimšanas cēlonis norādīta arodslimība. Līdz ar to prezumējams, ka arodslimība ir visu darbnespējas lapu slimības diagnoze. Apstāklis, ka diagnoze nav fi ksēta sākotnēji izsniegtajās darbnespējas lapās, ir pašsaprotams saistībā ar arodslimības noteikšanas procedūras ilgumu. Darba uzteikums pārejošas darbnespējas dēļPar Darba likuma 101. panta pirmās daļas 11. punkta un 109. panta piemērošanuDarba devējam ir tiesības rakstveidā uzteikt darba līgumu gadījumā, ja darbinieks pārejošas darbnespējas dēļ neveic darbu vairāk nekā sešus mēnešus.20BILANCES JURIDISKIE PADOMI21Nr. 2 (68), 2019. gada februārisTIESU PRAKSEAugstākā tiesa spriedumu atstāja negrozītu un izteica šādas atziņas: Darba likuma 101. panta pirmās daļas 11. punkts noteic, ka darba devējam ir tiesības rakstveidā uzteikt darba līgumu gadījumā, ja dar-binieks pārejošas darbnespējas dēļ neveic darbu vairāk nekā sešus mēnešus, ja darbnespēja ir ne-pārtraukta, vai vienu gadu triju gadu periodā, ja darbnespēja atkārtojas ar pārtraukumiem, šajā laikā neieskaitot grūtniecības un dzemdību atvaļināju-mu, kā arī darbnespējas laiku, ja darbnespējas ie-mesls ir nelaimes gadījums darbā vai arodslimība. Savukārt atbilstoši Darba likuma 109. panta ceturtajai daļai darba devējam aizliegts uzteikt darba līgumu ar darbinieku šā likuma 101. panta pirmās daļas 11. punktā noteiktajā gadījumā līdz darbspēju atgūšanai vai invaliditātes noteikšanai, ja darbnespējas iemesls ir nelaimes gadījums darbā vai arodslimība. Darba likuma 109. panta ceturtajā daļā noteik-tais par aizliegumu uzteikt darba līgumu „[..] līdz darbspēju atgūšanai vai invaliditātes noteikšanai, ja darbnespējas iemesls ir nelaimes gadījums darbā vai arodslimība”, nozīmē to, ka pēc darbspēju atgū-šanas turpinās šā likuma 101. panta pirmās daļas 11. punktā paredzētā termiņa tecējums ar darba devēja tiesībām uzteikt darba līgumu, savukārt, ja darbnespēja beidzas ar invaliditātes noteikša-nu, iestājas Darba likuma 109. panta otrajā daļā noteiktās sekas. Tātad darbnespēja, kuras iemesls ir nelaimes gadījums vai arodslimība, aptur darba līguma uzteikšanas procesu pēc Darba likuma 101. panta pirmās daļas 11. punkta, taču, tai beidzoties, sāk darboties visas pārējās uz uzteikumu attie-cošās tiesību normas. Pēc būtības Darba likuma 109. panta ceturtajā daļā norādītais nozīmē to, ka, atjaunojoties darbspējai, beidzas šajā normā no-teiktais regulējums. Taču aizlieguma izbeigšanās pati par sevi nenozīmē atļauju izbeigt darba līgu-mu. Turpmākajā procesā ir jāvadās pēc uzteikumu regulējošām tiesību normām. Lai gan Darba likuma 109. pants tiešā tekstā attiecas uz darba devēju, tajā noteiktie aizliegumi darba līguma izbeigšanai attiecināmi arī uz situāci-ju, kad tiesai pēc darba devēja prasības pieteikuma ir jāatrisina strīds par darba līguma izbeigšanu. Apstāklim, ka prasības celšanas brīdī atbildētājas darbnespējas iemesls nebija arodslimība, nav nozīmes, jo laikā, kad strīds risināts, bija iestājies Darba likuma 101. panta pirmās daļas 11. punktā noteiktais iero-bežojums. Kā iepriekš jau norādīts, beidzoties Darba likuma 109. panta ceturtajā daļā noteiktajam regulē-jumam, turpmāk jāvadās pēc uzteikumu regulējošām tiesību normām. Gadījumā, ja šāds darbinieks, līdzīgi kā persona ar invaliditāti, veselības stāvokļa dēļ profe-sionāli vairs nav spējīgs veikt nolīgto darbu un viņam nav iespējams piedāvāt citu atbilstošu darbu, tas ir pamats uzteikumam pēc Darba likuma 101. panta pirmās daļas 6. un 7. punkta. Autora piezīme2018. gada 28. novembrī stājās spēkā grozījumi Darba likuma 110. pantā, kas paredz, ka darba de-vējam vairs nebūs jāsaņem darbinieku arodbiedrības piekrišana darba līguma uzteikumam, kas pamatots ar Darba likuma 101. panta 1. daļas 11. punktu. Darba devējam turpmāk šādā situācijā būs jāinformē arodbiedrība un ar to jākonsultējas. Arodbiedrībām konsultēšanās procesā būtu ieteicams pārbaudīt, kāds ir bijis darbnespējas iemesls un vai nav saska-tāmas pazīmes, ka darbnespēja varētu beigties ar in-validitātes piešķiršanu vai arodslimības noteikšanu, un nepieciešamības gadījumā censties pārliecināt darba devēju neveikt darba līguma uzteikšanu.Patlaban tiesas gaida jauni izaicinājumi sniegt atbildi uz jautājumu, vai turpmāk gadījumā, ja dar-ba devējs uzteiks darba līgumu, pamatojoties uz Darba likuma 101. panta pirmās daļas 11. punktu, savukārt darbinieks šādu uzteikumu apstrīdēs tiesā un tiesvedības laikā viņam tiks noteikta arodsli-mība, darbinieks baudīs tādu pašu aizsardzību kā aprakstītajā lietā.Arodbiedrībām konsultēšanās procesā būtu ieteicams pārbaudīt, kāds ir bijis darbnespējas iemesls un vai nav saskatāmas pazīmes, ka darbnespēja varētu beigties ar invaliditātes piešķiršanu vai arodslimības noteikšanu.Kas pars Rā ce nājs,Lat vi jas Brī vo arod bied rī bu sa vie nī bas ju rists, kon sul tants dar ba tie sis ko at tie cī bu jau tā ju mosFoto: Aivars SiliņšPar darba līguma uzteikuma pamatojuma obligātumu2018. gada 20. jūnija spriedums lietā Nr. SKC–591/2018 (C12326916) Tā kā rīkojums par darba tiesisko attiecību izbeig-šanos neietvēra konkrētu pārkāpumu uzskaitījumu, kas bija par pamatu uzteikumam, šie apstākļi, it īpaši gadī-jumā, ja rīkojums tika uzskatīts par tiesisku esam, bija jānoskaidro tiesā, izšķirot strīdu pēc būtības, un jākon-statē, kā ir izpaudies uzteikumā norādīto darba līguma un darba kārtības noteikumu punktu pārkāpums. Ja uzteikuma pamatā atbilstoši darba devēja aktā norādītajam bija atbildētāja atrašanās sporta zālē, II re-zerves durvju neaizslēgšana un kādu atslēgu dublikāta esamība pie darbinieka, darba devējai bija jāpierāda, ka minētie apstākļi ir kvalifi cējami kā pārkāpums, turklāt atbilstoši Darba likuma 101. panta otrajai daļai tiesai bija jāpārliecinās, ka, uzsakot darba līgumu, darba de-vējs ir izvērtējis izdarītā pārkāpuma smagumu, apstāk-ļus, kādos tas izdarīts, kā arī darbinieka personiskās īpašības un līdzšinējo darbu. Attiecībā uz uzteikumu apelācijas instances tiesa atzinusi, ka nav pamata apšaubīt atbildētāja un lieci-nieku norādītos faktus, taču sprieduma motīvu daļā neviena liecinieka uzvārds nav minēts, liecības nav ne atreferētas, ne vērtētas, kas liecina par to, ka pārsū-dzētais spriedums neatbilst Civilprocesa likuma 190. panta otrajā daļā noteiktajam sprieduma pamatotības kritērijam, jo sevišķi situācijā, kad tika taisīts pirmās Izšķirot strīdu par darba laiku un veiktās darba samaksas atbilstību padarītajam, arī darba tiesībās darbojas sacīkstes princips.2018. gada spriedumu motīvu daļu atziņasŅemot vērā, ka žurnāla apjoms ir ierobežots un nav iespējams detalizēti katram spriedumam izklāstīt lietas faktiskos apstākļus, turpmāk apkopotas iepriekš žurnālā neaplūkoto Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada spriedumu motīvu daļu atziņas darba tiesisko attiecību jomā.instances tiesas spriedumam pretējs spriedums. Spriedumā nav konstatējuma konkrētiem pārkāpumiem, ko pieļāvis prasītājs, jo izdarīt slēdzienu, ka prasītājs nav veicis darba līgumā paredzētos pienākumus, tiesa varēja pēc tam, kad attiecīgie fakti būtu bijuši noskaidroti. Par virsstundu pierādīšanu2018. gada 25. maija spriedums lietā Nr. SKC–580/2018 (C26246616) Tā kā darbiniekam ir noteikts darba laiks, kura sākums un beigas nemainās, tas nerada vajadzību sastādīt darba grafi ku. Kaut arī apelācijas instances tiesa ir at-saukusies uz Senāta Civillietu departamen-ta 2013. gada 31. maija spriedumu (lieta Nr. SKC–1563/2013) un tajā izteikto atziņu, ka „pēc vispārēja noteikuma prasītājai nav jā-pierāda viņas tiesību aizskāruma fakts, ja tas izpaudies no atbildētāja puses negatīvi, kaut gan atbildētāja pienākumiem pret prasītāju vajadzēja izpausties pozitīvi. Respektīvi, ja prasītājs apstrīdējis darba devēja veikto darbi-nieku nostrādātā laika uzskaiti un tai atbilstošu algas aprēķinu, kā arī iesniedzis pierādījumus, kuri dod pamatu apšaubīt darba devēja veiktās uzskaites pamatotību, tad atbildētājam, ievēro-jot Civilprocesa likuma 93. panta pirmo daļu, Darba likuma 62. panta pirmās un otrās daļas noteikumus, ir pienākums pierādīt, ka darbi-nieka nostrādātā laika uzskaite un aprēķinātā darba alga atbilst faktiski nostrādātajam darba laikam”. Augstākā tiesa norāda, ka, „izšķirot strīdu par darba laiku un veiktās darba samak-sas atbilstību padarītajam, arī darba tiesībās darbojas sacīkstes princips un uz to ir norādīts spriedumā (lieta Nr. SKC–1563/2013): „(..) ja prasītājs (..) iesniedzis pierādījumus, kuri dod pamatu apšaubīt darba devējas veiktās uzskai-tes pamatotību”. Darba devējai nevar uzlikt atbildību par ikvienu gadījumu, kad pretēji noteiktajai kārtī-bai darbiniece ir atradusies savā darba vietā un pildījusi amata pienākumus. 22BILANCES JURIDISKIE PADOMITIESU PRAKSEPar uzteikuma pamatojuma nepieciešamību un labu tikumu jēdzienu2018. gada 20. aprīļa spriedums lietā Nr. SKC–213/2018 (C12177516) No Darba likuma 101. panta pirmās daļas 3. punkta (darba devējam ir tiesības rakstveidā uz-teikt darba līgumu, vienīgi pamatojoties uz apstāk-ļiem, kas saistīti ar darbinieka uzvedību, viņa spējām vai ar saimniecisku, organizatorisku, tehnoloģisku vai līdzīga rakstura pasākumu veikšanu uzņēmumā, ja darbinieks, veicot darbu, rīkojies pretēji labiem tikumiem un šāda rīcība nav savienojama ar darba tiesisko attiecību turpināšanu) izriet, ka uzteikuma pamatojums var būt tikai tāda darbinieka rīcība, kas saistīta ar darba pienākumu izpildi, turklāt darba devējam ir jāpamato, ka darbinieka konkrētā rīcība liedz turpināt darba tiesiskās attiecības. Tas nozīmē, ka darba devējam jāpierāda, ka: 1) darbinieks ir rī-kojies pretēji labiem tikumiem un 2) šāda rīcība nav savienojama ar darba tiesisko attiecību turpināšanu. Likumdevējs nav noteicis „labu tikumu” defi nīci-ju. Līdz ar to šis jēdziens īpaši kvalifi cētās nenoteik-tības pakāpes dēļ ir atzīts par ģenerālklauzulu, kuras saturu veido nemitīgi mainīgā sabiedrības vērtību sistēma un kuras konkretizēšana jāveic tiesu praksei. Mūsdienu tiesu praksē un tiesību zinātnē tiek uzskatīts, ka „labu tikumu” jēdzienam ir ne tikai so-ciāls, bet arī tiesisks saturs, proti, to veido ne tikai vispārpieņemtās morāles normas, kas noteic savstar-pējās uzvedības noteikumus, kurus sabiedrība vai kāda tās daļa atzīst par nepieciešamu ievērot, bet arī tiesiski ētiskie principi un vērtības, kas nostiprinātas pozitīvajās tiesībās, tostarp valstu konstitūcijās. Ar vārdiem „tikums”, „tikumība” parasti pieņemts ap-zīmēt reālo morālās apziņas stāvokli, attiecības, cil-vēku rīcību – tātad esošā pretstats vēlamajam. Vārds „tikums” izsaka tieksmi pilnveidoties, virzīties, kļūt labākam, krietnākam. Morālās vērtības īstenojamas tad, ja šī virzība ar indivīda līdzdalību un piepūli, pretojoties apstākļu riska faktoram, notiek1. Jēdziens „labi tikumi” ir ģenerālklauzula, ku-ras satura konkretizācija atstāta tiesību piemēro-tāju ziņā. Tiesību normas atvērtība ļauj meklēt individuālas lietas taisnīgāko risinājumu. Līdz ar to situācijā, kad darba devējs, uzteicot darba līgu-mu, piemēro minēto jēdzienu, tam ir pienākums piepildīt šo jēdzienu ar juridiski nozīmīgu saturu, t.i., uzteikumā jānorāda, kādi palīgavoti (piemē-ram, morāle, sociālās vērtības, lietu dabiskā kārtība u.tml.) devuši pamatu darbinieka rīcību vērtēt par pretēju labiem tikumiem. Savukārt tiesas uzde-vums strīda gadījumā ir pārbaudīt, vai darba de-vēja vērtējums darbinieka konkrētai rīcībai atbilst labiem tikumiem pretējas darbības (bezdarbības) objektīviem kritērijiem un tiesību palīgavotos meklējamam šā jēdziena saturam (sk. Augstākās tiesas 2014. gada 30. septembra sprieduma lietā Nr. SKC–2467/2014 (C29673612) 11.2. punktu). Saskaņā ar Darba likuma 102. pantu, uzteicot darba līgumu, darba devējam ir pienākums rakstvei-dā paziņot darbiniekam par tiem apstākļiem, kas ir darba līguma uzteikuma pamatā. Tas savukārt nozīmē, ka nav pietiekami uzteikumā atsaukties uz Darba likuma 101. panta pirmās daļas 3. punktu, bet ir jānorāda arī uz konkrētiem faktiskajiem ap-stākļiem, kas atbilst un veido šo uzteikuma tiesisko pamatu, tostarp jādod darbinieka rīcības objektīvs izvērtējums un pamatojums šādas rīcības atzīšanai par pretēju labiem tikumiem, lai tiesai, kas izskata konkrēto strīdu, būtu iespēja to pārbaudīt (sal. Aug-stākās tiesas 2013. gada 8. novembra sprieduma lie-tā Nr. SKC–1864/2013 (C29673612) 8.1. punkts). Nav saprotams uz kādiem pierādījumiem bals-toties apelācijas instances tiesa pārbaudījusi, vai ir ievērots prasītāja pārkāpuma samērīgums ar darba devējas izvēlēto risinājumu – darba līguma uzteiku-mu, un atzinusi, ka darba devēja ir izpildījusi Dar-ba likuma 101. panta otrās daļas otrajā teikumā, kas noteic, ka, lemjot par iespējamo darba līguma uzteikumu, darba devējam ir pienākums izvērtēt izdarītā pārkāpuma smagumu, apstākļus, kādos tas izdarīts, kā arī darbinieka personiskās īpašības un līdzšinējo darbu, norādītās prasības. Apelācijas instances tiesa aprobežojusies vie-nīgi ar apgalvojumu par darbinieka neiecietīgu attieksmi pret neapmierināto klienti, taču nav mi-nējusi nevienu pierādījumu, kas to apstiprina, un paskaidrojusi, kādā veidā izpaudusies neiecietība, argumentējusi, kādu apsvērumu dēļ konkrētos ap-stākļos darbinieka rīcība (pēc kādiem objektīviem kritērijiem un tiesību palīgavotiem) kvalifi cējama kā neatbilstoša labiem tikumiem un veido uztei-kuma tiesisko pamatu, un faktiski izdarītais pār-kāpums samērojams ar atlaišanu no darba.1 Sk. E. Slicāne. Labi tikumi un to nozīme darījumu tiesiskajās attiecībās. Jurista Vārds, 19.04.2005., Nr. 14; Autoru kolektīvs. Juridisko terminu vārdnīca. Rīga: Nordik, 1998, 77. lpp.; S. Lasmane, A. Milts, A. Rubenis. Ētika. Rīga: Zvaigzne, 1993, 40.–42. lpp; Tiesu prakses apkopojumu darba lietās (tiesu prakse 2012. gada jūlijs – 2017. gads). Augstākā tiesa, 2018, 37. lpp.; sal., piemēram, Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2009. gada 20. maija spriedums lietā Nr. SKC–442/2009 (C27090308), 2010. gada 27. janvāra spriedums lietā Nr. SKC–277/2010 (C29615208), 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC–928/2010 (C33298809) 7.1. punkts, Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2015. gada 31. marta sprieduma lietā Nr. SKC–1997/2015 (C33261514) 8. punkts.23Nr. 2 (68), 2019. gada februārisTIESU PRAKSEIr jānorāda arī uz konkrētiem faktiskajiem apstākļiem, kas atbilst un veido uzteikuma tiesisko pamatu.24BILANCES JURIDISKIE PADOMIPretendenta izslēgšana no iepirkuma procedūrasEST 2018. gada 24. oktobra spriedums lietā C–124/17 (uzticamības atjaunošana)Spriedums pieņemts lietā par lūgumu sniegt pre-judiciālu nolēmumu saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2014/24/ES par publisko iepirkumu, un ar ko atceļ direktīvu 2004/18/EK (turpmāk tekstā – direktīva 2014/24/ES) 57. pan-tā noteiktajiem izslēgšanas noteikumiem. Minētais lūgums EST tika iesniegts tiesvedībā par Vācijas līgumslēdzējas iestādes pieņemto lēmumu izslēgt kādu sabiedrību no kvalifi kācijas procedūras saka-rā ar to, ka šī sabiedrība nav pietiekami pierādījusi veiktos pasākumus tās uzticamības atjaunošanai pēc konstatētās dalības aizliegtās vienošanās darbībā.Viens no direktīvas 2014/24/ES 57. pantā no-teiktajiem izslēgšanas noteikumiem ir situācija, ja piegādātājs ar citiem ekonomikas dalībniekiem noslēdzis tādas vienošanās, kuru mērķis ir izkrop-ļot konkurenci. Direktīvas 2014/24/ES 57. pantā vienlaikus ir paredzēts, ka piegādātājs var iesniegt pierādījumus, ka tas ir veicis pasākumus, lai pierā-dītu savu uzticamību – ir samaksājis vai apņēmies samaksāt kompensāciju attiecībā uz nodarīto kai-tējumu, ir pilnībā izskaidrojis attiecīgos faktus un apstākļus, sadarbojoties ar izmeklēšanas iestādēm, ir veicis konkrētus un atbilstīgus pasākumus, lai novērstu jaunus pārkāpumus. Attiecīgajam pretendentam Vācijas Federālais karteļu birojs bija uzlicis naudas sodu par dalību dzelzceļa jomā pastāvošajā aizliegtajā vienošanās, vienlaikus piemērojot iecietības regulējumu. Savu-kārt līgumslēdzēja iestāde, kurai varēja tikt noda-rīts kaitējums sakarā ar šo aizliegto vienošanos, cēla civilprasību par zaudējumu atlīdzību pret attiecīgo pretendentu. Līgumslēdzēja iestāde pauda bažas par šī pretendenta uzticamību dalībai iepirkuma procedūrās (tai skaitā kvalifi kācijas sistēmā dzelz-ceļa infrastruktūras elementu piegādei) un lūdza iesniegt atbilstošus pierādījumus pretendenta uz-ticamības atjaunošanai, tai skaitā Federālā karteļu biroja lēmumu, ar kuru pretendentam bija uzlikts iepriekš minētais sods. Pretendents, atbildot uz šo pieprasījumu, norādīja uz tā veiktajiem organiza-toriskajiem un ar personālu saistītajiem pasāku-miem, lai novērstu prettiesisku aizliegtu vienošanos un nelojālu konkurences darbību atkārtošanos, kā arī paziņoja, ka ir gatavs atlīdzināt līgumslēdzējai iestā dei radīto kaitējumu. Tomēr pretendents attei-cās iesniegt pašu Federālā karteļu biroja lēmumu, uzskatot, ka pretendenta veiktie sadarbības pasāku-mi ar kompetento iestādi ir pietiekami.Faktiski strīds šajā lietā ir par direktīvas 2014/24/ES 57. pantā paredzētajiem uzticamības atjaunošanas pasākumu pierādījumiem un to izvēr-tēšanu, proti, vai ir pietiekami uzskatīt, ka uztica-mība ir atjaunota, ja pretendents ir gan apņēmies kompensēt nodarīto kaitējumu, gan ir sadarbojies ar kompetento iestādi konkurences tiesību jomā, tai izskaidrojot visus faktus un apstākļus, vai arī līgumslēdzēja iestāde tomēr var pati lūgt visus pie-rādījumus, kaut arī tie iepriekš jau tikuši sniegti kompetentajai iestādei. Kā to šajā lietā spriedumā atzinusi EST, lai arī līgumslēdzēja iestāde nav iz-meklēšanas iestāde, tai ir tiesības lūgt iesniegt vi-sus pierādījumus un informāciju, ja tādas jau nav līgumslēdzējas iestādes rīcībā, lai izvērtētu riskus, Jaunākie Eiropas Savienības Tiesas spriedumi publisko iepirkumu lietāsEiropas Savienības Tiesa (EST) katru gadu pieņem pārdesmit spriedumu publisko iepirkumu jomā. Rakstā apskatīti jaunākie spriedumi un tajos sniegtās atziņas un skaidrojumi. EST spriedumi ir piemērojami, interpretējot attiecīgās tiesību normas, un ir noderīgi, vērtējot dažādās situācijas publisko iepirkumu norisē.PUBLIKSIE IEPIRKUMI25Nr. 2 (68), 2019. gada februāriskas varētu rasties, piešķirot līguma slēgšanas tiesī-bas pretendentam, kura godprātība un uzticamība ir apšaubāma.Publiska līguma slēgšana, nepiemērojot iepirkuma procedūruEST 2018. gada 18. oktobra spriedums lietā C–606/17 (atlīdzības līgums)Minētajā lietā spriedums pieņemts lietā par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saistībā ar publiska piegādes līguma defi nīciju. Proti, vai jē-dziens „atlīdzības līgums” (līgums par atlīdzību ir viena no nepieciešamajām pazīmēm, lai to kvali-fi cētu kā publisku līgumu) ietver arī lēmumu par fi nansējuma piešķiršanu konkrētam saimnieciskās darbības subjektam, ja fi nansējums paredzēts kon-krētu izstrādājumu ražošanai, kuri bez maksas pie-gādājami dažādām iestādēm, kurām ir jāsedz tikai šo izstrādājumu piegādes izmaksas (180 eiro par katru sūtījumu).Konkrētais strīds skar Itālijas tiesību aktos no-teikto, saskaņā ar ko „klasifi cētas” privātas slimnīcas, kas tiek integrētas valsts veselības aprūpes sistēmā, tiek izslēgtas no valsts un Eiropas Savienības re-gulējuma publisko iepirkumu jomā, ja šādām slim-nīcām ir bez maksas jāizgatavo un jāpiegādā valsts veselības aprūpes struktūrām īpaši izstrādājumi, kā atlīdzību par to saņemot šo izstrādājumu izgata-vošanai un piegādei paredzētu valsts fi nansējumu.Atbilstoši Venēcijas reģiona piešķirtajam fi -nansējumam (subsīdijas 700 000 eiro apmērā zāļu ražošanai) Sacro Cuore apņēmās bez maksas izga-tavot un piegādāt konkrētas zāles reģionālajām valsts slimnīcām, saņemot no tām tikai samaksu par izstrādājumu transportēšanu pēc vienotas lik-mes. Šajā aspektā EST spriedumā viennozīmīgi ir norādījusi uz līguma atlīdzības raksturu. Izvērtējot līguma atlīdzības raksturu, tiesa norādījusi, ka jā-ņem vērā atlīdzība, kas šo zāļu piegādātājam ir sa-maksāta ar piešķirto Venēcijas reģiona subsīdiju.Tāpat tiesa arī nekonstatēja, ka konkrētais lī-gums ar Sacro Cuore neietilptu publisko iepirku-mu piemērošanas jomā, piemēram, tiktu īstenota sadarbība starp publisko tiesību subjektiem. EST norādīja, ka tāda „klasificēta” slimnīca kā Sacro Cuore ir pilnīgi privāta juridiska persona, tādējā-di nav pieļaujams tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru šādas privātas slimnīcas, saņemot valsts fi nansējumu izstrādājumu izgatavošanai un piegādei, tiktu izslēgtas no tiesiskā regulējuma pub-lisko iepirkumu jomā.EST 2018. gada 25. oktobra spriedums lietā C–260/17 (darba līgums)Spriedums arī skar publisko iepirkumu tiesis-kā regulējuma piemērošanas jomu, un tieši – pre-judiciālais jautājums EST uzdots par direktīvas 2014/24/ES 10. pantā noteiktā izņēmuma piemē-rošanu, kas nosaka, ka direktīvu citastarp nepiemē-ro darba līgumu slēgšanai. Strīdus priekšmets šajā lietā ir Grieķijas publisko slimnīcu slēgtie līgumi ar ārpakalpojumu sniedzējiem ēdināšanas, maltīšu piegādes un uzkopšanas vajadzību nodrošināšanai. Tā kā direktīva 2014/24/ES nesniedz defi nējumu darba līgumu izpratnei, prejudiciālais jautājums attiecas tieši uz darba līgumu nepieciešamajām pazīmēm, lai šādus līgumus atzītu par publisko iepirkumu regulējuma izņēmumu.Būtiski ir nošķirt, vai noslēgtais līgums ar fi zis-ku personu ir pakalpojuma līgums vai darba līgums direktīvas 2014/24/ES izpratnē. Kā savā spriedumā norāda tiesa, darba līgumu slēgšana ir līdzeklis, ar kuru publiskās iestādes pašas var sniegt pakalpoju-mus, un līdz ar to tās tiek atbrīvotas no pienāku-miem saistībā ar minētajā direktīvā paredzētajiem publiskajiem iepirkumiem. Jebkurā gadījumā attie-cīgā direktīva neuzliek pienākumu līgumslēdzējām iestādēm slēgt tieši ārpakalpojuma līgumus. Darba līguma noslēgšana rada darba tiesiskās attiecības, un darba tiesisko attiecību iezīme rodama apstāklī, ka persona noteiktā laikposmā citas personas labā PUBLISKIE IEPIRKUMIEvija Mugina,Iepirkumu uzraudzības biroja vadītājas vietniece, Juridiskā departamenta direktoreFoto: Boriss KoļesņikovsNav pieļaujams tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru privātas slimnīcas, saņemot valsts fi nansējumu izstrādājumu izgatavošanai un piegādei, tiktu izslēgtas no tiesiskā regulējuma publisko iepirkumu jomā.26BILANCES JURIDISKIE PADOMIun tās vadībā veic darbus, par kuriem tā saņem atal-gojumu. Faktiski darba līgumu izpratne direktīvas 2014/24/ES izpratnē ir saistīta ar to, ka publiska iestāde nodarbina personas, lai pati sniegtu pakalpo-jumus, savukārt darba ņēmēju izvēles noteikumiem nav izšķirošas nozīmes iepriekš minētajā aspektā.Iepriekšējās informēšanas pienākuma pārkāpums EST 2018. gada 20. septembra spriedums lietā C–518/17 (sabiedriskā transporta pakalpojumi)Minētais EST spriedums attiecas uz publiska līguma piešķiršanu sabiedriskā transporta pakal-pojumu sniegšanai ar autobusu. Konkrēto publis-ko pakalpojuma līgumu piešķīra Austrijas iestāde (Salzburger Verkehrsverbund, izsludinot konkursu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, kā to attie-cīgi paredz publisko iepirkumu direktīvas noteikta apjoma līgumiem. Vienlaikus jāņem vērā, ka uz šādu līgumu piešķiršanu attiecas ne tikai publis-ko iepirkumu regulējums, bet konkrētajā gadīju-mā arī Eiropas Parlamenta un Padomes regula Nr.1370/2007 par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu un autoceļus (regula). Savukārt regula nosaka, ka valsts līgumus par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpoju-miem piešķir atbilstoši regulas noteikumiem, kā arī nosaka, kurus regulas pantus var nepiemērot ga-dījumā, kad attiecīgo līgumu līgumslēdzēja iestāde piešķir atbilstoši iepirkumu direktīvām.Tā kā konkrētajā gadījumā Austrijas iestāde piešķīra līgumu saskaņā ar publisko iepirkumu re-gulējumu, tā nepiemēroja regulas regulējumu un at-tiecīgi tajā noteikto pienākumu – katra kompetentā iestāde, vēlākais, gadu pirms konkursa procedūras sākšanas vai gadu pirms līguma tiešās piešķiršanas publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī ie-priekšēju informāciju, kurā norāda plānoto līguma piešķiršanas veidu un ar piešķiršanu saistītos pakal-pojumus un teritorijas. Attiecīgi Austrijas iestāde nepiemēroja regulā paredzēto tiešo piešķiršanu, kā arī neievēroja regulā noteikto iepriekšējās infor-mēšanas pienākumu. Minētais regulas pārkāpums bija pamats tiesvedības ierosināšanai pret attiecīgo līgumslēdzēju iestādi, lūdzot atcelt uzaicinājumu iesniegt piedāvājumus iepirkuma procedūrā, ko bija uzsākusi attiecīgā Austrijas iestāde.EST, sniedzot atbildes uz iesniedzējtiesas jautā-jumiem, norādīja, ka, lai gan konkrētais iepirkums rīkots saskaņā ar iepirkumu direktīvām un tajās nav noteikts obligāts iepriekšējās informēšanas pienā-kums, tomēr tāds papildus izriet no regulas. Vien-laikus tiesa secināja, ka nav arī paredzētas sekas šāda pienākuma neizpildei, attiecīgi tiesai bija jāatbild arī uz jautājumu, vai minētais pārkāpums pats par sevi varētu novest pie iepirkuma procedūras atcelšanas vai arī piešķirtā līguma atzīšanas par spēkā neesošu. EST savā spriedumā norādīja, ka Eiropas Savienības tiesiskajā regulējumā publisko iepirkumu jomā nav paredzēts vispārīgs noteikums, saskaņā ar kuru neli-kumības vai bezdarbības konkrētā procedūras stadijā dēļ nelikumīgi ir arī visi vēlākie šajā procedūrā pie-ņemtie tiesību akti. Šādas sekas ir paredzētas īpašās, precīzi defi nētās situācijās. Piemēram, attiecīga pazi-ņojuma par līgumu nepublicēšana Eiropas Savienības Ofi ciālajā Vēstnesī, ja tajā paziņojums par līgumu bija publicējams atbilstoši direktīvas 2014/24/ES, noved pie līguma atzīšanas par spēkā neesošu, tomēr šādu seku nav regulā noteiktā iepriekšējās informēšanas paziņojuma nepublicēšanai.Vienlaikus EST spriedumā norādīja, ka ir izvērtējams, vai attiecīgajam piegādātājam, kurš cēlis prasību tiesā, šāda iepriekšēja nepaziņošana ir radījusi neizdevīgāku situāciju salīdzinājumā ar piegādātāju, kurš jau ir iesaistīts publiskā iepir-kuma līguma izpildē. Minētie apstākļi ir jāizvērtē dalībvalsts tiesai, ņemot vērā arī piedāvājumu ie-sniegšanai paredzēto laiku un attiecīgā piegādātāja rīcībā esošo informāciju un pierādījumus.Vispārīgās vienošanās noteikumiEST 2018. gada 19. decembra spriedums lietā C–216/17 (līgumi citu iestāžu vajadzībām) Direktīvas 2014/24/ES 33. panta 1. punkts no-saka, ka pamatnolīgums (jeb vispārīgā vienošanās – termins, kas lietots Latvijas iepirkumu regulējošajos normatīvajos aktos) ir vienošanās, ko viena vai vai-rākas līgumslēdzējas iestādes un viens vai vairāki ekonomikas dalībnieki noslēdz ar mērķi izvirzīt noteikumus līgumiem, kuru slēgšanas tiesības plā-nots piešķirt konkrētā laikposmā, jo īpaši attiecī-bā uz cenu un – vajadzības gadījumā – paredzēto daudzumu. Faktiski identisks regulējums bija arī iepriekšējā Eiropas Savienības iepirkumu direktīvā, par kuras attiecīgo normu interpretāciju arī radās strīds un EST ir pieņēmusi minēto spriedumu. PUBLISKIE IEPIRKUMIEiropas Savienības tiesiskajā regulējumā publisko iepirkumu jomā nav paredzēts vispārīgs noteikums, saskaņā ar kuru nelikumības vai bezdarbības konkrētā procedūras stadijā dēļ nelikumīgi ir arī visi vēlākie šajā procedūrā pieņemtie tiesību akti.27Nr. 2 (68), 2019. gada februārisKāda Itālijas iestāde 2011. gadā noslēdza vis-pārīgo vienošanos uz laiku no 2012. gada februāra līdz 2021. gada februārim par atsārņošanas, atkri-tumu savākšanas un apglabāšanas pakalpojumu sniegšanu. Līgumā tika paredzēta līguma pa-plašināšanas klauzula, kas ļāva jebkuram no šajā klauzulā minētajiem subjektiem (līgumslēdzējām iestādēm) lūgt noslēgto vienošanos attiecināt arī uz šiem subjektiem ar tādiem noteikumiem, kādi paredzēti iepirkuma procedūrā. 2015. gada decem-brī cita Itālijas iestāde, kas nebija noslēgusi minēto vispārīgo vienošanos, bet kas bija minēta šīs vieno-šanās paplašināšanas klauzulā, nolēma bez iepirku-ma procedūras rīkošanas noslēgt līgumu ar izrau-dzīto pretendentu (vispārīgās vienošanās pusi) par attiecīgo pakalpojumu sniegšanu līdz 2012. gada februārim, atsaucoties uz pašu vispārīgo vienošanos.Strīdu izraisīja kāda komersanta, kas līdz šim bija sniedzis attiecīgos pakalpojumus pēdējai minē-tajai Itālijas iestādei, pārsūdzība attiecībā uz lēmu-mu nepiemērot iepirkuma procedūru, bet noslēgt iepirkuma līgumu ar jau izraudzīto piegādātāju, atsaucoties uz vispārīgo vienošanos, kuras līgum-slēdzējpuse nebija šī pati iestāde. EST tika uzdoti divi prejudiciālie jautājumi. Pir-mais jautājums attiecas uz to, vai situācijā, kad vispā-rīgo vienošanos kāda līgumslēdzēja iestāde noslēdz arī citu iestāžu vārdā (tās norādot vispārīgajā vieno-šanās), bet šīs citas iestādes nav parakstījušas šo vie-nošanos, pēdējās var slēgt konkrētos līgumus, atsau-coties uz šo vienošanos. Šajā aspektā EST atbildēja, ka līgumslēdzējām iestādēm nav jābūt noslēgušām šo vienošanos jeb nav jābūt šīs vienošanās līgumslē-dzējpusēm, bet ir izšķiroši, ka šīs iestādes, kuru vaja-dzībām tiek slēgta vispārīgā vienošanās, būtu skaidri minētas, piemēram, iepirkuma dokumentācijā vai vispārīgajā vienošanās, proti, nav nepieciešams, ka šāda iestāde būtu piedalījusies vienošanās parakstī-šanā, lai pēc tam varētu noslēgt turpmākos iepirku-ma līgumus, bet pietiek ar to, ka šāda līgumslēdzēja iestāde ir zināma kā iespējamais vienošanās labuma guvējs kopš vienošanās noslēgšanas dienas.Otrs prejudiciālais jautājums minētajā lietā at-tiecas uz to, vai šādas līgumslēdzējas iestādes varētu nenoteikt to pakalpojumu apjomu, ko tās varēs pra-sīt, pašas slēdzot iepirkuma līgumu, vai arī noteikt šo apjomu, ņemot vērā iestāžu parastās vajadzības. EST spriedumā noraidīja šādu iespēju, norādot, ka, ja pamatnolīgumu sākotnēji noslēgusī līgumslēdzēja iestāde nebūtu precizējusi šā pamatnolīguma kopap-jomu, tiktu pārkāpts pārskatāmības princips un prin-cips par vienlīdzīgu attieksmi pret pamatnolīguma noslēgšanā ieinteresētajiem saimnieciskās darbības subjektiem. EST arī vērsa uzmanību, ka, ja pamatno-līgumu sākotnēji noslēgušajai līgumslēdzējai iestādei nebūtu bijis pienākuma uzreiz norādīt šā nolīguma aptverto piegāžu maksimālo apjomu, šā pamatno-līguma noslēgšana varētu tikt izmantota, lai māks-līgi saskaldītu iepirkumu. EST attiecībā uz iespēju noteikt iestāžu parastās vajadzības norādīja, ka, pat ja pieņemtu, ka atsauce uz pamatnolīguma skaidri norādīto līgumslēdzēju iestāžu parastajām vajadzī-bām var izrādīties esam pietiekami skaidra pašmāju saimnieciskās darbības subjektiem, nevar prezumēt, ka tas tāpat noteikti būs arī kādā citā dalībvalstī ie-dibināta saimnieciskās darbības subjekta gadījumā, turklāt, ja šīm parastajām vajadzībām atbilstošais piegāžu kopapjoms ir labi zināms, nevajadzētu būt nekādām grūtībām to minēt pašā pamatnolīgumā. Rezumējot EST secinājumus šajā lietā, jāuzsver, ka vispārīgā vienošanās var tikt izmantota arī priekš tām līgumslēdzējām iestādēm, kuras, lai gan nav vienoša-nās puses, tomēr ir skaidri minētas kā labuma guvējas, un ir jābūt iepriekš noteiktam arī maksimālajam apjo-mam, kuru paredzēts šādām līgumslēdzējām ie stādēm iegādāties vispārīgās vienošanās darbības laikā.Tehniskās specifi kācijasEST 2018. gada 25. oktobra spriedums lietā C413/17 (līgumslēdzējas iestādes novērtējuma brīvība)Minētajā lietā prejudiciālais jautājums uzdots saistībā ar kādas poliklīnikas Lietuvā organizētu iepirkuma procedūru „Laboratorijas diagnostikas aprīkojuma noma un materiālu un pakalpojumu ie-pirkums, lai nodrošinātu šāda aprīkojuma darbību”. Kāds no potenciālajiem piegādātājiem apstrīdēja ie-pirkumā ietvertās tehniskās specifi kācijas, uzskatot, ka nepamatoti tiek ierobežota konkurence starp pie-gādātājiem un ka faktiski prasības pielāgotas noteik-tu asins analizatoru ražotāju izstrādājumu raksturlie-lumiem. EST savā spriedumā analizēja, kādā mērā līgumslēdzējai iestādei, nosakot ar medicīnisko pre-ču iegādi saistīta iepirkuma tehniskās specifi kācijas, PUBLISKIE IEPIRKUMIPat ja pieņemtu, ka atsauce uz pamatnolīguma skaidri norādīto līgumslēdzēju iestāžu parastajām vajadzībām var izrādīties esam pietiekami skaidra pašmāju saimnieciskās darbības subjektiem, nevar prezumēt, ka tas tāpat noteikti būs arī kādā citā dalībvalstī iedibināta saimnieciskās darbības subjekta gadījumā.saskaņā ar direktīvas 2014/24 regulējumu un prin-cipiem ir jāpiešķir nozīme ierīču individuālajiem raksturlielumiem vai šo ierīču darbības rezultātam. Proti, ņemot vērā, ka iepirkums ir attiecīgā aprīkoju-ma noma un pakalpojuma nodrošināšana, vai šādos apstākļos tehniskajās specifi kācijās nebūtu jāizvirza prasības tieši rezultātam, kāds jāsasniedz, nevis jā-nosaka konkrēti raksturlielumi (konkrētas prasības) pašam aprīkojumam, ar ko tiek sniegts pakalpojums.Atbildot uz izvirzīto jautājumu, EST norādīja, ka atbilstoši direktīvas 2014/24 42. panta 3. punktam tehniskās specifi kācijas var tikt formulētas vairākos veidos – vai nu atsaucoties uz darbības rezultātiem vai funkcionālām prasībām, vai ar atsauci uz tehniskajām specifi kācijām un – vēlamajā secībā – uz noteiktiem standartiem, valsts tehniskajiem apstiprinājumiem vai valsts tehniskajām specifi kācijām attiecībā uz būvdar-bu projektēšanu, tāmēšanu un izpildi un piegāžu iz-mantošanu, vai arī abu šo veidu apvienojumu. EST spriedumā konstatē, ka minētais 42. panta 3. punkts, ciktāl tajā ir paredzēts, ka tehniskās specifi kācijas ir jā-formulē ar pietiekami precīziem darbības rezultātiem vai funkcionālām prasībām vai ar atsauci uz tehniska-jām specifi kācijām un dažādiem standartiem, nekādi neizslēdz, ka iepirkumā par tādu medicīnisko preču piegādi, kas paredzētas medicīnisko pārbaužu veik-šanai, tiek precizēti ierīču darbības un izmantošanas raksturlielumi un nepieciešamie atsevišķie materiāli.EST norādīja, ka direktīvas 2014/24 42. panta 3. punkta formulējumā nav norādīta hierarhija starp tehnisko specifi kāciju formulēšanas metodēm un nav piešķirta priekšrocība kādai no šīm metodēm, kā arī tiesiskajā regulējumā par tehniskajām speci-fi kācijām līgumslēdzējai iestādei ir atzīta plaša no-vērtējuma brīvība iepirkuma tehnisko specifi kāciju formulēšanā, kas pamatota ar to, ka tieši līgumslē-dzējas iestādes vislabāk zina, kādas piegādes tām ir vajadzīgas, un vislabāk var noteikt prasības, kurām ir jābūt izpildītām, lai varētu panākt vēlamo rezultātu.Vienlaikus EST norādīja, ka, jo detalizētākas ir tehniskās specifikācijas, jo lielāks ir risks, ka priekšroka var tikt dota konkrēta ražotāja precēm, tāpēc dalībvalsts tiesai ir jāpārbauda, vai, ievērojot līgumslēdzējas iestādes novērtējuma brīvību, ar tehnisko specifi kāciju izteikti detalizēto raksturu netieši netiek piešķirtas priekšrocības kādam pre-tendentam, proti, ir svarīgi, lai tehnisko specifi kā-ciju detalizētības pakāpe atbilstu samērīguma prin-cipam – vai šī detalizētības pakāpe ir nepieciešama izvirzīto mērķu sasniegšanai. Savukārt, kā to atzīst arī EST, samērīguma izvērtējums var atšķirties arī atkarībā no iepirkuma specifi kas, piemēram, it īpaši tādā jomā kā sabiedrības veselības aizsardzība. Tehnisko piedāvājumu vērtēšanaEST 2018. gada 20. septembra spriedums lietā C546/16 (minimālais punktu skaits par tehniskā piedāvājuma novērtējumu)Konkrētajā lietā risinātais strīds skar Spānijas lī-gumslēdzējas iestādes rīkotu mēbeļu un dažāda ap-rīkojuma piegādes iepirkuma procedūru un tajā pa-redzēto piedāvājumu vērtēšanas kārtību. Iepirkuma dokumentācijā tika noteikti divi vērtēšanas kritēji, ar 50 punktiem no 100 tika vērtēts tehniskais pie-dāvājums un ar 50 punktiem no 100 – attiecīgi cena. Saistībā ar tehnisko piedāvājumu izvērtēšanu tika noteikts arī minimālais punktu skaits – 35 punkti, un, ja netiek piešķirts vismaz minimālais punktu skaits, piedāvājums netiek tālāk vērtēts, tas nozīmē, ka nav arī nozīmes, cik šis piedāvājums punktu ie-gūtu cenas kritērijā. Attiecīgi piegādātājs apstrīdēja minētos atklātā konkursa noteikumus, norādot, ka tādējādi līgumslēdzēja iestāde nevar noteikt saim-nieciski izdevīgāko piedāvājumu.EST savā spriedumā norādīja, ka līgumslēdzē-jām iestādēm arī atklātā konkursā ir atļauts veikt piedāvājumu novērtēšanu iepriekš minētajā veidā. Līgumslēdzējām iestādēm ir tiesības noteikt tehniskās kvalitātes līmeni un arī noteikt minimālo robežvērtī-bu, kādai šiem piedāvājumiem ir jāatbilst no tehniskā viedokļa. Ņemot vērā, ka saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu nosaka ne tikai pēc cenas, bet arī pēc kvalitātes, kas ietver arī tehnisko vērtību, līdz ar to, iz-vērtējot piedāvājumus atbilstoši vērtēšanas kritērijiem, direktīva 2014/24 neaizliedz šajā vērtēšanas posmā sākotnēji izslēgt piedāvājumus, kuriem tehniskajā novērtējumā netiek piešķirts iepriekš noteiktais mi-nimālais punktu skaits, jo tāds piedāvājums principā neatbilst līgumslēdzējas iestādes vajadzībām.EST spriedumā sniedz atbildi arī uz otru jau-tājumu – vai iepriekš minētais ir pieļaujams atklātā konkursā neatkarīgi no atlikušo atbilstošo piedā-vājumu skaita? Uz šo jautājumu EST ir atbildējusi apstiprinoši, norādot, ka šajā procedūrā direktī-va 2014/24 nenosaka kādus īpašus ierobežojumus. Vienlaikus gan EST vērš uzmanību, ka situācijā, ja pēc tehniskā novērtējuma ir palicis tikai viens piedā-vājums, ko līgumslēdzēja iestāde varētu izvērtēt, tai nav nekāda pienākuma to izvēlēties. Ja līgumslēdzēja iestāde uzskata, ka iepirkuma procedūrā, ņemot vērā konkrēto līguma priekšmetu un raksturu, nepastāv efektīva konkurence, tā varētu šo procedūru izbeigt un izsludināt jaunu ar atšķirīgiem kritērijiem.28BILANCES JURIDISKIE PADOMITIESU PRAKSETiesiskajā regulējumā par tehniskajām specifi kācijām līgumslēdzējai iestādei ir atzīta plaša novērtējuma brīvība iepirkuma tehnisko specifi kāciju formulēšanā.Juridiskie jaunumi29Nr. 2 (68), 2019. gada februārisLikums noteic, ka trauksmes cēlējs ir fiziska persona, kura sniedz informāciju par iespējamu pārkāpumu, kas var kaitēt sabied-rības interesēm, ja persona šo in-formāciju uzskata par patiesu un tā gūta, veicot darba pienākumus vai dibinot tiesiskās attiecības, kas saistītas ar darba pienākumu veikšanu. Savukārt par pārkāpumu šī likuma izpratnē uzskata nozie-dzīgu nodarījumu, administratīvo pārkāpumu vai citu tiesību normu pārkāpumu, vai saistošu ētikas vai profesionālo normu pārkāpumu.Uzņēmuma iekšējās trauksmes celšanas sistēmas uzdevums būs nodrošināt trauksmes cēlēju aiz-sardzību uzņēmuma ietvaros, ja kāds darbinieks vēlēsies celt trauk-smi par pamanītām nelikumībām uzņēmumā. Par iekšējās trauksmes celšanas sistēmu būs jāinformē uzņēmumā nodarbinātie, tostarp uzsākot darba tiesiskās vai dienesta attiecības vai cita veida ar profesionālo darbību saistītas tiesiskās attiecības, un darbavietā jānodrošina viegli pie-ejama informācija par šo sistēmu. Trauksmes cēlēja ziņojums būs jā-apstrādā konfi denciāli, bet pašam trauksmes cēlējam būs jānodroši-na identitātes aizsardzība un aiz-sardzība pret trauksmes celšanas dēļ radītām nelabvēlīgām sekām.Paredzams, ka līdz likuma spē-kā stāšanās brīdim Valsts kanceleja izstrādās vadlīnijas, kā veidojama uzņēmuma iekšējā trauksmes cel-šanas sistēma, jo Valsts kanceleja arī būs kontaktpunkts, kurā trauk-smes cēlēji varēs iesniegt ziņoju-mus, un pēc tam Valsts kontrole izlems, kam to tālāk adresēt – Ko-rupcijas novēršanas un apkaroša-nas birojam, Valsts vides dienes-tam vai kādai citai iestādei.Jaunais likums tiesības celt trauksmi paredz fi ziskajai personai, ja attiecīgā informācija par pārkāpu-miem vai apdraudējumu gūta saistī-bā ar darba pienākumu veikšanu un persona to uzskata par patiesu.Celt trauksmi varēs par korup-ciju, krāpšanu, amatpersonu bez-darbību, nolaidību vai ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu, izvairīšanos no nodokļu nomak-sas, valsts naudas un mantas iz-šķērdēšanu, sabiedrības veselības, būvniecības, vides, pārtikas, dar-ba drošības, sabiedriskās kārtības apdraudējumu, kā arī cilvēktiesī-bu pārkāpumiem, pārkāpumiem publisko iepirkumu jomā, fi nanšu un kapitāla tirgus sektorā un kon-kurences tiesību pārkāpumiem.Par trauksmes celšanu neuz-skatīs ziņojumu, kurā apzināti sniegtas nepatiesas ziņas, informā-ciju, kas satur valsts noslēpumu, kā arī personīgu interešu aizskārumu.Trauksmi varēs celt divējādi: vēršoties darbavietā, izmantojot iestādes vai uzņēmuma iekšējo trauksmes celšanas sistēmu, vai kompetentajā institūcijā, piemē-ram, izmeklēšanas iestādēs vai prokuratūrā. Trauksmes cēlēja zi-ņojumā jāietver personas rīcībā eso-šā informācija, tostarp pārkāpuma apraksts ar konkrētiem faktiem, kā arī informācija par pārkāpumā ie-saistītajām fi ziskajām vai juridiska-jām personām. Papildus trauksmes cēlējam jānorāda, vai informācija par pārkāpumu gūta darba pienā-kumu veikšanas ietvaros un vai par šo pārkāpumu jau ir ziņots iepriekš. Likums arī nosaka, kādos ga-dījumos trauksmi varēs celt, snie-dzot informāciju publiski. Lai celtu trauksmi, varēs izmantot trauksmes cēlēju kontaktpunkta, biedrības vai nodibinājuma, arodbiedrības vai to apvienības starpniecību.Likums paredz, ka no brīža, kad persona cēlusi trauksmi, tai un tās radiniekiem būs jānodroši-na personu identitātes aizsardzība. Tāpat būs jānodrošina tās personas konfi dencialitāte, par kuru trauk-sme celta.Savukārt, lai aizsargātu no trauksmes celšanas dēļ personai radītām nelabvēlīgām sekām, piemēram, atbrīvošanu no darba, pazemināšanu amatā, atvaļināju-ma nepiešķiršanu, likums paredz valsts nodrošinātu juridisko palī-dzību, atbrīvojumu no tiesāšanās izdevumiem, pagaidu aizsardzību civilprocesā un administratīvajā procesā tiesā, kā arī atbrīvošanu no juridiskās atbildības un atbilstīgu atlīdzinājumu par zaudējumiem vai personisko un arī morālo kaitē-jumu. Tāpat paredzēts, ka persona varēs saņemt konsultāciju par savu tiesību aizsardzību.Par trauksmes cēlējam vai viņa radiniekiem nelabvēlīgu seku radīšanu varēs saukt pie adminis-tratīvās atbildības. Tāpat pie admi-nistratīvās atbildības varēs saukt personu, ja tā trauksmes celšanas ziņojumā apzināti norādījusi ne-patiesas ziņas.Būs jāveido iekšējā trauksmes celšanas sistēmaNo šā gada 1. maija, kad stāsies spēkā 2018. gada 11. oktobrī pieņemtais Trauksmes celšanas likums, uzņēmumiem ar vairāk nekā 50 nodarbināto būs obligāta prasība veidot iekšējo trauksmes celšanas sistēmu, plašsaziņas līdzekļus janvāra nogalē informēja Ieva Andersone, zvērinātu advokātu biroja Sorainen partnere. Darba devējam, kurš vēlas gan aizsargāt savu darbinieku intereses un tiesības, gan arī izvairīties no sodiem, likuma piemērošanai jāsāk gatavoties laikus.Ieva Andersone,zvērinātu advokātu biroja Sorainen partnereNext >