< PreviousJURISTA PADOMS20BILANCES JURIDISKIE PADOMIkārtības, kādā tiek ziņots par atbilstību kādām no-teiktām darījumu pazīmēm (piemēram, summai, samaksas kārtībai u.c.).Ministru kabineta 2017. gada 14. novembra noteikumi Nr. 674 „Noteikumi par neparasta darījuma pazīmju sarakstu un kārtību, kādā snie-dzami ziņojumi par neparastiem vai aizdomīgiem darījumiem” (MK noteikumi Nr. 674) saskaņā ar NILLTFN likuma 30. panta otro daļu precizē ne-parasta darījuma pazīmes un ziņojumu par nepa-rastiem vai aizdomīgiem darījumiem kārtību.Neparasts darījums. Saskaņā ar NILLTFN likuma 1. panta 16. punktu neparasts darījums ir tāds darījums, kas atbilst vismaz vienai no neparas-ta darījuma pazīmju sarakstā minētajām pazīmēm. MK noteikumu Nr. 674 2. punkts nosaka, ka par katru konsultētu, plānotu, pieteiktu, uzsāktu, atlik-tu, veiktu vai apstiprinātu neparastu darījumu, kura pazīmes atbilst vismaz vienai no šajos noteikumos minētajām pazīmēm, nekavējoties ir jāsniedz ziņo-jums Kontroles dienestam. MK noteikumu Nr. 674 5. punkts satur precīzu pazīmju uzskaitījumu, kuru atbilstības gadījumā ir sniedzams ziņojums Kon-troles dienestam. Aizdomīgs darījums. Saskaņā ar NILLTFN likuma 1. panta 17. punktu aizdomīgs darījums ir tāds darījums, kas rada aizdomas, ka tajā iesais-tītie līdzekļi ir tieši vai netieši iegūti noziedzī-ga nodarījuma rezultātā vai saistīti ar terorisma fi nansēšanu vai šādu darbību mēģinājumu. MK noteikumu Nr. 674 3. punkts nosaka, ka par pat-stāvīgas analīzes rezultātā konstatētu, konsultē-tu, plānotu, pieteiktu, uzsāktu, atliktu, veiktu vai apstiprinātu aizdomīgu darījumu nekavējoties ir jāsniedz ziņojums Kontroles dienestam. Saskaņā ar MK noteikumu Nr. 674 6. punktu ziņojumā par aizdomīgu darījumu ir jāiekļauj pamatojums aizdomām par saistību ar NILLTF un ar to saistīto noziedzīgo nodarījumu tipoloģiju7. Lai nodrošinātu efektīvu ziņošanu par aizdomīgiem darījumiem, arī Kontroles dienestam ir būtisks pienākums aktualizēt un atjaunot attiecīgās noziedzīgo nodarījumu tipoloģijas. Tas sniegtu palīdzību likuma subjektiem un citām personām identifi cēt un pamatot aizdomīgu darījumu, kā arī uzlabotu ziņojuma kvalitāti. Par attiecīgā darījuma iespējamu saistību ar NILLTF var liecināt arī šādas pazīmes: ir iespējams identifi cēt īpatnības saistībā ar klientu/sadarbības partneri, ievērojamas at-šķirības no parasti veiktajiem darījumiem/sadarbības partneriem (piemēram, pēkšņi netipiski augstas iemaksas un/vai izmaksas no konta; sadarbības partneri, kas neatbilst klienta saimnieciskajai darbībai un tām nav saprotama pamata); nav zināma un izskaidrojama izmantojamo fi nanšu līdzekļu un/vai materiālo stāvokli rak-sturojošas labklājības izcelsme; nav saprotams darījuma patiesais mērķis un veids; bez pamata tiek pēkšņi mainīti klienta/sadarbī-bas partnera rekvizīti un/vai tie būtiski atšķiras no informācijas, kas bija iepriekš zināma; nav zināms klienta/darījuma partnera patiesais labuma guvējs; ir iegūta informācija (arī ad hoc) par attiecīgo klientu/sadarbības partneri vai klienta sadar-bības partneri un/vai attiecīgā darījuma saistī-bu ar kādu no noziedzīgiem nodarījumiem vai atbilstību zināmām noziedzīgu nodarījumu tipoloģijām.Kontroles dienests savā tīmekļvietnē ir arī no-rādījis, ka pirms ziņojuma par aizdomīgu darījumu iesniegšanas ir obligāti jāveic aizdomīgā darījuma sākotnējā pārbaude un līdzekļu saņēmējam/turētā-jam jāpieprasa paskaidrot līdzekļu izcelsmi. Lai gan šāds pienākums tiešā veidā nav noteikts NILLTFN likumā, tas var palīdzēt saprast, vai darījums ir aiz-domīgs. Tomēr, veicot līdzekļu izcelsmes/materiālo stāvokli raksturojošās labklājības izpēti, ir jāņem vērā, ka izpētes vilcināšana var nonākt pretrunā ar likumā noteikto pienākumu nekavējoties ziņot par aizdomīgu darījumu.Secināms, ka saskaņā ar NILLTFN likumu ikvienam ir pienākums ziņot par neparastu un aizdomīgu darījumu. Pienākums ziņot Kontroles dienestam ir jāveic nekavējoties. Par neparastu darī-jumu uzskata tikai tādu darījumu, kas atbilst vismaz vienai no pazīmēm, kas ir uzskaitītas MK noteiku-mos Nr. 674. Jebkura cita pazīme vai neatbilstība, kas norāda uz aizdomām par saistību ar NILLTF, būtu uzskatāma par norādi uz aizdomīgu darījumu. Par aizdomīgu darījumu uzskata arī tādu darījumu, kas atbilst noziedzīgu nodarījumu tipoloģijām – gan tām, kas ir publicētas Kontroles dienesta tīmekļ-vietnē, gan arī jaunatklātām ar NILLTF saistītām tipoloģijām. Arī par aizdomīgu darījumu ir jāziņo Kontroles dienestam nekavējoties, ziņojumā obligāti iekļaujot attiecīgu pamatojumu un norādi uz saistīto noziedzīgo nodarījumu tipoloģiju. 7 Informāciju par aktuālākajām noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un ar to saistīto noziedzīgo nodarījumu tipoloģijām un to raksturīgākajām pazīmēm Kontroles dienests ietver metodiskajās vadlīnijās, kuras uztur un aktualizē tīmekļvietnē www.kd.gov.lv. Šobrīd Kontroles dienesta tīmekļvietnē ir pieejamas 2017. gada 4. oktobra vadlīnijas.Pirms ziņojuma par aizdomīgu darījumu iesniegšanas ir obligāti jāveic aizdomīgā darījuma sākotnējā pārbaude un līdzekļu saņēmējam/turētājam jāpieprasa paskaidrot līdzekļu izcelsmi.NEKUSTAMAIS ĪPAŠUMS22BILANCES JURIDISKIE PADOMINekustamā īpašuma vērtēšanas kritērijiPirmais un svarīgākais fak-tors, kas nosaka nekustamā īpa-šuma vērtību, ir tā atrašanās vieta, norāda Marks Tarvids. Tieši vieta primāri ietekmē nekustamo īpa-šumu cenu līmeni. Pilnīgi iden-tiska nekustamā īpašuma vērtība var atšķirties pat vairākas reizes atkarībā no vietas, kur tas atro-das. Piemēram, lepna villa Doles salā maksās 4–5 reizes mazāk nekā tāda pati villa Jūrmalā vai Baltezerā. Līdz ar to patiešām dārgas un greznas ēkas ir vērts celt tam atbilstošās, prestižās vietās. Otrs faktors, kas ietekmē īpa-šuma vērtību, ir tā sakārtotības lī-menis – nekustamais īpašums ir gan fi zisks, gan juridisks objekts, tāpēc tam jābūt sakārtotam ne tikai tehniski, bet arī īpašum-tiesību ziņā. Fiziskais stāvoklis ietver īpašuma arhitektūru, plā-nojumu, platību, tehnisko stā-vokli, inženierkomunikācijas u.c. elementus. Savukārt no juridiskā viedokļa īpašuma vērtētājs pie-vērš uzmanību īpašumtiesībām, reģistrācijai Zemesgrāmatā un atbilstībai Valsts zemes dienesta datiem, kā arī dažādiem niansē-tākiem faktoriem, piemēram, vai īpašumā nojauktās būves ir iz-slēgtas no tā sastāva, vai pārbūves ir legalizētas un nodotas eksplua-tācijā, vai ir noteikta īpašuma lie-tošanas kārtība (tas nepieciešams gadījumos, kad pastāv dalītas īpa-šuma tiesības, piemēram, apbūve pieder vienam, bet zeme – citam īpašniekam; tad īpašniekiem jā-vienojas, kā šo īpašumu kopīgi lietos, lai nerastos pārpratumi). Bieži nākas saskarties ar ga-dījumiem, kad ir uzbūvēta kvali-tatīva ēka, taču tā nav reģistrēta Zemesgrāmatā, tās faktiskais stā-voklis nesakrīt ar inventarizācijas datiem vai tamlīdzīgi. Sakārtotas īpašumtiesību juridiskās nianses ievērojami palielina īpašuma lik-viditāti, uzsvēra eksperts. Sevišķi svarīgi tas ir situācijā, kad īpašu-ma nākamais pircējs tā iegādei vēlas saņemt kredītu bankā, jo arī banka vērtē minētās nianses. Nereti tieši īpašuma juridiskā nesakārtotība ir iemesls, kāpēc pircējs nevar saņemt fi nansējumu tā iegādei, un darījums apstājas. Vēl viens īpašuma vērtību ie-tekmējošs faktors ir nomas/īres līgums. Interesanti, ka šai ziņā vērojama pretēja tendence īpašu-miem ar dažādu lietošanas funkci-ju. Dzīvojamajiem īpašumiem no-mas/īres līgums pazemina vērtību īpaši tad, ja šis līgums noslēgts uz periodu, ilgāku par vienu gadu. Savukārt attiecībā uz komercīpa-šumiem darbojas pretēja likumsa-karība – jo ilgāks līguma termiņš, jo stabilāks nomnieks, jo stabilāki ir ieņēmumi, tāpēc īpašuma vērtī-ba ir augstāka. Taču, ja īres līguma nosacījumi ir īpašniekam nelabvē-līgi, tad īpašuma vērtību vēl vairāk pazemina fakts, ka īres līgums ir reģistrēts Zemesgrāmatā.Atsevišķs vērtēšanas kritērijs ir piekļuves iespējas īpašumam, ko juridiskā ziņā mēdz sarežģīt servitūti. Dažas bankas prasa, lai katram kaimiņu īpašumam Zemesgrāmatā būtu reģistrēts servitūta ceļš līdz īpašumam, kura iegādei tiek prasīts fi nansē-jums. Turklāt šī problēma nepa-stāv tikai kādos attālos, nomaļos un grūti pieejamos zemes gaba-los, bet arī ciematos, kur savulaik īpašumi tika iemērīti un to robe-žas kadastra kartē iezīmētas līdz pat ielu vidum. Piebraukšanu īpašumam garantē likums, tomēr, ja tā nav juridiski reģistrēta, tas samazina īpašuma vērtību. Nozīmīgs īpašuma vērtības faktors var būt arī konkrētās teri-torijas attīstības plāns. Tā kā ne-zināšana neatbrīvo no atbildības, pirms īpašuma iegādes vienmēr jāiepazīstas ar plānošanas doku-mentiem un teritorijai perspek-tīvā atļauto izmantojumu. Praksē bijis gadījums, kad pircējs iegā-dājies zemes gabalu, kuram ceļa izbūves rezultātā kāda daļa tiks atsavināta, taču valsts nekompen-sēs ne tuvu tik lielu kvadrātmetra cenu, par kādu zeme nopirkta. Īpašuma un mantas vērtējumu ietekmējošie faktoriLai pareizi aprēķinātu uzņēmuma pamatlīdzekļu vērtību, nepieciešams precīzi novērtēt tam piederošos kustamos un nekustamos īpašumus. Sertifi cēti un pieredzējuši nekustamā īpašuma un kustamās mantas vērtētāji Marks Tarvids, Diāna Štāle un Egons Liepa stāsta par pamatprincipiem, kas jāņem vērā, cenšoties noteikt savu īpašumu patieso vērtību. Piedāvājam ieskatu Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras rīkotā semināra „Nekustamā un kustamā īpašuma vērtēšana. Kā vērtējums var palīdzēt uzņēmējam” laikā gūtajās atziņās.23NEKUSTAMAIS ĪPAŠUMSNr. 3 (69), 2019. gada martsVienīgā situācija, kad valsts kom-pensēs īpašuma vērtību par pilnu tā iegādes cenu, būs tad, ja tas bijis īpašumā jau pirms konkrēto izmaiņu un ierobežojumu ievie-šanas teritorijas attīstības plānā. Tirgus vērtība un piespiedu pārdošanaNekustamā īpašuma tirgus vērtības defi nīcijā noteikts, ka tā ir summa, par kādu vērtēšanas datumā īpašumam būtu jāpāriet no viena īpašnieka pie otra sav-starpēji nesaistītu pušu darījumā starp labprātīgu pārdevēju un labprātīgu pircēju pēc atbilstoša piedāvājuma, katrai no pusēm rī-kojoties kompetenti, ar aprēķinu un bez piespiešanas. Nekustamā īpašuma tirgus vērtība nav „akmenī iekalta”, bet gan veidojas tirgus attiecību kon-tekstā – cenu lielā mērā nosaka tas, cik daudz pircēji ir gatavi par to maksāt. Vērtētāja uzdevums ir šo vērtību nenoteikt ne par zemu, ne par augstu – atspoguļot to tā, kā domā vidusmēra pircējs. Izmantojot šādas cenas salīdzi-nošās metodes, tiek analizēta arī darījumu ticamība, jo vērtētāja rīcībā ir uzkrāta informācija gan par nekustamā īpašuma pārdo-šanas sludinājumiem (cenu, par kādu sākotnēji piedāvā īpašumu pirkt), gan darījumiem (cenu, par kādu īpašumu ofi ciāli pārdod). Savukārt nekustamā īpašuma piespiedu pārdošanas gadījumā tā tirgus vērtība tiek noteikta, ņemot vērā pārdošanas apstākļus. Vērtētājam ir precīzi jāapraksta šie apstākļi savā vērtējumā.Nekustamā īpašuma piespie-du pārdošanas vērtības noteikša-nā darbojas pieci galvenie faktori. Tirgus ekspozīcijas faktors nozī-mē to, ka īpašums atrodas tirgū īsu periodu (parasti tas ir mēne-sis, kura laikā potenciālie pircēji var pieteikties izsolei). Fiziskā stāvokļa faktors nozīmē, ka, ie-gūstot īpašumu izsolē, pircējs riskē ar to, ka īpašuma tehniskais stāvoklis strauji pasliktināsies (pa-reizāk sakot, tiks tīši pasliktināts). Reizēm gadās situācijas, kad ie-priekšējais īpašnieks īpašumu ir izdemolējis, kaut ko iznesis no tā. Finansēšanas faktors nozīmē, ka jāņem vērā tas, ka pirms dalī-bas izsolē būs jāsagādā nauda, lai tā būtu pircēja rīcībā jau izsoles brīdī (ir institūcijas, kas sniedz šādus fi nanšu pakalpojumus, bet parasti tas notiek pret kāda cita īpašuma ķīlu, kas pircējam rada papildu izmaksas). Pastāvošā tirgus tendenču faktors nozīmē, ka, pat ja citu problēmu nav, iz-solītā īpašuma nonākšana pircēja valdījumā var ievilkties vairāku mēnešu vai pat pusgada garumā, un šajā laikā īpašuma tirgus vērtī-ba var mainīties. Papildu izmak-su faktors saistīts ar fi ktīviem īres līgumiem vai citiem juridiskiem vai tehniskiem riskiem, kas tiek izvērtēti katrā konkrētā gadījumā. Kustamās mantas novērtēšanaKustamās mantas veidi ir tehnoloģiskās iekārtas, mašīnas un iekārtas, enerģētikas iekārtas, darba mašīnas un instrumenti, informācijas iekārtas, transporta iekārtas, ražošanas un saimnie-ciskais inventārs. Tā ir aktīvu kopsumma, kas parādās uzņē-muma bilancē. Tās vērtību sva-rīgi saprast vairākos uzņēmuma attīstības posmos – uzņēmuma dibināšanas brīdī; tad, kad ne-pieciešams ņemt kredītu; manto-juma un strīdu risināšanas brīdī; fi nanšu atskaišu vajadzībām (t.sk. saistīto personu darījuma brīdī); maksātnespējas brīdī; uzņēmuma grāmatvedības novērtējuma brīdī. Viens no sarežģītākajiem kustamās mantas novērtēšanas uzdevumiem ir maksātnespējas situācijā. Nestrādājošas rūpnīcas iekārtu komplekts ir mazāk vērtīgs nekā brīdī, kad uzņēmums vēl dar-bojās, pat ja nekas cits nav mainī-jies. Dažādās situācijās atšķiras arī novērtējums uzņēmuma atsevišķo iekārtu summārajai vērtībai un vērtībai, kāda būtu iekārtu kom-plektam kā vienotam veselumam. Dažos gadījumos, sadalot uzņē-muma iekārtas atsevišķi, to vērtība nepazeminātos, bet tad, ja iekārtas veido vienotu, automatizētu ražo-šanas līniju, dalīšanas gadījumā to kopvērtība noteikti krietni sama-zinātos, skaidro Egons Liepa. Vērtējot mantu uzņēmumam, kas nonācis maksātnespējas situ-ācijā, tās vērtējums ļoti atkarīgs arī no vispārējā novērtējuma, vai uzņēmumam izdosies atsākt saimniecisko darbību. Ir divas ie-spējas, kā šāda uzņēmuma mantu uzlūkot un vērtēt, – vai tās la-bākais izmantošanas veids būtu saimnieciskās darbības turpinā-šana vai mantas izpārdošana (tās utilizācijas vērtība). Protams, iekārtu novērtējums atšķiras arī atkarībā no to vecuma, nolietojuma pakāpes un kalpoša-nas laika. Piemēram, ja iekārtas paredzamais kalpošanas laiks ir desmit gadu un tā jau nokalpojusi piecus, tas nozīmē, ka tās vērtība samazinājusies vismaz uz pusi no sākotnējās. Savukārt vēl jāņem vērā arī ekonomiskais faktors – par kādu cenu šo lietoto iekārtu iespējams pārdot. Ekonomiskais faktors nereti sarūk vēl krietni straujāk – kā mēdz sacīt, pat tikko iegādātas automašīnas vērtība ir samazinājusies jau par 30%, tik-līdz ar to izbraukts no autosalona.Vērtējot specializētu komerc-īpašumu, papildus nekustamā un kustamā īpašuma novērtējumam nevar iztikt arī bez uzņēmuma naudas plūsmas analīzes. Ja uz-ņēmums strādā ar zaudējumiem, bieži jāvērtē tikai „plika” manta. Jautājums: vai šāda manta, kurai nav apgrozījuma un peļņas, ir likvīda? Reizēm vērtētājiem nākas sa-skarties ar situācijām, kad uzņē-muma bilancē ir pārāk optimistis-ki novērtēta tā aktīvu kopsumma. Šādos gadījumos grāmatvežiem un fi nansistiem bilanci sakārtot palīdz vērtētāji. Ikars Kubliņš,portāla plz.lv redaktorsNekustamais īpašums ir gan fi zisks, gan juridisks objekts, tāpēc tam jābūt sakārtotam ne tikai tehniski, bet arī īpašumtiesību ziņā.24BILANCES JURIDISKIE PADOMIPar pamatlietu 2014. gada septembrī patērētājs, kurš atradās Vācijā, interneta vietnē www.germanwings.de, kuru administrē gaisa pārvadātājs Germanwings GmbH (turpmāk – Germanwings), kas reģistrēts Vācijā, iegā-dājās lidojumu no Londonas uz Štutgarti. Lidojuma cena bija norādīta vienīgi sterliņu mārciņās, un pēc rezervācijas konkrētais patērētājs saņēma rēķinu, kurā šī cena, kā arī citas izmaksas bija norādītas vienīgi sterliņu mārciņās.Vācijas patērētāju tiesību aizsardzības iestāde cēla prasību pret Germanwings, uzskatot, ka cena jānorāda nevis sterliņu mārciņās, bet gan eiro. Pirmās instances tiesa šo prasību apmierināja, savukārt Germanwings, nepiekrītot minētajam spriedumam, apstrīdēja to, iesniedzot apelācijas sūdzību. Apelācijas instances tiesa apmierināja šo sūdzību, piekrītot Germanwings apgalvotajam, ka regula Nr. 1008/20082 neparedz aizliegumu gaisa pārvadātājam norādīt gaisa pārva-dājuma maksu citā valūtā. Par apelācijas instances tiesas nolēmumu tika iesniegta kasācijas sūdzība, un Augstākā tiesa, izskatot kasācijas sūdzību, nonāca pie secinājuma, ka pamatlietā strīda risinājums atkarīgs no regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. punkta un 2. panta 18. punkta interpretācijas, līdz ar to tika pieņemts lē-mums vērsties ES Tiesā ar prejudiciāliem jautājumiem. Piebilde. Regulas atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību 288. pantam ir vispārpiemērojamas, tās uzliek saistības kopumā, kā arī ir tieši piemērojamas visās dalībvalstīs. Tas nozīmē, ka regulas ir piemērojamas tieši, t.i., tāpat kā nacionālie normatīvie akti. Turklāt tās ir saistošas ne tikai visām dalībvalstīm, bet arī šo dalībvalstu fi ziskām un juridiskām personām. Piemēram, atšķirībā no regulas direktīvu adresāti ir tikai dalībvalstis, kurām tās ir saistošas. Lai direktīvā ietvertās normas kļūtu sais-tošas arī fi ziskām un juridiskām personām, dalībvalstij jāpārņem direktīvas normas nacionālajā tiesību sistēmā.Attiecīgo tiesību normu izpratne Regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. punktā pare-dzēts, ka gaisa pārvadātājiem, piedāvājot gaisa pārva-dājumu pakalpojumus ar izlidošanas vietu lidostā, kas atrodas dalībvalsts teritorijā, jānorāda galīgā cena, kas jāmaksā klientam, ieskaitot visas pārvadājumu maksas. Savukārt minētās regulas 2. panta 18. punktā, kurā jēdziens „gaisa pārvadājumu maksas” defi nēts kā ce-nas, kas tiek maksātas gaisa pārvadātājiem vai to pār-stāvjiem, vai citiem biļešu pārdevējiem par pasažieru pārvadāšanu, izmantojot gaisa pārvadājumus, un visi nosacījumi, ar kuriem piemērojamas šīs cenas, tostarp atlīdzība un nosacījumi, kas tiek piedāvāti starpnie-kam un citiem palīgdienestiem, precizēts, ka šīs cenas tiek norādītas „eiro vai vietējā valūtā”.Tomēr no regulas 1008/2008 23. panta 1. punkta, kā arī 2. panta 18. punkta neizriet konkrēta norāde attiecībā uz valūtu, kurā gaisa pārvadātājam būtu jānorāda gaisa pārvadājumu maksa, ja šis gaisa pārvadātājs to neizsaka eiro. Minētais liek secināt, ka Savienības likumdevējs ne-uzliek gaisa pārvadātājam īpašus ierobežojumus attiecībā uz valūtu.3 Līdz ar to ES Tiesa, lai sniegtu Savienības tiesī-bu normu pareizu interpretāciju, šajā lietā apskatīja tiesiskā regulējuma, kurā minētās tiesību normas ietvertas, mērķi, tostarp konkrētā tiesiskā regulējuma izstrādāšanas vēsturi.41. Regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. punktsAttiecībā uz regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. punkta mērķiem, lasot šo tiesību normu kopsakarā ar minētās regulas 2. panta 18. punktu, redzams, ka no regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. punkta formulēju-ma, kā arī satura izriet, ka šīs tiesību normas mērķis ir nodrošināt informāciju un pārskatāmību attiecībā uz tādu gaisa pārvadājumu pakalpojumu cenām, kuri tiek sniegti no lidostas, kas atrodas dalībvalsts teritorijā, un attiecīgi tā ir vērsta uz šos pakalpojumus izmantojošā Kādā valūtā gaisa pārvadātājs drīkst norādīt pārvadājuma maksu?Vai gaisa pārvadātājs, norādot pakalpojumu cenas, var izmantot nevis eiro, bet gan citu valūtu, ja lidojums ir Eiropas Savienības (turpmāk – Savienība) robežās? Turklāt, vai gaisa pārvadātājs drīkst izvēlēties jebkuru valūtu, vai arī – gluži pretēji – tam jāizvēlas noteikta valūta? Uz šiem jautājumiem atbildi sniedz Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – ES Tiesa) Verbraucherzentrale Baden–Württemberg1 lietā.1 ES Tiesas 2018. gada 15. novembra spriedums lietā C–330/17 Verbraucherzentrale Baden–Württemberg. 2 Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 24. septembra regula Nr. 1008/2008 par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā.3 Šādai Savienības likumdevēja rīcībai kā vēl viens piemērs minams ES Tiesas lieta C–13/17 Fédération des entreprises de la beauté, kurā 2018. gada 12. aprīlī pasludināts spriedums.4 ES Tiesas 2018. gada 11. jūlija spriedums lietā C–154/17 E LATS, 18. punkts.TIESU PRAKSE5 ES Tiesas 2017. gada 6. jūlija spriedums lietā C–290/16 Air Berlin, 30. punkts.6 ES Tiesas 2014. gada 18. septembra spriedums lietā C–487/12 Vueling Airlines, 32. punkts.7 ES Tiesas 2017. gada 6. jūlija spriedums lietā C–290/16 Air Berlin.8 ES Tiesas 2017. gada 6. jūlija spriedums lietā C–290/16 Air Berlin, 24., 31. punkts.9 ES Tiesas 2018. gada 15. novembra spriedums lietā C–330/17 Verbraucherzentrale Baden–Württemberg, 25., 26. punkts.10 Turpat, 27. punkts.11 Padomes 1992. gada 23. jūlija regula Nr. 2409/92 par gaisa pārvadājumu maksām un tarifi em.25Nr. 3 (69), 2019. gada martsklienta aizsardzību. ES Tiesa pie šāda secinājuma no-nāca jau Air Berlin5 un Vueling Airlines6 lietās.Šajā kontekstā izceļama Air Berlin7 lieta. Minētajā lietā centrālais jautājums bija saistīts ar to, vai regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. punkta trešais teikums gaisa pārvadātājiem uzliek pienākumu precīzi norādīt galīgās cenas summas sastāvdaļas. Air Berlin uzskatīja, ka gaisa pārvadātājiem nav atsevišķi jānorāda lidostu nodokļu un nodevu pozīcijas, kuras uzskaitītas mi-nētās regulas 23. panta 1. punkta trešā teikuma b. – d. apakšpunktā, jo šīs pozīcijas iekļautas jau regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. punkta a. apakšpunktā. Tomēr pretēji Air Berlin viedoklim ES Tiesa šajā lietā secināja, ka regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. pun-kta trešajā teikumā minētās dažādās pozīcijas, kas veido galīgo maksājamo cenu, vienmēr jādara zinā-mas klientiem tajā apmērā, kurā tās iekļautas galīgajā cenā. Pretējā gadījumā informācijas un pārskatāmības pienākums attiecībā uz cenām netiktu sasniegts.8Attiecībā uz cenu pārskatāmību norādāms, ka ar to tiek nodrošināta veselīgāka konkurence gaisa pārvadā-tāju starpā, jo tādējādi tiek novērsta situācija, ka daži gaisa pārvadātāji darījuma sākumā piedāvā nepilnu cenu un tikai tieši pirms darījuma beigām pievieno dažādus cenas papildmaksājumus.9 Turklāt atbilstoši regulas Nr. 1008/2008 16. apsvērumam klientiem jābūt iespējai salīdzināt dažādu gaisa pārvadātāju gaisa pārvadājumu cenas, un tādēļ galīgā maksājamā cena, ko klients maksā par gaisa pārvadājumu pakalpojumiem, kuri tiek sākti no Savienības teritorijā esošas lidostas, vienmēr būtu jāno-rāda, ieskaitot visus nodokļus, nodevas un maksājumus.Līdz ar to, ņemot vērā Air Berlin lietā secināto, ES Tiesa Verbraucherzentrale Baden–Württemberg lietā no-rādīja, ka regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 2. panta 18. punktu un tās 16. apsvērumu, mērķis ir nodrošināt cenu pārskatā-mību, kas izpaužas tādējādi, ka visas galīgās maksājamās cenas sastāvdaļas, kuras ietver gaisa pārvadājumu maksu, norādāmas tā, lai tiktu nodrošināta ne tikai veselīgāka konkurence gaisa pārvadātāju starpā, bet arī tiktu dota iespēja klientam jebkurā brīdī faktiski un visā pilnībā salīdzināt dažādu gaisa pārvadātāju par to pašu pakalpo-jumu piedāvātās cenas. Līdz ar to regula Nr. 1008/2008 nodrošina, lai klientam būtu iespēja izvērtēt augstākas vai zemākas galīgās maksājamās cenas, ko par to pašu pakalpojumu piedāvā dažādi gaisa pārvadātāji.102. Regulas Nr. 1008/2008 2. panta 18. punkts Ar regulas Nr. 1008/2008 2. panta 18. punktu aiz-stāts regulas Nr. 2409/9211 2. panta a. punkts, kurā bija ietverta norāde uz „ECU vai vietējā valūtā izteiktām cenām”. ECU (Eiropas valūtas vienības)12 neveidoja valsts valūtu, bet gan kopīgu standartu, kura izman-tošana bija domāta vienīgi tam, lai vispārīgi ļautu nodrošināt labāku cenu salīdzināšanu, tādējādi gaisa pārvadātāju maksu norādīšana ECU ļāva attiecīgajiem klientiem atvieglot cenu salīdzināšanu.Lai gan Savienības likumdevējs aizstājis ter-minu „ECU” ar „eiro”, tādējādi piešķirot ar regulas Nr. 1008/2008 2. panta 18. punktu gaisa pārvadātājiem izvēli norādīt gaisa pārvadājumu maksas Savienībā „eiro vai vietējā valūtā”, šīs tiesību normas jēga ir palikusi ne-mainīga. Kā to uzsvēris ģenerāladvokāts, norādes par valūtu regulas Nr. 1008/2008 sagatavošanas darbos ir saistītas ar vispārīgajām defi nīcijām, kas sniegtas šīs regulas 2. pantā. Turklāt izteikums „eiro vai vietējā va-lūtā izteiktas cenas”, kas lietots regulas Nr. 1008/2008 2. panta 18. un 19. punktā, jau bija sastopams regulas Nr. 2409/92 2. panta a. un d. punktā.13 Vienlaikus ģenerāladvokāts vērsa uzmanību, ka cenu efektīva salīdzināmība būtu atvieglota, ja gaisa pārvadātāji norādītu gaisa pārvadājumu maksas vietējā valūtā, kas ir objektīvi saistīta ar piedāvāto pakalpojumu. Atzīmējams, ka ES Tiesa šajā kontekstā ir atzinusi, ka gan lidmašīnas izlidošanas vieta, gan ielidošanas vieta vienādā mērā jāuzskata par vietu, kurā galvenokārt tiek sniegti gaisa pārvadājumu pakalpojumi, jo runa ir par vietām, kur minēto pakalpojumu izpilde attiecīgi sā-kas un beidzas.14 Tādējādi vietējā valūta, kas ir likumīgs maksāšanas līdzeklis dalībvalstī, kurā atrodas attiecīgā lidojuma izlidošanas vai ielidošanas vieta, jāuzskata par tādu, kas ir cieši saistīta ar piedāvāto pakalpojumu.Līdz ar to ES Tiesa nonāca pie secinājuma, ka regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 2. panta 18. punktu, jāinter-pretē tādējādi, k a, norādot gaisa pārvadājumu maksas par gaisa pārvadājumiem Savienībā, gaisa pārvadātā-jiem, kas nenorāda savas maksas eiro, jāizvēlas vietējā valūta, kas objektīvi saistīta ar piedāvāto pakalpojumu. Tā tas ir, piemēram, attiecībā uz valūtu, kas ir likumīgs maksāšanas līdzeklis dalībvalstī, kurā atrodas attiecīgā lidojuma izlidošanas vai ielidošanas vieta.ES Tiesas secinājums Situācijā, kad vienā dalībvalstī, kurā eiro ir likumīgs maksāšanas līdzeklis, reģistrēts gaisa pārvadātājs inter-netā piedāvā gaisa pārvadājuma pakalpojumu, kur attie-cīgā lidojuma izlidošanas vieta atrodas citā dalībvalstī, kurā likumīgs maksāšanas līdzeklis ir cita valūta, nevis eiro, gaisa pārvadājumu maksas, ja tās nav noteiktas eiro, drīkst tikt noteiktas valūtā, kas ir likumīgs maksā-šanas līdzeklis šajā pēdējā minētajā dalībvalstī. Viktorija Soņeca,Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorante, Latvijas Republikas pārstāvja Eiropas Savienības Tiesā biroja vadītājaFoto no Viktorijas Soņecas personīgā arhīvaTIESU PRAKSE12 Eiropas valūtas vienību līdz 1999. gada 1. janvārim izmantoja Savienības budžeta vajadzībām. Eiro tika piešķirta tāda pati vērtība kā Eiropas valūtas vienībai.14 Ģenerāladvokāta Henrik Saugmandsgaard Øe 2018. gada 28. jūnija secinājumi lietā C–330/17 Verbraucherzentrale Baden–Württemberg, 32. punkts.Komercdirektora pienākums atskaitīties par savu darbu2018. gada 8. februāra spriedums lietā Nr. SKC–24/2018 (C17144512) Civillikuma 2343. pants noteic, ka tas, kas ai-cināts vai neaicināts ved svešas lietas vai atsavina svešu mantu, vai pārvalda kā dalībnieks kopīgas lietas, vai pārvalda mantu uz kāda cita tiesiska pa-mata, vai arī kam jāizdod līdz ar augļiem kāda cita manta, tam par savu pārvaldību jādod norēķins vai nu pārstāvamam, vai pārējiem kopīpašniekiem, vai sabiedrības līdzbiedram, vai kādam citam, kam uz to ir tiesība. Savukārt Civillikuma 2344. pants noteic, ka tam, kam uzlikts pienākums dot norēķinu, jāizga-tavo sīks saraksts par visiem ieņēmumiem un iz-devumiem, pieliekot pierādījumus, un jāatbild par atlikumu. Respektīvi, personai, kura ir uzticējusi citai per-sonai savu lietu pārziņu, mantas pārvaldīšanu vai rīcību ar mantu, ir jāiegūst pārskats par šīs personas darbību. Norēķinam arī jāpierāda ieņēmumu atli-kums, bet, ja izdevumi ir pārsnieguši ieņēmumus, ieņēmumu un izdevumu negatīvais saldo. Turklāt norēķina devējam ir jānodod norēķina saņēmējam pierādījumu oriģināli, kas apliecina izdevumu pa-matotību (sk. sal. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā re-dakcijā. R.: Mans īpašums, 1998, 621.–622. lpp.). Konkrētajā gadījumā darbinieks, veicot ko-mercdirektora pienākumus, vadīja visu darba devē-jas saimniecisko darbību – slēdza līgumus un veica pārrunas ar klientiem, pārstāvēja darba devēju jau-tājumos ar debitoriem, veica darbības parādu pie-dziņas jautājumos, kā arī darbiniekam bija tiesības rīkoties ar darba devējas norēķinu kontā esošajiem naudas līdzekļiem. Pastāvot šādiem tiesas nodibinātiem apstāk-ļiem, darbiniekam kā faktiskajam darba devējas mantas pārvaldniekam bija pienākums atbilstoši Civillikuma 2343. un 2344. pantam sniegt norēķi-nu darba devējai, cita starp, arī par izdevumiem, kas saistīti ar automašīnas nomu, kā arī par degvielu. Par Darba likuma 98. panta piemērošanu 2018. gada 20. aprīļa spriedums lietā Nr. SKC–41/2018 (C33288714)Darba likuma 98. panta pirmā daļa nav pare-dzēta kā patstāvīgs darba tiesisko attiecību izbeig-šanas pamats, jo tā nosaka vienīgi kārtību, kādā darba devējs, pamatojoties uz kādu no Darba liku-ma 101. panta pirmajā daļā norādītajiem gadīju-miem, var uzteikt darba līgumu, vienlaikus piedāvā-jot darbiniekam turpināt darba tiesiskās attiecības atbilstoši grozītajiem noteikumiem. Tas nozīmē, ka šīs tiesību normas noteikumi var tikt piemēroti pēc tam, kad darba devējs jau ir pieņēmis lēmumu par darba līguma uzteikumu, un tam ir tiesisks pa-mats vai nu sakarā ar darbinieka uzvedību, vai viņa spējām, vai arī sakarā ar darba devēja veiktajiem saimnieciska, organizatoriska, tehnoloģiska vai lī-dzīga rakstura pasākumiem. Piedāvājums darba līguma grozījumiem izriet no uzteikuma, un darbiniekam minētajā situācijā, at-sakoties turpināt darba tiesiskās attiecības atbilstoši grozītajiem darba līguma noteikumiem, uzteikuma procedūra noslēdzas, izbeidzot darba tiesiskās at-tiecības. Šāds Darba likuma 98. panta tulkojums ir dots arī vairākos Senāta nolēmumos (sk. Augstākā tiesas Senāta 2010. gada 24. februāra spriedumu lie-tā Nr. SKC–289/2010 (Nr. C30291308), 2010. gada 10. februāra spriedumu lietā Nr. SKC–309/2010 (Nr. C20255809), Augstākās tiesas Civillietu de-partamenta 2014. gada 12. decembra spriedumu lietā Nr. SKC–2994/2014 (Nr. C20302513)). Savukārt Darba likuma 101. panta ceturtā daļa nosaka, ka uzteikt darba līgumu ir atļauts, ja darba devējam nav iespējams darbinieku ar viņa 26BILANCES JURIDISKIE PADOMI2018. gada spriedumu motīvu daļu atziņasTurpinājums. Sākumu sk. žurnāla 2019. gada februāra numurā.Šajā rakstā tiek pabeigts Augstākās tiesas 2018. gada interesantāko spriedumu atziņu, kas izteiktas par Darba likuma normu piemērošanu, apskats, savukārt žurnāla turpmākajos numuros varēsiet iepazīties jau ar Augstākās tiesas 2019. gadā taisīto spriedumu atziņām. Tāpat rakstā ir iekļauti nolēmumi, kuros tika skatīti darba strīdi un kuros arī izteiktas svarīgas civilprocesuālas atziņas.TIESU PRAKSE27Nr. 3 (69), 2019. gada martsTIESU PRAKSEpiekrišanu nodarbināt citā darbā tai pašā vai citā uzņēmumā. Izmaksātais atlaišanas pabalsts ieskaitāms piedzenamajā atlīdzībā par darba piespiedu kavējuma laikuAnalizējot jautājumu par tiesiskajām sekām, kā-das iestājas, ja darbinieks, kuram izmaksāts atlaiša-nas pabalsts, ar tiesas spriedumu tiek atjaunots darbā un viņa labā no darba devēja tiek piedzīta atlīdzība par darba piespiedu kavējumu, atzīstams, ka šādā ga-dījumā atlaišanas pabalsts ieskaitāms piedzenamajā samaksā, jo, turpinoties darba tiesiskajām attiecī-bām, Darba likuma 112. pantā paredzētais atlaiša-nas pabalsts darbiniekam nepienākas (sk. Augstākās tiesas Senāta 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā Nr. SKC–896/2009 (Nr. C27135908), 2012. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. SKC–1513/2012 9.4. punktu (Nr. C11106511), 2013. gada 11. feb-ruāra sprieduma lietā Nr. SKC– 1009/2013 9.1. punktu (Nr. C32285411), 2013. gada 31. maija spriedumu lietā Nr. SKC–1491/2013 9.2. punktu (Nr. C30450410)). Par morālā kaitējuma piedziņuMorālā kaitējuma atlīdzināšana darba tiesiska-jās attiecībās ir izvērtējama atbilstoši Darba likuma 29. panta astotajai daļai, kurā šāda atlīdzināšana pa-redzēta gadījumā, ja darba devējs pārkāpis atšķirīgas attieksmes aizliegumu un aizliegumu radīt nelab-vēlīgas sekas (sk. Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2010. gada 13. janvāra spriedumu lietā Nr. SKC–220/2010 (Nr. C30237208)). Saskaņā ar Darba likuma 29. panta astoto daļu, ja tiek pārkāpts atšķirīgas attieksmes aizliegums un aiz-liegums radīt nelabvēlīgas sekas, darbiniekam papil-dus citām šajā likumā noteiktajām tiesībām ir tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību un atlīdzību par morālo kaitējumu. Strīda gadījumā atlīdzības par morālo kai-tējumu apmēru nosaka tiesa pēc sava ieskata. Tā kā atbilstoši likumam atlīdzības apmēru no-saka tiesa pēc sava ieskata, tad prasītāja subjektīvi noteiktā atlīdzības summa tiesu nesaista. Lai nodibinātu atšķirīgas attieksmes aizlieguma vai aizlieguma radīt nelabvēlīgas sekas pārkāpumu, tiesai jākonstatē salīdzināma situācija, kad darba tie-sību jomā kāds konkrēts darbinieks tiek diskrimi-nēts attiecībā pret kādu citu darbinieku pēc likumā noteiktiem kritērijiem un jākonstatē darbiniekam nelabvēlīgu seku iestāšanās, kam jābūt cēloņsakarībā ar darba devēja prettiesisko, vainojamo rīcību tiesai, izskatot lietu par morālā kaitējuma atlīdzināšanu, ir ne tikai jānosaka atbilstoša atlīdzība, bet arī jāpa-mato, kādēļ tā uzskatījusi atlīdzību par atbilstošu taisnības apziņai un vispārīgiem tiesību principiem. Pamatojumam jāparāda, ka tiesa ir ņēmusi vērā un izvērtējusi visus atlīdzinājuma noteikšanā būtiskos apstākļus un ka tiesa, nosakot atlīdzinājumu, nav balstījusies tikai uz saviem subjektīviem ieskatiem, bet gan uz racionāliem juridiskiem apsvērumiem. Morālā kaitējuma atlīdzības noteikšanai nav pietiekami konstatēt vien morālā kaitējuma esa-mības faktu un aizskārēju. Nosakot apmēru, tiesai bija jāizvērtē konkrētā aizskāruma smagums, cita starpā, fi ziskos un psiholoģiskos ierobežojumus, iespējamo emocionālo kaitējumu, kas saistīts ar nodarījuma ilgumu. Tiesai jādod vērtējums un jāsamēro atlīdzības apmērs ar nodarītā kaitējuma smagumu un tā ie-tekmi uz prasītājas tiesību aizskārumu. Civillikuma 5. pantā minētā taisnības apziņa, pēc kuras tiesai jāspriež, kad jānosaka kompensācija pēc tiesas ieskata (tostarp nemantiskā kaitējuma at-līdzība), nav konkrētās tiesas vai tiesneša subjektīvā izpratne, bet gan jāizsecina no ratio legis (likuma normas robs – redakcijas piezīme). Morālā kaitējuma atlīdzības noteikšanā tiesai jāņem vērā tādi kritēriji kā, piemēram, aizskarto tiesību un interešu nozīmīgums, kaitējuma rak-sturs un smagums (tostarp tā ilgums), kaitējuma nodarīšanas apstākļi, pārkāpēja attieksme, cietušā rīcība savu tiesību aizsardzībai, kaitējuma sekas (sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2015. gada 28. oktobra spriedumu lietā Nr. SKC–151/2015 (Nr. C29719410), 2016. gada 30. decembra sprie-dumu lietā Nr. SKC –2064/2016 (Nr. C33411914)). Kā kritērijs atlīdzības apmēra noteikšanai ir vērā ņemama arī tiesu prakse līdzīgās lietās, kas veido vienveidīgu tiesu praksi. Morālā kaitējuma atlīdzības noteikšanai nav pietiekami konstatēt vien morālā kaitējuma esamības faktu un aizskārēju.Kas pars Rā ce nājs,Lat vi jas Brī vo arod bied rī bu sa vie nī bas ju rists, kon sul tants dar ba tie sis ko at tie cī bu jau tā ju mosFoto: Aivars SiliņšPar pašvaldības policijas darbinieka tiesisko attiecību regulējumu2018. gada 6. aprīļa spriedums lietā Nr. SKC–101/2018 (C11109814) Tā kā darbinieks strādā pašvaldības policijā ve-cākā inspektora amatā, viņa darba tiesisko attiecību regulējumam darba atlīdzības jautājumos primā-ri piemērojami ir Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma, nevis Darba likuma 66. panta (piemaksa par darbu, kas saistīts ar īpašu risku) noteikumi. Minētais izriet arī no Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma (turpmāk – Atlīdzības likums) 1. pieliku-ma (Valsts un pašvaldību institūtu amatu saimes, apakšsaimes un to apraksts) 28.4. punkta, atbilsto-ši kuram pašvaldības policija iedalīta noziedzības novēršanas un apkarošanas amatu apakšsaimē, paredzot, ka šajā apakšsaimē ietilpst pašvaldības policijas darbinieki, kuri ikdienā veic likumā ,,Par policiju” noteiktos uzdevumus. Saskaņā ar Atlīdzības likuma 15. panta pirmo daļu amatpersona (darbinieks) saņem speciālās piemaksas par darbu (dienestu), kas saistīts ar īpašu risku (..). Speciālās piemaksas, to apmērus un piešķiršanas un izmaksas kārtību reglamentē Ministru kabinets. Par īpašu risku Atlīdzības likuma izpratnē uzskatāms amats (dienests, darbs), kas saskaņā ar darba vides risku novērtējumu ir saistīts ar tik lielā mērā paaugstinātu psiholoģisko vai fi zisko slodzi vai risku darbinieka drošībai un veselībai, ka to ne-var novērst vai samazināt līdz pieļaujamam līme-nim ar darba aizsardzības pasākumiem (15. panta otrā daļa). Pašvaldības amatpersonai (darbiniekam) spe-ciālās piemaksas par darbu, kas saistīts ar īpašu risku, un par nosacījumiem, kuri saistīti ar amata (darba) specifi ku, kā arī to amatpersonu (darbi-nieku) sarakstu, kurām šādas piemaksas pienākas, šo piemaksu apmēru nosaka attiecīgās pašvaldības dome. Piemaksu apmērs nedrīkst pārsniegt tiešās pārvaldes iestāžu amatpersonām (darbiniekiem) Ministru kabineta noteikto speciālo piemaksu ap-mēru (15. panta trešā daļa). Darba likuma 100. panta piektās daļas piemērošana un jēdziena „taisnprātība” tvērums2018. gada 27. marta spriedums lietā Nr. SKC–122/2018 (C30372914) Darba līgumā noteiktais ir obligāts kā darba devējam, tā darba ņēmējam. Taču, ja darbinieks bez grozījumiem darba līgumā piekrīt veikt darbu, kas viņam nav jādara, tā ir viņa paša izvēle. Vienlaikus tas nedod pamatu šādu darba devēja rīcību kvali-fi cēt kā tikumības un taisnprātības apsvērumiem pretrunā esošu Darba likuma 100. panta piektās daļas izpratnē. Darbiniekam bija tiesības atteikties strādāt dar-ba līgumā neparedzētu darbu; savukārt, ja papildu darbu viņš ir veicis un viņš to var pierādīt, viņam ir tiesības uz atbilstošu darba samaksu. Šīs ir attiecī-bas, kas jānoregulē, pusēm savstarpēji vienojoties, bet, ja vienošanos panākt nav iespējams un rodas strīds, par darba samaksu bija jāvēršas tiesā. Darba likuma 100. panta piektās daļas mērķis ir aizsargāt darbinieku situācijās, kad darba turpi-nāšana būtu pretrunā viņa ētiskajiem un morāliem principiem un šī pamata radītu apdraudējumu viņa personībai, kas tādējādi nosaka nepieciešamību iz-beigt darba attiecības nekavējoties.Darbinieka norādītie apstākļi (darba līgumā neparedzētu darbu veikšana) šādu pamatu nevei-do, – viņam pietika deklarēt savu atteikšanos no darba līgumā neparedzēta darba izpildes, lai savu tiesību aizskārumu novērstu. Darba devējai saņemot darbinieka uzteikumu, kas atbilstoši Darba likuma 100. panta piektajai daļai stājās spēkā nekavējoties, darba tiesiskās at-tiecības bija jāizbeidz neatkarīgi no tā, vai darba devēja piekrita vai nepiekrita uzteikumam (..).Speciālās atļaujas pieejas valsts noslēpumam anulēšana kā pamats amata zaudēšanai2018. gada 17. aprīļa spriedums lietā Nr. SKC–315/2018 (C32230515) Atbilstoši likuma „Par valsts noslēpumu” 13. panta trešajai un ceturtajai daļai speciālās at-ļaujas anulēšana bija pietiekams pamats uzskatīt, ka darbinieks neatbilst ieņemamajam amatam un tas ir no darba devējas gribas neatkarīgs iemesls turp-māk nepielaist viņu pie amata pienākumu izpildes. Darbinieks ieņēma nodaļas vadītāja amatu, kurā ir nepieciešama speciāla atļauja pieejai valsts noslē-puma objektiem. Speciālās atļaujas anulēšana liedza darbiniekam veikt amata pienākumus, un līdz galī-gā lēmuma pieņemšanai darba devējai nebija tiesību pārcelt viņu citā amatā vai izbeigt darba attiecības. Tiesa, izskatot strīdu, kas izriet no darba tie-siskajām attiecībām, norādījusi, ka tās kompetencē neietilpst jautājums, vai speciālā atļauja personai anulēta likumīgi (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016–06–01 seci-nājumu daļas 30. punktu). Darba tiesisko attiecību izbeigšana Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā2018. gada 21. janvāra spriedums lietā Nr. SKC–361/2018 (C30517416) Lai arī savā iesniegumā prasītājs runā par darba līguma uzteikumu un atsaucas uz Darba likuma 28BILANCES JURIDISKIE PADOMITIESU PRAKSE100. panta piekto daļu, tas nekādas tiesiskas sekas neradīja, jo Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likums valsts dienestā esošai personai nav piešķīris tiesības šīs dienesta attiecības izbeigt. Minētais normatīvais regulējums atšķirībā no Darba likuma piešķir pakļautībā esošai amatperso-nai tiesības vienīgi iniciēt dienesta attiecību izbeig-šanu. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka lēmums ir vienīgais pamats pakļautībā esošas amatpersonas dienesta attiecību izbeigšanai.Par Darba likuma 101. panta piektās daļas piemērošanu2018. gada 12. decembra spriedums lietā Nr. SKC–418/2018 (C31451014 ) Atbilstoši Darba likuma 101. panta piektajai daļai izņēmuma kārtā darba devējam ir tiesības vie-na mēneša laikā celt prasību tiesā par darba tiesisko attiecību izbeigšanu gadījumos, kas nav minēti šā panta pirmajā daļā, ja viņam ir svarīgs iemesls. Par šādu iemeslu atzīstams katrs tāds apstāklis, kas, pa-matojoties uz tikumības un savstarpējās taisnprātī-bas apsvērumiem, nepieļauj turpināt darba tiesiskās attiecības. Jautājumu par svarīga iemesla esamību izšķir tiesa pēc sava ieskata. Lai izbeigtu darba tiesiskās attiecības atbilstoši Darba likuma 101. panta piektajai daļai, ir jābūt pilnīgi patstāvīgam pamatam, ko nevar saistīt ar šā panta pirmajā daļā norādītajiem gadījumiem. Turklāt atšķirībā no Darba likuma 101. panta pir-majā daļā noteiktajiem gadījumiem tiesa lemj par to, vai darba devējam ir svarīgs iemesls prasīt darba tiesisko attiecību izbeigšanu ar darbinieku. Līdz ar to vispirms tiesas uzdevums ir pārbaudīt, vai nepastāv kāds cits no Darba likumā noteiktajiem pamatiem darba līguma uzteikumam, un tikai pēc tam vērtēt jautājumu par svarīga iemesla esamību.Morālā kaitējuma esamības prezumpcija atšķirīgas attieksmes aizlieguma un aizlieguma radīt nelabvēlīgas sekas pārkāpuma gadījumāJa darbinieks, lūdzot atlīdzību par morālo kaitē-jumu, ir atsaucies uz Darba likuma 9. un 29. pantu, tiesai nav pamata prasību noraidīt, atsaucoties uz Civillikuma 1635. pantu. Atšķirībā no Civillikuma 1635. panta trešās daļas otrā teikuma, kas noteic „(..) morālais kaitējums cietušajam jāpierāda”, Darba likuma 29. panta astotā daļa šādu prasītāja pienākumu neparedz, jo morālā kaitējuma esamī-bas prezumpcija atšķirīgas attieksmes aizlieguma un aizlieguma radīt nelabvēlīgas sekas pārkāpuma gadījumā ir jau ietverta Darba likuma 29. panta astotajā daļā (sk. Senāta 2012. gada 3. septembra sprieduma lietā Nr. SKC–1057/2012 11.4. pun-ktu un 2013. gada 29. novembra sprieduma lietā Nr. SKC–1702/2013 9. punktu).Darbs nakts laikā un „nakts darbs”2018. gada 20. novembra spriedums lietā Nr. SKC–646/2018 (C33491515) Saskaņā ar Darba likuma 67. panta pirmo daļu darbinieks, kas veic nakts darbu, saņem piemaksu ne mazāk kā 50 procentu apmērā no viņam noteik-tās stundas vai dienas algas likmes (..). No minētās tiesību normas izriet, ka piemaksu darbinieks sa-ņem par nakts darbu, nevis par darbu nakts laikā. Jēdziena „nakts darbs” defi nīcija ir ietverta Darba likuma 138. panta pirmajā daļā – nakts darbs ir ikviens darbs, ko veic nakts laikā vairāk nekā di-vas stundas. Savukārt atbilstoši iepriekš minētajai tiesību normai ar nakts laiku saprotams laikposms no pulksten 22 līdz 6. Tādējādi par nakts darbu, piemēram, nevar uzskatīt stundu, ko darbinieks no-strādājis laika posmā no pulksten 22 līdz 23, pro-ti, šī stunda būs nostrādāta nakts laikā, bet nebūs uzskatāma par nakts darbu, kas dod darbiniekam tiesības pretendēt uz atbilstošu piemaksu. Par papildu darbuLai strīdu pareizi izšķirtu, tulkojot līgumu, tie-sai ir jānoskaidro, kāds ir bijis pušu nodoms attiecī-bā uz papildu darbu, respektīvi, vai iekraušanas un izkraušanas darbi (līguma 2.3. punktā noteiktais papilduzdevums ) tika pielīgts kā amata tiešais darba pienākums vai tas bija paredzēts kā papildu darbs Darba likuma 65. panta izpratnē.Atbilstoši nozari reglamentējošajiem norma-tīvajiem aktiem transportlīdzekļa apkalpes locekļa darba pienākums var būt ne tikai transportlīdzek-ļa vadīšana, bet arī citas autotransporta darbības (ar pārvadājumu saistītas funkcijas), piemēram, iekraušana un izkraušana, tīrīšana un tehnikas ap-kope u.tml. (sk. Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2002/15/EK (2002. gada 11. marts) par darba laika organizēšanu personām, kas ir au-totransporta apkalpes locekļi, 3. panta a) punktu, Ministru kabineta 2007. gada 3. jūlija noteikumu Nr.474 „Transportlīdzekļa apkalpes locekļu darba laika organizēšanas, ievērošanas un uzskaites no-teikumi” 2.1. apakšpunktu).29Nr. 3 (69), 2019. gada martsTIESU PRAKSEJēdziena „nakts darbs” defi nīcija ir ietverta Darba likuma 138. panta pirmajā daļā – nakts darbs ir ikviens darbs, ko veic nakts laikā vairāk nekā divas stundas. Next >