< Previous10BILANCES JURIDISKIE PADOMIJURISTA PADOMSSankciju likuma prasībasSankciju likums nosaka, ka visas fi ziskās un ju-ridiskās personas Latvijas teritorijā ir uzskatāmas par likuma subjektiem, kam ir pienākums ievērot un izpildīt Latvijā spēkā esošās sankcijas, kā arī zi-ņot atbildīgajām institūcijām par sankciju prasību pārkāpšanu, apiešanu vai izvairīšanos no to izpildes.No 2018. gada 21. jūnija grozījumiem Sankciju likuma 13. pantā izriet, ka daļai no tiem komersan-tiem un saimnieciskās darbības veicējiem, kuriem Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma fi nansēšanas novēršanas likums (NILLTFN likums) jau pieprasa izveidot noziedzīgi iegūtu līdzekļu lega-lizācijas un terorisma fi nansēšanas novēršanas iekšējās kontroles sistēmu, ir pienākums papildus izveidot arī sankciju riska pārvaldīšanas iekšējās kontroles sistēmu.Sankciju likuma normas par sankciju riska pārvaldības sistēmas ieviešanu attiecas uz nodok-ļu konsultantiem, ārpakalpojuma grāmatvežiem, neatkarīgiem juridisko pakalpojumu sniedzējiem, juridisku veidojumu dibināšanas un darbības no-drošināšanas pakalpojumu sniedzējiem, nekustamo īpašumu aģentiem un starpniekiem, patērētāju kre-ditētājiem, kā arī citiem nebanku sektora fi nanšu pakalpojumu sniedzējiem. Tāpat arī tiem komer-santiem, kuri pieņem maksājumus skaidrā naudā par summu virs 15 000,00 EUR, ir pienākums ieviest sankciju riska pārvaldības sistēmu.Sankciju riska pārvaldīšanas sistēmaSankciju riska pārvaldība tiek veikta līdzīgi kā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas/terorisma fi nansēšanas risku pārvaldība. Ņemot vērā to, ka visiem tiem komersantiem, kuriem ir pienākums ieviest sankciju riska pārvaldības sistēmu, ir pienā-kums ieviest arī noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizā-cijas un terorisma fi nansēšanas novēršanas iekšējās kontroles sistēmu, abas šīs sistēmas ir lietderīgi ap-vienot vienā sistēmā, jo, piemēram, abas sistēmas paredz nepieciešamību veikt klienta identifi kāciju un izpēti, lai izprastu klientam piemītošos riskus.Domājams, ka lielākajai daļai komersantu, kuri jau ir pildījuši NILLTFN likuma prasības, klientu sankciju pārkāpšanas riska izvērtējumam nevajadzētu radīt grūtības, jo šis risku izvērtējums var funkcionēt līdzīgi NILLTFN likuma izpildei radītajam risku izvērtējumam. Proti, arī sankciju riska novērtējums darbojas, summējot dažādus klientam piemītošos iespējamos sankciju pārkāp-šanas riskus. Ja klienta identifi kācijas procedūra ir veikta atbildoši NILLTFN likuma prasībām, tad ar iegūto informāciju var veikt arī klienta risku izpēti sankciju pārkāpšanas riska noteikšanai.Sankciju riska novērtēšanaVeicot sankciju riska izvērtējumu, ir svarīgi izprast, kādas darbības, klientu grupas, ģeogrā-fi skie reģioni pasaulē un citi apstākļi var liecināt par iespējamo klienta rīcību sankciju pārkāpšanā. Sekojoši arī sankciju riska izvērtējums ir jābalsta uz skaitlisku novērtējumu par klienta kopējo risku, summējot kopā dažādus faktorus. Piemēram, klien-tam, kas savu saimniecisko darbību veic tikai Lat-vijas Republikā un kam visi klienti ir tikai Latvijā reģistrēti komersanti, sankciju pārkāpšanas risks ir zems, salīdzinot ar tādu klientu, kas savu saimnie-cisko darbību veic, piemēram, Krievijas Federācijā. Tāpat arī komersantam, kas, piemēram, tirgojas ar apģērbiem, ir zemāks sankciju pārkāpšanas risks, salīdzinot ar tādu komersantu, kas tirgojas ar mi-litāra rakstura precēm. Savukārt trešo valstu iedzī-votāju klātesamība klienta pārvaldes institūcijās vai patieso labuma guvēju sastāvā paaugstina iespējamo sankciju pārkāpšanas risku. Tādējādi arī sankciju riska izvērtējumā vajadzētu norādīt, ka vienā gadī-jumā sankciju risks ir vērtējams kā zems, bet citā gadījumā tas ir vidējs (paaugstināts) vai augsts.Sankciju riska pārvaldīšanas iekšējās kontroles sistēma2019. gada 1. maijā spēkā stājās 2018. gada 21. jūnijā pieņemtie grozījumi Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likumā (Sankciju likums), kas pieprasa komersantiem veikt starptautisko un nacionālo sankciju riska novērtējumu, lai noskaidrotu, novērtētu, izprastu un pārvaldītu savai darbībai vai klientiem piemītošo starptautisko un nacionālo sankciju riskus.11Nr. 5 (71), 2019. gada maijsJURISTA PADOMSBalstoties uz klientu kopējo sankciju risku, pa-kalpojuma sniedzējam ir jānosaka sev piešķiramais riska līmenis – zems, vidējs vai augsts. Attiecīgi arī no noteiktā riska līmeņa ārpakalpojuma grāmat-vedis vai cits sankciju riska pārvaldības sistēmas ieviesējs veic pasākumus, lai pēc nepieciešamības mazinātu iespējamību tieši vai netieši tikt iesaistī-tam sankciju pārkāpšanā. Šeit ir svarīgi izprast, ka šo procedūru mērķis nav pilnībā atteikties no kādu klientu apkalpošanas, bet gan ievērot papildu pie-sardzību, strādājot ar paaugstināta riska klientiem. Piemēram, nav nepieciešams pārtraukt sadarbību ar ārvalstu klientiem, bet šo klientu darbību var nākties uzraudzīt rūpīgāk un, iespējams, pieprasīt no klienta skaidrot atsevišķas darbības.Klienta izpēteIkvienu klientu ir iespējams pārbaudīt sankci-ju datubāzēs, meklējot tiešu sakritību starp klienta vārdu/nosaukumu vai patieso labuma guvēju vār-diem un sankciju sarakstā iekļautajām personām. Tomēr sankciju riska kontroles sistēma paredz arī veikt papildu pārbaudes, lai noteiktu to, vai klients nevarētu būt potenciāli saistīts ar sankciju pārkāpu-miem. Tamdēļ ir nepieciešams izvērtēt arī klientu sankciju pārkāpšanas riska līmeni. Šo procedūru veic katram klientam atsevišķi, līdzīgi kā tas tiek darīts, veicot klienta noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas/terorisma fi nansēšanas risku izpēti, piešķirot klientam noteiktu riska punktu skaitu ga-dījumos, ja klients atbilst kādai no pazīmēm, kuras liecina par paaugstinātu sankciju risku.Balstoties uz sankciju riska izvērtējumā iegūto riska punktu summu, var lemt par nepieciešamību veikt klienta padziļināto izpēti. Atbildīgā persona dokumentē iegūto informāciju, tajā skaitā veicot ekrānšāviņus aplūkotajās tīmekļa vietnēs ar sankciju sarakstiem un pierakstot iegūto informāciju klienta padziļinātās izpētes veidlapā. Sankciju likums, līdzī-gi kā NILLTFN likums, neparedz kādu konkrētu rīcību, konstatējot vienu vai otru apstākli par klien-tu. Vienīgais obligātais nosacījums – ja klients vai tā patiesais labuma guvējs ir minēts sankciju sarak-stos, tad sadarbība ar šādu klientu nav pieļaujama.Attiecīgi nav arī pieļaujams turpināt jau uzsāktas darījuma attiecības, un tās ir izbeidzamas.Svarīgi uzsvērt, ka padziļinātās izpētes laikā par klientu nav nepieciešams iegūt pilnīgi visu pieeja-mo informāciju, kādu vien ir iespējams atrast un apkopot ar šīs personas vārdu vai nosaukumu. Ir jāvērtē, vai atrastā un apkopotā informācija dod kādus norādījumus par klienta darījumu partne-riem, veikto darījumu būtību un vai šī informā-cija apstiprina vai apgāž kādu no risku vērtējumā konstatētajiem riskus paaugstinošajiem apstākļiem. Piemēram, ja persona ir slēpusi savu saikni ar po-litiski nozīmīgām personām augsta riska valstīs, tad ir jāapsver, kāpēc tas varētu būt noticis un vai vispār ir vērts iesaistīties darījuma attiecībās ar šādu klientu.Padziļinātās izpētes laikā nav nepieciešams iegūt un apkopot tādu informāciju, kāda saprātī-giem līdzekļiem nevar tikt pārbaudīta. Ir jāatce-ras, ka komersants nav izmeklēšanas iestāde un, ja kādu no riska faktoriem nav iespējams pārbaudīt ar vispārpieejamām metodēm, tad atbildīgā persona izvērtē, vai šis nepārbaudītais apstāklis var atstāt kādu ietekmi uz sadarbību ar klientu.Kad klienta risku izpēte ir veikta un pakalpo-juma sniedzējs ir ieguvis visu nepieciešamo infor-māciju par klientu, tad klientam tiek noteikts tā darījumu uzraudzības līmenis un periodisks sank-ciju riska pārskatīšanas biežums.Svarīgi ņemt vērā, ka Sankciju likumā netiek paredzēts atsevišķs pārejas periods iekšējās kontro-les sistēmas izstrādāšanai. Tamdēļ komersantiem jau līdz 2019. gada 1. maijam ir jābūt sagatavotai un ieviestai sankciju riska pārvaldīšanas iekšējās kon-troles sistēmai. Līdzīgi NILLTFN likumā noteik-tajām sankcijām, arī par Sankciju likuma prasību neizpildīšanu uzraudzības iestādes varēs piemērot ievērojamas soda naudas un citus ierobežojumus.Šo iemeslu dēļ Sankciju likuma subjektiem iek-šējās kontroles sistēmas izveide un klientu izpēte ir jāveic preventīvi, jo pilnvērtīgas dokumentācijas izstrāde var prasīt ievērojamus laika resursus un ra-dīt vērā ņemamus izaicinājumus iekšējo procedūru veidošanā vai esošo procedūru pārskatīšanā. Tādēļ sankciju riska pārvaldīšanas sistēmas sagatavošanu nevajadzētu atlikt līdz Valsts ieņēmumu dienesta pieprasījuma saņemšanas brīdim, bet gan to izvei-dot jau laikus.Gints Metāls,jurists, doku.lv AML projektu vadītājsFoto no doku.lv arhīvaJa klients vai tā patiesais labuma guvējs ir minēts sankciju sarakstos, tad sadarbība ar šādu klientu nav pieļaujama.Materiāls tapissadarbībā ar12BILANCES JURIDISKIE PADOMIPārdevēja atbildības precīzs izklāsts līguma tek-stā savā ziņā ir izdevīgs abām pusēm. Tādējādi tiek defi nēti spēles noteikumi gadījumam, ja pārdevējs, piemēram, neizpilda savus pienākumus vai sniedz nepatiesus apliecinājums par uzņēmuma stāvokli. Protams, līguma teksts ir jāvērtē kopā ar to, kas līgumā nav pateikts. Reizēm līgumā nepateiktajam ir lielāka nozīmē nekā pateiktajam.Pārdevēja un pircēja pretējās intereses Darījuma procesa virzību un noteikumus ietek-mē daudzi faktori. Piemēram, darījuma konteksts un pušu galvenā motivācija (proti, kāpēc pārdevējs pārdod un kāpēc pircējs vēlas pirkt), kāds ir pārdo-damā uzņēmuma stāvoklis (proti, vai pārdošana ir saistīta ar fi nansiālām grūtībām vai, tieši otrādi, uz-ņēmums ir savā attīstības līdz šim augstākajā pun-ktā), kas darījumu fi nansē (piemēram, kredītiestā-des vai citi investori var izvirzīt savus specifi skus noteikumus un nosacījumus), kāda ir uzņēmuma tirgus daļa un atpazīstamība attiecīgajā tirgū u.c. aspekti.Pārdevējs parasti cenšas ierobežot savu atbildību ar dažādiem paņēmieniem. Atkarībā no pušu pozīci-jām sarunās un citiem aspektiem pārdevēja atbildī-bu ierobežojošie līgumiskie mehānismi var būt gan līdzsvaroti (saprātīgi ņemot vērā abu pušu intereses), gan arī tādi, kas vairāk ņem vērā vienas puses inte-reses (pārdevēja atbildība tiek maksimāli ierobežota vai, tieši otrādi, atbildība netiek līgumiski ierobežo-ta vai ierobežojumi ir minimāli). Vidēji statistiskais darījums būs radis zināmu kompromisu šajā sakarā.Vispārīgi par līgumiskajiem noteikumiemAttiecībā uz pārdevēju atbildības ierobežoju-miem vairumā darījumu tiek apspriesti vieni un tie paši noteikumi. Ir vesels kopums tādu noteikumu, kas līgumā parasti ir ietverti un netiek apspriesti, jo atbilst ierastajai praksei līdzīgos darījumos. Būtiska nozīme ir tam, kura puse gatavo pirku-ma līguma pirmo projektu, jo tas nosaka sākotnējo toni un sarunu virzības atskaites punktus. Pārde-vēja gatavots līguma projekts parasti īpašu uzma-nību pievērš pārdevēja atbildību ierobežojošiem noteikumiem. Savukārt pircēja gatavots projekts šiem jautājumiem pieskaras tikai garāmejot vai par tiem nerunā vispār. Ne vienmēr ir ieteicams, ka pircēja gatavots pir-kuma līguma projekts pilnībā klusē par pārdevēja atbildības ierobežojumiem. Būs ļoti reti gadījumi, kad pārdevējs nevēlēsies līguma projektu ar tiem papildināt. Ja pircējs jau sākotnēji būs iekļāvis sev pieņemamus vai ierastajai praksei atbilstošus no-teikumus, tad pārdevējam būs mazāk ko labot, kas attiecīgi veicinās pārrunu efektivitāti. Tomēr reizēm var būt arī stratēģiski pareizi līguma projektā šos noteikumus neietvert. Arī tas var nostrādāt. Tad at-sevišķus ierobežojumus nosaka likums (piemēram, attiecībā uz noilgumiem, pircēja pienākumu pēc iespējas mazināt savus zaudējumus u.tml.). KOMERCDARĪJUMIPārdevēja atbildības līgumiskie ierobežojumiuzņēmumu pārdošanas darījumosKatrā uzņēmuma pārdošanas procesā viens no sarunu tematiem ir pārdevēja atbildība un tās robežas. Šis jautājums aktuāls ne tikai līguma teksta kontekstā. Patiesībā par to ir jāsāk domāt jau kopš brīža, kad ir pieņemts lēmums uzsākt uzņēmuma (kapitāla daļu vai akciju) pārdošanas vai iegādes procesu.13Nr. 5 (71), 2019. gada maijsKOMERC–DARĪJUMIPar pārdevēja atbildību jārūpējas jau no procesa sākumaPar pārdevēja atbildību ir vērts domāt laikus un pirms pirkuma līguma parakstīšanas. Tas attiecas gan uz pārdevēja, gan pircēja interesēm. Tā, piemēram, pārdevējam būtu vērts apsvērt pārdošanas struktūras sakārtošanu, kas var gan ie-robežot pārdevēja atbildību (ir atšķirība, vai pār-devējs ir fi ziska persona vai juridiska persona), gan padarīt ienākumu gūšanu efektīvāku no nodokļu viedokļa. Tāpat ir vērts apsvērt uzņēmuma sakārto-šanu, novēršot vai atrisinot jautājumus, kas pircēju varētu uztraukt. Ar fi nanšu, nodokļu un juridis-kajiem speciālistiem pats pārdevējs var veikt sava uzņēmuma izpēti un laikus novērst jautājumus, ko pircējs varētu uzskatīt par riskiem. Pircējam, protams, ir pretējas intereses. Līdz ar to jāpievērš uzmanība, kas ir pārdevējs un cik spē-jīgs pārdevējs varētu būt uzņemties atbildību pēc darījuma noslēguma. Ieteicams nodrošināt, ka pār-devēja atklātā informācija tiek precīzi fi ksēta. Šajā ziņā ir noderīgi, ja izpētes vajadzībām tiek izman-tota „virtuāla datu istaba”, kur ir augšupielādēti visi pārdevēja sniegtie dokumenti. Šāds risinājums ir izdevīgs arī pārdevējam, jo palīdz kontrolēt, kas, kad un kā attiecīgo dokumentu var un ir apskatījis. Pārdevēja atbildība darījuma hronoloģijas kontekstāParasti pirkuma līgums ietver noteiktu hrono-loģisku secību, aprakstot, kad un kādas darbības līguma puses veic pēc līguma parakstīšanas un darī-juma pabeigšanas. Tāpat hronoloģiski būtu jāskatās arī uz to, kāda atbildība darījuma ietvaros varētu rasties pārdevējam. Gandrīz visos darījumos ir vis-maz trīs galvenās stadijas. Pirmkārt, pārdevēja (pušu) atbildība, ja tiek noslēgts rokas nauda līgums, priekšlīgums, no-domu protokols vai līdzīga satura vienošanās. Parasti puses vienojas, ka šis sākotnējais doku-ments ir juridiski nesaistošs, izņemot atsevišķus tā punktus. Ja, piemēram, ir vienošanās, ka poten-ciālajam pircējam uz noteiktu laiku tiek piešķirta ekskluzivitāte, tad pircējs pamatoti varētu gribēt, ka ekskluzivitātes pārkāpuma gadījumā pircējam tiek kompensēti visi ar darījumu saistītie izdevumi (tai skaitā saistībā ar uzņēmuma izpēti, dokumen-tu gatavošanu u.c.). Tādēļ šajā stadijā ir ieteicams vienoties, ka pārdevēja (pušu) atbildība ir iero-bežota ar katras puses tiešajiem izdevumiem vai konkrētu summu, kas tiek prognozēta kā iespēja-mie izdevumi. Otrkārt, pārdevēja atbildība, ja līgums ir parak-stīts, bet netiek izpildīts vai pabeigts. Šis jautājums būs aktuāls gadījumos, kad nav izpildīts kāds no darījuma pabeigšanas priekšnosacījumiem, kas var būt un var arī nebūt no pusēm atkarīgs. Piemēram, no pārdevēja varētu būt atkarīga uzņēmuma sakār-tošana pirms darījuma pabeigšanas (vienošanās ar kreditoriem, jauni darba līgumi, ar intelektuālā īpašuma nodošanu saistīti jautājumi, līgumu ar saistītām personām izbeigšana u.tml.). No pusēm neatkarīgs varētu būt, piemēram, Konkurences padomes lēmums atļaut vai neatļaut apvienošanos vai to atļaut ar tādiem nosacījumiem, kas kādai no pusēm nav pieņemami. Treškārt, pārdevēja atbildība pēc darījuma pa-beigšanas. Tieši atbildībai pēc darījuma pabeigša-nas pirkuma līgumā būs veltīts visvairāk uzmanības. Šajā sakarā ir virkne noteikumu, kas līgumā varētu tikt ietverti. Daži no tiem ir apskatīti turpmāk. Pārdevēja atbildības ierobežošanas līgumiskie mehānismiLīgumā parasti tiek defi nēts, kāds var būt pār-devēja atbildības pamats. Kā minimums, pārdevēja atbildība tiek saistīta ar līgumā noteikto saistību nepildīšanu vai pārdevēja sniegto apliecinājumu pārkāpumu. Ja puses vienojas, ka par kādu zināmu risku vai problēmu pārdevējs uzņemas pilnu atbil-dību arī pēc darījuma izpildes, tad līgums nosaka, Foto no ZAB Vilgerts arhīvaVairis Dmitrijevs,LL.M. (Kembridžas universitāte), zvērināta advokāta palīgs. Vada zvērinātu advokātu biroja VILGERTS uzņēmumu iegādes un pārdošanas (M&A) praksi. Vairāk nekā deviņu gadu pieredze darbā ar uzņēmumu iegādes un pārdošanas un citiem komercdarījumiemJa pircējs jau sākotnēji būs iekļāvis sev pieņemamus vai ierastajai praksei atbilstošus noteikumus, tad pārdevējam būs mazāk ko labot, kas attiecīgi veicinās pārrunu efektivitāti.14BILANCES JURIDISKIE PADOMIKOMERC–DARĪJUMIka pārdevējs attiecībā uz šādu jautājumu kompensē visu summu, ko nākotnē šajā sakarā iztērē attiecī-gi uzņēmums vai pircējs. Respektīvi, runa nav par zaudējumu pierādīšanu, bet ir jāpierāda tikai attie-cīgo izdevumu esamības fakts un sasaiste ar līgumā aprakstīto risku vai problēmu.Pārdevējs sniegtos apliecinājumus parasti centī-sies ierobežot ar pircējam atklāto vai pircējam citādi zināmo informāciju. Parasti līgumos puses cenšas pēc iespējas precīzi defi nēt, ko nozīmē pircējam at-klātā vai citādi zināmā informācija. Tā, piemēram, attiecībā uz pircējam atklāto informāciju līgumam var tikt pievienoti (izdrukātā veidā vai elektroniskā datu nesējā) visi (vai būtiskākie) dokumenti, kas pircējam tika uzrādīti. Tāpat par pircējam atklāto informāciju var noteikt jebkādu citu informāciju, kas pircējam ir sniegta pierādāmā veidā. Uzmanība ir jāpievērš tam, lai jebkādi līgumā sniegtie apliecinājumi pārdevējam būtu saprotami un pārbaudīti. Teorētiski var gadīties tā, ka pārde-vējam (uzņēmuma īpašniekam) nav zināma infor-mācija, ko zina uzņēmuma vadība (valde). Tādēļ vienmēr ir ieteicams, ka apliecinājumu gala saraksts tiek saskaņots ar uzņēmuma vadību, grāmatvedību u.c. departamentiem. Var arī būt t cita pieeja, proti, atsevišķi apliecinājumi tiek ierobežoti ar pārdevē-jam zināmo, un tad pircējam nāktos pierādīt, vai pārdevējs zināja par attiecīgo risku vai problēmu, ja tā kļūst aktuāla. Karstākās diskusijas parasti ir par pārdevē-ja atbildības maksimālo apmēru, ja pārdevējs ir vēlējies to līgumā noteikt. Pamata ierobežojums parasti ir no 10% līdz 40% ar noteiktiem izņē-mumiem. Piemēram, attiecībā uz atsevišķiem būtiskiem pārkāpumiem ir pamatoti atbildības maksimālo apmēru noteikt 100% apmērā no da-rījuma summas (plus pircēja ar prasības celšanu un tiesāšanos saistītie izdevumi). Parasti šāds li-mits pirkuma cenas apmērā tiek noteikts attiecībā uz attiesājuma risku (pārdevēja apliecinājums par īpašumtiesībām un tiesībām pārdot bez ierobežo-jumiem), apgrūtinājumu neesamību, ārpus bilances saistību neesamību u.tml.Parasti aktuāls ir arī jautājums par to, kāda ir minimālā prasības summa, ar ko pircējs var vērsties pie pārdevēja. Līgumā var ietvert tā saucamo groza principu. Proti, tiek noteikts, kādai ir jābūt prasī-bas minimālai kopējai summai un kāda ir minimālā summa katram atsevišķam prasījumam. Līgumā noteiktie noilguma termiņi ir vēl viens būtisks sarunu temats. Proti, cik ilgā laikā pēc da-rījuma izpildes pircējs var celt prasības pret pār-devēju. Pārdevēja interesēs ir, lai šie termiņi būtu pēc iespējas īsāki. Parasti noilguma termiņi ir ne īsāki par sešiem mēnešiem un ne garāki par pie-ciem gadiem. Ja puses nespēj vienoties par vienu termiņu, tad reizēm tie tiek diferencēti. Piemēram, attiecībā uz nodokļu jautājumiem tiek ņemts vērā, par cik garu periodu var tikt veikts nodokļu audits un uzrēķins, attiecīgi pielāgojot noilgumu termiņu prasījumiem, kas saistīti ar nodokļu jautājumiem. Līdzīgi var skatīties uz citiem ar uzņēmumu sais-tītiem specifi skiem jautājumiem. Papildus noilgumiem līgumā parasti tiek ie-tverti arī citi procesuāli noteikumu pretenziju iz-virzīšanai. Piemēram, tiek paredzēts, cik ilgā laikā pircējam ir jāinformē pārdevējs, ja pircējs ir atklājis informāciju, kas varētu būt par pamatu prasībai pret pārdevēju. Tāpat ieteicams ir noteikums, ka gadīju-mā, ja pircējs ir izvirzījis pretenziju, tad pusēm šis jautājums ir jāatrisina vai pircējam prasība tiesā ir jāceļ noteiktā laikā (pretējā gadījumā pircējs zaudē prasījuma tiesības). Atsevišķa sadaļa līgumā parasti tiek veltīta trešo personu prasījumiem. Piemēram, pārdevējs ir snie-dzis apliecinājumu, ka uzņēmumam nav nenokār-totu saistību ar kreditoriem, bet pēc darījuma izpil-des uzrodas kreditors ar pretenziju. Šādā gadījumā pārdevējs ir ieinteresēts, lai par šādu pretenziju tik-tu informēts pēc iespējas drīz, lai pircējs ar attiecīgo kreditoru neizlīgst bez pārdevēja piekrišanas un lai pārdevējam, ja pārdevējs to vēlas, tiek dota iespēja pašam tikt galā ar šo jautājumu. Līgumā ir ieteicams ietvert arī jautājumus, par ko pārdevējs neatbild. Parasti šāds līguma punkts paredz, ka pārdevējs neatbild par sniegtajām uzņē-muma darbības prognozēm, par likumu vai likumu interpretācijas izmaiņām, par darbībām, kas tika veiktas ar pircēja piekrišanu, u.tml. Noslēguma vietāApskatīto ieteikumu un jautājumu saraksts, protams, nav izsmeļošs. Ir pieejami arī citi līgu-miskie un ārpuslīgumiskie mehānismi, kā tieši vai netieši rūpēties par pārdevēja atbildības robežām. Jāņem arī vērā tas, ka apskatītie ieteikumi nepa-sargās pārdevēju no atbildības, ja darījumam būs būtiski trūkumi, kas ļaus to apstrīdēt (piemēram, ja pircējs piedabūts noslēgt darījumu ar viltu vai ir maldināts). Pirkuma līgums uzņēmuma pārdošanas gadīju-mā nav tikai garlaicīga formalitāte. Patiesībā tas ir visnotaļ radošs darbs, kas var būtiski ietekmēt to, vai un kāda atbildība saistībā ar līgumu pārdevē-jam var iestāties pēc līguma izpildes. Būs ļoti reti gadījumi, kad pārdevējs varēs diktēt un panākt tikai sev labvēlīgus noteikumus līgumā. Lielākoties ar pieejamiem līgumiskiem mehānismiem būs jārod attiecīgajam darījumam piemērots līdzsvars.Materiāls tapissadarbībā arParasti līgumos puses cenšas pēc iespējas precīzi defi nēt, ko nozīmē pircējam atklātā vai citādi zināmā informācija.15Nr. 5 (71), 2019. gada maijsJURISTA PADOMSNe tiesai, ne policijai, ne parādu piedzinēju kantoriem vai privātpersonām nav tiesību un iespē-ju piespiedu ceļā ieturēt naudu no parādnieka ie-nākumiem. Šādas tiesības ir valsts amatpersonām – zvērinātiem tiesu izpildītājiem, kam, veicot izpildu darbības, ir jāievēro Civilprocesa likumā noteiktais, cik daudz naudas no parādnieka ienākumiem ar tiesu izpildītāja starpniecību drīkst ieturēt parādu dzēšanai par labu kreditoriem. Cilvēki mēdz nepareizi uzskatīt, ka tiesu izpildī-tājam ir piekļuve viņu algas kontam vai pensijai, kuru izmantojot tiesu izpildītājs izlemj, cik naudas līdzekļu noņems un kādu parādu segšanai izņemto naudu no-virzīs. Tiesu izpildītājam nav tiešas piekļuves parād-nieka kontam vai saņemtajiem maksājumiem. Tiesu izpildītājs nosūta parādnieka darba devējam vai citām institūcijām rīkojumu ieturēt no parādnieka darba sa-maksas vai tai pielīdzinātiem maksājumiem noteiktu summu. Gan darba devējam, gan citām institūcijām tiesu izpildītāja rīkojums ir obligāti jāizpilda. Ja tiesu izpildītāja prasības vai rīkojumi netiek izpildīti, tiesu izpildītājs par to sastāda aktu un iesniedz tiesai, lai tā izlemtu jautājumu par atbildību. Tiesa vainīgajām personām var uzlikt naudas sodu Civilprocesa likuma 551. panta kārtībā. Tiesu izpildītāju praksē bieži ir gadījumi, kad pēc rīkojuma nosūtīšanas darba devējam veikt ie-turējumus no parādnieka darba samaksas un tai pielīdzinātajiem maksājumiem uzņēmumu grā-matveži līdz galam neizprot, kā ir pareizi veicami ieturējumi, un vēršas ar lūgumu nosūtītos rīkoju-mus izskaidrot. Praksē tas notiek tā: pēc tam kad tiesu izpildī-tājs noskaidrojis parādnieka darbavietu, viņš nosūta darba devējam vai attiecīgajai juridiskajai personai (piemēram, ja parādnieks ir pensionārs – Valsts so-ciālās apdrošināšanas aģentūrai) rīkojumu ar norādi izdarīt ieturējumus no parādnieka darba samaksas vai citas atlīdzības, ievērojot Civilprocesa likumā noteiktos ierobežojumus, un uz parādnieka rēķina ieturētās summas ieskaitīt tiesu izpildītāja depozīta kontā Valsts kasē. Visiem ir skaidrs, kas ir darba samaksa, tur-pretī nereti neskaidrības rada apzīmējums „darba samaksai pielīdzinātie maksājumi”. Civilprocesa likuma izpratnē tie ir: atvaļinājuma nauda, prēmi-ja, stipendija, valsts vecuma pensija, invaliditātes pensija, izdienas pensija, slimības pabalsts, mater-nitātes pabalsts („dekrēta” nauda), paternitātes pa-balsts, vecāku pabalsts („māmiņu alga”), atlīdzība par darbspēju zaudējumu, kaitējuma atlīdzība. Tas nozīmē, ka arī no šīm summām ieturējumus parāda dzēšanai drīkst veikt 30% vai 50% atkarībā no pa-rādsaistību veida. Piemēram, ja piedziņa uz darba samaksu tiek vērsta pēc vairākiem izpildu doku-mentiem, darbiniekam katrā gadījumā jāsaglabā darba samaksa un tai pielīdzinātie maksājumi 50 procentu apmērā, bet ne mazāk kā minimālās mēneša darba algas apmērā un uz katru apgādībā esošo nepilngadīgo bērnu līdzekļus valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērā. Vairumā gadījumu, veicot ieturējumus no parād-nieka darba samaksas un tai pielīdzinātajiem mak-sājumiem, darba devējam ir jāietur 30%, saglabājot Kā veicami ieturējumi no darba samaksas un tai pielīdzinātajiem maksājumiemRakstā skaidrots, kā pēc zvērināta tiesu izpildītāja rīkojumu saņemšanas atbilstīgi normatīvo aktu prasībām pareizi veicami ieturējumi no darba samaksas un tai pielīdzinātajiem maksājumiem par labu kreditoriem. Foto: © alexbush – Fotolia.comparādniekam darba samaksu un tai pielīdzinātos maksājumus minimālās mēneša darba algas apmērā, tas ir, 430 eiro, un saglabājot uz katru apgādībā esošo nepilngadīgo bērnu līdzekļus valsts sociālā nodroši-nājuma pabalsta apmērā, tas ir, 64,03 eiro. Gadījumos, ja parāds ir uzturlīdzekļu (alimen-tu) piedziņas lietās nepilngadīgu bērnu uzturam vai Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas labā, lietās par administratīvo pārkāpumu piedziņu vai atsevišķās krimināllietās – saglabājot parādnie-kam darba samaksu un tai pielīdzinātos maksā-jumus 50% apmērā no minimālās mēneša darba algas (215 eiro) un saglabājot uz katru apgādībā esošo nepilngadīgo bērnu līdzekļus valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērā. Par apgādībā esošu bērnu tiek uzskatīts tāds nepilngadīgs bērns, kas ir norādīts parādnieka elektroniskajā algas nodokļa grāmatiņā Valsts ie-ņēmumu dienesta elektroniskās deklarēšanas sis-tēmā (VID EDS). Tātad, ja parādniekam ir bērni, kuru esamību apliecina ieraksts pasē, bet tie nav ierakstīti viņa algas nodokļa grāmatiņā, papildu nauda 64,03 eiro apmērā nav saglabājama. Ja parādniekam ir vairākas izpildu lietas, tas ir, vairāki parādi, un piedziņa uz darba samaksu tiek vērsta pēc vairākiem izpildu dokumentiem, dar-biniekam katrā gadījumā jāsaglabā darba samaksa un tai pielīdzinātie maksājumi 50% apmērā, bet ne mazāk kā 430 eiro apmērā un uz katru apgādībā esošo nepilngadīgo bērnu līdzekļus valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērā, likumā noteiktos gadījumus, kad jāsaglabā tikai 50% no minimālās darba algas (t.i., piedzenot uzturlīdzekļus, zaudē-jumus vai kompensāciju sakarā ar personisku aiz-skārumu, kura rezultātā radies sakropļojums vai cits veselības bojājums vai iestājusies personas nāve, vai kompensāciju par kaitējumu, kas radīts ar nozie-dzīgu nodarījumu, kā arī izpildot administratīvo pārkāpumu lietās pieņemtos nolēmumus).Visas ieturējumu summas tiek aprēķinātas pēc nodokļu nomaksas (no neto algas) jeb no summas, kura izmaksājama personai. Ja parādnieks strādā divās darbavietās un abās saņem minimālo mēneša darba algu, kas ir 430 eiro, tad tikai vienā darbavietā, nevis abās parādniekam šī minimālā mēneša darba alga vai 50% no mini-mālās darba algas tiks saglabāta. No otras darba-vietas ieturējumi tiks veikti pilnā apmērā. Tādējādi tiek nodrošinātas gan parādnieku tiesības, gan no-tiek parādsaistību dzēšana. Piemēram, ja ieturējumi jāveic 50% apmērā no parādniekam izmaksājamās darba algas, pirmajā darbavietā parādniekam tiks saglabāti naudas līdzekļi 430 eiro apmērā (neto), savukārt otrajā darbavietā, kur parādniekam alga bruto ir 600 eiro, bet neto alga 427,20 eiro, no tās vēl var ieturēt 50%, līdz ar to parādniekam izmak-sājot 213,60 eiro. Par ieturējumu pareizību atbild darbavieta vai juridiskā persona, kam rīkojums ir nosūtīts. Parād-niekam neskaidrību gadījumā paskaidrojums par ieturējumu apmēru jālūdz darba devējam. Ir gadījumi, kad pie tiesu izpildītāja vēršas uzņē-mumu grāmatveži, lūdzot izskaidrot, vai viņiem ir jāveic ieturējumi, jo parādnieks ir paziņojis grāmat-vedībai, ka tiesu izpildītājs ietur šo parādu arī no viņa konta, kurā tiek ieskaitīta darba alga. Šāda situācija var izveidoties, jo tiesu izpildītājs, kā jau iepriekš minējām, dodot rīkojumu apķīlāt bankas kontus, nevar pārbaudīt, kādus naudas līdzekļus parādnieks šajā kontā glabā vai saņem. Ja naudas līdzekļi parādu nomaksai tiek atvilkti divkāršā apmērā, t.i., gan no algas, gan arī no bankas konta, parādniekam, nevis uzņēmuma grāmatvedībai ir jāvēršas pie tiesu izpil-dītāja ar iesniegumu, kurā norāda, ka bankas konts ir nepieciešams darba algas saņemšanai, un jālūdz at-celt apķīlāšanas rīkojumu. Iesniegumam jāpievieno bankas konta izraksts, kuru tiesu izpildītājs izskatīs un varēs konstatēt, ka parādnieks šajā bankas kontā saņem darba samaksu vai citus naudas līdzekļus, uz kuriem nedrīkst vērst parāda piedziņu likuma noteik-tajā kārtībā. Ja konta apķīlāšanas rezultātā no konta būs noņemti vairāk naudas līdzekļu, nekā to pieļauj ikmēneša ieturējumu apmērs no darba algas, šī starpī-ba parādniekam tiks atgriezta. Tomēr jāatceras, ka šī informācija tiesu izpildītājam ir jāiesniedz nekavējo-ties, jo saskaņā ar Tiesu izpildītāju likumu kreditoram piedzītie naudas līdzekļi ir jāpārskaita 10 dienu laikā. Vēl viena lieta, kam grāmatvežiem būtu obligāti jāpievērš uzmanība, ir piedziņas kārtu sadale. Proti, jāpārbauda, vai saņemtajos rīkojumos nav norādīts, ka kādam parādam ir augstākas kārtas prasījums attie-cībā pret citu parādu. Zvērināti tiesu izpildītāji savos rīkojumos darba devējam obligāti norāda, kuras kār-tas prasījums ir konkrētais parāds, kurš no parādnie-ka jāietur. Civilprocesa likuma 622. pants nosaka, ka katras nākamās kārtas prasījumi tiek apmierināti pēc iepriekšējās kārtas prasījuma pilnīgas apmierināšanas. Attiecīgi, ja darba devējs ir saņēmis rīkojumus no vairākiem tiesu izpildītājiem un rīkojumos ir norādīti dažādas kārtas prasījumi, kā arī ja ar ieturamajiem naudas līdzekļiem nepietiek, lai apmierinātu visus prasījumus, ieturējumi no darba algas ir jāpārskaita tiesu izpildītājiem, ievērojot prasījumu prioritāti.JURISTA PADOMS16BILANCES JURIDISKIE PADOMIKatrīna Baltalksne,Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes locekle, zvērināta tiesu izpildītāja1. PIEMĒRS Darbavieta no vairākiem tiesu izpildītājiem ir saņēmusi trīs rīkojumus veikt ieturējumus no konkrēta darbinieka darba algas. Vienā rīkojumā norādīts, ka tas ir otrās kārtas prasījums un ieturējumi jāveic 50% apmērā, saglabājot 50% no minimālās darba algas, savukārt pārējos divos rīkojumos norādīts, ka tie ir ceturtās kārtas prasījumi un ieturējumi jāveic 30% apmērā, saglabājot parādniekam minimālo algu 430,00 eiro. Šajā gadījumā grāmatvedība no darba algas veic ieturējumus parāda dzēšanai pirmā rīkojuma ietvaros un ieturētos naudas līdzekļus pārskaita vienam tiesu izpildītājam. Pēc pirmā rīkojuma izpildes turpina ieturējumus veikt proporcionāli abu vienas kārtas rīkojumu izpildei, ieturētās naudas summas pārskaitot dažādiem tiesu izpildītājiem.2. PIEMĒRSDarbavieta no viena tiesu izpildītāja ir saņēmusi rīkojumu veikt ieturējumus no konkrēta darbinieka darba algas. Rīkojumā norādīts, ka tas ir otrās kārtas prasījums un ieturējumi jāveic 50% apmērā, saglabājot parādniekam 50% no minimālās darba algas. Pēc diviem mēnešiem darbavieta saņem rīkojumu no cita tiesu izpildītāja, kurā teikts, ka šis parāds ir pirmās kārtas prasījums un ieturējumi jāveic, saglabājot tikai 50% no minimālās darba algas. Šajā gadījumā grāmatvedība pārtrauc veikt ieturējumu pēc pirmā saņemtā rīkojuma, par to paziņojot attiecīgajam tiesu izpildītājam, un uzsāk ieturējumu veikšanu saskaņā ar otro rīkojumu. Attiecīgi no darba algas veic ieturējumus parāda dzēšanai pēc otrā rīkojuma un pirmā rīkojuma ieturējumus atsāk veikt pēc otrā rīkojuma izpildes.Civilprocesa likuma 623. līdz 626. pants uzskaita prasījumu kārtas: pirmā kārta ir prasījumi par uzturlīdzekļu piedziņu bērnam vai vecākam vai Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas prasījumi par uzturlīdzekļu parāda piedziņu, prasījumi par darba samaksas piedziņu, prasījumi personisku aizskārumu dēļ, kuru rezultātā radies sakropļojums vai cits veselības bojājums vai iestājusies personas nāve, prasījumi par fi ziskās personas labā apmierinātu kaitējuma kompensācijas pieteikumu krimināllietā. Otrajā kārtā apmierināmi prasījumi par nodokļiem un nenodokļu maksājumiem budžetā, trešajā kārtā apmierināmi fi zisko personu prasījumi par tādu zaudējumu atlīdzināšanu, kas nodarīti to mantai ar noziedzīgu nodarījumu, ja zaudējumu atlīdzināšana noteikta, pamatojoties uz tiesas spriedumu civillietā vai administratīvo pārkāpumu, un ceturtajā kārtā apmierināmi visi pārējie prasījumi.17Nr. 5 (71), 2019. gada maijsVineta Riseva,Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes locekle, zvērināta tiesu izpildītājaFoto: Aivars SiliņšPar ieturējumu pareizību atbild darbavieta vai juridiskā persona, kam rīkojums ir nosūtīts. Parādniekam neskaidrību gadījumā paskaidrojums par ieturējumu apmēru jālūdz darba devējam.Civilprocesa likums skaidri nosaka tos naudas līdzekļus, uz kuriem tiesu iz-pildītājs nevar vērst piedziņu. Praksē šis noteikums tiek stingri ievērots. Summas, uz kurām zvērināts tiesu izpildītājs nevar vērst piedziņu, uzskaitītas Civilprocesa li-kuma 596. pantā. Tās ir: atlaišanas pabalsts; apbedīšanas pabalsts; vienreizējs pabalsts mirušā laulātajam, valsts sociālie pabalsti, valsts atbalsts ar celiakiju slimam bērnam, kuram nav noteikta invaliditāte; apgādnieka zaudējuma pensija un atlīdzība par apgād-nieka zaudējumu; kompensācijas izmaksas par darbiniekam piederošo instrumentu no-lietošanos un citām kompensācijām saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas regulē darba tiesiskās attiecības; darbiniekam izmak-sājamās summas sakarā ar komandējumu, pārcelšanu un nosūtīšanu darbā uz citu ap-dzīvotu vietu; pašvaldības izmaksātie soci-ālās palīdzības pabalsti; bērna uzturlīdzekļi Ministru kabineta noteikto minimālo bērna uzturlīdzekļu apmērā, kurus, pamatojoties uz tiesas nolēmumu, maksā viens no vecā-kiem, kā arī Uzturlīdzekļu garantiju fonda izmaksājamie bērna uzturlīdzekļi. Joprojām vēl mēdz būt situācijas, kad darbavietu grāmatvedības kļūdaini interpre-tē tiesību normas. Piemēram, Darba likuma 80. panta normas nosaka, ka ieturējumu ap-mērs no darba samaksas nedrīkst pārsniegt 20%. Šī norma nav attiecināma uz parādu piespiedu izpildes procesu, un Civilprocesa likums attiecībā pret Darba likumu ir spe-ciālā tiesību norma. Turklāt Darba likums regulē attiecības, kas pastāv starp darbinie-ku un darba devēju, proti, darba devējam ir tiesības ieturēt no darbiniekam izmaksāja-mās darba samaksas to zaudējumu atlīdzību, kas viņiem radušies darbinieka prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ.JURISTA PADOMS18BILANCES JURIDISKIE PADOMIPersonu pārvietošanās un uzturēšanās brīvība ir viens no ES izvirzītajiem mērķiem un pilsonī-bas institūta pamatprincipiem, kas tika ieviests ar Māstrihtas līgumu 1992. gadā un sevī ietver arī ES dalībvalstīs izdotu publisko dokumentu brīvu apri-ti ES. Lai nodrošinātu dalībvalstīs izdotu publisko dokumentu brīvu apriti, jau 1987. gada 25. maijā tika pieņemta Briseles Konvencija par dokumentu legalizācijas atcelšanu Eiropas Kopienu dalībvalstu starpā (turpmāk – Briseles konvencija) ar mērķi no-teikt vienotus noteikumus par jebkādas dokumentu legalizācijas atcelšanu. Briseles konvencija attiecas uz publiskiem dokumentiem, kas izdoti kādas lī-gumslēdzējas valsts teritorijā un tiek iesniegti citas līgumslēdzējas valsts teritorijā vai uzrādīti citas lī-gumslēdzējas valsts diplomātiskajiem vai konsulā-rajiem pārstāvjiem, pat ja minētie pārstāvji darbojas tādas valsts teritorijā, kas nav Briseles konvencijas līgumslēdzēja puse. Visus dokumentus, uz ko attie-cas Briseles konvencija (piemēram, notariālie akti, administratīvie dokumenti, dokumenti, ko izdevu-si iestāde vai amatpersona, kas saistīta ar attiecīgās valsts tiesām, tostarp dokumentus, ko izdevis pro-kurors, tiesas sekretārs vai tiesu izpildītājs), līgum-slēdzējas valstis atbrīvo no jebkādas legalizācijas vai kādas citas tādas pašas vai līdzīgas formalitātes. Latvija piemēro Briseles konvenciju kopš 2010. gada 31. oktobra. Saskaņā ar konvenciju, kā arī notu, kuru sagatavojusi Lietuvas Republikas Ārlietu ministrija, Latvijas Republikas (LR) iestāžu izdoto dokumen-tu atvieglota uzrādīšanas kārtība ir noteikta Beļģijā, Dānijā, Francijā, Igaunijā, Īrijā1 un Lietuvā. Līdz ar to dokumentu uzrādītāji tiek atbrīvoti no doku-mentu apliecināšanas ar Apostille. Tomēr, kā jau tika minēts iepriekšējā rakstā, tas neizslēdz, ka attiecīgās ES dalībvalsts iestādes var papildus pieprasīt šo do-kumentu tulkojumu konkrētās valsts valodā.Minētajai konvencijai nav pievienojušās visas ES dalībvalstis, tāpēc praksē Briseles konvenci-ja nenodrošina dokumentu brīvu apriti starp ES dalībvalstīm pilnībā. Tā, piemēram, iesniedzot LR izdotus publiskos dokumentus kādā no ES dalībvalstīm, kas nav pievienojušās konvencijai, līdz šim neatkarīgi no dokumentu veida pirms to uzrādīšanas bija nepieciešams veikt virkni darbī-bas, apliecinot minēto dokumentu autentiskumu ar Apostille, nodrošinot šo dokumentu notariāli apliecinātus tulkojumus attiecīgās ES dalībvalsts valodā, kā arī nepieciešamības gadījumā nodrošinot minēto dokumentu apliecinātas kopijas.Lai atrisinātu šo situāciju, 2016. gada 6. jūlijā tika pieņemta un kopš 2019. gada 16. februāra pie-mērojama Eiropas Parlamenta un Padomes regula (ES) 2016/1191 par iedzīvotāju brīvas pārvietošanās veicināšanu, vienkāršojot dažu publisko dokumen-tu uzrādīšanas prasības ES, un grozījumiem regulā (ES) Nr. 1024/2012 (turpmāk – regula). Viens no regulas mērķiem ir atbrīvot publiskos dokumentus, uz kuriem attiecas regula, un to apliecinātas kopijas no visu veidu legalizācijas un līdzīgām formalitātēm. Papildus ar šo regulu tiek ieviestas daudzvalodu standarta veidlapas visās ES dalībvalstu ofi ciālajās valodās tiem publiskiem dokumentiem, uz kuriem tā attiecas, lai atvieglotu to dokumentu tulkošanu, kuriem šīs veidlapas ir pievienotas.Tādējādi kopš 2019. gada 16. februāra daži pub-liskie dokumenti un to apliecinātas kopijas, ko izde-vušas kādas ES dalībvalsts publiskās iestādes un kas iesniegti citas ES dalībvalsts publiskajās iestādēs, ir atbrīvoti no visa veida legalizācijas un līdzīgām formalitātēm, neraugoties uz to, vai šī ES dalībvalsts ir vai nav pievienojusies iepriekš minētajai Briseles konvencijai. Vienkāršotas publisko dokumentu uzrādīšanas prasības ir attiecināmas uz dokumen-tiem, kuru primārais mērķis ir konstatēt vienu vai vairākus faktus, piemēram, dzimšanas faktu, faktu, ka persona ir dzīva, miršanas faktu, vārdu un uzvār-du, laulību, tostarp spēju doties laulībā un ģimenes 1 Raksta autores jau iepriekš norādīja, lai gan Kipra un Itālija ir pievienojušās minētajai konvencijai, vadoties pēc prakses, šajās valstīs, iesniedzot LR izdotus publiskos dokumentus, tiek prasīts apliecināt tos ar Apostille.2 Ar visu dokumentu sarakstu, kuriem ir noteikta vienkāršota publisko dokumentu uzrādīšanas kārtība, var iepazīties regulas 2. pantā.Vienkāršotas publisko dokumentu uzrādīšanas prasības ES dalībvalstīsTurpinot aizsākto tematu par publisko dokumentu aprites sistēmu saistībā ar vienas valsts iestāžu izdotu publisku dokumentu uzrādīšanu citā valstī (sk. žurnāla aprīļa numurā publicēto rakstu „Prakses maiņa dokumentu apliecināšanai ar Apostille”, šajā rakstā tiek apskatītas jaunās, vienkāršotās un samazinātās administratīvās prasības dažu publisku dokumentu un to kopiju uzrādīšanai Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs. Jauno prasību ieviešanas mērķis ir atbrīvot ES dalībvalstu iedzīvotājus no lieka administratīvā sloga. 19Nr. 5 (71), 2019. gada maijsJURISTA PADOMSstāvokli, laulības šķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, vecāku statusu, adopciju, domicilu un/vai uzturēšanās vietu, valstspiederību, sodāmību.2 Tomēr regula neizslēdz dokumenta iesniedzējam iespēju vērsties attiecīgajā iestādē, lai apliecinātu konkrētā dokumenta autentiskumu, ja šī persona pati to vēlas.Tāpat ar regulu ir noteikta vienota prakse doku-mentu, uz kuriem attiecas regula, uzrādīšanas kār-tībai ES dalībvalstu iestādēs. Proti, līdz šim dažas ES dalībvalstu iestādes noteica, ka personai, iesnie-dzot, piemēram, izziņu par sodāmības neesamību, vienlaikus jāiesniedz šīs izziņas oriģināls, kā arī ap-liecināta kopija. Lai izslēgtu dokumentu dubultās uzrādīšanas prasības (t.i., gan dokumenta oriģināla, gan apliecinātas kopijas uzrādīšanu) un samazinā-tu administratīvo slogu, ar regulu šāda prasība ir atcelta. Tādējādi, ja ES dalībvalsts iestāde pieprasa iesniegt dokumenta oriģinālu, saskaņā ar regulu tā nevar papildus pieprasīt dokumentu iesniedzējam iesniegt arī šī dokumenta apliecinātu kopiju. Savukārt, lai pārvarētu valodas barjeru, ar regulas ieviešanu dažiem publiskiem dokumentiem ir izvei-dotas daudzvalodu standarta veidlapas. Šādas veidla-pas ir ieviestas, lai atvieglotu kādā no ES dalībvalstīm izdota publiskā dokumenta tulkošanu, ar kuru tiek konstatēts fakts, ka persona ir dzīva, miršanas fakts, laulības fakts (tostarp spēja doties laulībā un ģimenes stāvoklis), kā arī reģistrētās partnerattiecības (ja attie-cīgajā dalībvalstī tādas ir paredzētas), domicils un/vai uzturēšanās vieta un sodāmības neesamība. Jānorāda, ka daudzvalodu standarta veidlapām nav patstāvīga juridiska spēka, tādēļ tās iesniedzamas tikai kopā ar dokumentu, kuram šī veidlapa ir pievienota. Ar minēto veidlapu ieviešanu daļēji tiek sama-zinātas arī administratīvās izmaksas, kas rastos, ja tulkojums būtu jāapliecina notariāli. Tomēr doku-menta iesniedzējs pats var izvēlēties, vai sagatavot iesniedzamā dokumenta notariālu tulkojumu vai pieprasīt konkrētā dokumenta daudzvalodu stan-darta veidlapu. Taču jāņem vērā, ka daudzvalodu standarta veidlapas tiek sagatavotas tikai dokumen-tiem, kuros ir norādīta standarta informācija.Minēto veidlapu var pieprasīt attiecīgā doku-menta izdevējiestādē, piemēram, lai saņemtu daudz-valodu standarta veidlapu izziņai par sodāmības ne-esamību, personai jāvēršas LR Iekšlietu ministrijas Informācijas centrā. Savukārt, lai saņemtu šo veid-lapu dzimšanas, miršanas vai laulības apliecībai, per-sonai jāvēršas kādā no LR dzimtsarakstu nodaļām. Būtiski ņemt vērā to, ka persona var vērsties kādā no LR dzimtsarakstu nodaļām ar lūgumu sagatavot daudzvalodu standarta veidlapu, piemēram, dzim-šanas apliecībai, ja tā izdota, sākot ar 2013. gadu. Gadījumā, ja personas dzimšanas apliecība ir saga-tavota pirms 2013. gada, šai personai sākotnēji jāpie-prasa jaunā parauga dzimšanas apliecība. Ievērojot to, ka jaunā parauga dokumenta un daudzvalodu standarta veidlapas saņemšana var aizņemt aptu-veni 10 darba dienas, nepieciešams laikus ieplānot visas veicamās darbības, lai dokumentu iesniegšana attiecīgajā ES dalībvalstī notiktu plānotajā termiņā.Līdz 2021. gada 16. februārim ir paredzēts veikt izvērtējumu regulas prasību piemērošanai arī izglītības diplomiem, sertifi kātiem un kvali-fi kāciju apliecinošiem dokumentiem, publiskiem dokumentiem, kas apstiprina ofi ciāli atzītu invali-ditāti, kā arī publiskiem dokumentiem, kas saistīti ar uzņēmuma vai cita veida komersanta juridisko statusu un pārstāvību. Šāda regulas darbības jomas paplašināšana pozitīvi ietekmētu, piemēram, gan darba meklētājus, kuriem nepieciešams uzrādīt kvalifi kāciju apliecinošus dokumentus, gan per-sonas ar īpašām vajadzībām, gan arī komersantus, kuri savu saimniecisko darbību veic ne tikai Latvijā, bet arī citās ES dalībvalstīs. Komersantiem, kuri savu saimniecisko darbību veic vairāk nekā vienā ES dalībvalstī, ļoti bieži nepieciešamas Uzņēmumu reģistra izziņas, kas apliecina konkrētā komersanta juridisko statusu un pārstāvību. Šādu dokumentu vienkāršota un atvieglota uzrādīšanas kārtība vei-cinātu dokumentu aprites sistēmu, kā arī būtiski samazinātu administratīvās izmaksas, kas saistītas ar dokumentu autentiskuma apliecināšanu, kā arī tulkojumu sagatavošanu.Foto no ZAB Deloitte Legal arhīvaAleksandra Mejertāle,zvērinātu advokātu biroja Deloitte Legalvadošā juriste, zvērināta advokāta palīdze, CAMSMadara Džeriņa, zvērinātu advokātu biroja Deloitte LegaljuristeMateriāls tapissadarbībā arNext >