< Previous20BILANCES JURIDISKIE PADOMIKā vērtējat pašreizējo situāciju ar trauksmes celšanas sistēmas ieviešanu uzņēmumos? Cik uzņēmumos šāda sistēma jau varētu būt izveidota un sekmīgi darbojas?Iekšējā trauksmes celšanas sistēma varētu būt iz-veidota starptautiskos uzņēmumos vai uzņēmumos, kas darbojas fi nanšu un kapitāla tirgus sektorā. Protams, ir arī tādi uzņēmumi, kam šādas sistēmas izveides nepieciešamība būs pilnīgs jaunums. Kā jaunais likums mainīs dzīvi šiem uzņēmējiem? Uz kuriem uzņēmumiem šī prasība attiecas? Likumā, runājot par pienākumu izveidot iekšējo trauksmes celšanas sistēmu, ir lietota sarežģīta juridiska valoda – „tās privāto tiesību juridiskās personas, kurās ir vairāk nekā 50 nodarbināto, izveido iekšējo trauksmes celšanas sistēmu”.Saskaņā ar likumu iekšējā trauksmes celšanas sistē-ma ir jāveido ikvienai valsts un pašvaldības institū-cijai neatkarīgi no tās darbinieku skaita, kā arī juri-diskajām personām privātajā sektorā, kurām ir vairāk nekā piecdesmit nodarbināto. Primāri tie ir uzņē-mumi, komercsabiedrības, arī valsts un pašvaldību kapitālsabiedrības, kā arī biedrības, nodibinājumi, reliģiskas organizācijas un citas juridiskas personas. Sīkāk likums neprecizē, un no tā izriet, ka šī norma attiecas uz ikvienu uzņēmumu neatkarīgi no tā ju-ridiskās formas, svarīgs ir tikai nodarbināto skaits. Kas likuma izpratnē ir „nodarbinātā” jēdziens? Tas ir tikai „štata” darbinieks vai jebkurš, kuram ir kādas līgumsaistības ar uzņēmumu? Likumā tas nav sīkāk defi nēts, taču varam pieņemt, ka tie ir uzņēmumā pastāvīgi strādājošie darbinieki. Cits aspekts, ka trauksmi uzņēmumā var celt arī personas, kurām saskare ar uzņēmumu nav nepār-traukta, bet ir, piemēram, uzņēmuma līgums un kuras sniedz pakalpojumu. Tāpat tie var būt arī akcionāri, vadības pārstāvji un tamlīdzīgi. Jāņem vērā, ka trauksmi var celt tikai par tādu informāci-ju, kas gūta darba vidē. Tas likumā defi nēts plaši – tā ir darba pienākumu veikšana gan darba līguma ietvaros, gan citās tiesiskajās attiecībās, tostarp arī jau dibinot darba tiesiskās attiecības (slēdzot darba līgumu) un arī pēc darba attiecību beigām. Vai šajā ziņā ir kāds termiņa ierobežojums? Vai bijušais darbinieks var celt trauksmi arī, piemēram, pēc pieciem gadiem?Likumā nekāds termiņa ierobežojums nav noteikts. Iespējams, no citiem tiesiskajiem aktiem izrietētu kādi ierobežojumi, piemēram, noilgums sodam par kādu pārkāpumu. Kādos gadījumos vispār iespējams celt trauksmi?Pirmkārt, trauksmes cēlēja ziņojums ir fi ziskas per-sonas sniegta informācija, kas gūta saistībā ar darbu. Otrkārt, šai informācijai jābūt par tādu pārkāpumu, kas skar plašāka cilvēku loka (sabiedrības vai vismaz paša uzņēmuma kolektīva) intereses, nevis attiecas tikai uz pašu ziņojuma iesniedzēju. Vēl viena prasība tam, lai ziņojumu atzītu par trauksmes celšanu, – trauksmes cēlējam ir bijis pamats informāciju uzskatīt par patie-su (par apzināti nepatiesa ziņojuma iesniegšanu pat ir paredzēta administratīvā atbildība), un tajā ir ziņots JAUNS LIKUMSKas par trauksmes celšanu jāņem vērā uzņēmējiem?Trauksmes celšanas likums, kas stājās spēkā 1. maijā, uzņēmumiem ar vismaz 51 nodarbināto uzliek pienākumu izveidot iekšējo trauksmes celšanas sistēmu, lai darbiniekiem īpašas procedūras ietvaros būtu iespēja ziņot par darbavietā konstatētu pārkāpumu. Valsts iestādes uzņēmējiem pagaidām nedraud ar īpašām pārbaudēm vai sankcijām, ja likuma prasību izpilde vēl aizkavējusies, taču darba devēji varētu būt ieinteresēti iekšējās trauksmes sistēmas izveidē, uzsver Inese Kušķe, Valsts kancelejas Valsts pārvaldes politikas departamenta eksperte. 21Nr. 5 (71), 2019. gada maijsJAUNS LIKUMSpar iespējamu pārkāpumu. No tā izriet, ka trauksmes cēlējs būs darbinieks vai cita persona, kurai ir profesio-nāla izpratne par iespējamo pārkāpumu, vai arī viņam bijusi iespēja redzēt procesus no iekšpuses un ilgstoši novērot kādas aizdomīgas darbības. Katrā gadījumā trauksmes cēlējs nevar būt garāmgājējs no ielas, viņam jābūt piekļuvei īpašai informācijai. Piemēram, medi-cīnas iestādē pacients nevar būt trauksmes cēlējs, taču medmāsa vai ārsts tāds var būt. Vai nelabvēlīga darbinieku psiholoģiska ietekmēšana, kā bosings un mobings, ja ar to saskaras vairāki uzņēmuma darbinieki, arī var būt par pamatu trauksmes cēlēja ziņojumam?Interesants jautājums. Jāskatās katra konkrētā si-tuācija, bet pirmšķietami varētu uzskatīt, ka, ja šī situācija ir ilgstoša un skar vairākus darbiniekus, apdraud šī uzņēmuma darbinieku labklājību un efektivitāti darbā, to varētu uzskatīt par pamatu trauksmes celšanai. Tas varētu tikt saistīts ar darba drošību, kas ir viens no piecpadsmit likumā defi nē-tajiem īpaši svarīgajiem pārkāpumu veidiem. Kādi ir Valsts kancelejas sagatavoto vadlīniju ieteikumi attiecībā uz trauksmes celšanas mehānismu – kādiem ziņošanas veidiem, komunikācijas kanāliem, tehniskajiem instrumentiem jābūt nodrošinātiem? Jāuzsver, ka likuma prasības attiecībā uz iekšējo trauksmes celšanas sistēmu ir minimālas – ir prasī-ba šo sistēmu izveidot un nodrošināt, ka darbinieks tās ietvaros var ziņot droši un tiek garantēta viņa aizsardzība. Vadlīnijās ir mūsu praktiskie ieteikumi, kā sistēmu veidot tā, lai šīs likuma prasības izpildī-tu. Runājot par ziņošanas formu, mūsu ieskatā arī privātajā sektorā būtu ieteicams izmantot Valsts kancelejas izstrādāto trauksmes cēlēja ziņojuma veidlapu, kura no 1. maija pieejama īpaši izveido-tajā tīmekļa vietnē Trauksmescelejs.lv. Veidlapā uzdoti noteikti jautājumi, lai trauksmes cēlēja sniegtā informācija būtu pārdomāta un pilnī-ga. Ziņojumu var rakstīt arī brīvā formā, taču tad tam jāpievieno norāde „trauksmes cēlēja ziņojums”. Trauksmes cēlējs savam ziņojumam pievieno arī dokumentus, ja viņa rīcībā tādi ir. Obligāti jānorāda ziņas par sevi, jo trauksmes cēlējs nevar palikt ano-nīms. Trauksmes cēlēja ziņojums ir arī jāparaksta.Tas nozīmē, ka e–pastā trauksmes cēlēja ziņojumu nevar nosūtīt – tas noteikti ir jāizdrukā, jāparaksta un jāiesniedz fi ziskā formā vai arī jāizmanto elektroniskais paraksts? Vai kā trauksmes cēlēja ziņojums der arī e–pastā nosūtīta nofotografēta vai ieskenēta parakstītā veidlapa?Valsts sektorā par šo jautājumu notiek diskusijas. Saskaņā ar pašreizējo normatīvo regulējumu elek-troniski nosūtītam iesniegumam jābūt parakstītam ar elektronisko parakstu vai arī jābūt veiktai auten-tifi kācijai kā, piemēram, internetbankās. Ieskenēts vai kopēts paraksts saskaņā ar Dokumentu juridiskā spēka likumu nav pietiekams, lai dokuments tiktu uzskatīts par juridiski saistošu. Mēs gan vēlētos, lai nākotnē tas tāds būtu. Attiecībā uz privāto sektoru šīs prasības nebūtu tik strikti uztveramas. Uzņēmums pats var izlemt, cik daudzas no veidlapas sadaļām tas vēlas izmantot un cik liela vajadzība, lai ziņojums būtu parakstīts ar drošu elektronisko parakstu. Trauksmes cēlējs ir tiesīgs celt trauksmi īpaši par šādiem pārkāpumiem: amatpersonu bezdarbību, nolaidību vai dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu; korupciju; krāpšanu; publiskas personas fi nanšu līdzekļu vai mantas izšķērdēšanu; izvairīšanos no nodokļu samaksas; sabiedrības veselības apdraudējumu; pārtikas drošības apdraudējumu; būvniecības drošības apdraudējumu; vides drošības apdraudējumu; darba drošības apdraudējumu; sabiedriskās kārtības apdraudējumu; cilvēktiesību pārkāpumu; pārkāpumu publisko iepirkumu jomā; pārkāpumu fi nanšu un kapitāla tirgus sektorā; konkurences tiesību pārkāpumu.Foto: Aivars SiliņšJAUNS LIKUMSAtgriežoties pie komunikācijas kanāliem ziņojuma iesniegšanai – kādi vēl ir vadlīniju ieteikumi šajā ziņā?Balstoties uz esošo praksi gan Latvijas, gan ārval-stu uzņēmumos, mēs iesakām izveidot dažādus kanālus trauksmes cēlēja ziņojuma iesniegšanai. Rekomendējam izveidot atsevišķu e–pasta adre-si, kas tiks izmantota trauksmes cēlēja ziņojuma iesniegšanai. Piemēram, mūsu gadījumā tā būs e–pasta adrese trauksme@mk.gov.lv. Tam jābūt tādam e–pastam, kas nav pieejams ikvienam vai plašam darbinieku lokam – ziņojumus tajā drīkst izskatīt tikai atbildīgais darbinieks par trauksmes cēlēju ziņojumu saņemšanu. Šāds risinājums būtu ērts, jo nodrošinātu gan to, ka visi trauksmes cēlēju ziņojumi glabājas vienuviet, gan arī darbotos kā ko-munikācijas rīks, lai sazinātos ar trauksmes cēlēju. Mūsdienīgi uzņēmumi var paredzēt arī iespēju zi-ņot kādā tiešsaistes formā. Vienkāršāks risinājums būtu novietot uzņēmuma telpās pastkastīti, pro-tams, iekšējās trauksmes celšanas sistēmas aprakstā norādot, kur šī pastkastīte atrodas, un novietot to tādā vietā, kas darbiniekiem būtu caurmērā pie-ņemama. Protams, jānodrošina, lai pastkastīti var atvērt tikai atbildīgais darbinieks, nevis trešās per-sonas. Tāpat var paredzēt iespēju ziņot arī mutiski – klātienē vai telefoniski. Telefoniski tas gan varētu būt diezgan nepraktiski un sarežģīti. Kā sameklēt darbinieku, kurš būs atbildīgā kontaktpersona trauksmes cēlēju ziņojumu pieņemšanā? Vai to varētu noskaidrot darbinieku aptaujā?Jā, tā nav slikta ideja, jo tam jābūt darbiniekam, kuram kolektīvs uzticas. Ir iespējams pat sarīkot vēlēšanas. Tā var būt arī uzņēmuma arodbiedrības nosaukta persona. Tam jābūt cilvēkam, kurš, no vie-nas puses, bauda uzticību uzņēmuma darbinieku vidū un strādā struktūrā, kas ir diezgan autonoma, bet, no otras puses, viņam jābūt piekļuvei uzņē-muma vadībai. Šī būtu persona, pie kuras pirmās nonāk trauksmes cēlēju ziņojumi. Taču likumā teikts, ka uzņēmumā jāveido arī trauksmes cēlēju ziņojumu izskatīšanas komisija. Pēc kādiem principiem tā veidojama? Kādi cilvēki tur būtu jāiekļauj, un, pats galvenais, kā iespējami labāk izvairīties no potenciāla vai jau gluži reāla interešu konfl ikta?Vadlīnijās iesakām divas iespējas – vai nu noteikt pastāvīgu personu loku (komisiju), kas izskatīs zi-ņojumus, vai arī atbildīgā amatpersona katra kon-krētā ziņojuma gadījumā deleģē kādu, kurš izska-tīs šo ziņojumu. Katram risinājumam ir savi plusi. Pirmajā gadījumā ir labi, ka trauksmes cēlējam ir skaidrība par to, kur nonāks viņa ziņojums un kas būs tie cilvēki, kas to izskatīs. Taču mīnuss ir tāds, ka ne vienmēr šiem pastāvīgajiem komisijas locek-ļiem būs nepieciešamās zināšanas un pilnvaras, lai izskatītu saturiski ļoti dažādus ziņojumus. Tāpēc var izmantot arī otru veidu, kad ziņojumus izskata atbil-dīgās amatpersonas atkarībā no to satura, pārkāpu-ma veida. Interešu konfl ikta gadījumā amatpersonai, protams, ir pienākums būt godprātīgai un atstatīt sevi no šī ziņojuma izskatīšanas. Vajadzētu paredzēt, ka trauksmes cēlēju ziņojumu izskatīšanas komisijas locekļu interešu konfl ikta risks katrreiz tiek izvērtēts un nepieciešamības gadījumā – novērsts. Viens no galvenajiem pienākumiem iekšējās trauksmes sistēmas veidošanā ir tas, ka jāaizsargā ziņojuma iesniedzēja identitāte. Šajā sakarā minēts, ka, saņemot trauksmes cēlēja ziņojumu, tas tūlīt jāpseidonimizē. Ko tas praktiski nozīmē?Pseidonimizācija nozīmē personas datu maskēšanu un glabāšanu atsevišķi. Tas likuma izpratnē ir rīks, lai par personas, kura ceļ trauksmi, identitāti uzzi-nātu tikai tie, kam tas ir nepieciešams, – personas, kas iesaistītas ziņojuma reģistrācijā un izskatīšanā. Pseidonimizācijas prasība ir attiecināma tieši uz valsts institūcijām, taču arī uzņēmēji var izmantot šo rīku.Tātad uzņēmumiem nav obligāti veikt trauksmes cēlēja personas datu pseidonimizēšanu? Nē, tiešā veidā tas likumā nav paredzēts. Ja likums paredz identitātes sargāšanu, tad kā citādi to vēl paveikt?Vadlīnijās tāpēc arī iesakām pseidonimizāciju kā optimālu risinājumu. 22BILANCES JURIDISKIE PADOMIFoto: Aivars Siliņš23Nr. 5 (71), 2019. gada maijsJAUNS LIKUMSKas veic turpmāko saziņu ar trauksmes cēlēju, nodrošina atgriezenisko saikni? Vai to veic tikai kontaktpersona – ziņojumu pieņēmējs, vai var darīt arī kāds cits no procesā iesaistītajiem? Saziņu, visticamāk, veiks tā persona, kas ziņojumu pieņēma un ir atbildīga par ziņojuma virzību, kā arī to var darīt persona, kas ziņojumu izskata. Septiņu dienu laikā pēc ziņojuma saņemšanas ir ieteicams informēt trauksmes cēlēju par to, ka ziņojums ir sa-ņemts un tiks izskatīts, savukārt trīs mēnešu laikā – sniegt otru ziņu par ziņojuma izskatīšanas gaitu. Vai tas nozīmē, ka trīs mēneši ir ziņojuma izmeklēšanai atvēlētais termiņš, kura laikā būtu nepieciešams nonākt pie konkrēta rezultāta?Kopējais izmeklēšanas laiks būs atkarīgs no katras konkrētās situācijas. Tātad kopējam izmeklēšanas laikam nav defi nētu termiņu?Nē, taču jāņem vērā, ka godprātīgi un efektīvi iz-meklēt pārkāpumu ir paša uzņēmuma interesēs, jo pretējā gadījumā trauksmes cēlējs var izmantot citus trauksmes celšanas mehānismus un vērsties valsts iestādēs vai pat plašsaziņas līdzekļos. Katra uzņēmuma interesēs ir atrisināt problēmas „savās mājās”, nevis iesaistot trešās puses. Pastāstiet vairāk par šīm pārējām trauksmes celšanas metodēm! Tas droši vien attiecas arī uz potenciālajām trauksmes celšanas situācijām tajos uzņēmumos, kuriem nav pienākuma izveidot trauksmes celšanas sistēmu.Kopumā būs pieejami četri veidi, kā celt trauksmi. Bez trauksmes celšanas uzņēmumā iespējama arī vēršanās kompetentajās iestādēs, kas atbild par konkrētā jau-tājuma risināšanu. Trešais mehānisms ir vēršanās ar trauksmes cēlēja ziņojumu pie starpnieka – trauksmes cēlēju kontaktpunktā Valsts kancelejā vai nevalstiska-jās organizācijās, biedrībās vai nodibinājumos, tostarp arodbiedrībās vai to apvienībās. Ja kādu no šiem trim mehānismiem objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams izmantot vai arī vēršanās tajos neko nemaina (pār-kāpums netiek novērsts), tad iespējams trauksmi celt arī publiski, piemēram, plašsaziņas līdzekļos, ievērojot vispārējās personas datu aizsardzības prasības.Vēl viens svarīgs pienākums, kas noteikts darba devējam, – neradīt negatīvas sekas trauksmes cēlējam vai tā tuviniekiem. Par to plānots noteikt arī administratīvo atbildību. Vai šie grozījumi jau pieņemti, un kāds sods par šādu rīcību draudēs?Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā martā tika izsludināti Valsts sekretāru sanāksmē, patlaban tiek saņemti atzinumi no mi-nistrijām. Grozījumu projektā paredzēts, ka par ne-labvēlīgu seku radīšanu trauksmes cēlējam vai viņa radiniekam var piemērot naudas sodu fi ziskām personām no 30 līdz 700 eiro (amatpersonām – no 40 līdz 7000 eiro), bet juridiskām personām – no 70 līdz 14 000 eiro.Kā uzņēmumiem jāinformē darbinieki par tajā izveidoto iekšējo trauksmes celšanas sistēmu? Vai tam jānotiek līdzīgi kā ar darba drošības instruktāžu – iepazīstinot visus uzņēmumā strādājošos un saņemot pretī parakstu?Protams, tas ir paša uzņēmuma ziņā, jo likums kon-krētas prasības neparedz. Taču pēc iekšējās trauk-smes celšanas sistēmas izveides par to vajadzētu apziņot darbiniekus ērtā, viņiem pieņemamā formā. Arī pieņemot darbā jaunu darbinieku, nepieciešams viņu informēt par trauksmes celšanas sistēmu, at-sauci uz to var iekļaut arī darba līgumā. Ne mazāk svarīgi ir, lai informācija par iespēju celt trauksmi uzņēmumā būtu pieejama, apskatāma pastāvīgi. Vai un kā valsts kontrolēs trauksmes celšanas sistēmas ieviešanu uzņēmumā – vai tiks veiktas pārbaudes? Kas draudēs, ja atklāsies, ka sistēma nav ieviesta vai tā ir ieviesta nepareizi, nepilnīgi, ir neefektīva?Trauksmes celšanas likumā nav paredzētas sank-cijas vai termiņi, kuros šī prasība būtu jāizpilda. Mūsu ieskatā uzsvars liekams uz to, ka iekšējās trauksmes celšanas sistēmas izveide ir paša uzņē-muma interesēs. Valsts neplāno veikt īpašas pār-baudes, taču katru gadu tiks sagatavots gada pār-skats, kurā tiks aplūkoti iekšējās trauksmes celšanas sistēmu izveides jautājumi, apkopota statistika par iesniegtajiem ziņojumiem. Septiņu dienu laikā pēc ziņojuma saņemšanas ir ieteicams informēt trauksmes cēlēju par to, ka ziņojums ir saņemts un tiks izskatīts, savukārt trīs mēnešu laikā – sniegt otru ziņu par ziņojuma izskatīšanas gaitu. Ar Inesi Kušķi sarunājāsIkars Kubliņš,portāla plz.lv redaktors24BILANCES JURIDISKIE PADOMITIESU PRAKSELietas apstākļiValsts ieņēmumu dienests (VID) 2015. gada 13. maijā cēlis tiesā prasību pret [pers. A, [pers. B, [pers. C un [pers. D, kurā, pamatojoties uz Civil-likuma 1675., 1773. un 1775. pantu, Valsts pārval-des iekārtas likuma 90. pantu, Valsts civildienesta likuma 2. panta ceturto daļu, Darba likuma 86. pan-ta pirmo un trešo daļu, 88. panta pirmo daļu, lūdzis solidāri piedzīt no atbildētājiem 17 510,43 EUR. Prasībā norādīts, ka ar Augstākās tiesas Civil-lietu tiesu palātas 2010. gada 18. februāra sprie-dumu civillietā Nr. C04381306 konstatēts, ka laikā no 2005. gada 6. decembra līdz 2006. gada 6. janvārim un no 2006. gada 11. aprīļa līdz 2006. gada 11. maijam VID Finanšu policijas pārvaldes (Finanšu policija) uzsāktās operatīvās lietas ietva-ros pēc Finanšu policijas pieprasījuma Satversmes aizsardzības birojs veicis [pers. E] privāto tele-fonsarunu noklausīšanos. Norādītajā spriedumā atzīts, ka telefonsarunu noklausīšanās notikusi nelikumīgi, kā rezultātā Augstākās tiesas Civillie-tu tiesu palātas 2010. gada 18. februāra spriedumu [pers. E] prasība apmierināta daļēji un no Latvijas valsts VID personā [pers. E] labā piedzīta atlīdzība 12 000 LVL par nodarīto personisko un morālo kaitējumu, kā arī tiesāšanās izdevumi 306,40 LVL.Ar Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolē-ģijas 2014. gada 26. marta spriedumu krimināllietā Nr. 12–812002606 atbildētāji atzīti par vainīgiem un sodīti pēc Krimināllikuma 318. panta pirmās daļas. VID norāda, ka tai ir tiesības prasīt valsts bu-džeta labā piedzīt no bijušajām amatpersonām viņu prettiesiskās rīcības rezultātā valstij nodarītos zaudējumus, jo pamats zaudējumu atlīdzinājuma prasībai radies 2014. gada 30. septembrī, kad tiesas nolēmums krimināllietā Nr. 12–812002606 stājās likumīgā spēkā.Gan pirmās, gan apelācijas instances tiesas VID prasību noraidīja, pamatojot ar to, ka attiecībā uz prasījumu par zaudējumu piedziņu ir iestājies Darba likumā noteiktais noilgums. Arī Senāts atzina, ka pārsūdzētais spriedums ir atstājams negrozīts.Senāta atziņasNoilguma iestāšanāsNoilguma iestāšanās tiesiskās sekas ir saistī-bas tiesības izbeigšanās (Civillikuma 1910. pants). Saskaņā ar Civillikuma 1896. pantu noilgums sāk tecēt ar to dienu, kurā prasījums ir tā nodibināts, ka pret parādnieku, kas nav izpildījis savu pienākumu, nekavējoties var celt prasību, kaut arī tomēr vēl ne-būtu ne parādnieks liedzies izpildīt, ne arī kreditors viņam to atgādinājis.Iztulkojot iepriekš minētās tiesību normas saturu, Augstākās tiesas Civillietu departaments 2016. gada 3. novembra spriedumā civillietā Nr. SKC–274/2016 (C28140908) ir atsaucies uz V. Bukovska sniegto tiesību normas skaidrojumu, ka pēc vispārēja noteikuma noilguma termiņš skai-tāms no prasījuma tiesības nodibināšanas brīža un nav izšķirošas nozīmes, vai prasījuma tiesība izriet no saistībām, noziedzīga nodarījuma vai jaukta pamatojuma2.Ja likumā nav noteikts cits noilguma tecējuma sākuma termiņš (kā, piemēram, 1633., 1634. pants), tad vadās no principa, ka noilgums sāk tecēt brīdī, kad kreditors uzzinājis vai viņam vajadzēja uzzināt par tiesību pārkāpumu3. Tātad vispārīgi noteicošais brīdis noilguma tecējuma iesākumam ir tieši tiesību pārkāpuma (aizskāruma) brīdis.VID prasījums izriet no deliktaVID prasījums izriet no delikta – ārpuslīgumis-ka tiesību aizskāruma, tādēļ piemērojamas Civilli-kuma normas, kas regulē delikttiesisko atbildību. Saskaņā ar Civillikuma 1635. panta pirmo daļu katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitē-jums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietuša-jam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot. Lai piemērotu civiltiesisko atbildību par delik-tu, ir jākonstatē šādi priekšnoteikumi: 1) neatļauta vainojama darbība; 2) kaitējums; 3) cēloņsakarība starp neatļautu vainojamu darbību un nodarīto kaitējumu4. Senāts uzskata, ka civiltiesiskās atbildības priekšnoteikumi, t.sk. neatļauta darbība (pret-tiesiska rīcība), ir konstatēta jau Augstākās tiesas Prasības par zaudējumu atlīdzību noilgumsŠajā lietā (spriedums lietā Nr. [..], SKC–[B]/20191) tiek vērtēts, vai ir iestājies noilgums, lai piedzītu regresa kārtībā no valsts ierēdņiem viņu prettiesiskās rīcības rezultātā valstij nodarītos zaudējumus, un kad šāds noilguma tecējums varēja iesākties.1 Lieta skatīta slēgtā sēdē, tādēļ sniegti izvilkumi no sprieduma.25Nr. 5 (71), 2019. gada maijsTIESU PRAKSECivillietu tiesu palātas 2010. gada 18. februāra spriedumā civillietā Nr. C04381306, jo tiesa uz-skatījusi, ka ir pamats pēc būtības apmierināt pra-sījumu, tāpēc nospriedusi [pers. E] labā piedzīt atlīdzību par nodarīto personisko un morālo kai-tējumu. VID norādīto spriedumu nav pārsūdzējis, kā arī ir to izpildījis, 2010. gada 26. aprīlī pārskaitot [pers. E] tiesas piedzīto summu. Prasījums radās brīdī, kad tika nodarīti zaudējumiKonkrētajā gadījumā būtiski ir tas, ka VID cē-lis regresa prasību, pamatojoties uz Darba likuma 86. pantu, tādēļ sekas no [pers. E tiesību aizskā-ruma zaudējumu veidā VID ir iestājušās pastar-pināti, pēc nemantiskā aizskāruma kompensācijas no tiesību pārkāpuma (aizskāruma) cietušajam. Līdz ar to prasījums pret atbildētājiem prasītājam radās brīdī, kad tika nodarīti zaudējumi. Izskatā-majā lietā tas ir Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2010. gada 18. februāra sprieduma civillietā Nr. C04381306 spēkā stāšanās brīdis, kad iesākās Darba likuma 31. pantā noteiktā noilguma tecē-jums. Tas izriet arī no Civillikuma 1899. panta normas, kas paredz, ka tās personas nezināšana, kurai ir prasības tiesība, noilgumu nenovērš. Tā-tad noilguma tecējums iesākas neatkarīgi no tā, vai personai bija zināms par prasības tiesību, tādēļ kā nepamatota ir vērtējama prasītāja atsaukšanās uz kādu apstākļu nezināšanu.VID aizbildināšanās ar to, ka tas nezināja neatļautu darbību (prettiesisku rīcību) veikušās amatpersonas, ir nevietā, jo VID nebija objektīvu šķēršļu šīs amatpersonas noskaidrot nekavējoties pēc kriminālprocesa uzsākšanas 2006. gadā vai pēc Civillietu tiesu palātas 2010. gada 18. februāra sprieduma civillietā Nr. C04381306 un celt attie-cīgu prasību pēc tam, kad VID radās zaudējumi, nepieļaujot noilguma iestāšanos.Tas, ka VID pats izvēlējās to nedarīt un tādējā-di subjektīvu iemeslu dēļ savlaicīgi neīstenoja savas tiesības, neietekmē noilguma iestāšanos.Noilguma institūts civiltiesībās ir veidots, lai novērstu nenoteiktību mantiskajās attiecībās, ra-dītu skaidrību tad, ja kāda persona ilgstoši neīs-teno tiesības un neprasa novērst iespējamo strīdu par tām5.Personas civiltiesiskā atbildība neizslēdz kriminālatbildību, un otrādiEiropas Cilvēktiesību tiesa, izskatot lietas pret Latvijas Republiku, vairākkārtīgi norādījusi, ka saskaņā ar Latvijas tiesību aktiem galīgais nolē-mums krimināllietā nav nepieciešams, lai iesnieg-tu prasību par zaudējumu atlīdzību civilprocesuālā kārtībā (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2008. gada 3. jūnija lēmuma Plotiņas pieteikumā pret Latviju, iesnieguma Nr. 16825/02, 62. punktu, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2008. gada 14. oktob-ra sprieduma Blumbergas pieteikumā pret Latviju, iesnieguma Nr. 70930/01, 72. punktu).Ja sekotu prasītāja loģikai par to, ka noteiktus faktus ir iespējams pierādīt tikai ar nolēmumu kri-mināllietā, tad būtu jāsecina, ka, neesot attiecīgam nolēmumam, nebūtu iespējams civilprocesuālā kār-tībā vērsties pret personām, kuras ir atbildīgas par nodarīto tiesību aizskārumu (neatļautu darbību). Tas būtu pretrunā ar personas tiesības uz tiesas aiz-sardzību principu, kas nosaka, ka katrai fi ziskajai un juridiskajai personai ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargā-to interešu aizsardzību tiesā (Civilprocesa likuma 1. pants), kā arī ar Civilprocesa likuma 95. panta otrajā daļā nostiprināto noteikumu, ka noteikti fakti var tikt pierādīti ar noteiktiem pierādīšanas līdzekļiem, ja šāds ierobežojums ir tieši paredzēts likumā, kas nav izskatāmais gadījums.Personas civiltiesiskā atbildība neizslēdz kri-minālatbildību, un otrādi, tās arī neizriet viena no otras. „Privāto tiesību un publisko tiesību at-bildība nav savstarpēji pakārtota. Fakts, ka per-sona par nodarījumu saukta pie civiltiesiskās vai komerctiesiskās atbildības, nenozīmē, ka izdarītais nevar tikt atzīts par noziedzīgo vai administratīvo pārkāpumu” (Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2008./2009. gada tiesu prakses apkopojums „Tiesu prakse lietās par krāpšanu”, 9. lpp.). Tas vienlaikus neizslēdz, ka nolēmumam krimi-nāllietā var būt nozīme civillietā, kā tas nepārpro-tami izriet no Civilprocesa likuma 96. panta trešās daļas, kas nosaka, ka likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums krimināllietā, prokurora priekšraksts par sodu, kā arī lēmums par kriminālprocesa izbeigša-nu uz nereabilitējoša pamata ir obligāts tiesai, kas izskata lietu par tās personas civiltiesisko atbildību, par kuru pieņemts attiecīgais nolēmums, vienīgi jautājumā par to, vai noziedzīgā darbība vai bez-darbība notikusi vai to izdarījusi vai pieļāvusi tā pati persona. Tomēr tas ir jautājums par pierādī-šanu, pušu pierādīšanas pienākumu, t.sk. pamatu atbrīvošanai no pierādīšanas (Civilprocesa likuma 96. pants), nevis par prasījuma esību vai neesību Civillikuma 1896. panta izpratnē. Kaspars Rācenājs,Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības jurists, konsultants darba tiesisko attiecību jautājumosFoto: Aivars Siliņš2 sk. Bukovskis V. Сводь гражданскихь узаконений губерний Прибалтийскихь (сь продолжениемь 1912–1914 г.г. и сь разьяснениями). 2. sējums. Rīga, 1914, 1536.–1537. lpp.).3 sk. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Mans Īpašums, 1998, 360.–361. lpp.; sal. Senāta 2004. gada 17. marta spriedumu lietā Nr. SKC–176/20044 sk. Torgāns K., Kārkliņš J., Bitāns A. Līgumu un deliktu problēmas Eiropas Savienībā un Latvijā. Prof. K. Torgāna zinātniskā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2017, 283.lpp.).5 sk. Torgāns K. Saistību tiesības. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 236. lpp.).Darba devējam jāmudina darbinieks doties atvaļinājumā(2019. gada 29. marta spriedums lietā Nr. C30585615, SKC–62/2019)Lietas apstākļiPrasības pieteikumā darbinieks norādījis, ka bijis darba attiecībās no 1998. gada 12. oktobra līdz 2015. gada 30. jūnijam un visā darba tiesis-ko attiecību laikā nav izmantojis ikgadējo ap-maksāto atvaļinājumu 85 kalendāra vai 65 darba dienas. Kompensācija 1316,14 EUR par 14 neiz-mantotām atvaļinājuma dienām par periodu no 2013. gada 13. oktobra līdz 2014. gada 12. oktob-rim un no 2014. gada 13. oktobra līdz 2015. gada 30. jūnijam darbiniekam tika izmaksāta. Darbinieks cēla prasību tiesā, lai piedzītu kompensāciju 4606,49 EUR par laikposmā no 1998. gada 13. oktobra līdz 2015. gada 30. jūnijam neizmantotajām ikgadējā atvaļinājuma 49 darba dienām. Pirmās instances tiesa prasību apmierināja daļēji, piedzenot 3666,39 EUR.Apelācijas instances tiesa noraidīja darbinieka prasījumu par kompensācijas piedziņu par neiz-mantoto atvaļinājumu laikposmā no 1998. gada 13. oktobra līdz 2013. gada 12. oktobrim, atsauco-ties uz Darba likuma 149. panta trešo daļu, judika-tūru (Senāta 2010. gada 10. novembra spriedumu lietā Nr. SKC–667/2010 un EST spriedumu lietā lieta Nr. C–124/05) un atzinumu, ka Darba likuma 149. panta piektās daļas jaunā norma konkrētajā gadījumā nav piemērojama.26BILANCES JURIDISKIE PADOMIAugstākās tiesas atziņas darba strīdos 2019. gadāAutors turpina apskatīt būtiskākos Augstākās tiesas Civillietu departamenta spriedumus darba tiesībās. Aprīļa numurā tika aplūkots 2019. gada 6. februāra spriedums lietā Nr. C30411017, SKC–340/2019, kurā, atsaucoties uz Darba likuma grozījumiem, kas stājās spēkā 2015. gada 1. janvārī, Senāts atzina, ka likumdevējs ir skaidri noteicis regulējumu izmaksāt atlīdzību par visu periodu, par kuru darbinieks nav izmantojis ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Šajā rakstā autors pievēršas Darba likuma 149. panta 5. daļas piemērošanas jautājumam, jo Senāts, atsaucoties arī uz iepriekš apskatīto spriedumu lietā Nr. SKC–340/2019 un Eiropas Savienības Tiesas (EST) judikatūru, 2019. gada 29. marta spriedumā ir izteicis vairākas svarīgas tēzes, kas attīsta Darba likuma 149. panta praktisku piemērošanu.TIESU PRAKSEsu periodu, par kuru darbinieks apmaksāto atvaļinājumu. ršas kš tā as gada izteiciskas 9. panta 27Nr. 5 (71), 2019. gada maijsTIESU PRAKSEPar minēto spriedumu kasācijas sūdzības ie-sniedza abas puses, un papildus darba devējs ie-sniedza pieteikumu par jautājuma, vai direktīvas 2003/88 7. pants pieļauj tādus valsts noteikumus, kas atļauj darbiniekam pilnīgi visu darba tiesisko attiecību laikā neizmantotās atvaļinājuma dienas aizstāt ar fi nansiālu atlīdzību, kad darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas, uzdošanu EST prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai.Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa nav piemērojusi to likuma normu, kura bija jāpiemēro, tāpēc spriedums ir atceļams. Vienlaikus norādītajos apstākļos Senāts uzskata, ka objektīva nepiecieša-mība vērsties EST prejudiciāla nolēmuma pieņem-šanai nepastāv.Senāta atziņas1. Apelācijas instances tiesai nebija pamata pie-mērot Darba likuma 149. panta trešo daļu un tādu judikatūras atziņu, kas attiecas uz cita satura tiesību normas (Darba likuma 149. panta piek-tā daļa redakcijā, kas bija spēkā līdz 2014. gada 31. decembrim) iztulkojumu, un, stājoties spēkā jaunajam regulējumam, savu nozīmi bija zaudējusi (sk. Senāta 2019. gada 6. februāra sprieduma lie-tā Nr. SKC–340/2019 (C30411017) 10. punktu), kā arī EST judikatūru, kurā direktīvas 2003/88 7. panta interpretācijas kontekstā vērtēts aspekts par ierobežojumiem tiesībām uz ikgadējā atvaļi-nājuma kompensāciju darba tiesisko attiecību laikā.2. EST ir norādījusi uz nepieciešamu līdzsvaru darba devēja un darbinieka tiesībās, proti, ka ikviena direktīvas 2003/88 7. panta interpretācija, kas mudi-nātu darba ņēmēju apzināti atturēties no viņa ikga-dējā apmaksātā atvaļinājuma izmantošanas piemē-rojamā atsauces vai atļautās pārcelšanas laikposmā, lai palielinātu savu darba samaksu, izbeidzot darba attiecības, būtu nesaderīga ar tiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu ieviešanas mērķiem (sk. 2018. gada 6. novembra sprieduma lietā Kreuziger, C–619/16, ECLI:EU:C:2018:872, 55. punktu).3. EST uzsvērusi, ka, ņemot vērā tiesību uz ikga-dēju apmaksātu atvaļinājumu obligāto raksturu un lai nodrošinātu direktīvas 2003/88 7. panta lietde-rīgo iedarbību praksē, ir jānodrošina, ka darba ņē-mējam faktiski ir iespēja izmantot šo atvaļinājumu, vajadzības gadījumā formāli mudinot to darīt un precīzi un savlaicīgi viņu informējot par to, ja viņš to neizmantos, tas tiks zaudēts atsauces laikposmā vai atļautā pārcelšanas laikposma beigās, vai arī dar-ba attiecību beigās, ja tās izbeidzas šajā laikposmā. 4. Ja darba devējs nevar pierādīt, ka ir atbilstoši rūpē-jies, lai darba ņēmējs faktiski varētu izmantot ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, uz ko viņam bija tiesības, ir jāuzskata, ka tiesību uz minēto atvaļinājumu izbeigša-nās un darba attiecību izbeigšanās gadījumā attiecīga fi nansiālās kompensācijas nesamaksāšana par neiz-manto ikgadējo atvaļinājumu attiecīgi nav saderīga ar direktīvas 2003/88 7. panta 1. un 2. punktu.Tomēr, ja darba devējs spēj iesniegt pierādījumus šajā ziņā, kas ir viņa pienākums, un līdz ar to šķiet, ka darba ņēmējs neizmanto savu ikgadējo atvaļinā-jumu apzināti, un zinādams, kādas tam būs sekas pēc tam, kad viņam ir bijusi iespēja faktiski izmantot savas tiesības uz šo atvaļinājumu, direktīvas 2003/88 7. panta 1. un 2. punktam pretrunā nav ne šo tiesību zudums gadījumā, ja darba attiecības tiek izbeigtas, ne attiecīgi fi nansiālas kompensācijas par neizman-toto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu neesamība (sk. 2018. gada 6. novembra sprieduma lietā Max–Planck–Gesellschaft zur Forderung der Wissenschaften, C–684/16, ECLI:EU:C:2018:874, 45.–47. punktu).Darba devējs iesniedza pieteikumu par jautājuma, vai direktīvas 2003/88 7. pants pieļauj tādus valsts noteikumus, kas atļauj darbiniekam pilnīgi visu darba tiesisko attiecību laikā neizmantotās atvaļinājuma dienas aizstāt ar fi nansiālu atlīdzību, kad darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas, uzdošanu EST prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai.Kaspars Rācenājs,Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības jurists, konsultants darba tiesisko attiecību jautājumosFoto: Aivars Siliņš5. Tādējādi secināms, ka, lai nodrošinātu Darba likuma 149. panta piektās daļas interpretāciju at-bilstoši Eiropas Savienības tiesībām, izskatot lietu pēc būtības, vērtējums tiesai jāveic pēc faktiskajiem apstākļiem, īpaši ņemot vērā EST judikatūrā iz-skaidroto pierādīšanas pienākuma sadalījumu starp darba devēju un darbinieku un pārliecinoties, ka darbiniekam bija faktiski iespējams atvaļinājumu izmantot, kā arī ka darba devējs ir vērsis darbinieka uzmanību uz atvaļinājuma neizmantošanas sekām.6. Kompensēšanu attiecinot uz visām neizman-totajām atvaļinājuma dienām neatkarīgi no tā, vai darbinieks ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu nav izmantojis objektīvu vai subjektīvu iemeslu dēļ, tiek veicināts EST judikatūrā atzītajai direktīvas 2003/88 7. panta interpretācijai pretējs rezultāts. Darbinieks var mērķtiecīgi neizmantot atvaļināju-mu, lai saņemtu fi nansiālu kompensāciju, izbeidzot darba tiesiskās attiecības.Autora piezīmeŅemot vērā, ka Senāts šajā spriedumā ir atsau-cies uz EST spriedumiem, būtu lietderīgi iepazī-ties plašāk ar tajos izteiktajām galvenajām atziņām. Autors īpašu vērību pievērš EST 2018. gada 6. no-vembra spriedumam lietā Kreuziger, C–619/16.Konkrētajā lietā darbinieka S. W. Kreuziger bi-jušā darba devēja atteikums samaksāt viņam fi -nansiālu kompensāciju par pirms darba attiecību beigām neizmantoto ikgadējo apmaksāto atva-ļinājumu bija pamatots it īpaši ar valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru tiesības uz minēto at-vaļinājumu zūd nevis tāpēc, ka ir beigušās minētās darba attiecības, bet tāpēc, ka S. W. Kreuziger nav pieprasījis to izmantot minēto attiecību laikā. Tātad konkrētās lietas apstākļos, pie konkrēta valsts tiesiskā regulējuma, tika uzdots jautājums, vai direktīvas 2003/88 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums [..], ciktāl tajā ir paredzēts, ka tad, ja darba ņē-mējs nav pieprasījis iespēju izmantot savu ikgadē-jo apmaksāto atvaļinājumu pirms darba attiecību izbeigšanas, attiecīgā persona automātiski zaudē ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienas, uz kurām tai ir bijušas tiesības atbilstoši Savienības tiesībām šīs darba attiecību izbeigšanās brīdī, kā arī attie-cīgi savas tiesības uz fi nansiālu kompensāciju par šo neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.EST spriedumā sniedza vairākas vērtīgas atziņas: saskaņā ar EST pastāvīgo judikatūru katra darba ņēmēja tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ir jāuzskata par īpaši svarīgu Sa-vienības sociālo tiesību principu, no kura nevar atkāpties un kuru kompetentās valsts iestādes var īstenot, tikai un vienīgi ņemot vērā direktī-vā 2003/88 tieši paredzētos ierobežojumus (šajā nozīmē: 2014. gada 12. jūnija spriedums Bollac-ke, C118/13, EU:C:2014:1755, 15. punkts un tajā minētā judikatūra). [t]iesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu kā Savienības sociālo tiesību princips ir ne ti-kai īpaši svarīgas, bet tās arī ir tieši noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas, kurai LES 6. panta 1. punktā ir atzīts tāds pats juri-diskais spēks kā līgumiem, 31. panta 2. punktā (2016. gada 30. jūnija spriedums Sobczyszyn, C178/15, EU:C:2016:502, 20. punkts un tajā minētā judikatūra). [j]a darba attiecības ir izbeigušās, vairs nav iespē-jama tā ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma faktiska izmantošana, uz kuru darba ņēmējam ir tiesības. Lai novērstu to, ka šīs neiespējamības rezultātā tiktu izslēgta jebkāda, pat fi nansiāla veida, šo darba ņēmēja tiesību izmantošana, direktīvas 2003/88 7. panta 2. punktā ir paredzēts, ka darba ņēmē-jam ir tiesības uz fi nansiālu kompensāciju par neizmantotajām ikgadējā apmaksātā atvaļināju-ma dienām (šajā nozīmē: 2014. gada 12. jūnija spriedums Bollacke, C118/13, EU:C:2014:1755, 17. punkts un tajā minētā judikatūra). Lai rastos tiesības uz fi nansiālu atlīdzību, ir paredzēts nosacījums vienīgi par to, pirmkārt, ka darba attiecības ir izbeigušās un, otrkārt, ka darba ņēmējs nav izmantojis visu ikgadējo at-vaļinājumu, uz ko viņam ir bijušas tiesības šo attiecību izbeigšanās datumā. [p]retrunā ir tādi valsts tiesību akti vai prakse, kas paredz, ka darba attiecību beigās nekāda fi nansiāla kompensācija par neizmantoto ikgadējo apmaksā-to atvaļinājumu netiek samaksāta darba ņēmējam, kas nevarēja izmantot visu ikgadējo atvaļinājumu, uz kuru viņam bija tiesības pirms šo darba attie-cību beigām, it īpaši tāpēc, ka viņš bija slimības atvaļinājumā visā atsauces laikposmā vai pārcelša-nas laikposmā vai tā daļā (spriedumi: 2009. gada 20. janvāris, Schultz–Hoff u.c., C350/06 un C520/06, EU:C:2009:18, 62. punkts; 2016. gada 20. jūlijs, Maschek, C341/15, EU:C:2016:576, 31. punkts, kā arī 2017. gada 29. novembris, King, C214/16, EU:C:2017:914, 65. punkts). [l]ai garantētu Savienības tiesībās paredzē-tās darba ņēmēja pamattiesības uz ikgadēju 28BILANCES JURIDISKIE PADOMITIESU PRAKSETiesības uz minēto atvaļinājumu zūd nevis tāpēc, ka ir beigušās minētās darba attiecības, bet tāpēc, ka darbinieks nav pieprasījis to izmantot minēto attiecību laikā.apmaksātu atvaļinājumu, direktīvas 2003/88 7. pants nevar tikt interpretēts šauri, kaitējot no tā izrietošajām darba ņēmēja tiesībām (šajā nozīmē: 2014. gada 12. jūnija spriedums Bol-lacke, C–118/13, EU:C:2014:1755, 22. punkts un tajā minētā judikatūra), tomēr ir jāatgādina arī, ka šī panta 1. punktā noteiktās samaksas par atvaļinājumu mērķis ir ļaut darba ņēmējam faktiski izmantot atvaļinājumu, uz ko viņam ir tiesības (šajā nozīmē: 2006. gada 16. marta spriedums Robinson–Steele u.c., C–131/04 un C–257/04, EU:C:2006:177, 49. punkts). Automātisks tiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu zudums, kas nav pakārtots ie-priekšējai pārbaudei par to, ka darba ņēmējam ir bijusi faktiska iespēja izmantot šīs tiesības, neatbilst šī sprieduma 42. punktā atgādināta-jām robežām [principā pretrunā nav tādi valsts tiesību akti, kuros ir noteikta šajā direktīvā skaidri paredzēto tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu izmantošanas kārtība, ieskaitot arī minēto tiesību zaudēšanu atsauces vai pārcelša-nas laikposma beigās, tomēr ar nosacījumu, ka darba ņēmējam, kurš zaudējis tiesības uz ikga-dēju apmaksātu atvaļinājumu, ir bijusi faktiska iespēja izmantot viņam minētajā direktīvā pa-redzētās tiesības], kas dalībvalstīm ir jāievēro, precizējot minēto tiesību izmantošanas kārtību. Darba ņēmējs ir jāuzskata par vājāko darba at-tiecību pusi, līdz ar to ir jānovērš darba devēja iespējas viņam noteikt viņa tiesību ierobežoju-mu. Ņemot vērā šo vājākā situāciju, šāds darba ņēmējs var atturēties skaidri pieprasīt darba devējam savu tiesību ievērošanu, jo it īpaši viņa prasības dēļ pēdējais minētais var vērst pret viņu pasākumus, kas var ietekmēt darba attiecības par ļaunu šim darba ņēmējam (šajā nozīmē: 2010. gada 25. novembra spriedums Fuß, C429/09, EU:C:2010:717, 80. un 81. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Stimuli atteikties no atvaļinājuma atpūtai vai izdarīt tā, lai darba ņēmēji no tā atteiktos, nav saderīgi ar tiesību uz ikgadēju apmaksātu atva-ļinājumu mērķiem [..] un kas ir vērsti it īpaši uz vajadzību nodrošināt, ka darba ņēmējam tiek garantēta patiesa atpūta, lai nodrošinātu viņa drošības un veselības efektīvu aizsardzību (šajā nozīmē: 2006. gada 6. aprīļa spriedums, Federatie Nederlandse Vakbeweging, C124/05, EU:C:2006:244, 32. punkts). Tādējādi jebkura darba devēja prakse vai bezdar-bība, kas potenciāli var atturēt darba ņēmēju no tiesību uz ikgadēju atvaļinājumu izmantošanas, arī ir pretrunā tiesību uz apmaksātu ikgadēju atvaļinājumu mērķim (2017. gada 29. novem-bra spriedums, King, C214/16, EU:C:2017:914, 39. punkts un tajā minētā judikatūra). [i]r jānovērš situācija, kurā pienākums nodroši-nāt tiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu faktisku izmantošanu pilnībā būtu pārnests uz darba ņēmēju, bet darba devējam tādējādi tiktu piedāvāta iespēja tikt atbrīvotam no viņa paša pienākumu ievērošanas, aizbildinoties, ka darba ņēmējs nav iesniedzis ikgadējā apmaksātā atva-ļinājuma pieprasījumu. Darba devējam, jo īpaši ņemot vērā tiesību uz ik-gadēju apmaksātu atvaļinājumu obligāto raksturu, konkrēti un pārskatāmi ir jānodrošina, ka darba ņēmējam faktiski ir iespēja izmantot savu ikgadē-jo apmaksāto atvaļinājumu, vajadzības gadījumā formāli mudinot to darīt, precīzi un savlaicīgi viņu informējot – lai nodrošinātu, ka minētais atvaļi-nājums joprojām ir piemērots attiecīgās personas atpūtas un izklaides nodrošināšanai, kas tam ir jāveicina, – par to, ka tad, ja viņš to neizmantos, tas tiks zaudēts atsauces laikposma vai atļautā pār-celšanas laikposma beigās, vai arī darba attiecību beigās, ja tās izbeidzas šajā laikposmā. Turklāt pierādīšanas pienākums šajā ziņā ir dar-ba devējam (pēc analoģijas: 2006. gada 16. mar-ta spriedums Robinson–Steele u.c., C131/04 un C257/04, EU:C:2006:177, 68. punkts). Ja tas nevar pierādīt, ka ir atbilstoši rūpējies, lai darba ņēmējs faktiski varētu izmantot ikgadējo ap-maksāto atvaļinājumu, uz ko viņam bija tiesības, ir jāuzskata, ka tiesību uz minēto atvaļināju-mu izbeigšanās un darba attiecību izbeigšanās gadījumā attiecīga fi nansiālās kompensācijas nesamaksāšana par neizmantoto ikgadējo at-vaļinājumu attiecīgi nav saderīga ar direktī-vas 2003/88 7. panta 1. un 2. punktu. Tomēr, ja minētais darba devējs spēj iesniegt pierādījumus šajā ziņā, kas ir viņa pienākums, un līdz ar to šķiet, ka darba ņēmējs savu ikgadē-jo apmaksāto atvaļinājumu neizmanto apzināti un zinādams, kādas tam būs sekas pēc tam, kad viņam ir bijusi iespēja faktiski izmantot savas tiesības uz šo atvaļinājumu, direktīvas 2003/88 7. panta 1. un 2. punktam pretrunā nav ne šo tiesību zudums gadījumā, ja darba attiecības tiek izbeigtas, ne attiecīgi fi nansiālas kompen-sācijas par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu neesamība.29Nr. 4 (70), 2019. gada aprīlisTIESU PRAKSEDarba devējam, jo īpaši ņemot vērā tiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu obligāto raksturu, konkrēti un pārskatāmi ir jānodrošina, ka darba ņēmējam faktiski ir iespēja izmantot savu ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.Next >