< PreviousJaunas publisko iepirkumu līgumcenu robežas Eiropas Komisija 2019. gada 30. oktobrī ir pie- ņēmusi vairākas deleģētās regulas, ar kurām tiek pārskatītas līgumcenu robežvērtības attiecībā uz koncesijām un preču, pakalpojumu un būvdarbu līgumiem publiskajos iepirkumos, tai skaitā sabied- risko pakalpojumu sniedzēju sektora iepirkumiem un aizsardzības un drošības jomas iepirkumiem. Šīs regulas stājas spēkā un ir piemērojamas no 2020. gada 1. janvāra. 1 Regulas divu gadu perio- dam nosaka publisko iepirkumu līgumu robežvēr- tības, no kurām iepirkumu regulējums ir pilnībā pakļauts Eiropas Savienības direktīvu regulēju- mam, un attiecīgi no šīm robežvērtībām iepirkumi ir izsludināmi arī Eiropas Savienības Ofi ciālajā Vēstnesī. Turklāt jaunās līgumcenu robežas, salī- dzinot ar iepriekšējām, ir pazeminātas. Būvdarbu līgumu un arī koncesijas līgumu gadījumā iepriek- šējā līgumcenas robeža bija 5 548 000 eiro, tagad – 5 350 000 eiro, savukārt precēm un pakalpojumiem līgumcenas robeža no 144 000 eiro ir samazināta līdz 139 000 eiro (attiecībā uz publiskā sektora pa- sūtītājiem, kas piemēro Publisko iepirkumu liku- mu) un no 443 000 eiro līdz 428 000 eiro (attiecībā uz sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem un attiecī- bā uz aizsardzības un drošības jomas iepirkumiem). Līgumu tiešā piešķiršana EST 2019. gada 24. oktobra spriedums lietā C–515/18 Minētajā tiesas spriedumā ir analizētas tiesību normas saistībā ar publiskā līguma piešķiršanu sa- biedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, uz ko attiecas regula (EK) 137/2007 2 . Regula (EK) 137/2007 paredz – ja tas nav aizliegts ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, kom- petentās iestādes var pieņemt lēmumu piešķirt sa- biedriskā pakalpojuma līgumus tieši, ja tie attiecas uz pārvadājumiem pa dzelzceļu, un šādu līgumu termiņš nepārsniedz 10 gadus, un „tieša piešķir- šana” ir defi nēta kā līguma piešķiršana noteiktam sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam bez iepriek- šējas konkursa procedūras. Vienlaikus regulā (EK) 137/2007 ir noteikts, ka katra kompetentā iestāde, vēlākais, gadu pirms tiešās piešķiršanas Eiropas Savienības Ofi ciālajā Vēstnesī publicē vismaz šādu informāciju: a) kompetentās iestādes (līgumslē- dzējiestādes) nosaukumu un adresi; b) paredzētās piešķiršanas veidu (šajā gadījumā – tiešā piešķir- šana); c) attiecīgos pakalpojumus un teritorijas, kā arī regula nosaka, ka, ja ieinteresētā persona to lūdz, kompetentā iestāde tai sniedz pamatojumu lēmu- mam tieši piešķirt sabiedriskā pakalpojuma līgumu. Sardīnijas reģiona (Itālija) kompetentā iestāde bija publicējusi iepriekšēju informatīvu paziņojumu par tiešu sabiedriskā pasažieru dzelzceļa transporta pakalpojumu līguma piešķiršanu. Pēc šī paziņojuma publicēšanas Sardīnijas reģiona līgumslēdzējiestāde saņēma ne tikai vēsturiskā tirgus dalībnieka pie- dāvājumu, bet arī divu citu tirgus dalībnieku ie- interesētības apliecinājumus, kā arī viens no tiem pieprasīja sniegt detalizētu informāciju (dokumen- tāciju) attiecībā uz paredzēto pakalpojumu līgumu. Sardīnijas reģiona līgumslēdzējiestāde uzskatīja, ka līgums tiek piešķirts tieši un nav jāuzsāk konkursa procedūra ar visiem tirgus dalībniekiem, attiecī- gi tika noslēgts pakalpojuma līgums ar līdzšinējo (vēsturisko) pakalpojuma sniedzēju par pakalpo- jumu sniegšanu no 2017. gada 1. novembra līdz 2025. gada 31. decembrim. Par minēto lietu procedūru uzsāka Itālijas IEPIRKUMI Eiropas Savienības tiesību akti publisko iepirkumu lietās Rakstā aplūkotas Eiropas Savienības tiesību aktu aktualitātes publisko iepirkumu jomā, tai skaitā arī jaunākie Eiropas Savienības Tiesas (EST) spriedumi. 1 https://eur–lex.europa.eu/legal–content/LV/TXT/ PDF/?uri=OJ:L:2019:279:FULL&from=LV 2 Eiropas Parlamenta un Padomes regula (EK) Nr. 1370/2007 (2007. gada 23. oktobris) par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu un autoceļus, un ar ko atceļ Padomes regulu (EEK) Nr. 1191/69 un Padomes regulu (EEK) Nr. 1107/70. 20 BILANCES JURIDISKIE PADOMI21 Nr. 1 (79), 2020. gada janvāris Konkurences un tirgus uzraudzības iestāde, ceļot prasību tiesā, argumentējot, ka arī līguma tiešajai piešķiršanai ir jābalstās uz vispārējiem vienlīdzīgas attieksmes, nediskriminācijas un pārskatāmības principiem, kas nozīmē, ka līgumslēdzējiestādei bija jāpaziņo visiem ieinteresētajiem tirgus dalīb- niekiem nepieciešamos datus saistībā ar konkrēto pakalpojumu sniegšanu un līguma piešķiršanu ko- merciālo piedāvājumu sagatavošanai, kā arī jāveic piedāvājumu salīdzinošā analīze un jāpamato kon- krētā tirgus dalībnieka izvēle. Tomēr EST, atbildot uz Itālijas tiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu šajā lietā saistībā ar regulas (EK) 137/2007 normu piemērošanu, nepiekrita Itālijas Konkurences un tirgus uzraudzības iestādes viedoklim un norādīja, ka regula prasa publiskot tikai to informāciju, kas ir tieši regulā noteikta, un tā nav tāda informācija, kas ļautu potenciāliem pre- tendentiem sagatavot komerciālos piedāvājumus un attiecīgi līgumslēdzējiestādei veikt salīdzinošo pie- dāvājumu vērtēšanu. Regula (EK) 137/2007 nodala tiesiskos režīmus, kā piešķirt sabiedriskā pasažie- ru transporta pakalpojumu, izmantojot dzelzceļu un autoceļus, līgumus, proti, „tieša piešķiršana” izslēdz jebkādu iepriekšēju konkursa procedūru. Regulā paredzētais iepriekšējais informatīvais pa- ziņojums ļauj tirgus dalībniekiem reaģēt uz plāno- to tiešās piešķiršanas līgumu, lūgt to pamatot vai apstrīdēt, tomēr attiecīgajai iestādei līguma tiešās piešķiršanas gadījumā nav jāsniedz informācija, ka ieinteresētajiem piegādātājiem ļautu sagatavot konkurētspējīgu piedāvājumu. Apakšuzņēmēju piesaistes ierobežošana EST 2019. gada 27. novembra spriedums lietā C402/18 Gan šajā, gan iepriekšējā tiesas spriedumā (EST 2019. gada 25. septembra spriedums lietā C63/18) EST norādīja, ka Itālijas tiesībās paredzētais regu- lējums, kas apakšuzņēmējiem publiska iepirkuma līguma gadījumā nododamo darbu daļu ierobežo līdz 30 procentiem no veicamajiem darbiem, ne- atbilst Eiropas Savienības publisko iepirkumu di- rektīvas regulējumam 3 . Taču vienlaikus EST šajā spriedumā analizēja arī Itālijas normatīvajos aktos paredzēto regulējumu, ar kuru ir ierobežota iespēja samazināt cenas, kas tiek piemērotas pakalpoju- miem, par kuriem tiek slēgti apakšuzņēmuma līgu- mi, par vairāk nekā 20 procentiem salīdzinājumā ar cenām, kas izriet no lēmuma par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu. Lai gan uzdotais jautājums un sniegtā atbilde skar atbilstību iepriekšējai publisko iepirkumu regulējuma direktīvai, spriedumā ie- tvertie secinājumi attiecināmi arī uz spēkā esošās direktīvas 4 regulējumu, ņemot vērā, ka attiecībā uz šādiem ierobežojumiem apakš uzņēmējiem direk- tīvu regulējums nav mainījies. Romas universitāte La Sapienza piešķīra tiesī- bas slēgt publisko līgumu par uzkopšanas pakalpo- jumiem, pieņemto lēmumu Itālijas tiesā apstrīdēja viens no neuzvarējušajiem pretendentiem, cita star- pā atsaucoties uz Itālijas tiesībās paredzētā vispārējā ierobežojuma pārkāpumu, jo Romas universitāte nav pārbaudījusi faktu, ka uzvarējušā pretendenta paredzētā samaksa apakšuzņēmumiem ir par vairāk nekā 20 procenti zemāka salīdzinājumā ar vienības cenām, kas izriet no lēmuma par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu. EST, atbildot uz Itālijas tiesas uzdoto jautāju- mu saistībā ar minētā valsts regulējuma atbilstību EST tiesībām, norādīja, ka šāds regulējums ir pret- runā Eiropas Savienības publisko iepirkumu regu- lējuma direktīvai. Kā norādīja EST savā spriedumā, minētais ierobežojums ir defi nēts vispārīgi un abs- trakti un nav atkarīgs no izvērtējuma, vai konkrēta līguma gadījumā tas tiešām ir nepieciešams, lai Evija Mugina, Iepirkumu uzraudzības biroja vadītājas vietniece, Juridiskā departamenta direktore Foto: Aivars Sili ņ š 3 Spriedumā aplūkots Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2004/18/EK (2004. gada 31. marts) par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru. 4 Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2014/24/ES par publisko iepirkumu, un ar ko atceļ direktīvu 2004/18/EK. IEPIRKUMI Regula prasa publiskot tikai to informāciju, kas ir tieši regulā noteikta, un tā nav tāda informācija, kas ļautu potenciāliem pretendentiem sagatavot komerciālos piedāvājumus un attiecīgi līgumslēdzējiestādei veikt salīdzinošo piedāvājumu vērtēšanu.nodrošinātu konkrētajiem saskaņā ar apakšuzņē- muma līgumu nodarbinātajiem darba ņēmējiem minimālu aizsardzību atalgojuma jomā. Tiesas ie- skatā 20 procentu ierobežojums samaksas sama- zinājumam apakšuzņēmumiem var padarīt mazāk pievilcīgu direktīvās sniegto iespēju līgumsaistību izpildes nodrošināšanai izmantot apakšuzņēmuma līgumus, jo tiek ierobežota iespējamā konkurences priekšrocība izmaksu ziņā, ko uzņēmumiem sniedz saskaņā ar apakšuzņēmuma līgumu nodarbinātie darba ņēmēji, un neviens no lietā minētajiem mēr- ķiem neļauj pamatot tādu apakšuzņēmuma līgumu izmantošanas ierobežojumu. Eiropas Komisija šo 20 procentu ierobežojuma saderību ar Savienības tiesībām balstīja uz argu- mentāciju, ka tas būtu pamatots no vienlīdzīgas attieksmes pret saimnieciskās darbības subjektiem viedokļa, proti, tas, ka apakšuzņēmējiem tiek mak- sāta samazināta cena, nemainot piedāvājumā no- rādīto samaksu galvenajam darbuzņēmējam, rada pretendentam būtisku izmaksu samazinājumu un tādējādi palielina peļņu, ko tas gūst no līguma. EST norādīja, ka apstāklis, ka cenu dēļ, par ko preten- dents vienojas ar apakšuzņēmējiem, tas var ierobe- žot savas izmaksas, nav uzskatāms par iespējamu vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, bet gan, gluži pretēji, veicina pastiprinātu konkurenci. Nepamatoti lēts piedāvājums Eiropas Komisijas 2019. gada 24. jūlija paziņojums „Norādījumi par trešo valstu pretendentu un preču iesaisti ES publiskā iepirkuma tirgū” 5 Kā norādīts minētajā paziņojumā, Komisija ir apņēmusies publicēt norādījumus par tiesisko re- gulējumu ārvalstu pretendentu un preču iesaistei ES tirgū, tai skaitā par nepamatoti lētiem piedā- vājumiem, un Komisija ir apstiprinājusi, cik lielu nozīmi publiskā iepirkuma jomā piešķir godīgas konkurences un vienādu konkurences apstākļu veicināšanai iekšējā tirgū. Šajā paziņojumā ir ana- lizētas tiesiskās un faktiskās iespējas izvērtēt trešo valstu piegādātāju dalību publiskajos iepirkumos un arī trešo valstu preču piedāvāšanu. Vienlaikus pa- ziņojumā Komisija ir sniegusi norādes un savu no- stāju arī nepamatoti lēta piedāvājuma izvērtēšanai. Publiskā iepirkuma rīkotājiem ir objektīvi jānosaka iespējamās izmaksu aplēses jeb jāzina cena – jā- pārzina tirgus, jāapzina iepriekšējā pakalpojuma izmaksas un jākonsultējas ar speciālistiem vai ci- tiem iepirkumu rīkotājiem. Kā norāda Komisija, veicot rūpīgu aprēķinu pirms iepirkuma procedūras sākšanas, varēs izvairīties no sarežģījumiem vēlākā posmā, un iepirkuma dokumentos iekļautā infor- mācija par aptuveniem apjomiem naudas izteiks- mē, kādus publiskā iepirkuma rīkotājs gaida, var būt vērtīga norāde pretendentiem par kvalitātes līmeni, kāds tiek gaidīts, un šādas informācijas iekļaušana arī ļaus izvairīties no nepiemērotu pie- dāvājumu saņemšanas. Paziņojumā Komisija ir uzsvērusi, ka dalībval- stīs var tikt noteiktas vai arī pasūtītāji var ieviest konkrētas metodes nepamatoti lēta piedāvājuma identifi cēšanai, piemēram, aritmētiskas metodes, pamatojoties uz novērtējumu par piedāvājuma ce- nas novirzi no visu piedāvājumu vidējās cenas vai no paša publiskā iepirkuma rīkotāja aplēstās iepir- kuma vērtības, vai metode, kurā ņem vērā starpību starp piedāvājumiem ar viszemāko un nākamo ze- māko cenu. Un šajās metodēs var iekļaut konkrētas procentuālās vērtības, kas piemērojamas, lai identi- fi cētu nepamatoti lētus piedāvājumus. Nepamatoti lētam piedāvājumam publisko iepirkumu regulē- jumā (ne Latvijas tiesību aktos, ne direktīvās) nav defi nīcijas, tādējādi pasūtītājam ir jāspēj novērtēt attiecīgo piedāvājumu, piemēram, nepamatota var šķist tieši attiecība starp cenu un kvalitāti vai arī šaubas radīt kāds piedāvājuma atsevišķs elements . Tomēr jebkurā gadījumā, ja piedāvājums pasūtī- tājam šķiet nepamatoti lēts, tad šāds piedāvājums ir rūpīgi jāpārbauda, lūdzot pretendnetam sniegt attiecīgus skaidrojumus un pamatojumu. Paziņojumā arī norādīts, ka publiskā iepirkuma rīkotājiem parasti jāpieprasa, lai ekonomikas dalīb- nieks pierāda piedāvājuma pamatā esošo tehnisko, ekonomisko vai juridisko pieņēmumu vai prakses pamatotību. Tādējādi tie nevar būt tikai vienkārši piegādātāja apliecinājumi, un var tikt pieprasīta informāciju par visiem jautājumiem, lai novērtē- tu piedāvātās cenas vai izmaksu līmeni. Būtiska ir Komisijas norāde paziņojumā, ka iemesliem, ko pretendents norāda, lai pamatotu piedāvājuma dzīvotspēju, ir jāatbilst sākotnējā piedāvājuma no- sacījumiem un publiskā iepirkuma rīkotājiem ne- būtu jāaprobežojas tikai ar godavārda pieprasīšanu no pretendenta par to, ka tas ir iecerējis izpildīt minētos pienākumus, kā arī ir jānovērtē sniegtās informācijas autentiskums. Vienlaikus Komisija ir uzsvērusi, ka, ja publiskā iepirkuma rīkotāji nav pārliecināti par piedāvājuma fi nansiālo dzīvotspēju, tie to var noraidīt. 22 BILANCES JURIDISKIE PADOMI IEPIRKUMI Pasūtītājam ir jāspēj novērtēt attiecīgo piedāvājumu, piemēram, nepamatota var šķist tieši attiecība starp cenu un kvalitāti vai arī šaubas radīt kāds piedāvājuma atsevišķs elements . 5 Publicēts: https://ec.europa.eu/ docsroom/documents/ 3660123 Nr. 1 (79), 2020. gada janvāris DARBA TIESĪBAS Personāla noma ir iznomā- tāja darbinieku nosūtīšana ap- maiņā pret atlīdzību personāla nomniekam, lai darītu darbu saistībā ar nomnieka saimnie- cisko darbību Latvijā. Personāla iznomātājs var būt gan Latvijas rezidents, gan arī nerezidents, kuram nav pastāvīgās pārstāvnie- cības Latvijā. Savukārt iznomā- tais personāls ir jebkura fi ziska persona – gan Latvijas rezidents, gan nerezidents. Iznomātais personāls šādā situācijā ir dar- ba ņēmēji. Personāla nomnieks ir Latvijas rezidents vai nerezi- denta pastāvīgā pārstāvniecība Latvijā. Personāla nomnieks ir darba devējs. Ja personāla iznomātājs ir vietējais uzņēmums Situācijas, kad darbaspēka iznomātājs ir Latvijā reģistrēts Kas jāņem vērā, izmantojot personāla nomas pakalpojumus Laikā, kad noteiktās tautsaimniecības nozarēs darba devējiem grūti atrast darbiniekus, viens no risinājumiem var būt personāla iznomāšanas uzņēmumu pakalpojumu izmantošana. Tie darbojas kā starpnieks starp uzņēmēju un darbiniekiem, piedāvājot nepieciešamās kvalifi kācijas un profesiju speciālistus. Taču, lai šādas darba attiecības tiktu noformētas korekti un darba devējs nenonāktu nepatikšanās ar valsts uzraugošajām institūcijām, ir skaidri jāsaprot, kura puse šādās situācijās ir atbildīga par atalgojuma izmaksu, darba apstākļu nodrošināšanu, nodokļu nomaksu, ziņu par darba ņēmējiem iesniegšanu un pārējo formalitāšu kārtošanu. Ilustr ā cija: © zenzen – stock.adobe.com24 BILANCES JURIDISKIE PADOMI DARBA TIESĪBAS (un vispārējā nodokļu režīmā strādājošs) komer- sants, noregulētas Darba likumā (DL). Likums paredz, ka šajā gadījumā par darba devēju uzska- tāms personāla iznomātājs, līdz ar to tieši izno- mātājs ir tas, kurš rūpējas gan par algas izmaksu darbiniekam, gan par algas nodokļa un valsts so- ciālās apdrošināšanas iemaksu aprēķināšanu un nomaksu, ziņu par darba ņēmējiem un darba de- vēja ziņojumu iesniegšanu. Personāla nomnieks vienīgi nomaksā iznomātājam nolīgto darbinie- ku algu kopsummu un par pārējām formalitātēm neuztraucas. Ja iznomātais darbinieks nav ne Latvijas, ne citu Eiropas Savienības dalībvalstu, bet gan trešās valsts rezidents, arī darba atļaujas kārtošanu (pēc vienošanās ar klientu) parasti uz- ņemas iznomātājs, apliecina Agnese Kokneviča, personāla atlases uzņēmuma WorkingDay vecākā konsultante. Nomnieka pusē joprojām saglabājas atbildība, kas saistīta ar darba veikšanu darba vietā, proti, tam jānodrošina iznomātajam darbiniekam tādi paši darba apstākļi un jāpiemēro tādi paši nodarbinātī- bas noteikumi kā gadījumā, ja darba attiecības ar darbinieku būtu dibinātas tieši un darbinieks veiktu to pašu darbu (DL 7. panta (4) daļa). Tas nozī- mē, ka iznomātajam darbiniekam jānosaka tieši tādi paši darba apstākļi attiecībā uz darba laiku, virsstundām, pārtraukumiem, atpūtas laiku, nakts darbu, brīvdienām un valsts noteiktām brīvdienām kā pārējiem uzņēmuma darbiniekiem. Tas nozīmē arī to, ka iznomātajam darbiniekam jāsaņem tāda pati atlīdzība, kāda ir paredzēta šī uzņēmuma dar- biniekiem par tādu pašu darbu. Saistībā ar atlīdzību Darba likums paredz arī īpašu normu darbinieku iznomāšanas situācijā, proti, iznomātajam „darbi- niekam laikposmā starp norīkojumiem neatkarīgi no nolīgtā darba laika izmaksā atlīdzību, kas nav mazāka par valstī noteikto minimālo mēneša dar- ba algu, proporcionāli laikposmam starp norīkoju- miem” (DL 74. panta (7) daļa). Citiem vārdiem – ja nomnieka uzņēmumā iznomātajam darbiniekam gadās dīkstāves periodi, tie ir jāapmaksā vismaz minimālās algas apmērā. Tāpat darbaspēka nomnieka pienākums ir no- drošināt darba aizsardzības prasību ievērošanu – drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus iznomātajam darbiniekam. Izņēmums ir vienīgi obligātās veselības pārbaudes, kuru nodrošināšana nav darbaspēka nomnieka atbildība (DL 28. pan- ta (4) daļa). Savukārt iznomātajam darbiniekam ir pienākums pakļauties darbaspēka nomnieka no- teiktajai darba kārtībai un rīkojumiem, ciktāl tie nav pretrunā ar darba devēja (iznomātāja) rīkoju- miem (DL 40. panta (8) daļa). Jāņem vērā, ka iznomātajiem darbiniekiem ir tā- das pašas tiesības kolektīvā kā tiem, ar kuriem darba līgums noslēgts tieši. Iznomātais darbinieks var iz- mantot nomnieka uzņēmuma ērtības, koplietošanas telpas vai citas iespējas, kā arī transporta pakalpoju- mus ar tādiem pašiem noteikumiem kā darbinieki, ar kuriem šis uzņēmums nodibinājis darba tiesiskās attiecības tieši, izņemot gadījumu, kad atšķirīgu at- tieksmi var pamatot ar objektīviem iemesliem (DL 96.1 panta (2) daļa). Nomnieka uzņēmumam ir arī pienākums informēt iznomāto darbinieku par brī- vajām darba vietām uzņēmumā (un nav šķēršļu no- dibināt arī tiešas darba attiecības, jo Darba likums nosaka, ka jebkura vienošanās, kas aizliedz vai iero- bežo iznomātā darbinieka tiesības nodibināt darba tiesiskās attiecības tieši ar nomnieka uzņēmumu, nav spēkā). Tāpat arī iznomātie darbinieki ir jāiekļauj to darbinieku skaita aprēķinā, kuru sasniedzot uzņēmu- mā var ievēlēt darbinieku pilnvarotus pārstāvjus vai izveidot darbinieku pārstāvības institūcijas. Darba likums paredz arī abpusēju atbildību gan darbaspēka nomniekam, gan iznomātajam darbi- niekam zaudējumu nodarīšanas gadījumā. Gan nomnieks, gan darbinieks atbild viens otram par „nodarītajiem zaudējumiem atbilstoši šā likuma noteikumiem par darbinieka nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu”, paredz DL 28. panta (5) un (6) daļa. SVARĪGI! Atsevišķa situācija ir tad, ja darbi- nieka iznomātājs aizvien ir vietējais uzņēmums, bet – mikrouzņēmumu nodokļa režīmā strādājošs komersants. Šādā gadījumā attiecībā uz nodokļu nomaksu un formalitāšu kārtošanu ir piemērojami turpmāk aprakstītie nosacījumi, kas attiecināmi uz sadarbību ar ārvalstīs reģistrētām personāla izno- māšanas kompānijām. Ja darbinieku iznomātājs ir ārvalstu uzņēmums Ja personāla iznomātājs ir Latvijas nerezidents, kuram nav pastāvīgās pārstāvniecības Latvijā, at- bildības sadalījums par saistību nokārtošanu pret valsti ievērojami mainās (šajā ziņā nav atšķirības, vai iznomātājs ir citas Eiropas Savienības dalīb- valsts vai trešās valsts rezidents). Lai gan līgumus ar darbiniekiem ir noslēdzis iznomātājs, šajā situācijā nosacīti par darba devēju kļūst vietējais nomnieks – līdz ar to tieši uz nomnieka pleciem pāriet pienā- kums gan aprēķināt un samaksāt iedzīvotāju ienā- kuma nodokli un sociālās apdrošināšanas iemaksas (ja darbiniekam – nerezidentam nav A1 sertifi kāta), gan iesniegt ziņas par darba ņēmējiem un darba devēja ziņojumus par iznomātajiem darbiniekiem. Iznomātajam darbiniekam jāsaņem tāda pati atlīdzība, kāda ir paredzēta šī uzņēmuma darbiniekiem par tādu pašu darbu.DARBA TIESĪBAS „Personāla nomnieks šajā situācijā ir darba de- vējs tikai nodokļu piemērošanas nolūkos, jo likumā „Par valsts sociālo apdrošināšanu” darba ņēmēja un darba devēja defi nīcijās ir paredzēti arī gadījumi, kad konstatētas personāla nomas pazīmes. Šajā si- tuācijā personāla nomnieks ir uzskatāms par darba devēju, bet atsūtītais iznomātais darbinieks – par darba ņēmēju, neskatoties uz to, ka starp šo uzņē- mumu un darbinieku nav nodibinātas darba tiesis- kās attiecības,” skaidro Valsts ieņēmumu dienesta (VID) sabiedrisko attiecību daļa. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa apmēru par iz- nomātā personāla ienākumu aprēķina, pamatojoties uz personāla iznomātāja iesniegtu informāciju par darbiniekiem un katra darbinieka darba atlīdzību. Ja personāla iznomātājs nomniekam neiesniedz in- formāciju, kas ļauj identifi cēt katra konkrētā dar- binieka atlīdzību, tad nodoklis par katru konkrēto darbinieku tiek aprēķināts, izdalot vienādās daļās kopējo personāla iznomātājam izmaksāto atlīdzību. Tātad, ja, piemēram, iznomāti četri darbinieki un personāla iznomātājs atsūta nomniekam vienīgi kopējo mēneša rēķinu par 4000 eiro (atsevišķi ne- norādot katra darbinieka ienākumus), tad nodokļa aprēķināšanas vajadzībām tiek pieņemts, ka katrs darbinieks nopelnījis 1000 eiro. Šim ienākumam personāla nomnieks piemēro iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi 23% (nevis 20%) apmērā, izņemot gadījumus, kad darbinie- ka – nerezidenta (ar A1 sertifi kātu) nopelnītais ienākums pārsniedz augstāko progresīvās likmes slieksni (5233,33 eiro mēnesī), kad ienākuma pār- snieguma daļai piemēro 31,4% likmi. Kāpēc šajā gadījumā nav piemērojama zemākā – 20% iedzīvo- tāju ienākuma nodokļa likme? „Ienākuma nodokļa 20% likmi ienākuma izmaksātājs ir tiesīgs piemērot tikai tad, ja viņam ir iesniegta algas nodokļa grāma- tiņa. Ja atsūtītais darbinieks ir nerezidents, viņam nodokļa grāmatiņas Latvijā nebūs,” skaidro VID. Personāla nomniekam ieturētais iedzīvotāju ie- nākuma nodoklis jāsamaksā līdz ienākuma izmak- sas mēnesim sekojošā mēneša 5. datumam, bet līdz šī mēneša 15. datumam jāiesniedz paziņojums par fi ziskai personai izmaksātajām summām, norādot ienākuma veida kodu 1043 „Iznomātā personāla ienākums” (ja darbinieks ir rezidents) vai pārskatu par fi ziskās personas – nerezidenta gūtajiem ienā- kumiem un samaksāto nodokli Latvijas Republikā (ja darbinieks ir nerezidents). Valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veikšana par nerezidentu ir atkarīga no tā, vai šim darbiniekam ir citas valsts izsniegts A1 sertifi kāts. Ja šāda sertifi kāta nav, sociālās iemaksas par šo darbinieku aprēķina, veic un arī ziņas VID sniedz personāla nomnieks (ne vēlāk kā stundu pirms dar- ba uzsākšanas iesniedz ziņas un reģistrē darba ņē- mēju; aprēķina un līdz VID ziņojumā norādītajam datumam pārskaita sociālās iemaksas un iesniedz darba devēja ziņojumu; darba pārtraukšanas gadī- jumā triju darba dienu laikā iesniedz ziņas VID par darba ņēmēju statusa zaudēšanu iznomātajiem darbiniekiem). Ja A1 sertifi kāts darbiniekam ir, tad Latvijā par šo darbinieku nav jāveic sociālās iemaksas, ne arī jāiesniedz ziņas par darba ņēmējiem vai darba devēja ziņojumi. Parasti šādās situācijās par sociālo iemaksu veikšanu un ar to saistītajām formalitātēm darbaspēka nomnieks nav atbildīgs, jo visbiežāk to dara vai nu pats darbinieks, vai ar viņu līgumu noslēgušais personāla iznomātājs, tomēr, lai par to droši pārliecinātos katrā konkrētā gadījumā (dažādu valstu normatīvais regulējums var būt atšķirīgs), VID iesaka sazināties ar attie- cīgās valsts nodokļu administrāciju. Ikars Kubliņš, BilancePLZ portāla redaktors Foto: Aivars Sili ņ š 25 Nr. 1 (79), 2020. gada janvāris Uz nomnieka pleciem pāriet pienākums gan aprēķināt un samaksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli un sociālās apdrošināšanas iemaksas (ja darbiniekam – nerezidentam nav A1 sertifi kāta), gan iesniegt ziņas par darba ņēmējiem un darba devēja ziņojumus par iznomātajiem darbiniekiem.26 BILANCES JURIDISKIE PADOMI Senāta Administratīvo lietu departamenta 2019. gada 29. novembra spriedums lietā Nr. SKA–428/2019 (A420193517). TĒZE: sabiedrībai ir jābūt iespējām sekot līdzi publisko līdzekļu izlietojumam, lai pārliecinātos, ka šo līdzekļu izlietojums kopumā ir vērsts uz sabiedrības interešu nodrošināšanu un publiskie līdzekļi netiek izmantoti negodprātīgi. Tomēr cil- vēktiesības nevar tikt izmantotas, lai būtībā vērstos pret cilvēktiesības sargājošām demokrātiskas valsts vērtībām. Tādējādi, ja persona ar saviem informā- cijas pieprasījumiem prasa pārmērīgus resursus no valsts puses, tas līdz ar to nepamatoti ierobežo citu personu tiesības saņemt informāciju, jo valsts nespēj pienācīgi tos izskatīt, kā arī tas var traucēt iestādes pamatfunkciju veikšanu, līdz ar to kaitējot arī visas sabiedrības interesēm. Lietas apstākļi Pieteicējs 2017. gada 22. martā vērsās Valsts prezidenta kancelejā, lūdzot izsniegt kancelejas vadītāja un viņa vietnieces noslēgtā darba līguma kopiju un amata aprakstu, kā arī informāciju par noteikto mēneša atalgojumu un darba laiku. Pie- teicējs norādījis, ka pieprasītā informācija viņam nepieciešama, lai veicinātu tiesiskumu valsts pār- valdē un labas pārvaldības principus. Valsts prezidenta kanceleja 2017. gada 30. mar- ta atbildē norādīja, ka informācija par atalgojumu pieejama iestādes mājaslapā, un paskaidroja darba laika organizēšanas principus. Kanceleja atteicās izsniegt dokumentu kopijas, pamatojoties uz to, ka informācijai noteikts ierobežotas pieejamības statuss. Uzskatot, ka Valsts prezidenta kanceleja nav izsniegusi visu pieprasīto informāciju, pieteicējs vērsās tiesā ar prasījumu par Valsts prezidenta kancelejas rīcības atzīšanu par prettiesisku, pienā- kuma uzlikšanu izsniegt pieprasīto informāciju un atlīdzinājuma piešķiršanu. Administratīvā rajona tiesa ar 2017. gada 27. oktobra spriedumu pieteikumu apmierināja, pamatojoties uz to, ka iestādes mājaslapā ievietotā informācija par atalgojumu atspoguļo tikai konkrē- tās amatu grupās noteikto atalgojuma diapazonu. Savukārt darba līgums, kā arī amata apraksts nav uzskatāms par ierobežotas pieejamības informāciju, izņemot personas datus. Valsts prezidenta kanceleja par minēto Admi- nistratīvās rajona tiesas spriedumu iesniedza kasā- cijas sūdzību, kurā cita starpā norādīja, ka pieteicējs savas tiesības izmanto ļaunprātīgi, jo 2017. gadā līdz kasācijas sūdzības iesniegšanas brīdim pietei- cējs vērsies Valsts prezidenta kancelejā ar 61 da- žāda satura un detalizācijas pakāpes informācijas pieprasījumu un iesniegumu par kancelejas darbu. Informācijas pieprasījumi nedrīkst radīt pārmērīgu resursu patēriņu no valsts „Cilvēki visvairāk interesējas par to, kas absolūti uz viņiem neattiecas.” Citējot Džordžu Bernardu Šovu, gribētu atbildēt kāds valsts maizē strādājošais, ja viņam pajautātu: „Kāda ir jūsu alga?” Šajā rakstā aplūkota administratīvā lieta, kurā pieteicējs vērsās Valsts prezidenta kancelejā ar līdzīgu jautājumu. Tāpat rakstā aplūkots spriedums lietā, kurā strīds bija par atlaišanas pabalsta izmaksu situācijā, kad darbinieks no darba atbrīvots atkārtoti, pēc atjaunošanas darbā. TIESU PRAKSESenāta atziņas Senāts uzskatīja, ka tiesa nav vērtējusi Valsts prezidenta kancelejas argumentu par tiesību god- prātīgu izmantošanu, cik iestādes darbu traucējoši ir pienācīgi izskatīt un atbildēt uz visiem pieteicē- ja informācijas pieprasījumiem, tāpēc nolēma, ka spriedums ir atceļams, un izteica šādas atziņas. Tiesības saņemt informāciju ir garantētas Lat- vijas Republikas Satversmes 100. pantā kā tiesību uz vārda brīvību sastāvdaļa un ir viens no demokrā- tiskas sabiedrības pamatiem. Tiesību uz informāci- ju nozīmi demokrātiskā sabiedrībā nav iespējams pārvērtēt, jo tās ir būtiskas šīs sabiedrības vērtību nodrošināšanai. Tiesības uz informāciju kā tiesību uz vārda brīvību sastāvdaļa neatņemami ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatiem. 1 Personas tiesības iegūt informāciju ir neiero- bežotas, ciktāl likums nenosaka pretējo, un ka ik- viens ierobežojums iegūt informāciju iztulkojams iespējami šauri. 2 Sabiedrībai ir jābūt iespējām sekot līdzi pub- lisko līdzekļu izlietojumam, lai pārliecinātos, ka šo līdzekļu izlietojums kopumā ir vērsts uz sabiedrības interešu nodrošināšanu un publiskie līdzekļi netiek izmantoti negodprātīgi. 3 Sabiedrības tiesības zināt valsts un pašvaldības budžeta līdzekļu izlietojumu darbinieku algām un prēmijām netiek pilnvērtīgi nodrošinātas, saņemot tikai kopsavilkumu pa amatu grupām un neuzzinot katras personas individuālos ienākumus. 4 Tādējā- di, lai persona iegūtu informāciju par konkrētas amatpersonas (darbinieka) darba līgumā noteikto atalgojuma apmēru, tai ir jāvēršas iestādē ar infor- mācijas pieprasījumu. Informācija par konkrētām personām un tām izmaksātajām atlīdzībām ir šo personu dati un līdz ar to ietilpst tiesību uz privāto dzīvi tvērumā. 5 Valsts budžeta līdzekļu izlietojumam ir jābūt pamatotam un vērstam uz sabiedrības interešu no- drošināšanu. Iestādes nedrīkst ar tās funkciju veik- šanai piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem rīko- ties patvaļīgi. Tas attiecas arī uz mantisku labumu piešķiršanu iestādē nodarbinātajiem. Tādējādi par valsts līdzekļiem nodarbinātas personas datu, kas ir sabiedrības leģitīmas intereses lokā, aizsardzība ir mazāka, nekā tā ir privāti nodarbinātai personai. 6 Taču mazāka aizsardzības līmeņa nodrošināšana par valsts līdzekļiem nodarbinātas personas datiem nenozīmē, ka šie dati vispār nav aizsargājami un jeb- kura informācija par šādu personu ir vispārpieejama. Informācija, kas satur personas datus, ir iero- bežotas pieejamības informācija. Lemjot par ie- robežotas pieejamības informācijas izsniegšanu, vienmēr ir jāapsver, kurai no interesēm – tai, kuras aizsardzībai noteikts ierobežotas pieejamības in- formācijas statuss, vai tai, kura pamato leģitīmu šīs informācijas saņemšanas nepieciešamību –, konkrētajos apstākļos ir dodama priekšroka. 7 Lai noteiktu precīzu aizsardzības pakāpi par valsts līdzekļiem nodarbinātas personas datiem, katrā gadījumā ir jāvērtē gan tas, kāda rakstura, cik plaša un detalizēta informācija par personu tiek prasīta, gan tas, kādam mērķim tā tiek prasīta. Vērtējot personas pieprasījumā ietverto pa- matojumu ierobežotas pieejamības informācijas izsniegšanai, nozīmīgs var būt apstāklis, vai in- formāciju pieprasa sniegt privātpersona vai me- diju pārstāvis. Ja šī persona nav mediju pārstāvis, bet vēlas iegūto informāciju darīt zināmu plašai 1 Senāta 2010.gada 1. jūlija sprieduma Nr. SKA–347/2010 (A42404707) 15. punkts. 2 Satversmes tiesas 1999. gada 6. jūlija sprieduma lietā Nr. 04–02(99) 2. punkts. 3 Senāta 2019. gada 18. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA–917/2019 7. punkts. 4 Senāta 2010. gada 1. jūlija sprieduma lietā Nr. SKA–347/2010 (A42404707) 20. punkts, Senāta 2019. gada 18. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA–917/2019 15. punkts. 5 Senāta 2010. gada 1. jūlija sprieduma lietā Nr. SKA–347/2010 (A42404707) 18. punkts, 2019. gada 18. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA–917/2019 11. punkts. 6 Senāta 2010. gada 1. jūlija sprieduma lietā Nr. SKA–347/2010 (A42404707) 19. un 20. punkts, 2019. gada 18. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA–917/2019 15. punkts. 7 Senāta 2010. gada 1. jūlija sprieduma lietā Nr. SKA–347/2010 (A42404707) 18. punkts, 2019. gada 18. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA–917/2019 8. punkts. 27 Nr. 1 (79), 2020. gada janvāris TIESU PRAKSE Tiesa nav vērtējusi Valsts prezidenta kancelejas argumentu par tiesību godprātīgu izmantošanu, cik iestādes darbu traucējoši ir pienācīgi izskatīt un atbildēt uz visiem pieteicēja informācijas pieprasījumiem, tāpēc Senāts nolēma, ka spriedums ir atceļams. Kaspars Rācenājs, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības jurists, konsultants darba tiesisko attiecību jautājumos Foto: Aivars Sili ņ šsabiedrībai (piemēram, ievietot internetā, nodro- šinot iegūtās informācijas plašu pieejamību), tad tā ir uzskatāma par personu ar žurnālistisku interesi. Šādai personai ir precīzāk jāpamato sava leģitīmā interese un informācijas pieprasīšanas mērķis. 8 Pieteicēja pieprasītās informācijas apjoms nav uz- skatāms par tādu, kas nesamērīgi iejauktos personu privātajā dzīvē, jo attiecas tikai uz Valsts prezidenta kancelejas amatpersonu un darbinieku darba tiesiska- jām attiecībām un valsts budžeta līdzekļu izmantoša- nu, neietverot citas privātās dzīves detaļas, piemēram, informāciju par izmaksātajiem pabalstiem. Vispārīgi nav pamata ierobežot piekļuvi darba līgumam, jo tas raksturo darba devēja un darbinieka tiesiskās attiecības. Darba līgumā var būt ietverta aizsargājama informācija, kuras dēļ piekļuve darba līgumam būtu ierobežojama pilnīgi vai daļēji, pie- mēram, persona nodarbināta valsts drošības iestādē, darbinieka pienākumi saistīti ar darbu ar valsts no- slēpumu. Šādos gadījumos ir pieļaujams, ka iestā- de nosaka darba līgumam ierobežotas pieejamības statusu, pieprasot no personas pamatojumu, kādēļ informācija nepieciešama. Amata aprakstā iekļautā informācija ir amatu, nevis fi zisko personu raksturojoša informācija. At- sevišķos gadījumos iestādei var būt nepieciešams ierobežot piekļuvi informācijai par konkrēta amata aprakstu, jo tas var atklāt specifi skus amata pienāku- mus, kuru izpilde ir saistīta ar rīcību ar valsts noslē- pumu vai drošības apstākļiem, bet Valsts prezidenta kanceleja uz šādiem apstākļiem nav norādījusi. Fundamentāls princips ir tāds, ka persona savas tiesības drīkst izmantot atbilstoši to būtībai, kas nozīmē arī godprātīgu to izmantošanu neatkarīgi no tā, kādā statusā persona darbojas. Proti, cilvēk- tiesības nevar tikt izmantotas, lai būtībā vērstos pret cilvēktiesības sargājošām demokrātiskas valsts vērtībām. Tādējādi, ja persona ar saviem informā- cijas pieprasījumiem prasa pārmērīgus resursus no valsts puses, tas līdz ar to nepamatoti ierobežo citu personu tiesības saņemt informāciju, jo valsts nespēj pienācīgi tos izskatīt, 9 kā arī tas var traucēt iestādes pamatfunkciju veikšanu, līdz ar to kaitējot arī visas sabiedrības interesēm. 10 Tādēļ gadījumā, ja iestāde ir izvirzījusi šādu argumentu, tiesai ir pie- nākums to izvērtēt un atkarībā no lietas apstākļiem apmierināt vai noraidīt, bet tiesa to nevar ignorēt savā spriedumā. 11 Par to, vai persona savas tiesības izmanto god- prātīgi, var liecināt vairāku apstākļu kopums. Pirm- kārt, iestādē saņemto un izskatīto iesniegumu dau- dzums, biežums un saturs, pieprasāmās informācijas apjoms un detalizācijas pakāpe, iestādes patērētais laiks un resursi atbilžu sagatavošanai un citi apstākļi. Iestādei ir pienākums iesniegt attiecīgos pierādīju- mus, un vienkārša atsauce uz iesniegumu skaitu pa- rasti nav pietiekama. Otrkārt, tiesā saņemto vienas personas pieteikumu skaits un saturs, kā arī pama- totība, sniedzot priekšstatu par personas vēlmēm un rīcības veidiem, kā panākt savu vēlmju īstenošanu. Tiesai ir jāredz apstākļu kopējais konteksts. Citādi argumentu par tiesību negodprātīgu izmantošanu var nebūt iespējams pilnvērtīgi novērtēt. 12 Īstenojot konstitucionālās tiesības iegūt infor- māciju un piemērojot Informācijas atklātības liku- mu, var ņemt vērā arī citu valstu praksi attiecīgu situāciju risināšanā (ciktāl tā nenonāk pretrunā ar Latvijas tiesību normām). Vērtējot iestādei radīto apgrūtinājumu informā- cijas sagatavošanā, no vienas puses, un pieprasījuma mērķi un sabiedrisko vērtību, no otras puses, iestā- de var secināt, ka personas iesniegtais informācijas pieprasījums ir apgrūtinošs un traucējošs. Vērtēšanas process primāri ir jāveic iestādē, apkopojot pierādījumus, kas pamato izvirzīto ar- gumentu par negodprātīgu tiesību izmantošanu un apgrūtinošiem informācijas pieprasījumiem. Savukārt tiesai jāredz apstākļu kopējais konteksts, ņemot vērā tiesā saņemto pieteikumu skaitu, kas var radīt priekšstatu par konkrētās personas mēr- ķiem un rīcības veidiem, kā konkrētos mērķus sasniegt. 13 28 BILANCES JURIDISKIE PADOMI TIESU PRAKSE 8 Senāta 2019. gada 26. septembra sprieduma lietā Nr. SKA–476/2019 11.punkts Senāta 2019. gada 30. septembra sprieduma lietā Nr. SKA–505/2019 7. punkts. 9 Senāta 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA–194/2007 (A42158404) 15. punkts, 2013. gada 20. novembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA–933/2013 (A420444612) 6. punkts. 10 Senāta 2019. gada 26. septembra sprieduma lietā Nr. SKA–476/2019 13. punkts. 11 Senāta 2019. gada 30. septembra sprieduma lietā Nr. SKA–505/2019 7. punkts. 12 Senāta 2019. gada 26. septembra sprieduma lietā Nr. SKA–476/2019 13. punkts, Senāta 2019. gada 30. septembra sprieduma lietā Nr. SKA–505/2019 7. punkts. 13 Senāta 2019. gada 26. septembra sprieduma lietā Nr. SKA–476/2019 13. punkts Senāta 2019. gada 30. septembra sprieduma lietā Nr. SKA–505/2019 7. punkts. Darba līgumā var būt ietverta aizsargājama informācija, kuras dēļ piekļuve darba līgumam būtu ierobežojama pilnīgi vai daļēji, piemēram, persona nodarbināta valsts drošības iestādē, darbinieka pienākumi saistīti ar darbu ar valsts noslēpumu.Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 31. oktobra spriedums lietā Nr. SKC–1115/2019 (C33439717) TĒZE: ja darbinieks, kuram izmaksāts atlaišanas pa- balsts, ar tiesas spriedumu atjaunots darbā, judikatū- rā un tiesu praksē nostiprināta atziņa, ka, piedzenot vidējo izpeļņu par labu darbiniekam, kas atjaunots darbā, atlaišanas pabalsts ieskaitāms piedzenamajā samaksā, jo, turpinoties darba tiesiskajām attiecī- bām, Darba likuma 112. pantā paredzētais atlaišanas pabalsts darbiniekam nepienākas. Atzīstot uzteiku- mu par spēkā neesošu un atjaunojot darbinieku dar- bā, viņa tiesību aizskārums ir novērsts. Lietas apstākļi Darba devēja pirmo reizi uzteica darbinie- cei darba līgumu, pamatojoties uz Darba likuma 101. panta pirmās daļas 9. punktu. Darbiniecei tika izmaksāts atlaišanas pabalsts. Ar Jūrmalas pilsētas tiesas spriedumu šis uzteikums atzīts par spēkā neesošu un darbiniece atjaunota iepriekšējā darbā. 2015. gada 2. martā darba devēja atkārtoti uztei- ca darbiniecei darba līgumu, šoreiz – pamatojoties uz Darba likuma 101. panta pirmās daļas 6. pun- ktu. Darbiniecei cēla prasību tiesā, lūdzot atjaunot viņu darbā, tomēr ar likumīgā spēkā stājušos Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017. gada 13. februāra spriedumu viņas prasība noraidīta. Tā kā ar 2015. gada 2. marta uzteikumu atlai- šanas pabalsts darbiniecei netika izmaksāts, viņa cēla jaunu prasību tiesā un lūdza piedzīt no darba devējas atlaišanas pabalstu, nokavējuma procentus un atlīdzību par morālo kaitējumu 2000 eiro, kā arī noteikt tiesības saņemt likumiskos sešus procentus gadā līdz sprieduma izpildei. Pirmās instances tiesa darbinieces prasību noraidīja. Apelācijas instances tiesa prasību apmierināja daļēji un nolēma: 1) piedzīt no darba devējas par labu darbiniecei atlaišanas pabalstu un likumis- kos 6% gadā no neizmaksātā atlaišanas pabalsta un 2) noraidīt prasību daļā par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu. Ar Senāta rīcības sēdes lēmumu ierosināta ka- sācijas tiesvedība par spriedumu prasības apmieri- nātajā daļā. Senāta atziņas Senāts pievienojās darba devējas argumentiem, ka, stājoties spēkā atkārtotajam 2015. gada 2. marta uztei- kumam, Darba likuma 112. pantā paredzētā pabalsta izmaksāšanas (paturēšanas) tiesiskais pamats bija pra- sītājas atlaišana no darba. Senāta ieskatā no apelā- cijas instances tiesas sprieduma argumentācijas nav saprotams, uz kāda pamata, stājoties spēkā 2015. gada 2. marta uzteikumam, darba devējai iestājas pienā- kums atlaišanas pabalstu izmaksāt atkārtoti, tāpēc Senāts spriedumu atcēla un sniedza šādas atziņas. Darba likuma 112. pantā (atlaišanas pabalsts) noteikts, kādā gadījumā un kādā apmērā darbinieks pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas saņem at- laišanas pabalstu. Tādējādi norma rada saistību jeb pienākumu darba devējam izmaksāt un darbinie- kam tiesību prasīt šo pabalstu, ja iestājas kāds no norādītajiem gadījumiem. Savukārt darba devēja pienākums jeb saistība izbeidzas ar izpildījumu (Civillikuma 1811. pants), jo ar to tiek sasniegts tiesību normas mērķis. Lai varētu apmierināt prasību uz minētās normas pamata, jākonstatē, ka pastāv ar to noteiktais pienā- kums jeb citiem vārdiem – tiesiskais pamats pabalsta saņemšanai. No likuma izrietošu pienākumu (tā tie- sisko pamatu) noteic objektīvu faktu pastāvēšana, nevis saistības dalībnieku subjektīvs ieskats. Konkrētajā gadījumā darba devēja, pirmo reizi uzteicot darba līgumu pēc Darba likuma 101. pan- ta pirmās daļas 9. punkta, atbilstoši Darba likuma 112. panta pirmās daļas 4. punktam izmaksāja dar- biniecei atlaišanas pabalstu četru mēnešu vidējās izpeļņas apmērā. Ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu, atzīstot pirmo uzteikumu par spēkā neesošu, dar- biniece atjaunota iepriekšējā darbā. Tādējādi Darba likuma 112. pantā paredzētais tiesisks pamats atlai- šanas pabalsta izmaksāšanai zuda, jo darba tiesiskās attiecības starp pusēm turpinājās. Jautājumā par tiesiskajām sekām, kādas iestājas, ja darbinieks, kuram izmaksāts atlaišanas pabalsts, ar tiesas spriedumu atjaunots darbā, judikatūrā un tiesu praksē nostiprināta atziņa, ka, piedzenot vi- dējo izpeļņu par labu darbiniekam, kas atjaunots darbā, atlaišanas pabalsts ieskaitāms piedzenamajā samaksā, jo, turpinoties darba tiesiskajām attiecī- bām, Darba likuma 112. pantā paredzētais atlai- šanas pabalsts darbiniekam nepienākas. Atzīstot uzteikumu par spēkā neesošu un atjaunojot darbi- nieku darbā, viņa tiesību aizskārums ir novērsts. 14 Līdz ar to šādā gadījumā darba devēja varēja apsvērt iespēju ieskaitīt izmaksāto pabalstu darba samaksā vai izmantot atprasījuma tiesības (Darba likuma 78. pants). Stājoties spēkā atkārtotajam 2015. gada 2. mar- ta uzteikumam, Darba likuma 112. pantā paredzētā pabalsta izmaksāšanas (paturēšanas) tiesiskais pa- mats bija prasītājas atlaišana no darba. Darba devējas iebildumi pret prasību pamatoti ar to, ka pienākums izmaksāt atlaišanas pabalstu ir izpildīts, jo pēc pirmā uzteikuma izmaksātais, bet tā mērķim nerealizētais atlaišanas pabalsts uzskatāms par atlaišanas pabalstu, kas darbiniecei jāsaņem pa- tiesajā atlaišanas dienā. 15 Apelācijas instances tiesa, apmierinādama prasību, minētos apstākļus atstājusi bez ievērības. 14 Sk. Senāta 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā Nr. SKC – 896/2009 (C27135908), 2012. gada 20. decembra spriedumu lietā Nr. SKC–1513/2012 (C11106511), 2013. gada 11. februāra spriedumu lietā Nr. SKC–1009/2013 (C32285411), 2013. gada 31. maija spriedumu lietā Nr. SKC–1491/2013 (C30450410). 15 Sk. sal. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014. gada 27. marta spriedumu lietā Nr. SKC–1683/2014 (C30450410). 29 Nr. 1 (79), 2020. gada janvāris TIESU PRAKSE Atjaunojot darbā, atlaišanas pabalsts nepienākasNext >