< PreviousJURISTA PADOMS 10 BILANCES JURIDISKIE PADOMI Ja Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk – VID) veiktās pārbaudes rezultātā nonāk pie secinājuma, ka budžetā maksājamais nodokļa ap- mērs nav noteikts pareizi, tad VID pārbaudes administratīvā procesa ietvaros var pieņemt lēmumu par maksājamā nodokļa aprēķinu, kā arī papildus maksājamu soda naudu un nokavējuma naudu. Šāda admi- nistratīvā procesa ietvaros nodokļu maksātāja veiktais nodokļa aprēķins var tikt apšaubīts sakarā ar aizdo- mām par uzrādītiem nenotikušiem darījumiem, krāpšanu nodokļu jomā u.tml. Vienlaikus šie fakti var tikt izmeklēti arī kriminālprocesa ietvaros sakarā ar aizdomām par notikušu noziedzīgu nodarījumu – izvairīšanos no nodokļu nomaksas. Tādējādi nodokļu maksātāju vien- laikus var skart gan administratīvais process, gan paralēli notiekošs kri- minālprocess. Ja nodokļu maksātājs nepiekrīt VID lēmumam par papil- du nodokļa, soda naudas un noka- vējuma naudas aprēķinu, lēmums jāpārsūdz administratīvajā tiesā. Šādā situācijā rodas jautājums par paralēli notiekoša kriminālprocesa ietekmi uz VID lēmuma pārsūdzī- bas procesu, iespējām izmantot kri- minālprocesā konstatētos faktus kā pierādījumus administratīvajā tiesā savu interešu aizstāvībai. Augstākā tiesa savā prak- sē vairākkārtīgi ir norādījusi, ka kriminālprocess un admi- nistratīvais process ir pat- stāvīgi un nav atkarīgi viens no otra. Nav izšķirošas nozīmes tam, vai par faktiem, kas norādīti VID lēmumā, ar kuru aprēķinā- tas budžetā papildus maksājamās summas, ir sākts kriminālprocess1. Ja kriminālprocess nav uzsākts, administratīvā tiesa ir ar likumu pilnvarota pārbaudīt VID lēmu- ma tiesiskumu administratīvajā procesā2 un izvērtēt tajā norādī- tos faktus. Tāpat arī apstāklis, ka par attiecīgo notikumu ir uzsākts kriminālprocess, bet tajā nav pie- ņemts galīgais lēmums, kurā būtu konstatēts, vai nodokļu maksātājs ir veicis krāpnieciskas darbības, neietekmē nolēmumu adminis- tratīvajā lietā3. Ja kriminālprocess ir uzsākts, tad citu personu iespē- jamā saukšana pie kriminālatbil- dības vai kriminālprocesā izdarītie secinājumi saistībā ar tiem pašiem darījumiem nav šķērslis, lai atzī- tu nodokļu maksātāja nodokļu saistības pret valsti administratī- vajā lietā. Administratīvās tiesas secinājums par to, ka konkrēti darījumi ir fi ktīvi vai ka nodokļu maksātājs ir veicis konkrētas krāp- nieciskas darbības, nav atkarīgi no kriminālprocesā izdarītiem pro- cesa virzītāja secinājumiem. Arī tas, ka kriminālprocess ir izbeigts, pats par sevi nevar būt par pamatu secinājumam, ka nodokļu maksā- tājs tāpēc nav iesaistīts ļaunprātīgā nodokļu sistēmas izmantošanā, par kuru ir uzsākta administratīvā lie- ta4, un tāpēc būtu izbeidzams arī administratīvais process. Nodokļu maksātājam jāatce- ras, ka atšķiras kriminālprocesa un administratīvā procesa tiesiskais regulējums attiecībā uz pierādīju- mu iegūšanas veidiem. Piemēram, administratīvā procesa ietva- ros VID var personām piepra- sīt sniegt informāciju, bet ne- var veikt izņemšanu, kratīša- nu, personas sakaru līdzekļu kontroli, ko savukārt var veikt procesa virzītājs krimi- nālprocesā. Tādējādi krimināl- procesa ietvaros iegūto pierādījumu un informācijas klāsts var būt daudz plašāks. Puses var izmantot un ne- reti arī izmanto kriminālprocesā ie- gūtos pierādījumus administratīvajā procesā, lai pierādītu savu argumen- tu pamatotību. Administratīvajai tiesai kriminālprocesā iegūtie pie- rādījumi nav saistoši, taču tiesa administratīvā procesā var pieņemt un vērtēt kriminālprocesa ietvaros iegūtus pierādījumus. Augstākās tiesas Senāts ir atzinis, ka apstāklis, ka kriminālprocesā iegūtie pierādī- jumi vēl nav pārbaudīti tiesas sēdē Kriminālprocesa likumā noteiktā kārtībā, nav šķērslis pierādījumu pieļaujamībai administratīvajā lie- tā.5 Izmantojot citā procesā iegūtus pierādījumus, administratīvajai tie- sai papildus Administratīvā proce- sa likuma 154. pantā noteiktajiem vispārīgajiem pierādījumu novēr- tēšanas principiem jāgūst pārliecība arī par pierādīšanas pieļaujamību (pierādījuma iegūšanas apstākļiem) un jāņem vērā riski, kādi var rasties, novērtējot tikai vienu pierādījumu (piemēram, izvilkumu no liecības atreferējuma) no citā procesā esošo pierādījumu un apstākļu kopuma6. Vienlaikus Administratīvā procesa likuma 154. panta trešā daļa noteic, ka nekādiem pierādījumiem nav Kriminālprocesa ietekme uz VID lēmumu pārsūdzības procesu nodokļu lietās Nodokļu maksātāju vienlaikus var skart gan administratīvais process, gan paralēli notiekošs kriminālprocess. Puses var izmantot un nereti arī izmanto kriminālprocesā iegūtos pierādījumus administratīvajā procesā, lai pierādītu savu argumentu pamatotību. Administratīvā tiesa var ņemt vērā kriminālprocesā noskaidrotos faktus, bet kriminālprocess un administratīvais process ir neatkarīgi viens no otra arī attiecībā uz šo faktu novērtēšanu. 1 LR Augstākās tiesas Senāta 2019. gada 28. jūnija spriedums lietā Nr. SKA–69/2019. 2 LR Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2019. gada 9. maija lēmums lietā Nr. SKA–974/2016. 3 LR Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 19. decembra lēmums lietā Nr. SKA–0784–14. 4 LR Augstākās tiesas Senāta rīcības sēdes 2019. gada 16. maija lēmums lietā Nr. SKA–515/2019. 5 LR Augstākās tiesas 2018. gada 10. jūlija spriedums lietā Nr. SKA– 51/2018. 6 LR Augstākās tiesas Senāta 2019. gada 15. februāra spriedums lietā Nr. SKA–49/2019.11 NR. 2 (80), 2020. GADA FEBRUĀRIS JURI S TA PA D O MS iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu. Tiesai spriedumā ir vienīgi jā- norāda, kāpēc tā dod priekšroku vie- nam pierādījumam iepretim citam. Ja tiesa pieņem puses iesniegtos pierādījumus, tiesai ir jāizvērtē fakti, kurus tie apliecina, un jāizdara seci- nājumi par tiem. Administratīvā tiesa var ņemt vērā krimināl- procesā noskaidrotos fak- tus, bet kriminālprocess un administratīvais process ir neatkarīgi viens no otra arī attiecībā uz šo faktu novēr- tēšanu. Administratīvā tiesa ir tiesīga šos faktus novērtēt patstā- vīgi, negaidot kriminālprocesa re- zultātu, jo administratīvā procesā noskaidrojamie apstākļi un pārbau- des priekšmets atšķiras. Nodokļu maksātājam ir pienākums pašam pareizi aprēķināt un samaksāt bu- džetā maksājamo nodokli. Nodokļu likumu nezināšana, neprecizitātes un kļūdas neatbrīvo no šī pienā- kuma saistībām. Administratīvā procesā tiesa pārbauda iespējamās nodokļu maksātāja kļūdas un no- skaidro nodokļu maksātāja nodokļu saistības pret valsti. Savukārt krimi- nālprocesā tiek noskaidrots, vai ir noticis noziedzīgs nodarījums – vai bijušas apzinātas un tīšas personu darbības, kas vērstas uz izvairīša- nās no normatīvajos aktos pare- dzēto nodokļu nomaksas, par ku- rām ir piemērojams kriminālsods. Kriminālprocess nav vērsts uz pareizā nodokļu saistību satura konstatēšanu, bet gan uz pretlikumīgu, ar nodomu veiktu darbību atklāšanu un sodīšanu nolūkā apkarot šā- das tīšas darbības. Piemēram, Augstākās tiesas Senāta rīcības sē- des lēmumā lietā SKA–515/2019 tiesa norādīja, ka pierādījums tam, ka darījumu partneris fi ziski neva- rēja piegādāt preces, var būt pierā- dījums administratīvajā procesā, bet ne kriminālprocesā. Proti, krimi- nālprocesuālajā lēmumā ir norādīts uz atšķirīgo vērtēšanas priekšmetu kriminālprocesā un administratī- vajā procesā7. Pastāvot atšķirīgam vērtēšanas priekšmetam, vienādi pierādījumi var katrā procesā tikt novērtēti atšķirīgi un būt par pama- tu atšķirīgiem secinājumiem, tāpēc kriminālprocesā iegūto pierādīju- mu izmantošanai administratīvajā procesā var būt atšķirīga ietekme attiecībā uz lietas rezultātu. Ne visi kriminālprocesā iegūtie pierādījumi nodokļu maksātājam būs pieejami. Interesants ir nese- nais Augstākās tiesas Senāta lē- mums lietā Nr. SKA–1271/2019, kurā VID kā pierādījumus no- dokļu maksātāja pārsūdzētā lē- muma tiesiskumam bija iesniedzis Administratīvajai tiesai materiālus, kuri bija iegūti kriminālprocesā veiktas kratīšanas ietvaros un ku- riem kriminālprocesā bija noteikts izmeklēšanas noslēpuma statuss, un šī iemesla dēļ kriminālprocesa virzītājs nebija atļāvis pieteicējai ar tiem iepazīties. Senāts norādīja, ka no tiesībām uz taisnīgu tiesu izrietošais procesuālās līdztiesības princips noteic, ka procesa dalīb- niekiem administratīvā procesā ir jābūt vienlīdzīgām iespējām iepazī- ties ar lietas izšķiršanai būtiskajiem pierādījumiem un izteikties par tiem. Senāts secināja, ka pierādīju- miem, ar kuriem pieteicējai liegts iepazīties, lietā varētu būt izšķiroša nozīme, jo uz tiem ir balstīts lietā pārsūdzētais lēmums, un tiesai ir nepieciešams procesa dalībniekus iztaujāt par konkrēto dokumen- tu sagatavošanu un saturu. Senāts atzina, ka zemākas instances tiesas rīcība, apturot administratīvo ties- vedību tāpēc, ka tiesa ir saskatījusi objektīvu šķērsli izskatīt lietu, ie- kams pieteicējai ir tiesības iepa- zīties ar lietā esošajiem krimināl- procesā iegūtajiem pierādījumiem, ir pamatota8. Tātad situācijā, kad kriminālprocesā iegūtie pierādījumi ir lietā nozīmīgi, nodokļu maksā- tājam ir tiesības ar tiem iepazīties, taču šīs tiesības nav absolūtas. Citā nodokļu lietā Nr. SKA– 289/2019 pieteicējam nebija tie- sības iepazīties ar kriminālprocesā sastādītiem aizdomās turētā no- pratināšanas protokoliem, kurus tiesa administratīvajā lietā vērtēja kā pierādījumus. Senāts, izskatot kasācijas sūdzību par tiesa sprie- dumu, secināja, ka aizdomās tu- rētā nopratināšanas protokoli nav vienīgie un izšķirošie pierādījumi, kurus tiesa lietā vērtējusi, nonākot līdz secinājumam, ka pieteicēja nav tiesīga izmantot priekšnodokļa at- skaitīšanas tiesības. Tiesa lietā bija galvenokārt vērtējusi virkni citu pierādījumu, bet pieteicēja savā sūdzībā Senātam nenorādīja aiz- domās turētā nopratināšanas pro- tokola ietekmi uz lietas rezultātu. Ievērojot minēto, pieteicējas ar- gumentus šai sakarā Senāts atzina tikai par formālu iebildumu, kam nav sasaistes ar tiesas sprieduma motīviem9. Ņemot vērā, ka krimi- nālprocesā iegūtie pierādījumi mi- nētajā administratīvajā lietā nebija izšķiroši, Senāts atzina nodokļu maksātāja sūdzību par nepamatotu. No minētajiem tiesas nolēmumiem var secināt, ka ne visi administra- tīvajā tiesā iesniegtie krimināl- procesa pierādījumi, kurus VID izmantos sava lēmuma tiesiskuma pamatošanai, būs pieejami nodok- ļu maksātājam, taču tiem ir jābūt pieejamiem, ja šie pierādījumi ir pietiekami būtiski, lai ietekmētu lietas rezultātu. LA U R A VILK A zvērināta advokāte, zvērinātu advokātu birojs Deloitte Legal Fo to no per sonīg ā arhīv a 7 LR Augstākās tiesas Senāta rīcības sēdes 2019. gada 16. maija lēmums lietā Nr. SKA–515/2019. 8 LR Augstākās tiesas Senāta 2019. gada 17. jūnija lēmums lietā Nr. 2171/2019. 9 LR Augstākās tiesas Senāta rīcības sēdes 2019. gada 2. maija lēmums lietā Nr. 289/2019. MATERIĀLS TAPIS SADARBĪBĀ ARSankciju regulējuma attīstība Sankcijas ir ārpolitikas instruments, kura mērķis ir nevardarbīgā ceļā novērst starptautisko tiesību pārkāpumus, atbalstīt demokrātiskas iekār- tas, cilvēktiesību ievērošanu, kā arī starptautiskās drošības sistēmas stiprināšanu. Ievērojot sankcijas, valstis demonstrē noraidošu attieksmi pret sabied- rības iekārtām, kas atbalsta vai neefektīvi cīnās pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, terorisma un proliferācijas fi nansēšanu. Latvija jau vēsturiski atbilstoši starptautiskajām publiskajām tiesībām ir ievērojusi ierobežojumus, kas noteikti pret valstīm, fi ziskajām vai juridis- kajām personām, vai citiem subjektiem. Tādējādi Sankciju likuma spēkā stāšanās 2016. gada 1. martā nav revolucionāra ideja – šis normatīvais akts hro- noloģiski aizstāj un papildina citus tiesību aktus, kas ir bijuši spēkā iepriekš. Latvijai kā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) dalībvalstij ir saistošas ANO Drošības pa- domes rezolūcijās noteiktās starptautiskās sankcijas līdz ar to pieņemšanu, tādēļ 1997. gadā stājās spēkā likums par „Par Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes noteikto sankciju režīmu Lat- vijas Republikā”. Nacionālā programma integrācijai Eiropas Savienībā (ES) paredzēja, ka Latvijai līdz 2000. gadam ir jāizveido sankciju mehānisms, kas nodrošinātu ES ierobežojošo pasākumu īstenoša- nu. Līdz ar to 2000. gadā stājās spēkā likums „Par starptautisko organizāciju noteikto sankciju režīmu Latvijas Republikā”, aizstājot iepriekšējo normatīvo aktu, kas paredzēja tikai ANO sankciju ievērošanu. Šo likumu savukārt 2007. gadā aizstāja likums „Par starptautisko organizāciju noteikto sankciju ievie- šanu Latvijas Republikā”, un pēc turpmāko nor- matīvo aktu pilnveides 2016. gada 1. martā stājās spēkā pašreizējais Sankciju likums. Sankciju ievērošanu regulējošie norma- tīvie akti vēsturiski aizliedza finanšu un kapitāla tirgus dalībniekiem veikt operā- cijas ar fi nanšu instrumentiem vai fi nanšu līdzekļiem, kas pieder sankciju subjektiem. Pārņemot Finanšu darījumu darba grupas (Fi- nancial Action Task Force – FATF) labās prakses vadlīnijās noteiktās prasības, 2018. gada 12. jūli- ja grozījumos Sankciju likumā tika nostiprināts pienākums sankcijas ievērot ne tikai noteiktu ka- tegoriju privāto un publisko tiesību subjektiem (piemēram, valsts iestādēm, fi nanšu un kapitāla tirgus dalībniekiem, stratēģiskas nozīmes preču izplatītājiem vai tūrisma pakalpojumu sniedzējiem sankcionētās teritorijas), bet gan visām fi ziskajām un juridiskajām personām. No 2019. gada 4. jūlija Sankciju likuma subjek- tu loks ir vēl vairāk paplašināts, un tas attiecas uz visām personām, tostarp personālsabiedrībām un juridisko personu fi liālēm, kurām pašām par sevi nav juridiskas personas statusa. Vienlaikus kom- petento iestāžu uzraugāmajiem Sankciju likuma subjektiem ir pienākums veikt sankciju riska no- vērtējumu un izveidot sankciju riska pārvaldīšanas iekšējās kontroles sistēmu. Sankciju likums ir guvis plašāku rezonansi vai- rāku iemeslu dēļ: 1) saistībā ar Sankciju likuma attiecināšanu uz visām personām; 2) plašam personu lokam uzliekot pienākumu izveidot sankciju riska pārvaldīšanas iekšējās kontroles sistēmu, kas ir organizatoriski līdzī- ga, taču saturiski atšķirīga no noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un prolife- rācijas fi nansēšanas novēršanas (AML/CTF/ CPF) iekšējās kontroles sistēmas; 3) saistībā ar Moneyval ziņojuma par Latvijas AML/CTF/CPF sistēmas efektivitātes uzla- bojumu nepieciešamību un Ministru kabineta pasākumu plānu AML/CTF/CPF laikposmam līdz 2019. gada 31. decembrim; 4) saistībā ar 2019. gada nogalē OFAC noteikta- jām sankcijām pret Latvijas personām. JURISTA PADOMS Sankciju regulējuma ģenēze un piemērošana praksē Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likums (Sankciju likums) stājās spēkā 2016. gada 1. martā, taču plašāku ievērību tas guvis vien 2018.–2019. gadā, it īpaši saistībā ar sekām, ko rada Latvijas personu iekļaušana ASV Finanšu departamenta Ārvalstu aktīvu kontroles biroja (OFAC) sankciju sarakstā. Raksta mērķis ir atspoguļot sankciju regulējuma attīstību un aktualitātes tiesību normu piemērošanā. 12 BILANCES JURIDISKIE PADOMISankcijas un sankciju režīmi Jēdziens „sankcijas” nozīmē atbilstoši starptau- tiskajām tiesībām pret sankciju subjektu (piemē- ram, valsti, režīmu, personu (fi zisku vai juridisku) vai veidojumu) noteiktus ierobežojumus. Ierobežo- jumi var būt piecu veidu: 1) fi nanšu (piemēram, līdzekļu iesaldēšana, lie- gums piekļūt fi nanšu līdzekļiem vai fi nanšu pakalpojumu sniegšanas aizliegums), 2) civiltiesiski (piemēram, aizliegums iegūt vai atsavināt noteiktas ķermeniskas vai bezķerme- niskas lietas), 3) ieceļošanas (piemēram, aizliegums ieceļot vai uzturēties noteiktā teritorijā), 4) stratēģiskas nozīmes preču un citu preču apri- tes (piemēram, aizliegums sankciju subjektam pārdot noteiktas preces), 5) tūrisma pakalpojumu sniegšanas (piemēram, aizliegums sniegt tūrisma pakalpojumus sank- ciju sarakstos iekļautās valstīs). Papildus jāņem vērā, ka saskaņā ar FATF labās prakses vadlīnijām ir jānodrošina, ka personas ne- tiek iesaistītas ierobežojumu apiešanā. Ierobežoju- mu apiešanas nepieļaujamību, cita starpā, paredz Sankciju likuma normas par sankciju riska pārval- dīšanas iekšējās kontroles sistēmas izveidi. Latvijai ir saistoši ANO, ES, Latvijas un OFAC kā Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) dalībvalsts, kas būtiski ietekmē fi nanšu un kapitāla tirgus intereses, sankciju režīmi. Sank- ciju likums paredz, ka OFAC sankcijas Latvi- jā ir piemērojamas tikai īpašos gadījumos, kas saistīti ar publisko iepirkumu un publiskās un privātās partnerības jomu, ES fondu un citas ārvalstu fi nanšu palīdzības jomu, kā arī publisko tiesību subjektu slēgtajiem līgumiem un maksā- jumiem OFAC sankcionētām personām. Papildus no Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) normatīvajiem noteikumiem Nr. 13 „Sankciju riska pārvaldīšanas normatīvie noteikumi” (FKTK Sank- ciju noteikumi) izriet, ka fi nanšu iestādes nesniedz pakalpojumus OFAC sankcionētām personām, kā arī neizpilda darījumus, ja tajos iesaistītā puse ir OFAC sankcionēta persona. Tādējādi praktiska sadarbība ar OFAC sankcio- nētām personām ir ierobežota arī citām personām, ne tikai fi nanšu un kapitāla tirgus dalībniekiem. Vienlaikus, veicot šādu sadarbību, pastāv ASV se- kundāro sankciju piemērošanas risks pret sadarbo- jušos personu (piemēram, ieceļošanas aizliegums ASV). Sankciju likuma būtība, subjekti un tiem piemērojamās prasības Sankciju likuma mērķis ir nodrošināt starptau- tisko mieru, drošību un tiesiskumu atbilstoši Latvi- jas starptautiskajām saistībām, kas, cita starpā, izriet no apstākļa, ka Latvija ir ANO un ES dalībvalsts un ka Eiropas Komisija ir FATF dalībvalsts. Mēr- ķis tiek īstenots, nodrošinot nevardarbīgus pasāku- mus (ierobežojumus jeb sankcijas) nolūkā mainīt vai novērst sankcionētās personas prettiesisko rīcī- bu bez militāra spēka. Sankciju likuma subjekti ir visas personas, un tām ir pienākums ievērot un izpildīt starptautis- kās un nacionālās sankcijas. Kompetento iestāžu uzraudzībā esošajiem Sankciju likuma subjektiem, piemēram, fi nanšu iestādēm, ārpakalpojuma grā- matvežiem, zvērinātiem revidentiem, nodokļu kon- sultantiem un neatkarīgiem juridisko pakalpojumu sniedzējiem, ir pienākums veikt sankciju riska no- vērtējumu un izveidot sankciju iekšējās kontroles sistēmu, kura ietver vismaz šādas darbības: 1) jāveic sava uzņēmuma riska novērtējums, lai apzinātos riskus, kas izriet no sniegtā pakalpo- juma veida un pakalpojumu sniegšanas reģiona; 2) pamatojoties uz sava uzņēmuma riska novēr- tējumu, jāizstrādā iekšējās kontroles sistēma sankciju ievērošanai, iekļaujot tajā politikas un procedūras (politikā atspoguļo standar- tus, kurus piemēro klientu izvēlē un darījumu veikšanā, savukārt procedūrā – praktiskos soļus sankciju ievērošanai); 3) jāveic esošo un potenciālo klientu pārbaudes sankciju sarakstos; 4) atbilstoši klienta riska novērtējumam jānosaka klienta uzraudzības un pārbaudes regularitāte; JURI S TA PA D O MS KRIŠJĀNIS BU Š S LL.M., zvērināta advokāta palīgs, zvērinātu advokātu birojs COBALT Fo to: Jānis Deinats 13 NR. 2 (80), 2020. GADA FEBRUĀRIS Finanšu iestādes nesniedz pakalpojumus OFAC sankcionētām personām, kā arī neizpilda darījumus, ja tajos iesaistītā puse ir OFAC sankcionēta persona.5) konstatējot sankciju režīma pārkāpumu vai mē- ģinājumu, jāziņo Valsts drošības dienestam un kompetentajai iestādei; 6) ja ir aizdomas par sankciju apiešanu vai apie- šanas mēģinājumu, jāziņo Finanšu izlūkošanas dienestam. Kaut arī personām ārpus kompetento iestāžu uzraudzības tvēruma nav formāla pienākuma veikt sankciju riska novērtējumu un izveidot sankciju ris- ka pārvaldīšanas iekšējās kontroles sistēmu, visām personām ir pienākums ievērot un izpildīt starptau- tiskās un nacionālās sankcijas. Tādēļ, kaut arī tas formāli nav nepieciešams, visiem komersan- tiem ir ieteicams veikt savu risku novērtēju- mu un lemt par iekšējās kontroles sistēmas izstrādi. Risku novērtējums un iekšējā kontroles sistēma ir pasākumi, ar kuriem persona aizsargā savas saimnieciskās darbības intereses un pasargā sevi no iespējamām negatīvām sekām saistībā ar sankciju pārkāpumiem. Apliecinājumi par Sankciju likuma normu izpildi FKTK Sankciju noteikumi, cita starpā, pa- redz, ka kredītiestādēm ir jāpārliecinās, vai klients, klienta sadarbības partneris vai klienta darījumi ir saistīti ar teritoriju vai valsti, uz kuru attiecināmas sankcijas, vai šādas teritorijas vai valsts pierobežu. Ziņas par to, vai sabiedrības – kā kredītiestādes klienta – sadarbības partneri vai darījumi nav sais- tīti vai pakļauti sankciju pārkāpumiem, kredītiestā- des galvenokārt var iegūt, lūdzot klientam iesniegt attiecīgus apliecinājumus. Nozīmīgākais apliecinājums Sankciju likuma normu ievērošanai ir atbilstoša sankciju iekšējās kontroles sistēmas izstrāde un attiecīgu politiku un procedūru uzrādīšana kredītiestādēm. Vienlaikus at- bildīgajai personai ir jāprot pamatoti izklāstīt proce- dūru piemērošanas praktiskās nianses, tādējādi de- monstrējot, ka sabiedrība patiešām ievēro sankcijas. Papildus tam, ja nepieciešams, par apliecināju- mu Sankciju likuma prasību izpildei kalpo klien- tu un sadarbības partneru lietas un dokumentēti apliecinājumi, piemēram, ekrānšāviņi, kas norāda uz attiecīgo personu neesamību sankciju sarakstos. Atbildība par pārkāpumiem un sankciju ievērošanas kontrole Saskaņā ar Krimināllikuma 84. pantu par starp- tautisko organizāciju un Latvijas Republikas no- teikto sankciju pārkāpšanu ir piemērojama krimi- nālatbildība, par ko var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pat astoņiem gadiem. Par pārkāpumiem attiecībā uz iekšējās kontroles sistēmu un sankciju riska pārvaldību var piemērot administratīvās sankcijas, sākot no brīdinājuma līdz soda naudai 1 000 000 eiro apmērā par pārkāpumu atbildīgajai fi ziskajai vai juridiskajai personai, kā arī saimnieciskās darbības apturēšanai vai pārtraukša- nai. FKTK savā uzraudzībā esošajiem Sankciju li- kuma subjektiem ir tiesīga piemērot lielākus sodus – līdz pat 10 procentiem no kopējā gada apgrozījuma saskaņā ar pēdējo apstiprināto fi nanšu pārskatu, kā arī papildu sodu līdz 5 000 000 eiro apmērā atbildī- gajai amatpersonai, darbiniekam vai citai personai, kura ir bijusi atbildīga par sankciju ievērošanu. Praksē pēdējos divos gados ir novērota aktīva kompetento iestāžu darbība pārbaužu veikšanā. Pār- baužu laikā kompetentās iestādes izvērtē gan to, vai Sankciju likuma subjekti ir veikuši riska novērtējumus un izstrādājuši iekšējās kontroles sistēmas, gan arī pār- liecinās, vai praksē tiek veiktas klientu sankciju pār- baudes un vai šo pārbaužu rezultāti tiek dokumentēti. Attiecībā uz Valsts ieņēmumu dienesta (VID) uzraugāmajiem subjektiem jāuzsver, ka saskaņā ar VID vadlīnijām ir ieteicams sankciju riska pārvaldīšanas iekšējās kontroles sistēmu integrēt AML/CTF/CPF iekšējās kontroles sistēmā, līdz ar to abu iekšējo kontroles sistēmu izvērtēšana notiek paralēli. Jāņem vērā arī dažādas tehniskas nianses. Pie- mēram, Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas fi nansēšanas novēršanas likums paredz pienākumu iecelt par likuma prasību izpildi atbildīgo personu. Sankciju likumā šāds pie- nākums tieši nav paredzēts, tomēr VID vadlīnijās ir noteikts, ka VID uzraugāmajiem subjektiem ir jāieceļ arī atbildīgā persona par sankciju režīma ie- vērošanas uzraudzību. Šāds pienākums ir noteikts arī FKTK Sankciju noteikumos. Tādēļ juridiskajām personām ir nepieciešams pieņemt valdes lēmumu, ar kuru sabiedrības valde ieceļ par sankciju riska pārvaldīšanu atbildīgo personu. Vienlaikus jāatceras, ka sankciju pārbaude nebei- dzas tikai ar klienta pārbaudi sankciju sarakstos. Ir nepieciešams pārbaudīt arī klienta dalībniekus vai ak- cionārus, klienta patiesos labuma guvējus, klienta val- des un padomes locekļus, kā arī līgumisko pārstāvjus. Atsevišķi ad hoc statistikas dati rāda salīdzino- ši dramatisku ainu – p ēdējo divu gadu laikā VID piemēroto sodu skaits ir pieaudzis par vairāk nekā 800 procentiem. VID piemēroto sodu apmērs svārstās no 100 eiro līdz 10 000 eiro, ietverot pārkāpumus gan sankciju, gan arī AML/ CTF/CPF jomā. Salīdzinājumam – FKTK par kredītiestādes izmantošanu pret Ziemeļkorejas vērsto sankciju apiešanā atsevišķām kredītiestādēm ir piemērojusi 35 575 eiro soda naudu. Par sankciju pārkāpumiem kopsakarā ar trūkumiem AML/CTF/CPF iekšējās kontroles sistēmā kredītiestādei FKTK ir piemēro- jusi arī 1 566 604 eiro soda naudu. Finanšu izlūkošanas dienests ir norādījis, ka saistībā ar Krimināllikuma 84. panta (starptautis- ko organizāciju un Latvijas Republikas noteikto sankciju pārkāpšana) piemērošanu pēdējos divos gados ir iesaldēti gandrīz septiņi miljoni eiro. Vien- laikus publiski pieejamā informācija liecina, ka pē- dējos gados ir uzsākti tikai divi kriminālprocesi par Krimināllikuma 84. panta pārkāpumu. 14 BILANCES JURIDISKIE PADOMI JURI S TA PA D O MS MATERIĀLS TAPIS SADARBĪBĀ ARTādēļ jebkurš fi nanšu profe- sionālis – vai tas būtu grāmat- vedis, fi nansists vai uzņēmuma vadītājs – novērtē informācijas avotu, kas ne tikai ziņo par jomas jaunumiem, bet arī profesionāli tos komentē, skaidro un arhivē, lai tie būtu pieejami, kad vien nepieciešams. Portāls „Bilance PLZ” www.plz.lv ir tieši šāds grāmatveža palīgs, kas sevī ietver nozares speciālistu atzītā žurnāla „Bilance” pieredzi un apvieno to ar mūsdienīga dizaina interne- ta portāla lietošanas ērtumu un funkcionalitāti. Pragmatiskums vispirms Mēs jau teicām, ka grāmat- veži ir pasaules pragmatiskākie cilvēki? Ar prieku to pateiksim vēlreiz! Tieši tādēļ jauno portālu esam veidojuši tā, lai to novēr- tētu cilvēki, kas uz lietām skatās vispragmatiskāk. Ko tad fi nanšu profesionāļi meklē vispirms, lai pasauli grieztu paši, nevis pasīvi grieztos tai līdzi? Bez pārsteigu- miem – tās ir tieši tās pašas lietas, ko esam likuši portāla pamatos. Aktualitāte Ja kaut kas mainās likumos, nodokļos vai procedūrās – jūs to uzzināsiet pie mums. Ne tikai kā faktu, bet arī kā interpretāci- ju – savienotu ar reālo pasauli un mūsu ikdienas vajadzībām. Por- tāla abonentiem ir pieejamas ne tikai portāla ziņas, te atradīsiet arī žurnāla „Bilance” rakstus, analīti- ku un praktiskus piemērus. Esam padomājuši arī par tiem, kas die- nu nesāk ar portālu pārlapošanu, jo aktuālo nedēļas jaunumu apko- pojumu atsūtīsim e–pastā. Individualizēšanas iespējas Katrs grāmatvedis apstiprinās, ka nav divu vienādu uzņēmumu, kuru finanses būtu iespējams pārvaldīt ar standarta metodēm. Nav arī divu vienādu grāmat- vežu. Katram ir savi paņēmieni, kā kontrolēt naudu. Tieši tādēļ portāla abonentiem pie- ejams personīgais kabinets, kurā saglabāt paša atlasītus rakstus un informācijas re- sursus, lai sakārtotu pēc sev būtiskām grāmatzīmēm. Tikpat noderīgs rīks ir individu- ālais kalendārs, kas palīdzēs pār- valdīt arī svarīgākos termiņus. Parocīgs asistents Papildus ziņām un rakstiem „Bilance PLZ” www.plz.lv pie- dāvā virkni ikdienā noderīgu rīku, kas palīdzēs darbus pa- veikt ātrāk un precīzāk, – bez- maksas veidlapas un kalkulato- rus, atgādinājumus par atskaišu nodošanu, iespēju sazināties ar fi nanšu ekspertu, lai uzdotu savu jautājumu. Elastīgs abonements Mēs esam par izvēles ie- spējām! Abonēt visam gadam un maksāt mazāk vai pievienot komplektā arī drukātos medijus un iegūt vēl papildu labumus – esam sagatavojuši piedāvājumus dažādām vēlmēm. Tajā skaitā, ja vēlaties maksāt par katru mēnesi atsevišķi, – 9 eiro, ērti piesaistot kredītkarti un saglabājot brīvību no pakalpojuma atteikties jebku- rā laikā. Ņemot vērā, ka vienam abonementam iespējams pieslēgt līdz pat trim lietotājiem, šis ir lielisks piedāvājums! Pirms mak- sājat, portālu varat izmēģināt 15 dienas bez maksas. Tomēr portāls „Bilance PLZ” nenozīmē tikai klusu darbu savā kabinetā. Aicinām tikties, iepa- zīties un meklēt jaunus ceļus, kā mūsu kopīgo jomu uzlabot. Tā- dēļ saviem abonentiem piedāvā- jam atlaides BILANCES AKA- DĒMIJAS kursiem, kā arī īpašu cenu dalībai ikgadējā BILAN- CES konferencē par aktuāliem grāmatvedības un likumdošanas jautājumiem, kā arī svinīgajā „Gada grāmatveža” apbalvošanas ceremonijā un koncertā. Pievienojies! Kur slēpjas grāmatvežu superspējas? Sievietes ir no Veneras, vīrieši – no Marsa, bet grāmatveži pavisam no citas planētas. Jo reti kurš cilvēks pasauli redz tik pragmatiski un racionāli kā grāmatvedis, kas savās rokās, domās un darbos tur uzņēmuma asinsriti – fi nanses. Reti kurš spēj to darīt tik mainīgos apstākļos, ko ietekmē normatīvo aktu izmaiņas, nemitīgi mēģinājumi efektivizēt nodokļu politiku, kā arī arvien jauni IT risinājumi, kas jāapgūst, lai strādāt būtu vieglāk. 15 NR. 2 (80), 2020. GADA FEBRUĀRIS AB O N Ē!Atvaļinājuma piešķiršana Darba likuma (DL) 149. panta pirmā daļa no- teic, ka ikgadējais apmaksātais atvaļinājums nedrīkst būt īsāks par četrām kalendāra nedēļām, neskaitot svētku dienas. Minētais ikgadējā apmaksātā atva- ļinājuma ilgums nodrošina minimālās drošības un veselības prasības saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. no- vembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (turpmāk – direktīva 2003/88) 1. pantu un 7. panta pirmo daļu, kas noteic: „Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu, atvaļinājumu saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļināju- ma piešķiršanu, ko nosaka valsts tiesību akti un/ vai prakse.” Tādējādi dalībvalstis savos normatīvajos aktos var noteikt arī garāku atvaļinājumu. Šādas tie- sības ir arī darba devējam, bet nodrošinot vienlīdzī- bas principu pret visiem darbiniekiem. DL 150. panta pirmā daļa noteic divus veidus, kādos katru gadu piešķirams atvaļinājums: darbiniekam un darba devējam vienojoties (DL nenoteic, kurai personai ir jāizsaka priekšlikums par atvaļinājuma piešķiršanu vienošanās gadī- jumā. Līdz ar to arī darba devējs var sagatavot priekšlikumu par darbinieka nosūtīšanu atvaļi- nājumā); vai arī darba devējs, sastādot atvaļinājumu gra- fi ku (sastāda pēc konsultēšanās ar darbinieku pārstāvjiem, t.i., darbinieku arodbiedrību, kuras vārdā rīkojas tās statūtos pilnvarota arodbied- rības institūcija vai amatpersona), vai, ja uzņē- mumā nodarbināti pieci vai vairāki darbinieki, darbinieku pilnvarotiem pārstāvjiem (darbinie- ku pilnvarotus pārstāvjus uz noteiktu pilnvaru termiņu ar klātesošo vienkāršu balsu vairāku- mu ievēlē sapulcē, kurā piedalās vismaz puse no attiecīgā darba devēja uzņēmumā nodarbinā- tajiem darbiniekiem). Turklāt ar atvaļinājumu grafi ku un tā grozījumiem iepazīstināmi visi JURISTA PADOMS 16 BILANCES JURIDISKIE PADOMI Atvaļinājuma piešķiršanas, izmantošanas, pārcelšanas vai pagarināšanas un kompensācijas aspekti Rakstā aplūkotas tiesas atziņas un praktiskie aspekti jautājumā par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršanu, izmantošanu, pārcelšanu un kompensāciju. Fo to: © Nell y K o va lchuk – st ock.adobe .c omdarbinieki, un tam jābūt pieejamam ikvienam darbiniekam. Atsevišķas darbinieku kategorijas ir īpaši izceltas Darba likumā attiecībā uz atvaļinā- juma piešķiršanas laiku, piemēram, sievietei, kura dodas grūtniecības un dzemdī- bu atvaļinājumā vai atgriežas darbā pēc grūt- niecības un dzemdību atvaļinājuma, ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu piešķir pēc viņas pie- prasījuma. Atvaļinājums tiek piešķirts neatkarīgi no laika, kurā sieviete bijusi nodarbināta pie attiecīgā darba devēja. Tādējādi attiecībā uz sievieti, kura dodas grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā vai atgriežas darbā pēc grūtniecības un dzem- dību atvaļinājuma, nav pieļaujama darba devēja atruna, ka darbinieks var prasīt ikgadējā apmak- sātā atvaļinājuma piešķiršanu par pirmo darba gadu, ja viņš pie darba devēja ir nepārtraukti nodarbināts ne mazāk kā sešus mēnešus; darbiniekam, kurš ir jaunāks par 18 gadiem (piešķir vienu mēnesi ilgu ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu), ikgadējais apmaksātais atvaļinā- jums piešķirams vasarā vai pēc viņa vēlēšanās jebkurā citā laikā. Savukārt, ja darbinieks, kurš ir jaunāks par 18 gadiem, turpina iegūt izglī- tību, ikgadējais apmaksātais atvaļinājums pie- šķirams, pēc iespējas saskaņojot to ar brīvlaiku izglītības iestādē; darbiniekam, kuram ir bērns līdz triju gadu vecumam vai bērns ar invaliditāti līdz 18 gadu vecumam, ikgadējais apmaksātais atvaļinājums piešķirams vasarā vai pēc viņa vēlēšanās jebkurā citā laikā. DL 149. panta otrā daļa paredz, ka obligāto ik- gadējo četru nedēļu atvaļinājuma termiņu var sada- līt tā, lai viena daļa būtu vismaz divas nedēļas gara. Minēto aspektu nevajag jaukt ar DL 149. panta trešajā daļā noteikto izņēmuma gadījumu. Valsts darba inspekcijas mājaslapā attiecībā uz atvaļinājumu dalīšanu ir secināts: „Lai izvairītos no neskaidrībām attiecībā uz ikgadējā atvaļinā- juma izmantošanu, darba devējs darba kārtības noteikumos var noteikt ikgadējā atvaļinājuma un papildatvaļinājuma piešķiršanas vispārējo kārtību, t.sk. atlikušo divu ikgadējā atvaļinājuma nedēļu izmantošanu. Ja darba devējs savos iekšējos nor- matīvajos aktos nav noteicis pienākumu izmantot atlikušo atvaļinājuma daļu tikai kalendāra nedēļās, uzskatāms, ka DL neaizliedz darbiniekam to dalīt arī pa dienām.”1 Atvaļinājuma pārcelšanas vai pagarināšanas aspekti Saskaņā ar DL149. panta pirmo daļu un di- rektīvas 2003/88/EK 7. panta pirmo daļu apmak- sātais ikgadējais atvaļinājums ir vismaz četras nedēļas ilgs. DL 149. panta trešā daļa noteic: „Izņēmuma gadījumos, kad ikgadējā apmaksātā at- vaļinājuma piešķiršana darbiniekam pilnā apmērā kārtējā gadā var nelabvēlīgi ietekmēt parasto darba gaitu uzņēmumā (..)”. Minētais izņēmums ir pieļaujams: kad ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķir- šana darbiniekam pilnā apmērā kārtējā gadā var nelabvēlīgi ietekmēt parasto darba gaitu uzņēmumā, ar darbinieka rakstveida piekrišanu pieļaujams pārcelt atvaļinājuma daļu uz nākamo gadu. Tikai šādā gadījumā, izpildot abus iepriekš minētos punktus, atvaļinājuma daļa kārtējā gadā nedrīkst būt īsāka par divām nepārtrauktām ka- lendāra nedēļām. Pārcelto atvaļinājuma daļu pēc iespējas pievieno nākamā gada atvaļinājumam. Papildus DL 149. panta trešā daļa noteic, ka „[a]tvaļinājuma daļu var pārcelt tikai uz vienu gadu”. Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 19. no- vembra spriedumā apvienotajās lietās C–609/17 un C–610/17, atbildot uz jautājumiem par atvaļi- nājumu, kas noteikti darba koplīgumā un pārsniedz direktīvas 2003/88 7. pantā noteiktās četras nedē- ļas, pārcelšanu ir secinājusi: „(..) Direktīvas 2003/88 17 NR. 2 (80), 2020. GADA FEBRUĀRIS JURI S TA PA D O MS IVETA ZELČ A zvērināta advokāte iveta.zelca@ litigator.eu Fo to: Aiv ar s Siliņš Ar atvaļinājumu grafi ku un tā grozījumiem iepazīstināmi visi darbinieki, un tam jābūt pieejamam ikvienam darbiniekam. 1 Pieejams: http://www.vdi.gov.lv/lv/ jaunumi/skaidrojums–ka– rikoties–ja–atvalinajuma– laika–iekrit–svetku–dienas!/7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums un darba koplīgumi, ar kuriem ir paredzēts piešķirt ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienas, pārsnie- dzot minētajā tiesību normā paredzēto vismaz četru nedēļu laikposmu, vienlaikus izslēdzot šo atvaļinājuma dienu pārcelšanu slimības dēļ.” Darbnespēja DL 150. panta sestā daļa noteic: „Ikgadējo ap- maksāto atvaļinājumu pārceļ vai pagarina darbinie- ka pārejošas darbnespējas gadījumā.” Saskaņā ar Valsts darba inspekcijas un Lab klā- jī bas ministrijas viedokli2: „Savukārt, ja darbinieks ir saslimis, atvaļinājumu pārceļ vai pagarina par sli- mības dienu skaitu. Par atvaļinājuma pārcelšanu vai pagarināšanu darba devējs un darbinieks savstarpēji vienojas.” Tādējādi, ja darbinieks dodas atvaļinājumā, pie- mēram, no 2020. gada 20. janvāra līdz 2. februārim, bet 2020. gada 23. janvārī darbinieks ir saslimis un slimojis līdz 2020. gada 31. janvārim (to aplieci- na darbnespējas lapa, kas atvērta 23. janvārī), tad darbinieks būs izmantojis trīs atvaļinājuma dienas (trīs darba dienas). Šādā situācijā darba devējam ir jāsagaida, kad beigsies darbinieka darbnespēja, un atbilstoši ie- spējām (ņemot vērā arī citu darbinieku noslodzi un piešķirtos atvaļinājumus) ir jāvienojas par atvaļinājuma pagarināšanu, bet, ja tas nav iespē- jams, tad puses vienojas un pārceļ atvaļinājumu darbinieka individuālā perioda ietvaros (t.i., gads, skaitot to no brīža, kad darbinieks sāka strādāt), ņemot vērā principu, ka apmaksātais ikgadējais atvaļinājums ir vismaz četras nedēļas ilgs, bet vie- na atvaļinājuma daļa ir vismaz divas kalendāra nedēļas. Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā attiecībā uz atvaļinājuma pārcelšanu slimības dēļ ir atzīts: „Šī jaunā ikgadējā atvaļinājuma perioda, kas atbilst sākotnēji noteiktā ikgadējā atvaļinājuma un slimības atvaļinājuma pārklāšanās periodam, noteikšana ir pakārtota valsts tiesībās paredzēta- jiem noteikumiem un kārtībai, kas piemērojama, nosakot darba ņēmēju atvaļinājumus, ņemot vērā dažādas iesaistītās intereses, it īpaši ar uzņēmuma interesēm saistītus prioritārus apsvērumus.” (EST lieta C277/08 Francisco Vicente Pereda pret Madrid Movilidad SA, 22. punkts) „Ja šīs intereses neļauj apmierināt darba ņēmēja lūgumu par jauna ikgadējā atvaļinājuma perioda noteikšanu, darba devējam ir pienākums darba ņē- mējam piešķirt citu darba ņēmēja piedāvātu un šīm interesēm atbilstošu ikgadējā atvaļinājuma periodu, a priori neizslēdzot iespēju, ka šis periods var būt ār- pus attiecīgajam ikgadējam atvaļinājumam noteiktā bāzes laikposma.” (EST lieta C277/08 Francisco Vi- cente Pereda pret Madrid Movilidad SA, 23. punkts) Tādējādi iepriekš minētajā piemērā darbnespē- jas dēļ nebūs izmantotas divas nepārtrauktās ka- lendāra nedēļas ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma. Atvaļinājuma pārcelšana vai pagarināšana pusēm ir jāsaskaņo un jāpanāk rakstveida vienošanās. Pār- celšana vai pagarināšana var būtiski ietekmēt citu personu intereses, kurām arī ir tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Ja nav iespējams pārcelt vai pagarināt atvaļi- nājumu, jo tiek izbeigtas darba tiesiskās attiecības, tad tiek izmaksāta atbilstoša atvaļinājuma kom- pensācija. Atvaļinājuma izmantošana un kompensācija Saskaņā ar DL 149. panta piekto daļu, izbei- dzot darba tiesiskās attiecības, darba devējam būs jāmaksā kompensācija par visu periodu, kurā darbi- nieks nav izmantojis ikgadējo apmaksāto atvaļinā- jumu. Direktīvas 2003/88 7. panta otrā daļa noteic: „Obligāto apmaksāto ikgadējā atvaļinājuma laikposmu nevar aizstāt ar fi nansiālu atlīdzī- bu, izņemot gadījumus, kad pārtrauc darba attiecības.” Minētā sakarā rodas būtisks jautājums, kā tiek aprēķināta atvaļinājuma kompensācija. 2019. gadā Augstākās tiesas Senāts ir secinā- jis: „[..] aprēķinot kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu, ir izmantojama tā darbiniekam noteiktā darba alga, kas bija laikā, kad kār- tējais atvaļinājums viņam bija jāpiešķir.”3 DL nenosaka, kā rīkoties situācijā, ja darbinieks ļaunprātīgi neizmanto savas tiesības un neiet at- vaļinājumā. Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada judikatūrā ir atrodams spriedums, kurš interpretē direktīvas 2003/88 7. pantu, nosakot: „ņemot vērā tiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu obligāto raksturu un direktīvas 2003/88 7. panta lietderīgās iedarbības nodro- šināšanai, konkrēti un pārskatāmi ir jānodro- šina, ka darba ņēmējam faktiski ir iespēja iz- mantot savu ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, vajadzības gadījumā formāli mudinot to darīt, precīzi un savlaicīgi viņu informējot – lai no- drošinātu, ka minētais atvaļinājums joprojām ir piemērots attiecīgās personas atpūtas un izklaides nodrošināšanai, kas tam ir jāveici- na, – par to, ka tad, ja viņš to neizmantos, tas tiks zaudēts atsauces laikposma vai atļautā JURI S TA PA D O MS 18 BILANCES JURIDISKIE PADOMI 2 Pieejams: http://www.lm.gov.lv/lv/ darbiniekiem/atvalinajums. 3 Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 6. februāra spriedums, lieta Nr. 30411017, SKC–340/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0206. C30411017.15.S), 11. punkts). Darba likums nenosaka, kā rīkoties situācijā, ja darbinieks ļaunprātīgi neizmanto savas tiesības un neiet atvaļinājumā.Kopsavilkums Katru gadu ikgadējais apmaksātais atvaļinājums ir piešķirams: a) darbiniekam un darba devējam vienojoties; b) vai arī darba devējam sastādot atvaļināju- mu grafi ku (sastāda pēc konsultēšanās ar darbinieku pārstāvjiem, t.i., darbinieku arodbiedrību vai darbinieku pilnvarotiem pārstāvjiem). Darba likums nenoteic, kura persona var izteikt priekšlikumu par atvaļinājuma piešķiršanu vie- nošanās gadījumā. Līdz ar to arī darba devējs var sagatavot priekšlikumu darbiniekam par tā nosūtīšanu atvaļinājumā. Lai mazinātu riskus un izvairītos no strīdus si- tuācijām, būtu ieteicams iekšējos darba kārtības noteikumos noteikt vispārēju kārtību, kādā ir izmantojami atvaļinājumi. Sievietei, kura dodas grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā vai atgriežas darbā pēc grūtniecī- bas un dzemdību atvaļinājuma, ikgadējo apmak- sāto atvaļinājumu piešķir pēc viņas pieprasījuma. Darbiniekam, kurš ir jaunāks par 18 gadiem, ikgadējais apmaksātais atvaļinājums piešķirams vasarā vai pēc viņa vēlēšanās jebkurā citā laikā. Darbiniekam, kuram ir bērns līdz triju gadu vecumam vai bērns ar invaliditāti līdz 18 gadu vecumam, ikgadējais apmaksātais atvaļinājums piešķirams vasarā vai pēc viņa vēlēšanās jebkurā citā laikā. Aprēķinot kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu, ir izmantojama tā darbiniekam noteiktā darba alga, kas bija laikā, kad kārtējais atvaļinājums viņam bija jāpiešķir. Darba devējam ir jānodrošina, ka darbinieks var faktiski izmantot savu ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Darba devējs var vajadzības gadījumā formā- li mudināt darbinieku izmantot atvaļinājumu, precīzi un savlaicīgi darbinieku informējot par to, ka tad, ja viņš to neizmantos, tas tiks zau- dēts atsauces laikposma vai atļautā pārcelšanas laikposma beigās, vai arī darba attiecību beigās, ja tās izbeidzas šajā laikposmā. pārcelšanas laikposma beigās, vai arī darba at- tiecību beigās, ja tās izbeidzas šajā laikposmā.” (EST lieta C–619/16) „pierādīšanas pienākums šajā ziņā ir darba de- vējam (pēc analoģijas sk. spriedumu: 2006. gada 16. marts, Robinson–Steele u.c., C131/04 un C257/04, EU:C:2006:177, 68. punkts). Ja tas nevar pierādīt, ka ir atbilstoši rūpējies, lai darba ņēmējs faktiski varētu izmantot ikga- dējo apmaksāto atvaļinājumu, uz ko viņam bija tiesības, ir jāuzskata, ka tiesību uz minē- to atvaļinājumu izbeigšanās un darba attiecī- bu izbeigšanās gadījumā attiecīga fi nansiālās kompensācijas nesamaksāšana par neizmantoto ikgadējo atvaļinājumu attiecīgi nav saderīga ar direktīvas 2003/88 7. panta 1. un 2. punktu.” (EST lieta C–619/16) Ievērojot Eiropas Savienības Tiesas spriedu- mā ietverto interpretāciju, Senāta Civillietu de- partaments 2019. gada 29. marta spriedumā lietā Nr. C30585615, SKC–62/2019 (ECLI:LV:AT: 2019:0329.C30585615.1.S) ir secinājis: „Kom- pen sēšanu attiecinot uz visām neizmantotajām at- vaļinājuma dienām neatkarīgi no tā, vai darbinieks ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu nav izmantojis objektīvu vai subjektīvu iemeslu dēļ, tiek veicināts EST judikatūrā atzītajai direktīvas 2003/88 7. pan- ta interpretācijai pretējs rezultāts. Darbinieks var mērķtiecīgi neizmantot atvaļinājumu, lai sa- ņemtu fi nansiālu kompensāciju, izbeidzot darba tiesiskās attiecības.” Ievērojot minētās atziņas un ņemot vērā faktu, ka Valsts darba inspekcijai ir tiesības administratīvi sodīt par darba tiesību pārkāpumiem, tostarp arī par DL 149. panta un 150. panta pārkāpumiem (sk. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 40. pantu, kas ir spēkā līdz 2020. gada 30. jūnijam, un DL 162. pantu no 2020. gada 1. jūlija), ir jāuzdod jautājums: vai nebūtu samērīgāk, ja darbinieks, kurš mērķtiecīgi neizmanto atvaļinājumu, lai sa- ņemtu fi nansiālu kompensāciju, izbeidzot darba tiesiskās attiecības, tiktu sūtīts atvaļinājumā vien- pusēji no darba devēja puses? Attiecībā uz minēto jautājumu nav izveidojusies judikatūra. Tādējādi viennozīmīgas atbildes pagaidām nav. Autores ieskatā, kā galējais līdzeklis, ja darbi- nieks nereaģē uz atgādinājumiem un brīdināju- miem, tad atgādinājumi un tiem sekojoša darbi- nieka vienpusēja nosūtīšana atvaļinājumā būtu sa- mērīgāka nekā tikai pasīva atgādinājumu sūtīšana. Izņēmuma kārtībā, ļaujot darba devējam vienpusēji nosūtīt darbinieku atvaļinājumā, tiktu nodrošinā- ta reāla atvaļinājuma izmantošana, kas ir DL 149. panta pirmās daļas un direktīvas 2003/88 7. panta mērķis. Turklāt darba devējs neriskētu tikt admi- nistratīvi sodīts par to, ka darbinieks nevienojas un atvaļinājumā neiet. Tāpat, lai mazinātu riskus un izvairītos no strī- dus situācijām, būtu ieteicams iekšējos darba kār- tības noteikumos noteikt vispārēju kārtību, kādā ir izmantojami atvaļinājumi. 19 NR. 2 (80), 2020. GADA FEBRUĀRIS JURI S TA PA D O MS Lai mazinātu riskus un izvairītos no strīdus situācijām, būtu ieteicams iekšējos darba kārtības noteikumos noteikt vispārēju kārtību, kādā ir izmantojami atvaļinājumi.Next >