< PreviousTiesu prakse apstiprina, ka darījuma dalībnieki arvien aktīvāk atsaucas uz noilguma termiņu zemes nomas prasījumiem. Saimnieciskās darbības mērķis ir gūt ekonomisko labumu, jebkura tirgus dalībnie ka darbība ir pamatā vērsta uz tā sasniegšanu. Līdz ar to jebkuram komersantam jāpievērš uzmanība tam, kā tiek kontrolēti saistību izpildes termiņi. Prof. K. Torgāns skaidro, ka „pēc Latvijas valsts suverenitātes atjaunošanas, īpašuma reformas ietva ros veicot nekustamo īpašumu denacionalizāciju un atdošanu likumīgajiem īpašniekiem, izveidojās situācija, kurā daudzos gadījumos īpašuma tiesības uz zemi atguva agrākie īpašnieki vai viņu mantinie ki, bet uz zemes esošās mājas un būves palika citu personu īpašumā”.1 Jāvērš uzmanība uz to, ka dažādu darījumu rezultātā zemes no agrākajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem ir ieguvuši komersanti, kas būtiski maina situāciju, jo šo personu (komersan tu) tiesību aizsardzība nebauda identisku saistību aizsardzību. Ir skaidrs, ka saistības ir jāpilda, jo, nepildot saistības, var iestāties sekas, bet arī kreditoram, ak tīvi neaizsargājot savas tiesības, var iestāties sekas. Viens no saistību tiesību izbeigšanās pamatiem ir noilgums. Šajā saistībā jānorāda, ka Komerclikuma 406. pants paredz, ka no komercdarījuma izrietošie prasījumi noilgst triju gadu laikā. Komersants piespiedu nomas attiecībās nav no nācis pret savu gribu, t.i., kaut kāda juridiska fakta rezultātā, kuru tas nevēlējas pieļaut, bet tomēr pie spiedu kārtā ir nokļuvis saistībtiesiskās attiecībās ar citu personu. Zemi, kura atrodas dalītā īpašumā, komersants vienmēr ir iegādājies komercdarījuma rezultātā (piemēram, pirkuma līguma ietvaros) vai cita privāttiesiska darījuma rezultātā – reorganizā cijas, uzņēmuma pārejas u.tml., līdz ar to ir uzska tāms, ka komersants, slēdzot darījumu, ir zinājis vai tam vajadzēja zināt par dalītā īpašuma pastāvēšanu un no tā secīgi izrietošo piespiedu nomu.2 Noilguma institūts civiltiesībās veidots ar mērķi novērst nenoteiktību mantiskajās attiecībās, radīt skaidrību tad, ja kāda persona ilgstoši neīsteno tie sības vai neprasa novērst iespējamo strīdu par tām3. Prof. K. Torgāns paskaidro: „Nevienam nav pie nākuma izpildīt saistību pat tad, ja ir neapšaubāmi pierādījumi par tās rašanos, apmēru, izpildes veidu, jo kreditors nav rīkojies likumā noteiktajā termiņā. Jāuzsver, ka tā ir noteikts, lai nodrošinātu skaidrību un stabilitāti civiltiesiskajā apgrozībā, nodrošinot tiesību aizsardzību tikai ierobežotā laika posmā, pie tam saprātīgi ilgā.”4 Nav nekāda tiesiska pamata zemes nomas tie siskajās attiecībās ilgstoši saglabāt nenoteiktību. Ēku īpašniekiem ir tiesības sagaidīt noteik- tību no zemes īpašnieka, lai novērstu ilgsto- šu nenoteiktību pušu attiecībās. Līdzšinējā tiesu praksē lielākā daļa strī du bija saistīta ar to, vai zemes nomas prasīju miem ir piemērojams Komerclikumā noteiktais Zemes nomas prasījumiem piemērojams Komerclikuma saīsinātais noilguma termiņš Žurnāla Bilances Juridiskie Padomi 2017. gada maija numurā publicēts autora raksts „Noilguma termiņš dažādām saistībām”. Rakstā izteikts viedoklis, ka jānoskaidro zemes īpašnieka statuss, jo gadījumā, ja zemes īpašnieks ir komersants, kas ilgstošā laika periodā nav izlietojis prasījuma tiesības, tad saistībai iestājas noilgums. Analizējot aktuālos tiesu prakses jautājumus, var secināt, ka šāds viedoklis nostiprinās arī tiesu praksē. Ar šo rakstu autors vēlas turpināt pievērst uzmanību problēmai, kas saistīta ar noilgumu zemes nomas prasījumiem. 20 BILANCES JURIDISKIE PADOMI JURISTA PADOMS 1 Torgāns K. Saistību tiesības. Mācību grāmata. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 590 lpp. 2 Kārkliņš J. Noilgums piespiedu nomas attiecībās komerctiesībās. Jurista Vārds, 27.02.2018, Nr. 9 (1015). 3 Torgāns K. Saistību tiesības. Mācību grāmata. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 590 lpp. 4 Torgāns K. Saistību tiesības. Mācību grāmata. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 590 lpp.saīsinātais noilguma termiņš. Atbildi uz šo jautā jumu beidzot sniedza Latvijas Republikas Senāts. 2019. gada 30. maijā Latvijas Republikas Senāta Civillietu departaments paplašinātā sastāvā sprie dumā Nr. C30524615 SKC–104/2019 atzina, ka Komerclikuma 406. panta regulējums piemēro jams zemes piespiedu nomas tiesiskajām attiecī bām, kurās zemes īpašnieks ir komersants. Minētajā Senāta spriedumā norādīts, ka zemi, uz kuras atrodas ēka kā patstāvīgs īpašuma objekts, komersants nav ieguvis zemes reformas gaitā, bet vienmēr ir iegādājies komercdarījuma (piemēram, pirkuma līguma) vai cita privāttiesiska darījuma rezultātā. Šādu nostāju Latvijas Republikas Senāts pau dis arī spriedumā lietā Nr. C30522215, SKC– 172/2019, lietās Nr. C20232116, SKC–268/2019, Nr. C30467417, SKC–102/2020, Nr. C30528315, SKC–159/2019, Nr. C30601915, SKC–43/2019, Nr. C30486615, SKC–116/2019. Šīs atziņa sāk nostiprināties tiesu praksē. Piemēram, Vidzemes apgabaltiesa 2019. gada 31. oktobrī spriedumā lietā Nr. C38033517 norāda, ka apelācijas instances tiesa ņem vērā (Civilprocesa likuma 5. panta sestā daļa) jaunākajā judikatūrā (sk. Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 30. maija spriedumu lietā SKC–104/2019) norādīto, ka situ ācijā, kad zemi zem dzīvojamās mājas ieguvusi ko mersante plānotas komercdarbības ietvaros, zemes nomas attiecību piespiedu raksturam nav nozīmes komercdarbības konstatēšanā, jo šāda pazīme nebija šķērslis biznesa prognozei. Tieši pretēji, tā ir attie cīgā biznesa modeļa pamatā – gūt garantētus ienā kumus par zemes lietošanu, kuriem faktiski ir bezstrīda raksturs, jo zemes īpašnieka tie- sības saņemt nomas maksu nosaka likums. Konstatējot komercdarījuma pazīmes, ir piemēro jams Komerclikuma 406. pants. Līdzīgs spriedums bijis Rīgas apgabaltiesai 2019. gada 7. oktobrī lietā Nr. C30499417 un Rīgas apgabaltiesai 2019. gada 26. septembra lietā Nr. C33461417. Zemgales apgabaltiesa 2018. gada 1. novem brī spriedumā lietā Nr. C15164716 paskaidro, ka fakts, ka dzīvokļu īpašnieku un sabiedrības starpā rakstveidā nav noslēgts zemes nomas līgums, ne maina šo attiecību komercdarījuma dabu. Tiesu prakse pierāda, ka zemes īpašnieku pra sījumiem tiek piemērots Komerclikuma 406. panta noteiktais triju gadu noilgums – Nr. C68350119, Nr. C68351919, Nr. C68351919, Nr. C68384417, Nr. C38033517, Nr. C30499417. Visās šajās lietās ir spēkā stājušies tiesas spriedumi, kuros ir atzīts, ka prasījumam iestājies noilgums. Kopsavilkums 1. Komerclikuma 406. panta regulējums piemē rojams zemes piespiedu nomas tiesiskajām at tiecībām, kurās zemes īpašnieks ir komersants. Šāda Senāta nostāja ir pareiza, jo liedz ilgstoši nerisināt zemes nomas strīdus. 2. Analizējot aktuālos tiesu prakses jautājumus, var secināt, ka dažādu instanču tiesu nolēmumos līdz šim atspoguļojies jautājums par noilguma ter miņiem prasījumiem. Attiecīgo tiesību normu iztulkošanas un piemērošanas prakse apstiprinās, ka Komerclikuma 406. panta regulējums attiecas uz zemes īpašniekiem, kas ir komersanti. 3. Noilgums zemes nomas tiesiskajās attiecībās piemērojams, lai novērstu ilgstošu nenoteiktību no likuma izrietošas saistībās. 4. Ja zemes īpašnieks komersants ilgstošā laika pe riodā nav izlietojis prasījuma tiesības, tad sais tībai ir piemērojams Komerclikumā noteiktais saīsinātais noilguma termiņš. 5. Komersantam, tāpat kā jebkuram darījuma dalībniekam, ir pienākums kontrolēt saistības. Saistību kontrole ietver savlaicīgu prasījumu celšanu tiesā. 21 NR. 7 (85), 2020. GADA JŪLIJS Dažādu darījumu rezultātā zemes no agrākajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem ir ieguvuši komersanti, kas būtiski maina situāciju, jo šo personu (komersantu) tiesību aizsardzība nebauda identisku saistību aizsardzību. JURISTA PADOMS JĀNIS ZELTIŅŠ Mg.iur. , SIA Jelgavas nekustamā īpašuma pārvalde administratīvais direktors Foto: Aivars SiliņšJānorāda, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 10. panta pirmo daļu puses realizē savas proce suālās tiesības sacīkstes formā. Tiesa nav ieinte resēta kādas konkrētas puses interešu aizsardzībā. Prof. K. Torgāns paskaidro, ka „likumā noteiktu termiņu, pēc kura notecējuma saistība izbeidzas, sauc par noilguma termiņu, bet saistību tiesības iz beigšanos tāpēc, ka noilgstoša laika periodā tā nav izlietota, sauc par noilgumu (saistības izbeigšanās ar noilgumu).”1 Kā arī juridiskajā doktrīnā atzīts, ka noilguma tecējums tiesai jāņem vērā tikai tad, ja uz to ierunas veidā atsaucas atbildētājs.2 Proti, ja parādnieks neizmanto savas tiesības atsaukties uz noilguma termiņa notecējumu, tiesai nav pamata to ņemt vērā pēc savas iniciatīvas (sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 6. jūlija sprie dumu lietā Nr. C20114115, Nr. SKC–0327/2017 7.5. punktu). Arvien biežāk spriedumos var saskarties ar to, ka pirmās instances tiesa norāda uz noilguma iestāšanos. Tiesas jautājumu par no ilguma iestāšanos izvērtējušas, neskatoties uz to, ka atbildētājs uz to nav norādījis, vai citos gadījumos pat atbildētājs nav sniedzis paskaidrojumus tiesai, kā arī nav ieradies uz tiesu, lai aizstāvētu savas intereses. Piemēram, Rīgas rajona tiesa 2020. gada 24. marta spriedumā Nr. C33583719, Nr. C–2257– 20/25 un Rīgas rajona tiesa 2020. gada 23. marta spriedumā Nr. C33582719, Nr. C–2243–20/25 noraidījusi SIA Jūrmalas siltums vienkāršotās procedūras prasību. Tiesas novērtējumā, prasītā ja lietā nav pierādījusi faktu, ka tā ir piegādāju si atbildētājai piederējušam dzīvokļa īpašumam siltumenerģiju ārpus prasītājas komercdarbības, tāpēc un ievērojot iepriekšminēto Latvijas Re publikas Senāta atziņu, – ka komersanta noslēgtā darījuma komerctiesiskā daba ir prezumējama, kā arī Komerclikuma 388., 389. panta noteikumus, tiesa secina, ka starp pusēm, prasītājai piegādājot siltumenerģiju atbildētājai piederējušam dzīvok ļa īpašumam, pastāvēja komercdarījuma tiesiskās attiecības. Proti, prasītājs nav pierādījis faktu, ka atbildētājs ir brīdināts par izveidojušos parādu, kā arī tas, ka viņš ir saņēmis šo brīdinājumu. Šajos abos gadījumos, atbildētāja nav iesniegusi rakstvei da paskaidrojumu par prasību, kā arī puses nav iz teikušas lūgumu izskatīt lietu tiesas sēdē. Citāda situācija ir gadījumos, kad atbildē tājs ir sniedzis paskaidrojumus, kuros norāda, ka prasību neatzīst, minot to, ka nav saņēmis paziņojumus un atgādinājumus par parāda esa mību. Piemēram, Rīgas pilsētas Latgales priekš pilsētas 2020. gada 18. februāra spriedumā lietā Nr. C29201620, Nr. C–2016–20/5 tiesa atsau cas uz Senāta 2010. gada 21. aprīļa spriedumu (lieta Nr. SKC–100/2010). Ja, izskatot lietu pēc būtības, tiesa konstatē, ka ir iestājies civiltiesību normās noteiktais noilgums, tad tai jāpārbauda vienīgi jautājumi par noilguma apturēšanu vai pārtraukšanu, bet nav jāskaidro faktiskie apstākļi Noilguma iestāšanās pārbaude pēc tiesas iniciatīvas Komerclikuma 406. pants nosaka, ka no komercdarījuma izrietošie prasījumi noilgst triju gadu laikā, ja likumā nav noteikts cits noilguma termiņš. Normas piemērošana praksē radījusi pārpratumus, jo pēdējā laikā tiesu praksē parādījusies tendence pieprasīt iesniegt pierādījumu par noilguma pārtraukšanu. Tiesnesis, iepazīstoties ar lietas materiāliem un konstatējot, ka prasījumu realizē komersants, pēc savas iniciatīvas paziņo pusēm, ka lietā nav iesniegti pierādījumi, kas apliecina, ka nav iestājies noilgums. Ar šo rakstu autore vēlas vērst uzmanību uz problēmu, kas saistīta ar noilguma iestāšanās pārbaudi pēc tiesas iniciatīvas. 22 BILANCES JURIDISKIE PADOMI Ja parādnieks neizmanto savas tiesības atsaukties uz noilguma termiņa notecējumu, tiesai nav pamata to ņemt vērā pēc savas iniciatīvas. JURISTA PADOMS 1 Torgāns K. Saistību tiesības. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 237 lpp. 2 V. Bukovskis. Civilprocesa mācību grāmata. R: Autoru izdevums, 1933, 745.lpp., Grīvnieks E. Civiltiesiskais noilgums. Jurista Vārds, 13.09.2016. Nr. 37).un jāvērtē pierādījumi, jo noilgums ir patstāvīgs pamats prasības noraidīšanai. Tātad šajā gadījumā prasītājam ir jāpierāda apstākļi, kas pamato noil guma izbeigšanos, jo prasītājs ir komersants. Kon krētajā lietā tiesa piemēro Komerclikuma D daļas nosacījumus, t.sk. Komerc likuma 406. pantu. Arī Rīgas rajona tiesas 2020. gada 11. marta sprie dumā (lieta Nr. C33576919, Nr. C–2194–20/25) atbildētājs iesniedza rakstveida paskaidrojumus, kuros minēts, ka prasību neatzīst. Abos minē tajos spriedumos tiesa pilnībā noraidīja prasību. Analizējot šos piemērus, ir saprotams, ka tiesa neatkarīgi no tā, vai atbildētājs ir vai nav sniedzis paskaidrojumus, piemēro Komerclikumā noteikto noilguma termiņu, kas ir trīs gadi. Arī Kurzemes rajona tiesa 2019. gada 10. ok tobra lietā Nr. C69253019 vienkāršotās procedūras prasībā nosprieda noraidīt prasību par naudas pie dziņu, motīvu daļā norādot uz to, ka uz prasītāju ir attiecināms Komerclikuma 406. pantā noteiktais. Proti, šim prasījumam ir iestājies noilgums, jo ir pagājuši trīs gadi. Autores ieskatā tiesa nav pareizi izvēr- tējusi to, vai lietā iestājies noilgums. Tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 5. panta sestās daļas noteikumus, jo nav piemērojusi judikatūrā paustās atziņas, kas saistās ar noilgumu. Senāta Civillietu departamenta 2018. gada 6. decembra spriedums lietā Nr. C15233015, Nr. SKC – 292/2018, Aug stākās tiesas 2015. gada 30. novembra spriedumā lietā Nr. C03020713, Nr. SKC – 2482–2015, kā arī Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija 2016. gada 1. jūnija spriedumā lietā Nr. C32283015 paskaidro, ka noilguma tecējums tiesai jāņem vērā tikai tad, ja uz to ierunas veidā atsaucas atbildētājs. Konkrētajā gadījumā lieta izskatīta bez atbil dētāja piedalīšanās, kā arī atbildētājs nav sniedzis paskaidrojumus uz iesniegto prasības pieteikumu. Kurzemes rajona tiesa pēc savas iniciatīvas, konsta tējot noilguma prasības celšanai, ir pārkāpusi savu pilnvaru robežas un nepamatoti noraidījusi prasību, līdz ar to spriedums ir atceļams neatkarīgi no pārē jiem apelācijas sūdzības argumentiem. Tiesa bija atsaukusies uz Augstākās tiesas Civil lietu departamenta 2014. gada 16. aprīļa spriedumā lietā Nr. C19052811, Nr. SKC–53/2014 paustajām atziņām, nenorādot, kā konkrētā lieta sasaucas ar iepriekšējā lietā pastāvējušajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem. Tiesa konkrētajā gadījumā kļūdaini piemēroja kā judikatūru Augstākās tie sas Civillietu departamenta 2014. gada 16. aprīļa spriedumā lietā Nr. C19052811, Nr. SKC–53/2014 sniegtās atziņas, ņemot vērā to, ka judikatūras pie mērotais noilguma tecējums jāņem vērā tikai tad, ja uz to ierunas veidā atsaucas pats atbildētājs, līdz ar to, ja atbildētājs pats būtu norādījis uz to, ka neat zīst prasību noilguma dēļ, tad arī prasītājam rastos pienākums pierādīt, ka noilgums ir pārtraukts. Pie mēram, ir nosūtīts brīdinājums, un tas ir saņemts, kas apliecinātu arī noilguma pārtraukumu. Kurzemes apgabaltiesa 2019. gada 9. decembra spriedumā Nr. C69253019 norādījusi, ka noraidīt prasību sakarā ar noilguma iestāšanas šajā konkrē tajā gadījumā nav pamata, jo noilguma tecējums ir jāņem vērā tikai tajā gadījumā, ja uz to ir norādījis pats atbildētājs. Tātad, ja atbildētājs nav izmantojis savas tiesības un nav atsaucies uz noilguma termiņa notecējumu, tad tiesai nav pamata pēc savas inicia tīvas norādīt uz noilguma notecējumu. Noilguma tecējums tiesai būtu jāvērtē tikai tajā gadījumā, ja atbildētājs uz to ir norādījis. Kopsavilkums 1. Praksē parādījusies tendence vērtēt noilguma jautājumu pēc tiesas iniciatīvas. 2. Noilguma iestāšanās jāvērtē tikai, ja uz to ir norādījis atbildētājs, jo tiesas iniciatīva šī jau tājuma vērtēšanā sagrauj pušu sacīksti. 3. Komerclikuma 406. panta piemērošana praksē ra dījusi pārpratumus saistībā ar noilguma iestāšanos. 23 NR. 7 (85), 2020. GADA JŪLIJS Ja atbildētājs nav izmantojis savas tiesības un nav atsaucies uz noilguma termiņa notecējumu, tad tiesai nav pamata pēc savas iniciatīvas norādīt uz noilguma notecējumu. Noilguma tecējums tiesai būtu jāvērtē tikai tajā gadījumā, ja atbildētājs uz to ir norādījis. JURISTA PADOMS IVETA ZELTIŅA Bc.oec. , SIA Jelgavas nekustamā īpašuma pārvalde jurista palīdze Foto: Aivars Siliņš24 BILANCES JURIDISKIE PADOMI Vai Ministru kabineta 2020. gada 12. marta rīkojums Nr. 103 „Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” ir uzskatāms par nepārvaramas varas apstākli civiltiesiskās attiecībās? Tieslietu ministrijas ieskatā ār kārtējās situācijas izsludināšana pati par sevi nekonstituē nepārvaramas varas apstākļus jebkādās civiltie siskās attiecībās, lai arī ārkārtējās situācijas laikā noteiktie ierobežo jumi var radīt nepārvaramas varas apstākļus konkrētu saistību izpildē, kur tieši noteiktie ierobežojumi padara saistību izpildi neiespēja mu. Vienlaikus Tieslietu minis- trijas ieskatā nepārvaramas varas tiesiskās sekas nav uz- skatāmas par atbrīvošanu no saistībām, kā arī tās nepieļauj iedzīvošanos uz citas perso- nas rēķina, bet saistības ietekmē dažādos veidos. T.i., nepārvaramas varas esamība ārkārtējās situācijas kontekstā nav absolutizējama. Tā pat arī nepārvaramas varas esamība nenozīmē, ka jebkādas saistības var vienkārši nepildīt. Tieslietu ministrijas ieskatā vispirms ir noskaidrojams nepār varamas varas jēdziena saturs. Pēc tam ir iespējams vērtēt jautājumu par nepārvaramas varas konsta tēšanu konkrētu saistību izpildē, to ietekmi uz saistību izpildi un tiesiskajām sekām, kas no tā iz riet. T.i., pēc būtības nepastāv vienkāršoti risinājumi, kas būtu piemērojami visā civiltiesisko at tiecību spektrā, bet katra situācija ir atsevišķi vērtējama. Ievērojot minēto, nav iespē jams sniegt viennozīmīgu atbildi par ārkārtējo situāciju kā nepārva ramas varas apstākli un tās tiesis kajām sekām, kas būtu izmantoja ma jebkādu civiltiesisku attiecību risināšanā. Izpildvara arī nav tiesī ga iejaukties civiltiesisku attiecību īstenošanā, piemēram, nosakot, kādos gadījumos ir uzskatāms, ka ir iestājušies nepārvaramas varas apstākļi un kā tie ietekmē kon krētas civiltiesiskas attiecības. Tas ir pašu tiesību piemērotāju (sais tības pušu) un strīdus gadījumā tiesas ziņā. Līdz ar to arī nepastāv Par nepārvaramas varas apstākli civiltiesiskās attiecībās Koronavīrusa izplatība un tā ierobežošanai valsts noteiktie ierobežojumi, kā arī ar to saistītie notikumi pasaulē ir izraisījuši straujas izmaiņas tautsaimniecībā un civiltiesiskajā apritē. Minētie apstākļi dažādām personām ir radījuši grūtības vai neiespējamību izpildīt uzņemtās saistības. Līdz ar to aktualizējies jautājums, vai minētie notikumi ir uzskatāmi par nepārvaramas varas apstākļiem civiltiesiskās attiecībās. Tieslietu ministrija ir sagatavojusi viedokli par ārkārtējo situāciju, nepārvaramu varu un to ietekmi uz civiltiesiskām attiecībām. CIVIL– TIESĪBAS Ilustrācija: © zenzen – stock.abobe.comiespēja, ka šis jautājums tiktu regu lēts ar valdības rīkojumiem. Kas ir nepārvarama vara? Latvijas Republikas norma tīvajos aktos nav noteikta nepār varamas varas definīcija. Arī citur pasaulē nepastāv universāla nepār varamas varas definīcija. Juridiska jā literatūrā ar nepārvaramu varu tiek saistīts notikums, ko raksturo četras pazīmes: n no tā nav iespējams izvairīties, un tā sekas nav iespējams pārvarēt; n saprātīga persona līguma slēg šanas brīdī to nevarēja paredzēt; n tas nav noticis puses vai tās kontrolē esošas personas rīcī bas dēļ; n tas saistību izpildi ne tikai apgrū tina, bet padara neiespējamu. 1 Līdzīgi nepārvaramas varas jē dzienu savā praksē ir tulkojusi arī Augstākā tiesa.2 Vienlaikus jāuzsver, ka puses līgumā var būt pašas notei kušas, kādus gadījumus tās uzskata par nepārvaramas varas apstākļiem. Papildus jāuzsver, ka ir svarīgi nošķirt nepārvaramas varas gadīju mus no līguma izpildes grūtībām, kad kāds notikums būtiski maina līguma līdzsvaru, taču nepadara tā izpildi neiespējamu3. Nepārvara mas varas gadījumā saistību izpilde ir neiespējama, bet līguma izpildes grūtību gadījumā tā var būt ļoti ap grūtināta, bet joprojām iespējama. Nepārvaramas varas gadīju- mā saistību izpildes neiespē- jamība ir tiešās nepārvaramas varas notikuma radītās sekas, nevis citi notikumi vai šī saistību neizpilde, kas pastarpināti noved pie grūtībām izpildīt citas saistī bas. Esošās ārkārtas situācijas kā nepārvarama šķēršļa vispārināšana uz jebkādām civiltiesiskām saistī bām Tieslietu ministrijas ieskatā varētu novest pie vispārējas tiesību ignorēšanas un secīgas civiltiesis kās aprites sabrukuma. Tādēļ jā uzsver, ka saskaņā ar Civillikuma 1587. pantu līgumi ir jāpilda un jārisina radušās grūtības to izpildē. Ievērojot minēto, ārkārtējo si tuāciju pasludināt par nepārvara mas varas apstākli nav iespējams, jo tā pēc būtības neliedz personām izpildīt saistības. Vienlaikus ārkār tējās situācijas ietvaros noteiktie ierobežojumi var vairāk vai mazāk ietekmēt konkrētas saistības. Ār kārtējā situācija vai ar to noteiktie ierobežojumi nekādā veidā netrau cē izpildīt maksājuma saistības un nebūs uzskatāma par nepārvaramas varas apstākli attiecībā uz maksā šanas pienākumu, lai arī ārkārtējās situācijas ietekme uz tautsaimnie cību var radīt grūtības personām veikt maksājumus. Vienlaikus, pie mēram, Ministru kabineta noteik tais aizliegums organizēt klātienes mācību procesu ir nepārvaramas varas apstāklis attiecībā uz saistību nodrošināt klātienes mācību pro cesu. Bet tas netraucē nodrošināt mācību procesu vispār. Vienlaikus, ne visās jomās mācību procesu ir iespējams organizēt attālināti. Uz valsts robežām noteiktie ie robežojumi var radīt nepārvaramu šķērsli saistību izpildīšanai vispār (pasažieru pārvadājumos) vai, pie mēram, apgrūtināt saistību izpildī šanu noteiktos termiņos, jo robežu šķērsošana notiek daudz lēnāk. No- teiktie ierobežojumi var būt un var nebūt nepārvarama vara, jo nozīme ir konkrētas lietas apstākļiem. Ja pirms ārkārtējās situācijas izsludināšanas nodibi nātās saistībās šādi ierobežojumi būtu uzskatāmi par tādiem, kurus nevarēja paredzēt, tad saistībās, kas nodibinātas pēc ārkārtējās situāci jas izsludināšanas, šādi ierobežojumi bija sagaidāmi un vēlāk arī zināmi. Tādējādi katrā konkrētā situ ācijā atkarībā no apstākļiem un saistību rakstura risinājumi var būt dažādi. Ir tādi gadījumi, ku ros saistības var izpildīt, bet citādā veidā, ir gadījumi, kuros saistību izpilde ir atliekama, ir gadījumi, kuros saistību izpildei zūd jēga un ir risināms jautājums par to izbeig šanu, jo tās tika nodibinātas, tikai lai izpildītu noteiktā laikā. Kādas ir nepārvaramas varas tiesiskās sekas? Nepārvaramas varas iestāšanās gadījumā var būt gan likumiskas, gan līgumiskas tiesiskās sekas. Lī gumisko seku kontekstā jānorāda, ka, tāpat kā puses var būt pielīgušas gadījumus, kurus tās uzskata par nepārvaramas varas apstākļiem, puses var būt pielīgušas arī kon krētas tiesiskās sekas, kādas iestājas šādos gadījumos. Atbilstoši līgumu slēgšanas brīvības principam šādi līgumu noteikumi var būt dažādi. Jautājumā par likumiskām se kām informējam, ka nepārvaramas varas sekas pašas par sevi nav atbrī vošana no saistībām. Nepārvarama vara, piemēram, var būt iemesls, lai konkrētus zaudējumus atzītu par nejaušiem (tādiem, kuri nav jāat līdzina; Civillikuma 1773. pants), vai personu, kas nav izpildījusi sais tību, atbrīvotu no tai nelabvēlīgām saistības izpildīšanas nokavējuma sekām (Civillikuma 1657. pants). Bet nepārvaramas varas apstākļi paši par sevi neatbrīvo personu no pienākuma izpildīt saistību vispār. Ja aplūko Civillikuma noteiku mus par saistības izpildīšanas no kavējumu, tie paredz, ka nokavē- juma gadījumā no parādnieka vēl joprojām var prasīt sais- tības izpildīšanu (Civillikuma 1661. pants), turklāt nokavējums uzliek parādniekam pienākumu pilnā mērā atlīdzināt kreditoram vi sus zaudējumus (Civillikuma 1662. pants). Nokavējums izraisa arī citas sekas, kā pienākumu maksāt pro centus (Civillikuma 1759. pants), vai tās, kas attiecas uz pušu izman totiem saistību pastiprināšanas līdzekļiem (līgumsods u.c.). Tāpat arī kreditors nokavējuma gadījumā var prasīt līguma atcelšanu (Civil likuma 1663. pants). Ja nepārvara ma vara ir bijusi pamats saistības izpildīšanas nokavējumam, kā jau minēts, Civillikums paredz iespēju atbrīvot parādnieku no pienākuma 1 Torgāns K. Saistību tiesības. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 73. lpp. 2 Sk. Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2011. gada 26. janvāra sprieduma lietā Nr. SKC–11/2011 7.–8. lpp. 3 Turpat, 1. lpp. 25 NR. 7 (85), 2020. GADA JŪLIJS CIVILTIESĪBAS Nepārvaramas varas gadījumā saistību izpilde ir neiespējama, bet līguma izpildes grūtību gadījumā tā var būt ļoti apgrūtināta, bet joprojām iespējama.CIVILTIESĪBAS Civillikums pieļauj parādnieka atsvabināšanu no nokavējuma sekām arī tādos gadījumos, kas nav nepārvarama vara. segt zaudējumus vai iespēju, ka parādnieks ir atsvabināms arī no citām negatīvām nokavējuma se kām. Tomēr Civillikums neparedz parādnieka atbrīvošanu no saistības. Var būt arī gadījumi, kuros ne pārvaramas varas iestāšanās var būt tiesisks pamats atbrīvot personu no saistībām, it īpaši, ja nepārvaramas varas apstākļi izraisa saistību izpil dīšanas neiespējamību abām pusēm. Tādi gadījumi attiecībā uz nomas attiecībām ir minēti Civillikuma 2147. pantā. Tomēr jāuzsver, ka arī gadījumi, kuros nepārvarama vara rada pilnīgu saistību izpildīšanas neiespējamību (t.i., ir pamats pra sīt līguma tūlītēju izbeigšanu), reti novedīs pie tā, ka pušu starpā vairs nav nekādu tiesisku attiecību vai prasījumu. Saskaņā ar Civillikumu (Civillikuma 2369.–2392. pants) nevienam nav tiesības netaisni ie dzīvoties otram par ļaunu un uz tā rēķinu. Jau minētais Civillikuma 2147. pants paredz nomas maksas atkrišanu un veikto maksājumu at- došanu, kaut arī nedz iznomātājs, nedz nomnieks nav vainojams pie tā, ka nomas objektu nav bijis ie- spējams lietot nepārvaramas varas dēļ. T.i., pēc būtības zaudējumus šādā situācijā cieš abas puses. Nepārvaramas varas notikums, kas padara neiespējamu saistību izpildīšanu, pats par sevi nenozī mē, ka puse var paturēt otras puses izpildījumu (piemēram, samaksu), lai arī var būt risināms jautājums par parādnieka jau paveikto saistī bu izpildīšanai un ar to saistītajām parādnieka izmaksām (uz to no rāda arī Civillikuma 2392. pants). Apkopojot visu minēto, in formējam, ka Tieslietu ministrijas ieskatā ārkārtējā situācija vai tās sakarā noteiktie valsts ierobežoju mi lielākajā daļā gadījumu nebūs uzskatāmi par nepārvaramu varu, kas padara saistību izpildīšanu ne iespējamu vispār. Tajos gadījumos, kur noteiktie ierobežojumi konsti tuē nepārvaramas varas iestāšanos, saistību izpildīšanas nokavējuma gadījumā parādnieks var nebūt atbildīgs par zaudējumu atlī- dzību, kā arī var tikt atsvabi- nāts no citām negatīvām no- kavējuma sekām, bet no tā var prasīt saistības izpildīšanu. Tajos gadījumos, kur saistību iz pildīšana ir neiespējama vispār un saistības ir izbeidzamas, nepārva ramas varas esamība vēl nenozīmē, ka pušu starpā vairs nebūs nekādu prasījumu, jo kreditors var atprasīt sevis izpildīto, ja parādnieks tā dēļ iedzīvojies. Vienlaikus visu minēto var ietekmēt līgumā pušu pielīgtais attiecībā uz to, kā dažādi notikumi ietekmē pušu nodibinātas saistības. Kādas citas tiesību normas ietekmē civiltiesiskas attiecības jautājumā par saistību izpildīšanas nokavējumu? Civillikuma 1657. pantā kā tiesisks pamats parādnieka atsva bināšanai no papildu negatīvām sekām, kas iestājas ar izpildīšanas nokavējumu, ir minēts ne tikai ne pārvaramas varas izraisīts nokavē jums, bet arī gadījumi, kad parād nieku nevar vainot ne uzmanības trūkumā, ne vispār vieglprātībā vai nolaidībā. Līdz ar to Civillikums pieļauj parādnieka atsvabināšanu no nokavējuma sekām arī tādos gadījumos, kas nav nepārvarama vara. Tomēr šīs normas piemēro šana ir atkarīga no tā, vai pusēm ir vienots priekšstats par šo aps tākļu iestāšanos, jo, šādai sapratnei neesot, to var piemērot tikai tiesa. Tomēr atkārtoti jāuzsver, ka šī tie sību norma neatbrīvo personu no pienākuma izpildīt saistību. Papildus informējam, ka saistī bā ar ārkārtējo situāciju ir pieņemts likums „Par valsts apdraudējuma un tā seku novēršanas un pārvarēšanas pasākumiem sakarā ar Covid–19 izplatību”. Minētais likums paredz virkni valsts atbalsta pasākumu, lai mazinātu grūtības pārvarēt šī brī ža ekonomisko situāciju. Tāpat arī minētā likuma 30. pants nosaka, ka laika posmā no 2020. gada 1. ap- rīļa līdz 2020. gada 1. septembrim nokavējuma procenti par civiltie- siskas saistības izpildīšanas noka- vējumu nevar pārsniegt likumiskos procentus. Ņemot vērā, ka ir pare dzams vispārējs ekonomiskās akti vitātes sarukums, tika izstrādāta šī tiesību norma, kuras mērķis ir ma zināt papildu negatīvās sekas, kas iestāsies tiesību subjektiem, kuriem būs grūtības izpildīt civiltiesiskas saistības šajā laikā. Tā attiecas tikai uz nokavējuma procentiem, bet ne uz citām nokavējuma sekām (zau dējumu segšanas pienākuma, lī gumsoda u.c.), jo pretējā gadījumā būtu iespējama arī ļaunprātīga vai neattaisnojama saistību izpildīšanas kavēšana tādos gadījumos, kuros esošā situācija neietekmē saistības. Tādēļ plašāku risinājumu īstenoša na, kas atbilst konkrētas situācijas apstākļiem, paliek pašu saistības pušu vai tiesas ziņā. Noslēgumā Tieslietu ministri ja uzsver, ka, tā kā ar civiltiesiskām attiecībām tiek īstenota praktiski visa tiesību subjektu saimniecis kā dzīve, nepastāv universāli un vienkārši risinājumi, ko valsts varētu ieviest šādās situācijās. Lai arī pastāv nepie ciešamība mazināt negatīvās sekas, kas iestājas tiesību subjektiem, ku riem ir grūtības izpildīt saistības, tiesiskajai videi ir jābūt tādai, kas motivē personas izpildīt saistības. Katra saistības neizpildīšana rada tiesību aizskārumu un kaitējumu citam tiesību subjektam. Tādēļ saistību vienkārša nepildīšana ir grūtību pārnešana uz citiem tiesī bu subjektiem. Lai arī ir paredzēti, tiek ieviesti un pastāvīgi uzlaboti dažādi valsts atbalsta pasākumi, šādos apstākļos ir nepieciešama arī pašu tiesību subjektu iesaiste un savstarpēja sapratne jautājumu risināšanā. Ir svarīgi, ka paši saistī bu dalībnieki apzinās esošās situā cijas ietekmi uz mums visiem un meklē risinājumus, lai savas sais tības izpildītu, grozītu atbilstoši apstākļiem vai izbeigtu un risinātu jautājumu par tā rezultātā radušos prasījumu savstarpēju izpildi. PIEBILDE Tieslietu ministrija ir izpildvaras institūcija, kuras kompetencē neietilpst oficiāla tiesību normu iztulkošana. Tādēļ šī informācija ir Tieslietu ministrijas viedoklis, kas nav saistošs citām personām. 26 BILANCES JURIDISKIE PADOMISaeima šā gada 5. jūnija sēdē pieņēma Covid–19 infekcijas izplatības pārvaldības likumu, kas nosaka arī īpašu regulējumu kompleksajiem tūrisma pakalpo jumiem pēckrīzes periodā. Saskaņā ar likumu tūris ma operatori naudas atmaksas vietā par nenotikušu ceļojumu ceļotājiem varēs izsniegt aplie cinājumu jeb vaučeri (turpmāk – apliecinājums) par neizmanto tā ceļojuma vērtību. Ceļotājs apliecinājumu varēs izmantot cita ceļojuma iegādei pie kon krētā tūrisma operatora par to summu, kuru ir samaksājis tū risma operatoram vai aģentam, ar kura starpniecību iegādāts kompleksais tūrisma pakalpo jums. Vienlaikus spēkā paliek arī iespēja ceļotājam saņemt pilnu samaksātās naudas atmaksu par nenotikušu ceļojumu. Tūrisma operatora izsniegti apliecinājumi būs derīgi līdz pat 12 mēnešiem no ārkārtē- jās situācijas valstī atcelša- nas dienas. Savukārt, ja ceļotājs neizmantos apliecinājumu tā de rīguma termiņā, 14 dienu laikā pēc termiņa beigām viņš varēs saņemt pilnu samaksātās naudas atmaksu. Ceļotājs varēs izmantot iz sniegto apliecinājumu vienam vai vairākiem ceļojumiem, kā arī nodot to citai personai vai perso nām, par to iepriekš vienojoties ar tūrisma operatoru. Vienlaikus ceļotājs un tū risma operators varēs vienoties arī par īsāku apliecinājuma iz mantošanas termiņu vai arī par citu alternatīvu risinājumu, tai skaitā naudas atmaksu. Likums paredz atļaut ceļotājam un tūrisma operatoram abpusēji vienoties arī par naudas at maksas termiņu, vai izvēlēties tomēr tūlītēju naudas atmaksu. Tas nozīmē, ka ceļotājam tiek saglabāta izvēles brīvība pie ņemt apliecinājumu vai saņemt naudas atmaksu. Gadījumā, ja puses nespēs panākt vienošanos par citu atmaksas termiņu, ce ļotājam pienākas visas naudas atmaksa atbilstoši spēkā esoša jam regulējumam. Apliecinājumu varēs izdot tikai tāds tūrisma operators, kurš ir saņēmis speciālo at ļauju jeb licenci un kuram ir spēkā esošs nodrošinājums. Līdz ar to apliecinājums tiek garantēts ar apdrošinātāja iz dotu apdrošināšanas polisi vai kredītiestādes izdotu garanti ju – nodrošinājumu atbilstoši nodrošinājumā paredzētajam saistību apjomam. Kā zināms, saistībā ar Co vid–19 izplatību tika noteikta virkne ierobežojošu pasākumu, kas būtiski ietekmēja tūrisma nozares darbību, liedzot ceļoša nas iespējas, tādējādi apstādinot tūrisma aģentu un operatoru darbību. Līdz ar to daļā gadījumu operatoriem nav iespēju opera tīvi atgriezt naudu patērētājiem, jo, lai iegūtu konkurētspējīgu cenu, tūrisma operators veic pamata pakalpojumu (tūristu mītne, aviobiļetes u.c.) iegādi ar priekšapmaksu pat gadu uz priekšu. Turklāt jaunu ceļojumu pārdošanas un ceļojumu īste nošanas neiespējamība pakļauj tūrisma operatoru vēl lielākam maksātnespējas riskam. Patērētāju tiesību aizsardzī bas centrs informē, ka līdz ar ār kārtējās situācijas atcelšanu valstī no 2020. gada 10. jūnija kultūras, izklaides un sporta pakalpojumu sniedzēji, kuri iepriekš plānotos un pārdošanā izliktos pakalpo jumus nevarēja sniegt Covid–19 infekcijas izplatības ierobežoša nai noteikto pulcēšanās ierobe žojumu dēļ, patlaban, ņemot vērā ierobežojumu mazināšanu, drīkst pārcelt pasākumus uz citu laiku, par to paziņojot patērētājiem ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc iero bežojumu atcelšanas. Pārceltajam pasākumam ir jānotiek ne vēlāk kā turpmākā gada laikā pēc ierobežojumu atcelšanas. Ja pakalpojumu sniedzējs sešu mēnešu termiņā nepaziņo par pārceltā pasākuma norises laiku – tiek uzskatīts, ka pasā kums ir atcelts, un patērētājiem ir tiesības atgūt par biļetēm sa maksāto naudu. Gadījumā, ja patērētājs pa matotu iemeslu dēļ nevar ap meklēt pasākumu pārceltajā datumā (piemēram, patērētājs nevar atrasties valstī, kurā no tiek pasākums, vai patērētājam apmeklējumu liedz apmeklēt būtiski veselības ierobežojumi), pakalpojuma sniedzējam pēc pieprasījuma ir jāatmaksā pa tērētājam samaksātā nauda ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc at tiecīgo ierobežojumu atcelšanas beigu termiņa. Taču, tā kā joprojām pastāv pulcēšanās ierobežojumi gan iekštelpu, gan āra pasākumos, ne visi pasākumi var tikt pārcel ti, piemēram, lieli koncerti, ku ros apmeklētāju skaits ir vairāki simti un tūkstoši. Šādos gadīju mos pakalpojumu sniedzējiem būs jāpaziņo pārceltā pasākuma datums sešu mēnešu laikā un norise gada laikā pēc ierobežo jumu atcelšanas, kas attiecas uz konkrēto pasākumu. Savukārt, ja pakalpojuma sniedzējs nevar nodrošināt ie priekš plānotā pasākuma pār celšanu, organizators var piedā vāt patērētājam citu līdzvērtīgu pasākumu. Ja patērētājs no šī piedāvājuma atsakās – pakalpo jumu sniedzējam ir jāatmaksā nauda termiņā, kas nav ga- rāks par sešiem mēnešiem pēc attiecīgo ierobežojumu at celšanas beigu termiņa. 27 NR. 7 (85), 2020. GADA JŪLIJS Tūrisma operatori var izsniegt apliecinājumus Patērētāju tiesības pēc Covid–19 krīzes JURIDISKĀS ZIŅASTĒZES: 1. Ar Civilprocesa likuma 203. panta otrajā daļā minēto „kad notecējis termiņš tā pārsū- dzēšanai” ir jāsaprot arī likumā noteiktā termiņa beigas pretape- lācijas sūdzības iesniegšanai. 2. Ja iesniegta apelācijas sūdzība, pārsūdzētais spriedums nepār- sūdzētajā daļā stājas spēkā tikai pēc pretapelācijas sūdzības ie- sniegšanas termiņa beigām. Lietas apstākļi Darbinieks cēla tiesā prasību pret darba devēju, lūdzot atzīt par spēkā neesošu rīkojumu par atstādināšanu no darba, piedzīt darba samaksu par atstādināša nas laiku un atlaišanas pabalstu. Pirmās instances tiesa prasī bu apmierināja daļēji – piedzina par labu darbiniekam atlaišanas pabalstu. Darba devēja prasības ap mierinātajā daļā iesniedza ape lācijas sūdzību. Darbinieks pēc tam, kad saņēma apelācijas sū dzību, iesniedza preatpelācijas sūdzību, kurā pārsūdzēja sprie dumu prasības noraidītajā daļā. Apelācijas instances tie sa atteica pieņemt darbinieka pretapelācijas sūdzību, norādot, ka ir nokavēts termiņš spriedu ma pārsūdzēšanai. Darbinieks par minēto lē mumu iesniedza blakussūdzību Senātam. Senāta atziņas Senāts apalācijas instances tiesas lēmumu atcēla un izteica šādas atziņas: n Civilprocesa likuma 203. panta otrajā daļā noteikts, ka, ja spriedums pārsūdzēts kādā daļā, tā nepārsūdzētajā daļā spriedums stājas spēkā, kad no tecējis termiņš tā pārsūdzēšanai. n Pretapelācijas sūdzības ie sniegšanu reglamentē Civil procesa likuma 424. pants, kurš ietverts likuma 52. nodaļā „Ape lācijas sūdzības iesniegšana” un kura pirmajā daļā noteikts, ka pēc apelācijas sūdzības noraksta izsniegšanas puse ir tiesīga ie sniegt pretapelācijas sūdzību. n Atbilstoši Civilprocesa li kuma 423. panta pirmajai daļai pretapelācijas sūdzība ie- sniedzama 30 dienu laikā no apelācijas sūdzības no- raksta nosūtīšanas dienas lietas dalībniekam [..]. n Senāts ilgstoši uzturējis ju dikatūru par pretapelācijas sū dzības pieļaujamību arī par to sprieduma daļu, par kuru nav iesniegta apelācijas sūdzība, jo pretapelācijas sūdzība nozīmē sprieduma pārsūdzēšanu pēc bū tības, tādēļ spriedums šajā daļā nevar stāties spēkā līdz pretape lācijas sūdzības izskatīšanai.1 n Pretapelācijas sūdzības mēr ķis ir nodrošināt vienlīdzīgu pro cesuālo tiesību samēru starp pu sēm. Pusei, kura nav izmantojusi tiesības iesniegt apelācijas sūdzī bu, jānodrošina tiesības reaģēt uz procesuālā pretinieka iesniegto apelācijas sūdzību pilnā apjo mā, jo citādi spēku samērs pēc apelācijas sūdzības iesniegšanas kļūtu nevienlīdzīgs. Civilprocesa likuma 424. pants paredz tādas TIESU PRAKSE Tiesu prakse darba strīdos 2020. gadā 3. TURPINĀJUMS Rakstā aplūkoti divi Latvijas Republikas Senāta lēmumi, kuros izskatītas blakussūdzības par apelācijas instances tiesas lēmumiem. Vienā lietā Senātam bija jāatbild uz jautājumu, vai lietas dalībniekam ir tiesības, iesniedzot pretapelācijas sūdzību, pārsūdzēt pirmās instances tiesas spriedumu daļā, kura nav pārsūdzēta ar apelācijas sūdzību. Lieta tika skatīta paplašinātā – 15 senatoru sastāvā. Otrā lietā Senāts skaidro par uzteikuma apstrīdēšanas termiņa tecējuma sākumu. 28 BILANCES JURIDISKIE PADOMI Pretapelācijas sūdzības iesniegšana Senāta 2020. gada 29. aprīļa spriedums lietā Nr. SKC–97/2020 (C29520717) 1 Sk. Senāta 2019. gada 11. februāra sprieduma lietā Nr. SKC4/2019 12.4.punktu, Senāta 2014. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. SKC7/2014 (C31264008) 8.1. punktu un Senāta 2010. gada 26. maija sprieduma lietā Nr. SKC145/2010 (C32130608) 13. punktu.pretapelācijas sūdzības iesniegša nu, ar kuru var pārsūdzēt jebkuru sprieduma daļu.2 n Līdzīgi pretapelācijas sūdzī bas būtību skaidrojis Latvijas Senāts starpkaru periodā, no rādot: „[..] Ne reti nāk priekšā gadījumi, ka viens no partiem apmierinās ar tiesas spriedumu vai lēmumu tikai tādēļ, ka otrs parts to nepārsūdz. Par pretējā parta nodomiem šai jautājumā viņš uzzina tikai ar pārsūdzības noraksta saņemšanu, kas parasti iekrīt pēc likumā noteiktā pār sūdzības termiņa notecēšanas. Netaisni būtu atļaut vienam pārsūdzēt tiesas spriedumu tai daļā, ar kuru viņš nav apmieri nāts, bet otram, kurš spriedumu termiņā nav pārsūdzējis, neat ļaut to tikai tādēļ, ka viņš ap mierinātos ar spriedumu, ja arī pretējā puse to nepārsūdzētu. Šādos gadījumos izlīdzinošo taisnību var atrast pretapelācijā, ja spriedums pārsūdzams apelā cijas kārtībā.[..]”3 n Ja viena puse neiesniedz ape lācijas sūdzību, nevar uzskatīt, ka tā ir apmierināta ar tiesas sprie dumu un tādējādi būtu atteiku sies no savām tiesībām apstrīdēt spriedumu. Tas dod iemeslu tikai uzskatīt, ka puse samierinās ar tādu spriedumu, kāds tas ir. Bet, ja kāda no pusēm iesniedz apelācijas sūdzību, arī otrai pusei jābūt tiesībām reaģēt uz to. Ja apelācijas sūdzība tiek iesniegta sprieduma pārsūdzē šanas termiņa beigās, otra puse nevar vairs izmantot savas tiesī bas un likumā noteiktā kārtībā iesniegt apelācijas sūdzību. 4 n Sprieduma pārsūdzēšana apelācijas kārtībā Civilproce sa likuma 203. panta izpratnē aptver gan apelācijas sūdzības iesniegšanu, gan pretapelācijas sūdzības iesniegšanu, jo gan viens, gan otrs procesuālais do kuments ir sūdzība, kuras ie sniegšana pieder pie sprieduma pārsūdzēšanas apelācijas kārtībā atbilstoši Civilprocesa likuma 413.424. pantam. n Apelācijas tiesvedība ir at karīga ne vien no apelācijas sū dzības, bet arī no pretapelācijas sūdzības kā patstāvīga apelācijas tiesvedības pamata. n Ar Civilprocesa likuma 203. panta otrajā daļā minē to „kad notecējis termiņš tā pārsūdzēšanai” ir jāsaprot arī likumā noteiktā termiņa note cēšana pretapelācijas sūdzības iesniegšanai. Civilprocesa liku ma 203. panta otrās daļas citāds iztulkojums nonāktu pretrunā ar pušu interešu aizsardzību, jo, stājoties spēkā pirmās instances spriedumam daļā, par kuru nav iesniegta apelācijas sūdzība, tas būtu izpildāms un pretapelācijas sūdzības iesniedzēja intereses ne būtu nodrošinātas, proti, pretape lācijas sūdzības iesniegšana par visu spriedumu kļūtu bezjēdzīga. n Ja iesniegta apelācijas sū dzība, pārsūdzētais spriedums nepārsūdzētajā daļā stājas spēkā tikai pēc pretapelācijas sūdzības iesniegšanas termiņa beigām. n Pretapelācijas sūdzības jēga ir veicināt tiesiskās noteiktības iestāšanos ci viltiesiskos strīdos un neveicināt tiesāšanos. Tiesiskās stabilitā tes sasniegšana tiek veicināta, jo pretapelācijas sūdzības iesnieg šanas iespēja var atturēt otru prāvnieku no apelācijas sūdzības iesniegšanas tieši tā iemesla dēļ, ka ar pretapelācijas sūdzību var tikt pārsūdzēta sprieduma daļa, kas apmierina šo prāvnieku un ar kuru pirmais prāvnieks ir samieri nājies, lai neturpinātos tiesvedība. n Lietas dalībniekam ir tiesī bas, iesniedzot likumā noteikta jā termiņā pretapelācijas sūdzī bu, pārsūdzēt pirmās instances tiesas spriedumu daļā, kura nav pārsūdzēta ar apelācijas sūdzību. Iepriekš minētā kārtība nodro šina iespēju pusei, kura uzskata spriedumu par nepareizu, tomēr samierināties ar iznākumu tādā situācijā, ja pretējā puse to ne pārsūdz. Tas paver iespējas kom promisam starp pusēm un novērš nevajadzīgu tiesāšanos. To, ka senatoriem šai lie tā viedokļi bija dažādi, pierā da fakts, ka trīs senatori par šo spriedumu bija sagatavojuši argumentētas atsevišķās domas sešu lappušu garumā (tās šajā rakstā netiek apskatītas, ar tām var iepazīties Augstākās tiesas tīmekļvietnē). 29 NR. 7 (85), 2020. GADA JŪLIJS Pretapelācijas sūdzības mērķis ir nodrošināt vienlīdzīgu procesuālo tiesību samēru starp pusēm. Ja kāda no pusēm iesniedz apelācijas sūdzību, arī otrai pusei jābūt tiesībām reaģēt uz to. KASPARS RĀCENĀJS Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības darba tiesību eksperts Foto: Aivars Siliņš TIESU PRAKSE 2 Sk. Senāta 2019. gada 11. februāra sprieduma lietā Nr. SKC4/2019 12.1 punktu, Senāta 2010. gada 26. maija sprieduma lietā Nr. SKC145/2010 (C32130608) 13. punktu. 3 Sk. Senāta 1938. gada 25. februāra spriedumu Nr. 149/1938. Senāta Civilā kasācijas departamenta 1938. g. spriedumi. Oficiāls izdevums. Rīga: Valsts tipogrāfija, 1938–1939, 18. lpp.; XIV Izvilkumi no Latvijas Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumiem. Sastādījuši senators F. Konradi un Tiesu palātas loceklis A. Valters. Tieslietu Ministrijas Vēstneša 1938. g. Nr. 4 pielikums, 253. lpp. 4 Уставъ Гражданскаго Судопроизводства Съ законодательными мотивами, разъясненiями правительствующаго сената и комментарiями русскихъ юристовъ. Составилъ И. М. Тютрюмовъ. Изданiе книгоиздательства и книжнаго магазина Давида Гликсмана, Рига, 1923, стр. 1401.Next >