< Previous105 lietās, daļēji labvēlīgs – 7 lietās un nelabvēlīgs – 16 lietās. Pērn attiecīgi 138 nodokļu strīdu lietas, no kurām VID labvēlīgs spriedums bija 119 lietās, daļēji labvēlīgs – 8 lietās un nelabvēlīgs – 11 lietās. Statistika nenoliedzami ir par labu VID. Tomēr droši vien padziļināti analizējat gadījumus, kad VID tiesā zaudē. Ko esat secinājuši? Viens no tipiskākajiem iemesliem ir jau minētie gadījumi, kad nodokļu maksātājs tiesvedības laikā iesniedz jaunus pierādījumus. Bieži vien tas maina lietas iznākumu. VID kļūdas pat nav, jo mums nav bijusi pieejama pilna informācija. Protams, ir arī bi jušas mūsu kļūdas, piemēram, ja tiesa secina, ka VID savāktais pierādījumu apjoms nav bijis pietiekams, lai konstatētu, ka konkrētajā situācijā nodokļu maksātājs „zināja vai viņam vajadzēja zināt”. Ir situācijas, kurās ir pamats šaubīties par to, ka darījumi notikuši tā, kā uzrādīts dokumentos, tomēr pierādījumu kopums tie sas ieskatā reizēm nav pietiekams, lai izdarītu drošus secinājumus, ka nodokļu maksātājs ir krāpies. Kādas galvenās tendences vērojamas nodokļu strīdu judikatūrā? Kādās lietās izveidojusies stingra, stabila tiesu prakse? Priekšnodokļa atskaitīšanas lietās tiesu prakse ir stabila, tomēr arvien attīstās, jo parādās arvien jauni vērtējamie apstākļi, kam jāpievērš uzmanība. Ir divi iespējamie gadījumi. Pirmais – VID uzskata, ka darī jums vispār nav noticis. Tādā gadījumā mums pat nav nepieciešams pierādīt, ka „zināja vai vajadzēja zināt” par krāpšanos, jo, ja ir pierādīts, ka darījums vispār nav noticis, tad skaidrs, ka nodokļu maksātājs neva rēja to nezināt. Šādā situācijā nodokļu maksātājam ir jāpierāda, ka darījums tomēr ir noticis, turklāt ne tikai formāli, bet pēc ekonomiskās būtības. Otrs iespējamais gadījums – VID apšauba, ka darījums ir noticis ar darījuma dokumentos norādīto partneri. Mums ir jāpierāda, ka nodokļu maksātājs „zi nāja vai viņam vajadzēja zināt”, ka šādā veidā iesaistās krāpnieciskās darbībās. Nodokļu maksātāji bieži norā da, ka „jums nav tiešu pierādījumu, ka esmu krāpies”. Tiesu judikatūra nosaka, ka administratīvajā procesā var pietikt arī ar netiešiem pierādī jumiem. Tas ir pierādījumu kopums, kas tiek vērtēts kopsakarā – to dara gan VID, gan pēc tam arī tiesa. Vai runa ir par Eiropas Savienības Tiesas (EST) 2019. gada 10. jūlija spriedumu, kurā EST secināja – apstākļos, kad VID nav iesniedzis pierādījumus, kas pierādītu pircēja ļaunprātīgu rīcību, tiesības uz PVN atskaitīšanu nevar atteikt? Ja mums nav pietiekamu pierādījumu, tad nav pa mata atteikt. EST atzīts scenārijs, kā ir jāveic darīju mu pārbaudes, paredz, ka sākotnēji ir jāpārbauda, vai darījums vispār ir noticis – vai nodokļu maksātājs ir saņēmis nodokļu rēķinā norādītās preces un pakalpo jumus. Ja nav saņēmis, tad jau ir prezumējams, ka viņš iesaistījies krāpšanā. Savukārt, ja tiek konstatēts, ka preces vai pakalpojumi ir saņemti, tad jānoskaidro, vai tie saņemti tieši no nodokļu rēķinā norādītā darījumu partnera. Savukārt, ja konstatējams, ka tie nav saņemti no šī partnera, tālāk jāsaprot, vai nodokļu maksātājs zināja vai tam vajadzēja zināt par šīm krāpnieciskajām darbībām. Šī ir shēma, pēc kuras gan VID, gan tiesas veic pierādījumu savākšanu un izvērtēšanu. Kādas vēl ir svarīgākās tiesu prakses atziņas? Jaunākā EST judikatūra noteic, ka priekšnodokļa atskaitījuma lietās ir jāiesniedz pierādījumi, ka no dokļu maksātājs ir guvis fiskālu labumu no iespējamās krāpšanas. Fiskālais labums varētu būt atskaitītais priekšnodoklis par neesošu darījumu (tas samazina citu budžetā maksājamo nodokļu apmēru), vai arī nepamatoti atprasīta pārmaksa no valsts budžeta (pārmaksa, kas izveidojusies krāpniecisku darījumu rezultātā). Savukārt, ja nodokļa maksātājs ir dalīb nieks PVN krāpšanas ķēdē, tad atkarībā no tā, kurā ķēdes posmā tas atrodas, formāli visus nodokļus viņš var būt samaksājis. Svarīgi ir konstatēt, kur rodas nodokļu zudums – kur ķēdē parādās valstij neno maksātais nodoklis. To arī tiesas prasa. Tāpēc jaunā kajos nolēmumos cenšamies iekļaut informāciju par nodokļu zudumu, kas radies konkrētajam auditētajam nodokļu maksātājam. Vai tas nav pašsaprotami – lai kādam veiktu nodokļa uzrēķinu, vispirms jākonstatē nodokļa zudums un valstij nodarītais zaudējums? Vai iepriekš notika citādi? Ir arī EST judikatūra, kas noteic, ka tam, vai konkrē tais nodoklis ir vai nav samaksāts, nav izšķirošas no zīmes tajā gadījumā, ja ir pietiekams pamats uzskatīt, ka ir veidota apzināti ļaunprātīga darījumu ķēde. Arī mūsu tiesas pirms šī nesenā EST sprieduma nepra sīja tik strikti uzrādīt, cik liels ir nodokļa zudums un BILANCES JURIDISKIE PADOMI Jaunākā EST judikatūra noteic, ka priekšnodokļa atskaitījuma lietās ir jāiesniedz pierādījumi, ka nodokļu maksātājs ir guvis fiskālu labumu no iespējamās krāpšanas. NUMURA INTERVIJA 10kurā vietā tieši tas ir zudis. Bieži vien nodokļa zudums PVN ķēdē ir citā darījumu posmā, taču auditējamais uzņēmums arī ir šīs PVN ķēdes dalībnieks, un tam vajadzētu būt vienlīdz atbildīgam par PVN sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu. Vai judikatūrā ir arī atziņas, kas būtu ņemamas vērā nodokļu maksātājiem, lai nenotiktu bezjēdzīga tiesāšanās? Tiesu prakse skaidri nosaka, ka nodokļu maksātājam ir jāspēj sniegt pilnīgu, loģisku un saprātīgu izskai drojumu tam, kā viņš izvēlējies konkrēto darījuma partneri un kā šie darījumi ir noritējuši. Šādu sīku, detalizētu izklāstu prasām mēs kā iestāde – gan auditā, gan apstrīdēšanā – un arī tiesa. Ja nodokļu maksātājs nespēj sniegt šo loģisko izklāstu, apgalvo, ka vairs ne atceras, – var secināt, ka viņš savu komercdarbību nav veicis kā krietns un rūpīgs saimnieks, kas savukārt var kalpot kā pamats secinājumam, ka „viņš varēja un viņam vajadzēja zināt”, ka iesaistījies krāpnieciskos darījumos. Tiesas atzinušas, ka var gadīties arī ko merciāli neizdevīgi darījumi, tomēr šādos ga dījumos uzņēmējs tos prot loģiski izstāstīt un izskaidrot. Tāpat nodokļu maksātājiem jāņem vērā stabilā tiesu prakse, kas liecina, ka sūdzības par nodro šinājuma līdzekļu piemērošanu parasti tiek noraidītas. Ir normatīvie akti, kas paredz, ka VID ir tiesības pie mērot nodrošinājumu jau uz provizoriskā novērtēju ma pamata – vēl pat nepabeidzot auditu. Tas var būt aizliegums mainīt valdes sastāvu vai uzņēmuma da lībnieku sastāvu, aizliegums atsavināt nekustamo vai kustamo īpašumu bez VID atļaujas, tikai pats galējais līdzeklis ir naudas apķīlāšana kontos. Tiesas piekrīt, ka VID ir tiesības piemērot nodrošinājumu, tāpēc, ja nodokļu maksātājs jūt, ka šis nodrošinājums viņam traucē veikt saimniecisko darbību, mūsu aicinājums ir nākt runāt un vienoties ar VID – parasti šādos ga dījumos VID ir pretimnākošs, ja vien ir loģisks pa matojums un iespēja nodrošinājuma līdzekli samainīt. Citas atziņas attiecas uz fizisko personu IIN lie tām. Noteikti jācenšas saglabāt attaisnojuma doku mentus – piemēram, par veiktajiem ieguldījumiem nekustamajā īpašumā. Tie noderēs gadījumos, kad būs jāpierāda šo ieguldījumu veikšana, lai samazinātu maksājamo IIN par īpašuma pārdošanas rezultātā gūtajiem ienākumiem. Aicinām fiksēt tos uz elek troniskiem datu nesējiem, jo kases čeks jau pēc gada vai pusgada mēdz būt izbalējis. Tiesas gan ir nāku šas pretī fiziskajām personām, jo izveidojusies stabila tiesu prakse, kas nosaka, ka ieguldījumus var pierādīt ne tikai ar attaisnojuma dokumentiem (kvītīm vai čekiem), bet var izmantot arī jebkādus citus pierādī jumus, kas ir personas rīcībā, piemēram, fotogrāfijas, liecinieki. Fotogrāfijas gan nebūs labākais pierādī jums – izdzisušu čeku varētu aizstāt konta pārskats. Senāts norādījis, ka gadījumos, kad pierādījumi nav saglabājušies, personai vismaz pietiekami precīzi jānorāda veikto darbu apjoms, izmaksātās summas, personas, kurām tika veikti maksājumi, līdzekļu avoti un citi dati par veikto darbību apjomu un izmaksām, kā arī jāsniedz ticami paskaidrojumi par apstākļiem, kas norāda, ka personai objektīvi nav iespējams ie sniegt pierādījumus, kas apstiprinātu norādīto dar bību veikšanu. Stabila tiesu prakse ir arī gadījumos, kad IIN jā maksā par ienākumu, kuru persona pati nemaz nav saņēmusi, bet tas uzreiz pārskaitīts saistību dzēšanai (bankas pārdota kredīta ķīla). Judikatūra nosaka, ka arī šādā situācijā persona skaitās guvusi ienākumu, neatkarīgi no tā, kādiem mērķiem tas pēc tam tiek izlietots – saistību dzēšanai vai kā citādi. Vai ir gadījumi, kad VID izvēlas nepārsūdzēt tiesu instances lēmumus? Ir dzirdēts viedoklis, ka VID vienmēr tiesājas līdz galam, vienalga, vai ir izredzes vai nav... Mēs izvērtējam katru tiesas nolēmumu tieši no šāda skatu punkta – ir vai nav pamats to pārsūdzēt. Noteikti nepārsūdzam, ja konkrētajā lietā piemēro jamajām un interpretējamajām tiesību normām iz veidojusies stabila judikatūra citās, līdzīgās lietās. Ja tiesā iesniegti papildu pierādījumi un liecības, tiesa veikusi visu pierādījumu izvērtējumu un tiesas secinā jumi ir loģiski, tiesa nav pārkāpusi ne procesuālās, ne materiālās tiesību normas, tad arī nav pamata sniegt pārsūdzību. Tādos gadījumos rakstām ziņojumu ģene rāldirektorei, kurā pamatojam, kāpēc VID nav pamata vai nav lietderīgi tālāk strīdēties. Saskaņojuma gadīju mā pārsūdzība netiek sniegta. Īpaši rūpīgi izvērtējam nepieciešamību pārsūdzēt kasācijas instancē, jo tad vairs netiek veikta pierādījumu pārvērtēšana, tikai vēr tēts, ir vai nav pārkāptas materiālās vai procesuālās tiesību normas. Ar Ingu Brutāni un kolēģēm sarunājās IKARS KUBLIŅŠ NR. 10 (88), 2020. GADA OKTOBRIS NUMURA INTERVIJA Foto: Aivars Siliņš 11 INGA BRUTĀNE VID Juridiskās un pirmstiesas strīdu izskatīšanas pārvaldes direktore 12 BILANCES JURIDISKIE PADOMI JURISTA PADOMS No uzskaitītajiem datu vei diem uzņēmuma rīcībā visbiežāk var atrasties dati par darbinieka dalību arodbiedrībās un darbi nieka veselību. Uzņēmumi ar pa augstināto drošības līmeni mēdz apstrādāt arī darbinieku biomet riskos datus. Regula šos datus dēvē par īpašu kategoriju perso nas datiem, bet turpmāk rakstā tie tiek saukti par sensitīviem. Sensitīvie dati pēc sava rak stura ir cilvēka tiesībām „bīsta mie” dati – tie vairāk par citiem spēj ierobežot personas pamatbrī vības vai privātās dzīves neaizska ramību, proti, radīt personas dis kriminācijas risku. Tas savukārt pamato regulā noteikto principu, ka sensitīvo datu apstrāde ir aiz liegta. Taču regula nosaka detali zētu šī aizlieguma izņēmumu sa rakstu, kas nosaka sensitīvo datu apstrādes juridiskos pamatus, un saistībā ar darbinieku tie ir: a) datu subjekta nepārprotama piekrišana šo personas datu apstrādei; b) apstrāde, kas ir nepieciešama, lai realizētu pārziņa pienā kumus un īstenotu pārziņa vai datu subjekta konkrētas tiesības; c) nodarbinātības, sociālā no drošinājuma un sociālās aiz sardzības tiesību jomā; d) apstrāde, kas ir nepieciešama, lai aizsargātu datu subjekta vai citas fiziskas personas vitālās intereses, ja datu sub jekts ir fiziski vai tiesiski ne spējīgs dot savu piekrišanu; e) apstrāde attiecas uz personas datiem, kurus datu subjekts apzināti ir publiskojis; f) apstrāde ir vajadzīga, lai cel tu, īstenotu vai aizstāvētu li kumīgas prasības; g) apstrāde ir vajadzīga profi laktiskos vai arodmedicīnas Darbinieku SENSITĪVO DATU apstrāde Ilustrācija: Alexandr Bakanov – stock.adobe.com Saskaņā ar Vispārīgās datu aizsardzības regulas (turpmāk – regula) 9(1). pantā un Eiropas Padomes Konvencijas par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisko apstrādi 6(1). pantā noteikto – sensitīvie dati ir dati, kas atklāj rases vai etnisko piederību, politiskos uzskatus, reliģisko vai filozofisko pārliecību vai dalību arodbiedrībās un ģenētiskos datus, biometriskos datus, lai veiktu fiziskas personas unikālu identifikāciju, veselības datus vai datus par fiziskas personas dzimumdzīvi vai seksuālo orientāciju.13 NR. 10 (88), 2020. GADA OKTOBRIS JURISTA PADOMS nolūkos, darbinieka darb spējas novērtēšanai, medi cīniskas diagnozes, veselī bas vai sociālās aprūpes, vai ārstēšanas, vai veselības vai sociālās aprūpes sistēmu un pakalpojumu pārvaldības no drošināšanas nolūkos; h) apstrāde ir vajadzīga sabied rības interešu dēļ sabiedrības veselības jomā; i) apstrāde ir vajadzīga arhi vēšanas nolūkos sabiedrības interesēs, zinātniskās vai vēs tures pētniecības nolūkos, vai statistikas nolūkos. No šīs izņēmumu uzskaites ir secināms, ka atšķirībā no parasto personas datu apstrādes pama tiem līgumiskās attiecības ar datu subjektu netiek uzskatītas par le ģitīmo juridisko pamatu sensitīvo datu apstrādei. Izmantojot minē tos juridiskos pamatus sensitīvo datu apstrādei, ir jārēķinās ar to, ka tie ir jāpiemēro un jāinterpretē šauri un ierobežoti. Sensitīvos personas da tus, kas ir iegūti nodarbinā tības nolūkos, drīkst apstrā dāt tikai īpašos gadījumos un saskaņā ar tiesību aktos paredzētajiem drošības pa sākumiem. Darba devējs var izjautāt darbinieku vai potenciā lo darbinieku par viņa veselības stāvokli vai nosūtīt uz veselības pārbaudi tikai nepieciešamības gadījumā. Par nepieciešamo ga dījumu var uzskatīt darbinieka profesionālās piemērotības izvēr tēšanu, profilaktiskās medicīnas uzturēšanu darba vietā, pabalsta vai atvieglojumu piešķiršanu un pienākumu atbildēt uz tiesas pie prasījumu, darbinieka vitālo in terešu aizsardzību, kad veselības dati tiek apstrādāti neparedzē tajos gadījumos ar mērķi glābt cilvēka dzīvību, ja cilvēks fiziski vai juridiski nav spējīgs dot savu piekrišanu. Šos datus nedrīkst ievākt no citiem avotiem, un ir jāsaņem no paša darbinieka, iz ņemot gadījumus, kad pats dar binieks ir piekritis veselības datu ievākšanai no citiem avotiem vai ja to paredz normatīvie akti. 1 Aizsardzība nodarbinātības, sociālā nodrošinājuma un sociālās aizsardzības tiesību jomā Sensitīvajiem datiem ir ne pieciešama pastiprināta aizsar dzība, tāpēc uz tiem attiecas īpašs tiesiskais režīms. Regula paredz, ka dalībvalstīm ir tiesības ieviest papildu nosacījumus sensitīvo datu apstrādei nacionālajā līmenī, tostarp ierobežojumus, ģenētisko, biometrisko un ar veselību sais tīto datu apstrādei, paredzot pie mērotas garantijas datu subjekta pamattiesībām un interesēm.2 Tā, piemēram, Latvijā dar binieku sensitīvo datu apstrādes nosacījumi ir atrunāti Darba likumā, Biometrijas datu ap strādes likumā, Pacientu tiesī bu likumā, Ministru kabineta noteikumos Nr. 219 „Kārtība, kādā veicama obligātā veselības pārbaude”, Ministru kabineta noteikumos Nr. 950 „Nelaimes gadījumu darbā izmeklēšanas un uzskaites kārtība” u.c. Saskaņā ar attiecīgajos norma tīvajos aktos noteikto darbinieka veselības dati nelaimes gadījuma darbā rezultātā, pēc pieprasījuma un ārstniecības iestādes vadītāja rakstveida atļaujas, var tikt nodoti Valsts darba inspekcijai nelaimes gadījuma izmeklēšanai. Obligātās veselības pārbaudes ietvaros, atzi numā par darbinieka veselības stāvokli ārsts drīkst norādīt tikai to, vai darbinieks ir piemērots konkrētu darba pienākumu veik šanai, un nav atļauta darbinieka pārbaudē atklāto veselības datu izpaušana darba devējam. Runājot par darbinieku bio metrisko datu apstrādi, par kuru tika minēts raksta sākumā, šie dati var būt uzņēmuma rīcībā sakarā ar drošības sistēmu ieviešanu uzņē muma telpās un lai iekļūtu tajās. Tā kā biometrisko datu ap strāde varētu izraisīt darbinieku tiesību un brīvību paaugstinātu risku, uzņēmumam vispirms va jadzētu veikt novērtējumu par ie tekmi uz datu aizsardzību, lai iz vērtētu minēto drošības pasākumu atbilstību proporcionalitātes un nepieciešamības principiem, kā arī noteiktu minētā riska avotus, raksturu, specifiku un nopietnību. Sensitīvie dati pēc sava rakstura ir cilvēka tiesībām „bīstamie” dati – tie vairāk par citiem spēj ierobežot personas pamatbrīvības vai privātās dzīves neaizskaramību, proti, radīt personas diskriminācijas risku. MARINA BRIŠKENA datu aizsardzības speciāliste, vietnes eGDPR.lv dibinātāja 1 Handbook on European data protection law (2018), 334. lapa. 2 Vispārīgās datu aizsardzības regulas 9(4). pants. Foto: Olivier De Rycke14 BILANCES JURIDISKIE PADOMI Ja novērtējums par ietekmi uz datu aizsardzību parādīs, ka ap strādes darbības ietver augstu risku, ko uzņēmums nevar ma zināt ar saprātīgiem pasākumiem attiecībā uz pieejamo tehnoloģiju un īstenošanas izmaksām, pirms apstrādes uzsākšanas vai sistēmu ieviešanas būtu jāveic apspriešanās ar uzraudzības iestādi. 3 Sensitīvo datu drošās apstrādes noteikumi Proporcionalitātes princips ir viens no Eiropas Savienības tiesību vispārējiem principiem. Datu aizsardzības perspektīvā tas nozīmē, ka visiem pasāku miem, kas ietekmē personu tie sības, jābūt līdzvērtīgiem sasnie dzamajam mērķim un nedrīkst pārsniegt mērķa sasniegšanai nepieciešamos līdzekļus. Uz sensitīvo datu apstrādi attiecas tie paši drošās apstrādes noteikumi, kas jāievēro, strādā jot arī ar parastajiem personas datiem: n dati jāapstrādā likumīgi, god prātīgi un datu subjektam pārredzamā veidā; n dati jāvāc konkrētos, skaidros un leģitīmos nolūkos, un to turpmāku apstrādi neveic ar minētajiem nolūkiem nesa vietojamā veidā; n dati ir precīzi un, ja vajadzīgs, atjaunināti; n dati tiek glabāti ne ilgāk kā nepieciešams nolūkiem; n dati tiek apstrādāti tādā veidā, lai tiktu nodrošināta atbilsto ša personas datu drošība; n datu kopumam ir jābūt adek vātam un atbilstīgam apstrā des nolūkam. Tomēr tas nenozīmē, ka aiz sardzības instrumenti un drošības pakāpe personas datiem un sensi tīvajiem personas datiem būs vie nāda. Darbā ar sensitīvajiem datiem būtu jāīsteno lielā ka aizsardzība un jāpiemē ro īpašie darba noteikumi. Ja darbs ar datiem notiek tieš saistes vidē, ir jābūt nodrošinā tam augstam Informācijas teh noloģiju drošības līmenim. Papildus regulā minētajiem tehniskajiem un organizatoris kajiem drošības pasākumiem, proti, personas datu daudzuma samazināšana un personas datu pseidonimizācija, būtu ieteicams ieviest šādus pasākumus: n personālam, kura darba pienā kumos ietilpst darbs ar darbi nieku sensitīvajiem datiem, ir jābūt atbilstoši apmācītam un kompetentam sensitīvo perso nas datu apstrādes jautājumos un aizsardzības pasākumos, ko var panākt, izstrādājot speciā las instrukcijas, pamācības un rīkojot izglītojošus pasākumus; n ir jāievieš piemēroti risinājumi, lai aizsargātu datus pret neat ļautu piekļuvi, zādzību, izman tošanu, daļēju vai pilnīgu datu un datu nesēju nozaudēšanu un piekļuvi ierīcēm, kas tiek izmantotas datu apstrādei. Tas attiecas gan uz fizisku sensitī vo datu glabāšanas vietu un to pieejamību ar to nesaistītām personām, gan informācijas tehnoloģiju risinājumiem; n sensitīvo datu nosūtīšanai tiešsaistes vidē ir jāizmanto drošie sakaru protokoli un datu šifrēšana; n piekļūšanai datiem ir jāiz manto divpakāpju identifi kācijas sistēma vai cits līdz vērtīgi drošs risinājums; n jāsekmē informācijas izplatī šana par paraugpraksi konkrē tajā jomā, tostarp jaunākajiem tehnoloģiju sasniegumiem datu drošības nodrošināšanā; n ir jābūt ieviestām procedūrām, lai pārkāpuma gadījumā, kas rezultējās ar darbinieku sen sitīvo datu nozaudēšanu vai neatļautu piekļuvi tiem, uzņē mums būtu spējīgs pārbaudīt visas neautorizētās piekļūša nas informācijai reizes, doku mentēt to un rīkoties saskaņā ar regulā noteikto; n uzņēmumam ir jābūt gata vam nekavējoties atbildēt uz darbinieku pieprasījumiem par saviem datiem, ko no drošinās uzņēmuma iekšējā politika, kas nosaka procesu, kā uzņēmums reaģē uz datu subjektu pieprasījumiem. Par labo praksi šajā jautājumā uz skatāma atsevišķas procedūras izstrāde gadījumiem, kad dar binieka pieprasījumi ir saistīti ar sensitīvo datu apstrādi. Šo drošības risinājumu sa rakstu nevar uzskatīt par pilnīgu, lai nodrošinātu uzņēmuma at bilstību. Katra uzņēmuma drošī bas pasākumu plāns būs atkarīgs no daudziem aspektiem, proti, sensitīvo datu apjoma, veida, ap strādes īpašībām. Taču ieteiktie drošības pasākumi demonstrē, ka atbilstības nodrošināšana ir jāuztver plašā nozīmē – uzņē mumam ir pienākums izstrādāt un ieviest stratēģiju, kas pēc ie spējas vairāk minimizēs riskus un aptvers visus iespējamos risku rašanos avotus. JURISTA PADOMS Tā kā biometrisko datu apstrāde varētu izraisīt darbinieku tiesību un brīvību paaugstinātu risku, uzņēmumam vispirms vajadzētu veikt novērtējumu par ietekmi uz datu aizsardzību, lai izvērtētu minēto drošības pasākumu atbilstību proporcionalitātes un nepieciešamības principiem, kā arī noteiktu minētā riska avotus, raksturu, specifiku un nopietnību. MATERIĀLS TAPIS SADARBĪBĀ AR 3 Vispārīgās datu aizsardzības regulas 84. apsvērums.16 BILANCES JURIDISKIE PADOMI Socioloģiskajos pētījumos ir noskaidrots, ka Latvijā viens no faktoriem, kas attur jaunus un izglītotus cil vēkus no nodarbošanās ar komercdarbību, ir tieši po tenciālā atbildība, kura var iestāties ne tikai par neliku mībām, kuras pieļautas šī amata pienākumu veikšanā, bet arī par nekvalitatīvu pienākumu izpildi. Potenciālās valdes locekļa atbildības dēļ kategoriski nav ieteicams ieņemt valdes locekļa amatu tikai formālu apsvērumu dēļ (piemēram, pēc paziņas vai darba devēja lūguma) un pēc būtības neiedziļinoties sabiedrības lietās, jo, no juridiskā viedokļa vērtējot valdes locekļa atbildību, šie apsvērumi nespēlē nekādu lomu. Valdes locekļa atbildība ir paredzēta Komerc likuma 169. pantā, kura pirmā daļa nosaka šīs personas pienāku mu vienmēr rīkoties kā krietnam un rūpīgam saimnie kam, bet otrā daļa nosaka atbildību par sabiedrībai no darītajiem zaudējumiem. Valdes loceklis neatbild saskaņā ar minēto regulējumu, ja pierāda, ka rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks (Komerclikuma 169. panta trešā daļa). Tādējādi pierādīšanas pienākums gulstas uz valdes locek li, jo viņam pret viņu vērstu pretenziju gadījumā būs jābūt spējīgam pierādīt, ka viņš attiecīgajā situācijā ir rīkojies atbilstoši laba saimnieka kritērijiem (apgrieztais pierādī šanas pienākums). Praktiskajā komercdarbības ikdienā var būt dažādi gadījumi – izšķērdīgi darījumi, darījumi, kuri noslēgti ar saistītām personām, nepamatotas atlaides realizējamajai produkcijai vai pakalpojumiem. Valdes loceklis darbojas kā sabiedrības dalībnie ku uzticības persona, kuras pienākums ir sekmēt sa biedrības ekonomisko mērķu sasniegšanu, no kuriem galvenais ir peļņas gūšana (Komerclikuma 221. panta pirmā daļa, 222. pants, 223. pants). Tiesu praksē ir at zīmēts, ka valdes loceklim ir pienākums būt lojālam gan pret sabiedrību kā patstāvīgu tiesību subjektu, gan pret visu tās dalībnieku ekonomiskajām interesēm, ko nodrošina savu pienākumu pildīšana kā krietnam un rūpīgam saimniekam. Izskatīsim piemēru, kurā SIA valdes loceklis ir noslēdzis sabiedrības vārdā līgumu par 100 produk cijas vienību pārdošanu par 50 eiro gabalā, kaut arī parastā cena par vienu produkcijas vienību ir 80 eiro. Šajā gadījumā sabiedrība plānoto 8000 eiro vietā ie gūs 5000 eiro, tādējādi šajā gadījumā sabiedrība ne iegūs 3000 eiro. Ja šādi gadījumi pēdējo triju gadu laikā ir norisinājušies 10 reizes, tad sabiedrība negūs ienākumus 30 000 eiro apmērā. Konkrētajā gadījumā ir konstatējama valdes locekļa rīcība, kura ir pretēja saprātīgai komerciālās apgrozības praksei, un ir iespē jams pierādīt, ka sabiedrībai nodarīts zaudējums. Šādas valdes locekļa rīcības gadījumā nav svarīgi, vai viņš ir rīkojies ļaunprātīgi vai aiz neuzmanības. Jāatzīmē, ka valdes locekļa atbildība iestājas arī par vieglu neuz manību. Civillikuma 1646. pants definē, ka par vieglu neuzmanību atzīstams tās rūpības un čaklības trūkums, kāda vispār jāievēro krietnam un rūpīgam saimniekam. Valdes locekļa atbildība sākas no brīža, kad sa biedrība ir cietusi zaudējumus, nevis no brīža, kad ir pieņemts lēmums vai noslēgts līgums. Valdes loceklim atbildība par sabiedrībai noda rītajiem zaudējumiem neiestājas vienīgi tad, ja viņš pierāda, ka nav pieļāvis pat vieglu neuzmanību, proti, rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks. Minētajā pie mērā tas varētu izpausties pierādāmā apgalvojumā, ka visām pārdotajām produkcijas vienībām strauji tuvojās derīguma termiņa beigas, tādēļ tās bija jāpārdod par pazeminātu cenu, lai novērstu vēl lielākus zaudējumus sabiedrībai. Jāņem vērā, ka jēdzieni „saprātīgi” un „kā krietns un rūpīgs saimnieks” ir atklāti (nenoteikti) juridis kie jēdzieni jeb ģenerālklauzulas, kuru satura kon kretizācija atstāta tiesību piemērotāja ziņā. Likumā nav iespējams uzskaitīt visus labas saimniekošanas piemērus, tādēļ, ja lieta par valdes locekļa atbildību nonāks tiesā, tad tai būs jāizvērtē, vai valdes locekļa rīcība konkrētajā gadījumā atbildīs tās priekšstatiem par krietnas un rūpīgas saimniekošanas kritērijiem. Saskaņā ar Komerclikuma 169. panta 2. daļu „val des un padomes locekļi solidāri atbild par zaudēju miem, ko tie nodarījuši sabiedrībai”. Tas nozīmē, ka neapstrīdamu zaudējumu galīgas konstatēšanas gadī jumā tos varēs piedzīt no jebkura no valdes locekļiem, ja valdē ir bijuši vairāki valdes locekļi. Svarīgi ir apzinā ties, ja valdes sēdē attiecīgais valdes loceklis ir balsojis pret kāda lēmuma pieņemšanu, tad tas neatbrīvo viņu no atbildības. Turklāt jāpiebilst, ka prasījumi pret valdes un pa domes locekli noilgst piecu gadu laikā no zaudējumu nodarīšanas dienas. Bez vispārējas valdes locekļu atbildības šis atbildī bas veids ir paredzēts arī specifiskās nozarēs, piemēram, nodokļu tiesībās un maksātnespējas tiesībās. Par noka vēto nodokļu maksājumu atbildība no valdes locekļa JURISTA PADOMS Kapitālsabiedrību valdes locekļu atbildība Jēdziens „valdes loceklis” ir plaši ienācis apritē, it sevišķi līdz ar Komerclikuma stāšanos spēkā. Sabiedrība parasti novērtē šo amatu kā prestižu un ienesīgu, tomēr nereti tiek piemirsts, ka jebkurš augsts amats nāk „komplektā” arī ar atbildību. Šo atbildību pilnībā izslēgt var tikai ar profesionālu attieksmi pret šo amatu un rūpīgu tā pienākumu izpildi.17 NR. 10 (88), 2020. GADA OKTOBRIS JURISTA PADOMS EDMUNDS STANKEVIČS Rīgas šķīrējtiesas šķīrējtiesnesis, Latvijas Republikas Zvērinātu advokātu kolēģijas loceklis (par juridisko personu nodokļu parādiem) var tikt prasīta tikai gadījumos, kad pastāv visi turpmāk minētie nosacījumi (likuma „Par nodokļiem un nodevām” 60. panta trešā daļa): 1. Nokavēto nodokļu maksājumu summa pār sniedz Latvijas Republikā noteikto 50 minimā lo mēnešalgu (430 eiro) kopsummu 21 500 eiro. 2. Lēmums par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu ir paziņots nodokļu maksātājam. 3. Ir konstatēts, ka pēc tam, kad pieņemts lēmums par nodokļu revīzijas (audita) veikšanu, nosūtīts paziņojums par datu atbilstības pārbaudes lai kā konstatētajām neatbilstībām starp nodokļu maksātāja iesniegto informāciju un nodokļu administrācijas rīcībā esošo informāciju, nofor mēts tematiskās pārbaudes akts, ja tematiskās pārbaudes laikā konstatēti būtiski pārkāpumi, kas liecina par izvairīšanos no nodokļu nomak sas, kā arī pēc nokavēto nodokļu maksājumu izveidošanās juridiskā persona ir atsavinājusi sev piederošos aktīvus un valdes locekļa darbī bas vai bezdarbības rezultātā nav pilnā apmērā veikti juridiskās personas nokavētie nodokļu maksājumi likumā noteiktajos termiņos. 4. Ir sastādīts akts par piedziņas neiespējamību. 5. Juridiskā persona nav izpildījusi Maksātnespējas likumā noteikto pienākumu iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu. Konstatējot iepriekš minētos apstākļus, Valsts ieņēmumu dienests triju mēnešu laikā no akta par piedziņas neiespējamību rakstveidā brīdina juridisko personu un valdes locekli par to, ka tiek uzsākts pro cess par nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu. Nodokļu parāda piedziņa no valdes locekļa netiek uzsākta, ja valdes loceklis būs pierādījis, ka ir pastāvē juši objektīvi apstākļi maksātnespējas procesa pietei kuma neiesniegšanai vai arī tiks iesniegti dokumenti, atbilstoši kuriem valdes loceklis nebūtu uzskatāms par atbildīgu par juridiskās personas saistībām. Ja sabiedrība ir pasludināta par maksātnespē jīgu, maksātnespējas administratoram ir pienā kums izvērtēt tās darījumu pamatotību saskaņā ar Maksātnespējas likuma 96. pantu. Ja administrators konstatē, ka trīs gadu laikā pirms komercsabiedrī bas maksātnespējas pasludināšanas ir veikti darīju mi, kā rezultātā komercsabiedrība tika novesta līdz maksātnespējai, administrators ir tiesīgs vērs ties tiesā un pieprasīt atcelt darījumu un valdes loceklim atlīdzināt uzņēmumam no darītos zaudējumus. Papildus Maksātnespējas likuma 72. 1 panta pirmā daļa noteic, ka parādnie ka – kapitālsabiedrības valdes locekļi solidāri atbild par zaudējumiem parādniekam, ja maksātnespējas procesa administratoram netiek nodoti parādnieka grāmatvedības dokumenti vai tie ir tādā stāvoklī, kas neļauj gūt skaidru priekšstatu par parādnieka darījumiem un mantas stāvokli pēdējos trijos ga dos pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas. Savukārt šā panta otrajā daļā noteikts, ka panta pir majā daļā minētajos gadījumos par parādniekam nodarīto zaudējumu apmēru tiek uzskatīti parād nieka maksātnespējas procesā atzītie kreditoru pra sījumi pamatparāda apmērā, kurus nav iespējams segt parādnieka maksātnespējas procesa ietvaros. Īsa raksta ietvaros nav iespējams aptvert visus valdes locekļa atbildības aspektus, tomēr jāuzsver tās darbības, kuras būtu veicamas un nodrošināmas sabiedrības darbībā, lai nerastos jautājums valdes locekļa atbildības piemērošanu: 1) dokumentēt valdes sēdes gaitu un pieņemtos lēmumus; 2) pirms lēmuma pieņemšanas vai darījuma no slēgšanas vienmēr izvērtēt savu rīcību no liet derības un likumības viedokļa, ja nepieciešams, pieaicinot speciālistus – juristus, grāmatvežus, vērtētājus u.c.; 3) ja iespējams, apdrošināt valdes locekļa profesio nālo civiltiesisko atbildību zaudējumu gadījumā. Rezumējot var secināt, ka valdes loceklim visi sabiedrības darbības jautājumi jāskata kontekstā ar viņa pienākumu vienmēr rīkoties kā krietnam un rūpīgam saimniekam. MATERIĀLS TAPIS SADARBĪBĀ AR Likumā nav iespējams uzskaitīt visus labas saimniekošanas piemērus. Ja lieta par valdes locekļa atbildību nonāks tiesā, tad tai būs jāizvērtē, vai valdes locekļa rīcība konkrētajā gadījumā atbildīs tās priekš statiem par krietnas un rūpīgas saimniekošanas kritērijiem. Rīgas šķīrējtiesā (Vecpilsētas iela 19, Rīgā) 22. oktobrī plkst. 17.00 notiks bezmaksas juridiskais biznesa seminārs „Valdes locekļu atbildība”, kurā šī raksta autors sniegs vēl vairāk svarīgas un noderīgas informācijas uzņēmējdarbībā iesaistītajiem. Informāciju par semināra plānu un reģistrāciju lasiet Rīgas šķīrējtiesas mājaslapā, sadaļā „Semināri”.JURISTA PADOMS Absolūtās prioritātes princips Absolūtās prioritātes princips (turpmāk – APP) ir viennozīmīgi praksē plašāk testēts salīdzinājumā ar tā alternatīvu relatīvās prioritātes principu.2 APP jau tiek piemērots, piemēram, ASV, kur tas arī ir radies, kā arī Vācijā un Nīderlandē.3 APP doktrīnā un tiesu praksē (it īpaši ASV) ir izpelnījies gan lielu atbalstu, gan kritiku.4 APP ir ietverts direktīvas 11. panta otrajā daļā, un tas ir izteikts šādā redakcijā: „[TAP vai ĀTAP plāns nodrošina, ka] nepiekrītošā ietekmēto kredi toru balsošanas kategorijas prasījumi tiek pilnībā apmierināti ar tādiem pašiem vai līdzvērtīgiem lī dzekļiem, ja zemākas prioritātes kategorijai saska ņā ar pārstrukturēšanas plānu ir paredzēts saņemt kādu maksājumu vai saglabāt kādu dalību”. Citiem vārdiem, APP zemākas prioritātes kre ditoru grupām saskaņā ar TAP vai ĀTAP plānu ir tiesības saņemt jebkādu apmierinājumu vai saglabāt kādu dalību uzņēmumā tikai pēc tam, kad ir pilnībā segti nepiekrītošo ietekmēto kreditoru grupu prasī jumi, kurām ir augstāka segšanas prioritāte, turklāt šos nepiekrītošo augstāka ranga kreditoru grupu visi prasījumi ir jāsedz pilnā apmērā ar tādiem pa šiem vai līdzvērtīgiem līdzekļiem. No Maksātnespējas likuma esošā regulējuma skatupunkta, piemērojot APP, TAP vai ĀTAP plā nu atbalstījušo nenodrošināto kreditoru grupa varētu saņemt pilnīgu vai daļēju savu prasījumu apmierinā jumu tikai pēc tam, kad parādnieks ir pilnībā sedzis nepiekrītošo nodrošināto kreditoru prasījumus, tur klāt kapitāldaļu vai akciju īpašnieki nedrīkstētu sagla bāt dalību uzņēmumā, pirms nav pilnībā apmierināti augstākas kreditoru segšanas prioritātes kreditori. APP galvenokārt darbojas uz maksātne spējas tiesībās nostiprināta principa – sa biedrības dalībnieki ir pirmie, kas finansiālu grūtību rezultātā cieš zaudējumus. 5 Secināms, ka, piemērojot APP, TAP un ĀTAP plāni nākotnē, visticamāk, būtu saturiski ļoti ierobežoti – tie ne varētu noteikt kādas zemākas prioritātes kreditoru grupas prasījumu kaut vai daļēju apmierinājumu pirms augstākas prioritātes nepiekrītošo kreditoru grupas prasījumu pilnīgas segšanas. Piemēram, piemērojot APP, ja nodrošinātie kreditori būtu balsojuši pret TAP vai ĀTAP plānu, to prasījumi nebūtu negatīvi ietekmējami un būtu apmierināmi, pirms zemāka ranga kreditoru grupa kaut ko varētu saņemt. Vienlaikus TAP vai ĀTAP plāns varētu paredzēt nenodrošināto kreditoru pra sījumu dzēšanu un citādu pārstrukturēšanu. Šādam modelim vajadzētu darboties situācijās, kur nodroši nāto kreditoru prasījumi sastāda relatīvi nelielu daļu Tiesiskās aizsardzības procesu tuvākā nākotne – kreditoru grupu pārbalsošana TURPINĀJUMS Raksta pirmajā daļā analizēts viens no direktīvas 1 jauninājumiem un Latvijas parādu pārstrukturēšanas un maksātnespējas tiesību nozarei līdz šim nepazīstamais tiesību instruments jeb mehānisms – pārkategoriju piespiedu piemērošana. Lai TAP vai ĀTAP plāns varētu tikt apstiprināts ar pārkategoriju piespiedu piemērošanu un līdz ar to kļūtu saistošs veselai/–ām nepiekrītošo kreditoru grupai/–ām, Latvijā būs jāievieš viens no prioritātes principiem, proti, vai nu relatīvās prioritātes princips, vai absolūtās prioritātes princips, kas attiecīgi ietverti direktīvas 11. panta pirmās daļas c) apakšpunktā un 11. panta otrajā daļā. 1 Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva (ES) 2019/1023 par preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, parādsaistību dzēšanu un diskvalifikāciju un ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru efektivitātes palielināšanas pasākumiem un ar ko groza direktīvu (ES) 2017/1132 (Direktīva par pārstrukturēšanu un maksātnespēju). Pieejams: https://eur–lex.europa.eu/legal–content/LV/TXT/HTML/?uri=CELEX:32019L1023&from=EN. 2 ASV praksē APP tiek piemērots jau vairāk nekā 100 gadu. Tā aizsākumi saistīti ar dzelzceļa industrijas attīstību un šīs nozares maksātnespējām. Skatīt ASV Augstākās tiesas spriedumu lietā Northern Pacific Railway Co. v. Boyd, 228 U.S. 482 (1913). 3 Supra note. 6., 7. un 8. 4 Tyndall G. D. Absolute v. Relative Priority in Reorganization A Reconsideration. Cornell Law Review, 04.06.1948., Nr. 33. RAKSTA TURPINĀJUMS. SĀKUMU SKATĪT ŽURNĀLA 2020. GADA SEPTEMBRA NUMURĀ. 18 BILANCES JURIDISKIE PADOMIJURISTA PADOMS no prasījumu kopuma. Pretējos gadījumos TAP vai ĀTAP plānu darbība Latvijā varētu nesasniegt vienu no direktīvas mērķiem – veicināt finanšu grūtībās nonākušu uzņēmumu parādu savlaicīgu pārstruktu rēšanu, jo prasība pārkategoriju piespiedu piemēro šanas gadījumos vispirms apmierināt nodrošinātos kreditorus varētu ierobežot uzņēmēju iespējas praksē veiksmīgi izmantot direktīvas instrumentus. No APP piemērošanas konstatējami gan iegu vumi, gan arī problemātika. Vispirms ir atzīstams ievērojamais aizsardzības līmenis, ko APP nodro šinātu attiecībā uz nepiekrītošajiem kreditoriem. Jānorāda arī, ka APP piemērošana ir ļoti vienkāršs uzdevums tiesām, jo prasa minimālu izvērtējumu par TAP vai ĀTAP plāna atbilstību APP princi pam pēc būtības, līdz ar to tā darbība ir raksturoja ma kā salīdzinoši vienkārša un viegli prognozējama. Proti, iesaistītajām pusēm, tajā skaitā tiesai būtu jāpārliecinās tikai par to, lai ĀTAP vai TAP plāns nodrošina, ka nepiekrītošā kreditoru grupa saņem pilnīgu savu prasījumu apmierinājumu, pirms kaut ko saņem zemāka ranga kreditoru grupa. Līdz ar to potenciāli iesaistīto pušu iebildumu vai strīdu skaits un to problemātika būtu salīdzinoši mazāka, nekā potenciāli tas varētu būt relatīvās prioritātes principa ieviešanas gadījumā. No iepriekš minētā ir arī skaidri konstatējams, ka APP ievērojami palielinātu nodrošināto kreditoru ietekmi un kontroli pār parādnie ka iespējām pārstrukturēt arī nenodrošinā to kreditoru parādus. Noteiktās situācijās tas ir pozitīvi, bet tajā pašā laikā varētu arī veicināt maksātnespējas tiesībās ļoti nevēlamo atturēšanās stratēģiju, kad augstāka ranga kreditoru grupas nepamatoti balso pret ekonomiski pamatotiem un kvalitatīvi izstrādātiem TAP vai ĀTAP plāniem, cerot panākt sev vēl labvēlīgākus nosacījumus. Līdz ar to konstatējama arī APP otra ietekmes šķautne – nenodrošināto kreditoru lomas mazināšanās parādu pārstrukturēšanas procesos. Iespējams arī, ka APP darbība varētu nebūt tik veiksmīgi piemērojama Latvijā dominējošās ma zās un vidējās uzņēmējdarbības kontekstā, jo šādu komersantu kapitāla struktūras un kreditēšanas instrumenti ir salīdzinoši vienkārši. Īpaši problemātiska būtu APP piemērošana attiecībā uz esošajiem uzņēmumu īpašniekiem, kas Latvijas tiesību sistēmai nav tik pazīstams efekts. Proti, saskaņā ar APP zemākas prioritātes katego rijas nevar saglabāt jebkādu dalību, kas nozīmē, ka, izvēloties APP, parādnieka dalībnieki vai akcionāri būtu spiesti savu dalību uzņēmumā nodot kredi toriem, kuri balsojuši pret TAP vai ĀTAP plānu. Citiem vārdiem, notiktu kapitāla daļu vai akciju pār eja kreditoru prasījumu segšanai, kas būtu ĀTAP vai TAP plāna īstenošanas priekšnoteikums. Iespējams, īpašu labumu šāds efekts nenestu nevienai no ie saistītajām pusēm, jo mazo un vidējo uzņēmumu galveno vērtību sastāda to īpašnieku ciešā sasaiste ar uzņēmuma darbību. Secīgi, parādnieka īpašnieku izstumšana no kapitāla struktūras var nozīmēt arī saimnieciskās darbības beigas 6, jo akciju vai kapitāla daļu pāreja trešajām personām (kreditoriem), iespē jams, varētu samazināt finanšu grūtības nonākušā uzņēmuma vērtību.7 APP pēc būtības ir pieņemamāks tiem, kas uzņēmumu glābšanas pasākumus maksātnespējas tiesību kontekstā ierindo kā sekundāru prioritāti.8 EDVARTS PAULS INDĀRS zvērinātu advokātu biroja PwC Legal jurista palīgs RIČARDS FREIMANIS PwC Flexible Legal Resources prakses grupas vadītājs Foto: Aivars Siliņš APP darbība varētu nebūt tik veiksmīgi piemērojama Latvijā dominējošās mazās un vidējās uzņēmējdarbības kontekstā, jo šādu komersantu kapitāla struktūras un kreditēšanas instrumenti ir salīdzinoši vienkārši. 5 De Weijs R. J. Harmonization of European Insolvency Law: Preventing Insolvency Law from Turning against Creditors by Upholding the Debt–Equity Divide, 19.09.2018., Nr. 15, 414. lpp. 6 Tirado I. un Mokal R. Has Newton had his day? Relativity and realism in European restructuring. Eurofenix, 2018/2019., Nr. 74, 20. lpp. 7 Turpat. 8 Maksātnespējas tiesībās dominē kreditoru darījuma teorija (creditors bargain theory), kas nosaka, ka maksātnespējas tiesību mērķiem jāaprobežojas ar kreditoru savstarpējās sadarbības problēmas atrisināšanu. Plašāk skatīt Jackson T. H. The Logic and Limits of Bankruptcy Law. Vašingtona, D.C.: BeardBooks, 1986. 19 NR. 10 (88), 2020. GADA OKTOBRISNext >