< PreviousRelatīvās prioritātes princips Relatīvās prioritātes princips (turpmāk – RPP) direktīvā un tās procesuālajos dokumentos piedā vāts kā risinājums dalībvalstīm, kurās APP ievie šana varētu būt nepiemērota. 9 Salīdzinājumā ar APP RPP tomēr ir zināma direktīvas inovācija, kas nav vēl praktiski piemē rota un šī iemesla dēļ varētu radīt bažas par tās ieviešanu arī Latvijā. Tomēr jānorāda, ka RPP ie viešana varētu nest potenciālu labumu, kā veicināt savlaicīgas parādu restrukturizācijas mazo un vidējo uzņēmumu vidū. RPP direktīvas 11. panta pirmās daļas c) pun ktā ietverts: „[TAP vai ĀTAP plāns nodrošina, ka] nepiekrītošās ietekmēto kreditoru balsošanas ka tegorijas būtu vismaz tikpat labvēlīgā situācijā kā citas tā paša prioritātes ranga kategorijas un labvē līgākā situācijā nekā jebkuras zemākas prioritātes kategorijas.” Citiem vārdiem, saskaņā ar RPP nepiekrītošajām ietekmēto kreditoru balsošanas grupām jābūt vismaz tikpat labvēlīgā situācijā kā citām tā paša prioritātes ranga grupām un jābūt labvēlīgākā situācijā nekā jebkuras zemākas prioritātes kreditoru grupai. No direktīvas normām, kas regulē APP un RPP, ir viegli konstatējamas būtiskākās abu šo prioritātes principu atšķirības. RPP uzliek par pienākumu nodrošināt nepiekrītošajiem augstāka ranga kreditoriem labvēlīgāku situāciju par zemāka ranga kreditoriem, bet APP piemērošana pieprasa pilnīgu šādu augstāka ranga nepiekrītošo kreditoru prasījuma apmierināšanu. Praksē RPP nodrošina lielāku rīcības brīvību un TAP vai ĀTAP plānus padarītu daudz precīzāk piemērojamus katrai kapitāla un kreditoru struk tūrai. Tas īpaši būtu svarīgi maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuriem, visticamāk, būtu grūtības izveidot TAP vai ĀTAP plānus APP gadījumā, ja nav pilnīga nodrošināto kreditoru atbalsta. Protams, šādai rīcības brīvībai ir arī zināma cena – TAP vai ĀTAP plānu izvērtēšanu būtu salīdzinoši sarežģītāka, kā arī potenciāli vis maz sākumā pieaugtu strīdu skaits, piemē ram, par to, vai nepiekrītošie kreditori ir nostādīti labvēlīgākā situācijā par piekrītošo zemāka ranga kreditoru klasi, ko tad īsti nozīmē termins „labvē līgāka situācija” u.t.jpr. Citiem vārdiem, ieinteresēto personu iebildumu gadījumā RPP piemērošana prasītu katrai kreditoru grupai saskaņā ar TAP vai ĀTAP plānu piešķiramās vērtības jeb apmierinājuma novērtējumu. Tiesai būtu jākonstatē, ka nepiekrītošo kreditoru grupa patiešām ir labākā situācijā nekā citas zemākas prioritātes kre ditoru grupas. Pavērtos arī papildu tiesvedības riski – kreditori varētu apstrīdēt šādu īpaši nekonkretizētu normu piemērošanu praksē. Tiesu prakses attīstība šajā jautājumā ar laiku problēmu, cerams, mazinātu, izveidojoties noteiktiem kritērijiem un metodolo ģijai, vai arī tiem jau pašā sākumā būtu jābūt pietie kami skaidri definētiem normatīvajos tiesību aktos. Eiropas tiesību zinātnieki ir kritizējuši RPP at bilstību komerctiesību pamatnormām. 10 Doktrīnā prevalē atziņa, ka RPP ir pēc būtības negodīgs pret kreditoru interesēm, kuriem nebūtu jācieš zaudēju mi, ja parādnieks saskāries ar finansiālām grūtībām. 11 Jānorāda gan arī tas, ka Maksātnespējas liku mā un direktīvā ietverts cits kreditoru aizsardzības princips – parādu pārstrukturēšana nevar kredito rus nostādīt nelabvēlīgākā situācijā, nekā tie būtu, ja parādnieks tiktu likvidēts jeb pasludināta maksāt nespēja. 12 Šī noteikuma pastāvēšanai arī nākotnes Maksātnespējas likuma redakcijās vajadzētu mazi nāt šaubas par to, ka pārstrukturēšanas process, tam piemērojot RPP, varētu būt pēc būtības negodīgs, tas ir, tāds, kas ierobežo kreditoru intereses par labu parādnieka maksātnespējas novēršanai un dzīvot spējas atjaunošanai. 13 Praksē TAP vai ĀTAP plāna veiksmīgai ap stiprināšanai un īstenošanas vajadzētu veicināt gan parādnieka turpmāku dzīvotspēju, kas sekmētu Latvijas tautsaimniecības izaugsmi kopumā, gan arī nest lielāku labumu kreditoriem, kas iegūtu no lielā kas vai pat pilnīgas prasījuma atgūšanas un iespējas arī nākotnē gūt ienākumus sadarbībā ar parādnieku, kurš atgriezies normālā komerciālā apgrozībā. Kā pozitīvs RPP blakus efekts ir minams arī tas, ka pārkategoriju piespiedu piemērošana kopsakarā ar RPP, visticamāk, varētu veicināt agrīnu parādu pārstrukturēšanu. Parādnieki būtu vairāk iein teresēti laikus uzsākt uzņēmuma glābšanu, kas ir viens no direktīvas mērķiem, jo RPP pieļauj iespēju vismaz kaut kādā mērā apmierināt zemāka ranga kreditorus, lai arī augstāka ranga kreditoru prasījumi netiek pirms tam apmierināti pilnā apmērā, turklāt uzņēmuma esošajiem īpašnie kiem ir tiesības saglabāt dalību uzņēmumā. Šeit gan jānorāda raksta sākumā paustais par to, ka jaunā pārkategoriju piespiedu piemērošanas me hānisma ieviešana un arī rīcības brīvības paplašinā šanās varētu radīt piemērošanas problēmas praksē. Protams, jāizsver arī dažādi ļaunprātīgas darbības riski no procesā iesaistītajām pusēm. Norādāms, ka šādi riski pastāvētu, transponējot jebkuru no iepriekš minētajiem alternatīvajiem prioritātes JURISTA PADOMS 9 Priekšlikums – Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva par preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, otro iespēju un pārstrukturēšanas, maksātnespējas un saistību dzēšanas procedūru efektivitātes palielināšanas pasākumiem un ar ko groza direktīvu 2012/30/ES – vispārēja pieeja. Brisele, 01.10.2018., 6. lpp. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/ legal-content/LV/TXT/?uri= consil:ST_12536_2018_INIT. 10 De Weijs R. J. The Imminent Distortion Of European Insolvency Law: How The European Union Erodes The Basic Fabric Of Private Law By Allowing ‘relative Priority’ (RPR), Centre for the Study of European Contract Law Working Paper Series, 11.03.2019., Nr. 2019-10. 11 Turpat. 12 Maksātnespējas likuma 40. panta piektā daļa. Direktīvas 10. panta otrās daļas (d).punkts. 13 Dr. Madaus S. Is the Relative Priority Rule right for your jurisdiction. WP 2020-1, 18.01.2020., 7. lpp. 20 BILANCES JURIDISKIE PADOMI Praksē RPP nodrošina lielāku rīcības brīvību un TAP vai ĀTAP plānus padarītu daudz precīzāk piemērojamus katrai kapitāla un kreditoru struktūrai.principiem APR vai RPR. Lai šos riskus novēr stu, likumdevējam būs īpaši jāpiedomā pie papildu aizsardzības mehānismu ieviešanas, lai maksimāli novērstu procesa ļaunprātīgu izmantošanu. Viens no efektīvākajiem rīkiem autoru ieskatā būtu kritiskajās procesa stadijās palielināt uzraugošās personas lomu, tajā skaitā palielinot to tiesības, pienā kumus un atbildību par procesa uzraudzību. Turklāt iespējami arī citi aizsardzības mehānismi, kas var tikt iestrādāti, lai aizsargātu jebkura kreditora intereses un tiesības, tajā pašā laikā sabalansējot tās ar direktīvas mērķiem, kas ir veicināt savlaicīgu parādu pārstruktu rēšanu un otrās iespējas došanu godīgiem uzņēmējiem. Ņemot vērā minēto, tiesību normām būtu jābūt veidotām ar mērķi veicināt savlaicīgu finanšu grūtību risināšanu, ļaujot piekļūt procesam tikai dzīvotspējīgiem uzņēmu miem, kuriem ir reāla iespēja un motivācija atjaunot savu maksātspēju. Secinājumi Laika periods uzreiz pēc direk tīvas 2019/1023 noteikumu ievieša nas Latvijā solās būt izaicinošs gan kreditoriem, gan parādniekiem, gan tiesām, jo līdz šim Maksātnespējas likumā nepazīstamie tiesību institūti būs jāpiemēro praksē bez izstrādātas tiesību doktrīnas un judikatūras, kas praksē var radīt pārpratumus un strī dus starp iesaistītajām pusēm. Jau salīdzinoši tuvā nākotnē TAP un ĀTAP plāna īstenošanu pie noteiktu nosacījumu izpildes varēs pasludināt arī tikai ar vienas kredito ru grupas vairākuma atbalstu, ja pa rādnieks spēs izstrādāt kvalitatīvu un dzīvotspējīgu TAP vai ĀTAP plānu, kas nodrošinās gan to kreditoru in terešu ievērošanu, kas plānam devuši savu piekrišanu, gan to kreditoru in tereses, kuri TAP vai ĀTAP plānam nav devuši savu saskaņojumu. Līdz ar to uzņēmumu pārstāv jiem, kam TAP vai ĀTAP ietvaros būs kreditora statuss, jārīkojas īpaši rūpīgi, lai pārliecinātos, ka TAP vai ĀTAP plāns, ja tas tiek saskaņots ar pārkategoriju piespiedu piemēroša nas mehānismu, pilnībā atbilst vi siem pārkategoriju piespiedu piemē rošanas nosacījumiem un principiem. Vienlaikus jāpatur prātā, ka pār kategoriju piespiedu piemērošanas mehānisma mērķis nav kaitēt, bet gan – tieši pretēji – dot iespēju dzī votspējīgiem uzņēmumiem atjaunot maksātspēju, tādējādi dodot otro ie spēju jebkuram, kurš spēj pārstruk turēt un uzlabot savu saimniecisko darbību, kā rezultātā tiek atgūts uz ņēmuma finansiālais stāvoklis un atjaunota spēja izpildīt saistības pret kreditoriem. Ņemot vērā minēto, pārkategoriju piespiedu pie mērošanas mehānisms noteiktos gadījumos var būt noderīgs gan kreditoru kopumam, gan tautsaimniecī bai kopumā, gan pašam finanšu grūtībās nonākušajam parādniekam, kas ir izstrādājis reālu un dzīvotspējīgu plānu, bet dažādu blakus apstākļu dēļ neiegūst kredi toru vairākuma atbalstu abās kreditoru grupās. Papildus norādāms, ka finanšu grūtībās nonākušajiem parādniekiem vispirms būtu jācenšas iegūt pēc iespējas maksimālu at balstu abās kreditoru grupās, jo pārvarēt fi nanšu grūtības ar visu kreditoru atbalstu ir daudz drošāk un parasti arī ātrāk un veiksmīgāk. Turklāt jāatceras, ka pārkategoriju piespiedu piemēroša to mēr ir tikai ĀTAP vai TAP plāna apstiprināšanas izņēmuma gadījums, kad nav iespējams iegūt visu kreditoru grupu atbalstu. 3. ATTĒLS APP un RPP salīdzinājums 14 APPRPP Labvēlīgākā situācijā nekā akcionāri (dalībnieki) Nelabvēlīgākā situācijā kā nodrošināto un nenodrošināto kreditoru grupas Labvēlīgākā situācijā nekā nenodrošināto kreditoru grupa un akcionāri (dalībnieki) Saņem pilnīgu savu prasījumu apmierinājumu Saņem savu prasījumu apmierinājumu tikai pēc tam, kad pilnībā segti nodrošinātie kreditori Saņem savu prasījumu apmierinājumu un saglabā dalību tikai tad, ja nodrošināto un nenodrošināto kreditoru grupa saņēmusi pilnu savu prasījumu apmierinājumu MATERIĀLS TAPIS SADARBĪBĀ AR 21 JURISTA PADOMS NR. 10 (88), 2020. GADA OKTOBRIS PARĀDNIEKA MANTA 14 Zīmējumā ar “kreditori” jāsaprot nepiekrītošie kreditori (tādi, kas nav atbalstījuši TAP/ĀTAP plānu). DALĪBNIEKI (AKCIONĀRI) DALĪBNIEKI (AKCIONĀRI) NENODROŠINĀTO KREDITORU GRUPA NODROŠINĀTO KREDITORU GRUPANODROŠINĀTO KREDITORU GRUPA NENODROŠINĀTO KREDITORU GRUPALikumdevējs ilgstoši nerisi na dalīta īpašuma problēmas pēc būtības. Likumdevējs nav ņēmis vērā, ka zeme nav izņemta no privāttiesiskās apgrozības, proti, praksē personas var iegūt zemi dažādos veidos. Dzīvokļa īpašnie kiem zemes nomas jautājumi jāri sina nevis ar personu, kura atgu vusi vēsturiski zaudētos īpašumu, bet arī komersantiem, kas attiecīgi nozīmē, ka pakalpojuma cenā var tikt iekļauts PVN. Jānorāda, ka pievienotās vērtības nodoklis ir patēriņa nodoklis, kas tiek iekļauts pakalpojuma cenā, un to samak sā pakalpojuma gala patērētājs. Likumdevējs nav vērtējis PVN ietekmi uz taisnīgu atlīdzību. Bijušais Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs Aigars Strupišs norāda, ka „pievienotās vērtības nodokļa jautājums agrāk nebija problēma, jo pēc denacionalizā cijas, kad zemes īpašnieki bija fi ziskās personas, tie nebija PVN maksātāji. Tāpēc šie 5% vai 6% nebija aktuāli. Tagad, kad tas ir kļuvis par biznesu, rodas jautā jums par PVN. Tagad SIA un akciju sabiedrības, kas ir pār pirkušas zemi un kļuvušas par zemes īpašniekiem, ceļ prasības pret ēku īpašniekiem, daudzdzī vokļu dzīvojamo māju īpašnie kiem un prasa PVN papildus nomas maksas 5%.”1. Augstākā tiesa 2018. gada 27. jūnijā pasludināja sprie dumu lietā Nr.C39102313, SKC–5/2018 2 . Senāts izskatīja lietu paplašinātā sastāvā un atzi na, ka nav pamata apgalvojumam par dzīvokļu īpašnieku kopības civiltiesiska rakstura parādu pret prasītāju zemes piespiedu nomas tiesiskajās attiecībās, ko veido PVN virs 6% likmes gadā no iznomātās zemes kadastrālās vērtības. Latvijas Republikas Senāts 2019. gada 9. aprīlī pasludināja spriedumu lietā Nr. C28261709, SKC–42/2019 3. Senāts izskatīja lietu paplašinātā sastāvā un at kārtoti atzina, ka ēkas īpašnie kam nav jāmaksā PVN papildus tiesas noteiktajai nomas maksai. Tātad Senāts sarežģītā sprie duma pieņemšanas procesā, līdz svarojot pušu tiesiskās attiecības, noteica, ka ēkas īpašniekam nav jāmaksā PVN papildus tiesas noteiktajai nomas maksai. Šādas atziņas izriet arī no Senāta 2019. gada 4. no vembra sprieduma lietā C20261215, SKC–191/2019, Senāta 2019. gada 4. novembrī sprieduma lietā C29664416, SKC–261/2019, Augstākās tie sas 2016. gada 20. aprīļa sprie duma lietā Nr. C29859011, SKC–5/20164. Apelācijas instances tie su prakse pierāda, ka prasībās par PVN kompensēšanu ze mes nomas tiesiskajās attiecī bās netiek piedzīts PVN – lietā 22 BILANCES JURIDISKIE PADOMI TIESU PRAKSE Pievienotās vērtības nodokļa kompensēšana zemes nomas tiesiskajās attiecībās 3. DAĻA Ar šo rakstu autors turpina pievērst uzmanību problēmai, kas saistīta ar pievienotās vērtības nodokļa (PVN) kompensēšanu zemes nomas tiesiskajās attiecībās (iepriekš raksti par šo tematu publicēti žurnāla 2017. gada jūlija un 2018. gada aprīļa numuros). Jautājums par PVN kompensēšanu zemes nomas tiesiskajās attiecībās joprojām ir aktuāls temats Latvijas tiesām un likumdevējam. 1 Augstākās tiesas Biļetens Nr. 19/20, 19. decembris. Pieejams: http://www.at.gov.lv/files/uploads/ files/2_Par_Augstako_tiesu/Informativie_materiali/BILETENS19_WEB_lab.pdf 2 Tiesu spriedums lietā Nr. C39102313, SKC–5/2018. Pieejams: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/lv/nolemumi 3 Tiesu spriedums lietā Nr. C28261709, SKC–42/2019. Pieejams: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/lv/nolemumi 4 Tiesu prakse civillietās. Pieejams: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/lv/nolemumi Foto: Jeffrey Czum – PexelsNr. C29524316, Nr. C30426216, Nr. C30745116 un Nr. 29561116.5 Visās minētajās lietās ir spēkā stājušies tiesas spriedumi, kuros ir atzīts, ka dzīvokļa īpašniekam nav pienākuma kompensēt pie vienotās vērtības nodokli. Sāk veidoties stabila judikatūra jau tājumā par PVN kompensēšanu zemes nomas tiesiskajās attiecī bās, kā arī sāk veidoties stabila attiecīgo tiesību normu iztulko šana un piemērošana praksē. Latvijas Republikas Satver smes 92. pantā paredzē tas tiesības uz taisnīgu tiesu. Civilprocesa likuma 5. panta sestās daļas noteikums uzliek tiesai pienākumu ievērot judi katūru. Tiesas pienākums ievē rot judikatūru ir būtisks tiesību uz taisnīgu tiesu garants. Tiesa var atkāpties no judikatūras, ja tam ir pamatoti iemesli, un šāda atkāpšanās no judikatūras ir jā motivē. Augstākās tiesas pamat funkcija ir vienotas tiesu prakses veidošana. Augstākā tiesa jau vairākkārtīgi paudusi savu at tieksmi jautājumā, kas saistīts ar PVN kompensēšanu zemes nomas tiesiskajās attiecībās. Senatori Valerijans Jonikāns, Ļubova Kušnire, Zane Pētersone un Normunds Salenieks Latvijas Republikas Senāta 2019. gada 9. aprīļa spriedumam lietā Nr. C28261709, SKC–42/2019 pievienoja atsevišķās domas, kas apliecina, ka sprieduma pieņem šanas process nav bijis vienkāršs6. Augstākās tiesas senatori no rāda, ka „likumdevējs nav vēlējies likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 54. panta otrajā daļā noteiktajā nomas maksā ietvert PVN un nav to arī darījis”. Augstākās tiesas senatori uzskata, ka „pievienotās vērtības nodokli aprēķina no preču vai pakalpojumu cenas, proti, pievie notās vērtības nodoklis jāmaksā papildus pakalpojuma cenai, ne vis tas ietilpst cenā”. Varētu pilnībā pievienoties šādam senatoru viedoklim, jo PVN jāmaksā papildus pakal pojuma cenai. Apstāklis, ka per sona ir PVN maksātāja, nemaina subjekta tiesības saņemt patiesu atlīdzību par lietas lietošanu. PVN ir patēriņa nodoklis, kas tiek iekļauts pakalpojuma cenā, un to samaksā pakalpojuma gala patērētājs. Tādējādi PVN ir pa tēriņa nodoklis, kas tiek rēķins no patiesas atlīdzības par zemes nomu. Likumdevējam grozot mak sas procentu no iznomātās zemes kadastrālās vērtības, attīstoties tiesu praksei, kas atzīst, ka PVN ir zemes īpašnieka problēma, var sākt veidoties situācija, ka nomas maksa vairs nebūs patie sa un taisnīga atlīdzība par lietas lietošanu. Likumdevējs vispār nav do mājis par PVN jautājumu sais tībā ar piespiedu nomu, tas nav darīts nedz likumā „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”, nedz Pievienotās vērtības nodokļa likumā. Likum devējam aktīvāk jārisina esošās problēmas, ar kurām saskaras zemes īpašnieki un dzīvokļu īpašnieki, kā arī jāatrisina jau tājums par PVN kompensēšanu zemes nomas tiesiskās attiecībās. Piemēram, Pievienotās vērtības nodokļa likuma 52. panta pirmās daļas 25. punkta a. apakšpunkts paredz, ka ar PVN neapliek dzī vojamo telpu īri. Vislabāk šo jautājumu varētu atrisināt, ne apliekot piespiedu nomas maksu ar PVN. Likumdevējs ilgstoši neri sina dalīta īpašuma problēmas pēc būtības. Pagaidu risinājumi nesekmē pamatproblēmas at risināšanu, jo likumiskā zemes noma ir anomālija, kas neiekļau jas kopējā valsts tiesību sistēmā. Neizbeidzot piespiedu zemes nomu, likumdevējs visu sarežģī. Kopsavilkums 1. Latvijas Republikas Senāts, līdzsvarojot pušu tiesiskās at tiecības, atzinis, ka ēkas īpaš niekam nav jāmaksā PVN papildus tiesas noteiktajai nomas maksai. 2. PVN jāmaksā papildus pa kalpojuma cenai, nevis tas ietilpst cenā. Tādējādi zemes īpašnieki – PVN maksātāji – saņem mazāku zemes nomas maksu nekā zemes īpašnieki, kam nav jāmaksā PVN. 3. Jautājums par PVN norāda uz to, ka likumdevējam, neri sinot dalīta īpašuma izbeigša nos, rodas jaunas problēmas, ko risināt, lai līdzsvarotu pušu tiesiskās attiecības tik sarež ģītos jautājumos. 23 NR. 10 (88), 2020. GADA OKTOBRIS TIESU PRAKSE Likumdevējs vispār nav domājis par PVN jautājumu saistībā ar piespiedu nomu, tas nav darīts nedz likumā „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”, nedz Pievienotās vērtības nodokļa likumā. Foto no Jāņa Zeltiņa personīgā arhīva JĀNIS ZELTIŅŠ Mg.iur. , SIA Jelgavas nekustamā īpašuma pārvalde administratīvais direktors 5 Tiesu prakse civillietās. Pieejams: https://manas.tiesas.lv/ eTiesasMvc/lv/nolemumi 6 Senāta senatoru Valerijana Jonikāna, Ļubovas Kušnires, Zanes Pētersones un Normunda Salenieka atsevišķas domas. Pieejams: http://at.gov.lv/lv/ tiesu–prakse/judikaturas– nolemumu–arhivs/ civillietu–departaments/ hronologiska– seciba?year=2019TĒZES: 1. Iestādei, izvērtējot un saucot dienesta personas pie disciplinār atbildības, jārīkojas racionāli, proti, neizmantojot disciplinār sodīšanas funkciju pašmērķīgi vai lai ietekmētu dienestā esošās personas. Ar disciplinārsodu piemērošanu par nebūtiskiem pārkāpumiem, tas ir, ierosinot disciplinārlietas procesu procesa pēc, iestāde gan savus personāla resursus, gan finanšu resursus iz manto nelietderīgi. 2. Iestādei ir jāspēj izvērtēt un izsvērt, kuros gadījumos ir runa par tiešām būtiskiem dienesta personu pārkāpumiem un kuri, lai arī ir formāli tiesību normu pārkāpumi, tomēr neatstāj ie tekmi uz valsts pārvaldes funk ciju izpildi. Lietas apstākļi Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta inspektors tika disciplināri sodīts, atvaļinot no dienesta, jo esot pieļāvis ne pilnības lietvedības dokumentu noformēšanā, tostarp norma tīvo aktu pierakstā, kā arī pie ļāvis kļūdas ar ugunsdrošības noteikumu ievērošanu faktisko apstākļu noskaidrošanā un to novērtēšanā. Inspektors vērsās tiesā un pārsūdzēja Iekšlietu ministrijas lēmumu un lūdza to atzīt par prettiesisku. Pirmās instances tiesa pieteikumu noraidīja. TIESU PRAKSE Tiesu prakse darba strīdos 2020. gadā 6. TURPINĀJUMS Vai Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta inspektora pieļautās nepilnības lietvedības dokumentu noformēšanā, tostarp normatīvo aktu pierakstā, ir tik būtisks pārkāpums, lai par to atbrīvotu no amata? Vai valsts pārvaldes iestādei tiesiskais regulējums ir jāpiemēro pēc tā jēgas, nevis formāli? Vai valsts iestādei ir jāspēj atzīt savas kļūdas, ka tā piemērojusi nepareizo atlaišanas pamatojumu? Atbildes uz šiem jautājumiem meklējamas rakstā apskatītajos divos Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta nolēmumos. Tiesa, vispārīgi apkopojot, konstatēja, ka iestāde pieteicējam ir izvirzījusi virkni nebūtisku pārmetumu, lai kopsummā piemērotu visbargāko disciplinārsodu. 24 BILANCES JURIDISKIE PADOMI Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020. gada 14. augusta Rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA–885/2020 (A420301218) Ilustrācija: cherezoff – stock.adobe.comApelācijas instances tiesa at zina, ka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta inspektora pieļautās nepilnības lietvedības dokumentu noformēšanā, to starp normatīvo aktu pierakstā, bija nebūtiskas un nav atstāju šas ietekmi uz administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanu ugunsdrošības jomā. Tāpat tie sa konstatēja, ka pretēji iestādes norādītajam pieteicējs nav pie ļāvis kļūdas ar ugunsdrošības noteikumu ievērošanu faktisko apstākļu noskaidrošanā un to novērtēšanā. Tiesa, vispārīgi apkopojot, konstatēja, ka iestāde pieteicējam ir izvirzījusi virkni nebūtisku pārmetumu, lai kop summā piemērotu visbargāko disciplinārsodu. Tomēr satu riski pieteicēja pārkāpumi nav būtiski. Tāpat tiesa konsta tēja, ka pret pieteicēju ie stāde ir pieļāvusi atšķirīgu attieksmi, jo par līdzīgiem pārkāpumiem citai dienesta amatpersonai izteikts tikai aizrādījums. Tāpēc tiesa atzi na, ka pieteicējam piemērotais disciplinārsods – atvaļināšana no dienesta – nav piemērots pamatoti un nav samērīgs ar pieteicēja pieļautajiem nebūtis kajiem pārkāpumiem. Līdz ar to apgabaltiesa atzina, ka iestāde pieteicēju nepamatoti ir saukusi pie disciplinār atbildības, un pieteicējs tika atjaunots amatā Valsts ugunsdzēsības un glābša nas dienestā. Senāta atziņas Senāts nolēma atteikties ie rosināt kasācijas tiesvedību un izteica šāda atziņas: Tiesību normas jāpiemēro saprātīgi n Valsts pārvaldei tiesiskā valstī tiesību normas ir jāpiemēro ra cionāli jeb saprātīgi. Tas nozīmē nevis formālu burtisku tiesību normas teksta piemērošanu, bet tiesību normu piemērošanu atbilstoši to mērķim un jēgai. Šis pamatprincips izteikts gan Latvijas Republikas Satversmes 1. pantā, ka Latvijas valsts ir tiesiska valsts, gan konkretizēts Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta pirmajā daļā. Disciplinārsodīšanas funkciju nevar izmantot pašmērķīgi n Nenoliedzami iestādei die nesta personu pieļautie pārkāpu mi ir jāizvērtē un jāsauc dienesta personas pie disciplināratbildī bas. Tāpat ir pašsaprotami – jo būtiskāku pārkāpumu perso na pieļāvusi, jo sodam ir jābūt bargākam. Tomēr iestāde nevar disciplinārsodīšanas funkciju iz mantot pašmērķīgi vai lai ietek mētu dienestā esošās personas. Šāda rīcība nav racionāla. n Šajā administratīvajā lietā konstatētie apstākļi, kā iestāde ir piemērojusi tiesību normas, liecina par formālismu, nevis tiesību normu piemērošanu pēc mērķa un jēgas. Ar disciplinārso du piemērošanu par nebūtiskiem pārkāpumiem, tas ir, ierosinot disciplinārlietas procesu procesa pēc, iestāde gan savus personāla resursus, gan finanšu resursus izmanto nelietderīgi. Tādējādi valsts pārvalde kopumā netiek organizēta efektīvi. Ne par katru formālu pārkāpumu ir jāierosina disciplinārlieta n Iestādei mūsdienu tiesiskajā telpā ir jāspēj izvērtēt un izsvērt, kuros gadījumos ir runa par tie šām būtiskiem dienesta personu pārkāpumiem (piemēram, atra šanās dienesta vietā alkohola vai citu apreibinošo vielu reibumā, apzināta dienesta pienākumu nepildīšana u.tml.) un kuri, lai arī ir formāli tiesību normu pār kāpumi, kā konkrētajā gadījumā, tomēr neatstāj ietekmi uz valsts pārvaldes funkciju izpildi. n Iestādei būtu jāizvērtē, kuri apstākļi ir atzīstami par discip linārpārkāpuma lietā izvērtēja miem jautājumiem. Piemēram, pareiza saīsinājumu lietošana un pareizs datuma pieraksts ir dokumentu rakstu kultūras jautājums. Dokumentu rakstu kultūras jautājums kā discipli nārpārkāpums var tikt izskatīts tikai tad, ja tas rada dokumenta pārprotamību vai rakstu kultū ra ir tik zemā līmenī, ka tas jau grauj iestādes autoritāti. 25 NR. 10 (88), 2020. GADA OKTOBRIS Ar disciplinārsodu piemērošanu par nebūtiskiem pārkāpumiem, tas ir, ierosinot disciplinārlietas procesu procesa pēc, iestāde gan savus personāla resursus, gan finanšu resursus izmanto nelietderīgi. KASPARS RĀCENĀJS Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības darba tiesību eksperts Foto: Aivars Siliņš TIESU PRAKSETĒZES: 1. Tiesiskajās attiecībās, kas skar amatpersonu darba samaksas un ar to saistīto termiņu jautājumus, ir piemērojamas darba tiesiskās attiecības regulējošo normatīvo aktu prasības. Atlaišanas pabalsts ietilpst darba samaksā, un tāpēc uz to attiecināms divu gadu no ilguma termiņš. 2. No valsts puses ir pretēji tie siskajai noteiktībai un tiesiskajai paļāvībai ļaut personai, kura sa sniegusi pensijas vecumu, turpi nāt pildīt amata pienākumus uz noteiktu termiņu, jo tas attiecī gajā brīdī bija valsts interesēs, bet pēc šī termiņa beigām atbrīvot personu no ierēdņa amata, nevis pensionēšanās vecuma sasnieg šanas dēļ (kas gan šādā situācijā būtu loģiski un kas paredz atlai šanas pabalsta izmaksu), bet gan termiņa izbeigšanās dēļ (kas šāda pabalsta izmaksu neparedz). Lietas apstākļi 2012. gada jūnijā pieteicēja sasniedza valsts noteikto pen sijas vecumu. Ar Valsts ieņēmu mu dienesta 2015. gada augusta rīkojumu viņa pārcelta galvenās nodokļu inspektores amatā uz noteiktu laiku līdz 2016. gada jūnijam. Ar dienesta 2016. gada marta rīkojumu viņai atļauts tur pināt ierēdņa darbu uz diviem gadiem līdz 2018. gada jūni jam, jo viņai ir ilgstoša pieredze nodokļu administrēšanas jomā, zināšanas un prasmes, savukārt jau ar 2016. gada jūnija rīkojumu atļauts darbu turpināt uz laiku līdz 2016. gada 30. decembrim. Ar 2016. gada 16. novembra iesniegumu pieteicēja lūdza at brīvot viņu no dienesta saskaņā ar Valsts civildienesta likuma 41. panta 1. punkta „b” apakš punktu. Ar dienesta 2016. gada 8. decembra rīkojumu pieteicēja atbrīvota no valsts civildienesta, pamatojoties uz Valsts civildie nesta likuma 41. panta 1. punkta „b” apakšpunktu, proti, sakarā ar termiņa izbeigšanos. Pieteicēja 2018. gada 17. jan vārī vērsās dienestā ar lūgumu izmaksāt atlaišanas pabalstu saskaņā ar Valsts un pašvaldī bu institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma (turpmāk – Atlīdzības likums) 17. panta pirmās daļas 4. punktu. Ar Finanšu ministrijas 2018. gada 12. marta lēmumu atzīts, ka pieteicēja ir nokavējusi Administratīvā procesa likuma 79. pantā noteikto gada termiņu administratīvā akta apstrīdēšanai, savukārt dienests ar 2018. gada 5. oktobra lēmumu atstāja bez iz skatīšanas pieteicējas 2018. gada 25. septembra atkārtoto iesnie gumu par atlaišanas pabalsta iz maksu, jo Finanšu ministrija jau 2018. gada 12. marta lēmumā bija sniegusi atbildi, savukārt lie tas tiesiskie un faktiskie apstākļi nebija mainījušies. Pieteicēja ne piekrita ministrijas un dienesta atteikumiem izmaksāt atlaišanas pabalstu un vērsās tiesā. Ar pirmās instances tiesas spriedumu pieteicējas pietei kums apmierināts. Administratīvā apgabaltie sa pieteikumu noraidīja. Tiesa norādīja, ka pieteicēja atbrīvota no ierēdņa amata, pamatojoties uz tādu nosacījumu, kas nepa redz Atlīdzības likuma 17. panta pirmās daļas 4. punktā noteik tā pabalsta izmaksu. Līdz ar to pieteicējai nav tiesību uz minēto pabalstu, ja spēkā ir tāds pietei cējas atbrīvošanas no amata pa matojums, kāds norādīts dienesta 2016. gada 8. decembra rīkojumā. Tiesa norādīja, ka pieteicēja nebija Administratīvā procesa likuma 79. panta pirmajā daļā noteiktajā termiņā dienesta 2016. gada 8. decembra rīkojumu apstrīdējusi Finanšu ministrijā un pārsūdzējusi tiesā. Tāpat tiesa atzina, ka attiecībā uz dienesta 2016. gada 8. decembra rīkojuma apstrīdēšanu un pārsūdzēšanu nav pamata piemērot Darba li kuma 31. pantā noteikto termiņu. Senāta atziņas Senāta ieskatā Administra tīvā apgabaltiesa bija kļūdaini piemērojusi Administratīvā procesa likuma 79. pantu un pārsteidzīgi atzinusi, ka kon krētajā gadījumā uz atlaišanas pabalsta izmaksu nav piemēroja mas Darba likuma normas, tāpēc Administratīvās apgabaltiesas spriedums tika atcelts un Senāts izteica šāda atziņas: Atlaišanas pabalsts ir jāuzskata par darba samaksas elementu n Eiropas Savienības Tiesa (EST) savos spriedumos ir in terpretējusi Eiropas Kopienas līguma 141. panta (iepriekš – 119. pants) otro daļu, kas noteic, ka šajā pantā „atalgojums” ir pa rastā pamatatlīdzība vai minimā lā alga, kā arī jebkura cita atlī dzība naudā vai graudā, ko darba ņēmējs par darbu tieši vai netieši saņem no darba devēja. EST ir atzinusi, ka kompensācija, kas darbiniekam tiek piešķirta sakarā ar darbinieku skaita samazināša nu, ir ietverta līguma 119. pantā formulētā atalgojuma jēdzienā.1 n Tēze, ka atlaišanas pabalsts ir jāuzskata par darba samak sas elementu Eiropas Kopienas 26 BILANCES JURIDISKIE PADOMI 1 Eiropas Savienības Tiesas 1990. gada 17. maija sprieduma lietā Nr. C–262/88 13., 14. punkts. TIESU PRAKSE Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020. gada 12. maija spriedums lietā Nr. SKA–877/2020 (A420309118) Būtiski ir tas, ka gan saskaņā ar Darba likumu darba samaksā ietilpst atlaišanas pabalsts, gan saskaņā ar Atlīdzības likumu atlīdzībā ietilpst atlaišanas pabalsts.27 NR. 10 (88), 2020. GADA OKTOBRIS TIESU PRAKSE līguma 141. panta nozīmē, iz teikta arī vēlākos EST spriedu mos. 2 Arī Senāta Civillietu de partaments ir atzinis, ka Senāta iepriekš izteiktā atziņa, ka atlai šanas pabalsts neietilpst darba samaksā, neatbilst Darba liku ma 59. pantā definētajam darba samaksas un Eiropas Kopienas līguma 141. pantā noteiktajam atalgojuma jēdzienam, un no šāda iztulkojuma atkāpjas. 3 n Apstāklim, ka Atlīdzības likuma 3. panta pirmajā daļā (noteic, ka valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu (dar binieku) atlīdzību šā likuma izpratnē veido darba samaksa, sociālās garantijas un atvaļinā jumi, savukārt darba samaksa ir mēnešalga, piemaksas, prēmijas un naudas balvas, bet sociālās garantijas ir pabalsti, kompensā cijas, apdrošināšana un šajā liku mā noteikto izdevumu segšana) likumdevējs ir lietojis no Darba likuma un Valsts civildienesta likuma atšķirīgu terminoloģiju, t.i., ieviesis terminu „atlīdzība”, ko veido darba samaksa un so ciālās garantijas, tostarp pabalsti, bet Valsts civildienesta likumā un Darba likumā ir lietots termins „darba samaksa”, kas ir formulēta kā atlīdzība par darbu, konkrētajā gadījumā nav būtiskas nozīmes. Būtiski ir tas, ka gan saskaņā ar Darba likumu darba samaksā ietilpst atlaišanas pabalsts, gan saskaņā ar Atlīdzības likumu at līdzībā ietilpst atlaišanas pabalsts. Jautājumā par darba samaksu ir piemērojamas Darba likuma normas, tostarp 31. pants n Likumdevējs ir skaidri pare dzējis, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar amatpersonu darba sa maksas un ar to saistīto termiņu jautājumus, ir piemērojamas dar ba tiesiskās attiecības regulējošo normatīvo aktu prasības. n Jautājumā par darba samak su ir piemērojamas Darba liku ma normas, tostarp 31. pants, kas noteic, ka visi prasījumi, kas izriet no darba tiesiskajām attie cībām, noilgst divu gadu laikā, ja likumā nav noteikts īsāks noilgu ma termiņš. Atlaišanas pabalsta izmaksa, ja amatpersona sasniegusi pensijas vecumu n Atlīdzības likuma 17. pan ta pirmās daļas 4. punkts gan 2016. gada 30. decembrī, kad pieteicēja tika atbrīvota no amata, gan šobrīd noteic, ka amatpersonām (darbiniekiem), ar kurām tiek izbeigtas ama ta (dienesta, darba) attiecības sakarā ar noteikta vecuma sa sniegšanu, pēc kura nav pieļau jama atrašanās dienestā, izmaksā atlaišanas pabalstu četru mēne šu vidējās izpeļņas apmērā, ja amatpersona (darbinieks) valsts vai pašvaldības institūcijās bijusi nepārtraukti nodarbināta vairāk nekā 20 gadus. Tātad valstij ir pienākums izmaksāt personai atlaišanas pabalstu, ja konstatē jami divi kritēriji: pirmkārt, no teikta vecuma sasniegšana, pēc kura nav pieļaujama atrašanās dienestā, un, otrkārt, iepriekšē ja nepārtraukta nodarbinātība valsts vai pašvaldības institūcijās vairāk nekā 20 gadus. n Dienests bija pieņēmis lēmu mu atstāt pieteicēju, kas sasniegu si valsts noteikto pensijas vecumu, amatā uz noteiktu laiku saskaņā ar Valsts civildienesta likuma 41. panta pirmās daļas „f” apakš punktu, taču atbrīvota no amata pieteicēja tika saskaņā ar Valsts civildienesta likuma 41. panta pirmās daļas „b” apakšpunktu (sakarā ar termiņa izbeigšanos). n Lai arī pieteicēja nav ap strīdējusi atlaišanas juridisko formulējumu, tas neliedz per sonai vērsties tiesā par labvēlīga administratīvā akta izdošanu un iesniegt pierādījumus, kas apliecina personas apgalvojumu patiesumu, par tiesībām saņemt attiecīgo labumu, konkrētajā gadījumā atlaišanas pabalstu, saskaņā ar Atlīdzības likuma 17. panta pirmās daļas 4. punktu. Valsts pienākums nodrošināt taisnīguma prasībām atbilstošu kārtību n Latvijas suverēnās gribas nesējs ir izvēlējies savu valsti veidot kā demokrātisku valsti, tātad – tiesisku valsti, kurā atzīst tiesību virsvadību. Tiesību būtība demokrātiskā valstī ir nodrošināt taisnīguma prasībām atbilstošu kārtību sabiedrības locekļu attie cībās, tostarp attiecībās ar valsti. Minētais uzsvērts arī Valsts pārvaldes iekārtas likumā, kura 10. pantā atspoguļoti tiesiskā valstī atzīti valsts pārvaldes pa matprincipi, proti, tas, ka valsts pārvalde ir pakļauta likumam un tiesībām, ka valsts pārvalde savā darbībā ievēro cilvēktiesības un ka valsts pārvalde savā darbībā ievēro labas pārvaldības principu, kura mērķis ir panākt, lai valsts pārvalde ievērotu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses. n Valsts pārvaldes iestādei tie siskais regulējums ir jāpiemēro pēc tā jēgas, nevis formāli, kā arī jāspēj atzīt savas kļūdas, proti, to, ka iestāde piemērojusi nepareizo atlaišanas pamatojumu. Atzīstot savu kļūdu, valsts pārvaldes iestādei arī jādara viss, lai novērstu personai nelabvē līgās sekas. n No valsts puses ir pretēji tie siskajai noteiktībai un tiesiskajai paļāvībai ļaut personai, kura sa sniegusi pensijas vecumu, turpi nāt pildīt amata pienākumus uz noteiktu termiņu, jo tas attiecī gajā brīdī bija valsts interesēs, bet pēc šī termiņa beigām atlaist personu nevis pensionēšanās ve cuma sasniegšanas dēļ (kas gan šādā situācijā būtu loģiski un kas paredz atlaišanas pabalsta iz maksu), bet gan līguma termiņa izbeigšanās dēļ (kas šāda pabalsta izmaksu neparedz). Tiesību būtība demokrātiskā valstī ir nodrošināt taisnīguma prasībām atbilstošu kārtību sabiedrības locekļu attiecībās, tostarp attiecībās ar valsti. 2 Sal. Eiropas Savienības Tiesas 2004. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. C–220/02 36.–39. punkts; 2008. gada 1. aprīļa sprieduma lietā Nr. C–267/06 44. punkts. 3 Senāta 2014. gada 27. marta sprieduma lietā Nr. SKC–1683/2014 (C30450410) 19. punkts.28 BILANCES JURIDISKIE PADOMI Piegādātāju kvalifikācijas atbilstība Piegādātāju kvalifikācijas at bilstība ir pārbaudāma arī ar iz slēgšanas noteikumu neesamību un prasībām profesionālās darbī bas veikšanai. Turpmāk minētajos spriedumos analizēti izslēgšanas noteikumi saistībā ar profesionā lās darbības pārkāpumiem Itālijas un Francijas nacionālajos tiesību aktos noteiktā regulējuma kon tekstā un arī Itālijas tiesību ak tos noteiktā prasība par iespēju konkrētu pakalpojumu iepirku mos piedalīties tikai noteiktas saimnieciskās darbības formas subjektiem. EST 2020. gada 30. janvāra spriedums lietā C–395/18 Minētajā spriedumā EST analizēja direktīvas normu regu lējumu saistībā ar pretendenta izslēgšanu no dalības iepirkuma procedūrā, jo šī pretendenta pie saistītajam apakšuzņēmējam tika konstatēts izslēgšanas noteikums par pieļautu vides, sociālo un dar ba tiesību jomā pastāvošu pienā kumu pārkāpumu. Itālijas valsts pārvaldes centra lizēto iepirkumu struktūra rīkoja konkursu par saziņas sistēmas iegādi. Viens no pretendentiem konkursā uzrādīja trīs piesaistī tos apakšuzņēmējus un par katru no tiem iesniedza Eiropas vienoto iepirkuma procedūras dokumentu2. Tomēr līgumslēdzējiestāde pie dāvājumu vērtēšanas laikā kon statēja, ka viens no pretendenta apakšuzņēmējiem nav ievērojis noteikumus par personu ar invali ditāti tiesībām strādāt un izslēdza no iepirkuma procedūras minēto pretendentu. Noraidītais preten dents cēla prasību Itālijas tiesā, un Itālijas tiesai radās šaubas par šāda izslēgšanas pamatojuma atbilstī bu direktīvai, attiecīgi EST tika uzdots jautājums, vai tāds Itālijas regulējums, saskaņā ar kuru pre tendents tiek izslēgts no iepir kuma procedūras, ja izslēgšanas noteikums ir konstatēts apakšuz ņēmējam, ir atbilstošs direktīvai. Pirmkārt, EST spriedumā no rādīja, ka direktīva pieļauj dalīb valstīm, ar zināmu rīcības brīvību nosakot īstenošanas noteikumus, savos nacionālajos tiesību aktos paredzēt (vai arī neparedzēt) tādu izslēgšanas noteikumu, kas sais tīts ar vides vai sociālo, vai darba tiesību noteikumu pienākumu pārkāpumu, un attiecīgi ļauj (vai arī pieprasa) līgumslēdzējiestādei šāda pārkāpuma dēļ izslēgt pre tendentu, kurš iesniedzis piedā vājumu iepirkuma procedūrā arī tad, ja šo pārkāpumu ir pieļāvis pretendenta piesaistītais apakš uzņēmējs. Otrkārt, kā uzsver EST, šāds direktīvā paredzētais fakultatīvais izslēgšanas notei kums lielā mērā ir paredzēts tieši tādēļ, lai līgumslēdzējiestāde spētu novērtēt katra pretendenta god prātību un uzticamību. Tomēr EST norādīja, ka tāds regulējums, saskaņā ar kuru ir paredzēta automātis ka pretendenta noraidīšana, neatbilst direktīvai. Atbilstoši direktīvas regulējumam ir jābūt iespējai saimnieciskās darbības subjektam pierādīt savu uzti camību. Un EST atbildēja uz uzdoto jautājumu tādējādi, ka direktīva pieļauj šādu izslēgšanas noteikumu, kā minētajā lietā, arī saistībā ar apakšuzņēmēja pieļautu pārkāpumu, tomēr vienlaikus di rektīva nepieļauj šādas izslēgšanas automātisko raksturu. Jāpiebilst, ka Latvijas likumos saistībā ar apakšuzņēmēju pieļautajiem pārkāpumiem un konstatētajiem izslēgšanas noteikumiem ir pare dzēta iespēja šos apakšuzņēmējus nomainīt. EST 2020. gada 11. jūnija spriedums lietā C–472/19 Šajā spriedumā EST vērtēja koriģējošo pasākumu 3 regulējumu saistībā ar Francijas nacio nālajos aktos paredzēto. Proti, EST tika uzdoti divi jautājumi – viens sais tībā ar to, vai ir atbilstošs tāds valsts nacionālais regulējums, sa skaņā ar kuru koriģējošos pasāku mus neattiecina, ja piegādātājs ir notiesāts ar galīgu tiesas spriedu mu par sevišķi smagu pārkāpumu un tādēļ tam ir aizliegts piedalīties iepirkuma procedūrā uz pieciem gadiem, un otrs jautājums saistībā ar to, vai koriģējošo pasākumu iz vērtēšanu var uzticēt citām iestā IEPIRKUMI Eiropas Savienības Tiesas spriedumi publisko iepirkumu lietās TURPINĀJUMS Foto: Racool_studio – www.freepik.com 1 Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu, un ar ko atceļ direktīvu 2004/18/EK. 2 Eiropas vienotais iepirkuma procedūras dokuments jeb ESPD ir piegādātāja pašdeklarācijas veidlapa, kas apliecina izslēgšanas noteikumu neesamību un atbilstību izvirzītajām kvalifikācijas prasībām. 3 Direktīvā paredzēti koriģējošie pasākumi (self–cleaning), kas nozīmē, ka piegādātājs var iesniegt pierādījumus, lai apliecinātu, ka ir veikti pasākumi tā uzticamības atjaunošanai, neskatoties uz izslēgšanas nosacījuma esamību. Rakstā turpināts žurnāla septembra numurā aizsāktais aktuālāko Eiropas Savienības Tiesas (EST) spriedumu publisko iepirkumu jomā apskats par publiskos iepirkumus regulējošās direktīvas 1 normu piemērošanu.29 NR. 10 (88), 2020. GADA OKTOBRIS dēm, kas nav līgumslēdzējiestādes (piemēram, tiesai). Attiecībā uz pirmo uzdoto jautājumu EST norādīja, ka kori ģējošie pasākumi ir pieejami ikvie nam piegādātājam un dalībvalstīm, transponējot direktīvas4 normas, ir jāievēro direktīvā paredzētie nosa cījumi. Vienlaikus EST norādīja, ka vienīgais izņēmuma gadījums, kad piegādātājs nevar pierādīt sa vas uzticamības atjaunošanu jeb tam nav pieejami koriģējošie pa sākumi, ir noteikts, ja piegādātājs ir ticis izslēgts no dalības iepirku ma procedūrā ar galīgu spriedumu, un tas attiecas uz visu izslēgšanas laikposmu. Tomēr EST arī norā dīja, ka tas attiecas nevis vispārīgi uz jebkuru notiesājošu spriedumu par kādu no direktīvā minētajiem izslēgšanas noteikumiem, bet gan tikai par tādu spriedumu, no kura paša izriet šī izslēgšana no iepir kuma procedūras. Piemēram, si tuācijā, kurā pretendents ar galīgu tiesas spriedumu ir notiesāts par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legali zēšanu, var iesniegt pierādījumus līgumslēdzējiestādei attiecībā uz uzticamības atjaunošanu jeb attie cībā uz koriģējošiem pasākumiem, tomēr šādas iespēja pretendentam nebūtu, ja galīgajā spriedumā būtu noteikts, ka pretendents konstatētā pārkāpuma dēļ noteiktā laikposmā ir izslēdzams no dalības iepirkuma procedūrā. Saistībā ar otru uzdoto jautā jumu par to, vai šos pretendenta iesniegtos koriģējošos pasāku mus varētu uzticēt izvērtēt citai kompetentai iestādei (tiesai), kas nav attiecīgā līgumslēdzējiestā de, EST norādīja, ka direktīva šo jautājumu neregulē jeb nenosaka iestādi, kurai jāveic koriģējošo pasākumu izvērtējums. Un tieši tiesu iestādes var objektīvi un ne atkarīgi novērtēt veikto koriģējošo pasākumu atbilstību. Vienlaikus EST uzsver: jāņem vērā, ka arī novērtēšanai, kura uzticēta tiesu iestādēm, jābūt saderī gai ar termiņiem, kādi pare dzēti iepirkuma procedūras norisei, kā arī piegādātājiem ir jānodrošina iespēja tiesu iestādei iesniegt pierādījumus par koriģē jošo pasākumu veikšanu. Pretējā gadījumā, ja tiesu iestādei nebū tu iespējams pieņemt savu galīgo lēmumu pirms līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras beigām vai ja netiktu ievērota attiecīgā procedūra, koriģējošo pasākumu būtība zaudētu jēgu. EST 2020. gada 11. jūnija spriedums lietā C–219/19 EST šajā lietā sniedza savu vērtējumu Itālijas tiesību normās noteiktajam regulējumam, at bilstoši kuram subjektiem, kuriem nav peļņas gūšanas mērķa, ir liegta iespēja piedalīties inženierijas un arhitektūras pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, lai gan šādi subjekti saskaņā ar valsts tiesībām ir tiesīgi sniegt attiecīgajā līgumā ietilpstošus pakalpojumus. Strīds radās saistībā ar kāda Itālijas privāto tiesību fonda, kam nav peļņas gūšanas mērķa un kas nodarbojas ar dabas katastrofu un seismisko izpēti, iesniegtu pietei kumu, lai to reģistrētu saimnie ciskās darbības subjektu reģistrā, kas tiesīgi sniegt inženierijas un arhitektūras pakalpojumus. Kā to konstatēja arī Itālijas tiesu iestāde, seismoloģijas un teritorijas klasifi kācijas pakalpojumi, ko sniedz mi nētais fonds, ir saistīti ar inženieri jas un arhitektūras pakalpojumiem. EST vērsa uzmanību uz jau agrāk tiesu praksē atzīto, ka da lībvalstis var atļaut vai neatļaut noteiktu subjektu kategorijām sniegt kādus pakalpojumus, tomēr, ciktāl šādi subjekti var sniegt pa kalpojumus tirgū par samaksu, ar valsts tiesībām nevar aizliegt tiem piedalīties publisko iepirkumu procedūrās par noteiktu pakalpo jumu sniegšanu. Turklāt šādu aiz liegumu nevar attaisnot ar mērķi, uz kuru atsaucās Itālijas tiesa, lai nodrošinātu augstu pakalpojumu kvalitāti. Kā spriedumā tiesa no rāda, nav konstatējamas sakarības starp sniegtā pakalpojuma kvalitāti un juridisko formu, kādā dibināts saimnieciskās darbības subjekts, un līgumslēdzējiestāde var pie prasīt informāciju par speciālis tu, kas tieši sniegs pakalpojumus, profesionālo kvalifikāciju. Tomēr iepirkuma procedūrās nav pieļau jama atšķirīga attieksme juridiskās formas dēļ, kādā kandidāti vai pre tendenti ir izvēlējušies darboties. IEPIRKUMI EVIJA MUGINA Iepirkumu uzraudzības biroja vadītājas vietniece, Juridiskā departamenta direktore Dalībvalstis var atļaut vai neatļaut noteiktu subjektu kategorijām sniegt kādus pakalpojumus, tomēr, ciktāl šādi subjekti var sniegt pakalpojumus tirgū par samaksu, ar valsts tiesībām nevar aizliegt tiem piedalīties publisko iepirkumu procedūrās par noteiktu pakalpojumu sniegšanu. Foto: Aivars Siliņš 4 Šajā spriedumā EST analizēja normas, kas iekļautas Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvā 2014/23/ES (2014. gada 26. februāris) par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu; normas saistībā ar izslēgšanas noteikumiem pēc būtības ir analoģiskas direktīvai 2014/24/ES. Next >