< Previous10 BILANCES JURIDISKIE PADOMI JURISTA PADOMS Vakcinēšanās – pienākums ar iespēju atteikties Epidemioloģiskās drošības likuma 30. pants piešķir Ministru kabinetam tiesības noteikt obligātu vakcinēšanos ikvienam sabiedrības loceklim neatkarīgi no pandēmijas apstākļiem. Ministru kabinets minētā deleģējuma ietvaros ir izdevis „Vakcinācijas noteikumus” 2 (noteiku- mi), kuros paredzēta obligāta rakstura vakcinā- cija noteiktām personu grupām pret noteiktām infekcijām. Covid–19 šajos noteikumos nav mi- nēts, un, kā tika norādīts iepriekš, vakcinācija pret to būšot brīvprātīga. Taču jāpatur prātā, ka „epidēmijas vai tās draudu gadījumā veselības ministrs ir tiesīgs izdot rīkojumu par atsevišķu iedzīvotāju grupu obligātu vakcināciju nepare- dzētos gadījumos [..]” 3 , tātad lēmums par vakci- nēšanās brīvprātīgumu teorētiski var mainīties. Lai gan noteikumi nosaka obligāto vak- cinēšanos, piemēram, konkrētu profesiju pār- stāvjiem (visbiežāk ar veselības aprūpi saistītās personas, izglītības sistēmā, meža darbos strā- dājošie u.c.) pret konkrētām slimībām (visbie- žāk B hepatītu, trakumsērgu, ērču encefalītu un dzelteno drudzi), tajā pašā laikā tie paredz iespēju personai rakstiski atteikties no šādas vakcinācijas 4 . Normatīvajos aktos netiek sniegts tālāks risinājums šādai situācijai. Piemēram, vai un ar kādiem nosacījumiem darba devējs šādā gadījumā ir tiesīgs vienpusēji izbeigt darba tie- siskās attiecības? Šis jautājums ir diskutējams. Veselības pārbaudes – obligātas noteiktu kategoriju darbiniekiem Jebkurā gadījumā atbilstoši Epidemio lo ģis- kās drošības likuma 34. pantam personas, ku- ras tiek nodarbinātas amatos ar iespējamu risku citu cilvēku veselībai, ir aizliegts nodarbināt, ja, piemēram, pastāv aizdomas par to infi cēšanos ar infekcijas slimībām. Šīs personas, kā arī citi darbinieki, kuru veselības stāvokli ietekmē vai var ietekmēt veselībai kaitīgie darba vides faktori, un tie nodarbinātie, kuriem darbā ir īpaši apstākļi, Ministru kabineta noteikumu 5 noteiktajā kārtībā tiek pakļauti konkrētām Piespiedu vakcinācija – vai tā var kļūt par realitāti? Brīdī, kad Covid–19 pandēmijai pretī pavīd blāva gaisma tuneļa galā saistībā ar nesen apstiprinātajām vakcīnām un iestāžu solījumiem drīz sākt vakcināci ju arī Latvijā, daļai sabiedrības rodas jautājumi par to, vai valsts vai darba devēji var mūs piespiest vakcinēties pret pašu gribu, vai pat plašāk – iziet noteiktas medicīniskas pārbaudes vai veikt noteikta veida analīzes. Īsā atbilde uz šiem jautājumiem – saistībā ar vakcinēšanos pret SARS–CoV–2 (kas izraisa Covid–19 saslimšanu) – Latvijā tas tiek plānots kā brīvprātīgs pasākums 1 , bet teorētiski personas brīvā izvēlē rūpēties par savu veselību valsts var iejaukties, konkrēti paredzot to normatīvajos aktos. 1 Sk. Veselības ministrijas informāciju: https://www.vm.gov.lv/lv/ jaunums/gatavs–detalizets– plans–vakcinacijai–pret– covid–19–latvija 2 Ministru kabineta 26.09.2000. noteikumi Nr. 330 „Vakcinācijas noteikumi”. 3 Sk. „Vakcinācijas noteikumu” 8. punktu. 4 Sk. „Vakcinācijas noteikumu” 5., 28., 39. punktu. Ilustrācija: © zenzen – stock.adobe.comSARMIS SPILBERGS zvērinātu advokātu biroja Ellex Kļaviņš asociētais partneris, zvērināts advokāts IVETA CEPLE zvērinātu advokātu biroja Ellex Kļaviņš zvērināta advokāte DĀRTA ŪDRE zvērinātu advokātu biroja Ellex Kļaviņš juriste 11 NR. 1 (91), 2021. GADA JANVĀRIS JURISTA PADOMS periodiskām obligātām veselības pārbaudēm. Praksē šādas prasības ir noteiktas, piemēram, personām, kas strādā ar pārtiku. Obligāto prasību nepildīšanas iespējamās sekas Lai gan jautājums par darba devēja spēju prasīt darbiniekam veikt obligāto vakcināciju ir diskutabls, ir skaidrs, ka atteikšanās iziet obligātās medicīniskās pārbaudes var novest pie atstādināšanas no darba, dis- ciplinārsoda vai pat darba zaudēšanas. Piemēram, attiecībā uz darbiniekiem, ku- riem darbā ir īpaši apstākļi, ja darba devējs norādītajā termiņā nav saņēmis arodslimību ārsta aizpildītu veselības pārbaudes karti, viņš ir tiesīgs atstādināt nodarbināto no darba, līdz nodarbinātais iesniedz darba devējam veselības pārbaudes karti, kurā ir atzīmēts, ka veselības stāvoklis atbilst veicamajam darbam 6 . Savukārt darba devējam ir aizliegts nodarbināt darbi- nieku, kura darbs saistīts ar risku citu cilvēku veselībai, ja viņš nav uzrādījis darba devējam Foto no Ellex Kļaviņš arhīva 5 Ministru kabineta 24.07.2018. noteikumi Nr. 447 „Noteikumi par darbiem, kas saistīti ar iespējamu risku citu cilvēku veselībai, un obligāto veselības pārbaužu veikšanas kārtība”; 20.06.2001. Ministru kabineta noteikumi Nr. 219 „Kārtība, kādā veicama obligātā veselības pārbaude” u.tml. 6 Ministru kabineta 20.06.2001. noteikumu Nr. 219 „Kārtība, kādā veicama obligātā veselības pārbaude” 26. punkts.12 BILANCES JURIDISKIE PADOMI JURISTA PADOMS ārsta atzinumu par izietu obligāto pirmreizējo vai periodisko veselības pārbaudi 7 . Ārpus darba tiesiskajām attiecībām, piemēram, autovadītāji, kas neizies periodiskās medicīniskās pārbaudes (reizi piecos vai desmit gados), zaudēs transportlīdzekļa vadīšanas apliecību. Tātad obligāto prasību nepildīšana var novest pie noteiktām tiesiskām sekām, kas attiecīgi motivē šīs prasības ievērot. Taču ne vienmēr šādas tiesiskās sekas ir paredzētas. Obligāto medicīnisko pārbaužu neiziešanai parasti būs konkrētas tiesiskas sekas, bet nepakļaušanās obligātajai vakcinācijai šobrīd skaidras sekas nerada. Jau iepriekš minējām, ka darbinieki var atteik- ties no noteikumos paredzētās vakcinēšanas, bet var minēt, ka arī bērniem valsts ir paredzējusi obligātu vakcināciju pret noteiktām slimībām, taču ir vecā- ki, kas no šīs vakcinācijas atsakās. Piespiedu kārtā nevienam medicīniskas manipulācijas neveic, un, ja vecāki bērnus uz vakcinācijas kabinetu neved, par to naudas sodi nevienam nedraud. Tāpat šiem bērniem netiek liegta turpmāka valsts apmaksā- tā medicīniskā palīdzība vai izglītības pieejamība. Šādi piespiedu līdzekļi varētu tikt uzskatīti par nesamērīgiem, tāpēc, visticamāk, tie nav noteikti. Valsts prasības attiecībā par vakcinēšanos pret SARS–CoV–2 Patlaban Latvijā nevienai personu grupai nav noteikta obligāta vakcinēšanās pret SARS–CoV–2 vīrusu, kas izraisa Covid–19 saslimšanu. Vismaz pa- gaidām skaidrs ir tikai tas, ka konkrētām sabiedrības grupām vakcinācija tiks piedāvāta prioritāri. Tajā pašā laikā, apzinoties, ka vīruss pats no sevis neizzudīs un, ja brīvprātīgā vakcinēšanās vēlamos rezultātus nedos, iespējams, valdībai būs sava pozīcija jāmaina. Kamēr vakcinācija vai pārbaudes ir paredzētas likumā bez tiesībām atteikties, tikmēr ir saprotams, ka darba devēja un darba ņēmēja attiecību kontekstā, ja vien persona negribēs zaudēt darbu, darbiniekam faktiski izvēles nebūs. Taču, ja normatīvajos aktos šādu obligātu prasību nebūs, visticamāk, joprojām būs darba devēji, kas, atsaucoties uz vispārēju pienākumu rūpēties par savu apmeklētāju un darbinieku drošību, vēlēsies ar iekšējiem noteikumiem pieprasīt vakcinēties gan darbiniekiem, gan apmeklētājiem. Piemēram, plašsaziņas līdzekļos ir izskanējusi informācija, ka konkrētas aviolīnijas plāno atteikties apkalpot pasažierus, kas nav vakcinējušies. Daudzus varētu interesēt jautājums – vai šādas prasības varētu tikt noteiktas katrā uzņēmumā pēc saviem ieskatiem? Darba devēju un citu privātu iestāžu iespējas izvirzīt savas prasības Covid–19 sakarā Pārdevēja un klienta attiecībās, ja pārdevējs būs šādas prasības izvirzījis, tad personai faktiski būs jāuzrāda vakcināciju apliecinošs dokuments pirms pakalpojuma saņemšanas. Tātad šāds pārdevējs veiks sensitīvu personas datu (veselības datu) apstrādi sa- skaņā ar Vispārīgo datu aizsardzības regulu (VDAR). Lai tas būtu tiesiski, jāiestājas kādai no VDAR 9. pantā minētājām situācijām, proti, jābūt tiesiska- jam pamatam. Vienīgie pieejamie pamati būtu vai nu brīvprātīgi dota piekrišana no personas puses, vai likumā paredzētas tiesības šādu informāciju prasīt. Tā kā normatīvajos aktos patlaban nav paredzētas tādas tiesības un faktiski šo prasību ir izdomājis pats pār- devējs (kas nav pietiekami VDAR 9. panta nolūkos), tad atliek vienīgi personas piekrišana. Vienlaikus šī piekrišana nebūs brīvprātīgi sniegta un spēkā esoša, ja personai, kas to nesniegs, tiks atteikts attiecīgais pakalpojums. Līdz ar to faktiski nav iedomājams, ka tirdzniecības centru, kino un citu publisku vietu ap- meklēšanai kā priekšnosacījums varētu tikt izvirzīts vakcinēšanās dokumenta uzrādīšana, ja vien tā nav likumdevēja noteikta prasība. Savukārt, vērtējot darbinieka un darba devēja attiecību modeli, kur darba devējs varētu vēlēties atbrīvot vai nepielaist pie darba personas, kas nav veikušas vakcināciju pret SARS–CoV–2, jāņem vērā, ka arī darba devējs no darbinieka var prasīt informāciju par tā veselības stāvokli tikai tādā ap- mērā, kā to paredz likums. Atbilstoši Darba likuma 36. pantam darba devējs var prasīt pretendentam veikt vienīgi tādas veselības pārbaudes, kas pierāda piemērotību ieņemamajam amatam (ko savukārt no- saka Ministru kabinets). Atbilstoši Darba likuma 82. pantam darbiniekam ir pienākums veikt obligā- tās normatīvajos aktos noteiktās periodiskās pārbau- des, kā arī ārpuskārtas pārbaudi, ja darba devējs to prasa aizdomu gadījumā par saslimšanu, kas apdraud apkārtējos. Darba devējs nav tiesīgs izvirzīt ar pretendenta vai darbinieka veselību saistītas augstākas prasības, kā to paredzējis likums. Līdz ar to, ja darbinieks ierodas darbā, piemē- ram, ar Covid–19 raksturīgiem simptomiem un darba devējam ir pamatotas aizdomas par saslim- 7 Ministru kabineta 24.07.2018. noteikumu Nr. 447 „Noteikumi par darbiem, kas saistīti ar iespējamu risku citu cilvēku veselībai, un obligāto veselības pārbaužu veikšanas kārtība” 16. punkts. Faktiski nav iedomājams, ka tirdzniecības centru, kino un citu publisku vietu apmeklēšanai kā priekšnosacījums varētu tikt izvirzīts vakcinēšanās dokumenta uzrādīšana, ja vien tā nav likumdevēja noteikta prasība.šanu, tas var saskaņā ar Darba likuma 82. pantu izdot rīkojumu, nekavējoties nosūtot darbinieku pie ģimenes ārsta veikt ārpuskārtas veselības pārbaudi. Ģimenes ārsts tālāk lemtu, vai nepieciešams dar- biniekam veikt Covid–19 testu. Ja tests tiek veikts, pozitīva rezultāta gadījumā Slimību profi lakses un kontroles centrs sazināsies ar darba devēju, veiks epidemioloģisko izmeklēšanu un rekomendēs dar- ba devējam tālākos drošības pasākumus. Tādā vei- dā darba devējs uzzinās par saslimšanu kolektīvā. Darba devējam var būt arī jānosaka ar Covid–19 inficētās personas kontaktpersonas darba vietā. Taču, ja ģimenes ārsts nekonstatēs saslimšanas (Covid–19 vai citas, vai tās būs pārgājušas), dar- biniekam tiks izsniegta atbilstoša izziņa, uz kuras pamata darbinieks būs tiesīgs atgriezties darbā. Tātad darba devēja rīcībā ir mehānismi, kas novērš saslimušu personu atrašanos darba vietā. Normatīvie akti patlaban neparedz nevienai profesijai obligātu prasību vakcinēties pret Covid–19, līdz ar to darba devējs nevar prasīt pre- ventīvi vakcinēties un atteikuma gadījumā nepielaist pie pienākumu veikšanas vai pat atlaist no darba. No iepriekšminētā izriet, ka vakcinācijas prasī- bu kā obligātu var padarīt, tikai nosakot to norma- tīvajos aktos, un šīs prasības obligātuma efektivitāte būs atkarīga no likumdevēja izvēlēto tiesisko seku smaguma privātpersonām. Ja darba devēji varēs prasīt uzrādīt vakcinācijas pases un bērni nevarēs apmeklēt izglītības iestādes, tad lielākā daļa būs spiesta vakcinēties. Pie šobrīd paredzētās brīvprā- tīgās pieejas vēlamos rezultātus var arī neizdoties sasniegt. Daļa sabiedrības var pret to konceptuāli iebilst un nevakcinēties, bet var būt arī pietiekami liela sabiedrības daļa, kas vienkārši neatrod laiku to izdarīt, paļaujoties, ka pārējā (lielākā) sabiedrības daļa vakcinēsies, tādājādi radīsies pūļa imunitāte un vīruss izzudīs. Attiecīgi, ja sabiedrības kopējā attieksme nebūs atbildīga, var nākties lemt arī par piespiedu mehānismu ieviešanu. Vai vakcinēšanos varētu noteikt kā obligātu? Pirmais un ekstrēmākais scenārijs būtu obligātas vakcinēšanās noteikšana pilnīgi visiem Latvijas ie- dzīvotājiem ar negatīvām tiesiskajām sekām neievē- rošanas gadījumā, izņemot, protams, tos, kuru veselī- bas stāvoklis vai vecums liedz veikt vakcināciju. Kā to norādījuši epidemiologi, vakcinējoties lielākajai daļai sabiedrības, tiek pasargāti arī tie cilvēki, kuri nevar vakcinēties. 8 Tādēļ personas vēlēšanās vai nevēlēša- nās vakcinēties neskar tikai šo vienu personu, bet ietekmē arī citus indivīdus un sabiedrību kopumā. No pamattiesību viedokļa šeit saduras tie- sības uz pašnoteikšanos lemt par savu ķermeni (Satversmes 95. pants) no vakcinācijas preti- nieku puses ar tiesībām uz veselību (Satversmes 111. pants) un dzīvību (Satversmes 93. pants) no vakcinācijas atbalstītāju puses. Obligāts pienākums vakcinēties jebkurā gadījumā skar personas tiesī- bas uz pašnoteikšanos, jautājums ir – cik daudz šīs tiesības ir pieļaujams ierobežot pārējo sabiedrības locekļu interešu vārdā? Būtisks arguments par labu vakcīnas atbalstītājiem ir tas, kādas sekas kopumā izraisa Covid–19. Šī ir mūsdienu Latvijā un pasau- lē smagākā infekcijas slimība, kuras ierobežošanai attiecīgi varētu tikt piemēroti tādi paši vai stingrāki mēri nekā citu slimību ierobežošanai. Par minēto jautājumu nesenā intervijā iztei- cās pašreizējā Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova (amata pilnvaru termiņš beigsies 2021. gada 17. augustā). 9 Viņa norādīja, ka ne- saskata likumdevējam labus argumentus obligā- tas vakcinācijas noteikšanai un šāda regulējuma ieviešanas gadījumā būtu pamats uzreiz vērsties Satversmes tiesā ar konstitucionālo sūdzību. Otrs iespējamais scenārijs varētu būt tāds, kurā „obligāta” vakcinēšanās pret SARS–CoV–2 ikvienam sabiedrības loceklim būtu līdzīga tai, kāda tā šobrīd ir attiecībā uz „obligātajām” vakcīnām darbiniekiem, no kurām tomēr ir iespējams atteikties. Efektivitātes ziņā šāds regulējums faktiski būtu deklaratīvs un savu mērķi varētu nesasniegt vai sasniegt mazākā mērā. Vēl iespējams scenārijs, kurā SARS–CoV–2 vakcīnas ir obligātas tikai atsevišķu profesiju pār- stāvjiem, piemēram, personām amatos ar iespējamu risku citu cilvēku veselībai. Arī šajā gadījumā būtu svarīgi, vai prasības tiek ieviestas kā obligātas ar neizpildīšanas sekām vai tikai deklaratīvi obligātas. Katrā ziņā jebkādu obligātu prasību vai ierobe- žojumu noteikšana no likumdevēja puses Satversmes tiesā visu tiesnešu sastāvā varētu tikt vērtēta tikai no pamattiesību viedokļa, ņemot vērā arī zinātnieku skatījumu par vakcinēšanās efektivitāti un nozīmi, kā arī konkrētās vakcīnas drošumu. Sazvērestības teorijām šeit nebūtu nozīmes. Savukārt faktisko ap- stākļu maiņa un precīzāka noskaidrošana, piemēram, kāda ir Covid–19 tā brīža izplatība, cik ilgi vakcīnas sniedz imunitāti, vai Covid–19 izslimošana garantē imunitāti, kāds ir no Covid–19 mirušo skaits val- stī, – varētu mainīt secinājumu par to, cik pamatots ir stingri noteikts vakcinācijas pienākums vismaz noteiktām sabiedrības grupām. Tāpēc arī Covid–19 vakcinācijas kontekstā val- stij sava politika par vakcinācijas obligātumu jāvei- do, balansējot starp kopējām sabiedrības interesēm un indivīda tiesībām pašam lemt par savu veselību, un jāspēj piemeklēt vienlaikus samērīgu un efek- tīvu līdzekli sabiedrības pasargāšanai, ņemot vērā aktuālo situāciju valstī un pasaulē. Ja vakcinēšanās pienākumi būs nesamērīgi (draudēs sodi, nevarēs „iziet no mājas” u.tml.), lai cik arī tie būtu efektī- vi, pastāv risks, ka tos atcels Satversmes tiesa. No otras puses, ja nekādas sekas par nevakcinēšanos netiek paredzētas, regulējums, visticamāk, nebūs tik efektīvs. Ievērojot sabiedrībā pieaugošo spriedzi, kas saistīta arī ar bailēm no šāda obligāta pienā- kuma noteikšanas, iespējams, patiešām labāk sākt ar brīvprātīgu vakcinēšanos (kā tas tiek plānots) un „obligātumu” ieviest tikai tad, ja tas nesasniedz nepieciešamo efektivitāti. 13 NR. 1 (91), 2021. GADA JANVĀRIS JURISTA PADOMS 8 https://vaccination–info.eu/ en/vaccination/benefi ts– vaccination–community 9 https://www.satv.tiesa. gov.lv/press–release/ satversmes–tiesas– priekssedetaja–sanita– osipova–sniedz–interviju– tv24–raidijuma–uz– linijas–08–12–2020/ MATERIĀLS TAPIS SADARBĪBĀ AR14 BILANCES JURIDISKIE PADOMI Iekšējā pretkorupcijas kontroles sistēma (IPKS) nav tikai cīņa ar korupciju, tā ir būtiska arī pašiem uzņēmumiem, veidojot konkurētspēju un ilgtspējīgu attīstību, uzsvēra pasākuma moderators JĀNIS BRAZOVSKIS , Finanšu nozares asociāci- jas valdes loceklis. IPKS ir jāpilnveido un jāattīsta, izveidotā sistēma nav tikai dokumentu pakete, kurā norādīti normatīvie akti. Svarīga ir uzņēmumu amatpersonu iesaiste IPKS izveidē. Ļoti būtiska ir lielo starptautisko valsts un paš- valdības uzņēmumu loma IPKS izveidē, jo tas ir svarīgi gan visai sabiedrībai, gan citiem uzņēmu- miem, jo veido ekosistēmu konkurētspējai. Nozī- mīga ir darbinieku apmācības sistēma, kas veido- ta atbilstoši riskiem, tāpat ne mazāk nozīmīga ir efektīva datu informācijas apmaiņa un tehnoloģiju izmantošana visos IPKS procesos. OECD secinājumi Konferencē FRANSA ČEINA (France Chain), Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) Pretkorupcijas nodaļas vecākā analītiķe, prezentēja pētījumu „Pretkorupcijas pasākumu virzī- tājspēki, mehānismi un idejas pārmaiņām korporatī- vajā pārvaldē”, kas balstīts uz 2019. gada nogalē veiktu 130 lielu starpnacionālu korporāciju aptauju. Vairā- kums respondentu pārstāvēja Eiropas uzņēmējus. Kāda ir uzņēmumu motivācija, lai ieviestu pret- korupcijas mehānismus? Aptauja liecina, ka viens aspekts ir bailes no soda, lai nesāktos tiesvedība. Otrs – prasība, ka uzņēmumam ir jābūt IKPS, lai piedalītos valsts iepirkumos. Trešais motivācijas as- pekts – lielie uzņēmumi pieprasa, lai mazajā uzņē- mumā būtu izstrādāts ētikas kodekss un pieņemta IKPS. Tas ir motivējošais faktors maziem un vidē- jiem uzņēmumiem, uzsvēra F. Čeina. Motivators ir arī likumdošanas izmaiņas – vairākās OECD valstīs likums nosaka, ka uzņēmumam, kas sasniedz noteiktu darbinieku skaitu, ir jābūt IKPS. Ja uzņēmums atrodas ASV, ir jāveic korupcijas riska analīze. Tas attiecas arī uz uzņēmumiem Latīņameri- kā. Uzņēmumiem, ja tie vēlas pārdot akcijas, ir jābūt pārliecībai par akcionāriem – viņiem ir jāizveido IPKS. Kādi ir IKPS izaicinājumi? OECD pārstāve minēja izaicinājumus, ar ku- riem ir jātiek galā publiskajam un privātajam sek- toram, ja vēlas izveidot IKPS. Pirmkārt, svarīga ir kompānijas vadības iesaiste, augstākās vadības at- balsts. Tā uzņēmumā veidojas uzticība vadībai. Ne- reti uzņēmumu vadība uzskata, ka nevajag IPKS, jo korupcijas risks nepastāv. Aptaujā minēts arī Ilustrācija: © zenzen – stock.adobe.com KOMERC- DARBĪBA PRETKORUPCIJAS KONTROLES SISTĒMAS loma uzņēmumā Iekšējās pretkorupcijas kontroles sistēmas izveide uzņēmumā nav tikai vēl viena izdevumu pozīcija, tā var palīdzēt kļūt efektīvākiem, pelnošākiem, eksportspējīgākiem un stiprākiem – šāda atziņa izskanēja Starptautiskajai pretkorupcijas dienai veltītajā tiešsaistes konferencē „4K” aizvadītā gada decembrī. Tās rīkotāji – Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) sadarbībā ar Valsts administrācijas skolu – īpašu uzmanību pievērsa korupcijas risku novēršanai valsts un pašvaldību izsludinātajos iepirkumu konkursos.15 NR. 1 (91), 2021. GADA JANVĀRIS IKPS un publiskie iepirkumi DACE GAILE , Ekonomikas ministrijas Admi- nistrācijas vadītāja (bijusī ilggadējā Iepirkumu uz- raudzības biroja vadītāja – red. piezīme), atgādināja, ka valsts pasūtījumi vienmēr ir raisījuši aizdomas un radījuši vēlmi tos aizvien labāk kontrolēt pat Latvijas valstiskuma pirmsākumos. Par to liecina tas, ka jau 1927. gadā tika pieņemts pirmais likums, kurš regulēja, kā tiktu dalīti valsts pasūtījumi. Publisko iepirkumu attīstība ir virzījusies uz to, lai procedūras un noteikumi būtu aizvien stingrāki un detalizētāki. Bet pat Eiropas Savienības Tiesa ir bijusi spiesta atzīst, ka formāla, likumam atbilstoša procedūra, kaut arī precīzi īstenota, diemžēl var nenodrošināt rezultātu, it īpaši, ja tie, kuri iepir- kumā piedalās, ir vienojušies par negodīgu rīcību, tostarp koruptīvām darbībām. Turklāt pastāv iepir- kumi, kas nav regulēti pat ar formālām procedū- rām. Saistībā ar Covid–19 izplatības ierobežošanu ir masveidā notikuši iepirkumi, kurām Publisko iepirkumu likuma procedūras nav piemērotas. Ārkārtējās situācijas laikā ir ļoti būtiski, kā izveidotas katra pasūtītāja iekšējās pret korupcijas sistēmas, iekšējā kārtība, lai iepirkumi notiktu sabiedrības interesēs. Līdz ar to ir svarīgi, vai iestādēs un uzņēmumos ir izstrādāti ētiskās rīcības standarti, iekšējās uzve- dības kultūra, tostarp arī IPKS. KATRĪNA ZARIŅA , Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes locekle, atzina, ka biežāk IPKS ir izveidojuši lielie uzņēmumi nekā mazie un vidēji. K. Zariņa norādīja, ka iepirkumu organizē- šanā svarīga ir publiskās pārvaldes – iepirkumu organizatora – reputācija. Svarīgi, lai valsts ir iz- glītots un zinošs pasūtītājs. Daudzos gadījumos to var risināt gan ar standartizētām kvalifi kācijas prasībām, vadlīnijām, kuras var izstrādāt kopā ar nozaru asociācijām. Tas veicinātu, ka iepirkuma sistēma ir caurspīdīga un regulējums tiek piemē- rots saprotami. KOMERCDARBĪBA resursu trūkums atbilstības funkciju nodrošināšanai, jo IPKC nenes fi nansiālus ienākumus, tāpēc bieži šī iemesla dēļ netiek ieviestas pretkorupcijas sistēmas. Veicot līdzīgas aptaujas, arī ārvalstu investori ir secinājuši, ka korupcijas riski Latvijā pastāv, un bieži vien korupcija rada konkurences izkropļojumus. Ko- rupcija atbaida ārvalstu investorus, norādīja ZLATA ELKSNIŅA–ZAŠČIRINSKA , PwC Latvija valdes priekšsēdētāja, Ārvalstu investoru padomes Latvi- jā valdes locekle: „Korupcijas novēršanai svarīgi ir vairāki faktori: viens – apzinātības process, cik lielā daļā sabiedrības korupcija pieņemama. Otrs – vai ir atbilstoši normatīvi un vai ir izveidotas uzņēmumos IPKC. Pēdējais apstāklis ir viens no svarīgākajiem, kas mainītu korupcijas izplatību Latvijā.” Lai novērstu korupcijas riskus, ir jādomā par vairākiem faktoriem: kā uzņēmumiem apmācīt darbiniekus, lai iedi- binātu kultūru, ka korupcija nav pieņemama; kā darbojas uzņēmuma iekšējais auditors kopā ar valdi un padomi, un cik svarīgi ir iekšējie pretko- rupcijas kontroles procesi. Vai tie ir daļa no uzņē- muma kopējiem biznesa procesiem vai atsevišķi no tiem un līdz ar to nenes vajadzīgo slodzi; cik labas ir ārējās sistēmas attiecībā uz valsts iepirkumiem, un cik labi strādā tiesībsargājošie orgāni, un kāda ir to sadarbība. KĀPĒC VIDĒJIEM UN MAZIEM UZŅĒMUMIEM BŪTU JĀIEVIEŠ IKPS? Arī mazais un vidējais bizness ir pakļauts riskiem un var radīt zaudējumus. Tāpēc svarīgi veikt efektīvus pasākumus, lai laikus novērstu krāpšanas, korupcijas un citus riskus. Palīgs – efektīva iekšējās kontroles sistēma. Uzņēmuma reputācija. Lai nodrošinātu uzņēmuma izaugsmi, līdzās pakalpojumu vai preču kvalitātei un cenai arvien svarīgāka kļūst uzņēmuma reputācija, t.sk. vai uzņēmums ir bijis iesaistīts koruptīvās vai krāpnieciskās darbībās. Arvien biežāk pasūtītājs vērtē ne tikai piedāvāto pakalpojumu vai preču kvalitāti, bet arī uzņēmuma reputāciju.16 BILANCES JURIDISKIE PADOMI KOMERCDARBĪBA D. Gaile minēja, ka Iepirkumu uzraudzības birojs sadarbībā ar vairākām asociācijām strādā pie šādu IKPS vadlīniju izveides. Tiesa, vadlīniju izmantošana nav obligāta prasība komersantam. Kā motivēt privāto sektoru ieviest IPKS? K. Zariņa minēja, ka vienmēr darbojas fi skālais stimuls – gan kā burkāns, gan kā pātaga. Tiesa, ar pēdējo nevajadzētu pārcensties. Ja komersants piedalās publiskajos iepirkumos un uzņēmumā ir ieviesta IKPS, tad viņam, iespējams, varētu būt la- bāki nosacījumi, rosināja LTRK pārstāve. „Ja būs godīga konkurence, nav garantijas par uzvaru, jo uzvarētājs var būt tikai viens. Bet esam ieinteresēti, lai spēles noteikumi visiem būtu zinā- mi,” teica Ekonomikas ministrijas pārstāve. Par to, ka publiskās iestādes neievēro pašas sa- vus spēles noteikumus, liecina Iepirkumu uzraudzī- bas biroja uzliktie administratīvie sodi iepirkuma komisijas locekļiem, norādīja D. Gaile. Tas nozīmē, ka spēles noteikumi tiek mainīti spēles laikā. K. Zariņa norādīja, ka iepirkumu rīkošanu pilnī- bā būtu jāpārnes uz digitālo vidi – ir izveidota elek- troniskā iepirkumu sistēma, ir centralizētie iepirku- mi. Digitālā vide ir jāizmanto iespējami plaši – tajā būtu jāpublicē visi līgumi, paziņojumi, tā nodrošinot caurskatāmību visām iesaistītajām pusēm. Kur atrodamies kā valsts? Lai IPKS darbotos un ar to panāktu daudz la- bāku rezultātu, galvenokārt ir vajadzīga vēlme no valsts politikas veidotāju puses, publiskās pārval- des un uzņēmējiem, konferencē uzsvēra JĒKABS STRAUME , KNAB vadītājs. „Kamēr nevar runāt par publiskā un privātā sektora vēlmju sabalansēšanu, nevarēsim runāt par korupcijas risku samazināšanos valstī,” norā- dīja KNAB vadītājs. Korupcija nenotiek, ja tikai viena puse iesaistās koruptīvās darbībās. Bieži vien uzņēmēji pat ir spiesti nonākt šādās situācijās, lai piepildītu savu vēlmi pelnīt. No publiskā sekto- ra puses dažkārt tiek darīts viss, lai uzņē- mēji pārkāptu konkurences noteikumus, lai vienotos par cenām, lai iesaistītos korup- tīvās shēmās. Līdz ar to cieš sabiedrības, valsts intereses, nesaņemam labu pakalpojumu/preci par adekvātu cenu. Uzņēmējdarbības vide nonāk greizā stāvoklī, kad, neesot konkurencei, nenotiek attīstī- ba, lai katrs savu uzņēmumu padarītu stiprāku un spētu ar savu kvalitāti uzvarēt valsts vai pašvaldību pasūtījumos. „Vienīgais, kas šo apli var pārcirst, ir vēlme to darīt. No valsts pārvaldes puses – lai IPKS me- hānismi būtu stipri, pārskatāmi, kontrolējami, lai tiktu kontrolētas amatpersonas, kuru darba pienā- kumos ir nodarboties ar iepirkumiem,” pārliecināts J. Straume. Ministru kabineta noteikumi Nr. 630 „Notei- kumi par iekšējās kontroles sistēmas pamatprasī- bām korupcijas un interešu konfl ikta riska novērša- nai publiskas personas institūcijā”, kas stājās spēkā 2017. gadā, paredzēja, ka līdz 2018. gada 31. de- cembrim visām valsts pārvaldes institūcijām bija jāievieš IPKS. KNAB vadītājs uzskata, ka IPKS daudzviet ir ieviestas tikai formāli, tās ir jāiedarbi- na, lai varētu sākt strādāt. Kas ir IPKS? IKPS ir darbību kopums, kurā nozīmīgu lomu ieņem iekšējais audits, norādīja Z. Elksniņa–Zaš- čirinska: „IPKS ir domāta, lai pasargātu uzņēmumu visā darbības procesā.” IPKS – tas ir rīks, kas palīdz īstenot kom- pānijas principu būt godīgiem, slēgt godīgus līgumus, piedāvāt godīgus nosacījumus. IPKS – tas ir darbību kopums, kas ļautu uz- ņēmumam novērtēt, vai tas darbojas pareizā vir- zienā, vai darbinieki apzinās, kas no viņiem tiek prasīts, un vai spēj sekot galvenajam uzstādīju- mam – nekrāpties. Uzņēmuma vadībai, iekšējam auditoram ir jābūt kontroles instrumentiem, lai to varētu pārbaudīt. IPKS iepirkumos nav obligāta prasība D. Gaile norādīja, ka likumdošanā nav prasī- bas par IPKS izveidi privātajiem komersantiem. Bet tas varētu būt tramplīns, ar kuru var atgriez- IETEIKUMI MAZAJIEM UN VIDĒJIEM UZŅĒMUMIEM, KĀ SOLI PA SOLIM IZVEIDOT IKPS Apzināt, kura uzņēmuma darbības joma vai process, vai kādas darbības stadija rada vislielāko risku pretlikumīgām darbībām. Veikt darbības apzināto risku minimizēšanai, piemēram, izstrādājot precīzākus iekšējos normatīvos aktus, procesu, darbību veikšanas aprakstus, dokumentējot riskiem pakļautās procedūras, uzraugot līguma izpildes, ieviešot „četru acu” principu atsevišķu darbību veikšanā, amatu aprakstos iestrādājot konkrētus pienākumus, atbildību, veicot regulāru vai izlases veida kontroli atbilstības novērtēšanai. Lai mazinātu iespēju, ka koruptīvas darbības var tikt īstenotas zināšanu trūkuma dēļ, nodrošināt attiecīgajā procesā vai darbībā iesaistītajiem darbiniekiem nepieciešamās apmācības profesionālās kvalifi kācijas celšanai. Nodrošināt darbiniekiem drošas ziņošanas iespējas par iespējamām koruptīvām vai citām prettiesiskām darbībām, tai skaitā informēt par trauksmes celšanas iespējām. „Ja b konk nav g par u jo uzv var b tikai Bet e ieinte lai sp notei visiem būtu 17 NR. 1 (91), 2021. GADA JANVĀRIS KOMERCDARBĪBA ties publiskajos iepirkumos, ja ir bijuši pārkāpu- mi. Tiesa, kā pārliecināties, ka IPKS sistēma nav formāla, bet darbojas – tas ir diezgan sarežģīti. Ja sistēma nav sakārtota publiskajā iestādē, to nevar prasīt no citiem. Savukārt J. Straume uz jautājumu, vai vajadzē- tu ieviest stingrākas prasības, lai varētu piedalīties publiskajos iepirkumos, vai to varētu darīt tikai tie uzņēmumi, kuriem ir izveidota IPKS, atbildēja, ka ir jāskatās ļoti uzmanīgi, lai tas neierobežotu konkurenci. Lai neveidotos situācija, ka kādam tiek radītas priekšrocības tikai tāpēc, ka nav zināmi re- putācijas riski vai nav bijuši korupcijas gadījumi. Uz šo priekšlikumu uzmanīgi vajadzētu rau- dzīties arī tāpēc, lai neradītu situāciju, ka uzņēmē- ji, cīnoties viens ar otru, radītu reputācijas riskus konkurentiem, lai iepirkumā tiktu noraidīts viens no dalībniekiem. „Būtu labi, ja iepirkumā viens no vērtēšanas aspektiem būtu laba reputācija, kā arī IPKS, kas darbojas, un pārkāpumi nav bijuši kādā noteiktā laika posmā. Tomēr IPKS nevajadzētu būt izšķi- rošajam faktoram. Godīga konkurence, saprātīga cena – tiem ir jābūt galvenajiem priekšnosacīju- miem, lai uzvarētu,” teica J. Straume. Kas jādara, lai uzņēmumā ieviestu IPKS? Vispirms uzņēmumā vajadzētu identificēt problēmas un, izejot no tām, veidot IPKS, teica J. Straume. Katrā uzņēmumā riski atšķiras, un tiem jāpielāgo IKPS. Mazos uzņēmumos ir vieglāk caur- skatāma darbība un ir skaidrs, ka, ja visi, kas šajā uzņēmumā pieņem lēmumus vai piedalās to pie- ņemšanā, vēlas rīkoties godīgi, lielas problēmas ar korupcijas riskiem varētu nepastāvēt. IPKS izveide noteikti būtu nepieciešama vidējos un lielos uzņēmumos. Publiskajam sektoram KNAB ir izstrādājis „Vadlīnijas par iekšējās kontroles sistēmas pa- matprasībām korupcijas un interešu konfl ikta riska novēršanai publiskas personas institūcijā”, taču nav šādu vadlīniju, kas paredzētas privātajam sektoram. Zemsliekšņa iepirkumiem nepieciešams vienots regulējums Analizējot situāciju ar zemsliekšņa iepirku- miem 2017. gadā, KNAB secināja, ka vidēji gadā zemsliekšņa iepirkumiem tiek tērēts viens miljards eiro valsts un pašvaldību budžeta līdzekļu. J. Strau- me uzskata, ka zemsliekšņa iepirkumiem būtu jābūt vienotam regulējumam, tos nosakot ar Ministru kabineta noteikumiem. Visbiežāk uzņēmēji saskaras ar lielāku iepir- kumu sadalīšanu mazākos – vairākos zemsliek- šņa iepirkumos, lai saīsinātu procesu, samazinātu procedūras. Var būt daļēji tas notiek, lai ietekmētu godīgu konkurenci. Z. Elksniņa–Zaščirinska uzsvēra, ka, lai risinātu zemsliekšņa problēmas, jāpievērš uzmanība diviem jautājumiem: jāizskata, vai zemsliekšņa iepirkumos noteiktais slieksnis ir pietiekams, respektīvi, vai tas nav pārāk augsts vai zems. Ik pa laikam zemsliek- šņa iepirkuma summas būtu jāpārvērtē, un vajadzē- tu saprast, kas būtu pieņemtais minimums ne tikai Latvijā, bet visā Eiropas Savienībā. Zemsliekšņa iepirkumus nevajadzētu regulēt Publisko iepirkumu likumā, jo jau tagad likuma 9. pants nosaka, kam nav jāpiemēro iepirkuma pro- cedūras un kārtība, uzskata D. Gaile. Viņa piekrita Z. Elksniņai–Zaščirinskai, ka jā- izšķiras, kura ir zemākā robeža, lai nerīkotu publis- ko iepirkumu, un publiskajam pasūtītājam ir jādod zināma brīvība. Taču publiskajam pasūtītājam ir jābūt izveidotai IPKS, kas apliecinātu, ka iekšējā brīvība vienmēr darbojas nodokļu maksātāju inte- resēs un tiek pirkts tas, kas ir nepieciešams. Apmācību programma, lai mazinātu korupcijas riskus D. Gaile uzsvēra, ka Iepirkumu uzraudzības birojs sadarbībā ar Valsts administrācijas skolu at- bilstoši ES izstrādātajam kompetenču ietvaram vei- do apmācības programmu pasūtītājiem publiskos iepirkumos. Tajās tiks noteiktas gan kompetences iepirkuma komisijas priekšsēdētājam, gan iepir- kuma komisijas loceklim. Apmācības būs ne tikai informatīvas par izmaiņām normatīvajos aktos, bet visaptverošas, izmantojot dažādas metodes. Iepirkuma komisijai ir jāzina daudz – ne tikai normatīvie akti, attiecīgais tirgus un kā funkcionē privātais sektors tajā jomā, kur tiek veikts iepir- kums, bet jāorientējas fi nanšu tirgū, lai izvērtētu finanšu piedāvājumu. Ir jāpārzina konkurences tiesības un korupcijas riski. Iepirkumu uzraudzības birojs ir izveido- jis e–apmācības iesācējiem – par iepirkuma procedūrām, līgumcenu sliekšņiem. Birojs gatavo e–apmācības arī par nākamajiem iepirkuma soļiem. Konferences atziņas fi ksēja INESE HELMANE Darbiniekiem, kas iesaistīti procesos, kuros ir vislielākie korupcijas riski, nodrošināt apmācības par korupcijas novēršanas pamatjautājumiem. Veidot tādu personālpolitiku, kas sekmē ikviena darbinieka lojalitāti uzņēmumam. Uzņēmuma īpašnieki un vadītāji ar savu piemēru demonstrē nulles toleranci pret koruptīvām vai jebkāda cita veida prettiesiskām darbībām. būs godīga kurence, garantijas uzvaru, varētājs būt viens. esam eresēti, pēles ikumi m zināmi.” DACE GAILE, Ekonomikas ministrijas Administrācijas vadītājaGan valsts tiesas, gan Rīgas šķīrējtiesa 2020. gadā sāka plaši lie- tot tiesas sēdes norises veidu – tieš- saistes režīmu (lieta tiek izskatīta mutvārdu procesā, un lietas dalīb- nieki piedalās attālināti, izmanto- jot videokonferences risinājumu). Jāatzīst, ka tiesas sēdes rīkošana, izmantojot videokonferenci, tiek praktizēta kopš 2014. gada, kaut arī Civillikuma normas šim proce- sam tika pielāgotas jau 2011. gada 8. septembra likuma grozījumos. Civillikumā tika iekļautas nor- mas, ka tiesa pēc puses lūguma var izskatīt lietu videokonfe- rences režīmā, taču tas tika lie- tots galvenokārt krimināllietās, kad ar nopratināmo personu tiešsaistē sarunājās no ieslodzījuma vietas. Savukārt patlaban videokonferences plaši lieto arī civiltiesībās. Tiešsaistes režīma izmantošanu tiesiski vēl vairāk nostiprināja Mi- nistru kabineta 2020. gada 6. no- vembra noteikumi Nr. 655 „Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu”, to 5.19. punkta 2. apakšpunktā ir noteikts, ka, ja tiesa atzīst par ne- pieciešamu lietu iztiesāt tiesas sēdē, tad epidemioloģiskās drošības mēr- ķu sasniegšanai tiek izmantota vi- deokonference. Pret šādu lēmumu var iebilst personas, kuras piedalās administratīvā pārkāpuma procesā tiesā vai kriminālprocesā tiesā, bet citās lietās iebildumus var izteikt lietas dalībnieks, kas ir fi ziska per- sona un kuru nepārstāv advokāts, ja iebildumiem ir objektīvs pamats. Pagājušogad aktīvi izmanto- tais tiesvedības režīms gan tiesām un šķīrējtiesai, gan lietas dalībnie- kiem tomēr ir jaunievedums, un 2020. gada sākumā tas tika izman- tots kūtri, jo, kā parasti, no visa jau- nā pirmsākumā ir bail, bet, gadam noslēdzoties, varēja droši teikt, ka visi ir pielāgojušies un izmanto šo iespēju aizvien vairāk. Vienīgi rodas jautājums, kāpēc tas netika izman- tots agrāk, it īpaši, ja tiesību normas tam pielāgotas jau no 2011. gada. Tiešsaistes tiesas sēdes – tas ir ātri, ērti un bez vilcināša- nās. Protams, ir jāpaiet vēl kādam laikam, lai jebkura persona šādu tie- sas sēdes režīmu uztvertu kā normu. Iepriecina, ka mēs lūkojamies parei- zā virzienā! Tiešsaistes režīmā tiesvedība simtprocentīgi nepāries nekad, jo 18 BILANCES JURIDISKIE PADOMI Aizvadītais 2020. gads bija pārmaiņu laiks, kad vairāki uzņēmumi un sociālā vide pārgāja no klātienes uz tiešsaistes režīmu, un šīs pārmaiņas ir ieviesušas savas korekcijas arī tiesvedības procesos. Lietas izskatīšana rakstveida procesā (tiesa izskata lietu, pamatojoties tikai uz lietā iesniegtajiem dokumentiem/ pierādījumiem bez pušu klātbūtnes) nevienu vairs neizbrīna, jo tas tika plaši lietots arī pirms 2020. gada sākuma, savukārt tiesas sēde videokonferences režīmā bija 2020. gada jaunums. Foto: © August de Richelieu – Pexels Kādas priekšrocības VIDEOKONFERENCEI ir tiesvedības procesā? JURISTA PADOMSdažās lietās personu piedalīša- nās klātienē ir nepieciešama, lai iztiesātu lietu kvalitatīvi un tais- nīgi, piemēram, tādās kā sevišķās tiesāšanās kārtības lietās, pater- nitātes noteikšanā u.c. Nevar aizmirst arī to, ka ne visām personām ir pieejamas vi- deo un audio iekārtas, jaunākās paaudzes telefoni vai datori, kuri ir aprīkoti ar labām videokame- rām un interneta pieslēgumu, lai varētu nodrošināt kvalitatīvu skaņas un video translāciju. Līdz ar to šādām personām tiesvedī- ba ir jānodrošina klātienē, jo ne- tiek aizmirsts tiesas pieejamības princips, kur katrai fi ziskajai un juridiskajai personai ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aiz- sargāto interešu aizsardzību tiesā (Civilprocesa likuma 1. pants). Kā šķīrējtiesnesei arī man pagājušajā gadā bija iespēja no- vadīt tiesas sēdi tiešsaistes režī- mā, un manā praksē videokon- ference tika lietota pirmo reizi. Viennozīmīgi varu apgalvot, ka tas ir citādi. Protams, arī šķīrēj- tiesa pielāgojas pasaules tenden- cēm, līdz ar to strīda izskatīšana, izmantojot tiešsaistes režīmu, Rīgas šķīrējtiesā ir kļuvusi vēl vienkāršāka. Lietas dalībnieki var piedalīties tiesas sēdē at- tālināti, un nav nepieciešams ierasties klātienē. Izmantojot videokonferenci, nav nozīmes, kur tiesvedībā iesaistītās puses atrodas – blakus telpā vai citā pilsētā, vai pat valstī (ja nepie- ciešams, arī tulks un eksperts var piedalīties attālināti), tomēr ir arī kāds blakusefekts – no prasītāja un atbildētāja puses tiesas sēdes ir palikušas emo- cionāli „aukstākas”. Bieži vien tiesas sēdē puses satikās aci pret aci pēc ilgāka laika posma un varēja izteikt un izrunāt strīda jautājumus, kas pusēm bija ne- skaidri, un beigās, piekāpjoties viens otram, noslēgt izlīgumu un izbeigt tiesvedību. Savukārt patlaban tādu ie- spēju trūkst, jo satikšanās klātie- nē nenotiek, tiešsaistes režīmā puses ir kategoriskas, neatkāpjas no izteiktajām pretenzijām pra- sības pieteikumā vai atsauksmē, līdz ar to izlīgumu noslēgšana ir gandrīz neiespējama. Ņemot vērā to, ka Rīgas šķīrējtiesas reglamenta 48. punkta pirmais apakšpunkts nosaka, ka šķīrēj- tiesa veicina pušu strīda nore- gulēšanu ar izlīgumu, man kā šķīrējtiesnesei šī punkta no- sacījumu izpilde ir kļuvusi sa- režģītāka, jo tiesas sēdei vairs nav emocionālas piesaistes, kas, manuprāt, dažās lietās ir svarīga. Saskaņā ar vispārējiem tiesī- bu principiem tiesas pienākums, izskatot jebkuru lietu, ir noskaid- rot objektīvo patiesību. Ņemot to vērā, objektīvo patiesību daž- reiz var noskaidrot tikai privātās sarunās ar pusēm klātienē, kad ir ne tikai faktiskie pierādījumi, bet arī emocionālā piesaiste. Bet, manuprāt, šīs grūtības ir īslaicī- gas, un laika gaitā arī tās tiks pārvarētas. Kā šķīrējtiesnese es uzkrāšu pieredzi un iemācīšos ar pusēm strādāt arī attālināti, kā arī puses pieradīs pie tā, ka svarīgas lietas var nokārtot un izrunāt videokonferences režīmā. Pārmaiņas vienmēr nāk par labu, tehnisko progresu nevar ig- norēt, tāpēc 2020. gads tiesvedī- bas procesos ir vērtējams ar plusa zīmi. Iespēja izskatīt strīdus tiešsaistē viennozīmīgi ļaus biznesa jomas cilvēkiem ekonomēt savu laiku un naudu! Līdzīgi kā sociālā vide, arī tiesvedības procesi gan valsts tiesās, gan šķīrējtiesā attīstās, kļūst vēl pieejamāki, mūsdienīgāki un drošāki. Tiesu administrācijas vienmēr domā par procesa da- lībnieku/uzņēmēju ērtumu un procesa pieejamību. Tāpēc iesaku iet laikam līdzi un izmantot visus tiesiskos līdzekļus, kas ir pieejami, lai virzītu lietas sev par labu! 19 Izmantojot videokonferenci, nav nozīmes, kur tiesvedībā iesaistītās puses atrodas – blakus telpā vai citā pilsētā, vai pat valstī, tomēr ir arī kāds blakusefekts – no prasītāja un atbildētāja puses tiesas sēdes ir palikušas emocionāli „aukstākas”. NR. 1 (91), 2021. GADA JANVĀRIS INESE ĻAHOVIČA Rīgas šķīrējtiesas prezidija locekle, šķīrējtiesnese Foto: Aivars Siliņš MATERIĀLS TAPIS SADARBĪBĀ AR JURISTA PADOMSNext >