< PreviousIespēja atkāpties no likuma prasībām Lielākie strīdi koplīguma pārru- nu procesā parasti ir par darba algu un sociālajām garantijām, konfe- rencē skaidroja JĀNIS PUMPIŅŠ , LDDK jurists, darba tiesību eksperts. Koplīgumā tiek ietverta vienošanās arī par darba drošības un aizsardzības prasībām, izglītību un kvalifikācijas celšanu, darba un atpūtas laika nosa- cījumiem, darbinieku iesaisti lēmumu pieņemšanā, kā arī elastīgāku darba laika regulējumu darba un ģimenes dzīves saskaņošanai. Parasti ar koplī- guma noslēgšanu darbinieku stāvoklis visos minētajos aspektos tiek uzlabots, jo Darba likuma 6. pants ierobežo iespējas ar koplīguma slēgšanu atkāpties no Darba likumā no- teiktajām normām. Dažus striktākus noteikumus dar- biniekiem ar uzņēmuma koplīguma palīdzību tomēr ir iespējams noteikt. Piemēram, darba devējam ir tiesības ierobežot darbiniekiem veikt blakus darbu, ierobežot darba vietas atstāša- nu darba laikā, kā arī iespējams noteikt summētā darba laika pārskata perio- du. Savukārt ar nozares koplīgumu (vispārsaistošo ģenerālvienošanos) ir iespēja samazināt virsstundu apmak- sas apmēru no 100 līdz 50% (ar no- teikumu, ka ģenerālvienošanās paredz valsts noteiktās minimālās darba algas vai stundas likmes paaugstināšanu no- zarē vismaz 50% apmērā). Nespēja pusēm vienoties par kaut ko atrauti no Darba likuma nosacī- jumiem ir galvenais iemesls tam, ka nozaru koplīgumi Latvijā nav plaši izplatīti, uzskata J. Pumpiņš. Kā pie- mēru viņš minēja Zviedriju un Somiju, kur koplīgumu regulējumā ir paredzē- tas atkāpes no vispārēja darba tiesību regulējuma, ja sociālie partneri par to ir vienojušies valsts līmeņa koplīgumā. Darba devēju ieteikums nozaru koplī- guma mehānisma stiprināšanai – ļaut atkāpties no Darba likumā noteiktajām normām, ja puses par to vienojas koplī- gumā. J. Pumpiņš minēja arī citas darba devēju vēlmes – atļaut noteikt darbinie- kam mazāk labvēlīgu darba laiku, īsāku dienas atpūtas laiku, īsāku uzteikuma termiņu atlaišanas gadījumā, garāku pārbaudes laiku jauniem darbiniekiem. Tāpat nepieciešams risināt jautā- jumu par uzņēmuma un nozares kop- līguma piemērošanu savstarpēju pret- runu gadījumā. „Runājot, piemēram, par summētā darba laika uzskaiti – ir situācijas, kad ar ģenerālvienošanos ir noteikts sešu mēnešu pārskata periods, bet uzņēmuma koplīgumā – viena gada pārskata periods. Šādās situācijās, ņe- mot vērā, ka konkrētajā piemērā dar- binieka stāvoklis netiek ne uzlabots, ne pasliktināts, nav skaidrības, kuru nosa- cījumu piemērot,” norādīja J. Pumpiņš. MĀRIS BADOVSKIS , Labklājī- bas ministrijas Darba attiecību un darba aizsardzības politikas departa- menta direktors, konferencē aplieci- nāja, ka ir iespējams veidot „regulēju- mu, kas paredzētu saprātīgas atkāpes gadījumos, kad sociālie partneri par to vienojas un vispārējais darbinieku aizsardzības līmenis tiek saglabāts”. Turklāt ir uzsākts darbs pie Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2019/1152 (2019. gada 20. jūnijs) „Par pārredzamiem un paredzamiem darba apstākļiem” pārņemšanas, kur viens no galvenajiem uzsvariem likts uz koplī- gumu lomas stiprināšanu – dažos gadī- jumos pat pieļaujot atkāpes no Eiropas Savienības tiesiskā regulējuma. „Tas gan nenozīmē, ka mēs varētu ļoti brīvi un liberāli pāriet uz tādu sistēmu, kas paredzētu, ka ar ģenerālvienošanos var aizstāt likumu,” piebilda M. Badovskis. Tāpat viņš norādīja, ka koplīgumos jau tagad esot iespējams risināt situācijas, kuras likumos nav no- regulētas, piemēram, attālinātā darba jautājumi, tiesības atteikties no saziņas ārpus darba laika un tamlīdzīgi aspekti, kas krīzes laikā kļūst aizvien aktuālāki. Iespēja saņemt nodokļu atvieglojumus MĀRTIŅŠ SVIRSKIS , LBAS eksperts tautsaimniecības jautājumos, vērsa uzmanību uz iedzīvotāju ienāku- ma nodokļa (IIN) atvieglojumu nozī- mi koplīgumu pievilcības veicināšanai. Sociālo partneru ieskatā līdzās esoša- jam IIN atvieglojumam par ēdināša- nas izdevumiem uzņēmumos, kuros ir noslēgts koplīgums vai ģenerālvieno- šanās (480 eiro gadā jeb vidēji 40 eiro 20 BILANCES JURIDISKIE PADOMI Rosina paplašināt KOPLĪGUMU nosacījumus Koplīgumu slēgšana Latvijā pagaidām nav pārāk izplatīta, par spīti tam, ka šādas vienošanās var sniegt ieguvumus gan darba devējiem, gan darbiniekiem. Lai koplīgumi iedzīvotos, nepieciešama ne tikai uzņēmēju un arodbiedrību savstarpēja sapratne un gatavība abpusējiem kompromisiem, bet arī likumdevēja iesaiste, jo esošais normatīvais regulējums un iespējas, ko tas sniedz, nav pietiekami motivējošs. Ieteikumus koplīgumu attīstības veicināšanai tiešsaistes konferencē „ATTĪSTOT NOZARU KOPLĪGUMU PĀRRUNAS” sniedza gan Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK), gan Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) eksperti. DARBA TIESĪBAS21 NR. 1 (91), 2021. GADA JANVĀRIS DARBA TIESĪBAS mēnesī darbiniekam, nepārsniedzot 5% no darba devēja gada kopējā bruto algu fonda), būtu nepieciešami arī atvieglo- jumi par transporta izdevumiem darba vajadzībām, izdevumiem par darbinie- ku izmitināšanu un dienesta viesnīcām, veselības aprūpes izdevumiem, izdevu- miem par darba apģērbu, ekipējumu un individuālajiem aizsardzības līdzekļiem, darbinieku kvalifi kācijas celšanas izde- vumiem, kā arī pabalstiem darbinie- kiem īpašos dzīves gadījumos. Sociālie partneri neprasa, lai tiktu palielināts kopējais IIN atvieglojumu „fonds” – tie paliktu 480 eiro gadā, taču darba devējs un darbinieki iegūtu iespēju izvēlēties, vai šo atvieglojumu labāk piemērot ēdināšanas izdevumiem vai, piemē- ram, veselības aprūpes izdevumiem. Izpētot citu valstu pieredzi, secināts, ka daudzviet šāds mehānisms strādā (īpaši attiecībā uz darbinieku izglītības, kvalifi kācijas celšanas izdevumiem, kas parasti esot atskaitāmi no apliekama- jiem ienākumiem pilnā apmērā, turklāt dažās valstīs uzņēmumi var saņemt arī papildu nodokļu atvieglojumus saistībā ar darbinieku mācībām). INTS DĀLDERIS , Finanšu minis- tra padomnieks, solīja, ka ministrija esot atvērta sarunām arī par citu izdevumu iekļaušanu IIN atvieglojumos, tomēr šajā jautājumā esot „daudz tehniska rak- stura nianšu”. Viņš atzina, ka „atvieglo- jums par IIN ēdināšanai ir bijis mazāk populārs, nekā sākotnēji bija iecerēts, tāpēc, iespējams, nepieciešami vēl kādi pasākumi”. Tomēr aizvadītā gada rudenī valdības izvēle esot bijusi sociālo iemak- su samazināšana par vienu procentu, kas „kopumā ir lielāks atspaids visām noza- rēm un visu veidu uzņēmumiem”. Iespēja uzlabot darba un privātās dzīves līdzsvaru Ieteikumus koplīguma nosacī- jumiem, kas veicinātu darba un pri- vātās dzīves līdzsvarošanu, sniedza MĀRTIŅŠ PUŽULS , LBAS konsul- tants darba aizsardzības jautājumos, un KRISTĪNA VEIHMANE , LDDK Korporatīvās sociālās atbildības pro- jektu vadītāja. Arvien svarīgāk kļūst piedāvāt tādu darba vidi, kas atbalstītu un sekmētu darbinieku iespējas sa- vienot darba pienākumus ar ģi- menes pienākumiem, jo jaunā pa- audze „meklē veidu, kā privātajā dzīvē integrēt darbu, nevis otrādi”, uzsvēra K. Veihmane. Atsevišķas elastīgas dar- ba formas ir pieejamas 86% uzņēmu- mu, taču krietni aktīvāk tās izmanto sievietes, kas biežāk saskaras ar bērna vai pieaugušā aprūpes situācijām. Koplīgumos noteiktās elastīgas darba formas vecākiem nozīmē at- tālinātu darbu, elastīgu darba laiku, piedāvājumu bērnu pieskatīšanai dar- bavietā, darba devēja līdzfinansētus bērnu uzraudzīšanas pakalpojumus, strādājošiem vecākiem pielāgotu bēr- nudārza laiku, pasākumus darbinie- kiem ar ģimenēm, papildu brīvdienas (bērnudārza, skolas absolvēšanas, ārsta apmeklējuma u.tml. gadījumos). Savukārt gados vecākiem darbinie- kiem būtiskākie elastīga darba piemēri ir iespēja strādāt nepilnu darba dienu, pārkvalifi cēties mazāk intensīviem dar- biem, iegūt jaunu kvalifi kāciju un zinā- šanas, piemērota darba vide (ergono- misks darba vietas aprīkojums), mainīt darba vietu pret citu tajā pašā profesijā vai amatā, veselības aizsardzības garan- tijas, regulāras veselības pārbaudes un rīcība atbilstoši mediķu ieteikumiem, darba aizsardzības sistēmas pielāgošana. Elastīga darba vide svarīga arī ap- rūpētājiem, kam noderīgākie instru- menti būtu elastīgs darba grafi ks, at- tālināta darba iespējas, nepilna darba slodze, atbrīvojums no virsstundu dar- ba un darba devēja atbalsts. Savukārt nodarbinātajiem ar īpašām vajadzībām, kuriem būtiskākā ir vides pieejamība, noderīgas būtu attālināta un elastī- ga darba iespējas, mentora palīdzība, uzsākot darba gaitas, tehniskie palīglī- dzekļi, darba pienākumu pārdale. Galvenie ieteikumi, kuri būtu ie- kļaujami koplīgumos elastīgas darba vides nodrošināšanai, izstrādāti, ņemot vērā šo darbinieku vajadzības. Pirmkārt, tās ir saistītas ar darba laika izmaiņām – elastīgs darba laiks, nepilns darba laiks, dežūrdarbs, attālinātais darbs. Otrkārt, svarīga ir darba samaksa, kurā iekļauj prēmijas, piemaksas un citus atalgoju- ma elementus. Trešais aspekts – papildu brīvdienas, pie kurām pieskaitāmi arī mācību atvaļinājumi kvalifi kācijas cel- šanai. Kvalifikācijas paaugstināšanas sadaļā nozīmīgas ir prakses iespējas, mentorings, iekļaujošā izglītošana u.c. Savukārt darba vides apstākļu kategori- jā ietilpst gan nodarbināto iesaiste dar- ba aizsardzībā, gan darba vides pielāgo- šana un iekšējās uzraudzības realizācija. Veselības apdrošināšanas nosacī- jumos vēlams ietvert gan apdrošinā- šanas polises, gan īpašus fondus ne- laimes gadījumos darbā cietušajiem un arodslimniekiem (šādi tiek veidoti vairākās Eiropas valstīs, piemēram, Somijā). Veselību darbavietās var stiprināt ar arī ar sporta nodarbībām, nozares sportiskajām aktivitātēm un tamlīdzīgām norisēm. IKARS KUBLIŅŠ, portāla Bilance PLZ redaktorsFoto: © Rawpixel.com – stock.adobe.com Darba devēju ieteikums nozaru koplīguma mehānisma stiprināšanai – ļaut atkāpties no Darba likumā noteiktajām normām, ja puses par to vienojas koplīgumā.Tiesības nenorādīt uzteikuma iemeslu Lai arī Darba likuma 47. panta pirmās daļas otrais teikums noteic, ka darba devējam, uzteicot darba līgumu pārbaudes laikā, nav pienākuma norādīt uzteikuma iemeslu, tomēr judikatūras at- ziņas liecina, ka strīda gadījumā darba devējam ir jāspēj pierādīt uzteikuma iemeslu. Vienīgais pārbaudes termiņa noteikša- nas iemesls no darba devēja puses ir no- skaidrot, vai darbinieks atbilst viņam uzti- cētā darba veikšanai. Līdz ar to darba devēja vienīgais uzteikuma iemesls var būt darbinieka ne- spēja veikt viņam uzticēto darbu saskaņā ar darba līgumā noteikto un atbilstoši Darba likuma 49., 50., 51., 52., 53. un 57. pantam. Visi citi iemesli izbeigt darba tiesiskās attiecības nav savienojami ar Darba likuma 46. pantu. Darba devēja uzteikums ir atzīts par spēkā ne- esošu, darbinieks atjaunots darbā, piedzenot vidējo izpeļņu, arī lietās, kurās uzteikuma pamatā nebija darbinieka nespēja pienācīgi izpildīt saistību, bet, piemēram, darbinieces iebildumi pret izmaksāto aplokšņu algu vai darbinieces atteikšanās darba devēja organizētā pasākumā iet pirtī kailai 1 . Lai arī vienu no šīm lietām tiesa ir saistījusi ar Darba likuma 9. pantu, bet otru ar Darba likuma 29. pan- tu, autores ieskatā abas lietās būtu piemērojama Darba likuma 9. panta pirmā daļa, kas noteic: „Aizliegts sodīt darbinieku vai citādi tieši vai ne- tieši radīt viņam nelabvēlīgas sekas tāpēc, ka dar- binieks darba tiesisko attiecību ietvaros pieļaujamā veidā izmanto savas tiesības.” Gan Darba likuma 9. panta otrā daļa, gan Darba likuma 29. panta trešā daļa noteic, ka pie- rādīšanas pienākums pāriet uz darba devēju, ja darbinieks norāda uz apstākļiem, kas varētu būt par pamatu darba devēja radītajām nelabvēlīgajām sekām vai darbinieka tiešai vai netiešai diskrimi- nācijai. Ja darbinieks ir norādījis uz iepriekš mi- nētajiem apstākļiem, tad Darba devējam ir jābūt gatavam pierādīt, ka, pirmajā gadījumā, darbinieks nav sodīts, viņam nav tieši vai netieši radītas ne- labvēlīgas sekas tāpēc, ka darbinieks darba tiesisko attiecību ietvaros pieļaujamā veidā izmanto savas tiesības, bet, otrajā gadījumā, atšķirīgās attieks- mes pamatā ir objektīvi apstākļi, kas nav saistīti ar darbinieka piederību pie noteikta dzimuma, rases, ādas krāsas, vecuma, invaliditātes, reliģis- kās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem, vai arī to, ka darbinieka seksuālā orientācija (vai cita „dis- kriminācijas kataloga” pazīme) ir attiecīgā darba veikšanas vai attiecīgās nodarbošanās objektīvs un pamatots priekšnoteikums. Judikatūrā ir atzīts: „Darba likuma 47. panta pirmā daļa atļauj darba devējam neminēt uzteikuma iemeslu, taču tādam jāpastāv, lai gadījumā, ja darbinieks no- rāda, ka darba līgums pārbaudes laikā uzteikts, pārkāpjot atšķirīgas attieksmes aizliegumu (Darba likuma 48. pants), darba devējs spētu pierādīt, ka minētās normas pārkāpuma nav.” 2 „Pirmās instances tiesa atzinusi, kam pie- vienojusies arī apelācijas instances tiesa, ka no Darba likuma 46. pantā noteiktā pārbaudes mēr- ķa izrietošais, proti, vai darbinieks atbilst darba veikšanai, nav vērtējams tiesai. Tas ir atstāts dar- ba devēja ziņā. Senāta ieskatā pats par sevi šāds apgalvojums ir pareizs, jo vispirms izvērtēšanu neapšaubāmi veic darba devēja. Taču, izskatot strīdu tiesā un ievērojot konkrēto situāciju, proti, arī to, ka prasītāja uzskata, ka vērtēšanas anketa ir radusies tikai tāpēc, lai darba devēja attaisnotu uzteikumu, kurš izsniegts, pārkāpjot atšķirīgas attieksmes aizlieguma noteikumu, tiesai ir jā- pārbauda, vai tiešām ir konstatējama prasītājas neatbilstība veicamajam darbam, proti, jāpār- bauda, vai tiešām pastāv atbildētāja norādītais uzteikuma iemesls.” 3 UZTEIKUMS pārbaudes laikā un procesuālā termiņa nokavējuma sekas Kārtību tādam specifi skam darba devēja vai darbinieka uzteikuma veidam kā uzteikums pārbaudes laikā noteic Darba likuma 46., 47. un 48. pants. Raksta mērķis ir apkopot judikatūras atziņas attiecībā uz pārbaudi un uzteikuma izsniegšanu darbiniekam. 1 Sk. AT Civillietu departamenta 2017. gada 14. novembra spriedumu lietā Nr. SKC762/2017, AT Senāta 2013. gada 6. decembra spriedumu lietā Nr. SKC–2504/2013. 2 AT Civillietu departamenta 2017. gada 14. novembra spriedums lietā Nr. SKC– 762/2017. 3 AT Senāta 2013. gada 6. decembra spriedums lietā Nr. SKC–2504/2013. DARBA TIESĪBAS 22 BILANCES JURIDISKIE PADOMI Foto: © Anna Shvets – PexelsJa līgumā ir noteikts pārbaudes laiks, darbinieks var izbeigt darba tiesiskās attie- cības, nenorādot iemeslu, bet darba devējam ir jārēķinās, ka strīda gadījumā atbilstoši Darba liku- ma 125. pantam vai Darba likuma 9. panta otrajai daļai, vai Darba likuma 29. panta trešajai daļai dar- ba devējam ir pienākums pierādīt, ka darba līguma uzteikums ir tiesiski pamatots un atbilst noteiktajai darba līguma uzteikšanas kārtībai. Uzteikuma izsniegšanas datums Darba likuma 46. panta otrās daļas pirmais tei- kums noteic, ka pārbaudes termiņš nedrīkst būt ilgāks par trim mēnešiem. Savukārt Darba likuma 47. panta pirmās daļas pirmais teikums noteic: „Pārbaudes laikā darba devējam un darbiniekam ir tiesības rakstveidā uzteikt darba līgumu trīs dienas iepriekš.” Ja līgumā ir noteikts maksimāli pieļaujamais pārbaudes laiks, tad trīs mēnešu laikā darbinieks vai darba devējs var uzteikt darba līgumu, sagatavojot un paziņojot otrai pusei uzteikumu. Bieži pārpratumus izraisa tiesību normas tekstā minētais „trīs dienas iepriekš”. Saska- ņā ar Augstākās tiesas Senāta judikatūru uzteikums ir sagatavojams un izsniedzams visā pārbaudes termiņā. Savukārt trīs dienas iepriekš attiecas uz laiku, kādā darbinieks (analoģiski kā Darba liku- ma 103. pantā ir noteikts darba devēja uzteikuma termiņš) pēc darba devēja uzteikuma vēl turpina veikt darbu un saņemt algu. Termiņu aprēķināšanu var ilustrēt ar piemēru no lietas 4 , kurā darbinieks uzskatījis, ka pārbaudi ir izturējis, bet darba devējs – ka atbilstoši Darba likuma normām ir tiesiski uzteicis darba līgumu, jo sagatavojis un izsniedzis darbiniekam uzteikumu pārbaudes termiņa priekšpēdējā dienā: „(..) 2004. gada 9. februārī Bauskas rajona pado- me tās izpilddirektores D.L. personā noslēgusi dar- ba līgumu ar I.L. (..), nosakot pārbaudes laiku līdz 2004. gada 7. maijam (aut. piez. – piektdiena). (..). Darba devējs 2004. gada 6. maijā (aut. piez. – ceturtdiena) iepazīstinājis I.L. ar rīkojumu Nr. 35/2–5 „Par darba līguma uzteikumu”, kurā paziņots par darba līguma uzteikšanu 2004. gada 10. maijā (aut. piez. – pirmdiena), (..).” (..) I.L. veicis galvenā speciālista pienākumus Bauskas rajona padomes Attīstības un plānošanas nodaļā arī pēc pārbaudes termiņa beigām – līdz 2004. gada 10. maijam (aut. piez. – pirmdiena) ieskaitot.” Augstākās tiesas Senāts ir atzinis: „Uzteikums stājas spēkā no tā pieņemšanas brīža, nevis ar tā termiņa (trīs dienas) notecējuma brīdi. Līdz ar to darba līgumu var uzteikt arī pēdējā pār- baudes dienā. Darba likuma 47. panta otro daļu piemērojot, to varētu iztulkot šādi – ja nolīgtais pārbaudes termiņš ir beidzies un neviena no pusēm nav uzteikusi darba līgumu un darbinieks turpina veikt darbu, atzīstams, ka viņš izturējis pārbaudi.” 5 Senāts nonāca pie secinājuma, ka darba devējs, uz- sakot darba līgumu I.L. 2004. gada 6. maijā, t.i., pārbaudes termiņa priekšpēdējā dienā, nav pārkāpis darba līguma uzteikšanas kārtību. Vienlaikus no sprieduma lietā Nr. SKC– 12/2006 ir secināms, ka darbiniekam saskaņā ar Darba likuma 47. panta pirmās daļas pirmo teikumu ir tiesības nostrādāt vēl trīs dienas no uzteikuma saņemšanas dienas (ja uzteikums dar- biniekam ir paziņots darba līgumā noteiktajā pār- baudes termiņā). Saskaņā ar judikatūru uzteikums stājas spēkā ar tā paziņošanu darbiniekam. Judikatūrā atzīts: „Izlemjot jautājumu par to, kad ir izdarīts darba devēja uzteikums darba tiesisko attiecību izbeigša- nai, noteicošā nozīme ir nevis uzteikuma sastādīša- nas datumam, bet dienai, kad uzteikumu ir saņēmis darbinieks, tikai pēc uzteikuma saņemšanas darbi- nieks spēj realizēt Darba likumā šim gadījumam paredzētās tiesības un noteiktās garantijas.” 6 Svarīgi uzsvērt, ka iepriekš minētajā lietā Nr. SKC–12 darba devējs uzteikumu darbiniekam 23 NR. 1 (91), 2021. GADA JANVĀRIS IVETA ZELČA Mg. iur., zvērināta advokāte, iveta.zelca@ litigator.eu Foto: Aivars Siliņš Noteicošā nozīme ir nevis uzteikuma sastādīšanas datumam, bet dienai, kad uzteikumu ir saņēmis darbinieks, tikai pēc uzteikuma saņemšanas darbinieks spēj realizēt Darba likumā šim gadījumam paredzētās tiesības un noteiktās garantijas. DARBA TIESĪBAS 4 AT Senāta Civillietu departamenta 2006. gada 11. janvāra spriedums lietā Nr. SKC–12. 5 AT Senāta Civillietu departamenta 2006. gada 11. janvāra spriedums lietā Nr. SKC – 12, sk. arī 2007. gada 28. februāra spriedumu lietā Nr. SKC–88. 6 AT Senāta Civillietu departamenta 2009. gada 11. februāra spriedums lietā Nr. SKC–49.paziņoja klātienē. Savukārt ārkārtējās situācijas laikā 7 „darba devējam ir pienākums: nodrošināt darbiniekiem attālinātā darba iespējas, ja darba specifika to pieļauj”. Tādēļ darba devējam, iz- sniedzot uzteikumu, ir jārēķinās ar Darba likuma 112. 1 panta pirmajā un otrajā daļā noteiktajiem termiņiem. Ieteicams paredzēt darba līgumā, ka uzteikumu var nosūtīt arī uz elektronisko pasta adresi, izmantojot drošu elektronisko parakstu. Prekluzīvs termiņš uzteikuma apstrīdēšanai Darba likuma 48. pants noteic: „Ja darba devējs, uzteicot darba līgumu pārbaudes laikā, ir pārkāpis atšķirīgas attieksmes aizliegumu, darbiniekam ir tiesības celt prasību tiesā viena mēneša laikā no dienas, kad viņš saņēmis darba devēja uzteikumu.” Judikatūrā ir atzīts, ka arī Darba likuma 9. pants ir attiecināms uz Darba likuma 48. panta tvērumu. Piemēram, „Darbinieka tiesības tikt aizsargātam pret darba devēja īstenotu diskrimināciju Darba li- kuma 29. panta izpratnē un pret darba devēja radī- tajām nelabvēlīgajām sekām Darba likuma 9. panta izpratnē ir atvasinātas no Latvijas Republikas Sa- tversmes 91. pantā atklātā vienlīdzības principa, kas darba tiesisko attiecību jomā konkretizēts Darba likuma 7. pantā. Līdz ar to abas minētās tiesības ir salīdzināmas un arī to aizsardzības līmenim jābūt salīdzināmam.” 8 Analoģiska kārtība ir noteikta Darba likuma 122. panta pirmās daļas pirmajā teikumā: „Dar- binieks var celt tiesā prasību par darba devēja uz- teikuma atzīšanu par spēkā neesošu viena mēneša laikā no uzteikuma saņemšanas dienas.” Judikatūrā attiecībā uz Darba likuma 122. pan- ta iztulkošanu ir secināts, ka termiņa nokavējums, ja prasība nav celta viena mēneša laikā un nav lūgts atjaunot termiņu, ir pamats izbeigt tiesvedību 9 . Vēlos vērst uzmanību, ka Augstākā tiesa, skatot lietu paplašinātā sastāvā, lietā Nr. SKC–404/2018 konstatēja, ka Darba likuma 122. pantā noteiktais termiņš ir prekluzīvs termiņš, kas saskaņā ar tiesību doktrīnu „(..) iznīcina ne vien prasījumu (kā noil- gums), bet arī pašu tiesību (Lēbers A. Par preklu- siviem termiņiem. Tieslietu ministrijas Vēstnesis, 1924, Nr. 1, 36. lpp.)”. No iepriekš minētajām atziņām secināms, ka reizē ar prekluzīvā termiņa izbeigšanos zūd tiesības, kas no šā termiņa ir padarītas at- karīgas. Vienlaikus norādāms uz prekluzīvā ter- miņa un noilguma atšķirīgo juridisko dabu. 10 Augstākās tiesas Senāts tiesas spriedumos līdz 2018. gadam 11 ir atzinis, ka „(..) materiāltiesiskā prekluzīvā viena mēneša termiņa nokavējums pra- sības celšanai tiesā ir patstāvīgs pamats prasības noraidīšanai, kas turklāt tiesai jāņem vērā pēc savas iniciatīvas (sk. Senāta 2004. gada 19. maija sprie- dumu lietā Nr. SKC–229, 2004. gada 3. novembra spriedumu lietā Nr. SKC–591, 2004. gada 14. jūlija spriedumu lietā Nr. SKC–364, 2006. gada 17. maija spriedumu lietā Nr. SKC–337, 2009. gada 11. no- vembra spriedumu lietā Nr. SKC–1052, Senāta Civillietu departamenta 2012. gada 14. decembra spriedums lietā Nr. SKC–886/2012, 2004. gada tie- su prakses apkopojuma „Par likumu piemērošanu, izšķirot tiesās strīdus, kas saistīti ar darba līguma izbeigšanos vai grozīšanu” 6.2. sadaļu, 2011. gada Senāta tiesu prakses apkopojuma lietās par indivi- duālajiem darba strīdiem 3. daļu). Tādējādi ir pamats prezumēt, ka arī Darba li- kuma 48. pantā ietvertais termiņš ir uzskatāms par materiāltiesisku prekluzīvu viena mēneša termiņu. Šaubas rada fakts, vai saskaņā ar Civilprocesa liku- ma 10. pantā noteikto sacīkstes principu ar līdzši- nējo judikatūru ir savienojama nostāja, ka tiesai pēc savas iniciatīvas ir jāvērtē, vai prasītājs ir ievērojis materiāltiesisko prekluzīvo viena mēneša termiņu. Kopsavilkums Ja darba līgumā ir noteikts pārbaudes laiks, darbinieks var izbeigt darba tiesiskās attiecības, nenorādot iemeslu, bet darba devējam ir jārēķi- nās, ka strīda gadījumā atbilstoši Darba likuma 125. pantam vai Darba likuma 9. panta otrajai da- ļai, vai Darba likuma 29. panta trešajai daļai darba devējam ir pienākums pierādīt, ka darba līguma uz- teikums ir tiesiski pamatots un atbilst noteiktajai darba līguma uzteikšanas kārtībai. Ja līgumā ir noteikts maksimāli pieļaujamais pārbaudes laiks, tad trīs mēnešu laikā darbinieks vai darba devējs var uzteikt darba līgumu, sagatavojot un paziņojot otrai pusei uzteikumu. No sprieduma lietā Nr. SKC–12/2006 ir se- cināms, ka darbiniekam saskaņā ar Darba likuma 47. panta pirmās daļas pirmo teikumu ir tiesības nostrādāt vēl trīs dienas no uzteikuma saņemšanas dienas (ja uzteikums darbiniekam ir paziņots darba līgumā noteiktajā pārbaudes termiņā). DARBA TIESĪBAS 24 BILANCES JURIDISKIE PADOMI Ir pamats prezumēt, ka arī Darba likuma 48. pantā ietvertais termiņš ir uzskatāms par materiāltiesisku prekluzīvu viena mēneša termiņu. 7 No 2020. gada 9. novembra līdz 11. janvārim, ja termiņš netiks pagarināts, kas noteikts saskaņā ar Ministru kabineta 2020. gada 6. novembra rīkojuma Nr. 655 1. punktu. 8 AT Civillietu departamenta 2017. gada 14. novembra spriedums lietā Nr. SKC–762/2017. 9 Sk. AT Civillietu departamenta 2018. gada 25. aprīļa spriedumu lietā Nr. SKC–404/2018, arī „Atsevišķās domas”. 10 AT Civillietu departamenta 2018. gada 25. aprīļa spriedums lietā Nr. SKC–404/2018. 11 Sk. AT Civillietu departamenta 2018. gada 25. aprīļa spriedumu lietā Nr. SKC–404/2018.Līdz janvāra beigām iespējams saņemt sertifi cēta mediatora pakal- pojumu visu veidu civiltiesisku strī- du risināšanai, tai skaitā darba lietās, mantojuma lietās, saistību tiesībās, komerclietās, nekustamo īpašumu jautājumos un citos civiltiesiskos strīdos. Mediācijas pakalpojumi ir pieejami visā Latvijā, un tos var iz- mantot gan fi ziskas, gan juridiskas personas, gan personas, kuru strīds jau tiek skatīts kādā no Latvijas tie- sām, gan personas, kuru strīds vēl nav nonācis līdz tiesai. Mediācijas notiek gan klātienē, gan attālināti. Ikvienam ir iespēja saņemt daļēji vai pilnībā fi nansētu mediācijas pa- kalpojumu. Pusēm tiek nodrošinātas pirmās piecas mediācijas sesijas (kat- ra stundu ilga) ar katras puses līdz- maksājumu piecu eiro apmērā par katru sesiju. Līdzmaksājums nav jā- sedz personām, kuras ir atbrīvotas no tiesas izdevumu samaksas ar tiesneša lēmumu, kā arī personām, kas atzītas par trūcīgām vai maznodrošinātām. Izvēlēties sertifi cētu mediatoru var vietnē www.sertificetimediatori.lv, kā arī sazinoties ar Sertifi cētu me- diatoru padomi, rakstot e–pastu uz mediacija@smp.lv vai zvanot pa tāl- runi 28050777. Pilotprojektu „Mediācija civil- lietās” īsteno Eiropas Padomes Tiesiskuma efektivitātes izvērtēša- nas komisija (CEPEJ) sadarbībā ar Tieslietu ministriju un Sertifi cētu mediatoru padomi. Projektu fi nan- siāli atbalsta Eiropas Savienība un Eiropas Padome. Jauns akciju opciju regulējums Aktuāli grozījumi Darba likumā Ekonomisko lietu tiesa darbu sāks 31. martā Līdz 30. janvārim var saņemt līdzfi nansētu mediāciju civillietās Sabiedrības ar ierobežotu atbil- dību (SIA) darbinieki savā īpašumā varēs iegūt uzņēmuma daļas, paredz 2020. gada 17. decembra GROZĪ- JUMI KOMERCLIKUMĀ . Līdz- šinējais regulējums paredzēja iespēju piešķirt akciju pirkuma tiesības tikai darbiniekiem akciju sabiedrībās. Darbinieki varēs iegūt uzņēmu- ma kapitāldaļas par nomināla cenu vai bez maksas pēc noteiktā laika perioda neatkarīgi no uzņēmuma kapitāla daļu tā brīža patiesās vēr- tības. Akciju opciju piešķiršana ir bonusu izmaksāšanas sistēma, kas ļauj uzņēmumiem piesaistīt sev sva- rīgus darbiniekus uz vairākiem ga- diem. Akciju opciju būtība ir iespēja īpašniekiem dalīties ar uzņēmuma kapitāla daļām ar plašāku vadības komandu. „Jaunais akciju opciju regulējums palīdzēs mainīt to, kā skatāmies uz uzņēmējdarbību, un kļūs par vilkmi jauno uzņēmumu attīstībai. Mēs mērķējam uz labāko regulējumu re- ģionā, kas palīdz jaunu, starptautiski konkurētspējīgu uzņēmumu attīstī- bai,” akcentē Reinis Znotiņš, Saei- mas Ilgtspējīgas attīstības komisijas Informācijas tehnoloģiju un inovatī- vas uzņēmējdarbības apakškomisijas priekšsēdētājs, cerot uz jaunuzņēmu- mu izaugsmes vilni Latvijā. Par personāla akcijām un akciju opcijām, to ieguvumiem un nākotnes redzējumu var lasīt arī žurnāla e–ar- hīvā (https://www.plz.lv/ezurnals/ ebjp/ ) Alises Veides, zvērinātu advo- kātu biroja BDO Law juristes, rakstā 2019. gada oktobra numurā, kā arī par to, kā ar darbinieku akciju opcijām uzņēmējam motivēt darbiniekus un ietaupīt nodokļus, var uzzināt Vikto- rijas Kristholdes–Lūses, zvērinātu ad- vokātu biroja Vilgerts Nodokļu tiesību prakses ekspertes, rakstā 2019. gada aprīļa numurā. Lai nodrošinātu efektīvāku no- sūtīto darbinieku tiesību aizsardzību atbilstoši Eiropas Savienības tiesību normās ietvertajam regulējumam, Saeima 21. decembrī galīgajā la- sījumā pieņēma GROZĪJUMUS DARBA LIKUMĀ . Izmaiņas regulējumā attiecas uz ārvalstu komersantiem, kas nosūta darbiniekus strādāt Latvijā, tādējādi ietekmējot arī situāciju un konku- rences apstākļus Latvijas darba tirgū. Darba likums papildināts ar regulējumu, kas attiecināms uz pa- gaidu darba aģentūru jeb darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma snie- dzēju. Likumā nostiprināts princips, ka darbaspēka nodrošināšanas pa- kalpojuma sniedzējs ir atbildīgs par noteikumu, kas reglamentē darbi- nieku nosūtīšanu, ievērošanu. Nosū- tītajam darbiniekam ir nodrošināmi tādi paši darba apstākļi un nodar- binātības noteikumi, kādus nodro- šinātu un piemērotu darbiniekam, ja tas pie darbaspēka pakalpojuma saņēmēja būtu tieši nodarbināts un veiktu tādu pašu darbu. Grozījumi paredz Darba likumā ietvert pamatprincipu par to, ka dar- binieka nosūtīšanas gadījumā darba samaksas jēdziens un darba samak- sas obligātie elementi ir nosakāmi atbilstoši tās valsts normatīvajiem aktiem vai praksei, uz kuras terito- riju darbinieks tiek nosūtīts. Saistībā ar tiesnešu atlases proce- sa ieilgšanu EKONOMISKO LIE- TU TIESA kā specializēta pirmās instances rajona (pilsētas) tiesa dar- bu sāks nevis 2021. gada 1. janvārī, bet 2021. gada 31. martā. To paredz Tieslietu ministrijas sagatavotie gro- zījumi likumā „Par tiesu varu”, kas Saeimā pieņemti 2020. gada 10. de- cembrī. Līdz ar to visu to prasījumu piekritība, kas būtu bijuši no šā gada sākuma jāizskata jaunajai specializē- tajai tiesai, līdz 2021. gada 30. mar- tam tiek noteikta atbilstoši tiem pie- kritības noteikumiem, kas bija spēkā 2020. gada 31. decembrī. JURIDISKIE JAUNUMI 25 NR. 1 (91), 2021. GADA JANVĀRIS26 BILANCES JURIDISKIE PADOMI TIESU PRAKSE Situācijas apraksts Pieteicēja SIA Eiroway CO 2013. gada marta PVN deklarācijā Valsts ieņēmumu dienestam (turp- māk – VID) uzrādīja pārmaksāto PVN summu 57 234,78 eiro. VID apstiprināja pārmaksāto PVN summu 402,97 eiro un atteica apstiprināt pārmaksāto PVN sum- mu 56 831,81 eiro, ko veidoja zau- dētais parāds. Atteikums pamatots ar apstākli, ka zaudētā parāda rašanās diena ir 2009. gada 16. augusts, līdz ar to pieteicējai bija tiesības koriģēt priekšnodokli, samazinot valsts bu- džetā maksājamo nodokļa summu par 2009. gadu, vēlākais, 2012. gada marta PVN deklarācijā. Pieteicēja vērsās administratīvajā tiesā, lūdzot uzlikt pienākumu VID samazināt valsts budžetā maksājamo nodokļa summu par zaudētā parā- da nodokļa summu. Izskatījusi lietu apelācijas kārtībā, Administratīvā ap- gabaltiesa ar 2017. gada 23. oktob- ra spriedumu pieteikumu noraidīja, pievienojoties Administratīvās rajona tiesas motivācijai. Pieteicēja tiesai bija norādījusi, ka tā nevarēja agrāk prasīt samazināt valsts budžetā maksājamo nodokļa summu tā iemesla dēļ, ka nebija tiesu izpildītāja akta par piedziņas neie- spējamību, un šādu aktu kā priekš- noteikumu paredz likums. Tiesa gan konstatēja, ka pieteicējas prasība par parāda piedziņu no darījumu partne- ra apmierināta jau ar Rīgas šķīrējtie- sas 2010. gada 6. aprīļa spriedumu, 2010. gada 21. jūnijā izsniegts izpildu raksts, savukārt aktu par piedziņas ne- iespējamību zvērināts tiesu izpildītājs izsniedza 2012. gada 17. decembrī pēc pieteicējas telefoniska pieprasījuma. Tiesa spriedumā norādījusi, ka pie- teicējai bija pienākums pašai rūpēties par to, lai nezaudētu iespēju atgūt pār- maksātā nodokļa summu. Pieteicēja varēja laikus lūgt zvērinātam tiesu iz- pildītājam konstatēt parāda piedziņas neiespējamību. Finanšu ministrijas skaidrojums Senāts lietas sagatavošanas ietva- ros lūdza procesa dalībniekiem sniegt papildu paskaidrojumus par lietā pie- mērotā tiesiskā regulējuma atbilstību Padomes 2006. gada 28. novembra direktīvai 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (turpmāk – PVN direktīva), tostarp direktīvas 90. un 273. pantam, kā arī PVN neitralitātes un samērīgu- ma principam (ievērojot arī Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) spriedumos sniegto interpretāciju), kā arī par tiesvedību ilgumu kā iespējamu šķērsli, īstenojot tiesības uz zaudēto parādu nodokļa summu atgūšanu. VID paskaidrojumos norāda, ka uz izskatāmo lietu nav attiecināms PVN direktīvas 90. un 273. pants. Savukārt EST lietās, uz kurām bija vērsis uzma- nību Senāts, tika vērtēts PVN neitrali- tātes un samērīguma princips, piemē- rojot attiecīgos direktīvas pantus. VID arī norādīja, ka priekšnodokļa atskai- tīšana par zaudētajiem parādiem vis- pārēji ir nepamatota tā iemesla dēļ, ka nodokļu maksātājs laikus nav reaģējis un iesniedzis tiesā prasības pieteikumu par parāda piedziņu. Senāts lūdza Finanšu ministrijai sniegt informāciju par PVN direk- tīvas izvēles normu ieviešanu liku- mā. Ministrija norādījusi, ka jaunais Pievienotās vērtības nodokļa likums (turpmāk – PVN likums) stājās spēkā 2013. gada 1. janvārī un tajā pārņem- tas iepriekš spēkā esošā likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” normas, arī noteikumi par priekšnodokļa ko- rekcijām par zaudētiem parādiem, kas attiecīgi ir transponēti PVN likuma 105. pantā un arī patlaban ir spēkā esoši. Lai reģistrētam PVN maksātā- jam rastos tiesības pretendēt uz valsts budžetā maksājamo nodokļa summu samazināšanu par zaudētā parāda no- dokļa summu saskaņā ar PVN likuma 105. panta trešo daļu, tam triju gadu laikā no parāda rašanās brīža ir jāie- sniedz prasības pieteikums tiesā un jāizpilda citi PVN likuma 105. pan- ta pirmās daļas nosacījumi. Un brīdī, kad jau ir tiesas spriedu ms par parāda piedziņu no preču vai pakalpojumu saņēmēja un tiesu izpildītāja akts par piedziņas neiespējamību, tad šis reģis- trētais PVN maksātājs norāda nodokļa summu par zaudēto parādu atbilstošā deklarācijā saskaņā ar PVN likuma 105. panta sestajā daļā noteikto kārtību. Tiesības veikt PRIEKŠNODOKĻA KOREKCIJU par zaudētajiem parādiem Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departaments 2020. gada 26. novembrī rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz SIA Eiroway CO pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta, ar kuru samazinātu valsts budžetā maksājamo pievienotās vērtības nodokļa (PVN) summu par zaudētā parāda nodokļa summu 56 831,81 eiro, izdošanu, sakarā ar SIA Eiroway CO kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2017. gada 23. oktobra spriedumu.Tādējādi triju gadu laikā kopš parāda rašanās brīža ir jāizpil- dās tam, ka ir iesniegts prasības pieteikums tiesā, un nav būtiski, vai tajā brīdī lieta jau ir izspriesta un vai ir tiesu izpildītāja akts par piedziņas neiespējamību. Senāta atziņas Senāts norādījis, ka tam nav iz- protams VID papildu paskaidrojumos sniegtais viedoklis par to, ka PVN di- rektīvas 90. pants un ar tā piemērošanu saistītā EST judikatūra nav saistāma ar izskatāmo gadījumu. Senāta ieskatā EST atziņas liek ņemt vērā PVN di- rektīvas principus, un tas valstu izvēli būtiski ierobežo. Kā atzinusi EST, PVN direktīvas 90. panta 1. punktā dalībvalstīm ir no- teikts pienākums samazināt nodokļa bāzi un tātad PVN summu, kas no- dokļa maksātājam jāmaksā, katrreiz, kad pēc darījuma noslēgšanas nodokļa maksātājs nav saņēmis daļu no atlī- dzības vai visu atlīdzību. Šajā tiesību normā izpaužas PVN direktīvas pa- matprincips, ka nodokļa bāzi veido faktiski saņemtā atlīdzība, nodokļu administrācija nevar piedzīt kā PVN summu, kas pārsniedz nodokļa maksā- tāja saņemto summu (sprieduma lietā Kraft Foods Polska 26., 27. punkts). Ja nav notikusi pilnīga vai daļēja pirkuma apmaksa un līgums nav ticis izbeigts vai atcelts, tad pircējam nolīgtā maksa ir jāsamaksā un pārdevējam – tā kā viņš vairs nav preces īpašnieks – principā saglabājas kreditora tiesības, uz kurām tas var pamatoti atsaukties. PVN direktīvas 90. pants nepie- ļauj tādus valsts tiesību aktus, kuros ir paredzēts, ka nodokļa maksātājs nevar koriģēt PVN bāzi gadījumā, ja tā parādnieks pilnībā vai daļēji nav samaksājis summu, kas ir jāmaksā par darījumu, ja minētais parādnieks vairs nav PVN maksātājs (sprieduma lietā A–PACK CZ 28. punkts). Citā lietā tika atzīts, ka dalībval- stij nav atļauts PVN bāzes samazinā- jumam paredzēt nosacījumu par to, ka maksātnespējas procedūra ir bijusi neveiksmīga, ja šāda procedūra var ilgt vairāk nekā desmit gadus. Identisku rezultātu varētu sasniegt arī tad, ja no- dokļa maksātājam tiktu piešķirtas tie- sības uz samazinājumu, līdzko tas kon- statē pamatotu iespējamību, ka parāds netiks segts, pat ja nodokļa bāze būtu no jauna jānovērtē, to palielinot gadī- jumā, ja apmaksa tomēr notiktu (sprie- duma lietā Di Maura 27., 29. punkts). Senāts arī konstatējis, ka pat tad, ja nodokļa maksātājs pēc iespējas ātri un godprātīgi cenšas iegūt noteiktību attiecībā uz parāda nesamaksāšanu (tiesas spriedums un tiesu izpildītā- ja akts par piedziņas neiespējamību), tiesvedības un piedziņas procesa kopējā ilguma dēļ tas var nepaspēt šo noteik- tību iegūt likumā noteiktajā termiņā. Tiesas process (kas var risināties trīs tiesu instancēs) un piedziņas process kopā nereti var pārsniegt trīs gadus, un šo procesu ātrāka norise nav atkarīga tikai no prasītāja. Senāts nepiekrīt VID minētajam, ka neiekļaušanās trīs gadu termiņā saistīta ar to, ka nodokļu mak- sātājs laikus nav reaģējis un iesniedzis pieteikumu tiesā par parāda piedziņu. Senāts nesaskata, ka trīs gadu ter- miņš nodokļa korekcijai būtu saistāms ar ierobežojumu nodokļu administrā- cijai veikt priekšnodokļa atskaitīšanas pamatotības pārbaudi vairāk nekā pēc trīs gadiem. Iespēja pārbaudīt ar darīju- mu saistītus apstākļus, ja pastāv šaubas par darījuma īstumu, būtību, norisi vai nodokļa aprēķināšanas pareizību, VID vispārīgā kārtībā pastāv visu trīs gadu laikā pēc nodokļa samaksas termiņa (likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23. panta pirmā daļa). Turklāt gadīju- mā, ja pieteicēja parāda nesamaksāšanas dēļ samazinātu valsts budžetā maksā- jamo nodokli, atbilstoši likumam tālāk tieši būtu jāseko tam, ka parādnieks at- maksā iepriekš atskaitīto priekšnodokli. Ar 2017. gada 20. aprīļa grozīju- miem PVN likuma 105. pantā tika ietverta 2. 1 daļa, kas paredzēja, ka šā panta pirmās daļas 2. punkta nosa- cījums („parāds ir radies pēdējo triju taksācijas gadu laikā”), īstenojas, ja tri- ju gadu laikā no parāda rašanās brīža iesniegts prasības pieteikums tiesā par parāda piedziņu no preču vai pakalpo- jumu saņēmēja – attiecībā uz šā panta trešajā daļā minēto gadījumu. Lai arī grozījumi PVN likumā, iekļaujot 105. pantā 2. 1 daļu, stājušies spēkā tikai 2017. gada 1. jūnijā, Senāts uzskatīja par iespējamu tos izmantot, izskatot konkrēto lietu. Senāts nosprieda, ka apgabaltiesa ir nepareizi piemērojusi PVN likuma 105. pantu, jo nav to interpretējusi at- bilstoši PVN direktīvai un normas mēr- ķim, kādu to atklāj arī vēlāk izdarītie grozījumi. Tādēļ spriedums ir atceļams un lieta nosūtāma jaunai izskatīšanai. Senāts ar blakus lēmumu kon- statēja, ka VID kā procesa dalīb- nieks ir sniedzis acīmredzami nepareizu un neargumentētu at- bildi uz jautājumu par Latvijas tiesību normu saistību ar PVN direktīvu un attiecīgu EST judikatūru un ka būtībā vispār nav sniedzis atbildi uz jautājumu par tiesvedības ilguma ietekmi uz tie- sībām izpildīt nodokļa samazināšanas priekšnoteikumus. Senāts norādījis, ka tam nav izprotams, kādā veidā VID, kas ir kompetentā iestāde nodokļu piemērošanā un kam būtu jāpārzina arī ES tiesiskais regulējums, nonācis līdz tam, ka tiek sniegtas šāda satura atbildes. Tas nedara godu VID kā tie- sību normu piemērotājam attiecīgajā jomā. Senāts uzskatīja par nepiecie- šamu vērst VID vadības uzmanību uz minēto situāciju un nepieciešamību uz- labot VID pārstāvību administratīvajās lietās tiesā, kā arī vērst uzmanību uz nepienācīgi sniegtu atbildi uz šajā lietā tiesas uzdotajiem jautājumiem un pie- nākumu godprātīgi pildīt procesuālos pienākumus. Sagatavots pēc LR Senāta sprieduma lietā Nr. A420126416, SKA–122/2020 27 NR. 1 (91), 2021. GADA JANVĀRIS Nodokļa bāzi veido faktiski saņemtā atlīdzība, nodokļu administrācija nevar piedzīt kā PVN summu, kas pārsniedz nodokļa maksātāja saņemto summu. TIESU PRAKSEDarba likuma 31. pantā ir noteikts, ka visi prasījumi, kas izriet no darba tiesiskajām attie- cībām, noilgst divu gadu laikā, ja likumā nav noteikts īsāks noil- guma termiņš. Ja darba devējam bija pienākums izsniegt darbi- niekam rakstveida aprēķinu, no- ilguma termiņš sākas ar aprēķina izsniegšanas dienu. Ja darba de- vējs aprēķinu neizsniedz, attiecī- gais prasījums noilgst triju gadu laikā no dienas, kad aprēķins bija jāizsniedz. Ir situācijas, kad darbinieki savlaicīgi ceļ prasību tiesā, lai pie- dzītu neizmaksāto darba samaksu, tomēr ir situācijas, kad, paļaujoties uz darba devēja solījumiem, prasī- ba tiesā netiek iesniegta ilgu laiku. Neko nedarot, var pienākt brīdis, kad prasību tiesā vairs iesniegt ne- varēs. Tomēr maz darbinieku zina, ka Civillikumā paredzēti gadīju- mi, kas aptur noilgumu. Darba likuma 28. pantā ir noteikts, ka darba līgumam pie- mērojami Civillikuma noteikumi, ciktāl šajā likumā un citos nor- matīvajos aktos, kas regulē darba tiesiskās attiecības, nav noteikts citādi. Darba likumā nav no- teikts noilguma apturēšanas regulējums, tāpēc piemēro- jami Civillikuma noteikumi. Senāta Civillietu departamenta 2020. gada 3. decembra spriedums lietā SKC–12/2020 (C10080016) Kaut arī spriedumā netika skatīti darba samaksas jautājumi (lietā ir strīds par parāda pie- dziņu), par noilgumu izteiktās plaši argumentētās atziņas būtu vispārināmas un attiecināmas arī darba lietās, kad darba devējs nav izmaksājis darbiniekam samak- su, bet darbinieks ir vērsies pie darba devēja ar atgādinājumu izpildīt saistību. Senāts izteica šādas atziņas: Atbilstoši Civillikuma 1893. pantam saistību tiesība izbeidzas, ja tiesīgā persona tās pienācīgi neizlieto likumā no- teiktā noilguma termiņā. Kā, atklājot minētās normas jē- gumu, atzīts tiesību doktrīnā: „Noilguma institūts civiltiesībās ir veidots ar mērķi novērst ilg- stošu nenoteiktību mantiskajās attiecībās, radīt skaidrību par tiesībām un pienākumiem, kas varētu būt par strīda priekšme- tu, bet ieinteresētā persona ilg- stoši nav centusies panākt savu tiesību atzīšanu vai īstenošanu. [..] saistību tiesība izbeidzas, ja tiesīgā persona to neizlieto liku- mā noteiktā termiņā, ko sauc par noilguma termiņu.” 2 Tādējādi secināms, ka perso- nai savas tiesības ir jāizmanto li- kumā noteiktā laika posmā – ter- miņā, pretējā gadījumā tā nevar pretendēt uz tiesas aizsardzību, jo civilo tiesību aizstāvēšana ir ierobežota ar prasības noilguma termiņu, lai tādējādi nodrošinātu TIESU PRAKSE Covid–19 krīze noteikti ir ietekmējusi spēju laikus norēķināties ar darbniekiem. Kaut arī Darba likuma 69. pantā ir noteikts, ka darba samaksa un ar to saistītās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas ir pirmās kārtas maksājumi, ko veic darba devējs, praksē ir gadījumi, kad darba devējs darba algu neizmaksā. To apstiprina arī saņemto sūdzību skaits Valsts darba inspekcijā. 1 Šajā rakstā apskatītas Senāta 2020. gada 3. decembra sprieduma atziņas, kurās sniegts skaidrojums noilguma apturēšanas regulējumam. 28 BILANCES JURIDISKIE PADOMI Foto: © katarinagondova – stock.adobe.com 1https://www.lsm.lv/ raksts/zinas/ekonomika/ darba–inspekcija– covid–19–laika–sudzas– par–neizmaksatu–algu–un– piespiedu–atvalinajumiem. a357332/ 2 Sk. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri. Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Mans Īpašums, 2000, 357. lpp. NOILGUMA piemērošana darba samaksas jautājumosciviltiesisko attiecību stabilitāti. Minēto apstiprina Civillikuma 1910. pants, kuram atbilstoši ar noilguma termiņa iestāšanos iz- beidzas ne vien prasības tiesība, bet arī pati saistību tiesība. Tā kā noilguma iestāšanās atzīstama par patstāvīgu pamatu prasības noraidīšanai, tādos ga- dījumos, kad atbildētājs atsaucas uz noilgumu, tiesai ir pienākums primāri izvērtēt šo iebildumu pamatotību. Terminēta prasīju- ma noilguma iesākumam vaja- dzīgs, lai pielīgtais termiņš būtu jau iestājies. Civillikuma 1896. pants reglamentē kārtību, kādā nosakāms noilguma iesāku- ma brīdis, proti, noilgums sāk ritēt ar to dienu, kurā prasījums ir tā nodibināts, ka pret parādnieku, kas nav izpildījis savu pienāku- mu, nekavējoties var celt prasību, kaut arī tomēr vēl nebūtu ne pa- rādnieks liedzies izpildīt, ne arī kreditors viņam to atgādinājis. Tas pēc vispārējā noteikuma no- zīmē, ka noilguma termiņš skai- tāms no brīža, kad šīs procesuālās prasījuma tiesības radušās. „Tomēr ne visos gadījumos, kad palaists garām likumā pa- redzētais termiņš, kurā ieintere- sētajai personai iespējams tiesā panākt savu tiesību aizskāruma novēršanu vai to atzīšanu, noil- gums iestājas automātiski, ja šī persona var pierādīt tādus aps- tākļus, kas pārtrauc noilgumu un tādējādi ietekmē noilguma termiņa noteikšanu. Civilli- kumā paredzēti gadījumi, kas noilgumu aptur (Civillikuma 1898. pants) vai pārtrauc (1902., 1904.–1906. pants). To esība, ro- doties strīdam, atbilstoši vispā- rējam principam jāpierāda tiesī- gajai personai – kreditoram” 3 . Atbilstoši Civillikuma 1905. pantam atgādinājums parādniekam pārtrauc noilgu- mu. Ar vārdu „atgādinājums” vispārpieņemtā nozīmē saprot „aizrādījumu, kas liek atcerēties, ievērot (piemēram, termiņu kā- dai saistībai) vai izdarīt (ko)” 4 . Atgādināšana (aizrādīšana), kā zināms, nav iedomājama, ne- veicot noteiktas darbības, kas vērstas citas personas virzienā. Līdz ar to, lai būtu pamats at- saukties uz noilguma pārtrau- kumu Civillikuma 1905. panta izpratnē, kreditoram aktīvi jārī- kojas, veicot tādas darbības, kas liecina, ka viņš attiecīgajā tiesību normā noteiktā noilguma laikā paziņojis parādniekam savu gri- bu saņemt pārkāptas, taču starp pusēm joprojām pastāvošas sais- tības izpildījumu. Noilguma kā prasījuma tiesī- bu izbeidzoša institūta pamatā ir kreditora bezdarbība, nevis laika posms, kāds pagājis kopš kredi- tora tiesību aizskāruma rašanās brīža. „Atgādinājumam [..] jābūt paziņotam individuāli un perso- niski parādniekam, un tajā jābūt nepārprotami paustai kreditora gribai prasīt konkrētas saistības izpildi. 5 Tātad par atgādinājumu Civillikuma 1905. panta izprat- nē atzīstams līgumu pārkāpušam parādniekam adresēts kreditora gribas izpaudums, kurā izteikts prasījums izpildīt saistību. Pēc juridiskās dabas atgādinājums ir tiesību aizsardzības līdzeklis, kuru prasītājs izmanto, lai varētu īstenot savas no darījuma izrie- tošās attiecības. Atgādinājums noilguma pārtraukumu izsauc vienīgi tad, ja kreditors savu gribu saņemt nokavētas vai citādi pārkāptas saistības izpildījumu paudis parādniekiem. Kreditora atgādinājumam, kā tas izriet no Civillikuma 1905. panta normas visnotaļ la- koniski formulētā teksta, likum- devējs nav noteicis veidu, kādā parādnieks būtu informējams par saistību izpildes pienākumu. Šādi konkretizējoši norādījumi nav atrodami nedz Civillikuma citās tiesību normās (piemēram, 1653. un 1654. pantā, kas regulē parād- nieka nokavējumu gadījumā, kad nepastāv līdzēju vienošanās par saistības izpildes termiņu), nedz arī citos Latvijā spēkā esošajos normatīvajos aktos. Ja tiesību normās nekādas prasības, kas kreditoram jāiz- pilda, lai atgādinājums parād- niekam izraisītu Civillikuma 1905. pantā paredzētās sekas, atšķirībā, piemēram, no Darba likuma 112. 1 panta, kurā īpaši 29 NR. 1 (91), 2021. GADA JANVĀRIS Likumdevējs nav noteicis veidu, kādā parādnieks būtu informējams par saistību izpildes pienākumu. Šādi konkretizējoši norādījumi nav atrodami nedz Civillikuma citās tiesību normās, nedz arī citos Latvijā spēkā esošajos normatīvajos aktos. KASPARS RĀCENĀJS Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības darba tiesību eksperts Foto: Aivars Siliņš TIESU PRAKSE 3 Sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC–78/2017 (C07035513) 5.2. punktu, 2017. gada 6. jūlija sprieduma lietā Nr. SKC–227/2017 (C20114115) 7.4. punktu, 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC–382/2017 11.3. punktu). 4 Latviešu literārās valodas vārdnīca. Pieejams: http://tezaurs.lv/#sv 5 Sk., piemēram, Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 4. jūlija sprieduma lietā Nr. SKC–248/2017 (C 20229814) 7. punktu, 2017. gada 16. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC–369/2017 (ECLI:LV:AT:2017:1016. C30425814.1.S) 7.4. punktu, 2018. gada 26. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC–186/2018 (ECLI:LV:AT:2018:1026. C24162815.1.S) 7.2.2. punktu.Next >