< PreviousBILANCES JURIDISKIE PADOMI 20 vietējo auditoriju, sadarbības partnerus un klientus, lai diskutētu par ilgtspējas jautājumiem. Ilgtspējas ziņojumi, iespējams, ir kanāls, kā var komunicēt ar sabiedrību pat tad, ja grupas līmenī jau ir izstrādāts attiecīgs ziņojums. Grupas līmenī tas būs apvienotā, konsolidētā formā, un tieši par noteiktu uzņēmumu ziņojumā diezin vai varēs izdarīt secinājumus. Individuālā ilgtspējas ziņojumā nav jāievēro visas direktīvas prasības. Tajā var nedaudz brīvāk piemērot to, ko vēlas ziņot ilgtspējas līmenī. Ziņošana starptautiskajā līmenī Ilgtspējas ziņošanas prasības uz starptautiskiem un ārpus ES strādājošiem uzņēmumiem attieksies tad, ja ārpus ES reģistrētam uzņēmumam ES te- ritorijā: gada apgrozījums pārsniedz 150 miljonus eiro ES teritorijā; vai arī ir vismaz viens meitas uzņēmums vai fi liāle ES, kuras apgrozījums pārsniedz 40 mil- jonus eiro gadā. Ilgtspējas ziņojumu var iesniegt arī grupas mātes uzņēmums, kas atrodas ārpus ES. „Eiropas prasības ir visstingrākās, kādas ilgtspējas ziņošanas jomā līdz šim ir bijušas, tāpēc es šaubītos, vai gru- pas līmenī ārpus ES kādas grupas mātes kompānija tās gribētu piemērot,” teica I. Kustova. „Līdz ar to ziņošanas prasība būtu attiecināma uz grupu, kas strādā ES, vai arī, ja tie ir atsevišķi uzņēmumi, tad uz individuāliem uzņēmumiem atbilstoši Eiropas prasībām.” Korporatīvās ilgtspējas ziņošanas direktīvas pamatprasības Lai īstenotu direktīvas ieviešanu, patlaban ES tiek izstrādāti jauni ilgtspējas ziņošanas standarti. Faktiski pirmā standartu pakete jau ir izstrādāta un iesniegta Eiropas Komisijai izskatīšanai un pie- ņemšanai līdz šā gada jūnija beigām. Tie paredzēs, ka uzņēmumi, kas veic ekonomiskās aktivitātes ES, turpmāk ziņos par ilgtspēju pēc šiem vienotajiem standartiem. Kādas ir priekšrocības, ka šobrīd ES tiek iz- strādāta vienotā metodoloģija? Vienoti ziņošanas standarti nodrošinās vienotu ziņošanas pieeju visā ES. Tie tiek izstrādāti ar mērķi, lai garantētu snieg- tās informācijas kvalitāti, lai tā būtu salīdzināma un pārbaudāma. „Pēc līdzšinējiem ilgtspējas standartiem samērā grūti ir salīdzināt savu uzņēmumu ar līdzīgu uzņē- mumu, taču jaunie standarti atrisina šo problēmu. Uzņēmumiem būs iespēja salīdzināt un iegūt datus ne tikai par sev līdzīgiem uzņēmumiem Latvijā, bet arī ES,” skaidroja KPMG Latvijā ESG un ilgtspē- jas konsultante Kristiāna Plāte. Ekspertu grupas, veidojot standartus, pievērš uzmanību, lai tie būtu salīdzināmi, lai no tiem var iegūt statistikas datus un veikt analīzi. Eiropas ilgtspējas ziņošanas standarti veidoti, ie- tekmējoties no citiem starptautiski atzītiem standar- tiem, piemēram, GRI (Global Reporting Initiative, ko patlaban arī izmanto daļa Latvijas uzņēmumu, kas jau ziņo par savu ilgtspēju), TFCD (Task Force for Climate Related Financial Disclosures) u.c. Tādējādi uzņēmumiem, kuri jau ziņo par savu ilgtspēju, var būt vieglāk pielāgoties jaunajām prasībām. Daļa no uzņēmuma gada pārskata Korporatīvās ilgtspējas ziņošanas direktīva pa- redz, ka ilgtspējas informācijai turpmāk jābūt daļai no uzņēmuma gada pārskata un tā būs jāiekļauj vadības ziņojumā. Šādu izmaiņu mērķis ir, lai uzņēmums pret savām ilgtspējas ziņošanas prasībām attiektos pēc iespējas nopietnāk un lai veicinātu to, ka vajadzīgie dati tiek iekļauti publiski pieejamā vidē. Ilgtspējas ziņojumiem būs nepieciešama neatkarīga eksperta pārbaude jeb faktiski au- dits. Ilgtspējas informācijai, kas būs ietverta vadības ziņojumā, jāveic neatkarīga pārbaude, kas apliecinās tā atbilstību Eiropas ilgtspējas ziņošanas standartiem un pārbaudīs sniegtās informācijas ticamību. Sākotnēji paredzēts veikt ierobežotas pārliecī- bas pārbaudi, un, sākot ar 2028. gadu, revidentiem varētu būt jāveic pietiekamas pārliecības aplieci- nājuma uzdevums. Konkrētas prasības abu veidu apliecinājumiem var tikt precizētas nākotnē. Ilgtspējas informācija, kas būs ietverta vadības ziņojumā, tāpat kā viss pārējais gada pārskata saturs būs jāiesniedz elektroniski. Paredzams, ka tiks noteiktas prasības konkrētu rādītāju iesniegšanai elektroniski, lai informācija būtu salīdzināma un analizējama. Dubultā būtiskuma princips Eiropas ilgtspējas ziņošanas standarti paredz dubultā būtiskuma pieejas izmantošanu. Dubultais būtiskums attiecas uz abām būtiskuma grupām – gan uz fi nansiālo būtiskumu, gan ietekmes būtis- kuma kopumu. Ar fi nansiālo būtiskumu (investoru skatpunkts) saprot ilgtspējas jomas, kurās uzņēmuma rīcība vai ārēji faktori ietekmē uzņēmuma vērtību īstermiņā, KOMERCTIESĪBAS Kura institūcija – VID vai kāds cits – lasīs ilgtspējas informāciju gada pārskatos? ATBILDE Visticamāk, to, ka šāda informācija ir iekļauta pārskatā, kon- trolēs VID, jo ilgtspējas ziņojums būs jāsniedz gada pārskata ietvaros. Tomēr paredzams, ka ziņojumos ietvertā in- formācija būs praktiski noderīga un izmantoja- ma daudziem uzņēmu- mu sadarbības partne- riem – gan fi nanšu, gan citās jomās. JAUTĀJUMI KRISTIĀNA PLĀTE KPMG Latvijā ESG un ilgtspējas konsultante Ilgtspējas pārskats ir lieliska iespēja uzņēmumam paskatīties uz savu darbību no vairākiem skatpunktiem, nedaudz savādāk, kā to dara ikdienā.21 NR. 3 (117), 2023. GADA MARTS KOMERCTIESĪBAS vidējā termiņā vai ilgtermiņā, bet nav (vēl pilnībā) iekļauta fi nanšu pārskatos. Finansiālais būtiskums līdz šim galvenokārt tiek aplūkots tādos ilgtspējas ietvaros kā TCFD, IIRC, SASB, ISSB. Savukārt ietekmes būtiskums (ietekmes pušu skatpunkts) ir ilgtspējas jomas, kurās uzņēmums ar savām darbībām, produktiem vai pakalpojumiem (tostarp vērtību ķēdē) rada būtisku ietekmi uz sa- biedrību vai vidi īstermiņā, vidējā vai ilgtermiņā. Ietekmes būtiskums galvenokārt tiek aplūkots tādos ilgtspējas ietvaros kā GRI, GHG Protocol. Eiropas ziņošanas ietvaros uzņēmumiem būs jāziņo gan par savu ietekmi uz apkārtējo vidi un sa- biedrību, gan savu darbību (vai iespējami nepietieka- mas darbības) un ārējo ar vidi un sabiedrību saistītu procesu ietekmi uz uzņēmuma fi nansiālo noturību. Ilgtspējas ziņošanas iespējas un ieguvumi Ilgtspējas ziņošana nav tikai papildu izmaksas un pienākums, tās ir arī daudzas iespējas un ieguvumi. Kā vienu no ieguvumiem var minēt ciešāku un pozitīvāku sadarbību ar uzņēmuma ietekmes pu- sēm, ar sadarbības partneriem. „Viņi noteikti prasīs informāciju par ilgtspējas attīstību jums, bet jūs sa- vukārt no viņiem,” uzsvēra Kristiāna Plāte. „Tātad attiecības kļūs caurspīdīgākas.” Šobrīd ir ļoti aktualizējies jautājums par zaļiem fi nanšu produktiem. Ilgtspējas ziņojumi radīs arī iespējas piekļūt fi nanšu un citiem resur- siem, jo kredītiestāžu fi nansējums nākotnē būs arvien vairāk vērsts uz zaļāku, ilgtspējīgāku pro- jektu attīstību. Finansisti gribēs padarīt zaļāku savu investīciju portfeli, un dati, ko uzņēmumam prasīs, būs ne tikai par to, cik ilgtspējīgs ir jūsu attīstības projekts, bet cik ilgtspējīgs ir pats uzņēmums. Ilgtspējas pārskats ir lieliska iespēja uzņēmu- mam paskatīties uz savu darbību no vairākiem skatpunktiem, nedaudz savādāk, kā to dara ikdienā. Iespējams, uzņēmums varēs skaidrāk redzēt, kurus procesus ir iespējams optimizēt, kur ir iespējams veidot ietaupījumus u.c. Līdz ar to ilgtspējas ziņojuma izveides process praksē var ļaut uzņēmumam arī nonākt pie fi nan- siāliem ieguvumiem, tai skaitā ietaupījumiem jo- mās, kurās izveidots ilgtspējīgāks, resursefektīvāks biznesa modelis. Risku novērtējums Nereti, kad runā par ilgtspēju, runā arī par ris- kiem, kuru novērtējuma svarīgums pasaulē tikai pieaug. Veidojot ilgtspējas ziņojumu, ir iespējas samazināt riskus jomās, kur uzņēmumam tādi ir, veiksmīgāk plānot biznesa attīstību ilgtermiņā. Ilgtspējas pārskata izveide rosina uzņēmumus domāt, piemēram, ne tikai par to, kā uzņēmums pats sekmē vai mazina savu ietekmi uz klimatu (piemēram, radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju vai to samazinājuma veidā no uzņēmuma saimniecis- kās darbības), bet arī – kādus riskus uzņēmumam var radīt jau faktiski notiekošās klimata pārmaiņas. Tas rosina aizdomāties, vai, piemēram, uzņē- muma ražotne neatrodas vietā, kas arvien biežāk sāk applūst pavasara vai citu plūdu laikā, vai tā resursi pamatā netiek vesti no vietām, kas arvien biežāk karstuma periodos izžūst un kur nepiecie- šamo resursu ne vienmēr var tādēļ saražot. Par šiem jautājumiem savlaicīgi nedomājot, uzņēmums riskē attapties situācijā, kad jārisina jau iestājusies krīze. Savukārt, tos laikus apzinot, var koriģēt savu darbī- bu, ieviest risinājumus, kas ir noturīgi pret klimata riskiem, diversifi cēt piegādātājus utt. Tāpat riski var būt arī citās jomās, ne tikai kli- mata pārmaiņu aspektā. Piemēram, vai uzņēmums pietiekami iedziļinās, cik lielā mērā tā piegādātāju ražotnēs tiek ievērota darba drošība, cilvēktiesības, maksāts taisnīgs atalgojums u.c. Daudziem pirmajā mirklī varētu šķist, ka tā nu gan ir katra uzņēmuma paša atbildība. Tomēr praksē šāda situācija un nein- teresēšanās par piegādātāju darbības aspektiem var novest pie pavisam reāliem uzņēmējdarbības riskiem. Piemēram, pie ugunsnelaimes, darba drošības inci- dentiem vai citiem nelaimes gadījumiem piegādātāja ražotnē, kas rezultātā var ietekmēt mūsu aplūkotā ilustratīvā uzņēmuma spēju saņemt nepieciešamo preci vai pakalpojumu īsākā vai ilgākā termiņā. Ilgtspējas ziņošanas ietvari sagaida, ka uzņē- mumi šādus riskus atspoguļos savos pārskatos, taču vienlaikus pārskata sagatavošanas process var likt uzņēmumiem pirmoreiz par šādiem jautājumiem vispār aizdomāties. Galu galā starp ilgtspējas ziņošanas ieguvu- miem var minēt arī pozitīvāku uzņēmuma reputā- ciju, stabilāku, prognozējamāku uzņēmējdarbības vidi kopumā. „Sabiedrība redz, ka jums ir plāns būtiskās jomās, kurās strādājat ilgtspējas labā,” ak- centēja K. Plāte. INESE HELMANE Vai direktīva attieksies uz augstākās izglītības iestādēm? ATBILDE Tas būs atkarīgs no augst- skolas juridiskās formas, jo primā- ri direktīva attiecas uz lielajiem uzņēmumiem un tiem maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuri emi- tē vērtspapīrus biržā. Tā neattie- cas uz ie stādēm un organizācijām. Iespējams, iestrādājot direktīvu nacionālajos tiesību aktos, direk- tīva varētu attiekties arī uz lielām organizācijām, tomēr līdz šim tāda prakse nav bijusi. Tiesa gan, tas būtu tikai vēlams, jo arī šādām or- ganizācijām ir būtiska ietekme un plašs sadarbības partneru un iesais- tīto pušu loks, kas būtu pelnījušas zināt, kā organizācija strādā. Kādā valodā ir jāsniedz ilgtspējas ziņojums? ATBILDE Tas ir atkarīgs no tā, kurā ES dalībvalstī uzņēmums sniedz gada pārskatu un kādas prasības tā iesniegšanai ir konkrētajā valstī. Vai var atsaukties uz ārpus ES esoša mātes uzņēmuma dokumentāciju, kurā iekļauts arī ilgtspējas ziņojums? ATBILDE Jā, atsaukties var, taču uzņēmums, kas strādā ES un atbilst iepriekšminētajiem kritērijiem par darbības mērogu, var negatavot savu ziņojumu tikai tad, ja mātes uzņēmums ārpus ES gatavo pārska- tu atbilstoši ES direktīvas prasībām un standartiem. UN ATBILDESIEPIRKUMI Tiesu prakse PUBLISKO IEPIRKUMU LIETĀS Žurnāla 2023. gada janvāra numurā publicētā apskata turpinājums par aktuālākajiem Eiropas Savienības Tiesas (EST) spriedumiem publisko iepirkumu lietās. Drukātā žurnāla rakstu arhīvu iespējams lasīt arī tiešsaistē portāla Bilance PLZ (www.plz.lv) sadaļā E–BILANCES JURIDISKIE PADOMI . 22 BILANCES JURIDISKIE PADOMI Pamatnolīguma vērtība EST 2022. GADA 14. JŪLIJA SPRIEDUMS APVIENOTĀS LIETAS C–274/21 UN C–275/21 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepir- kumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (turpmāk – Direktīva 2014/24), 33. panta 1. punkts no- saka, ka līgumslēdzējas iestādes var slēgt pamatnolīgumus ar noteikumu, ka tās piemēro šajā direktīvā pare- dzētās procedūras. Pamatnolīgums ir vienošanās, ko viena vai vairākas līgumslēdzējas iestādes un viens vai vairāki ekonomikas dalībnieki no- slēdz ar mērķi noteikt noteikumus līgumiem, kuru slēgšanas tiesības plānots piešķirt konkrētā laikpos- mā, jo īpaši attiecībā uz cenu un – vajadzības gadījumā – paredzēto daudzumu. Savukārt Direktīvas 2014/24 33. panta 3. punkts paredz, ja pamatnolīgums ir noslēgts ar vienu ekonomikas dalībnieku, tiesības slēgt līgumus, kas balstās uz minēto pa- matnolīgumu, piešķir atbilstoši pa- matnolīguma noteikumiem, un, lai piešķirtu tiesības slēgt šādus līgumus, līgumslēdzējas iestādes var rakstiski apspriesties ar attiecīgo ekonomikas dalībnieku, pamatnolīguma pusi, un vajadzības gadījumā to lūgt papil- dināt savu piedāvājumu. Attiecīgās Direktīvas 2014/24 normas nesatur tiešu regulējumu par pamatnolīguma apjomu vai maksimālo vērtību. Šajā lietā EST tika uzdots prejudiciālais jautājums par to, vai Direktīvas 2014/24 33. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka līgumslēdzēja iestāde, lai piešķirtu tie- sības noslēgt jaunu līgumu, var aizvien balstīties uz pamatnolīgumu, kura noteiktais attiecīgo būvdarbu, pie- gāžu vai pakalpojumu apjoms un/vai to maksimālā vērtība ir jau sasniegta. Kā spriedumā norāda EST, no judikatūras skaidri izriet, ka, noslē- dzot pamatnolīgumu, līgumslēdzēja iestāde var uzņemties saistības tikai attiecīgo būvdarbu, piegāžu vai pa- kalpojumu apjoma un/vai maksi- mālās vērtības robežās, un, līdzko šī robeža tiks sasniegta, šis pamatno- līgums vairs nebūs spēkā, un vairs nevienas līguma slēgšanas tiesības nevar likumīgi piešķirt, balstoties uz pamatnolīgumu, kura robežas ir pārsniegtas un kurš tādējādi zaudē spēku. Minētais nosacījums tur- klāt ir attiecināms arī uz tādu pamatnolīgumu, kurš noslēgts tikai ar vienu piegādātāju. Minētie EST secinājumi ir īpaši būtiski, noslēdzot pamatnolīgumus jeb vispārīgās vienošanās ar vai- rākiem pasūtītājiem un vairākiem piegādātājiem, jo, neskatoties uz no- slēgtās vienošanās termiņu (likums pieļauj vispārīgo vienošanos noslēgt uz četriem gadiem), ir jāņem vērā arī šīs vienošanās maksimālais kopējais apjoms vai līgumcena, kuru pārsnie- dzot turpmāku iepirkuma līgumu noslēgšana nav tiesiska. Tādējādi vispārīgās vienošanās kopējā apjo- ma un/vai maksimālās līgumcenas kontrolei ir būtiska nozīme. Rezervētā dalība iepirkumos un pakalpojuma sniedzēja iedibinājuma vieta kā atlases kritērijs EST 2022. GADA 14. JŪLIJA SPRIEDUMS LIETĀ C–436/20 Viens no izskatāmajiem jautāju- miem šajā lietā ir saistīts ar pakal- pojuma līguma defi nīciju, proti, EST spriedumā norādīja, ka pakalpojumu publiskā līguma saistošais raksturs nozīmē, ka katra no līgumslēdzējām pusēm apņemas veikt izpildījumu apmaiņā pret citu izpildījumu, tomēr neizslēdzot iespēju, ka līgumslēdzējas iestādes izpildījums sastāv tikai no to izmaksu atlīdzināšanas, kuras radu- šās, sniedzot nolīgto pakalpojumu. Tādējādi līgums nevar tikt izslēgts no „publiska pakalpojumu līguma” jēdziena tikai tādēļ, ka tajā paredzētā atlīdzība sedz vienīgi izdevumus, kas Ilustrācija: Arvis VillaEVIJA MUGINA Iepirkumu uzraudzības biroja vadītāja vietniece, Juridiskā departamenta direktore Publisko iepirkumu direktīvu regulējums neattiecas uz līgumslēdzējas iestādes un privāta ekonomikas dalībnieka veiktu kopuzņēmuma izveidi pašu par sevi, tomēr ir jānodrošina, lai kapitāla darījums patiesībā neslēptu tiesību slēgt līgumus, kas var tikt kvalifi cēti kā „publiski līgumi” vai „koncesijas”, piešķiršanu privātam partnerim. 23 NR. 3 (117), 2023. GADA MARTS IEPIRKUMI radušies nolīgtā pakalpojuma snieg- šanā. Attiecīgi EST konkrēto līgumu par sociālo pakalpojumu sniegšanu kvalifi cēja kā publisku pakalpojumu līgumu Direktīvas 2014/24 izpratnē. EST spriedumā vērtēja Direktī- vas 2014/24 77. panta regulējumu, kas ļauj iepirkuma procedūrā par noteikta veida sociālo pakalpojumu sniegšanas tiesību piešķiršanu re- zervēt tiesības piedalīties noteiktām organizācijām, kuru mērķis ir īstenot kādu publiskā pakalpojuma uzdevu- mu, kas ir saistīts ar minēto pakalpo- jumu sniegšanu, organizācijas peļņa tiek atkal ieguldīta, lai sasniegtu or- ganizācijas mērķi un organizācijas vadības vai īpašumtiesību struktūras balstās uz darbinieku īpašumtiesību vai līdzdalības principiem vai prasa darbinieku, lietotāju vai ieinteresēto personu aktīvu līdzdalību. Attiecīgi EST sniedza vērtējumu par dalīb- valsts (Spānijas) regulējuma atbilstī- bu, ļaujot šādā rezervētās dalības procedūrā piedalīties vienīgi privāto tiesību bezpeļņas organizācijām, ne- prasot, lai šīs organizācijas atbilstu visiem Direktīvas 2014/24 77. pan- tā paredzētajiem nosacījumiem. EST spriedumā norādīja, ka direktīvas 77. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā valsts tiesiskais re- gulējums, ar kuru tikai privāto tiesību bezpeļņas organizācijām ir rezervēta iespēja – veicot to pieteikumu izvēr- tēšanu uz konkurenci balstītā kārtī- bā – noslēgt nolīgumus, saskaņā ku- riem šīs organizācijas sniedz personai paredzētus sociālā atbalsta pakalpo- jumus, pretī saņemot atlīdzību par izmaksām, kuras tām rodas, neatka- rīgi no šo pakalpojumu paredzamās vērtības, pat tad, ja šīs organizācijas neatbilst 77. pantā noteiktajām pra- sībām, ja vien, pirmkārt, likumiskais un līgumiskais regulējums, saskaņā ar kuru tiek veikta šo subjektu darbība, faktiski sekmē sociālo mērķi, kā arī solidaritātes un budžeta efektivitātes mērķu sasniegšanu, un, otrkārt, ir ie- vērots pārredzamības princips. Savukārt attiecībā uz jautājumu, vai līgumslēdzēja iestāde var prasīt, lai pretendentiem no piedāvā- jumu iesniegšanas brīža būtu iedibinājums tās vietas terito- rijā, uz kuru attiecas sniedzamais sociālais pakalpojums, EST atzīst, ka šāds kritērijs ir vērsts uz to, lai no- drošinātu paredzēto sociālo pakal- pojumu tuvumu un pieejamību, kas ir leģitīms mērķis, taču prasība, lai pretendentiem no savu piedāvājumu iesniegšanas brīža būtu iedibinājums tās vietas teritorijā, uz kuru attiecas sniedzamie sociālie pakalpojumi, ir acīmredzami nesamērīgs šāda mērķa sasniegšanai. Kā norādīja EST, pat pieņemot, ka ekonomikas dalībnie- ka iedibinājums teritorijā, kurā tam ir jāsniedz attiecīgie sociālie pakal- pojumi, ir nepieciešams, lai nodro- šinātu šo pakalpojumu tuvumu un pieejamību, šāds mērķis katrā ziņā varētu tikt tikpat efektīvi sasniegts, liekot šim ekonomikas dalībniekam izpildīt šo nosacījumu tikai attiecīgā publiskā līguma izpildes stadijā. Privātā partnera izraudzīšanās iepirkuma procedūrā pakalpojumu sniegšanai EST 2022. GADA 1. AUGUSTA SPRIEDUMS LIETĀ C332/20 Konkrētajā lietā Itālijas tiesa uz- deva prejudiciālo jautājumu saistībā ar dalībvalsts tiesību aktos paredzēto no- sacījumu, atbilstoši kuram, izvēloties privāto partneri jaukta kapitāla sa- biedrības dibināšanai, lai šai sabiedrī- bai piešķirtu līguma slēgšanas tiesības, ir noteikts minimālais 30% slieksnis privātā partnera līdzdalībai jaundibi- nāmā sabiedrībā ar jauktu (publisku un privātu) kapitālu. Iesniedzējtiesa arī lūdza EST skaidrot, vai konku- rences, samērīguma un atbilstības principiem ir saderīgi, ka iestāde, kas izsludina iepirkumu, no iepirkuma var izslēgt privāto partneri, kurš ir iesniedzis piedāvājumu, ja tā faktiskā līdzdalība jaundibināmajā sabiedrībā ar jauktu (publisku un privātu) kapi- tālu konstatētas valsts kapitāla tiešas vai netiešas līdzdalības dēļ ir mazāka par noteikto minimālo slieksni. Foto: Aivars Siliņš24 BILANCES JURIDISKIE PADOMI EST norādīja, ka publisko ie- pirkumu direktīvu regulējums ne- attiecas uz līgumslēdzējas iestādes un privāta ekonomikas dalībnieka veiktu kopuzņēmuma izveidi pašu par sevi, tomēr ir jānodrošina, lai kapitāla darījums patiesībā neslēp- tu tiesību slēgt līgumus, kas var tikt kvalifi cēti kā „publiski līgumi” vai „koncesijas”, piešķiršanu privātam partnerim. Šajā gadījumā EST ie- skatā tiek slēgts jaukts līgums, kurš aplūkojams kopumā un jānovērtē, ņemot vērā tiesību normas, kuras at- tiecas uz to daļu, kura ir galvenais vai būtiskākais priekšmets. Kā to secina EST, pamatlietā aplūkotās procedū- ras galvenais mērķis bija nevis izvei- dot sabiedrību ar jauktu kapitālu, bet pārnest uz līgumslēdzējas (Romas pilsētas) partneri šajā sabiedrībā visu operacionālo risku, kas saistīts ar šīs pilsētas aktivitātēm skolā saistīto pa- līgpakalpojumu sniegšanu, jo minē- tā sabiedrība tika izveidota tikai kā atbalsts, kura dēļ minētā pašvaldība uzskatīja, ka tādējādi tiktu nodroši- nāta labāka pakalpojumu kvalitāte. Vienlaikus EST arī norādīja, ka no iesniedzējtiesas uzdotajiem jautā- jumiem nav konstatējams, vai konkrē- tais darījums ir kvalifi cēts kā publisks pakalpojumu līgums vai pakalpojumu koncesija, tādējādi EST sniedza atbil- des par minēto tiesisko regulējumu gan Direktīvas 2014/24/ES, gan kon- cesijas direktīvas (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/23/ES (2014. gada 26. februāris) par konce- sijas līgumu slēgšanas tiesību piešķir- šanu) regulējuma tvērumā. Kā atzina EST spriedumā, lī- gumslēdzēja iestāde var prasīt eko- nomikas dalībniekiem, kas izteikuši savu ieinteresētību kļūt par tās part- neriem un uzņemties tāda pakalpo- jumu līguma faktisku izpildi, kas tiks piešķirts šādi jaundibināmajai sa- biedrībai, pierādīt savu saimnie- cisko un fi nansiālo spēju, kas ir vajadzīga gan šādas sabiedrības izveidei, gan šī līguma izpildei. Tā kā sabiedrības ar jauktu kapitālu izmantošana it īpaši ir izskaidroja- ma ar līgumslēdzējas iestādes vēlmi ierobežot gan savu ieguldījumu šīs sabiedrības kapitālā, gan ar to sais- tīto ekonomisko risku, šai līgumslē- dzējai iestādei ir jāspēj ņemt vērā pat tās netieša līdzdalība to ekonomikas dalībnieku kapitālā, kuri izteikuši savu ieinteresētību kļūt par tās part- neriem. EST norādīja, ka direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka līgumslē- dzēja iestāde var izslēgt ekonomi- kas dalībnieku no procedūras, kuras mērķis ir izveidot sabiedrību ar jauk- tu kapitālu un piešķirt šai sabiedrībai tiesības slēgt publisku pakalpojumu līgumu, ja ekonomikas dalībnieka iz- slēgšana ir pamatota ar to, ka faktiski tiktu pārsniegta līgumslēdzējas ies- tādes netiešā līdzdalība šī ekonomi- kas dalībnieka kapitālā, kas noteikta iepirkuma dokumentos. Izslēgšanas noteikumu piemērošana konkurences pārkāpumu dēļ EST 2022. GADA 15. SEPTEMBRA SPRIEDUMS LIETĀ C416/21 2019. gada nogalē Vācijas līgum- slēdzēja iestāde publicēja paziņoju- mu par līgumu, lai atklātā procedūrā piešķirtu tiesības slēgt publisku līgu- mu ar autobusu sniegtu sabiedriskā transporta pakalpojumu nodroši- nāšanai, un līguma paredzamā vēr- tība pārsniedza Direktīvā 2014/24 paredzēto robežvērtību. Iepirkuma procedūrā tika iesniegti divi saistītu uzņēmumu piedāvājumi, proti, J. ir komersants, kurš rīkojas pats savā vārdā, un K. Reisen ir sabiedrība ar ie- robežotu atbildību, kas veic pārvadā- jumus ar autobusiem, un tās vadītājs un vienīgais dalībnieks ir J. Saskaņā ar Direktīvas 2014/24 57. panta 4. punkta pirmās daļas d) apakšpun- ktu līgumslēdzējas iestādes no dalī- bas iepirkuma procedūrā var izslēgt ikvienu ekonomikas dalībnieku, ja līgumslēdzējas iestādes rīcībā ir pie- tiekami pārliecinošas norādes, lai se- cinātu, ka ekonomikas dalībnieks ir ar citiem ekonomikas dalībniekiem noslēdzis tādas vienošanās, kuru mēr- ķis ir izkropļot konkurenci. Kā no- rāda EST, šī tiesību norma vispārīgi attiecas uz noslēgtām vienošanām ar citiem ekonomikas dalībniekiem, kuru mērķis ir izkropļot konkuren- ci, attiecīgi tajā nav ietverta prasība, lai šīs vienošanās būtu noslēgtas uz- ņēmumu starpā, kuri neveido vienu ekonomisku vienību vai kuri nav saistīti, un no tā izriet, ka Direktīvas 2014/24 57. panta 4. punkta pirmās daļas d) apakšpunktā ir atsauce uz ga- dījumiem, kad ekonomikas dalībnie- ki ir noslēguši pret konkurenci vērstu vienošanos, lai kāda tā arī būtu. Kā spriedumā norāda EST, Direktīvas 2014/24 57. panta 4. punkta pirmās daļas d) apakšpun- kta mērķis ir ļaut līgumslēdzējām iestādēm novērtēt un ņemt vērā kat- ra ekonomikas dalībnieka integritāti un uzticamību, lai no iepirkuma pro- cedūras varētu izslēgt neuzticamus pretendentus, ar kuriem tām neva- rētu izveidoties savstarpēja uzticēša- nās, lai attiecīgā līguma izpildes laikā veiksmīgi sniegtu atbilstošos pakal- pojumus. Tomēr, kā uzsver EST spriedumā, šī Direktīvas 2014/24 tiesību norma ir attiecināma uz gadījumu, kad pastāv pietiekamas norādes, kas līgumslēdzējai iestādei ļauj uzskatīt, ka starp diviem vai vairākiem ekonomikas dalībnie- kiem ir ticis noslēgts nolīgums, kura mērķis ir izkropļot kon- kurenci, kas noteikti nozīmē, ka ir jāpastāv vismaz divu dažādu ekono- mikas dalībnieku gribas konverģen- cei. EST vērsa uzmanību, ka nevar uzskatīt, ka divi ekonomikas dalīb- nieki, kuri, pieņemot savus lēmumus, būtībā ir atkarīgi no vienas un tās pašas fi ziskās personas, var noslēgt savstarpējus „nolīgumus”, jo šķieta- mi nepastāv divas atsevišķas gribas, kuras varētu sakrist, līdz ar to EST ieskatā konkrētais izslēgšanas pa- mats šai situācijai nav piemērojams. EST spriedumā sniedz atbil- di arī uz jautājumu, vai Direktīva 2014/24 pieļauj šādu uzņēmumu, kas ir viena ekonomiskā vienība, dalību iepirkumu procedūrās. Proti, tas, ka Direktīvas 2014/24 57. panta 4. punktā minētie fakultatīvie izslēg- šanas iemesli ir uzskaitīti izsmeļošā veidā, nav pretrunā tam, ka direktīvā paredzētais vienlīdzīgas attieksmes princips var neļaut piešķirt attiecīgā līguma slēgšanas tiesības ekonomi- kas dalībniekiem, kuri veido vienu ekonomisku vienību un kuru piedā- vājumi, lai arī tie iesniegti atsevišķi, nav nedz patstāvīgi, nedz neatkarīgi. EST uzsver, ka līgumslēdzējai iestā- dei ir jābūt pienākumam pārbaudīt un izvērtēt faktus, lai noteiktu, vai attiecības, kādas pastāv starp divām vienībām, ir konkrēti ietekmējušas IEPIRKUMI25 NR. 3 (117), 2023. GADA MARTS IEPIRKUMI attiecīgo piedāvājumu, kuri iesniegti vienā un tajā pašā publiskā iepirku- ma procedūrā, saturu, un secinājums, ka saiknes starp pretendentiem ir ietekmējušas iesniegto piedāvājumu saturu, ir pietiekams, lai līgumslē- dzēja iestāde šos piedāvājumus ne- varētu ņemt vērā, jo saistītiem pre- tendentiem tie ir jāiesniedz pilnībā patstāvīgi un neatkarīgi. Kā uzsver EST, šie apsvērumi vēl jo vairāk ir attiecināmi uz tādu pretendentu si- tuāciju, kuri ir nevis vienkārši saistīti, bet veido vienu ekonomisku vienību. Minētajā spriedumā analizētie jautājumi ir aktuāli arī Latvijas ie- pirkumu praksē, jo faktiski sniedz regulējuma piemērošanas pamatoju- mu gan situācijām, kurās ir iesniegti, piemēram, saistītu uzņēmumu pie- dāvājumi, gan situācijās, kurās pie- dāvājumus iesniegušie uzņēmumi faktiski ir viena ekonomiskā vienība. Nepamatoti lēts piedāvājums EST 2022. GADA 15. SEPTEMBRA SPRIEDUMS LIETĀ C669/20 Bulgārijas līgumslēdzēja iestāde 2018. gada augustā rīkoja slēgtu pro- cedūru par Bulgārijas personas doku- mentu izsniegšanas sistēmas izstrādi, īstenošanu un pārvaldību. Iepirkuma procedūrā tika iesniegti divi piedā- vājumi, un līguma slēgšanas tiesības tika piešķirtas konsorcijam, savukārt otrs pretendents apstrīdēja pieņem- to lēmumu par iepirkuma procedū- ras rezultātiem. Atbilstoši Bulgārijas publisko iepirkumu regulējumam ir noteikts nepamatoti lēta piedāvā- juma pārbaudes kritērijs, kas ietver prasību, lai tas, „ņemot vērā to pašu vērtējuma kritēriju, ir par vairāk nekā 20% lētāks par pārējo preten- dentu piedāvājumu vidējo vērtību”. Attiecīgi Bulgārijas tiesa uzdeva vai- rākus jautājumus EST saistībā ar ne- pamatoti lēta piedāvājuma pārbaudi, proti, vai nepamatoti lēta piedāvāju- ma pārbaude līgumslēdzēja iestādei ir jāveic obligāti, vai tā ir piemēro- jama arī gadījumā, kad ir tikai divi pretendenti, un vai šī pārbaude ir jā- veic, ja valsts tiesību aktos ir noteikts kritērijs, kurš konkrētajā situācijā nav piemērojams, un citi kritēriji nav ie- priekš noteikti. Saistībā ar nepamatoti lēta pie- dāvājuma identifi cēšanu EST norā- dīja, ka dalībvalstu un it īpaši līgum- slēdzēju iestāžu ziņā ir noteikt, kā aprēķināma robežvērtība tai novirzei no normas, kas veido nepamatoti „lētu” piedāvājumu, vai fi ksēt tās vēr- tību, ar nosacījumu, ka tiek izman- tota objektīva un nediskriminējoša metode. Piedāvājuma nepamatotais lētums ir jāvērtē salīdzinājumā ar konkrēto izpildījuma priekšmetu, tādējādi, izvērtējot piedāvājuma ne- pamatoto lētumu, lai nodrošinātu veselīgu konkurenci, līgumslēdzēja iestāde var ņemt vērā visus atbilsto- šos elementus attiecībā uz šo izpildī- juma priekšmetu. Kā spriedumā no- rāda EST, līgumslēdzējai iestādei ir jāidentifi cē šķietami aizdomīgie piedāvājumi, kam tādējādi tiek piemērota uz sacīkstes principu balstītā pārbaudes procedūra, kurā tiek ņemtas vērā visas iepir- kuma priekšmeta raksturiezīmes. Turklāt EST ieskatā atšķirība no pārējiem iesniegtajiem piedāvāju- miem, lai gan tā noteiktos gadīju- mos ir noderīga, lai atklātu novirzi no normas, nevar būt vienīgais lī- gumslēdzējas iestādes izmantotais kritērijs, tāpat līgumslēdzēja iestāde var pamatoties uz valsts tiesību no- teikumiem, kuros ir defi nēta kon- krēta metode nepamatoti lētu pie- dāvājumu identifi cēšanai. Jāatzīmē, ka Latvijas tiesību aktos šāda me- tode vai kritērijs nav noteikts. EST izteiktais secinājums, ka gadījumā, ja ir aizdomas, ka piedāvājums ir ne- pamatoti lēts, līgumslēdzējām iestā- dēm ir pienākums šo nepamatoto lētumu pārbaudīt, ņemot vērā visus atbilstošos elementus, un neiespēja- mībai piemērot valsts tiesību aktos šim nolūkam paredzētos kritērijus un iesniegto piedāvājumu skaitam šajā ziņā nav nozīmes, ir atbilstošs arī Senāta praksē nostiprinātajiem principiem attiecībā uz nepamatoti lēta piedāvājuma pārbaudi. Šajā lietā Bulgārijas tiesa arī uz- deva prejudiciālo jautājumu par to, vai līgumslēdzējai iestādei konsta- tējums, ka nav aizdomu par nepa- matoti lēta piedāvājuma esamību, ir jāmotivē un jādokumentē lēmumā par līgumslēgšanas tiesību piešķir- šanu. Attiecībā uz minēto jautāju- mu EST norādīja, ka vienīgi tad, ja ir aizdomas par piedāvājuma nepa- matotu lētumu un kad ir veikta uz sacīkstes principu balstītā pārbaudes procedūra, līgumslēdzējai iestādei formāli jāpieņem motivēts lēmums par aplūkotā piedāvājuma pielaišanu vai noraidīšanu. Vienlaikus EST no- rādīja, ka tas, ka piedāvājums netiek uzskatīts par „nepamatoti lētu”, bet tam nav norādīts īpašs pamatojums, pats par sevi nevar būt pamats lī- gumslēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras atcelšanai, jo Savienības likumdevējs nav noteicis līgumslē- dzējām iestādēm pienākumu pie- ņemt tiešu un motivētu lēmumu, ar kuru tiktu konstatēta nepamatoti lētu piedāvājumu neesamība. Bet tas neizslēdz to, ka līgumslēdzēja iestā- des vērtējums var tikt pārbaudīts tiesā, pārsūdzot lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu. Secinājums, ka saiknes starp pretendentiem ir ietekmējušas iesniegto piedāvājumu saturu, ir pietiekams, lai līgumslēdzēja iestāde šos piedāvājumus nevarētu ņemt vērā, jo saistītiem pretendentiem tie ir jāiesniedz pilnībā patstāvīgi un neatkarīgi.26 BILANCES JURIDISKIE PADOMI Patērētāju aizsardzība pieaugs Patērētāju tiesību aizsardzībā negodīgas komerc- prakses situācijās konstatētas nepilnības Eiropas Savienības (ES) līmenī. Jaunais regulējums šos „caurumus” plāno labot, paredzot patērētājiem, pret kuriem īstenota vai kurus skārusi negodīga komerc- prakse, tiesības prasīt no komersanta: 1) preces, pakalpojuma, digitālā pakalpojuma vai digitālā satura cenas samazināšanu; 2) līguma atcelšanu un samaksātās naudas summas atmaksu; 3) kaitējuma atlīdzinājumu, kas nodarīts patērētājam negodīgas komercprakses īstenošanas gadījumā. Patērētājs ar komersantu varēs vienoties arī par citiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem (piemēram, tiesības uz preces remontu vai nomaiņu), ja vien tie efektīvi nodrošina, ka tiek novērsta negodīgas ko- mercprakses ietekme uz patērētāju. Būtiski ņemt vērā, ka, lai patērētājs varētu iz- mantot šīs tiesības, vispirms jānotiek negodīgas komercprakses fakta konstatācijai. To varēs izdarīt divos veidos – Patērētāju tiesību aizsardzī- bas centrs (PTAC) saskaņā ar likuma 14. pantu vai vispārējās jurisdikcijas tiesa pēc patērētāja prasības celšanas tiesā. Ja negodīgas komercprakses fakts tiks konstatēts, patērētājam zaudējumi nebūs jāpierāda. Vienlaikus tas neietekmēs patērētāja tiesības prasīt arī zau- dējumu atlīdzību, kas tam radušies negodīgas ko- mercprakses īstenošanas dēļ. Ja zaudējumi ir radīti un persona cenšas tos piedzīt, individuāli vēršoties tiesā, tas civillietā būs jāpierāda, tomēr nebūs vēlreiz jāpierāda un jāpamato komercprakses pārkāpums, skaidrots grozījumu anotācijā. Mainīsies soda naudas apmēri Direktīva paredz dalībvalstīm soda sankciju ieviešanu komersantiem par „plaši izplatītiem” un „Eiropas Savienības mērogā plaši izplatītiem” pār- kāpumiem. To, kas uzskatāms par šāda veida pārkā- pumiem, nosaka 2017. gada 12. decembra Regula Nr. 2017/2394 par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbild par tiesību aktu izpildi patērētāju tiesību aizsardzības jomā. Proti, ar jēdzienu „plaši izplatīts pārkāpums” tiek saprasti ES patērētāju tiesību aizsar- dzības aktu pārkāpumi, kas rada vai varētu radīt kaitējumu patērētāju kolektīvajām interesēm vairākās dalībvalstīs (vismaz trijās vai vismaz divās, neskaitot pārkāpuma vai pārkāpēja izcelsmes valsti), savukārt ar jēdzienu „Savienības mēroga plaši izplatīts pārkāpums” tiek saprasts plaši izplatīts pār- kāpums, kas ir radījis, rada vai varētu radīt kaitēju- mu patērētāju kolektīvajām interesēm vismaz divās trešdaļās dalībvalstu, kuru kopējais iedzīvotāju skaits veido vismaz divas trešdaļas no ES iedzīvotāju skaita. Tā kā direktīva nosaka, ka šādos pārrobežu pār- kāpumu gadījumos komersantam piemērojamais maksimālais soda naudas apmērs ir līdz 4% no KOMERC- PRAKSE Ko paredz pieņemtie grozījumi NEGODĪGAS KOMERCPRAKSES AIZLIEGUMA LIKUMĀ? Uzņēmumiem, kuri veic preču un pakalpojumu tirdzniecību patērētājiem, jo īpaši digitālajā jomā, kā arī pārrobežu mērogā, svarīgi ņemt vērā jaunās izmaiņas normatīvajā regulējumā. Saeima 9. februārī otrajā lasījumā steidzamības kārtā pieņēma GROZĪJUMUS NEGODĪGAS KOMERCPRAKSES AIZLIEGUMA LIKUMĀ, kas izriet no 2019. gada 27. novembrī pieņemtās Direktīvas (ES) 2019/2161 1 prasībām. Grozījumi paredz gan dažādu negodīgu komercprakšu aizliegumus, gan jaunas iespējas patērētājiem savu tiesību aizsardzībā, gan izmaiņas komersantiem piemērojamo naudas sodu apmēros un noteikšanas kārtībā. 1 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/2161 (2019. gada 27. novembris), ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/6/EK, 2005/29/ EK un 2011/83/ ES attiecībā uz Savienības patērētāju tiesību aizsardzības noteikumu labāku izpildi un modernizēšanu. Ilustrācija: © zenzen – stock.adobe.com27 NR. 3 (117), 2023. GADA MARTS KOMERCPRAKSE komercprakses īstenotāja gada apgrozījuma (ieņēmu- miem) no saimnieciskajiem darījumiem, savukārt līdz- šinējās nacionālā likuma normas paredz šo soda naudas apmēru pat līdz 10% no apgrozījuma, ar grozījumiem plānots samazināt maksimālo soda apmēru un pielā- gojot to ES regulējumam (4%). Tas nepieciešams, lai neveidotos absurdas situācijas, kad, sodot par vienādu pārkāpumu, par Latvijā veiktu darbību tiktu piemērots naudas sods līdz 10% no apgrozījuma, bet, piemēram, Lietuvā un Igaunijā – līdz 4% no apgrozījuma. Vienlaikus gan tiek palielināts maksimālais soda naudas apmēra monetārais slieksnis par iekšzemes pārkāpumiem – līdz šim tas bija 100 000 eiro, taču ar likuma grozījumiem tas paaug- stināts līdz 300 000 eiro. Tas darīts tāpēc, ka prak- sē konstatētas situācijas, kad 100 000 eiro naudas sods nav izrādījies pietiekami proporcionāls izdarītā pārkāpuma kaitējumam (patērētājam nodarītajiem zaudējumiem, kas bijuši mērāmi arī vairākos miljo- nos eiro). Savukārt par pārrobežu mērogā veiktiem negodīgas komercprakses pārkāpumiem saskaņā ar direktīvu komercprakses īstenotājam iespējams pie- mērot soda naudu līdz pat diviem miljoniem eiro. Izmaiņas skars arī soda naudas noteikšanas meto- diku. Direktīva paredz dalībvalstu iestādēm elastīgā- kas pieejas iespējas, nosakot komersanta apgrozījumu jeb ieņēmumus, kuriem piemērojams soda naudas īpatsvara procentuālais slieksnis. Līdz šim likumā bija defi nēts, ka tas attiecas uz „pēdējo fi nanšu gada neto apgrozījumu”, tagad tas aizstāts ar jēdzienu „apgrozī- jums (ieņēmumi) no saimnieciskajiem darījumiem”. Tas nozīmē, soda naudu no ieņēmumiem va- rēs aprēķināt arī nereģistrētas saimnieciskas darbības veicējiem (piemēram, infl uenceriem jeb ietekmeļiem) un citiem komercprakses īstenotājiem. Līdz šim tas attiecās tikai uz komersantiem, kuriem ir pienākums iesniegt gada pārskatus. Citiem vārdiem, subjektiem, kam nav gada apgrozījuma pārskata, soda nauda tiks rēķināta (visbiežāk) no ieņēmumiem, kas gūti pēdējā saimnieciskajā gadā pirms pārkāpuma konstatēšanas. Tomēr arī šeit iespējami izņēmuma gadījumi. Piemēram, ja šādam subjektam iepriekšējā gadā ieņēmumi nav bijuši vai bijuši ļoti nelieli, tas ne- atbrīvos no soda. Šādā gadījumā kā atskaites kritēriju iespējams piemērot citu ieņēmumu gūšanas periodu. Piemēram, ja tiek konstatēts ilgstošs pārkāpums, kas skar vairākus gadus, tad iestāde attiecīgi vērtēs, kurā no gadiem ir radīts vislielākais kaitējums patērētājam un sods tiks piemērots no šī gada apgrozījuma (visu iesaistīto gadu ieņēmumus soda naudas noteikšanai summēt nav paredzēts – sods tiks noteikts tikai no viena gada apgrozījuma). Jauniem komercprakses īs- tenotājiem, kuri darbojas mazāk par gadu, ņems vērā to periodu, kas ir pagājis no darbības uzsākšanas līdz pēdējam pilnam darbības mēnesim pirms lēmuma pieņemšanas par soda naudas piemērošanu. Savukārt situācijās, kad nebūs pieejama ticama informācija par komercprakses īstenotāja apgrozījumu, tiks piemē- rots sods bez sasaistes ar apgrozījumu, saskaņā ar jau minēto ES mēroga monetāro slieksni – diviem miljoniem eiro. Ar atsauksmēm blēdīties nevarēs Saskaņā ar direktīvas prasībām likuma grozījumi paredz par maldinošu komercpraksi atzīt arī nepa- tiesu atsauksmju (par preci, pakalpojumu) un ietei- kumu publicēšanu. Likuma 10. pants „Maldinoša noklusēšana” papildināts ar septīto daļu, kas nosaka: „Ja komercprakses īstenotājs nodrošina piekļuvi pa- tērētāju atsauksmēm par precēm vai pakalpojumiem, digitālajiem pakalpojumiem vai digitālo saturu, par būtisku uzskatāma informācija attiecībā uz to, vai un kā komercprakses īstenotājs nodrošina, ka publicētās atsauksmes ir snieguši patērētāji, kuri preces, pakal- pojumus, digitālos pakalpojumus vai digitālo saturu ir izmantojuši vai iegādājušies.” Savukārt 11. pants tiek papildināts ar jaunām normām, kas par „maldinošu komercpraksi jebkuros apstākļos” paredz atzīt ko- mercprakses īstenotāja apgalvojumus, ka atsauksmes par precēm vai pakalpojumiem (arī digitāliem pakal- pojumiem un digitālo saturu) snieguši patērētāji, kuri faktiski iegādājušies/lietojuši šīs preces/pakalpojumus, ja komercprakses īstenotājs to nav pārbaudījis. Par maldinošu komercpraksi jaunajā likuma re- dakcijā atzīta citu personu algošana, lai tās sniegtu nepatiesas patērētāju atsauksmes vai ieteikumus, kā arī patērētāju atsauksmju vai ieteikumu sa- grozīšana reklāmas nolūkā (piemēram, ja tiek publiskotas tikai pozitīvās atsauksmes, dzēšot vai liedzot iespējas publicēt negatīvās atsauksmes). Likumā skaidrāk noteikts arī tas, ka maldinoša komercprakse ir preces pārdošana vienā dalībvalstī, uzrādot to kā identisku citās dalībvalstīs pārdošanā esošām precēm, lai arī ir nozīmīgas atšķirības preces sastāvā vai raksturīpašībās (ja vien tās nav pama- totas ar „leģitīmiem un objektīviem faktoriem”). Komersantiem jārūpējas, lai patērētāji skaidri atšķir- tu viņu tirgotās dažādās preces versijas, un ir svarīgi patērētājus informēt par leģitīmu un objektīvu fak- toru dēļ veiktu preču diferenciāciju (šāda informācija ne vienmēr jāsniedz uz preču marķējuma, tie var būt arī citi informācijas sniegšanas veidi). Par maldinošu komercpraksi jaunajā likuma redakcijā atzīta citu personu algošana, lai tās sniegtu nepatiesas patērētāju atsauksmes vai ieteikumus, kā arī patērētāju atsauksmju vai ieteikumu sagrozīšana reklāmas nolūkā. IKARS KUBLIŅŠ28 BILANCES JURIDISKIE PADOMI TIESU PRAKSE 2022. GADA 3. OKTOBRA SPRIEDUMS LIETĀ NR. SKC–48/2022 (C30474417) Lietas faktiskie apstākļi 2011. gada 26. septembrī pra- sītājs dibinājis SIA, kurā bijis visu kapitāla daļu īpašnieks un valdes loceklis. Atbilstoši 2011. gada 1. oktobrī noslēgtajam darba līgu- mam prasītāja alga noteikta 710 eiro (500 latu) mēnesī. 2014. gada 15. augustā SIA ka- pitāla daļas pārgājušas citas personas īpašumā, taču prasītājs turpinājis pil- dīt valdes locekļa pienākumus. 2014. gada 16. augustā jaunais dalībnieks pieņem lēmumu pār- veidot SIA statusu no mikrouzņē- muma uz parastās SIA statusu, kas darbojas vispārējā nodokļu režīmā. Tāpat jaunais dalībnieks, ievērojot Komerclikuma 221. panta astotās daļas noteikumus un novērtējot sabiedrības stāvokli, valdes locekļa pienākumu apjomu un faktu, ka sabiedrības valdes loceklis faktiski neveic darbu sabiedrībā un nesniedz nekādu ieguldījumu sabiedrības saimnieciskajā darbībā un ienāku- mu gūšanā, pieņēma lēmumu, ka valdes loceklim netiek noteikta un maksāta atlīdzība par valdes locekļa amata ieņemšanu. Prasītājs 2016. gada februārī at- saukts no valdes locekļa amata. Līdz ar to tiesā faktiski pastāvēja strīds par valdes locekļa tiesībām sa- ņemt atlīdzību par pienākumu izpil- di (darbu) situācijā, kad ar prasītāju kā darbinieku un kapitālsabiedrības pārstāvi vienā personā noslēgts dar- ba līgums, kurā noteikta darba sa- maksa, taču, mainoties sabiedrības tiesiskajam statusam un dalībnie- kiem, ir pieņemts jaunā dalībnieka lēmums par atlīdzības nemaksāšanu sabiedrības valdes loceklim. Gan pirmās, gan apelācijas in- stances tiesa valdes locekļa prasību apmierināja daļēji. Senāts atzina, ka apelācijas in- stances tiesas spriedums atceļams, lieta nododama jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Senāts secināja, ka, aprobežo- joties ar darba līguma esības un tā būtisko sastāvdaļu konstatēšanu, apelācijas instances tiesa izdarījusi pierādījumos nebalstītu secinājumu par prasītāja kā valdes locekļa pienā- kumu pildīšanu – darbu, kas ir par pamatu atlīdzības piedziņai. Senāts ieskatā kāda amata ie- ņemšana pati par sevi nerada tiesības uz atlīdzību, savukārt universālpilnvaras izdošana laikā, kad starp pusēm nepastāvēja strīds par atlīdzību, nenorāda uz prasītāja faktisko pienākumu pildīšanu strī- dus periodā. Līdz ar to, konstatējot, ka prasītājs atlīdzības saņemšanu ir sasaistījis ar valdes locekļa amata ie- ņemšanu, apelācijas instances tiesai primāri bija jāpiemēro speciālais tie- siskais regulējums – Komerclikuma 221. pants. Senāts norādīja, ka apelācijas instances tiesa nav apsvērusi, vai 2011. gada 1. oktobrī prasītāja ar sevi pašu noslēgtais darba līgums nebija vērtējams kā sabiedrības da- lībnieka lēmums par atlīdzības no- teikšanu valdes loceklim, kas, nerau- goties uz nosaukumu (darba līgums), nerada darba tiesiskās attiecības, jo, valdes locekļa amats un no tā izrietošās tiesības un pienākumi ir apspriežami Komerclikuma, nevis Darba likuma kontekstā. Tāpat nav apsvērts, vai jaunajam da- lībniekam pēc 2014. gada 16. augus- ta dalībnieka lēmuma pieņemšanas bija saistošs iepriekšējā valdes locek- ļa lēmums par atlīdzības noteikšanu. Senāts norādīja, ka strīda parei- zai izšķiršanai, novērtējot pierādī- jumus, jānoskaidro, kādus tieši pie- nākumus prasītājs kā valdes loceklis pildījis pēc 2014. gada 16. augusta, un jāpārbauda atbildētājas iebildu- mu pamatotība saistībā ar prasītāja kā valdes locekļa pienākumu nepil- dīšanu, ieguldījumu nesniegšanu sa- biedrības saimnieciskajā darbībā un ienākumu gūšanā, uzņēmuma fi nan- šu stāvoklī u.c., kas bija par pamatu lēmumam nenoteikt valdes loceklim atlīdzību. Atlīdzība par valdes locekļa amata ieņemšanu AKTUĀLI STRĪDI darba tiesiskajās attiecībās Turpinām apskatīt 2022. gada nozīmīgākos tiesu nolēmumus darba tiesisko attiecību strīdos. Piedāvājam iepazīties ar Senāta Civillietu departamenta trīs spriedumu apskatu – vienā no tiem risināts strīds par komercsabiedrības valdes locekļa tiesībām saņemt atlīdzību, bet divos – par darbinieku skaita samazināšanas norisi uzņēmumā. Ilustrācija: © zenzen – stock.adobe.com29 NR. 3 (117), 2023. GADA MARTS TIESU PRAKSE Senāta būtiskākās atziņas Valdes loceklis kapitālsabiedrībā darbojas uz pilnvarojuma līguma pa- mata, līdz ar to jebkurš viņam piešķir- tais uzdevums sabiedrības interešu pār- stāvības īstenošanai vērtējams atbilstoši Komerclikumam un citām tiesību normām, kas regulē tiesiskās attiecības starp pilnvarotāju un pilnvarnieku. 1 Komerclikuma 221. panta astotajā daļā noteikts, ka valdes loceklim ir tie- sības uz atlīdzību, kas atbilst viņa pie- nākumiem un sabiedrības fi nansiālajam stāvoklim. Atlīdzības apmēru nosaka ar padomes lēmumu, bet, ja sabiedrībai nav padomes, – ar dalībnieku lēmumu. Valdes locekļa statuss parasti rodas ar ievēlēšanas brīdi, proti, kad dalībnieku sapulce pieņēmusi lēmu- mu par viņa ievēlēšanu, un līdz ar iecelšanu valdes locekļa amatā rodas gan viņa atbildības pienākums Ko- merclikuma 169. panta pirmās daļas izpratnē, gan tiesības uz atlīdzību. Valdes loceklim savi pienākumi nav jāveic bez maksas, jo saskaņā ar Komerclikuma 221. panta astotās da- ļas pirmo teikumu viņam ir tiesības uz atlīdzību, kas atbilst viņa pienā- kumiem un sabiedrības fi nansiālajam stāvoklim. Tomēr, ņemot vērā Ko- merclikuma 221. panta astotās daļas otrā teikuma gramatisko formulēju- mu, atlīdzības apmēra noteikšana ir dalībnieku (padomes) kompetencē. 2022. GADA 16. JŪNIJA SPRIEDUMS LIETĀ NR. SKC–111/2022 (C26123220) Lietas faktiskie apstākļi Darba devēja 2020. gada 18. maijā uzteica darbiniekam darba līgumu, pamatojoties uz Darba liku- ma 101. panta pirmās daļas 9. pun- ktu un šādiem apstākļiem: ievērojot saimnieciskās darbības apjoma kritumu, tehnoloģ is- kās izmaiņas un nepieciešamī- bu sakārtot amatu sarakstus, ar 2020. gada 21. janvāra un 2020. gada 16. aprīļa rīkojumiem nolemts, sākot ar 2020. gada 1. jūniju, izslēgt no ceha amatu saraksta piecas /vilces līdzekļa/ vadītāja amata vienības un des- mit vadītāja palīga amata vienī- bas, bet no 2020. gada 20. jūni- ja – vēl piecas /vilces līdzekļa/ vadītāja un piecas vadītāja palīga amata vienības; lai izlemtu, kuriem darbinie- kiem darba līgums uzsakāms, 2020. gada 24. aprīlī notika ceha /vilces līdzekļa/ vadītāju un to palīgu izvērtēšana; vadītāju palīgi papildus izvērtēti 2020. gada 8. maijā, jo /vilces lī- dzekļa/ vadītājiem (mašīnistiem), kuru amata vietas likvidētas, pie- dāvāts grozīt darba līgumu un turpmāk strādāt palīga amatā; papildu izvērtēšanā konstatēts, ka prasītājam, salīdzinot ar pārē- jiem palīgiem, profesionālās kva- lifi kācijas ziņā ir mazāka darba pieredze amatā (pieci gadi), nav bērnu vecumā līdz četrpadsmit gadiem, līdz pensijas vecuma sasniegšanai ir vairāk nekā pieci gadi, nav invaliditātes; darba devējai nav iespējams dar- binieku nodarbināt citā darbā. Darbinieks cēla tiesā prasību, lai atzītu uzteikumu par spēkā neesošu, norādot, ka faktiski vadītāja palīgu amata vietas uzņēmumā netika sama- zinātas, tā kā darba devēja sākotnēji piedāvāja /vilces līdzekļa/ vadītājiem (mašīnistiem), kuru amata vietas lik- vidētas, strādāt par vadītāju palīgiem. Gan pirmās, gan apelācijas instan- ces tiesa darbinieka prasību noraidīja. Senāts atzina, ka spriedums ir atceļams, jo apgabaltiesa nepareizi iztulkojusi Darba likuma 108. pan- ta tiesību normas, kā arī nav veikusi vispusīgu lietas apstākļu juridisko novērtējumu. Tāpat Senāts norādīja, ka tiesa nav sniegusi vērtējumu, vai darba devēja ir nošķīrusi primāri vērtēja- mos Darba likuma 108. panta pir- mās daļas kritērijus (darba rezultāti Darbinieku skaita samazināšana 1 Sk. Senāta Civillietu departamenta 2022. gada 20. jūlija sprieduma lietā Nr. SKC–546/2022 (ECLI:LV:AT:2022:0720.C33311721.10.S) 4. punktu. KASPARS RĀCENĀJS Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības darba tiesību eksperts Valdes loceklim ir tiesības uz atlīdzību, kas atbilst viņa pienākumiem un sabiedrības fi nansiālajam stāvoklim. Atlīdzības apmēru nosaka ar padomes lēmumu, bet, ja sabiedrībai nav padomes, – ar dalībnieku lēmumu. Foto: Aivars SiliņšNext >