0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

#SIF_MAF2021Atbalsts palīdz noturēties, bet nākotne — miglā tīta

Atbalsts palīdz noturēties, bet nākotne — miglā tīta

Ikars Kubliņš

(0)
Atbalsts palīdz noturēties, bet nākotne — miglā tīta
Ilustrācija: © NeoLeo – stock.adobe.com
Covid–19 pandēmijas un nodokļu sistēmas reformas ietekme uz uzņēmumu darbību un ilgtermiņa attīstību Latvijā
#SIF_MAF2021 Žurnāls Bilance turpina pētniecisku interviju ciklu, kurā tiks meklētas atbildes uz jautājumiem
par to, kā dažādās uzņēmējdarbības jomās un dažādos nodokļu režīmos strādājošos ietekmējuši Covid–19 pandēmijas un nodokļu izmaiņu radītie izaicinājumi.

Kultūras nozare Covid–19 pandēmijas laikā piedzīvojusi vairākus pārbaudījumus. Atkarībā no kultūras žanra to dažādā pakāpē skāruši gan publisko pasākumu ierobežojumi un aizliegumi, gan jaunās nodokļu izmaiņas autoratlīdzību un sociālās apdrošināšanas iemaksu jomā, kas īpaši aktuālas tieši radošajām personām. Teātra sfērā izteikti iezīmējas šie abi faktori, tāpēc žurnāla Bilance interviju ciklā par Covid–19 pandēmijas un nodokļu reformas ietekmi uz uzņēmējdarbību Latvijā uz sarunu aicinājām Ģertrūdes ielas teātra producenti Maiju Pavlovu. 

Kādas bija pirmās Covid–19 pandēmijas sekas, ar kurām saskārāties profesionālajā darbībā? Kad 2020. gada martā tika ieviesta ārkārtējā situācija, aizliedzot visus publiskos pasākumus, bija jāatceļ izrādes, jāatmaksā biļešu nauda. Kā tas ietekmēja Ģertrūdes ielas teātra darbību?
Maija Pavlova, Ģertrūdes ielas teātra producente
Maija Pavlova, Ģertrūdes ielas teātra producente
Foto: Aivars Siliņš

Situācija tolaik bija ārkārtīgi neskaidra. Mēs nezinājām, kas notiks. Pirmajā brīdī bija liels uztraukums. Spilgtā atmiņā bija palikusi vēl iepriekšējā krīze, tāpēc mūsu pirmā reakcija bija sākt apsvērt, kādas izmaksas — algas un citus izdevumus — varam samazināt. Tāpat sākām domāt rīcības scenārijus situācijā, kad visas norises klātienē ir aizliegtas. Kādas ir mūsu iespējas radīt citādas formas pasākumus, piemēram, tiešsaistē. 

Kā šī situācija izpaudās finansiāli — vai brīdī, kad jāatceļ visas izrādes un jāatmaksā par biļetēm saņemtā nauda, teātrim vispār paliek “tekošie” līdzekļi kaut vai komunālo rēķinu apmaksai?

Mūsu teātra darbību daļēji finansē Valsts kultūrkapitāla fonds, līdz ar to pamatlietas mums bija nodrošinātas un par to nebija jāsatraucas. Par biļetēm saņemto naudu mēs neatmaksājām uzreiz, jo sākumā nebija zināms, cik ilgi pārtraukums ievilksies. Bija cerība, ka izrādes varēs pārcelt. Tajos nelielajos laika periodos, kad publiski pasākumi atkal tika atļauti, centāmies atliktās izrādes parādīt, bet, kad novembrī ārkārtas situāciju izsludināja otrreiz, tad gan iepriekš pārceltās un vēl neizrādītās izrādes atcēlām un atmaksājām biļešu pircējiem naudu. 

Kādus valdības atbalsta pasākumus izmantojāt krīzes pirmajā vilnī? 

Pagājušogad mums palīdzēja valsts piešķirtais papildu finansējums kultūras projektiem, kā arī atbalsts organizāciju ilgtspējai — šī mērķprogramma bija veidota privātiem uzņēmumiem un nevalstiskajam sektoram, lai kompensētu ienākumu kritumu. Liels paldies Kultūrkapitāla fondam, kas ļoti aktīvi iesaistījās kultūras nozares specifisko vajadzību apzināšanā un uzņēmās šī atbalsta organizēšanu, kas nav fonda ierastā funkcija. Tas bija ļoti svētīgi un nāca par labu visai nozarei. 

Tas bija atbalsts teātrim kā organizācijai, bet kā šo laiku pārdzīvoja aktieri, darbinieki? Vai noderēja, piemēram, dīkstāves pabalsti?

Daļa no teātra izrāžu personāla ir darba ņēmēji, kas šeit ir pastāvīgā darbā, daļa ir ārštata autori, kas strādā no projekta uz projektu. Tomēr dīkstāves pabalstus teātrim kā iestādei par darbiniekiem nenācās pieprasīt, jo kopumā mums nebija nekādas dīkstāves — visu laiku aktīvi strādājām, pārveidojot saturu, piemērojot izrādes tiešsaistes formātam. Vienlaikus daļa mākslinieku, ar kuriem teātris sadarbojas, saņēma pabalstus kā pašnodarbinātas personas, jo regulāras klātienes izrādes vairs nevarēja notikt. 

Citās kultūras nozarēs, piemēram, no mūziķu puses, sākotnēji izskanēja neapmierinātība ar to, ka atbalsts valsts paspārnē esošajiem koriem, orķestriem rada negodīgu konkurenci attiecībā pret tiem, kas spiesti izdzīvot saviem spēkiem. Vai teātra nozarē nevalstiskais sektors saņēma līdzvērtīgus atbalsta mehānismus kā valsts teātros?

Protams, valsts kapitālsabiedrībām atbalstu sniegt ir daudz vienkāršāk, un to var izdarīt krietni ātrāk. Nevalstiskajā un privātajā sektorā ir daudz vairāk iesaistīto ar ļoti dažādu darbības profilu un apjomu.

Līdz ar to projektu finansējums un atbalsts, kas tiek organizēts caur Kultūrkapitāla fondu, ir vienīgais veids, kā valsts var palīdzēt. Atbalsts individuālajiem māksliniekiem netika noorganizēts uzreiz, taču, redzot, ka specifiskais mākslinieku (paš)nodarbinātības formāts neļauj tiem saņemt dīkstāves pabalstus vai algu subsīdijas, 2020. gada rudenī jau bija izveidota tieši viņiem paredzēta atbalsta programma, kas turpināja funkcionēt arī šogad. Rudenī šī programma bija orientēta uz to, lai neviens nenonāktu pilnīgā trūkumā.

Atbalstu saņēma tie, kuru ienākumi nepārsniedza noteiktu apjomu (un kuri nevarēja pretendēt uz dīkstāves pabalstiem). Savukārt šogad tas jau bija kā papildu atbalsts, stipendija māksliniekiem, neskatoties uz viņu toreizējiem ienākumiem. 

Kā šis laiks ietekmēja teātra kolektīvu psiholoģiski, kāds bija noskaņojums? Aktieriem kā ekstravertiem un uz saskarsmi ar publiku vērstiem māksliniekiem droši vien nebija viegli pielāgoties jaunajiem apstākļiem?

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc uzreiz aktīvi plānojām izrādes jaunos formātos, bija tieši tādēļ, lai nodarbinātu radošos cilvēkus un viņi pavisam “nesajuktu prātā”. Meklējām iespējas un veidus, kā aktieris arī šādā situācijā var būt noderīgs un strādāt. Pašā sākumā klātienē nevarējām tikties pat kā kolektīvs — visai sadarbībai bija jānotiek attālināti. Katrs bija savās mājās pie datora vai telefona ekrāna. Vēlāk situācija kļuva vieglāka — varēja atsākt mēģinājumus klātienē (protams, ar maskām). Saglabāt veselo saprātu un sajūtu, ka “profesija nav beigusies”, palīdzēja arī valsts sniegtais papildu atbalsts. 

Vai izdevās izvairīties no saslimšanas gadījumiem teātra darbinieku vidū?
Maija Pavlova, Ģertrūdes ielas teātra producente
Maija Pavlova, Ģertrūdes ielas teātra producente
Foto: Aivars Siliņš

Par laimi, neviens no teātrī ikdienā esošajiem nesaslima, un pērn arī neviens no projektos iesaistītajiem nebija saslimis. Šogad pavasarī ar Covid–19 inficējās māksliniece, kas nebija iesaistīta mūsu teātra projektos. Viņa stāstīja, ka slimība ietekmēja ļoti spēcīgi. Pārslimot bijis fiziski grūti, un sekas jūtamas joprojām — ātrāk iestājas nogurums, grūtāk uztvert informāciju, atmiņas traucējumi. 

Pagājušā gada vasarā publiskie pasākumi atkal tika atļauti, taču bija jāievēro epidemioloģiskās drošības pasākumi. Kā tas mainīja teātra dzīvi, ekonomisko darbību? 

Viens no teātra darbību ierobežojošākajiem nosacījumiem bija prasība par četru kvadrātmetru telpas platības nodrošināšanu uz katru cilvēku. Mums tas nozīmēja, ka zālē varam ielaist apmēram trešdaļu apmeklētāju, tātad ierasto ap simts skatītāju vietā izrādi varēja noskatīties tikai trīsdesmit. Skatītāju skaita ierobežojums, lai gan ar laiku tika samazināts, tomēr saglabājās visu pagājušo gadu, līdz pat otrajai ārkārtas situācijai. Tagad saku — paldies dievam, ka mums ir vakcīna! Tas ir mūsu vienīgais glābiņš, kas palīdzējis izkļūt no šīs situācijas. 

Vai pagājušā gada vasarā, kad pasākumi bija atļauti, bet iekštelpās pastāvēja distances ierobežojumi, neplānojāt organizēt brīvdabas izrādes, piemēram, kaut kā pielāgojot teātra ēkas iekšpagalmu? 

Šādu iespēju apsvērām, bet sapratām, ka mūsu resursi ir pārāk mazi, lai to laikus noorganizētu. Brīvdabas izrādēm ir pavisam cita specifika, un mūsu iestudējumi prasītu lielu pielāgošanas darbu. Turklāt brīvdabas pasākumiem piemērotais laiks Latvijā ir pārāk īss, tāpēc šādām teātra izrādēm ir jāgatavojas ļoti savlaicīgi.

Jūs jau minējāt, ka līdz ar ārkārtas situācijas sākumu 2020. gada pavasarī uzreiz apsvērāt domu par tiešsaistes formāta izrāžu iestudēšanu. Kā veicās šajā procesā? Teātra mājaslapā atrodami izrāžu audio ieraksti, bet vai izrādes notika arī interneta tiešraides video formātā? 

Pirmā izrāde, ko pielāgojām tiešsaistei, bija “Taņas dzimšanas diena”. Tas mums deva atspēriena punktu un ticību, ka šāds formāts ir iespējams. Šajā izrādē katrs aktieris iesaistījās no sava mājas datora, tādā pašā veidā pieslēdzās arī skatītāji. Kad izrāde notika klātienē, visi skatītāji kopā ar aktieriem sēdēja ap lielu svinību galdu ar uzkodām — rasolu, maizītēm, vīnu — un dalījās ar atmiņu un pārdomu fragmentiem par mūsu kopīgās vēstures pieredzi. Sapratām, ka šo izrādi varam adaptēt attālinātajam formātam, organizējot to Zoom platformā, — šādi aizvien ir iespējama gan saspēle starp aktieriem, gan skatītāju iesaistīšana.

Kāda bija skatītāju atsaucība un iesaiste šādā izrādē? 

Protams, tik lielu skatītāju interesi kā par klātienes izrādēm šis formāts neizraisīja, taču skatītāju iesaiste izrādē pat bija lielāka, jo virtuālā telpa ļauj justies drošāk, attālinātais formāts noņem barjeru. Turklāt vēl viens attālinātās izrādes pluss ir tāds, ka tas dod iespēju izrādē piedalīties arī tiem cilvēkiem, kas nedzīvo Latvijā, vai tiem, kas fiziski nevar aiziet uz teātri.

Vai bija arī tādas izrādes, kurās aktieri spēlēja visi vienkopus uz skatuves, bet izrāde tika filmēta un pārraidīta tiešsaistē un tiešraidē?

Jā, mums bija arī šāda izrāde, taču arī tā bija pielāgota tiešsaistes formātam — bija dalīti ekrāni un citi tehniski un dramaturģiski paņēmieni, lai labāk adaptētu izrādi tam, kā skatītājs to redz savā datora ekrānā. Šī bija jauna izrāde, kas jau tika iestudēta ar apziņu, ka, visticamāk, to nebūs iespējams rādīt klātienē. 

Kāds ir kopējais secinājums — vai arī teātris var kļūt par attālinātu pakalpojumu un nepieciešamības gadījumā tiešsaistes izrādes varētu kaut daļēji aizstāt klātienes teātri? Vai tomēr skatītājam ir svarīgi redzēt aktierus klātienē?

Cilvēcisko kontaktu trūkums vispār ir viena no šī pandēmijas laika spilgtākajām iezīmēm. Manuprāt, cilvēki alkst pēc dzīvā kontakta, klātienes komunikācijas. Sabiedrība vēl nav īsti gatava maksāt par tiešsaistes saturu, jo ir pierasts, ka viss internetā pieejamais ir bez maksas. Teātra jomā attālinātais formāts ir jauns. Manuprāt, tam ir potenciāls, taču skaidrs, ka jāaug gan satura piedāvājumam, gan lietotāja izpratnei un interesei. 

Pēc pirmā krīzes viļņa pagājušā gada beigās atnāca otrais, vēl garāks un ar stingrākiem ierobežojumiem. Kā izdevās pārdzīvot šo periodu? Vai turpinājāt līdzīgi kā iepriekš, domājot par jauniem formātiem un iestudējot izrādes ar cerību sagaidīt nākamo “atvērtības” periodu? 

Rudenī kļuva pieejama atbalsta programma nākotnes kultūras piedāvājuma veidošanai, kas bija īpaši veidota Covid–19 seku mazināšanai, lai kultūras nozare neaizietu dīkstāvē, bet turpinātu darboties. Turklāt otrajā vilnī bija iespējams darbs klātienē. Atbalsta programmas ietvaros tapa mūsu pirmā audioizrāde “Jums ir apdegušas ausis”, kas bija mēģinājums radīt sajūtas skatītājos ne tik daudz ar teksta vai stāsta, cik ar skaņu palīdzību. Pēc tam sākām sagatavošanas darbus izrādei “Nasing Spešal”, kas pirmizrādi piedzīvoja 29. augustā. Tā ir balstīta uz 2008. gada 11. decembra Saeimas sēdi, kur tika pieņemti lēmumi par 2009. gada budžetu, kā arī pirmās administratīvi teritoriālās reformas likums. Šīs izrādes teksta materiālu veido tikai citāti no runām likumprojektu pieņemšanas procesā. 

Vai šodien varam vilkt kādas paralēles ar to laiku? Vai ir gūtas mācības krīzes pārvaldībā, valdības un parlamenta lēmumu saturā un pieņemšanas procesā?
Maija Pavlova, Ģertrūdes ielas teātra producente
Maija Pavlova, Ģertrūdes ielas teātra producente
Foto: Aivars Siliņš

Ja runājam par kultūras nozari, tad iepriekšējā krīzē to skāra vislielākais samazinājums, no kura bija ļoti grūti atgūties. Šajā krīzē lielākā pozitīvā atšķirība bija valsts sniegtais atbalsts kultūras nozarei, nevis, piemēram, ja tiktu pateikts: “Tā, publiski pasākumi nevar notikt, tad šo budžeta daļu griezīsim nost, dzīvojiet tālāk paši, kā protat!” Šajā krīzē kultūras joma nezaudēja profesionāļus — to ir viegli izdarīt, bet pēc tam ļoti grūti šos cilvēkus piesaistīt atpakaļ nozarei. 

Šovasar publiskie pasākumi atkal tika atļauti, bet nu jau jaunā griezumā — vakcinētajiem, pārslimojušajiem vai testētajiem. Šeit bija pasākumu rīkotāju izvēle starp tā sauktajiem “zaļajiem” (tikai vakcinētajiem un pārslimojušajiem) un “dzeltenajiem” (arī testētajiem) režīmiem. Ģertrūdes ielas teātris, līdzīgi kā vairums citu kultūras nozarē, izvēlējās “zaļo režīmu”. Kādi bija apsvērumi par labu tam? Vai, izslēdzot testētos, neiznāk samazināt potenciālo izrāžu apmeklētāju skaitu? 

Pirmkārt, ja ielaižam arī testētos apmeklētājus, tad spēkā atkal stājas arī platības ierobežojumi — varam piepildīt tikai trešdaļu zāles. Otrkārt, jāsaprot, ka ierobežojumi apmeklēt pasākumus nevakcinētajiem — tas nav sods par nevakcinēšanos. Tas ir vienīgais veids, kā mēs varam pasargāt cilvēkus, kuri izvēlas nebūt drošībā. Arī vakcinētie cilvēki var pārnēsāt vīrusu un slimot. Ierobežojumi pasākumu apmeklēšanā ir domāti tam, lai pasargātu šo ievainojamo iedzīvotāju grupu, kas nav vakcinējusies, — nevis lai viņi kaut kur netiktu, bet gan lai nesaslimtu! 

Ja salīdzinām situāciju pagājušajā vasarā, kad pastāvēja platības ierobežojumi, kas maksimāli ļāva piepildīt tikai trešdaļu zāles, un šovasar, kad pastāvēja ierobežojumi atkarībā no vakcinācijas (un, kā zināms, pilnībā vakcinējusies arī bija tikai apmēram trešdaļa sabiedrības), — kas no teātra industrijas viedokļa bija izdevīgāk? Vai ierobežojumi nevakcinētajiem būtiski samazina teātra apmeklētāju skaitu, vai varbūt auditorijā, kas mīl kultūru un teātri, lielākā daļa tāpat ir vakcinēto? 

Diemžēl ne visi, kas mīl teātri, vakcinējas. Skatītāju skaitu šovasar ietekmēja divi galvenie faktori. Ne tikai vājā vakcinācijas aptvere un ierobežojumi nevakcinētajiem, bet arī lielā konkurence un milzīgais kultūras pasākumu piedāvājuma apjoms. Citos teātros ir uzkrātas pirmizrādes, kas pašlaik tiek intensīvi izrādītas.

Visiem kultūras pasākumu organizatoriem nemitīgi “pakausī sēž” sajūta — kas būs pēc nedēļas vai mēneša, kādi ierobežojumi atkal stāsies spēkā? Tas liek izlikt visu, ko vien iespējams, kamēr to var darīt. Kopumā piedāvājums krietni pārsniedz pieprasījumu, tāpēc, kā dzirdu no kolēģiem, daudzi pasākumi tiek atcelti.

Ņemot vērā šos apsvērumus, mūsu izrāžu grafiks nav intensīvs — augustā bija viena pirmizrāde (pilnībā izpārdota) un septembrī programmā esam ieplānojuši divas vai trīs izrādes. Taču nozarē kopumā situācija, protams, ir citāda nekā pirms krīzes — iepriekš bija ierasts, ka biļetes uz teātra izrādēm izpērk jau labu laiku iepriekš, tagad cilvēki ir krietni piesardzīgāki, biļetes iegādājas tikai neilgi pirms izrādēm, jo nav garantijas, ka netiks pieņemti jauni ierobežojumi un izrādes netiks atceltas. Līdz ar to teātri nevar tik droši plānot savu darbību, jo nezinām, kādi būs mūsu ieņēmumi un, ja arī šie ieņēmumi būs, vai tie nebūs jāatmaksā. Nākotnes perspektīva vairs nav tik skaidra. 

Kas gan varēja paredzēt, ka pat efektīvāk par valodas vai etniskajiem dalījumiem Latvijas sabiedrību sašķels vakcinācijas jautājums… Kāda ir attieksme pret vakcināciju teātra kolektīvā — vai tikpat pretrunīga kā sabiedrībā kopumā?

Atšķirībā no citiem teātriem, kuros ir lielāki kolektīvi, mēs, ikdienā šeit strādājošie, esam tikai seši cilvēki, un mūsu starpā par šo jautājumu vispār nav nekādu diskusiju un domstarpību. Mēs visi ar nepacietību gaidījām iespēju vakcinēties. Savukārt projektos, kurus veidojam ar ārštata autoru iesaisti, sadarbojamies tikai ar cilvēkiem, kas ir vakcinēti. 

No 1. jūlija stājās spēkā izmaiņas valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu sistēmā un autoratlīdzību jomā, kas kultūras nozarē ir tik aktuāla. Pirmais jautājums — vai jūs kā teātra producente, kurai par šiem jautājumiem noteikti pastiprināti jādomā, šobrīd, septembra vidū, varat sacīt, ka pilnībā saprotat šīs izmaiņas? Respektīvi, vai jums ir līdz galam skaidrs, kas un cik ir jāmaksā autoriem, kas saņem autoratlīdzībās līdz minimālajai algai, tiem, kas virs minimālās algas, tiem, kas ir un kas nav iesnieguši paziņojumus Valsts ieņēmumu dienestam par minimālajām sociālajām iemaksām nepietiekamu ceturkšņa ieņēmumu prognozi, tiem, kas strādā un kas nestrādā citur, un tamlīdzīgi? 

Kādu brīdi man šķita, ka saprotu, taču pašlaik vairs nevaru likt roku uz sirds un apgalvot, ka zinu, kas un kā ir jāmaksā. Par autoratlīdzību izmaiņām vēl būtu saprotams, taču, ja runājam par minimālajām sociālajām iemaksām, tad tur pat nozares speciālistu viedokļi atšķiras. Turklāt kolēģi no Radošo savienību padomes bija vaicājuši Valsts ieņēmumu dienestam un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai un arī saņēmuši atšķirīgas atbildes… Tas ir pats sliktākais — ja pat mēs, kas ar šīm lietām ikdienā saskaramies krietni vairāk, nesaprotam un pat VID un VSAA ir dažādos ieskatos, tad ko saprast tam cilvēkam, kam šie nodokļi jāmaksā? Šī nodokļu reforma neko nav padarījusi skaidrāku, tieši pretēji. 

Iznāk, ka jums atliek tikai gaidīt to brīdi, kad VID vai VSAA sāks izsūtīt māksliniekiem paziņojumus par trūkstošajām sociālajām iemaksām, un tikai tad kļūs saprotams, kas un cik jāmaksā?
Maija Pavlova, Ģertrūdes ielas teātra producente
Maija Pavlova, Ģertrūdes ielas teātra producente
Foto: Aivars Siliņš

Visiem māksliniekiem iesaku iesniegt paziņojumu par nepietiekamu ceturkšņa ienākumu prognozi, pretējā gadījumā rēķināties, ka var būt jānomaksā minimālās sociālās iemaksas pilnā apmērā. Ja paziņojums tiks iesniegts, bet izrādīsies, ka ienākumi tomēr bijuši pietiekami, nekāds ļaunums neradīsies — vienkārši būs jānomaksā atbilstošās iemaksas, taču, ja prognoze netiek iesniegta, tad var gadīties nonākt situācijā, kad nodokļos jānomaksā vairāk, nekā nopelnīts. 

Par sociālajām iemaksām tātad vēl līdz galam nav skaidrs, bet kāda ir jau pieredzētā reformas finansiālā ietekme uz autoratlīdzību saņēmējiem?

Tas ir ienākumu kritums apmēram desmit līdz piecpadsmit procentu apmērā. 

Un kā cilvēki to uztver?

Pagaidām to vēl amortizē kultūrai piešķirtais papildu atbalsts. Covid–19 finansējuma programmas kultūras nozarē nodrošina pietiekami augstu nodarbinātību, tāpēc reformas radīto nodokļu paaugstinājumu vēl tik ļoti neizjūt. Vēl arī nav pagājis pirmais ceturksnis jaunajā sistēmā, un daudzi rēķinus savelk ceturkšņa beigās. Līdz gada beigām, kad sāks pienākt vēstules par nenomaksātām sociālajām iemaksām, vai nākamgad, kad autoratlīdzību režīma vairs vispār nebūs, daudziem tas varētu izrādīties diezgan liels šoks. 

Kā vērtējat valdības deklarēto nodokļu reformas virsmērķi — “nodrošināt visiem sociālās garantijas”?

Teorētiski tas ir pareizi, bet problēma rodas brīdī, kad nodokļi jāsāk maksāt no ļoti maziem ienākumiem. Jaunā nodokļu reforma it kā ir mēģinājums iet Ziemeļvalstu modeļa virzienā, lai visi kļūtu sociāli apdrošinātāki un dzīvotu labklājībā, taču realitātē rada nesamērīgu slogu vismazāk pelnošajiem.

Protams, autoratlīdzību režīms, kas naudas trūkuma rezultātā izveidojās deviņdesmitajos gados, ir radījis situāciju, ka māksliniekiem nav nekāda sociālā uzkrājuma, tāpēc konceptuāli tas ir jāmaina. Taču darīt to tik pēkšņi un strauji, palielinot nodokļu izmaksas vidēji par 20–30 procentiem, nav pareizi.

Atklāts paliek jautājums, vai šis labais nodoms nebeigsies ar to, ka daļa mākslinieku vienkārši aizies no kultūras sfēras un meklēs nodarbošanos citā profesijā. Protams, arī ārvalstīs ir jāmaksā lieli sociālie nodokļi, taču minimālais slieksnis, kam to sāk piemērot, ir daudz augstāks, piemēram, 10 000 eiro gadā. Atskaites punkts ir summa, bez kuras cilvēks nevar izdzīvot. 

Patlaban (no 1. jūlija līdz gada beigām) autoratlīdzību saņēmējiem vēl pastāv variants turpināt esošo režīmu, taču no nākamā gada nāksies izvēlēties — reģistrēties kā pašnodarbinātajiem, slēgt uzņēmuma līgumus, dibināt mikrouzņēmumu… Vai ir kādas indikācijas, ko mākslinieki varētu izvēlēties, kāda būs autoratlīdzību saņēmēju turpmākā darbības forma?

Tiem, kuri strādā teātrī un kuru ienākumi tuvojas tūkstotim eiro mēnesī, izdevīgāks būs pašnodarbināto režīms, kur ir iespēja piemērot attaisnotos izdevumus 50% apmērā. Taču šajā režīmā jāiegulda vairāk darba grāmatvedības kārtošanā. 

Kā vērtējat situāciju, ka autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju izmaksātajām autoratlīdzībām izmaiņu nav, tās var turpināt maksāt tikai 20% ienākuma nodokli? Vai šeit ir ievērots vienlīdzības princips?

Finanšu ministrija sacījusi, ka šajā gadījumā tiek izmaksāta atlīdzība par jau iepriekš radītu darbu. Taču teātriem, kuri slēdz līgumus ar autoriem un tieši tādā pašā veidā maksā viņiem par darbu izmantošanu, šādu modeli nav ļauts piemērot. Kāpēc? Īstu atbildi uz šo jautājumu es tā arī neesmu saņēmusi.

Mediju atbalsta fondsProjektu “Covid–19 pandēmijas un nodokļu sistēmas reformas ietekme uz uzņēmumu darbību un ilgtermiņa attīstību Latvijā” finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par publikācijas “Atbalsts palīdz noturēties, bet nākotne — miglā tīta” saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2021. gada oktobra (478.) numurā.

Kļūda rakstā? Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Novērtējiet šo rakstu
(0)
Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus
Atbalsts palīdz noturēties, bet nākotne — miglā tīta
Ilustrācija: © NeoLeo – stock.adobe.com
Covid–19 pandēmijas un nodokļu sistēmas reformas ietekme uz uzņēmumu darbību un ilgtermiņa attīstību Latvijā
#SIF_MAF2021 Žurnāls Bilance turpina pētniecisku interviju ciklu, kurā tiks meklētas atbildes uz jautājumiem
par to, kā dažādās uzņēmējdarbības jomās un dažādos nodokļu režīmos strādājošos ietekmējuši Covid–19 pandēmijas un nodokļu izmaiņu radītie izaicinājumi.

Kultūras nozare Covid–19 pandēmijas laikā piedzīvojusi vairākus pārbaudījumus. Atkarībā no kultūras žanra to dažādā pakāpē skāruši gan publisko pasākumu ierobežojumi un aizliegumi, gan jaunās nodokļu izmaiņas autoratlīdzību un sociālās apdrošināšanas iemaksu jomā, kas īpaši aktuālas tieši radošajām personām. Teātra sfērā izteikti iezīmējas šie abi faktori, tāpēc žurnāla Bilance interviju ciklā par Covid–19 pandēmijas un nodokļu reformas ietekmi uz uzņēmējdarbību Latvijā uz sarunu aicinājām Ģertrūdes ielas teātra producenti Maiju Pavlovu. 

Kādas bija pirmās Covid–19 pandēmijas sekas, ar kurām saskārāties profesionālajā darbībā? Kad 2020. gada martā tika ieviesta ārkārtējā situācija, aizliedzot visus publiskos pasākumus, bija jāatceļ izrādes, jāatmaksā biļešu nauda. Kā tas ietekmēja Ģertrūdes ielas teātra darbību?
Maija Pavlova, Ģertrūdes ielas teātra producente
Maija Pavlova, Ģertrūdes ielas teātra producente
Foto: Aivars Siliņš

Situācija tolaik bija ārkārtīgi neskaidra. Mēs nezinājām, kas notiks. Pirmajā brīdī bija liels uztraukums. Spilgtā atmiņā bija palikusi vēl iepriekšējā krīze, tāpēc mūsu pirmā reakcija bija sākt apsvērt, kādas izmaksas — algas un citus izdevumus — varam samazināt. Tāpat sākām domāt rīcības scenārijus situācijā, kad visas norises klātienē ir aizliegtas. Kādas ir mūsu iespējas radīt citādas formas pasākumus, piemēram, tiešsaistē. 

Kā šī situācija izpaudās finansiāli — vai brīdī, kad jāatceļ visas izrādes un jāatmaksā par biļetēm saņemtā nauda, teātrim vispār paliek "tekošie" līdzekļi kaut vai komunālo rēķinu apmaksai?

Mūsu teātra darbību daļēji finansē Valsts kultūrkapitāla fonds, līdz ar to pamatlietas mums bija nodrošinātas un par to nebija jāsatraucas. Par biļetēm saņemto naudu mēs neatmaksājām uzreiz, jo sākumā nebija zināms, cik ilgi pārtraukums ievilksies. Bija cerība, ka izrādes varēs pārcelt. Tajos nelielajos laika periodos, kad publiski pasākumi atkal tika atļauti, centāmies atliktās izrādes parādīt, bet, kad novembrī ārkārtas situāciju izsludināja otrreiz, tad gan iepriekš pārceltās un vēl neizrādītās izrādes atcēlām un atmaksājām biļešu pircējiem naudu. 

Kādus valdības atbalsta pasākumus izmantojāt krīzes pirmajā vilnī? 

Pagājušogad mums palīdzēja valsts piešķirtais papildu finansējums kultūras projektiem, kā arī atbalsts organizāciju ilgtspējai — šī mērķprogramma bija veidota privātiem uzņēmumiem un nevalstiskajam sektoram, lai kompensētu ienākumu kritumu. Liels paldies Kultūrkapitāla fondam, kas ļoti aktīvi iesaistījās kultūras nozares specifisko vajadzību apzināšanā un uzņēmās šī atbalsta organizēšanu, kas nav fonda ierastā funkcija. Tas bija ļoti svētīgi un nāca par labu visai nozarei. 

Tas bija atbalsts teātrim kā organizācijai, bet kā šo laiku pārdzīvoja aktieri, darbinieki? Vai noderēja, piemēram, dīkstāves pabalsti?

Daļa no teātra izrāžu personāla ir darba ņēmēji, kas šeit ir pastāvīgā darbā, daļa ir ārštata autori, kas strādā no projekta uz projektu. Tomēr dīkstāves pabalstus teātrim kā iestādei par darbiniekiem nenācās pieprasīt, jo kopumā mums nebija nekādas dīkstāves — visu laiku aktīvi strādājām, pārveidojot saturu, piemērojot izrādes tiešsaistes formātam. Vienlaikus daļa mākslinieku, ar kuriem teātris sadarbojas, saņēma pabalstus kā pašnodarbinātas personas, jo regulāras klātienes izrādes vairs nevarēja notikt. 

Citās kultūras nozarēs, piemēram, no mūziķu puses, sākotnēji izskanēja neapmierinātība ar to, ka atbalsts valsts paspārnē esošajiem koriem, orķestriem rada negodīgu konkurenci attiecībā pret tiem, kas spiesti izdzīvot saviem spēkiem. Vai teātra nozarē nevalstiskais sektors saņēma līdzvērtīgus atbalsta mehānismus kā valsts teātros?

Protams, valsts kapitālsabiedrībām atbalstu sniegt ir daudz vienkāršāk, un to var izdarīt krietni ātrāk. Nevalstiskajā un privātajā sektorā ir daudz vairāk iesaistīto ar ļoti dažādu darbības profilu un apjomu.

Līdz ar to projektu finansējums un atbalsts, kas tiek organizēts caur Kultūrkapitāla fondu, ir vienīgais veids, kā valsts var palīdzēt. Atbalsts individuālajiem māksliniekiem netika noorganizēts uzreiz, taču, redzot, ka specifiskais mākslinieku (paš)nodarbinātības formāts neļauj tiem saņemt dīkstāves pabalstus vai algu subsīdijas, 2020. gada rudenī jau bija izveidota tieši viņiem paredzēta atbalsta programma, kas turpināja funkcionēt arī šogad. Rudenī šī programma bija orientēta uz to, lai neviens nenonāktu pilnīgā trūkumā.

Atbalstu saņēma tie, kuru ienākumi nepārsniedza noteiktu apjomu (un kuri nevarēja pretendēt uz dīkstāves pabalstiem). Savukārt šogad tas jau bija kā papildu atbalsts, stipendija māksliniekiem, neskatoties uz viņu toreizējiem ienākumiem. 

Kā šis laiks ietekmēja teātra kolektīvu psiholoģiski, kāds bija noskaņojums? Aktieriem kā ekstravertiem un uz saskarsmi ar publiku vērstiem māksliniekiem droši vien nebija viegli pielāgoties jaunajiem apstākļiem?

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc uzreiz aktīvi plānojām izrādes jaunos formātos, bija tieši tādēļ, lai nodarbinātu radošos cilvēkus un viņi pavisam "nesajuktu prātā". Meklējām iespējas un veidus, kā aktieris arī šādā situācijā var būt noderīgs un strādāt. Pašā sākumā klātienē nevarējām tikties pat kā kolektīvs — visai sadarbībai bija jānotiek attālināti. Katrs bija savās mājās pie datora vai telefona ekrāna. Vēlāk situācija kļuva vieglāka — varēja atsākt mēģinājumus klātienē (protams, ar maskām). Saglabāt veselo saprātu un sajūtu, ka "profesija nav beigusies", palīdzēja arī valsts sniegtais papildu atbalsts. 

Vai izdevās izvairīties no saslimšanas gadījumiem teātra darbinieku vidū?
Maija Pavlova, Ģertrūdes ielas teātra producente
Maija Pavlova, Ģertrūdes ielas teātra producente
Foto: Aivars Siliņš

Par laimi, neviens no teātrī ikdienā esošajiem nesaslima, un pērn arī neviens no projektos iesaistītajiem nebija saslimis. Šogad pavasarī ar Covid–19 inficējās māksliniece, kas nebija iesaistīta mūsu teātra projektos. Viņa stāstīja, ka slimība ietekmēja ļoti spēcīgi. Pārslimot bijis fiziski grūti, un sekas jūtamas joprojām — ātrāk iestājas nogurums, grūtāk uztvert informāciju, atmiņas traucējumi. 

Pagājušā gada vasarā publiskie pasākumi atkal tika atļauti, taču bija jāievēro epidemioloģiskās drošības pasākumi. Kā tas mainīja teātra dzīvi, ekonomisko darbību? 

Viens no teātra darbību ierobežojošākajiem nosacījumiem bija prasība par četru kvadrātmetru telpas platības nodrošināšanu uz katru cilvēku. Mums tas nozīmēja, ka zālē varam ielaist apmēram trešdaļu apmeklētāju, tātad ierasto ap simts skatītāju vietā izrādi varēja noskatīties tikai trīsdesmit. Skatītāju skaita ierobežojums, lai gan ar laiku tika samazināts, tomēr saglabājās visu pagājušo gadu, līdz pat otrajai ārkārtas situācijai. Tagad saku — paldies dievam, ka mums ir vakcīna! Tas ir mūsu vienīgais glābiņš, kas palīdzējis izkļūt no šīs situācijas. 

Vai pagājušā gada vasarā, kad pasākumi bija atļauti, bet iekštelpās pastāvēja distances ierobežojumi, neplānojāt organizēt brīvdabas izrādes, piemēram, kaut kā pielāgojot teātra ēkas iekšpagalmu? 

Šādu iespēju apsvērām, bet sapratām, ka mūsu resursi ir pārāk mazi, lai to laikus noorganizētu. Brīvdabas izrādēm ir pavisam cita specifika, un mūsu iestudējumi prasītu lielu pielāgošanas darbu. Turklāt brīvdabas pasākumiem piemērotais laiks Latvijā ir pārāk īss, tāpēc šādām teātra izrādēm ir jāgatavojas ļoti savlaicīgi.

Jūs jau minējāt, ka līdz ar ārkārtas situācijas sākumu 2020. gada pavasarī uzreiz apsvērāt domu par tiešsaistes formāta izrāžu iestudēšanu. Kā veicās šajā procesā? Teātra mājaslapā atrodami izrāžu audio ieraksti, bet vai izrādes notika arī interneta tiešraides video formātā? 

Pirmā izrāde, ko pielāgojām tiešsaistei, bija "Taņas dzimšanas diena". Tas mums deva atspēriena punktu un ticību, ka šāds formāts ir iespējams. Šajā izrādē katrs aktieris iesaistījās no sava mājas datora, tādā pašā veidā pieslēdzās arī skatītāji. Kad izrāde notika klātienē, visi skatītāji kopā ar aktieriem sēdēja ap lielu svinību galdu ar uzkodām — rasolu, maizītēm, vīnu — un dalījās ar atmiņu un pārdomu fragmentiem par mūsu kopīgās vēstures pieredzi. Sapratām, ka šo izrādi varam adaptēt attālinātajam formātam, organizējot to Zoom platformā, — šādi aizvien ir iespējama gan saspēle starp aktieriem, gan skatītāju iesaistīšana.

Kāda bija skatītāju atsaucība un iesaiste šādā izrādē? 

Protams, tik lielu skatītāju interesi kā par klātienes izrādēm šis formāts neizraisīja, taču skatītāju iesaiste izrādē pat bija lielāka, jo virtuālā telpa ļauj justies drošāk, attālinātais formāts noņem barjeru. Turklāt vēl viens attālinātās izrādes pluss ir tāds, ka tas dod iespēju izrādē piedalīties arī tiem cilvēkiem, kas nedzīvo Latvijā, vai tiem, kas fiziski nevar aiziet uz teātri.

Vai bija arī tādas izrādes, kurās aktieri spēlēja visi vienkopus uz skatuves, bet izrāde tika filmēta un pārraidīta tiešsaistē un tiešraidē?

Jā, mums bija arī šāda izrāde, taču arī tā bija pielāgota tiešsaistes formātam — bija dalīti ekrāni un citi tehniski un dramaturģiski paņēmieni, lai labāk adaptētu izrādi tam, kā skatītājs to redz savā datora ekrānā. Šī bija jauna izrāde, kas jau tika iestudēta ar apziņu, ka, visticamāk, to nebūs iespējams rādīt klātienē. 

Kāds ir kopējais secinājums — vai arī teātris var kļūt par attālinātu pakalpojumu un nepieciešamības gadījumā tiešsaistes izrādes varētu kaut daļēji aizstāt klātienes teātri? Vai tomēr skatītājam ir svarīgi redzēt aktierus klātienē?

Cilvēcisko kontaktu trūkums vispār ir viena no šī pandēmijas laika spilgtākajām iezīmēm. Manuprāt, cilvēki alkst pēc dzīvā kontakta, klātienes komunikācijas. Sabiedrība vēl nav īsti gatava maksāt par tiešsaistes saturu, jo ir pierasts, ka viss internetā pieejamais ir bez maksas. Teātra jomā attālinātais formāts ir jauns. Manuprāt, tam ir potenciāls, taču skaidrs, ka jāaug gan satura piedāvājumam, gan lietotāja izpratnei un interesei. 

Pēc pirmā krīzes viļņa pagājušā gada beigās atnāca otrais, vēl garāks un ar stingrākiem ierobežojumiem. Kā izdevās pārdzīvot šo periodu? Vai turpinājāt līdzīgi kā iepriekš, domājot par jauniem formātiem un iestudējot izrādes ar cerību sagaidīt nākamo "atvērtības" periodu? 

Rudenī kļuva pieejama atbalsta programma nākotnes kultūras piedāvājuma veidošanai, kas bija īpaši veidota Covid–19 seku mazināšanai, lai kultūras nozare neaizietu dīkstāvē, bet turpinātu darboties. Turklāt otrajā vilnī bija iespējams darbs klātienē. Atbalsta programmas ietvaros tapa mūsu pirmā audioizrāde "Jums ir apdegušas ausis", kas bija mēģinājums radīt sajūtas skatītājos ne tik daudz ar teksta vai stāsta, cik ar skaņu palīdzību. Pēc tam sākām sagatavošanas darbus izrādei "Nasing Spešal", kas pirmizrādi piedzīvoja 29. augustā. Tā ir balstīta uz 2008. gada 11. decembra Saeimas sēdi, kur tika pieņemti lēmumi par 2009. gada budžetu, kā arī pirmās administratīvi teritoriālās reformas likums. Šīs izrādes teksta materiālu veido tikai citāti no runām likumprojektu pieņemšanas procesā. 

Vai šodien varam vilkt kādas paralēles ar to laiku? Vai ir gūtas mācības krīzes pārvaldībā, valdības un parlamenta lēmumu saturā un pieņemšanas procesā?
Maija Pavlova, Ģertrūdes ielas teātra producente
Maija Pavlova, Ģertrūdes ielas teātra producente
Foto: Aivars Siliņš

Ja runājam par kultūras nozari, tad iepriekšējā krīzē to skāra vislielākais samazinājums, no kura bija ļoti grūti atgūties. Šajā krīzē lielākā pozitīvā atšķirība bija valsts sniegtais atbalsts kultūras nozarei, nevis, piemēram, ja tiktu pateikts: "Tā, publiski pasākumi nevar notikt, tad šo budžeta daļu griezīsim nost, dzīvojiet tālāk paši, kā protat!" Šajā krīzē kultūras joma nezaudēja profesionāļus — to ir viegli izdarīt, bet pēc tam ļoti grūti šos cilvēkus piesaistīt atpakaļ nozarei. 

Šovasar publiskie pasākumi atkal tika atļauti, bet nu jau jaunā griezumā — vakcinētajiem, pārslimojušajiem vai testētajiem. Šeit bija pasākumu rīkotāju izvēle starp tā sauktajiem "zaļajiem" (tikai vakcinētajiem un pārslimojušajiem) un "dzeltenajiem" (arī testētajiem) režīmiem. Ģertrūdes ielas teātris, līdzīgi kā vairums citu kultūras nozarē, izvēlējās "zaļo režīmu". Kādi bija apsvērumi par labu tam? Vai, izslēdzot testētos, neiznāk samazināt potenciālo izrāžu apmeklētāju skaitu? 

Pirmkārt, ja ielaižam arī testētos apmeklētājus, tad spēkā atkal stājas arī platības ierobežojumi — varam piepildīt tikai trešdaļu zāles. Otrkārt, jāsaprot, ka ierobežojumi apmeklēt pasākumus nevakcinētajiem — tas nav sods par nevakcinēšanos. Tas ir vienīgais veids, kā mēs varam pasargāt cilvēkus, kuri izvēlas nebūt drošībā. Arī vakcinētie cilvēki var pārnēsāt vīrusu un slimot. Ierobežojumi pasākumu apmeklēšanā ir domāti tam, lai pasargātu šo ievainojamo iedzīvotāju grupu, kas nav vakcinējusies, — nevis lai viņi kaut kur netiktu, bet gan lai nesaslimtu! 

Ja salīdzinām situāciju pagājušajā vasarā, kad pastāvēja platības ierobežojumi, kas maksimāli ļāva piepildīt tikai trešdaļu zāles, un šovasar, kad pastāvēja ierobežojumi atkarībā no vakcinācijas (un, kā zināms, pilnībā vakcinējusies arī bija tikai apmēram trešdaļa sabiedrības), — kas no teātra industrijas viedokļa bija izdevīgāk? Vai ierobežojumi nevakcinētajiem būtiski samazina teātra apmeklētāju skaitu, vai varbūt auditorijā, kas mīl kultūru un teātri, lielākā daļa tāpat ir vakcinēto? 

Diemžēl ne visi, kas mīl teātri, vakcinējas. Skatītāju skaitu šovasar ietekmēja divi galvenie faktori. Ne tikai vājā vakcinācijas aptvere un ierobežojumi nevakcinētajiem, bet arī lielā konkurence un milzīgais kultūras pasākumu piedāvājuma apjoms. Citos teātros ir uzkrātas pirmizrādes, kas pašlaik tiek intensīvi izrādītas.

Visiem kultūras pasākumu organizatoriem nemitīgi "pakausī sēž" sajūta — kas būs pēc nedēļas vai mēneša, kādi ierobežojumi atkal stāsies spēkā? Tas liek izlikt visu, ko vien iespējams, kamēr to var darīt. Kopumā piedāvājums krietni pārsniedz pieprasījumu, tāpēc, kā dzirdu no kolēģiem, daudzi pasākumi tiek atcelti.

Ņemot vērā šos apsvērumus, mūsu izrāžu grafiks nav intensīvs — augustā bija viena pirmizrāde (pilnībā izpārdota) un septembrī programmā esam ieplānojuši divas vai trīs izrādes. Taču nozarē kopumā situācija, protams, ir citāda nekā pirms krīzes — iepriekš bija ierasts, ka biļetes uz teātra izrādēm izpērk jau labu laiku iepriekš, tagad cilvēki ir krietni piesardzīgāki, biļetes iegādājas tikai neilgi pirms izrādēm, jo nav garantijas, ka netiks pieņemti jauni ierobežojumi un izrādes netiks atceltas. Līdz ar to teātri nevar tik droši plānot savu darbību, jo nezinām, kādi būs mūsu ieņēmumi un, ja arī šie ieņēmumi būs, vai tie nebūs jāatmaksā. Nākotnes perspektīva vairs nav tik skaidra. 

Kas gan varēja paredzēt, ka pat efektīvāk par valodas vai etniskajiem dalījumiem Latvijas sabiedrību sašķels vakcinācijas jautājums... Kāda ir attieksme pret vakcināciju teātra kolektīvā — vai tikpat pretrunīga kā sabiedrībā kopumā?

Atšķirībā no citiem teātriem, kuros ir lielāki kolektīvi, mēs, ikdienā šeit strādājošie, esam tikai seši cilvēki, un mūsu starpā par šo jautājumu vispār nav nekādu diskusiju un domstarpību. Mēs visi ar nepacietību gaidījām iespēju vakcinēties. Savukārt projektos, kurus veidojam ar ārštata autoru iesaisti, sadarbojamies tikai ar cilvēkiem, kas ir vakcinēti. 

No 1. jūlija stājās spēkā izmaiņas valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu sistēmā un autoratlīdzību jomā, kas kultūras nozarē ir tik aktuāla. Pirmais jautājums — vai jūs kā teātra producente, kurai par šiem jautājumiem noteikti pastiprināti jādomā, šobrīd, septembra vidū, varat sacīt, ka pilnībā saprotat šīs izmaiņas? Respektīvi, vai jums ir līdz galam skaidrs, kas un cik ir jāmaksā autoriem, kas saņem autoratlīdzībās līdz minimālajai algai, tiem, kas virs minimālās algas, tiem, kas ir un kas nav iesnieguši paziņojumus Valsts ieņēmumu dienestam par minimālajām sociālajām iemaksām nepietiekamu ceturkšņa ieņēmumu prognozi, tiem, kas strādā un kas nestrādā citur, un tamlīdzīgi? 

Kādu brīdi man šķita, ka saprotu, taču pašlaik vairs nevaru likt roku uz sirds un apgalvot, ka zinu, kas un kā ir jāmaksā. Par autoratlīdzību izmaiņām vēl būtu saprotams, taču, ja runājam par minimālajām sociālajām iemaksām, tad tur pat nozares speciālistu viedokļi atšķiras. Turklāt kolēģi no Radošo savienību padomes bija vaicājuši Valsts ieņēmumu dienestam un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai un arī saņēmuši atšķirīgas atbildes... Tas ir pats sliktākais — ja pat mēs, kas ar šīm lietām ikdienā saskaramies krietni vairāk, nesaprotam un pat VID un VSAA ir dažādos ieskatos, tad ko saprast tam cilvēkam, kam šie nodokļi jāmaksā? Šī nodokļu reforma neko nav padarījusi skaidrāku, tieši pretēji. 

Iznāk, ka jums atliek tikai gaidīt to brīdi, kad VID vai VSAA sāks izsūtīt māksliniekiem paziņojumus par trūkstošajām sociālajām iemaksām, un tikai tad kļūs saprotams, kas un cik jāmaksā?
Maija Pavlova, Ģertrūdes ielas teātra producente
Maija Pavlova, Ģertrūdes ielas teātra producente
Foto: Aivars Siliņš

Visiem māksliniekiem iesaku iesniegt paziņojumu par nepietiekamu ceturkšņa ienākumu prognozi, pretējā gadījumā rēķināties, ka var būt jānomaksā minimālās sociālās iemaksas pilnā apmērā. Ja paziņojums tiks iesniegts, bet izrādīsies, ka ienākumi tomēr bijuši pietiekami, nekāds ļaunums neradīsies — vienkārši būs jānomaksā atbilstošās iemaksas, taču, ja prognoze netiek iesniegta, tad var gadīties nonākt situācijā, kad nodokļos jānomaksā vairāk, nekā nopelnīts. 

Par sociālajām iemaksām tātad vēl līdz galam nav skaidrs, bet kāda ir jau pieredzētā reformas finansiālā ietekme uz autoratlīdzību saņēmējiem?

Tas ir ienākumu kritums apmēram desmit līdz piecpadsmit procentu apmērā. 

Un kā cilvēki to uztver?

Pagaidām to vēl amortizē kultūrai piešķirtais papildu atbalsts. Covid–19 finansējuma programmas kultūras nozarē nodrošina pietiekami augstu nodarbinātību, tāpēc reformas radīto nodokļu paaugstinājumu vēl tik ļoti neizjūt. Vēl arī nav pagājis pirmais ceturksnis jaunajā sistēmā, un daudzi rēķinus savelk ceturkšņa beigās. Līdz gada beigām, kad sāks pienākt vēstules par nenomaksātām sociālajām iemaksām, vai nākamgad, kad autoratlīdzību režīma vairs vispār nebūs, daudziem tas varētu izrādīties diezgan liels šoks. 

Kā vērtējat valdības deklarēto nodokļu reformas virsmērķi — "nodrošināt visiem sociālās garantijas"?

Teorētiski tas ir pareizi, bet problēma rodas brīdī, kad nodokļi jāsāk maksāt no ļoti maziem ienākumiem. Jaunā nodokļu reforma it kā ir mēģinājums iet Ziemeļvalstu modeļa virzienā, lai visi kļūtu sociāli apdrošinātāki un dzīvotu labklājībā, taču realitātē rada nesamērīgu slogu vismazāk pelnošajiem.

Protams, autoratlīdzību režīms, kas naudas trūkuma rezultātā izveidojās deviņdesmitajos gados, ir radījis situāciju, ka māksliniekiem nav nekāda sociālā uzkrājuma, tāpēc konceptuāli tas ir jāmaina. Taču darīt to tik pēkšņi un strauji, palielinot nodokļu izmaksas vidēji par 20–30 procentiem, nav pareizi.

Atklāts paliek jautājums, vai šis labais nodoms nebeigsies ar to, ka daļa mākslinieku vienkārši aizies no kultūras sfēras un meklēs nodarbošanos citā profesijā. Protams, arī ārvalstīs ir jāmaksā lieli sociālie nodokļi, taču minimālais slieksnis, kam to sāk piemērot, ir daudz augstāks, piemēram, 10 000 eiro gadā. Atskaites punkts ir summa, bez kuras cilvēks nevar izdzīvot. 

Patlaban (no 1. jūlija līdz gada beigām) autoratlīdzību saņēmējiem vēl pastāv variants turpināt esošo režīmu, taču no nākamā gada nāksies izvēlēties — reģistrēties kā pašnodarbinātajiem, slēgt uzņēmuma līgumus, dibināt mikrouzņēmumu... Vai ir kādas indikācijas, ko mākslinieki varētu izvēlēties, kāda būs autoratlīdzību saņēmēju turpmākā darbības forma?

Tiem, kuri strādā teātrī un kuru ienākumi tuvojas tūkstotim eiro mēnesī, izdevīgāks būs pašnodarbināto režīms, kur ir iespēja piemērot attaisnotos izdevumus 50% apmērā. Taču šajā režīmā jāiegulda vairāk darba grāmatvedības kārtošanā. 

Kā vērtējat situāciju, ka autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju izmaksātajām autoratlīdzībām izmaiņu nav, tās var turpināt maksāt tikai 20% ienākuma nodokli? Vai šeit ir ievērots vienlīdzības princips?

Finanšu ministrija sacījusi, ka šajā gadījumā tiek izmaksāta atlīdzība par jau iepriekš radītu darbu. Taču teātriem, kuri slēdz līgumus ar autoriem un tieši tādā pašā veidā maksā viņiem par darbu izmantošanu, šādu modeli nav ļauts piemērot. Kāpēc? Īstu atbildi uz šo jautājumu es tā arī neesmu saņēmusi.

Mediju atbalsta fondsProjektu "Covid–19 pandēmijas un nodokļu sistēmas reformas ietekme uz uzņēmumu darbību un ilgtermiņa attīstību Latvijā" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Atbalsts palīdz noturēties, bet nākotne — miglā tīta" saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2021. gada oktobra (478.) numurā.

Pareizrakstības kļūdas ziņojums

Redaktoriem tiks nosūtīts šāds teksts: