Divas Baltijas valstis — Igaunija un Lietuva — uzdrošinājušās mest izaicinājumu vienam no galvenajiem instrumentiem, ar kura palīdzību iedzīvotāji uzkrāj līdzekļus vecumdienām. Proti, sistēmai, kurā noteiktu daļu no algas pārskaita privātiem fondu pārvaldītajiem, kas cenšas šos līdzekļus akumulēt un vairot, ieguldot finanšu tirgos. Aiz šī formulējuma slēpjas visiem labi zināmais jēdziens — pensiju 2. līmenis.
Igaunija pensiju 2. līmeni «atvēra» jau 2021. gadā, ļaujot visiem, kas to vēlas, izņemt tajā ieguldītos līdzekļus un izstāties no tā. Savukārt Lietuva ko līdzīgu nolēmusi darīt tagad, sākot ar 2026. gadu. Kāpēc šādas tendences rodas? Ko parādījusi un pierādījusi Igaunijas pieredze — kāds ir «sausais atlikums» no tās? Vai Lietuva to ņēmusi vērā savas reformas izstrādē un kādus secinājumus, uz šīm norisēm raugoties, var izdarīt Latvija?
Pensiju sistēmas Baltijas valstīs — Igaunijā, Latvijā un Lietuvā — kopš 2000. gadu sākuma ir balstītas uz trīs pīlāru modeli. Pensijas 1. līmenis ir valsts finansētā sistēma, kuras ietvaros pašreizējās iemaksas tiek izmantotas esošo pensionāru pensiju finansēšanai. 2. līmenis ir obligāta uzkrājumu sistēma, kurā iemaksas tiek uzkrātas un ieguldītas privātos pensiju fondos, veidojot dalībnieku personīgos uzkrājumus. 3. līmenis ir brīvprātīga papildu uzkrājumu shēma. Šīs sistēmas tika izveidotas, lai diversificētu pensiju ienākumu avotus un mazinātu demogrāfisko risku ietekmi.
Tomēr pēdējā desmitgadē Baltijas valstis ir saskārušās ar ievērojamu spiedienu veikt pensiju sistēmu reformas. Starp faktoriem, kas veicina šīs izmaiņas, ir demogrāfiskās tendences, tostarp novecojoša sabiedrība, kas rada arvien lielāku slodzi uz pensiju 1. līmeni. Tas liek vērst skatus virzienā uz nepieciešamību radīt papildu fiskālo telpu, lai finansētu ar novecošanu saistītās izmaksas. Citi faktori, kas pieminēti diskusijās, ir ne vienmēr iepriecinošais pensiju 2. līmeņa uzkrājumu peļņas sniegums (jo īpaši ekonomisku satricinājumu periodos, kad nereti tiek piedzīvoti ievērojami zaudējumi); uzkrājuma neaizsargātība pret samazināšanos (atšķirībā no depozītnoguldījumiem bankās, pensiju 2. līmeņa kapitāls netiek garantēts pat ne iemaksātās pamatsummas līmenī); runas par nepieciešamību šo kapitālu ieguldīt vietējā tirgū un resursos, nevis ārvalstīs utt.
Šo diskusiju pamatā ir arī atšķirīgas filozofiskās pieejas. Viena no tām, ko var dēvēt par individuālismu, uzsver, ka katram indivīdam pašam jāuzņemas atbildība par savu vecumdienu nodrošinājumu. Šī pieeja aizstāv privātos pensiju uzkrājumus un brīvību ar tiem rīkoties, atbrīvojoties no politiskās un administratīvās virsvaras. Reformas, kas tikušas ieviestas Igaunijā un Lietuvā, ir tiešs šo diskusiju un ekonomiskās realitātes rezultāts.
Igaunijas 2021. gada pensiju reforma bija revolucionāra, un tās pamatā bija ideja par pilnīgu izvēles brīvību. Oficiālais pamatojums politikas maiņai bija vēlme dot cilvēkiem iespēju pašiem izlemt, kā viņi nodrošinās savas vecumdienas, nevis atstāt to baņķieru atbildībā. Svarīga motivācija bija sabiedrības neapmierinātība ar pensiju fondu zemajiem ienesīgumiem, un tika sagaidīts, ka mājsaimniecības varētu panākt labākus rezultātus, pašas ieguldot līdzekļus. Otros svaru kausos bija starptautisko un vietējo ekspertu vērtējums. Reforma izraisīja intensīvas politiskās debates un institucionālu konfliktu. Igaunijas valdības priekšlikums saskārās ar asu kritiku no Starptautiskā Valūtas fonda un Igaunijas Bankas puses. Šīs institūcijas brīdināja, ka, ja liels skaits cilvēku izņems savus uzkrājumus un tos iztērēs, ekonomikas izaugsmes prognozes kļūs nestabilas. Pat Igaunijas prezidents uzskatīja, ka likumprojekts nav saskaņā ar Konstitūciju.
Igaunijas reforma padarīja dalību pensiju 2. līmenī par brīvprātīgu un ļāva uzkrājumu dalībniekiem izņemt savu kapitālu pirms pensijas vecuma sasniegšanas. Līdz ar reformas spēkā stāšanos, Igaunijas pensiju 2. līmeņa dalībniekiem radās vairākas izvēles iespējas, no kurām galvenās paredzēja iedzīvotājiem dot tiesības izlemt, vai uzkrāt pensijas līdzekļus 2. līmenī vai nē — gan tiem, kas jau bija uzsākuši uzkrāt izmaiņu stāšanās brīdī, gan tiem, kas vēl nebija; iedzīvotājiem dot tiesības izņemt pensiju 2. līmenī uzkrātos līdzekļus vēl pensiju uzkrāšanas laikā.
Jau tūlīt pēc reformas spēkā stāšanās daļa no pensiju 2. līmeņa dalībniekiem steidza izmantot jaunās iespējas. Sākotnējā naudas izņemšanas vilnī savus uzkrājumus izņēma viena piektdaļa no visiem ap 750 000 shēmas dalībniekiem. Šo izņemto līdzekļu kopsumma bija aptuveni 1,3 miljardi eiro, kas atbilda 4,6% no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP) tajā gadā. Saskaņā ar jaunākajiem datiem, kopumā savus uzkrājumus izņēmuši aptuveni trešā daļa jeb orientējoši 265 000 no pensiju 2. līmeņa dalībniekiem. Jāņem vērā, ka naudas līdzekļu izņēmējus nekavēja arī pienākums maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli 20% apmērā (dodoties pensijā, šis nodoklis 2. līmeņa uzkrājumam netiktu piemērots). Interesanti, ka uzkrājumus izņēmušajām personām izņemtā summa septiņarpus reizes pārsniedza viņu parastos mēneša ienākumus. Kopējais izņemto līdzekļu apjoms veidoja 70% no mājsaimniecību sektora vidējiem mēneša rīcībā esošajiem ienākumiem (pirms reformas) un 87% no vidējā mēneša patēriņa.
Būtu maldīgi domāt, ka visa no pensiju 2. līmeņa uzkrājumiem izņemtā nauda tika izlietota patēriņam. Tiesa, arī cerības, ka pensiju 2. līmeņa dalībnieki Igaunijā masveidā paši meklēs (un atradīs) efektīvākus naudas ieguldīšanas veidus finanšu tirgos, neizrādījās pamatotas. Kā liecina Igaunijas Bankas pētījums, aptuveni puse no izņemtās summas vēl joprojām atradās noguldījumos bankās gadu pēc pirmā izņemšanas viļņa, kas liecina, ka liela daļa līdzekļu netika ieguldīta finanšu tirgos, bet gan tika turēta kā likvīds finanšu buferis. Savukārt apmēram 30% no izņemtās summas tika izmantota, lai atmaksātu patēriņa kredītus. Toties attiecībā uz hipotekārajiem kredītiem pensiju 2. līmeņa reforma neatstāja statistikas ziņā nozīmīgu ietekmi. Pieaugums riska finanšu aktīvu sektorā (kas ļauj spriest par naudu izņēmušo iedzīvotāju tendenci tiešām meklēt naudai jaunus ieguldīšanas un peļņas veidus) pirmajā mēnesī palielinājās par 6–10%, tomēr šis pieaugums bija īslaicīgs, efekts pazuda pēc trešā ceturkšņa, un kopējais šādi novirzītās naudas īpatsvars bija mazs (ne vairāk kā daži procenti).
Igaunijas pensiju 2. līmeņa reforma atstāja sekas arī uz patēriņu un inflāciju. Novērtējumi liecina, ka aptuveni 15% no izņemtās summas tika iztērēti patēriņam. Patēriņa apjoms pieauga īpaši strauji tūlīt pēc līdzekļu izņemšanas — tiek lēsts, ka pirmajā ceturksnī tas pieauga par 29%, bet pirmajā mēnesī pat par 87%. Šis ievērojamais patēriņa pieaugums radīja papildu spiedienu uz inflāciju, kā rezultātā, saskaņā ar Igaunijas Bankas aprēķiniem, ceturkšņa inflācija bija par 1–2 procentpunktiem augstāka, nekā tā būtu bijusi bez šīs reformas.
Pētījumi par tiem, kas izņēma savus pensiju uzkrājumus, atklāja noteiktu sociālekonomisko profilu. Vairākums izņēmēju bija mājsaimniecības ar augstu patēriņa tendenci no papildu ienākumiem. Analīze rāda, ka tie, kas pameta 2. līmeni, bija galvenokārt personas, kurām nebija vai bija ļoti maz citu uzkrājumu, kā arī tās, kuras saskārās ar kredīta ierobežojumiem vai kurām bija lieli nenodrošināti aizdevumi. Demogrāfiski vislielākā izņemšanas varbūtība bija personām vecumā no 25 līdz 54 gadiem, kamēr jaunākās un vecākās vecuma grupas to darīja retāk.
No Igaunijas reformas rezultātiem izriet vairākas atziņas par pensiju politikas veidošanu. Pirmkārt, tika novērota noteikta cēloņsakarību ķēde. Lai gan sākotnējais politikas mērķis bija dot iedzīvotājiem finanšu brīvību un veicināt kapitāla tirgus attīstību, realitātē reforma radīja pēkšņu naudas līdzekļu pieplūdumu, ko izmantoja finansiāli ievainojamāks sabiedrības segments. Iedzīvotāju profils, ko raksturo uzkrājumu trūkums un augsti parādi, izmantoja līdzekļus galvenokārt tūlītējai finanšu situācijas atvieglošanai, nevis ilgtermiņa ieguldījumiem. Šī uzvedība tieši palielināja kopējo patēriņu un veicināja inflāciju. Tādējādi politika vairāk darbojās kā īstermiņa fiskāls stimuls noteiktai sabiedrības grupai, nevis kā ilgtermiņa kapitāla tirgus attīstības instruments.
Otrkārt, Igaunijas pieredze atklāj pamatprincipu pretrunu. Valdības retorika bija vērsta uz sabiedrības spēju pieņemt pārdomātus finanšu lēmumus. Tomēr dati par izņēmēju profilu liecina, ka līdzekļus izņēma iedzīvotāji, kuriem bija nepieciešama nauda īstermiņa vajadzībām, nevis tie, kas tiešām varēja kļūt par aktīviem ieguldītājiem. Tas liecina par būtisku plaisu starp politikas (deklarētajiem) mērķiem un reālo sabiedrības uzvedību.
Neskatoties uz Igaunijas pieredzi, tomēr arī Lietuvas politiķu argumenti par labu pensiju 2. līmeņa reformai ir bijuši gandrīz identiski. Lietuvā par reformu publiski visbiežāk iestājusies Labklājības un darba ministrija. Ministre Inga Ruģiniene aizstāvējusi izmaiņas, paužot, ka tās esot «līdzsvarotas un ilgtspējīgas», «vērstas iedrošināt cilvēkus veikt papildu uzkrājumus», un tās padarīšot sistēmu «daudz pievilcīgāku, elastīgāku un dos cilvēkiem iespējas pašiem pārvaldīt savu naudu».
Protams, arī Lietuvā ideja saskārās ar pretestību, piemēram, no Lietuvas Investīciju un pensiju fondu asociācijas puses, kuras vadītājs Tadas Gudaitis izteicās, ka «izmaiņas ir kļūda, jo tās izjauks sistēmu un negatīvi ietekmēs galvenokārt iedzīvotājus ar zemākiem ienākumiem.» Tas nozīmē, ka cilvēki daudz vairāk paļautos uz pensiju 1. līmeni un valsti, Gudaitis brīdināja, piebilstot, ka ilgtermiņā valstij nāktos tērēt lielāku daļu no IKP, kas nozīmē augstākus nodokļus, vai arī ievest simtiem tūkstošu migrantu, lai nodrošinātu papildu darbaspēku.
Arī Eiropas Komisija kritizēja Lietuvu par plānoto ieceri, paužot vēl citus argumentus, proti, reforma varētu bremzēt Lietuvas kapitāla tirgu attīstību un sašaurināt piekļuvi finanšu resursiem. Tāpat Lietuva saņēma pārmetumus no Eiropas nacionālo pensiju fondu asociāciju jumta organizācijas PensionsEurope.
Par spīti kritikai, Lietuvas valdība iecerētās izmaiņas atbalstīja. Tās stāsies spēkā no 2026. gada. Taču cik ļoti Lietuvas reforma līdzinās vai atšķiras no Igaunijas realizētā modeļa?
Pamatbūtība — ļaut iedzīvotājiem izņemt uzkrāto naudu no pensiju 2. līmeņa — neatšķiras. Lietuvā šāda iespēja pensiju 2. līmeņa dalībniekiem būs pārejas periodā — 2026. un 2027. gadā. Dalībnieki varēs atgūt gan savas iemaksas, gan ar tām gūto ieguldījumu peļņu. Savukārt iemaksas, ko viņu vietā veica Lietuvas valsts sociālās apdrošināšanas fonds (Sodra), tiks pārvērstas papildu pensijas uzskaites vienībās Sodra sistēmā.
Tie, kuri izvēlēsies turpināt dalību 2. līmeņa pensiju shēmā, iegūs valsts solīto lielāko elastību, tostarp iespēju izvēlēties iemaksu apmēru un nepieciešamības gadījumā apturēt iemaksas. Iedzīvotāji varēs izvēlēties standarta 3% likmi, to palielināt vai apturēt iemaksas, ja finansiālā situācija pasliktinās. Iemaksas varēs pārtraukt līdz vienam gadam, ar iespēju pagarināt, un nebūs ierobežojumu reižu skaitam. Dalībnieki turpinās saņemt arī valsts motivējošo iemaksu 1,5% apmērā no valstī noteiktās vidējās bruto algas pirms diviem gadiem.
Tiem, kas paliks sistēmā, būs iespēja vēl pirms pensijas vecuma sasniegšanas vienreiz mūžā izņemt 25% no uzkrātajiem līdzekļiem (nepārsniedzot paša dalībnieka iemaksāto summu). Īpašos gadījumos (darbspēju zudums, smagas slimības diagnoze vai paliatīvās aprūpes nepieciešamība) būs atļauts pārtraukt uzkrāšanu un izņemt visus līdzekļus.
Bilances intervētie Latvijas Bankas eksperti — ekonomists Oļegs Tkačevs un Apdrošināšanas un pensiju uzraudzības pārvaldes vadītāja Evija Dundure — ir vienisprātis: pensiju otrā līmeņa sistēmas reforma Igaunijā un plānotās izmaiņas Lietuvā viņi dēvē par «milzīgu kļūdu» un pat «katastrofu», uzsverot, ka šie lēmumi ir tikai un vienīgi politiķu populisma caurvīti pasākumi, kas rada slogu nākotnei. Eksperti norāda, ka šāda rīcība apdraud visas pensiju sistēmas pelnītspēju un palielina ienākumu nevienlīdzību ilgtermiņā.
«Lai gan Igaunijā līdzekļus izņēma it kā «tikai» 30% pensiju 2. līmeņa dalībnieku, ir svarīgi saprast, ka tie, kas izņēma naudu, bija visneaizsargātāko cilvēku grupa. Viņu vidējā izņemtā summa nebija liela. Dziļāki pētījumi, kas veikti sadarbībā ar Igaunijas Banku, liecina, ka šie cilvēki, salīdzinot ar tiem, kas palika sistēmā, bija raksturojami ar zemu finnšu likviditāti un augstu parādu līmeni,» norāda O. Tkačevs.
Viņš brīdina, ka šie iedzīvotāji, kuriem jau tā ir paredzamas mazākas pensijas nākotnē, tagad vēl vairāk palielinājuši ienākumu nevienlīdzību. Turklāt tie ir tie paši cilvēki, kuriem pastāv risks, ka viņi nebūs sapelnījuši minimālo pensiju, kas nozīmē, ka nākotnē valstij būs jāmaksā piemaksas, radot slogu valsts budžetam.
Kādas Igaunijas komercbankas padziļināti analizēti dati atklājuši interesantu ainu par patēriņā iztērētajiem līdzekļiem. Izrādās, ka konkrētās bankas klienti lielāko daļu (41%) pensiju 2. līmeņa naudas iztērējuši izklaidei, sportam un atpūtai, 25% — pārtikai, dzērieniem un tabakai, 22% — apģērbiem un mājsaimniecības piederumiem, bet visšokējošākais ir tas, ka 9% izņemto līdzekļu tikuši iztērēti azartspēlēm, informē O. Tkačevs.
Igaunijas reforma radījusi arī citas, mazāk apspriestas, sistēmiskas blaknes, atklāja E. Dundure. Tā kā cilvēks var atgriezties sistēmā tikai pēc 10 gadiem, bet pieteikties līdzekļu izņemšanai katrus četrus mēnešus, pensiju pārvaldniekiem rodas milzīgas likviditātes prasības. Viņi baidās riskēt un nevar ieguldīt aktīvos plānos (kas ilgtermiņā ir ienesīgākie) vai mazāk likvīdos ieguldījumos, piemēram, vietējā ekonomikā. Tas liedz sistēmai sasniegt maksimālu ienesīgumu.
Savukārt Lietuvas reformu O. Tkačevs dēvē par vēl bīstamāku. Atšķirībā no Igaunijas, Lietuvā pensiju 2. līmeņa kapitāla izņēmējiem būs jāmaksā nevis 20%, bet tikai 3% ienākumu nodoklis. Šis zemais nodoklis kopā ar limitēto termiņu (2026. un 2027. gads), kurā var izņemt visu naudu, rada steidzamības sajūtu, kas var papildus provocēt cilvēkus izstāties no sistēmas. Šī «apgrieztā loģika» var likt cilvēkiem steidzami izņemt naudu, pat ja tā nav vajadzīga, jo vēlāk pie pilnas summas vairs nebūs iespējams tikt klāt. Tāpēc Lietuvā izņēmēju īpatsvars varētu būt vēl lielāks nekā Igaunijā, prognozē O. Tkačevs. Savukārt politiķiem šī esot win–win situācija — pirmkārt, viņi izpilda populistisku solījumu (atdod cilvēkiem viņu pašu uzkrāto naudu) un piedevām vēl papildina valsts kasi (Sodra veiktās iemaksas, kas tiek pārceltas uz pirmo līmeni).
Pretēji populistiskajiem lēmumiem Baltijas kaimiņvalstīs Latvija esot izvēlējusies sistēmas pilnveidošanas ceļu. E. Dundure norāda, ka Latvija ir veikusi «megadarbu» un sistēma ir izveidota pasaules augstāko standartu līmenī.
Tomēr — vai aiz politiķu nenoliedzamā populisma nestāv arī daži itin pamatoti argumenti jeb būtiskas pensiju 2. līmeņa sistēmas nepilnības, kas var būt starp iemesliem, kas liek cilvēkiem izņemt naudu (ne tikai īstermiņa finansiālo vajadzību apmierināšana)? Piemēram, nav noslēpums, ka krīžu periodos pensiju 2. līmeņa fondi mēdz zaudēt naudu (strādāt ar mīnusiem un, atkarībā no ieguldījumu plāna, tie var būt ievērojami). Lai gan ilgtermiņā tiek uzskatīts, ka tirgus vienmēr būs «plusos», tomēr, kas notiek, ja cilvēkam iegadās doties pensijā tieši šādā krīzes mirklī?
E. Dundure uzskata, ka šo risku pietiekami novērš iespējas izvēlēties starp aktīvajiem vai konservatīvajiem uzkrāšanas plāniem (tuvojoties pensijai, jāpāriet uz konservatīvajiem). Turklāt Latvija plānojot ieviest uzlabojumus, kas nodrošinās, ka, sasniedzot pensijas vecumu, viss uzkrātais kapitāls netiks pārdots vienā dienā. Tiks pārdota tikai maza daļa, atbilstoši izmaksām sagaidāmajai dzīvildzei (aptuveni 18 gadi), ļaujot pārējam kapitālam turpināt pelnīt. Tas mazināšot svārstību radītos zaudējumus nelabvēlīgos tirgus apstākļos.
Otrkārt, vai kā zināms absurds nav vērtējams fakts, ka pensiju 2. līmeņa līdzekļi nav juridiski garantēti pat pamatsummas apmērā (analoģiski banku termiņdepozītiem)? Kāpēc cilvēku nauda, kas no tiem tiek obligāti paņemta, kaut teorētiski var tikt pazaudēta? E. Dundure mierina, ka pensiju 2. līmeņa līdzekļi praksē (tiesa, tam joprojām nav likuma spēka) esot pat vēl aizsargātāki nekā banku depozīti. Ja termiņdepozīti tiek aizsargāti pret bankas maksātnespēju, tad pensiju 2. līmeņa līdzekļi ir pilnībā atdalīti no bankas (tos neapdraud klasiskā banku maksātnespēja, jo tos sargā fondu pārvaldnieki, turētājbankas). Risks esot tikai tirgus svārstīgums, kas ir dabisks ilgtermiņa ieguldījumiem, norāda eksperte.
Kā norāda Latvijas Bankas pārstāvji, četrus gadus pēc reformas Igaunijā faktiski visi finanšu un ekonomikas eksperti esot vienisprātis, ka reforma bija kļūda, kas neko labu nav nesusi. Politiķiem tagad ko labot ir sarežģīti. Lietuvas reformas sekas vēl redzēsim, taču patlaban izskatās, ka arī tās varētu nebūt sekmīgas. Latvijai šīs mācības jāņem vērā, jo arī mēs varam nonākt pie izvēles — vai ļauties īstermiņa populisma vilinājumam, vai saglabāt līdzšinējo ceļu.
Publicēts žurnāla “Bilance” 2025. gada novembra (527.) numurā.
Ievadiet savu e-pasta adresi, lai mēs Jūs varam informēt par aktuālo biznesā, nodokļu jautājumos un citās nozarēs.
